Paplašinātā meklēšana

diêgs,

1): šķe̦te̦rē̦tu diegu vilku BW. 13389 var. smalks diedziņš 7197 var.; ‡

3) "?": kuo tas d. (verächtlich von einem Nebenbuhler)
pie manas Annas lien? Dunika.

Avots: EH I, 326

diêgs,

1) der Zwirn;
diedziņi = šķēriņi; diedziņu drēbe, Halbleinwand Bars., A. X, 2, 440. kâ diega galā pakārts, von einer unsicheren Lage gesagt; kâ diegā pakarināts LP. I, 137. viņa ir nuo prieka kâ diegā pakārta Kav. pa diega galiņam izvilkties, bei knapper Einnahme oder schlechter Ernte sich mit genauer Nor durchschlagen Mag. XIII, 3, 69. ne diega pavedienu ņemt od. ne diega galu aizkart, treu, zuverlässig sein. iet kâ pa diegu, es geht wie geschmiert: nu putras vārīšana gāja kâ pa diegu A. XVIII, 131;

2) der Keim:
dieguos likt, keimen lassen. [Zu li. diegas "Keim" nom. pl. diegaĩ), le. dīgt (s. dies), diegt u.a.]

Avots: ME I, 480

diêgsts [Kl., Kr.], der Keim: diegstā (vgl. dieguos) likt, die Keimprobe machen U. diegstā ȩsošs iesals Etn. IV, 129

Avots: ME I, 480

kãjdiegs, Zwirn, der zur Befestigung eines Netzes an das Tau dient Nogallen.]

Avots: ME II, 188

sē̦rdiegs*, der Schwefelfaden Wid.

Avots: ME III, 828

àizcil̃puôt: ‡ Refl. -tiês, sich verknüpfen, sich in Schlingen zusammenziehen: diegs aizcilpuojies Lubn.

Avots: EH I, 14

čigris "?": puika saliecies čigrī (" kâ kamuolā, luokā") Gränzhof. [diegs sameties čigrī, habe sich verschlungen Siliņ.]

Avots: ME I, 412

cil̃piski (unter cil̃pāniski),

1): apmest striķi c. ap vadzi AP. aizmest valdziņu c. aiz zara Orellen. man cilpu c. saķērās diegs Seyershof.

Avots: EH I, 271

II curulis, der Knoten: diegs sameties curulī.]

Avots: ME I, 397

curzulis, der Knoten: diegs sameties curzulī.]

Avots: ME I, 397

‡ diedzā Lubn., diêdzē C., Sessw., = diegst%C4%81">diegstā (unter diêgsts) ; graudus ielikt d.

Avots: EH I, 326

diêdziņi, s. diegs.

Avots: ME I, 480

diêglis: auch (mit iê ² ) Frauenb., Iw.; diegļuos likt Frauenb., = diegst%C4%81%20likt">diegstā likt.

Avots: EH I, 326

I diêgt, -dzu (li. diegti "stechen"), [

1) stechen; (in Zstz.) fädeln
U.;

2) schlagen:
diedzis puikam par kājām Korwenhof];

3) nähen, trakeln:
pati diedza vilnainīti BW. 16917, 1; diegdama puikas biksēm virsā biezu ielāpu A. XXI, 403;

4) heften:
viņa ruozes pie krūtīm man diegs A. XIV, 60. [Zu diegs.]

Avots: ME I, 480

dīgs: sē̦klu... e̦smu... dīgā (= diegstā) licis Klapm. 1789, S. 126.

Avots: EH I, 325

dzirklains [für * dzirklainis?], schlecht gewebtes Zeug Krem., Oppek.; [dzirklains N. - Peb. "čuokarains": dz. diegs, dz-a virve; vielleicht dissimilatorisch aus * dzirknains; vgl. dzirknes.]

Avots: ME I, 553

ìerieztiês, sich eindrücken, einschneiden: gre̦dze̦ns, diegs pirkstā ieriezies Lauva.

Avots: ME II, 59

izbèigt,

1) vollständig zu Ende führen, beendigen:
lieta od. prāva izbeigta. tīkli izbeidz savu svētību LP III, 406;

2) verbrauchen:
sen jau izbeidzu pēdīguo tabaku Aps. Refl. -tiês, zu Ende gehen, aufhören, aus, zu Ende sein, aussterben: izbeidzas viss, kas ē̦dams A XX, 262. diegs izbeidzies, un dibe̦nu nevarējis atrast. bites mums izbeigušās. izbeigusies visa viņa cilts.

