Paplašinātā meklēšana

‡ àizbraũcinâtiês, beim Spazierenfahren, Rodeln (versehentlich) hingeraten: bē̦rns aizbraucinājies par tālu Stenden.

Avots: EH I, 11

‡ àizšļũcinâtiês, (aus eigenem Antrieb) hin-, weggleiten, -rutschen: a. pa le̦du līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 56

‡ àiztrĩcinât(iês), = ‡ àiztricinât(iês).

Avots: EH I, 59

‡ àizvicinâtiês, (sich hin und her drehend?) sich hin-, wegbegeben Frauenb.: kur viņš nu atkal aizvicinājies?

Avots: EH I, 63

‡ apluncinâtiês, sich (an eine ganze Anzahl von Objekten) anschmeicheln: viņš jau būs apluncinājies ap visiem Jürg.

Avots: EH I, 99

‡ apticinâtiês, sich überzeugen (zur Überzeugung gelangen) Dunika, Kal., Rutzau: nevaru a., ka tas tâ ir.

Avots: EH I, 121

atcinâtiês, sich befreien, sich losreissen: atcinājies jel dvēsele nuo visām blēņu lietām A. X, 2, 66; es nuo tās valuodas atcinājies, die Sprache ist mir fremd geworden Trik. n. U.

Avots: ME I, 153

‡ atlìecinâtiês, durch Zeugenaussagen sich frei machen (?): puisis ...nespēs a. un atsvabināties nuo ... apvainuošanas Pet. Av.

Avots: EH I, 154

‡ atteñcinâtiês Dunika, zur Genüge danken: vecenīte nevarēja vien a. par dāvanu.

Avots: EH I, 176

‡ attrĩcinâtiês Stenden, = ‡ attricinâtiês 2: ratiem skrūve var a. vaļā; sienas apme̦tums var a.

Avots: EH I, 177

‡ bicinâtiês Siuxt, mit gedämpftem Schall (barfuss oder nur Strümpfe - nicht Schuhe - anhabend) im Zimmer hin und her taufen oder gehen (von Menschen); (mit allen vier Beinen zugleich) hüpfen (von Lämmern).

Avots: EH I, 218

cinâtiês: verwandt auch mit čech. čníti "(hervor)ragen", r. конъ "Anfang" u. a., s. FBR. XI, 140.

Avots: EH I, 272

cinâties, sich wie das Moos, nachdem es gedrückt ist, in die Höhe neben St., sich erheben, hinaufschwingen U. [Wohl mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 zu cinis zu stellen; vgl. auch atcinâties,]

Avots: ME I, 384

ìeducinâtiês, plötzlich (für eine kurze Zeit) anfangen zu donnern, rollen: tāļumā tâ kâ pē̦rkuons ieducinājās A. v. J. 1901, S. 4.

Avots: ME II, 11

‡ ìedūcinâtiês, = ìeducinâtiês: tālumā iedūcinājās pē̦rkuons Jauns. B. gr.9 II, 101.

Avots: EH I, 510

izkañcinâtiês, sich durchschlagen, auskommen: kâ var ar tik maz luopu ē̦damā visu ziemu izkancināties Dond.

Avots: ME I, 747

izkũcinâtiês Sassm., ="izplevināties", Hände und Füsse bis zur Ermüdung bewegen: visu dienu pa lauku auzas pļaujuot izkūcinājies vakarā grib ēst. [In Nigr. bedeute es: sich herauswickeln (z. B. aus Kleidern).]

Avots: ME I, 757

[izlaĩcinâtiês "faulenzend die Zeit vertrödeln" Ronneb.]

Avots: ME I, 760

[izluncinâtiês, zur Genüge, zum Überdruss schmeicheln Wid.]

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 765

[izteñcinâtiês Dunika, sich mehrfach bedanken.]

Avots: ME I, 817

‡ izzvecinâtiês, zur Genüge geschüttelt werden, sich schütteln Dond.: jājuot labi i.

Avots: EH I, 498

‡ *kucinâtiês; zu erschliessen aus sakucinâtiês.

Avots: EH I, 666

‡ nuolẽcinâtiês, sich (unversehens) besprengen Seyershof: n. ar zivju brauņām (zivis tīruot, kad zvīņas spre̦gā uz visām pusēm).

Avots: EH II, 62

nuôlun̂cinâtiês ² , ‡

3) eine Zeitlang den Schwanz wedeln:
(suns) pauošņā pē̦das, nuošņaukā tik nuoluncinās kâ pats gudrības prasīdams Brigadere Dievs, daba, darbs 242.

