Paplašinātā meklēšana

kar̂stums,

1): vasaras karstumiņu BW. 31303; Plur. karstumi, das Fieber
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Dunika, Frauenb., Libau: viņai bij lieli k. Frauenb.

Avots: EH I, 590

kar̂stums,

1) die Hitze, Glut:
saules karstums; [das Fieber Salis];

2) Hitze von innerer Erregung:
karstums pāriet LP. VII, 83. Häfig so ein Pl.: karstumi pieaug Druva I, 340. sievai karstumi pārsprūda pa visu miesu Plūd.;

3) die Hitze, der Eifer:
kaujas kâ viesulis un karstumā ne˙maz neapskatījās LP.

Avots: ME II, 165

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. ² 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

‡ brica Jürgensburg,

1) = gars 1 ("karstums%20pirt%C4%AB%20nuo%20uzme%CC%A6st%C4%81%20gara">karstums pirtī nuo uzme̦stā gara");

2) = brice.

Avots: EH I, 241

briẽsmîgs, grausam, entsetzlich, schrecklich: cilvē̦ks, laiks, bads, aukstums, karstums; Adv. briesmīgi, grausam, entsetzlich, schrecklich, oft = ļuoti, sehr: briesmīgi karsts, nejauks, schrecklich, sehr heiss, hässlich; briesmīgi ātri, sehr schnel; briesmīgi dusmuoties, līt, skriet.

Avots: ME I, 337

lakstagas, die Tropfen: karstums izspiež sviedrus lakstagām (lāste̦kām) SDP. III, 9. [Mit "eingeschobenem" k; zu lase.]

Avots: ME II, 416

nùogatavinât, nùogatavuôt, tr., zur Reife bringen: karstums nuogatavuoja rudzus un miežus nelaikā B. Vēstn. Refl. -tiês, reif werden: zirņi jāsēj ve̦cā mēnesī, tad viņi nuogatavuojas Etn. II, 96. dzejnieces talants ar visām savādībām jau pilnīgi nuogatavuojies Vēr. II, 234.

Avots: ME II, 784

nùoramstît, tr., stillen, beruhigen: lielajās acīs likās apslē̦pts kluss karstums, kas kâ nuoramstīta kvēle gaidīja nuoderīgas dve̦smas AR. Refl. -tiês, sich beruhigen, sich legen: tikai kuo daudz maz nuoramstījusies jautrība tagad sacēlās juo augstuos viļņuos A. XII, 335; [allmählich zu weinen aufhören AP. n. U.].

Avots: ME II, 837

nùospiêdîgs, erdrückend, niederdrückend: nuospiedīgs karstums, klusums Saul. [nuospiedīgs spē̦ks Janš. Paipala 38.]

Avots: ME II, 856

nùospiêst, tr., be-, er-, niederdrücken: nuospiest bisei gaili. nasta nuospiedusi ple̦cus. [saules karstums labību nuospiež U., erstickt.] ce̦nas nuospiestas diezgan ze̦mas Apsk. bē̦das nuospiež garu, sirdi. Refl. -tiês, sich, einander nieder-, er-, bedrücken.

Avots: ME II, 856

pãriet, intr.,

1) hinübergehen:
pāriesim par upīti BW. 32873, 2. man pārgāja auksts par kauliem, es überlief mich kalt;

2) vorüber-, vergehen, aufhören, nachlassen:
lietus, negaiss, migla, karstums, aukstcims pāriet. viņam dusmas (dafür sirds V, 25) arī e̦suot pārgājušas LP. V, 154. sāpes pāriet IV, 30. bailēs zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām III, 94. tie (gadi) pāries IV, 180;

3) aufgehen, verbraucht werden.

Avots: ME III, 158

piẽlaũnadzis Bauske "die Esszeit (etwa um 4 Uhr Nachm.) zwischen dem launags und "palaunadzis": pusdienas laika karstums uz pielaunadzi palika vēl sutīgāks Dz. V.

Avots: ME III, 265

sakaltinât: auch (mit alˆ ² ) Popen; tropikas karstums viņa vē̦de̦ru sakaltinājis Dünsb. Temps 101.