Avots: ME I, 715, 716

I izkarinât, ‡ Refl. -tiês,

1) sich durch eine Öffnung nach unten hinausbiegen
Schibbenhof;

2) = ‡ izkarâtiês Līvāni; = izšūpuôtiês Rugāji;

3) eine Zeitlang (zur Genüge) ausgehängt sein
Cibla, Zvirgzdine;

4) heraushangen
Zvirgzdine: nuo mēteļa apakšas izkarinājas diegs.

Avots: EH I, 453

I izrist (li. išrìšti), intr.,

1) sich losauftrennen, sich loswickeln, losgehen:
kamuols, diegs izrisis; izrisuši mati Jazš., [Bers., Mar. durvis kalzdamas nuo līmējuma izrist Fest., (in Druw. angeblich mit t im Wurzelauslaut);

2) sich ergeben:
nuo viņa gaŗās runas izrisa šāds kuoduols Fest.].

Avots: ME I, 792

izvãrstît (li. išvárstyti),

1) ausfädeln, ausnähen:
diegs jau līdz galam pa puikas biksēm izvārstīts A. XXI, 403;

2) die Schnur durch die Löcher des Leders der Pastel oder des Bastschuhes ziehen
Spr.;

3) wiederholt öffnen:
dažs tē̦va dē̦ls meitu mātes durvis izvārstījis.

Avots: ME I, 825, 826

izvẽrt (li. išvėrti),

1) ausfädeln:
diegu nuo adatas;

2) durchziehen:
es tevi izvēršu caur lāča nāsi Tr. IV, 367. nesēji izvēra pa zārka apakšu dvieļus A. IX, 346. Refl. - tiês, sich ausfädeln: diegs izvēries nuo adatas od. adata izvē̦rusies.

Avots: ME I, 828

lâcis (li. lokỹs [gen. s. lókio], apr. clokis),

1) der Bär;
[lâču mãte U., die Bärin; auch als Schimpfwort für ein dickes Weib. lâcis auzās U., Liebhaber bei der Frau.] Sprw.: nepārduodi ādas, kad lācis vēl mežā. dzīvuo kâ lāča ausī, in Herrlichkeit und Freuden. kuo tu nuo lāča izdabūsi kâ lāča ādu. art, art, ne lāčus vadīt: ar aršanu labāk maizi pelnīs nekâ ar lāča vadāšanu. divi ir lāci veic. nuo vilka mūk, uz lāci krīt. lāci var izmācīt dancuot; kâ ne cilvē̦ku? vai nu lāvi nuokavāt? was für eine schwere Arbeit habt ihr beendet! pašu lāci lāča taukiem smērē, den Dummen bewirtet man auf seine eigene Rechnung. tas kâ lācim zemeņu uoga, von etwas Schmachaftem;

2) oft in Vergleichen: rūc od. rē̦c kâ lācis. bried kâ lācis. krīt kâ lācis uz me̦du. nuoplīsis kâ skrandu lācis. tam spē̦ks kâ lācim. kâ lācīši man zirdziņi BW. 28003;

3) fig., ein plumper Mensch, Plumpsack:
viņš jau tīrais lācis; miega lācis, die Schlafmütze;

4) der Name eines zottigen Hundes;

5) die Trespe Strutteln, so auch das Demin.
lācītis, gew. lāčauzas: izmin gušņas, izmin lāčus Lesten, Kand.;

6) eine aus Hanf bereitete Speise
Etn. II, 136;

7) ein Holz an der hölzernen Gabel der Pflugschar
Rutzau n. Etn. I, 129;

8) lācītis, das Malz,
diegstā e̦suošs iesals Lös. n. Etn. IV, 129;

9) lāci pirkt, ein Spiel
(BW. V, S. 218, U.), bei dem man durch richtige Angabe der in Bohnen ausgelegten Gestalt eines Bärn sich die Bohnen verdienen kann; [lāci dancināt U., zur Kurzweil einen Bärenführer mit dem Bären vorstellen;

10) lācis, der Hemmschuh
Oppek. n. U. - Wegen apr. Tlokumpelk "Bärensumpf" muss man wohl von einer wurzelform tlāk - ausgehen, vgl. Mikkola BB. XXII, 244 f. und Bezzenberger BB. XXIII, 314 und Brückner KZ. XLVI, 207.]

Avots: ME II, 434, 435

III leñte (unter le̦ñta): zīda l. BW. 16992, 2 var, pārtrūkst l. (Var.: diegs) 21521, 1 var.

Avots: EH I, 734

mazguôt, ‡ Refl. -tiês Frauenb., Knoten bilden. diegs sāk m. (kad šuj).

Avots: EH I, 787

‡ mẽ̦ze̦kls Stenden, ein Wenig, etwas Winziges: mazu gaļas mē̦ze̦kliņu ieliek. diegs tik smalks kâ m.

