Paplašinātā meklēšana

gaŗām,

1): g. laist citam, einen andern überflügeln
BielU.;

2) gaŗuo malku liek g. ragavām AP.; ‡

6) der Länge nach:
brunčiem strīpes g., nuo augšas uz leju Saikava. kas nu žum bērkļus g. liek! - liec šķe̦rsām! Orellen.

Avots: EH I, 385

gaŗām, dial. garēm, gariem, Instr. Pl. von garš,

1) vorüber, vorbei:
es aizlaidu visiem braucējiem gaŗām;

2) längs, entlang, =
gar, eine Mittelstellung zwischen Adverb und Präp. einnehmend, aber so nur im VL.: tec gaŗām tuo ciemiņu BW. 1400,2. taisi, bāliņ, divi dārzi gaŗām tavu glāžu luogu 14538;

3) über - hinaus:
viņa lasīja gaŗām pusnaktij Niedra;

4) prädikativ - vorüber, vorbei:
pusdiena, briesmas jau gaŗām;

5) durch
gar (s. dies) od. gaŗu verstärkt - lang und breit, ausführlich, gehörig: mēs tuo gaŗu gaŗām apspriedām.

Avots: ME I, 605

gaŗãmgãjẽjs, der Vorübergehende: gari nākuši nuo kapiem ārā un rādījušies gaŗāmgājējiem LP. VI, 36.

Avots: ME I, 605

iẽgaŗām,

1 ): pagājis pa stidziņu būdai ie. R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 136; ‡

2) "pusgulus" (mit iê- ² ) Seyershof: ie. nuogūlās zemē:

Avots: EH I, 513

iẽgaŗām [C.], entlang, längs.

Avots: ME II, 16

vis˙garām, vis˙garēm,

1) vis˙garēm
Pernigel, Salis, Wolm., Adv., die ganze Strecke entlang, der ganzen Länge entsprechend; (fig.) durchweg: krusta māte man suolīja vis˙gaŗām (Var.: līdz kājām) linu kre̦klu BW. 1810 var. tādu ciema kukuli dabūjuse - vis˙gaŗām gar vē̦daru Etn. 11, 45. vis˙gaŗām vajaga jaunu jumtu Vēr. 1, 1377. tuos atruodam pa lielākai daļai vis˙gaŗām Ausekļa rakstuos Sanders;

2) Präp. mit dem Dativ od. Akk.-Instr., entlang:
rikšiem bēri es palaidu vis˙garēm purmales (Var.: sila malu) BW. 18383, 2 var. zaķīt[i]s līda līdumiņu vis˙garēm Daugaviņu 2314. vis˙garēm suolam aiz kāzu galda BW. III, 1, S. 6,

Avots: ME IV, 623

àizbràukt: ‡ Refl. -tiês,

1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;

2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.

Avots: EH I, 11

‡ àizdvašuôt,

1) behauchend trüben:
a. luoga rūti Bers.

2) aizdvašuot garām "vorbeifahren":
vilciens aizdvašuoja gaŗām KatrE.

Avots: EH I, 21

‡ aîzlun̂dêt ² Dond., hin-, wegschle ichen: lapsa, pamanījusi pamanījusi medinieku, aizlundēja. meita aizlundēja puišiem garām.

Avots: EH I, 37

‡ àizmĩt,

1) zutreten, festtreten:
a. kurmja be̦dumu. luopi aizminuši grāvīti;

2) a. kam garām, tretend das Ziel verfehlen.

Avots: EH I, 40

àizritinât, ‡

2) hin-, wegrollen
(intr.): aizgāja Katrīna, aizritināja BW. 33242, 1. aizritināja (= aizbrauca) kruogam garām Warkl. ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegschlängeln: čūska aizritinājās pa ceļu. acc. s. aizritināšanuos Pēterburgas Avizes I, 274.

Avots: EH I, 46

‡ àizšķiẽlêt gaŗām, schielend (lauernd) vorbeigehen: viņa aizšķielēja mājai garām Jürg.

Avots: EH I, 55

‡ àizšļùkt,

1) die Füsse schleppend hin-, weggehen:
viņas aizšļūca mums garām Janš. Dzimtene III, 193;

2) mühsam, auf schneearmem Weg oder durch Kot hin-, wegfahren
Dunika, Kal., (mit ũ ) Rutzau: a. ar ragūm pa dubļiem uz mežu. Refl. -tiês, = ‡ àizsļùkt 2.

Avots: EH I, 56

‡ àizspràukt kam garām, (sich drängend) an jem. vorbeieilen. Refl. -tiês, sich hindrängen: a. līdz durīm, citiem priekšā, aiz krāsns.