Avots: EH XVI, 415

salˆts,

1): auch Barbem, Skaistkalne, Stelph., Wallhof n. FBR. XVIII, 17, Auleja, Druw., Erlaa, Feht., Fest., Jürg., Kaltenbr., KatrE., Lasd., Linden in Kurl., Neugut, Nitau, Pilda, Sonnaxt, Višķi, Zvirgzdine, (mit alˆ ² ) Behnen n. FBR. XVI, 156, AP., Ramkau, (mit àl ² , falsch?) Lubn. n. FBR. XVII, 131; man ir salti Burtn., Nitau;

2): salti me̦li - auch C. (aber: auksts laiks). viņš jau muld tīri saltu AP. izgrūžuot naudu par tukšu, par saltu Austriņš Raksti VII, 290; ‡

3) salˆtā mè̦tra ² Oknist n. Ceļi VIII, 235, mentha piperita: saltās mē̦tras dzeŗ, kad karstums. Subst. salˆtums: auch Bērzgale; tur ne˙viens saltumiņš nevar tikt klāt AP. ziemu bija lieli saltumi Auleja. man saltumi grābj visus ple̦cus kuopā AP. viņš e̦suot slims: saltumi ("dre̦buļi") vien ņemjuot Fest. n. FBR. XVII, 86 (ähnlich in Oknist n. Ceļi VIII, 234). laiks paliek vē̦sāks. kungu sajem[j] saltumi Pas. XII, 157 (aus Domopol).

Avots: EH XVI, 427

satrìekt,

1): ai, akmin ..., negul[i] ceļa maliņā! dažu slieci tu satrieksi, dažu ratu ritenīti BW. 31723; ‡

5) (wiederholt) starke Schläge versetzen:
paņē̦mušas spriguļus un dalbas ruokā un cienīgtē̦vam dažas reizas satriekušas pa strienām Janš. Apsk. 1903, S. 13; ‡

6) schnell zusammentreiben:
s. luopus laidarā Dunika; ‡

7) durch vieles, starkes Treiben abstrapazieren:
gan[u]puika ganuos cūku satriec pa lauku. cūkai uznācis karstums Latv. Saule 1929, S. 796 (aus Windau); ‡

8) tüchtig durchschelten
Diet.: kungs vagari dikti satriecis.

Avots: EH XVI, 457

III sẽ̦rs Lindenhof, Lenzenhof, Ukri, Grünh., Bauske, Hofzumberge, Schibbenhof,

1) unangenehm (bitter) schmeckend:
uogu virumi, ilgi vaļā stāvē̦dami, kļūst sē̦ri Neugut. sē̦ra garša mutē ruodas nelaicīgus kartupeļus ē̦duot Siuxt. sē̦ri kartupeļi ir tādi, kas augdami iznākuši nuo zemes un kļuvuši zaļi; kad tuos izvāra, tie ir sē̦ri Lesten (hier nitr von Kartoffeln). vēju dabūjuši kartupeļi ir sē̦ri Sessau, A.-Bergfried. sviestam sē̦ra garša Autz. sē̦ra maize (nelabu raugu). Sprw.: ē̦d, kamē̦r sē̦ra mute paliek;

2) sẽ̦rs ("kalt und windig")
gaiss (?) Deg.; sē̦rs ("schwül, drückend" ) karstums, gaiss (??) Deg. Etwa zu mhd. hare, nhd. herb (und slav. sěra "Schwefel "?) ?

Avots: ME III, 830

I smeldze,

3): auch Burtn.; ‡

4) "sauss karstums, kuo izjūt vis˙biežāk karstā laikā mežmalu dienvidus pusē" (mit elˆ ) Drobbusch.

