Paplašinātā meklēšana

ìedzīt,

1): iedzĩt (hineinschaffen)
rudzus šķūnī iekšā Salis; hineineggen, -pflügen: ceļmalā iedzĩt (graudus) ar atsperu ecēšām, bet uotrā laukā ar ilkšu arklu Iw.; erlangen: ar naidu ne˙kuo nevar iedzīt Seyetshof. šuorīt iedzinu mazas cūkas (= šuorīt man cūka apbē̦rnuojās) Saikava. nauda, kas nuoliktā terminā nav maksāta, tuop iedzīta (wird beigetrieben) Pēt. Av. III, pielik., S. 18; ‡

3) oft rasierend (den Bart) intensiv(er) wachsen machen
Stenden: tâ jau tu iedzĩsi bārdu pašā rīklē, so niedrig dich rasierend wirst du den Bart dir auch auf dem Halse (der Kehle) wachsen machen. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Vieh eindringen
Saikava: vēl gabanas nav nuove̦stas, un tu jau iedzenies pļavā!

2) sich hineindrängen (um sich anzusiedeln)
Salis: tur jau igauņi iedzinušies;

3) herein-, hmeinfahren:
atkan žīds iedze̦nas mūsu mājā! Saikava. Dāvis bija iedzinies kruoga paksī Ciema spīg. 277;

4) eindringen, unversehens eingetrieben werden:
nagla iedzinusies pārāk dziļi Jürg. u. a.

Avots: EH I, 512

ìedzīt,

1) eintreiben:
iedzīt zemē mietu Antrop. II, 91. iedze̦nam cirvim kātu, puišam gudru paduomiņu BW. 13001, 2. tu mani, tādu vīru, iedzīsi neguodā LP. IV, 80. sev kuo iedzīt, sich etwas verschaffen, einen Gewinn haben U.;

[2) (das Vieh) auf die Weide zu treiben anfangen:
pavasari jāiedze̦n luopi, kad "ūdensvīrs" valda Erlaa].

Avots: ME II, 14

‡ iedzītne,* ein Dübel.

Avots: EH I, 512

mazmìedzĩtis, jem., der einen leichten Schlaf hat, wenig schläft, ein Frühaufsteher: auseklītis mazmiedzītis BW. 12967, 1.

Avots: ME II, 573

pasniedzĩte, das Schneeglöckchen: baltās pasniedzītes zvanīja.

Avots: ME III, 104

pìedzît, heilend anwachsen: pielicis (ikrus) pie kājas klāt, un ikri... piedzijuši Pas. 11, 221.

Avots: ME III, 248

pìedzìt,

1) zu-, hinzu-, herzutreiben:
luopus pie siles piedzīt. tas piedzina tuo telīti, kas palika pakaļā BW. 29406, 1;

2) anführen, herbeischaffen:
piedze̦n būvei materiālu Etn. III, 73;

3) beitreiben:
galvas naudu piedzīt Kaudz. M. 78. iebāž naudu kabatā, lai tuo tiesa nevarē̦tu piedzīt Konv. ² 557;

4) volltreiben, volljagen:
piedzīt pilnu miesu ar adatām LP. IV, 32; vollstopfen: p. maisu ar pe̦lavām Ar.;

5) spürend ermitteln:
p. zādzību, zagli Celm.;

6) treibend (über) anstrengen:
zirgus par daudz piedze̦nuot Apskats 1903, S. 531. Refl. -tiês,

1) sich vollstopfen:
"ta tad nu piedzinuos!" saka labi paēdis cilvē̦ks pats uz sevi Pūņi (bei Talsen);

2) sich (über) anstrengen:
ve̦cais tē̦vs tâ nepiedzītuos Apskats 1903, S. 511;

3) sich anstrengend (andere) einhoIen:
pļāvējs piedzinas citiem klāt C.

Avots: ME III, 248

I spiêdz(īt)e ² Karls., der Star (strazds), wohl zu spiegt I.

Avots: ME III, 1005

dim̃ba,

1) das Malheur, Unglück:
re nu, kâ jūs būtu bez manis dimbā iedzīti LP. IV, 219, Etn. I, 59, II, 129, Stockm.;

2) das Gefängnis:
dimbā likt, ins Gefängnis werfen Grünh.;

3) Ochsenziemer
AP.

Avots: ME I, 467

‡ IV ìekùoklêt Smilt. "ietaupīt, iedzīt" (?): iekuoklē naudu, tad nuopirksim!