Avots: EH II, 64

[nuôlun̂cinâtiês ² Stenden, = nuoluncīties 2; auch gleichbed. mit nùoluncīties 3.]

Avots: ME II, 813

I picinât(iês) "in grossen Flocken schneien": sniegs picina od. picinās (= krīt pikām) Koddiak.

Avots: ME III, 211

pìeluñcinâtiês Dr., pielun̂cinâtiês ² Sassm., sich anschmeicheln, anschmiegen, liebkosen: puisis grib meitai pieluncināties Sassm.

Avots: ME III, 269

ricinâtiês U., spielen, wie junge Hunde ("nicht gebrauchl."). Etwa nebst rikuôt II zu an. reigjask "den Körper aufrichten", norw. riga "schwanken" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 347)?

Avots: ME III, 522

sakucinâtiês "sich nach vorn gebeugt und dick bekleidet breit hinsetzen" N. -Peb.: ve̦cā māte tâ sakucinājusies, ka citi nevar kamanās vairs iesēsties".

Avots: ME II, 657

‡ sasarcinâtiês, = sasar̂kt: abi sasarcinājušies pat˙laban dejuoja J. Sārts Br. Zeme 1940, № 125, S. 2.

Avots: EH XVI, 445

šļuocinâtiês U., = šļūcinâtiês, mit einem Schlitten vom Berge fahren.

Avots: ME IV, 80

sluncinâtiês,

1) "?": drīz vien čūska sluncinās nemierā Valuoda 29;

2) = lùncinâtiês Bauske (mit un̂ ² ), Hirschenhof (mit ùn ² );

3) wackeln,
guorīties (beim Gehen) Wandsen (mit uñ ).

Avots: ME III, 942

uztricinâtiês, zitternd auf etw. fallen: pagale man uztricinājās uz galvas Salis.

Avots: ME IV, 393

uztrĩcinâtiês Stenden, = uztricinâtiês: saturi dakšu! tā uztrīcinājusies uz trumuļa cauruma, - ka neiekrīt iekšā! Stenden.

Avots: ME IV, 393

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I ^4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12

apgrècinât, tr., ärgern, Ärgernis erregen, zur Sünde verleiten (bibl.): ja tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj tuo. Refl. -tiês, sich versündigen: kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es mūžam negribu apgrēcināties.

Avots: ME I, 88

apstuomuôt,

1) "apstulbt" Druva I, 392; ‡

2) = apstùtbinât, verwirren: suns trenca guovi tik ilgi, kamē̦r tuo apstuomuoja: nezināja ne˙kuo darīt, stāvēja uz vietas Druva I, 392; ‡

3) "stuomīties, kavēties, vilcināties" Druva I, 393.

Avots: EH I, 118

atsveĩcinât (li. atsvéikinti), intr., auf einen Gruss erwidern, entgegengrüssen: mācītājs nedzirdēja sveicinājuma, nedz atsveicināja Kaln. Refl. -tiês, sich verabschieden: cits gribēja atsveicināties nuo vē̦cākiem R. Sk. II, 254.

Avots: ME I, 199

bezsekmĩba, bezsekme, die Erfolglosigkeit: pāliecināties par savu pūļu bezsekmību Purap.; spriest taisnu tiesu par mūsu bezsekmju vaininiekiem B. Vēstn.

Avots: ME I, 286

censt, - šu, - su, (die Sehnen) strecken L.; (den Bogen) spannen (?). Refl. cẽnstiês, [ceñstiês Bl.], - šuos, - suos, auch - tuos, sich anstrengen, sich bemühen, streben: viņš cenšas iegūt slavu. Subst. cenšanās, das Streben, wofür Alm. oft cenša gebraucht: viņa cenšas un bē̦das. tur slēpjas tik daudz cenšu, tik daudz klusumā luoluotu mērķu. bij jāatsakas nuo neapzinīgās cenšas. aizsniedzis savas cenšas nuolūku Kundz., Druva I, 697. [Wohl aus dem KUrischen entlehnt; am ehesten zu cināties "sich erheben, hinaufschwingen" (s. Zubatý AfslPh. XVI, 386 f.), atcināties "sich befreien" und (nach Persson Beitr. 162) vielleicht auch zu gr. χονεῖν· ἐπείγεσϑαι, ἐνεργεῖν, vgl. auch Wiedermann BB. XXVII, 196

Avots: ME I, 372

‡ cūcinât, wiederholt "Schwein" nennen Fest.; (auch refl. -tiês) schimpfen (intr.) PV.: kuo tu tik daudz cūcini! sāks vēl preti cūcināties.