Avots: EH II, 535

I spiêst, -žu, -du,

1) drücken, pressen:
vainaciņš galvu spiež BW. 24767. naudiņa spiež māciņā Manz. Post. I, 325. spiežāmais, ein Drücker U.; das Petschaft U.;

2) fig., drücken:
sauie spiež, die Sonne sticht U., Spr. karstums spiež, die Hitze ist drückend U.;

3) drängen, zwingen, (zu etwas) anhalten
U., nötigen: pie dārba spiest, zur Arbeit anhalten U. ir citu viņš pi dzeršanas spiež Manz. Post. II, 198;

4) auch rakstuos spiest U., drucken;

5) fangen
Bielenstein Holzb. 670. Refl. -tiês,

1) sich (zusammen) drücken, - zwängen
Spr.; sich drängen U.: ļaudis pi... kungu (acc. s.) spiedēs Manz. Post. II, 96;

2) mit Eifer wonach ringen; sich befleissigen
U.: spiesties pie mācīšanās, eifrig im Lernen sein U. pie darba spiesties St., fleissig arbeiten. spiesties pēc guoda panākšanas, nach Aus-zeichnungen streben U. - Subst. spiêšana, das Drücken, Pressen; das Drängen; spiêšanâs, das Sichdrücken; das Sichdrängen, das Gedränge; das Ringen, der Eifer, Fleiss; spiêdums, das einmalige Drücken; der Druck; spiêdẽjs,

1) ein Drücker
U.; ein im Innern, z. B. im Magen gefühlter Druck U.;

2) ein Drucker
U. Gewöhnlich (so von Persson Beitr. 393, 399, Walde Vrgl. Wrtb. II, 658, Trautmann Wrtb. 274) in den Bedd. 1-4 nebst (und vielleicht wegen) spaîdît zu gr. σπιδνόν· πυχνόν, πεπηγός Hes., la. spissus "dicht, kompakt", le. spiets "Bienenschwarm", li. spiẽsti "schwärmen" u. a. gestellt; was weder semasiologisch, noch formell (le. spiêst mit dem Akut neben zirkumflektiertem li. spiẽsti!) einleuchtend ist. Eher dürfte daher le. spiêst nicht bloss in der Bed. 5, sondern auch in den Bedd. 1-4 identisch sein mit li. spésti "Fallstricke legen" (so anscheinend schon J. Schmidt KZ. XXVI, 378 und Būga KZ. LI, 115), wozu weiterhin li. spanskus "eng, drückend" Lit. Mitt. I, 391 le. spuôsts "Fallstrick" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 661). Auszugehen ist dabei von der Bed. "spannen", die in li. spandyti noch vorliegt. Zur Bed. vgl. weiterhin aksl. pǫditi "drängen": pe̦dь "Spanne", sowie d. zu einer Arbeit anspannen. Aus der Bed. "drängen" hat sich nachher die Bed. "drücken" (auch physisch) entwickelt, vermutlich im Zusammenhang damit, dass. *spļaužu "drücke" < *speudi̯ō (li. spáudžiu "drücke", gr. σπεύδω "treibe an") an. spļaudīt "speien" erinnerte und daher unbequem wurde, wobei auch der Einfluss von spriêst 2 mitwirken konnte. Das iterative spaîdît aber ist eine leichtbegreifliche Neuerung für *spuodît (dies erinnerte an spuods "glänzend" und war also unbequem) nach dem Vorbild von svaidît: sviest u. a.

Avots: ME III, 1006

sve̦luôt, sehr heiss sein N. - Peb.: pirtī tāds karstums, ka sve̦luot sve̦luo Schibbenhof. sakvē̦luosim, pirms vēl sve̦luos sārds Rainis InduIis un Arija 103; "karsēt" Lennew.; "= kvē̦luot" Burtn. n. U.; "krietni saduot" Ermes; "frieren" Tirsen: man sve̦luo ruokas.

Avots: ME III, 1149

sve̦luôts: s. (sehr heiss od. sehr kalt) laiks; pirtī s. karstums Seyershof. dedzināšanai bē̦rzi ir vis˙sve̦luotākie (erzeugen die grösste Hitze) Salis. sve̦luoti ("fortwährend lügende") meļi. Fehteln. sve̦luoti auksts šuodien Kurmene. mušas tīri sve̦luoti krīt virsū Fest. re, kâ sve̦luoti ("strauji") aizbrauc Seyershof. "plötzlich, schnell Naud. n. Etn. I, 90;" ME. III, 1150 zu streichen!