Avots: EH I, 524

[ìeļuôdzît, - gu, - dzīju,

1) wackeln machen:
zemē iedzītu mietu Druw., Laud., Fest.;

2) "biegsamer machen";
"ieluocīt" Schujen, Serben, Smilten, Roop: ce̦purei ieļuôdzītas (= valkājuot ieliekušās) malas Wolm.; "iestaipīt": kad ieļuodzīs kājas, gad tad skries Bers., Kokn.;

3) "unordentlich einflechten"
Zabeln.]

Avots: ME II, 42

izbĩdît, tr., hinausschieben: viņi izbīdīja iedzītuos ratus Kaudz. M. mārša mani izbīdīja nuo baltā bāleliņa BW. 17503 (Var.: izbīdēja, ungew.). Refl. -tiês, sich hinausschieben, hervorkriechen: līdz iesilda pavasaŗa saule, izbīdās nuo zemes asni Aug.

Avots: ME I, 716

‡ karinums, eine Kleiderleiste, Knagge Iw.: k. ir tāda dẽlīte, kur iedzītas tapiņas iekšā.

Avots: EH I, 588

II kaška, = kàsis 4: kaška - stenderē iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗa durvju eņģes jeb pakari uzmaukti jeb uzkārti, t. i. pie ve̦claiku būvēm, kur dzelzi vēl ne˙maz nelietuoja. tagad, kar kaškas nuo dzelzs, sauc tās par cemmēm, bet dzelzs pakarus par eņģēm Wain., Jan., [Aus li. kaškà "дверная деревянная петля; gémbė".]

Avots: ME II, 170

klabata,

1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;

2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;

[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];

4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;

5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;

6) eine Plappertasche
Lasd.;

7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;

8) klabatas "eine kleine Wassermühle".

Avots: ME II, 206, 207

knãbât, [li. knobóti "брать размазывая"], - ãju, tr., freqn. zu knābt,

1) wiederholt picken, hacken, zupfen:
vistas knābāja graudus Kand. tur sniedzīte knābāja kādu ciekuru MWM. VI, 120. lieli putni knābāja zirga gaļu LP. VI, 304;

2) fig., sticheln, vexieren:
biedri sākuši tuo knābāt Grünh.;

[3) pflücken
VL. n. U.] Refl. - tiês, sich mit dem Picken, Hacken beschäftigen: (vistas) knābājas pa miltiem LP. I, 188.

Avots: ME II, 244

late̦ka, ‡

2) die Rinne, Röhre
(?): kâ l. tika iedzīta izurbtajā [bē̦rza] caurumā Jauns. B. gr. ³ 1, 132. Vgl. li. latãkas "Röhre zum Anzapfen des Birkensaftes" und die Bem. zu lataka.

Avots: EH I, 722

‡ ļeperêties Saikava "līguoties": vāji iedzīti mieti ļeperējas.

Avots: EH I, 771

‡ ļukât PV. "= ļùnkât": mietu, zemē dze̦nuot. vajag ļ. tad tuo var drīzāk un dziļāk iedzīt Refl. -tiês (s. ME. II, 542): tupeles (zābaki) ejuot ļukājas Hasenp., Mesoten.

Avots: EH I, 774

I ļur̂kât, -ãju, ļurķêt,

1) etwas Weiches reiben
Freis.;

[2) hin- und herbewegend lose machen:
lai iedzītu mietu varē̦tu izvilkt, tad vajaga pa˙priekšu ļurkāt Fest.);

3) rauchen
(verächtl.) Grünh., Kand., [Salis, Bauske];

4) saufen
Dond., Smilt. [Refl. ļurkâtiês, wackelig sein: cirvja kāts ļurkājas Fest., Stelp.)

Avots: ME II, 544

II mìets [li. miẽtas, ein acc. s. Staken, die Hopfenstange, Bohnenstange: mietu iedzīt zemē, einen Pfahl; einjagen. Sprw.: sirds kâ miets (von einem Hart herzigen). tas nuotiks tad, kad sē̦tas mieti dancuos, zaļuos. stāv, sēž kâ miets (steif). piedzēris kâ miets Kav. būs dūša kâ miets A. XI, 179. pārbijies un palicis kâ miets LP. VI, 1, 225. - vēja mietiņš, lythrum salicaria L. Dond. n. RKr. III, 71. Zu mìet.