Avots: EH I, 810

mežģis,

1) der Knoten, das Gerkoll, Gekräusel,
[mežģi U.] das Verwickelte: diegs sameties mežģī Lub.; [gruožu mežģis (= samežģījums) Alt - Rahden;

2) = režģis, Riegensieb
Lös.;

3) ein sackförmiges Netz zum Fischen
(Laud., Lös., Sessw.) od. zum Vorsetzen von Futter für Kühe od. Pferde (Heidenfeld)].

Avots: ME II, 610

me̦zglaîns, me̦zgluôt, me̦zgls [Wolm., Ruj., Arrasch, Bauske, Kand.], me̦zgs, = mazglains usw.: ar me̦zglaiņu diegu nevar šūt Ahs. n. RKr. XVII, 39. sukrs diegs šujuot me̦zgluojas (verknotet sich) ibid.

Avots: ME II, 609

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643

nazgaîns, knotig: nazgaina dzija, nazgains diegs Sassm.

Avots: ME II, 697

nazguôt, Knoten knüpfen Wandsen, Dond.; nazguôts U., verknotet.] Refl. -tiês, sich verknoten: diegs nazguojas Dond.

Avots: ME II, 697

‡ II pagrîns ² ,

1) ziemlich drall (straff)
Stenden: p. diegs;

2) ein wenig böse (unfreundlich)
Anzen, Gr.-Essern: būdama pagrīnu dabu un dze̦dru valuodu Janš. Bandavā II, 127. rādīdama pagrīnu seju Bārenīte 71. pagrīni uz viņu ... pable̦nzdama Bandavā II, 124. saimnieks ir tāds p. Anzen.

Avots: EH II, 134

pãrķer̂t, ‡

2) "pārjemt" Dunika: diegs tik gaŗš, ka pati nevaru tuo vidū p. (tâ gadās, kad tuo grib salikt dubulti); ‡

3) aufgreifen
Meselau: viņi viens nuo uotra pārķēra malkas škilas.

Avots: EH II, 204

patvir̂ts ² Lautb., Dond., ziemlich stramm od. drall: p. diegs.

Avots: ME III, 126

pìeļipains, pieļipas aufweisend: p. diegs, valgs Vīt.

Avots: ME III, 270

pine̦kluôts, knotig: ... kâ mīksts pakulu diegs ar asu drāti savijās pine̦kluotā dīvainā me̦zglā Leijerk. I, 158.

Avots: ME III, 219

II piņķe "diegs">sajaucies diegs" Pabbasch, "sarežģījums" Ronneb.

Avots: ME III, 221

I plâns,

1): par plānu (eben)
ceļu tapt Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 8);

2): tu tik p. (dünn, unzureichend angezogen)
iznāci, tu salsi! Orellen. p. iet ārā; tāpēc salst Seyershof. kad plāna ("?") ziema, tad plāna ("?") vasara Ramkau; plāni (undicht gewachsen) lini Salis. laiks bija plāni mācies Jauns. Augšz. 5;

4): nesapruotu, kas par vainu; tik labi guovis baŗuoju, bet mums traki p. (mager)
piens AP. plāna tēja (schwacher Tee) Kaltenbr. patȩkās iesvieda maizes garuozas, lai nepaliek plānas (schwach) Siuxt;

7): p. diegs, plāna dzija Kaltenbr.; ‡

9) dünn, mager
Seyershof: plāna guovs Frauenb. suķelis palicis pa˙visam p. Siuxt; ‡

10) arm, unbemittelt
Diet.: p. vīrs; ‡

11) "?": žīds kuoku vidā mērī, nuo plānākās puses Saikava. Subst. plânums,

2): "Rippsperre"
ME. III, 330 zu verbessern in "Rippespeer".

Avots: EH II, 288

režģît Karls., -u, -ĩju, režģêt, režguôt, režģinât U., režģinêt Wessen, tr.,

1) flechten
U. (režģît, režģêt), Bielenstein Holzb. 359 (režģêt), Spr., Bauske (režguôt), verwickeln, verwühlen U. (meist in der Zstz. mit sa-): nav viegli kuopā sadzīt... pavedienus lietā režģītā Juris Brasa 180. dzīvības pavedieni režģīti Asp.;

2) režģêt, režģinât L., mit dem Riegensiebe sieben
U. (režģît, režģêt), Bielenstein Holzb. 506, (režguôt) N.-Peb., (režģuôt) C., auf dem Roste das Korn aus dem Stroh scheiden Spiess n. U., N.-Peb. (režģuôt): četri pūriņi apcirknī iebē̦-ruši režguotu (nevētītu) rudzīšu Upīte Medn. laiki. Refl. -tiês,

1) sich verwickeln:
diegs režģās MWM. IX, 391. suoļuos pīdamies un režģīdamies Latv. virsuotnes režgas ar de̦be̦su mākuoņiem Rainis;

2) irre, verrückt werden:
vai tik viņš nav režģījies? Vīt. iztaisa uotram liekas sāpes un pats kâ režģījies par tuo priecājas Vīt. 65.