Avots: EH II, 614

sve̦luôts, heiss; jähzornig Freiziņ; plötzlich Naud.; = sve̦luotīgs Serbigal, heftig: sve̦luots karstums Juris Brasa 51. sve̦luots aukstums (heftiger Frost) Wolm. sve̦luots (kaIt) laiks Tirsen. sve̦luotām dusmām Naud. n. Etn. I, 89. viņs aizskrēja tīri sve̦luots Vīt. kas tur nu tik sve̦luots (wichtig, dringlich) bija? Nötk. - Adv. sve̦luôt(i), heiss; plötzlich, schnell Naud. n. Etn. I, 90; "schwer, schnell, unbedacht" Serbigal; stark, kräftig, schnell Freiziņ; sehr, gewaltig: sve̦luoti karsts laiks LP. IV, 67. saulīte sve̦luoti dedzināja VII, 1163. sve̦luoti aukstā mazgāties Naud. tas ir sve̦luoti dārgi, tuo nevar maksāt ebenda. sve̦luoti tumšs LP. I, 112; IV, 116. sāk viņu sve̦luoti apstrādāt LA. ja tâ sve̦luoti grib A. XI, 155. sve̦luoti bārt, saduot Nötk. me̦luo tīri sve̦luot Bers. Vgl. sve̦luošs.

Avots: ME III, 1150

sveļš, sengend, glühend Lasd.: sveļš karstums; sveļa saule.

Avots: ME III, 1150

svilinât (li. svìlinti),

1) sengen, versengen (auch vom Brennen der Nesseln
U.): skrējis ar uguns pagali pakāļ un... svilinjis krauklim spārnus LP. IV, 141. es avinu svilināju BW. 11587, Saikava. svilinātu labību Glück II Sam. 17, 28. saule dedzināja, svilināja MWM. VII, 745. karstums svilina LP. II, 83. viņš... zemi svilina dienasvidus bulā Hiob 37, 17. aukstais vējš svilinādams ķeras klāt Aps. IV, 91. seju svilina ziemelis Vēr. II, 138. svilinuošās sāpes 809;

2) kâ svilums svilināt, svilina, von einem heftigen, jähzornigen Menschen gesagt
Lubn.

Avots: ME III, 1158

I svil˜t (li. svìlti "ohne Flamme brennen") AP., C., Ruj., Serbigal, Wolm., N. - Wohlfahrt, PS., Arrasch, Jürg., Bauske, svilt ² Lin., Salis, Bl., Dond., Dunika, Kurs., Selg., Siuxt, Widdrisch, Bershof, svìlt ² Kl., Nerft, Prl., svilstu (sviļu Mag. II, 3, 77; eine III p. prs. sve̦l bei Lautb. Vidv. 47: karstums sve̦l; vgl. auch sve̦luots, sve̦luošs), svilu, versengt werden, schwelen, glimmen U., schnell u. mit heller Flamme brennen Nigr.: meži svila, dega A. 1257. pirts ve̦ca ir - lai svilst zemē (mag sie niederbrennen) LP. VII, 755. vaigi svilst LP. IV, 21. ausis svilst, die Ohren glühen (vor Kälte od. beim Zuhören von Grobheiten). ausis vien jau svilst nuo kauna A. XX, 13. runā tâ, ka ausis svilst Krilova pasakas 76. mums ausis par tuo nesvils Neik. 56. (fig.) šis jau svilst nuo dusmām Saikava. viņam prāts svilst (er ist verpicht) uz kuo Ar. - Subst. svilšana, das Brennen, Schwelen, Glimmen: viņš redzējis baļķa svilšanu Alm. Meitene nuo sv. 88; svilums,

1) das Gesengtsein, das Schwelen
U.; sviluma smaka Dr., Brandgeruch;

2) eine ausgebrannte Stelle im Walde
Spr., Frauenb., Golg., Ronneb., Selb.;

3) der Brandgeruch
Spr., Bergm. n. U.;

4) ein heftiger Mensch, ein Hitzkopf
Lubn.: e̦smu tāds karstas putras strēbējs, tāds svilums A. v. J. 1896, S. 739. Zu svelt I.

Avots: ME III, 1159

tvanîgs (li. tvanìngas "leicht anschwellend"), = tvanaîns: tvanīgs gaiss V. Eglītis Eleģijas 72. tvanīgais karstums MWM. VI, 588. ir tvanīgs šis bezvēja vakars Ed. Virza. tvanīgie pagrabu dzīvuokļi MWM. VI, 731. iebraukšanas vietas ar tvanīgām sē̦tām Vēr. I, 905.