Avots: EH I, 280

dirbinât,

1): auch (mit ir̂ ) Lubn.; ‡

5) "raustīt, kustinât" AP. ‡ Refl. -tiês (mit ir̂ ) Bērzgale "tricināties". Vgl. apr. acc. s. dirbinsnan "Zittern".

Avots: EH I, 321

dricinât, tr.,

1) reissen, zerren:
suņi draiskas dricināja BW. 12914; 20430, 5;

2) schütteln:
nedricini tuo jaunuo ābeli. [rati pa akmeņainuo ceļu stipri dricina Dond.] viņš mani dricina pie krūtīm Sassm. [mani līdzi dricināja (Var.: tricināja) BW. 34482 var.] Refl. -tiês, sich schütteln: dabūjām dricināties pa saknēm un grambām Austriņ.

Avots: ME I, 498

ìevirgt "iespēcināties" (von kleinen Küchlein gesagt).

Avots: ME II, 89

II izkarinât, Refl. -tiês, ‡

2) jem. für sich zu gewinnen (disponieren, beeinflussen) suchen
PV.; ‡

3) zur Genüge reizen
N.-Peb., Smilten; "izķircināties" AP.

Avots: EH I, 453

izķir̃cinât, tr., gehörig necken, ärgern: kungs gudruo, kâ Ansi labi izķircināt LP. IV, 9. Refl. - tiês, sich gehörig necken, charmieren, zergen: izķircināties un izbučuoties ar kruogus meitām Egl. izķircināties ar suņiem.

Avots: ME I, 760

iztrũcinât, tr., erschrecken, in Furcht setzen: zemi iztrūcināt Jes. 2, 19. visi ciemiņi bij ļuoti iztrūcināti Kaudz. M. Refl. - tiês, [iztrūcēties Glück], erschrecken, in Furcht geraten, sich entsetzen: tie iztrūcināsies Jes. 13, 8. viņš iztrūcinājās Apost. 8, 13. [mana dvēsele ir ļuoti iztrūcējusies Hiob 6, 4 sacīja trīsē̦dams un iztrūcē̦damies Apost. 9, 6.] meita redzējuse, ka viņš smejas; viņa iztrūcinājusēs JR. V, 4. tev nav kuo iztrūcināties, juo es zinu, kuo es daru Purap.

Kļūdu labojums:
Hiob 6, 4 = Psalm 6, 4

Avots: ME I, 820

kacêt, s. kacerêt. [Nebst kacināties und kakt zu li. kàkti "reichen, gelangen", apr. kackint "greifen", kackinnais "reiche" und vielleicht mit Ablaut zu bulg. zakácъ "fasse, berühre, necke", sloven. káčiti "reizen, necken."]

Avots: ME II, 130

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131

‡ lindžinâtiês Warkl. "luncināties".

Avots: EH I, 743

‡ madêtiês, -ējuos Pilda "vilcināties".

Avots: EH I, 776

milstîtiês,

1) [sich bewegen
Nigr. (prs. milˆstuôs ^2)]: ap klintīm tvaiki milstījās Mciri 24;

[2) milˆstīties ² Bauske, störend wiederholt dazwischen treten:
kuo tu te milsties zem kājām? Bers.; milstīties, -uos, -ījuos"slaistīties" Ruj., N. - Schwanb., (mit ìl) N. - Peb., "ohne Arbeit die Zeit vergeuden" A. P. (mit ilˆ ^2);

3) "luncināties, klāt glausties": suns milstās ap cilvē̦ku (auch von Menschen) Dricē̦ni, Malta.]

Avots: ME II, 627

nùoteñcinât ‡ Refl. -tiês, sich (mehrfach und genügend) bedanken: par tādu dāvanu viņai nenuo˙tencināties! Dunika.

Avots: EH II, 100

pakacinât [Adiamünde], tr., etwas necken: meitu DL. Refl. -tiês, scherzen, charmieren: viņam iegribējās pakacināties MWM. VIII, 569.

Avots: ME III, 37

paluncêt, palùncinât, tr., intr., wedeln: mopsis paluncēja ar strupuo asti MWM. VI, 883. Refl. - tiês, fuchsschwänzen: nevajaga paze̦muoties, paluncināties katra priekšā Saul.

Avots: ME III, 63

pãrlìecinât, tr.,

1) zeugend, durch ein Zeugnis widerlegen:
tâ tapa nabaga aitiņa priekš tiesas netaisni pārliecināta St.;

2) überzeugen:
es viņu pārliecināju, ka tâ mēr,kis nav sasniedzams. Refl. -tiês, sich überzeugen: par tuo ik˙viens var viegli pārliecināties.

Avots: ME III, 164

sastãvs, der Bestand, die Zusammensetzung U.: par īstuo naudas sastāvu nevarēja... pārliecināties AIm. Kaislību varā 92.