Avots: ME III, 516, 517

‡ rupijs Linden in Kurl., = rupjš: r. diegs.

Avots: EH II, 385

rups (unter rupjš): auch Fest., Kaltenbr., Nerft, Ramkau, Sonnaxt, Warkl.; r. aude̦kls Ramkau. r. diegs, rupa vilna, šķiezna, drēbe, rupa (nelīdze̦na, grumbuļaina) āda Sonnaxt.

Avots: EH II, 385

sasìet, tr., zubinden, zusammenbinden, fesseln: nuogrieza nuo jauna bērziņa zarus un sasēja sluotiņâ BW. I, S. 191. putni laižas sasietiem spārniem Duomas II, 1369. sasiet kleites sainī LP. I, 67. saimnieces sasējušas sieru VII, 320. viņa izraisīja kurpju sasienamuos (die Schuhbänder) MWM. IX, 893. likt kādu cilvē̦ku sasiet Kaudz. M. 144. Sprw.: kâ zagli sasien, kâ brāli atruon. Refl. -tiês,

1) sich zusammenbinden, sich zubinden:
diegs sasējies me̦zglā;

2) sich zusammentun, sich nahe verbinden, sich mit jem. verpinkern:
viņš sasējies ar ļauniem draugiem.

Avots: ME III, 730

‡ saskrudzêt Frauenb., (Garn) sich zusammenkrollen lassen. Refl. -tiês Degalen, Frauenb., Schnehpeln, Stenden, sich zusammenkrollen: diegs saskrudzējies.

Avots: EH II, 448

ser̂de: bē̦rzam s. sapuvusi, tāses vien palikušas BW. 27675 var.; "pare̦sns diegs, kas saista kuopā agrākuo laiku nītis" Kaltenbr.: tās serdes bija ļuoti stipras.

Avots: EH II, 478

šķīra,

1): aude̦klam ar gadās šķĩras (re̦tākas vietas, kur diegs nav piesists) Stenden; ‡

2) der Haarscheitel
(mit ĩ ) Stenden.

Avots: EH II, 639

‡ skrudza (?) um Talsen "= skrudze": diegs saskrējis skrudzā (?): nevar taisnu dabūt.

Avots: EH II, 512

skrudzaîns Dond., Ahs., gekräuselt, zusammengekrollt (von sehr drall zusammengedrehtem Garn): skrudzains diegs Dond. n. RKr. XVII, 52. skrudzaiņa dzija Ahs.

Avots: ME III, 898

skrudze Wid., Dond., Ahs., Wandsen, Selg., Nigr., Neuermühlen, ein loc. s. skrudzī Deg., das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn: dzija te̦k, le̦c, me̦tas skrudzē(s) Dond. diegs sameties skrudzē Ahs., Lieven-Bersen. dzijas tik cieti savē̦rptas, ka skrudzēs vien skrej Nigr. Vgl. krudze; zur Basis (s)qereu- (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 572 f.)?

Avots: ME III, 898

skrudzêt, -ẽju,

1) zusammendrehen, -drillen
Bielenstein Holzb. 572; kräuseln (vom Haar, im VL. gebr.) U.;

2) sich zusammendrillen (von der Schnur gesagt, die gedreht wird)
Biel. n. U., Frauenb., Dond., Wandsen, Siuxt. Refl. -tiês Deg., sich kräuseln: sukrs diegs skrudzējas Ahs. n. RKr. XVII, 52.