Avots: ME IV, 288

tvèikme ² Aiviekste, Meiran, die Hitze (bei Brandwunden etc. Lubn.); tvèik(s)me Nötk. "tvans, karstums". Neben tveik- ein synonymes tvenk- in tvanks u. a.

Avots: ME IV, 290

‡ vārsmuôt "?": pār stepi vārsmuoja karstums Jauns. Raksti VI, 182. tūkstuošas ugunis vārsmuoja virs ūdens un ūdenī 254. (nuokautas) aitas miesa vēl bij dzīva. dažas vietas tur vārsmuoja zaļi, dažas - ruožaini B. gr. ³ II, 195. gaisuos, kur skumji varsmuo ... karuogi. Refl. -tiês "?": (stiprais sals) vārsmuojās un berzēja juo spuožas baltās de̦be̦su puogas Jauns. Raksti VII, 43.

Avots: EH II, 764

ve̦l˜nâds (> ve̦l˜lâds), teuflisch, höllisch (auch ve̦llāžīgs) Erlaa: ve̦lnāds truoksnis AP. ve̦llāds karstums Lemburg. "lai ve̦llāds baltiņš, bet kâ neiet, tâ neiet" (eine Redensart) N. - Peb. - Adv. ve̦l˜nâdi (>ve̦llâdi) Serbigal n. FBR. IV, 58; Nabben n. FBR. XI, 66, AP., teuflisch: ve̦lnādi šāva AP. lai tur vai ve̦llādi (sei es auch noch so schwer), es tuo izdarīšu Lemburg. izgāja pa˙visam ve̦lnādi (ganz schlecht) Seltingshof, Serbigal. lai vai ve̦llādi, dūša nav jāzaudē N. - Peb.; "dikti, naiki, nebēdīgi, šausmīgi" Nötk.; "trak(ulīg)i" Grünw.

Avots: ME IV, 531

virmuôt Allendorf (mit ir̂ ² ), Aahof, Annenburg, Ekau, Garrosen, Grünw., Kalzenau, Meiran, Mesoten, Sessw., Vīt., sich leicht zitternd und flimmernd bewegen, kräuseln, vibrieren; kleine Blasen werfen (vor dem Sieden) Üxküll, (mit ir̂ ² ) Grünwald: dienvidū klusā laikā saulītē skatuoties viss gaiss virmuo (mit ìr ² Adl.) un ņirb Kurs., Vīt. nuo pusdienas debesīm virmuo karstums Domas III, 432. siltuma tâ ir virmuo Kalzenau. ūdens jau virmuo, drīz sāks pilnīgi vārīties Annenb. ūdens katlā pamazām vārīdamies virmuo Sessw. ūdens upē nuo lē̦na vēja virmuo ebenda. vēja pūsmai pūšuot jūra trīcēja virmuodama D. Gorkijs 8. ūdens ap akmeņiem virmuo un krāc A. v. J. 1903, S. 30. vietām virmuo lielas ūdeņa paltes Stari III, 225. tumšs virmuo . . atvars Druva II, 1395. garaiņi virmuo Meiran. ielu uguņu blāzma virmuoja gaisā Laivitņš. pie ... debess ... zvaigznes virmuo Kurcijs Bez prieka un dailes 65. virmuojuoša ze̦lta putekļu straume Domas III, 409. ļaužu drūzma ... sāka virmuot Upītis Sieviete 288. kas tur virmuoja cilvē̦ku ... ! Ezeriņš Leijerk. II, 144. Wohl zur Wurzel von virt.

Avots: ME IV, 608

žilbinât, fact. zu žilbt,

1) blenden:
saule... acis žilbina Mācīt. meita 54. baltums žilbina acis MWM. v. J. 1896, S. 735; Apsk. v. J. 1903, S. 284. paraudzījās uz žilbinuošuo rietumpusi Skuju Fridis;

2) ohnmächtig machen (?):
žilbinuošs karstums Veselis Saules kapsēta 32.

Avots: ME IV, 809, 810