Avots: ME II, 656

misît, -ĩju od. -u, -ĩju, intr., sich irren, sich versehen, fehlen, fehlschiessen Spr.: tad tu esi misījuse Blaum., Aps., Lub., C. bet tâ var drīzāk misīt A. XX, 252. es vē̦lē̦tuos, ka jūs kādu dienu misītu un iedzītu man luodi kaklā Stari I, 345. Refl. -tiês, verwirrt werden, irre gehen, fehlgehen, fehltreten: vārdi misās, dabūs piedzert. tev kāja misās Rainis. revolveris sprāgst, bet ruoka misās Vēr. I, 1231. [Zu misêt "verfehlen."]

Avots: ME II, 636

‡ nuogāzeniski, Adv., abschüssig: ce̦pure ... ir piesprausta n. pret de̦gungalu Brigadere Skarbos vējos 175. pie mājas, kuŗa atradās piekalnē, tecēja ... upīte, bet nuo dienvidiem tai pieslējās birze, un n. (den Abhang entlang?) bija iedzīti zemē ... mieti, apaļi un labi sargājuoši Vindedze 49.

Avots: EH II, 45

pakara, pakars BW. 2776; 14623, 3, nom. pl. auch pakaŗi,

1) pakars Mag. IV, 2, 120, ein Haken zum Aufhängen:
ņem savu kuokli nuost nuo pakara! Sarķis;

2) pakari, die hölzerne Türhänge (in früheren Zeiten):
stendere iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗu durvju eņģes jeb pakari uzmaukti Janš.;

3) das Gehänge, Anhängsel, namentlich das Gehänge, die Büschel zum Schmuck der Decke des Zimmers Janš., [zu diesem Zweck angefertigte Ketten aus Strohringen oder aus Strohstückchen od. Federposen u. buntem Papier; oder Zeugläppchen
Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.)]: kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņus (Var.: -ņas)? BW. 17000, 2; 19110. liniem zied zili ziedi zeltītiem pakariem 28333, rudziem zied ze̦lta ziedi sudrabiņa pakariem 32537. man pacēla me̦ldru krē̦slu sudrabiņa pakariem 13289. gare̦nām saktām bija trīs sudraba pakariņi (pie saktiņas pieķē̦dē̦ti klamburiņi) Etn. IV, 108. meitas mātes istabiņa zīlītēm, pakariem; zīles manas kājas spieda, pakars. rāva ce̦purīti BW. 14623, 2. istabiņa izpušķuota ar dimanta pakariem 32674. Zu pakãrt.

Avots: ME III, 41

parãds, [parâds KL, parâds ² Lin.], parads,

1) die Hinweisung, der Befehl, Rat:
parādu [zu einem nom. *parāda?] duot, Befehl erteilen Infl. n. U.;

2) die Schuld:
griez uz kuoku, tautu meita, manus lielus parādiņus! BW. 6270. Sprw.: parāds nav brālis. parāds nepūst. parādu kâ sunim blusu. vairāk parādu nekâ matu uz galvas. dē̦lam tē̦va parādi jāmaksā. jāiet žīdam parādi samaksāt, man muss sich erleichtern, die Notdurft verrichten. parādā (parāddos LP. VI, 235) būt kam od. ar kuo, jemand schulden: es gan zinu, kas ar mani parādā BW. 1749. neduod alus uz parāda (Var.: parādā, parādam) 19967. parādu atduot, atmaksāt, nuolīdzināt, die Schuld bezahlen; parādu piedzīt, die Schuld eintreiben; parāduos krist, in Schulden geraten. atbildes parādā tas ne+kad nepaliek;

3) der Plur. parādi, paradi, auch pāradi, die Wegweiser [?], Führer [?], die, den Weg zum neuen Heim der neuvermählten Frau wohl kennend, das als Mitgift bestimmte Vieh zum Gesinde des jungen Ehemannes treiben:
nāc, māsiņ, parāduos! BW. 15899; im weiteren Sinn bezeichnet das Wort parādi das Brautgefolge = panāksni, pavadi: šķituos māsas parāduos (Var.: pavaduos) arājiņu sataujāt BW. 20153, 5. circenītis kāzas dzēra, blusa lēca parāduos (Var.: panāksnuos) 2732. māsa gāja panākšņuos (Var.: parāduos, pavaduos) 26006; parāduos 20902; 30619, 1; pāraduos BW. III, 1, 46. Zu parãdît. [So wohl in der Bed. 2 (in diesem Fall identisch mit li. parodas "Beweis"; dagegen in der Bed. 1 wohl nebst li. pãroda "Rat" aus wruss. nopada "Rat"; zur Bed. 3 vgl. pāradniẽks.]