Avots: EH I, 51

‡ àizstũrêt,

1) a. kam garām, an etwas vorbeisteuern:
a. laivu bākai garām;

2) hin-, weggehen
Sessw. u. a.: a. nuo kruoga uz māju; a. kam garām. Refl. -tiês ar laivu kam garām, ein Boot an jem. vorbeisteuern.

Avots: EH I, 53

‡ àiztrãpît,

1) antreffen
Dunika, Kal., Kalz., Lubn. u. a.: a. kuo mājā;

2) a. garām, das Ziel verfehlen:
a. g. šaujuot (schiessend) Wandsen. a. g. ar adatu (diegu veŗuot) ebenda.

Avots: EH I, 59

‡ àiztraukt,

1) verscheuchen
Fest., Golg., Nitau, Salis, Sessw.: caur tuo (saukšanu) tik zagļi būtu aiztraukti Pet. Av. I, 54. a. zvirbuļus nuo kaņepēm;

2) fortreissen:
vējš aiztrauca lapas;

3) (Obst) herunterschlagend hin-, wegschleudern:
tālu a. ābuolus. Refl. -tiês,

1) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš kam garām;

2) sich aufregen
(mit aũ ) Ahs.: bē̦rns bija aiztraucies un klusu un bailīgi nuoskaitīja savu pantiņu.

Avots: EH I, 58, 59

‡ àiztrìekt,

1) hin-, wegjagen, -treiben;

2) a. ausis, die Ohren betäuben
Dunika, Kal., Rutzau;

3) (unversehens) hinter etwas stossen:
a. strādājuot skabargu aiz naga;

4) = satriekt, bestürzt machen AP.: šai acumirklī izrādījās visi... aiztriekti Kaudz. Izjurieši 158. Refl. -tiês, (gewaltsam oder sehr schnell) hin-, wegeilen, -stürzen (intr.); a. garām, (gewaltsam oder sehr schnell) vorbeieilen, -jagen (intr.).

Avots: EH I, 59

‡ àiztrĩt, zu sehleifen (schärfen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) C.: aiztrīts nazis. Refl. -tiês: a. citiem garām, sich (mühsam) an andern vorbeidrängen.

Avots: EH I, 59

‡ knobis,

1) = knibulis 2 Lems.: tuo knobi stenderē vajaga ar āmuru nuodauzīt nuost, lai garām ejuot kāds nesaplē̦stu svārkus;

2) ein junger Keim
Seyershof;

3) ein winziges Tierjunges (z. B. ein Küchlein)
Seyershof.

Avots: EH I, 633

I miniņš "?": cik eju garām, kur miniņš pie sienas sprausts Rainis Gals un sākums 45.

Avots: ME II, 630

nùošaũt,

1) tr., erschiessen:
putnu, briedi: šaut man[i] šāva, nenuošāva BW. 30147;

2) intr., sāņus, garām nuošaut, vorüberschiessen, fehlen:
vai individuālisms še nebūs nuošāvis sāņus? R. Sk. II, 7;

3) glatthobeln:
šī mala dēlim jānuošauj U.; nuošaut ar kaltu, abmeisseln. Refl. -tiês,

1) sich erschiessen:
saimnieks varuot pats sevi nuošauties LP. VII, 551;

2) sich schnell begeben:
viņš nuošāvās pie sava drauga;

3) schlecht ergehen, fehlschlagen:
īstai meitai greizi nuošāvies LP. VI, 822;

4) sich fleischlich vermischen.

Avots: ME II, 865

[nùošļapstêt Planhof "nuoburt, nuogriezt": ja kāds iet garām, un zvejuotājiem vairs zivis nelien tīklā, tad saka, ka tas nuošļapstējis. ziepes vāruot nelaiž bē̦rnus klāt, lai bē̦rni ziepju nenuošļapst.]

Avots: ME II, 868

[nùošļūtêt,

1) "die Füsse am Boden schleppend hingehen"
Grünwald; (eine Weile) mit dem Schlitten fahren: vēl dažas dienas varēs ar ragavām nuošļūtēt N.-Peb. tas nuošļũtēja gan man garām Salgaln;

2) tragend (Kleider) beschmutzen:
tâ nuošļũtējis drēbes, ka kauns skatīties Jürg.;

3) streichend od. fahrend glätten
Kursiten, Autz, Grünh.: ziemā ceļš ar ve̦zumiem nuošļūtē̦ts spīdīgi gluds Lennew., Nötk.; ceļi tâ nuošļũtē̦ti, ka plika zeme Naud.;

4) "nuobrist (pļavu, labību)" Vank., Vīt.]

Avots: ME II, 869

nùospindêt, nùospiñdzêt, intr., einen summenden Laut von sich geben: bites viņam nuospindēja garām A. VIII, 1, 107. bite nuospindz gar ausīm Egl.