Avots: ME III, 898

smal̂ks, Demin. smal̂ciņš, ein gen. s. smalca Latv. Saule 1927, No 55/56, S. 619 (aus Ob.-Bartau),

1) fein, subtil, in kleinen Teiten:
ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. smalks lietus Biel. 1353. smalks kâ mats RKr. VI, 450. tievs kâ diegs, smalks kâ uods Br. sak. v. 250. pārāk smalciņus un mīkstus priekšme̦tus Konv. ² 1002. tuos (taukus) ļuoti smalciņās daļiņās sadalīdama A. 1899, 45. kam nedevi māsiņai smalku linu tecināt? BW. 16599 var. smalka drāna U., ein feines Tuch. smalkas (= sīkas?) drēbes šūdināju pa savam (mazajam!) augumam Biel. 2283. smalka balsīte Kundz. Ve̦c. Stend. 106;

2) fein im Betragen, höflich:
sm. cilvē̦ks U., ein höflicher, feiner Mensch. tâ smalkāki (mehr gebildete) ļaudis runājuot RKr. VIII, 19. skruoderis bij smalks jaunskungs LP. V, 201;

3) sich fein, ausgezeichnet auf etwas verstehend, ausgezeichnet, virtuos :
smalks pe̦ldē̦tājs LP. VII, 941. apbrīnuojami smalks mednieks IV, 25. smalks (abgefeimt) blēdis. - Adv. smal̂ki (*smaļķi > ostle. smaļči Zb. XVIII, 262), fein: smalki samalt. smalki savus linus vērpu BW. 7030. smalki vērpu, biezi audu 7396. meitiņas smalki dzied 552. dziedu smalki (Var.: sīki) 330; ausführlich; genau: izstāsta smalki LP. IV, 80; höflich: sm. runāt U. lapsa gailim smalki labdienu pade̦vusi LP. VI, 272; ausgezeichnet, gründlich: dē̦ls izmācījies smalki par mācītāju LP. IV, 132. licis savu dē̦lu smalki izmācīt VI, 311. šie pie kunga pruojām un apme̦luo (brāli) smalki IV, 77. smalki apzagi III, 29. - Subst. smal̂kums, die Feinheit: latviešu valuodas smalkumus un bagātumu RKr. VIII. 20. smalkumi, Gebröckeltes, feiner Abfall Malm.: ar labību dzīvuojuot vajaga visus smalkumus saslaucīt kuopā Ahs. Nebst smelkne(s), smilkts, smulks (s. dies) zu II. smilkinys "die Schläfe am Kopf", mhd. smelhe "schmal, gering", smelehe "aira flexuosa", s. Būga KSn. I, 264, Zupitza Germ. Gutt. 70, Fick Wrtb. III4, 528, Persson Beitr. 489 und BB. XIX, 267 ff., Walde Vrgl. Wrtb. II, 289 f.

Avots: ME III, 952

I stîtga,

1): apīņu s. Warkl. ar stîgām zirņi pieķeŗas cits citam klātan Linden in Kurl.;

2): "īpatnēji pagatavuots diegs, kuo senāk auda brunču aude̦klā, lal aude̦kls būtu raibāks" Seyershof: auda brunčuos baltas un dze̦lte̦nas stîgas ² ; tās nebij dzīve (= dzija), bet tās pirka un šķetināja klāt dzīvei, kuo auda brunčuos;

3): par stīdziņu deldējumu BW. 24257, 4 var.; ‡

4) "cīpsla, dzīsla" (mit î ² ) Siuxt, Stenden: man te šī s. sāp.

Avots: EH II, 581

stiñkšķêt (unter stiñkšêt): tâ nuosien, ka diegs stinkšķ Dobl., Stenden.

Avots: EH II, 580

‡ stinkstêt um Talsen, (mit iñ ) Zögenhof, = stiñkšêt: tâ nuosien, ka diegs stinkst.

Avots: EH II, 580

I sukrs (li. sukrùs "agil, beweglich, flink, schnell"),

1) drall, sehr fest Spiess
n. U.: sukra dzija me̦tas skrudzē Siuxt. sagriez auklu labi sukri! Naud. sukrs diegs skrudzējas Ahs. n. RKr. XVII, 52;

2) energisch:
Sprw. ņem sukri ar rasu! Alksn.-Zund.;

3) schnell: gan iet sukri" bet ne˙maz nevar sasniegt pilsē̦tu;

4) "?": sukri zuobi O.-Bartau. Nebst sukls zu sukt(iês).

Avots: ME III, 1118

tiêvs (li. tę dünn: tievs kâ žagars Birk. Sakāmv. 31. tievs kā sluotas kāts ebenda. tievs kā diegs Br. sak. v. 250. - Subst. tiêvums, die Dünnheit: adatas tievumā (so dünn wie eine Nadel) LP. V, 28. Nebst ai. tanú-ḥ (fem. tanvī) "ausgedehnt", lat. tenuis, ahd. dunni, cymr. teneu "dünn" u. a. zur Wurzel von tît, s. Walde Wrtb a 772 f., Stokes Wrtb. 128, Reichelt KZ. XXXIX, 66, Būga KSn. I, 293.

Avots: ME IV, 215, 216

veršķele: "sapiņķerējies diegs vai dzija" A.-Schwanb.

Avots: EH II, 772