Avots: ME III, 88, 89

pìemĩdīt,

1) volltreten, volltrampeln:
(ūdentiņu) piemīdījuši spalvainām kājiņām BW. 28994. istaba bij piemīdīta Mērn. laiki 42;

2) zugleich auftretend niederdrücken:
ar kājām piemīduot iedzīt sienu maisā Bers.

Avots: ME III, 273

pìespaîdît, freqn. zu piespiêst, mehrfach andrücken Spr.: kad traukā iebeŗ miltus, tad, ja grib, lai vairāk ieiet, piespaida ar liekškeri Grünh. ar ruokām piespaiduot iedzīt sienu maisā.

Avots: ME III, 294

še̦ks, die Dolie, der Zapfen (für das Rude r am Boot: airi, kurus ieliek laivas malās iedzītās staklītēs (še̦kuos) Antrop. II, 73. Zum Vorigen?

Kļūdu labojums:
Rude r = Ruder

Avots: ME IV, 14, 15

spraũga C., Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Karls., spràuga ² Kl., Kr., Kreuzb., Prl., spraûga ² Ruj.,

1) auch spraugs St., LKVv., eine Lücke
V., U., eine Ritze, Spalte Freiziņ; eine offene Stelie im Zaun U., Selb., der Raum zwischen zwei Häusern U., Selb., Tirs., (gew. mit einem Dach darüber) Golg., Schwanb.; der Raum zwischen zwei Stücken Waldes U.; ein Hain Gr.-Buschh. n. U. ("soll wohl heissen: lichte Stelle im Walde" U.): te ir ietaisīta tāda sprauga, ka nevar ne cilvē̦ks cauri tikt Selb. durvīs lielas spraugas Vēr. II, 524. viņi lūkuojas... dārzā, cik nu tuo atļauj . . . vārtu spraugas A. v. J. 1900, S. 408. iesita šinī mietu spraugā ce̦turtuo mietu LP. VI, 23. ielīst pa spraudziņu III, 19. pīpes kaula zīslis izēda viņam zuobuos apaļu spraugu Seibolt. pele izlien nuo aizkrāsnes spraugas LP. VI, 261. pa kupęnu spraugām ne taciņš nav mīts A. XX, 112. starp le̦dus spraugām Asp.;

2) = lākturis, ein Lichtspanhalter: spraugā de̦g skals Schujen;

3) sprauga(s), die Klemme, Verlegenheit:
e̦smu savu varuoni īstā spraugā ievedis A. XI, 754. es pat e̦smu dažā ziņā spraugās MWM. VII, 918. zeltenīte nu bija iedzīta spraugās De̦glavs;

4) "pamaza kūts" Zaļmuiža. - Wohl nebst spruga(s), sprūdzenis und (wenn ursprüngtich: zersprengen) spraugt "grob mahlen"
zu li. sprūgti oder (n. Būga Aist. Stud. 188) sprùgti "entspringen" und vielleicht n(h)d. spriegel od. sprugel "Schnellbogen", s. Persson Beitr. 871 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 671 und auch Scheftetowitz BB. XXVIII, 309 und XXIX, 36.

Avots: ME III, 1011

‡ sprîdinât Ramkau "cieši iedzīt vai ielikt". Wohl zu spriêst 2.

Avots: EH II, 560

spruga Janš., sprugas Stockm. n. Etn. II, 129, das Gedränge; die Klemme U.: sprugās būt, übel daran sein V., Bers. nu nabadziņš sprugās, nun ist der Arme in Verlegenheit U. viņas bijušas tāda sprugā, ka nezinājušas, kuo teikt, kuo būt Janš. Bandavā II, 133. sprugas iedzīt, in die Enge treiben V., Dr, nejaudāja izkulties iz savām sprugām B. Vēstn. zemnieki... viņu spēja izraut nuo sprugām Druva II, 849. Nebst sprudzinâtiês u. a. zu sprauga, s. Leskien Nom. 227 und Persson Beitr. 871.