Avots: ME II, 855

[nuotece, die Abflussröhre Wid.] nùotecêt [li. nutekė´ti), intr.,

1) abfliessen, ablaufen, verlaufen, abrieseln, abrollen:
ūdeņi bij sen jau nuotecējuši Kaudz. asinīs lācis nuotecējis LP. VI, 520. gredzeniņi nuotecēja tautu dē̦la ruociņā Ltd. 681. pulkstenis nuotecējis. laiks nuotecējis, die Frist ist abgelaufen;

2) hin-, wegfliessen, hin-, weglaufen:
tie uz Rīgu nuoteceja BW. 12008. [ruobeža te nuote̦k U., die Grenze geht hier weiter];

3) bespritzt, beschmiert werden:
spannis vis˙garām nuotecējis brūnām asinīm JR. III, 78;

4) im Laufen überholen:
aun[i], meitiņa, baltas kājas, iesim abi tecēties! ja tu mani nuotecēsi, būsi mana līgaviņa BW. 593. Refl. -tiês,

1) sich müde laufen:
bē̦rns pa visu dienu nuotecējies;

2) reif werden, nachreifen:
jāņuogas jāatstāj, lai nuote̦kas A. XX, 589.

Avots: ME II, 873

nùovir̃puļuôt,

[1) aufsprudeln
Behnen, Vank., MSil.]: ūdens nuovirpuļuoja tanī vietā Stari II, 758. [kur zivs aizskrien, tur ūdens nuovirpuļuo Sessw., Ermes;

2) herunterrollen
(intr.), herunterwirbeln: naudas gabals nuovirpuļuoja nuo galda Jürg. bē̦rni nuovirpuļuoja nuo kalna Widdrisch, Kalz. salmu kūlis nuovir̃puļuoja nuo jumta C., Segew., Autz, Grünh. lapiņa nuovir̂puļuoja nuo kuoka Lis.;

3) dahinwirbeln Kerstenbehm:
vēja ne̦stas lapas nuovir̃puļuoja (Mitau, Serben) od. nuovir̂puļuoja (Mar.) man garām.]

Avots: ME II, 888

nùožvakstêt, nuožvakšķêt, nùožvākstêt, auch refl. -tiês, ein Geräusch von sich geben, wie beim Schlagen, Fallen, Rauschen des Wassers, des Waldes: tâ licis, ka nuožvakstējis vien JU. viņš mani nuosvieda gar zemi, ka tikai nuožvakstējās vien A. XVI, 886. zivs aizpe̦ld garām, ka nuožvākst vien LP. IV, 45. ūdens nuožvākst V, 387. ievēlusies upē, ka nuožvākstējis vien VII, 1074. te uz vienu reizi mežs tâ kâ nuožvākstē̦tu LP. IV, 188. nuožvakšķ zeme atjājuot BW. 32970, 2.

Avots: ME II, 895

ŗaucene (od. *ŗaucenis?), ‡

2) "?": ŗauceņu kre̦kls ir ar garām, ar linu diegiem izrakstītām piedurknēm un augstu apkakli Suitu k., S. 33.

Avots: EH II, 394

rida,

1) rida Ramkau, Plur. ridas U., Līn., Dond., Wandsen, Stenden, Naud., Nigr., auch ridi U., allerlei Gerät, Kram:
ridas vadāt, seinen Kram (beim Umziehen) überführen U. braukā nu atkal savas ridas vadādams Neik. te nu ir sakrauta visāda rida pa kājām Ramkau. uz bēniņģi saliktas visādas ridas Nigr. ņem savas ridas nuost, lai citi tiek garām! Dond. ve̦zumi stipri purēja, un dažādas ridas klabēja un grabēja Janš. Dzimtene ² I, 506. meklēsim pa ridām, - nezin, kur šuoreiz ciema kukuli nuoglabājis LP. V, 120. kur vien kādas ridas atradās VII, 287. kuo nu stāvi pa ridām! was stehst du im Wege, was störst du! Dond. ratiņu tu vari nest uz klēti, tas tik pa[r] ridam ir istabā ebenda;

2) ridas, Unannehmlichkeiten, Scherereien
Katzd.;

3) das Getue, die Arbeit, Mühe:
liela rida, mazs iznākums Stelp. kas tuo ridu var uzņemties! Lis. Nach Persson Beitr. 856 (vgl. auch Prellwitz Wrtb.2 156) zu raids 1, got. raidjan "anordnen", mhd. reiten "bereiten, ordnen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II 348 f.); doch fragt es sich, ob nicht rida auf dem Verbum ridāt beruht, und dies könntc aus˙liv. ridd "reihen, ordnen, aufriumen" (vgl. estn. ridama "reihen", rida "Reihe" und dazu Thomsen Beröringer 129) entlehnt sein.

