Paplašinātā meklēšana

‡ àiztrakuôt, tollend hin-, weglaufen: zirgs aiztrakuoja uz mežu.

Avots: EH I, 58

aptrakuôt, verblüffen, scheu machen L., St.; toll wild machen (Pferde, Kinder) U., A. X, 1, 528, Erlaa, Bers., Lub.

Avots: ME I, 131

aptrakt, toll werden: viņi tiešām aptrakuši MWM. IX, 637. Gold.

Avots: ME I, 131

‡ atrak(ņ)ât, aufscharren, -wühlen, wiederholt aufgraben Wolm. u. a.

Avots: EH I, 161

‡ atrak(ņ)ât, aufscharren, -wühlen, wiederholt aufgraben Wolm. u. a.

Avots: EH I, 161

atrakšêt (unter atrukstêt), ‡ Refl. -tiês Dunika, entgegengrunzen.

Avots: EH I, 162

‡ atrakšķêt (pretī) Siuxt, = atrukstêt: jaungada naktī meita jāj ar kruķi un piedauza pie kuiļa durīm; ja kuilis atrakšķ pretī, tad meita tai gadā apprecēsies.

Avots: EH I, 161

atrakstît ‡

3) "?": vai viņš varē̦tu būt tiešām druošs ..., ka Turpiņš naudu atdevis? kādēļ tad zīme bij dzīva tâpat, kādēļ nebij ne˙kas atrakstīts (schriftlich abgezogen?),
ja būtu atduots? Kaudz. Izjurieši 109; ‡

4) herschreiben:
tautiet[i]s man atrakstīja ... grāmatiņu BW. 15036 var. viņam ar dē̦ls atrakstījis nuo ārzemēm.

Avots: EH I, 161

atrakstît tr.,

1) schriftlich antworten:
viņš man atrakstīja savas duomas par šuo jautājumu;

2) verschreiben, vermachen:
tē̦vs viņam māju atrakstīs Egl.

Kļūdu labojums:
schriftlich antworten = schriftlich mitteilen

Avots: ME I, 184

atrakt, ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) losgraben, -scharren: atrakās paša ruokām (aus einem Märchen).

Avots: EH I, 161

atrakt (li. atràkti), auf-, abgraben: raudzījuši pagrabu atrakt LP. VII, 341.

Avots: ME I, 184

‡ četrakantīgs Kaltenbr. = četrkantīgs.

Avots: EH I, 289

ìetrakuôt, in Wut bringen, feurig, wild machen: ietrakuoti zirgi Vēr. II, 1369. Refl. - tiês, wütend, albern, ausgelassen werden: bē̦rni ietrakuojušies, nevar vairs rimt.

Avots: ME II, 83

iztrakuôt: (tr.) viņuos sakrājās milzums neiztrakuota spē̦ka Virza Straumēni 321.

Avots: EH I, 490

iztrakuôt, intr., austoben, ausstürmen: vē̦tras iztrakuojušas Rainis. lai rudens iztrakuo MWM. VIII, 81. Gew. refl. - tiês, sich austoben, austollen: nezvē̦ri iztrakuojas līdz gaismai un tad pazūd LP. V, 358. lai viņi iztrakuojas Dok. A.

Avots: ME I, 819

mitraks Apšciems,

1) das Mütterchen der Schraube
LKVv.;

2) ein grosser, stämmiger Mensch oder ein solches Tier
Selg. n. Etn. IV, 147.

Avots: ME II, 638

[nùostra(i)kšķît "besudelü Grünwald.]

Avots: ME II, 860

nùotrakuôt, ‡

2) irrsinnig werden:
suns nuotrakāja Pas. XV, 485 (aus Silajāņi). sieviete nuo lielu duomu tuo pat gadu nuotrakāja 474 (aus Makašēni). baznīckungs ... nuotrakāja, izgāja nuo prāta XII, 499 (aus Rositten).