Avots: ME III, 1023

stakle (li. atãklė "Risse von Leiterwagen", apr. stacle "Stütze"),

1) auch staklis L., U. (stakle Wolm.), ein gabelförmiger Ast U., Kurs.; die Gabelung (z. B. eines Baumes); ein zackiger Pfahl U.: beē̦rza staklē ietupiem Upīte Medn. laiki 91. agrāki visi aruši ar paegļa stakli 130; stakle Janš., ein Buchzeichen;

2) die Zacke, Zinke
(staklis) U.: dakša ar pieci stakļiem, ein Gabel mit fünf Zinken U.;

3) ein gabelförmiger Schwanz;
ķikutam ir gaŗa stakle VL.;

4) die Dolle am Boot;
aiŗi, kuŗus ieliek laivas malās iedzītās staklītēs Antrop. II, 73;

5) staklis Mag. IV, 2, 148, U., (bikšu Karls.) stakle Wolm., Etn. IV, 151, der Schluss bei Hosen, die Stelle zwischen den Beinen
U., die Gabelung der (Hosen)beine;

6) ceļa staklis (Mag. IV, 2, 165, U., Brasche) od. stakle, die Stelle, da der Weg sich gabelt, der Scheideweg;
ceļa staklē bijuse viena liepa LP. VI, 920;

7) Plur. stakles Karls., Saikava, das Gerüst, die Stützen;
linu suseklis atbalstās uz staklēm Saikava, šūpuolēm divi stakles, kas apakšā sastiprinātas ar balzienu ebenda. lāvai sauc par stakli mietu, uz kā lika lāvu N. - Schwanb. Indriķis lai pacē̦rtuot stakles, kur katlu pakārt Aps. VI, 11. īpašu krāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. M. 258. pie... galda, kas bija... nuostatīts uz stiprām staklēm Janš. Bandavā I, 15; staklis, das Gerüst einer Heukuije U. gultas stakle, das Bein des Bettes, der Bettpfosten; gultai četras stakles Saikava. manai gultai nuopuvuse stakle Kurs. gultu taisu uz uozuola staklītēm BW. 8722. stakle od. staklis, jeder der 4 Eckpfosten des Webstuhls Bielenstein Holzb. 398; 406. stakle, das Holz am Webstuhl, darauf der krūšu buomis ruht U., Mag. XX, 3, 223 (nach Bielenstein Holzb. 402 heissen stakles od. stakļi 2 Einschnitte in den vorderen Pfosten des Webstuhls, darin der kr. buomis ruht);

8) stakles (li. stãklės) Rutzau n. FBR. VIII, 141, Dunika, Bielenstein Holzb. 398, V., stakle Lixna, auch stakļi Bielenstein I. c., der Webstuhl;
prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs Plutte 73;

9) stakļi, senkrechte Zaunhölzer
Bielenstein Holzb.;

10) staklis, Stelze
Bergm, n. U.; stakļi U., stakles, die Beine; viņam gaŗi stakļi U. viņš stiepa savas me̦lnās, strupās stakles Alm.;

11) bada stakle (Etn. IV, 146) od. staklis, verächtliche Bezeichnung für einen Nimmersatt;

12) stakļa mēle, Zweizüngigkeit
U. Wohl mit -kl- aus -tl- und zur Wurzel von stāt, s. Trautmann Wrtb. 283, Walde Vrgl. Wrtb. II, 606.

Avots: ME III, 1041

stāvbāzām, stãvbâzu ² Ahs., Adv., überhäuft, brechend voll; piedzīt istabas stāvbāzām ar... istablietām Kaudz. Jaunie mērn. laiki Ill, 89. baznīca stāvbāzu pilna Ahs.

Avots: ME III, 1052

stuote,

1): pakava s. (mit uõ ) Seyershof;

2): vaŗa stuotes stuotē̦dama BW. 7476 var. lindraciņus sudrabiņa stuotītēm ebenda; ‡

4) vāģu plācēs iedzīta vāģu sānu stute" Erlaa, Linden in Livl.

Avots: EH II, 599

uzdrāzt,

1) auf etw. schnitzen
(perfektiv): uzdrāzt skaidas traukam. uzdrāzt uz kuoka kādas zīmes Stenden;

2) schnitzend zum Vorschein bringen:
pagali drāžuot uzdrāza viņā iedzītu naglu Dunika;

3) (schnitzend) anspitzen:
zīmuli;

4) einen Schlag versetzen:
uzdrāzt zirgam ar pātagu;

5) schelten
(perfektiv), scheltend über jem. herfallen: māte uzdrāza bē̦rnam tâ, ka tas tūliņ apklusa Sessw.;

6) aufgiessen:
uzdrāzt kādam ūdeni uz galvas Wolmarshof. (meita) uzdrāzusi tam spaini cūku dzēriena virsū Janš. Nīca 36;

7) hinauflaufen:
puika uzdrāza augšā Saikava. Refl. -tiês, (auf etwas) hinauflaufen Pas. VI, 374: viņš uzdrāzās pa trepēm augšā, zirgs viņam uzdrāzās virsū.

Avots: ME IV, 325