Avots: ME III, 746

šļũcinât Iw., Tr., fakt. zu šļùkt, = slūcinât,

1) gleiten machen, auf dem Eise herumziehn
U., (längs der Erde) schleppen: es tevi izvedīšu uz skliduo le̦dutiņu, šurpu turpu šļūcināšu BW. 14609, 1 (ähnllch: 23621, 4 var.; Iw. n. FBR. VI, 58). pa trešuo (taku) darbenieki žagariņus šļūcināja 20233, 1. kājas pa le̦du šļũcināt (gleiten machen) Widdrisch, Wolmarshof. šļùcināt ² kuokus nuo kalna lejā Warkl. laivu šļūcināt ² pa kuokiem nuo krasta ūdenī Salis;

2) scharren.
Refl. -tiês Lin. (mit ũ), rutschen V., mit einem Schlltten vom Berge fahren U.; šļũcināties (gleiten, slidināties) pa le̦du kājām Ruj., Salls, Widdrisch, Wolmarshof.

Avots: ME IV, 77

I sveĩcinât (li. svéikinti "grüssen") AP., C., Bershof., Dond., Iw., Līn., Salis, Serbigal, svèicinât Salisb., svèicinât ² Nerft, Prl., Preili, sveîcinât ² Ruj., grüssen, begrüssen (nach L. in Livland "unerhört"; nach St. tahmisch): puiši, ruokas mazgājiet, ja gribieti sveicināt (viņu) BW. 11688. dieva dē̦ls saules meitu sveicināja 32919. laipni mājiniekus sveicināt LP. I, 165. sveicināta esi tu, Marija! Lettg. tad (ja aitas būs rudzuos sagājušas) māte tevi nesveicinās vis Janš. Paipala 36. sveicināmi vārdi LP. VII, 763. Refl. -tiês, einander (be)grüssen, sich begrüssen: nu sveicinās,... kâ jau kas re̦ti tikušies LP. V, 325. ar eitiem sveicināties BW. III, 1, 82. preceniece sveicinādamās cienāja visus ar brandvīnu 16. Subst. sveicinâtãjs, der Grüssende: sirmais sveicinātājs bijis pats dievs LP. V, 109.

Avots: ME III, 1146

te̦r̃gât C., (mit è̦r ² ) Mar., -ãju, schwatzen: beidz reiz te̦rgāt! jau apnikusi tava te̦rgāšana Mar. Refl. -tiês,

1) sich lange und Iaut unterhallen
Gramsden;

2) "ķircināties" (mit e̦r) Nötk.;

3) trinken und albern (sich aber nicht ganz und gar betrinkend)
Schibbenhof (mit e̦r̂ ² ). Mit ter̃gât vgl. targât und die Notiz zu te̦rgavât.

Avots: ME IV, 166

I tielêt, Refl. -tiês: "kaulēties; ķilduoties" Salis; "tiepties, vilcināties, ķircināties, ķīvēties" Nötk.

Avots: EH II, 687

tusnuôt,

2): Maja ilgi tusnuoja pa vagas virsu, gan ce̦ldamās, gan līkņādama atkal uz zemi Van. ligzda 10; "vilcināties" Fest.

Avots: EH II, 706

žarguôtiês,

1) rittlings schaukeln
(intr.): zē̦ni žarguojas uz kuokiem Nikrazen;

2) Possen treiben, tollen, scherzen:
puikas žarguojas pa sē̦tu Durben. bē̦rni, nu beidzat žarguoties! LP.;

3) "ķircināties" (mit ar̃ ) Nötk. Vgl. pazarguoties und zirguot(ies).

Avots: ME IV, 789

že̦guôt Burtn., Dickeln, Ekau, Ermes, Gr. - Platohn, Grünw., Kalnmuiža, Kegeln, Lenzenhof, Peb., Raiskum, Ramelshof, Ramkau, Ruj., Schujen, Uogre, Wolmarshof, refl. že̦guôtiês LKVv., Bauske, Frauenb., Karls., Lems., Salis, Trik., Wolmarshof, = žaguôt(iês): kuo že̦guojies? dzer aukstu ūdeni, tad pāries! Frauenb. In Nötk. sei že̦guôt auch gleichbed. mit tūļâties, vilcināties.

Avots: ME IV, 800, 801

II žè̦rguôtiês (oder mit ḕ̦r zu lesen?) Nötk. "palaidņuoties, trakuot, ķircināties".

Avots: ME IV, 804

I žuôgât (?) Nötk., "zögern (vilcināties)".

Avots: ME IV, 838