Avots: ME III, 522

sadrãztît,

1) zerschnitzeln
C., PS., Widdrisch: s. pilnu kaktu skaidu Nigr.;

2) tüchtig ausschelten
Jürg., C., Arrasch, Schwanb., Saikava;

3) Hiebe versetzen (mit der Peitsche):
braucējs sadrāztīja zirgam ar pātagu un paskrēja garām Nigr.

Avots: ME III, 612

saķer̂t, tr.,

1) ergreifen, (fest) fangen; erlangen:
muļķītis krapt! saķeŗ putnu aiz spārna LP. lV, 150. pamanās ve̦lnu aiz papēžiem saķert V, 132. saķēris upītē zivis V, 157. lapsa saķēra vārnu cieti Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. I, 10. aizlaiž garām, it kâ gribē̦dams vēju saķert A. v. J. 1896, 5. 367. ķēru, ķēru, nesaķēru BW. 9216. iznāk māte raudādama, sav[u] galviņu saķē̦ruse 13646, 6. kuo, māsiņa, tu saķēri (Var.: saguvi, dabūji), jaun[a] iedama tautiņās? 17478 var.;

2) saķert bē̦rnus, Kinder bekommen (bei der Geburt)
Ar. Refl. -tiês,

1) für sich ergreifen, fangen;

2) einander ergreifen, fangen, umfassen, an die Hand nehmen:
divi kuopā saķē̦rušās vardes Etn. II, 19. viesi saķērās pa pāriem BW. III, 1, 77. ... vai meitas un puiši nele̦c pa pāram, ruokās saķē̦rušies Etn. II, 151;

3) sich (in etwas) verfangen:
sabraukuši vedējiņi pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķī griezt, tik pinkās saķērās (Var.: sapinās, satinās) BW. 17211 var.;

4) sich in den Haaren liegen
U.

Avots: ME II, 662, 663

I sēkle: auch (mit ê) Warkl.; šūpuojat mani, Daugavas viļņi, garām dzīves gļuotainām sēklēm! Skalbe Raksti II (1938), 148.

Avots: EH XVI, 480

sẽtiens (unter sētiena): der Hof - auch OB.; nuo sētiena puses Janš. Līgava II, 319. muižā visi ceļi un sētieni bija bruģē̦ti I, 181. kas stiepās nuo kūtīm vis˙garām muižas sētienam un pagalmam II, 278.

Avots: EH II, 484

I šķē̦rs, Adv., quer: skrien, ragana, šķē̦rs garām, ne manā sētiņā! BW. 32490 var.; Präpos. mit dem Dattv, quer über: izstiep ituos škapleŗus šķē̦rs gultai! Pas. V, 139 (aus Makašē̦ni).

Avots: ME IV, 35

skrèjiêns, der Lauf, soviel mit einem Male gelaufen wird U.: kalpi ātrā skrējienā paskrēja ganam garām LP. VI, 612. skrējiens gājis lē̦nām Etn. II, 88. lai ragana kaklu lauž pirmajā skrējienā (Var.: skriešanā) BW.32488,3.

Avots: ME III, 892

slàicît ^2, -ku,-cĩju, tr., recken, strecken,: rekeln: garām krāsni, garām suolu slaiku (Var.: stiepu) savu augumiņu BW. 7633. s. ruokas uz augšu Gr.Buschhof. putni slaika kaklu Memelshof, Saikava, Selsau, Warkl. Refl. -tiês, Saikava, sich rekeln, recken Fest., Lubn., in wachem Zustande im Bett? liegen bleiben Saikava: viņš slaicījās un žāvājās, kâ tuo cilvēks dara lielā nuogurumā Zalktis. piecēlies nuo rīta, viņš gultā slaikās Saikava. pie . .. dārziņa sē̦tas uomulīgi slaicījās kaķis R. Sk. II, 225. kuoki upē slaikās (heben sich beim Flössen aneinander geratend) Warkl. - Anscheinend zu sliekt; zur Bed. vgl. slaistît: sliet.

Avots: ME III, 912

šļàubeniski ² Bers., Adv., zugespitzt (nuocērt galu šļaubeniski!); abschüssig (nuokritis šļaubeniski nuo ve̦zuma); der Länge nach schräge (nuovelc kūlim ar brauktuvi šļaubeniski); šļaũbeniski Nötk. "garām, pieglaudīgi", Vgl. slaubeniski.

Avots: ME IV, 64

šņaũkât AP., Līn., freqn. zu šņàukt, Serbigal, (mit àu ²⁾ Kl., Lös., Nerft, Preili, -ãju, intr., tr., schnauben U., (mit aũ) Dond., Selg., laut schneuzen (mit aũ) Drosth., Smilt.; schnaubend weinen; zornig schnauben VL. n. U.; die Nase rümpfen, mäkeln; Tabak schnupfen Bers., Golg. (mit àu ^2), U.: kumeliņs ceļu te̦k šņaukādams BW. 14000, 3 (ähnlich: 18397). tec, bērīt, šņaukādams! 13730, 37. te̦k . . . kumeliņš kâ lācītis šņaukādams 18317 (ähnlich: 15288; 7130; 21758). vīzde̦gune iet garām šņaukādama 13215, 1 var.; 29799, 1 var. (līgaviņa) iet garām šņaukādama, kâ cūciņa rukšē̦dama 23913, 9. māsiņ[a] mani pruojam raida . . ., nu es iešu šņaukādama pa visiem atmatiem 2022. Līze nesa launadziņu šņaukādama, raudādama 33237. ve̦lni dūmus šņaukājuši LP. VI, 1024. de̦gunus šņaukādami Liev. Brez. un Hav. 134. guovs negrib siena ēst, šņaukā vien Druw. viņš bij mīdljies un šņaukājis, pirms kâ ķēries pie kliņķa A. XX, 489. salti vēji šņaukāja ap dzīvuokli Pasaules lāp. 222. pīpējam, šņaukājam . . , tabaciņu! BW. 11988, 1 var. šņaukājamā tabaka Golg. Refl. -tiês, = šņaũkât: kad . . . aizsien maisam arī augšas galu cieti, tad tu vari spīrināties un šņaukāties kâ sivē̦ns A. XXI, 122, kuo tu, šnauka, šņaukājies gar manam māsiņām? BW. 15152.

Avots: ME IV, 92

spiñdzêt Nötk., Jürg., Bauske, spìndzêt ² Kl., Bers., Golg., Schwanb., spin̂dzêt (li. spingėti "gellen" bei Bezzenberger BGLS. 325) Prl., -u od. -ẽju, -ẽju, intr., = spindêt U., summen, surren; klingen; (im Ohr) sausen, klingen: mūsas spindzēja A. XXI, 564, Nötk. spāres spindz B. Vēstn. dunduri spindzē̦dami vien grìežas ap zirgu Tirs. bites spietuojuot skrien, ka spindz vien ebenda. caur luogu spindzē̦dams ieskrēja spārnuots radījumiņš Ezeriņš Leijerk. I, 57. spindzē̦damas raudas gāja pa . . . ezeriņu BW. 12350, 4. dziestuoša svece sāka spindzēt MWM. X, 932. bē̦rza žagari de̦g krāsnī, ka spindz vien Tirs. luode spindzē̦dama vien pagāja garām ebenda. klusums zvanīja . . . spindzuošiem zvaniem B. Vēstn. spindzē (Var.: skanēs) mani gredzentiņi BW. 21780 var. trūkst aukliņa spindzē̦dama 32258 var. - ausis spindz Fianden, (mit iñ) Salisb. ja atminuot pieminē̦tāju, tad spindzēšana (das Ohrensausen) nuostājuoties Etn. II, 111. Refl. spiñdzêtiês Bershof, weinerlich zanken. Als ein Kuronismns nebst spingt zu spèngt, wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 663; vgl. auch. spindêt und spìegt I.

Avots: ME III, 998

steigšis Pas. I, 303 (aus Ronneb.), steigšiem, steigšu, stèigšus PS., Adv., eilends, eilig; šie steigšiem aizsteidzās Aps. VII, 27. kalps... steigšu skrēja uz kungu Pas. IV, 165. nuorīdami steigšu pāra kumuosu Apsk. v. J. 1903, 612. steigšus laidies kruogam garām LP. VII, 1312. steigšus steigušies uz majām JK. sāka steigšus vien stāstīt tāļāk Kaudz. M. 22.

Avots: ME III, 1058

I steķis, Plur. steķi U., Salis, steķes U., eine Unterlage, ein Gerüst Spr.; ein Holzklotz, auf dem man die Hufe eines Pferdes beschlägt Bers., Lasd.; die Sägeböcke, auf denen die Sägebalken ruhen U., Selb., Selsau; Klötze unter Tonnen U.; Stützgerüste unter Brücken U., Bielenstein Holzb. 715; ein Steg, eine Anlegebrücke Salis, Pernigel; Baugerüste U.; der Umlauf, auf welchem die untersten Lubben des Daches ruhen U.; "ein dickes Brett auf 4 Beinen" Freiziņ; kreuzweise miteinander verbundene Stangen od. Bretter, die durch ein horizontales Holz verbunden sind Konv. ² 4010; der Steg an der Violine Dr.; Uosis atsē̦stas uz malkas zāgējamā steķa JR. IV, 87. uzliktu... muciņu uz steķiem MWM. VII, 86. glābšanas laiva, kas atruodas uz ratiem līdzīgiem steķiem Jaunības Draugs 1902, S. 334. nuo steķēm nuolaist, vom Stapel lassen U. laiva atstāja nuo steķa Purap. raisīja kuģi nuo steķa Dūnsb. vai diegu nebalēja steķēs Plūd. Rakstn. I, 64. garām kajām, - tāds kâ steķis! Selb. piedzēries kâ steķis, steif getrunken U. Aus mnd. stech (steck) "Steg".

Avots: ME III, 1059

stiept (li. stiẽpti "recken"), stìepju, stìepu,

1) tr., recken, strecken, dehnen, ausspannen
U.: dzīrās miezis ar apini garām suolu mani stiept BW. 19643. stiep garu lūpu! RKr. XVI, 128. dzelzs stiepjuot... stiprāka par kuoku Konv. ² 685. Sprw.: daudz suņu drīz zaķi stiepj. (fig.) stiepjams teiciens MWM. VI, 20, ein dehnbarer Begriff;

2) tr., schwer tragen, schleppen; führen:
vīrelis stiepis naudas puôdu laukā Pasaules lāp. 89. laiva jāstiepj... pa sausumu Antrop. II, 71. ve̦lns stiepj atspēries šķirstu LP. IV, 182. kur tas saimnieks tuo zē̦nu stiepj? III, 96;

3) intr., gestreckt, eilig laufen:
dē̦ls... stiepj uz mājām LP. IV, 46. zaķis sāk stiept vēl ātrāki Plūd. LR. III, 72;

4) trinken:
stiep cauri līdz dibinam! būs kurāža Alm. Kaislību varā 82. Refl. -tiês,

1) sich strecken
U., sich dehnen; in die Höhe schiessen U.: augumā stiepties St. abpus... gravai stiepjas kalnu rinda LP. VI, 206. viņas lūpas stiepās katram pretim Krišs Laksts 3. savārījums nuo pētersīļu sē̦klām paliek glums un sāk stiepties, kad maisa Etn. I, 84. piens tikai stiepjuoties vien LP. VII, 572. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 26. tu vēl stiepsies garumā un re̦snumā Alm. Kaislību varā 20;

2) gestreckt, mit Anstrengung, Eile laufen
U.: zaķis stiepjas St., der Hase nimmt Reissaus. pruojām stiepties, sich davonmachen U. zirgs pa[r] grāvi stiepjas St., das Pferd setzt über den Graben. ar zaķu ādas pastalām pruojām stiepties, ängstlich davonlaufen Br. sak. v. 1488;

3) sich bemühen, streben
U.: gan es vēl turpmāk stiepšuos St., ich werde mich noch wohl weiter behelfen. - Subst. stìepšana,

1) das Recken, Strecken, Dehnen;

2) das Schleppen;
stìepšanâs, das Sich - Strekken, Sich - Dehnen; stìepums,

1) das beendete Strecken, Dehnen; das Gestreckte, Ausgedehnte;
lietus līst vienā stiepumā, es regnet in einem fort Celm.;

2) das beendete Schleppen
Spr.; das Geschleppte; stìepẽjs,

1) einer, der
(sich U.) streckt, reckt; Recken und Dehnen in den Gliedern U.: man tāds stiepējs kauluos U.;

2) ein Schleppender;
stìepẽjiês, wer sich reckt, streckt, dehnt. Nebst stàipît nach Zubatý Bähm. Sitzungsber, 1895, XVI, 19 und Trautmann Wrtb. 287 zur Wurzel von stiprs. Zur Bed. vgl. li. stiẽbtis "sich hoch aufrichten": le. stibt "betäubt werden" u. a.

Avots: ME IV, 1079, 1080

stuonêt,

1) "auf und nieder gehen"
Mag. IV, 2, 149; vgl. dazu stuorêt 1;

2) "?": garām jāja sveši ļaudis stuonuošiem (?) kumeļiem Bw. 677.

Avots: ME III, 1112

straujupĩte, ein rasch fliessender Fluss: straujupīte... aizrāva... vainaciņu BW. 6149. tec garām, straujupīte! 10816, 2.

Avots: ME IV, 1082

šursuoņa, das Rauschen: sievietes gāja...garām ar ... drēbju šuršuoņu A. XVII, 299. Auf r. шуршáть "rauschen" beruhend?

Avots: ME IV, 107

šutka,

1) Scherz, Spass
U.: šutkas dēļ (Var.: juokuodams) meitu triecu visgarām sila malu. šutka (Var.: juoki) bija, kad es triecu, nebūs šutka, kad panākšu BW. 13523. šutku (Var.: blēņu) nedarāt! 6070, 4 var. tas (tā) nav šutka, das ist kein Spass, keine Kleinigkeit, kelin Kinderspiel U., Oppek. n. Aiag. XIII, 26;

2) Unglück Lems. u. Wolm. n. U. Nebst li. šūtkà "Scherz"
aus r. шýтка dass.

Avots: ME IV, 108

te̦kât, -ãju, (viel) laufen, trippeln U.: kad skudras . . . ierauga pūlī te̦kājam Etn. II, 134. es garām te̦kādama piedzirkstīšu uguntiņu BW. 23221, 1 var. čīkst tam kauli te̦kājuot 13167, 19. tu te̦kāsi dažu dienu 34599, 1. Refl. -tiês, sich begatten (von Schafen): aitas meklē te̦kāties, un nav ne˙viena te̦kuļa Naud. Subst. te̦kâtãjs, wer läuft, trippelt; die Maus (emphatisch) LP. VII, 380: sasauca visus luožņātājus, visus zemes te̦kātājus V, 335.

Avots: ME IV, 158

tusnât,

1) tusnāt Alswig, Domopol, Drobbusch, Drosth., Fehsen, Heidenfeldt, Kalnazeem, Lis., Lubn., Nötk., N.-Peb., Odensee, Salis, Schibbenhof, Stelp., Wallhof, Vīt., -ãju, tusnēt Bers., Römersh., Warkl., -u, -ẽju, tusnît Celm., Grünwald, Lennew., Nötk., N.-Peb., Salisb., Serbigal, Smilt., Wolm., -ĩju, tusnuôt Druw. (s. RKr. XVII, 84), Lubn., tušņât Mar., Oppek., Schwanb., Serbigal, -ãju, tušņuôt Oppek. n. U., Golg., refl. tusnîtiês Alksnis-Zundulis, tusnuôtiês Druw., Plm., schwer atmen, keuchen; tusnêt L., U., tusnît U., tusnuôt U., stöhnen, in heftigem Affekte weinen (wollen): guovis tusnā, kad stipri pieē̦dušas Odensee. guovs pārē̦dusies un tusn Römershof. tusnuodāmas un pūzdamas nāca... guovis Niedra Bār. 73 (ähnlich: Vīt. 33). smagu darbu darīdams cilvē̦ks tusnī, iet tusnādams N.-Peb. dirsdams tusnī ebenda. viņš tusnē̦dams rakņājas pa mē̦slu gubu Vēr. II, 1401. māt[e] ar meitu tusnuodamas darīs smagus ve̦zumiņus BW. 16360. Auka tusnīdams kāpj kalnā A. Upītis J. 1. 34. viņš tusnuodams sāka rāpties tāļāk A. XX, 802. tusnīdams un šņākdams . . . paskrēja garām vilciens A. Brigader Daugava I, 1226. daba tusnīdama un žāvādamās traušas nuo ziemas migas laukā MWM. v. J. 1897, S. 105;

2) tusnuôt Stockm., langsam arbeiten;
tusnāt oder tusnît Nötk., keuchend, mühsam arbeiten; tusnât Lubn., Vīt., tusnuotiês Bers., trödeln; tusnît Lems., (liegend) faulenzen: kuo jūs, meitas, tusnājat, ka jūs dziesmu nedziedat? BW. 780,1. kuo tu tusnuo? strādā veicīgāk! Stockm. tusnā nu tusnā, ka ātrāk tiec gatavs! Vīt.;

3) tusnît Drosth., Jürg., (keuchend Schweres) schleppen:
tusnīja maisu ve̦zumā Drosth., Jürg. me̦tusi dūņas, tusnādama, lāpstu pakaļ lāpstas Upīte Medn. laiki;

4) tusnît Ar., murren, unzufrieden sein.
Zu tust.

Avots: ME IV, 273

tuviniẽks U., tuveniẽks C., Nigr., R. Kam. 126; MWM. V1, 31 (f. -niẽce), wer sich in der Nähe befindet, in der Nähe wohnhaft ist; ein Nahestehender, ein Verwandter U.: dzinēji, kuriem bija tāļāku mājas, sāka duoties nuo vakara puses un tuvinieki nuo rīta... pruojām Lautb. Luomi 183. (tirgu) nelaidīs ne˙viens tuvinieks garām Vēr. II, 1299. vientulis, kam nebija ne radu, nei ar tuvinieku Krilova pas. 54. nelaiķa tuvinieki BW. III, 3, S. 861; A. Xl, 741. vienprātība tuvinieku starpā A. v. J. 1900, S. 883.

Avots: ME IV, 276

I uzdzìt (li. užgiñti "hinauftreiben"), uzdzĩt, antreiben, auftreiben Für. I, hinauftreiben, -jagen, in die Höhe treiben (perfektiv; eig. und fig.); treibend, jagend zum Vorschein kommen, erscheinen lassen: lemešus uzdzīdams (die Pflugscharen auf die lemesnīca auftreibend) Seifert Chrest. III, 2, 121. pē̦rkuons martā uzdze̦n sniegu Etn. I, 77. nuospiestā auss uzdze̦n kājās (veranlasst aufzustehn) MWM. VIII, 540. pats nelabais uzdzina tuo Bālu Puriņš Nauda 32. atradu še... vairāk atmatu nekâ aramas zemes, bet... manā vadībā viss uzdzīts (auf den Höhepunkt [der Entwicklung] gebracht, verbessert) un iedzīvuots Janš. Bandavā I, 95. Refl. -tiês,

1) sich hinaufbegeben
(perfektiv); (mit Mühe) hinaufgelangen: puika (aiz palaidnības) uzdzinies uz jumta Golg. ve̦zums jau uzdzinies kalnā Stenden;

2) cirvis kātam aplam uzdzinies, das Beil ist versehentlich falsch auf den Stiel getrieben worden;

3) anschwellen:
guovs uzdzinusies Bauske;

4) streben
(perfektiv); (mit Mühe etwas) erreichen Kalleten: var˙būt viņš uzdze̦nas un tiek citiem garām A. v. J. 1897, S. 476. uzdzīties par lielu vīru (nach mühevollem Streben zu einem bedeutenden Mann werden) Bers.;

5) überreden, auf etwas bestehen; in jem. dringen:
māte jau gan negribēja, bet tē̦vs uzdzinās MWM. IX, 656. kad man tâ uzdzinās, man jādara vien bij Segewold.

Avots: ME IV, 329

uzšķaidît, (zerdrückend auf etw.) aufspritzen (tr.): uzšķaidīt kam dubļus uz drēbēm. Refl. -tiês, (auseinandergehend auf etw.) aufspritzen (intr.): dubļi uzšķaidījās garām gājējiem.

Avots: ME IV, 388

ve̦zumnieks L., einer, der eine Fuhre führt, ein Fuhrmann Dr.; Plur. ve̦zumnieki, der Train A. XX, 296: ve̦zumnieki tie ļautiņi, ve̦zumiņa vien prasīja BW. 16283, 2 var. strādāja kâ ve̦zumnieks V. Eglītis Zilā cietumā 16. brauca ve̦zumnieki tur garām LP. VI, 759.

Avots: ME IV, 547

II vira,

1) die Türklinke Lennewarden;
Plur. viras,

a) "bluķis ar caurumu vidū, kur griežas vārti" Illuxt;

b) eine Art Türhängen
Adamovič; eine Art Hängetür Oberkurl. n. Bielenstein Holzb. 35;

c) "?" : tagad durvīm piesit eņģes, senāk vis˙garām bija, kâ vēl tagad re̦dz pie kūtīm, vienīgi viras, t. i. durvju mugurai piesists vertikāli vienā malā miets, kas ielaists augšā un apakšā ieduobumuos RKr. XI, 86;

d) "kas veras" Nötk.;

2) comm., einer, der oft und ohne Grund die Tür auf- und zumacht
(pejorativ): tāds kâ vira! kuo tu virā (virini) durvis? Grawendahl. Zu vērt.

Avots: ME IV, 602

virdzêt, -u od. -ẽju, -ẽju "?": sudraba upīte garām virdz Stari I, 139. tur rati virdz Apsk. v. J. 1903, S. 220. juo dziļa vāts, juo sārti ziedi virdz Rainis Gals un sākums 125. sniegs virdzējis ap galvu A. XX, 403.

Avots: ME IV, 604

vĩzde̦gunĩs (f. -ne) C., Lin., PS., ein Naseweiser U., Grenzhof, Nigr.; wer andere auslacht Dunika; ein Neugieriger Spiess n. U.: ai, meîtiņa vīzde̦gune, necel augstu de̦guntiņa! BW. 11027. kas bij kāda vīzde̦gune, gāj[a] garām šņaukādama 29799, 4. ej, tu le̦pna vīzde̦gune, es jau tevis nelūgšuos! 1231. Umbildung von nd. wîisnäsig "naseweis" (bei Frischbier).

Avots: ME IV, 650

I zẽģelêt, -ẽju,

1) segeln
St., U: gāju zēģelēt BW. 30799, 1. garām jūru zēģelēja 30785;

2) zu Fuss gehen
Frauenb. Aus mnd. segelen.

Avots: ME IV, 714