Avots: EH II, 101

nùotrakuôt, tr., abrasen, verschwindeln, vertun: nuotrakuos vai visu naudu Līg. Refl. -tiês, sich abrasen, Unsinn treiben, albern, sich mit andern abhaschen.

Avots: ME II, 876

pal˜traks: plur. paltraki "ein Mantel mit Kragen" Bartau, "der einfache, grobe Mantel bei der Arbeit" Spiess; cīrulītis ... ar pe̦!ē̦ku paltraciņu BW. 2666. - kuoka paltraki, scherzhafte Benennung des Sarges Spiess.

Avots: EH II, 152

pal˜traks, gew. Pl. pal˜traki ein grosser Überrock; Mantel Karls.: paltraks - līdze̦ns biezas pe̦lē̦kas vadmalas mantelis ar lielu apkakli, kas sniedzas līdz pusmugurai, pat līdz juostas vietai; gaŗums līdz puslielu RKr. XVII, 30. uzvelc vēl kādu paltraku, ka nenuosalsti! Matkuln. Aus mnd. paltrock.

Avots: ME III, 63

patrakuôt: ar Mãŗu p. Tdz. 54085.

Avots: EH XIII, 183

[patrakuôt (li. patrakuoti "toll sein"), ein wenig tollen; auch reflexiv in derselben Bed.: bē̦rniem gribas patrakuot(ies).]

Avots: ME III, 123

[patraks, ein wenig od. ziemlich toll: p. cilvē̦ks.]

Avots: ME III, 123

patrakt (li. patràkti), rasend nach etwas zu trachten beginnen: kas agrāk bijuse uz viņu tâ patrakuse Janš. Līgava I, 503 (āhnlich 505).

Avots: EH XIII, 183

pìetrakuôt, viel tollen: kuo nu pietrakuosi tukšā dūšā? Lennew.

Avots: ME III, 305

pretraksts, das Gegenschreiben, die Gegenschrift, (schriftliche) Antwart, polemischer Artikel.

Avots: ME III, 389

pustraks, halbtoll, halbverrückt, nicht ganz richtig, nicht bei vollem Verstande.

Avots: ME III, 435

satrakuôt,

1): stārasts ... savelēja pa ... muguru (scil.: zirgam), bet tikai vēl vairāk satrakuoja A. Upītis Pirmā nakts 245.

Avots: EH XVI, 457

satrakuôt,

1) tr., in Aufregung bringen, wütend, toll, unruhig machen:
klus[u], satrakuotie! Asp. (fig.) vēju satrakuotā klajumā MWM. VII, 197;

2) intr., längere Zeit tollen.
Refl. -tiês, tollend sich zuviel tun.

Avots: ME III, 764

‡ satrakt "apdult, шалѣть" M. 649: zirgi satraka, apsvieda ratus Janš. Līgava I, 457.

Avots: EH XVI, 456

strakne, ein Sumpf, da man einsinkt U. Aus *stragtne (zu stragns)? Anders Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 30.

Avots: ME IV, 1081

‡ strakšis Seyershof, eine Weile: vienā strakšī bij tâ labāk.

Avots: EH II, 584

trakâds: "wie toll" MSil., Nötk.; trakādā vīzē Tdz. 55419.

Avots: EH II, 690

trakâds R. m. 638, rasend, toll, enorm, ungeheuer: trakāda kliegšana, kaušanās AP. trakādu naudu samaksājis ebenda. trakāds gabals, gadījums Vīt. trakāda vicīte RKr. VII, 638, vīram tas trakādi izdevās Lapsa-Kūm. 264.

Avots: ME IV, 218

‡ trakai Kaltenbr., = vare̦ni; t. augt, ziedēt.

Avots: EH II, 690

‡ trakainis, ein Ausgelassener (nebēdnis): tas mazais t. Pēt. Av. III, 183.

Avots: EH II, 690

trakains: auch (toll) Manzel Spr. Salom. XIV, 1; nuotika trakainas lietas Nötk.

Avots: EH II, 690

trakains, toll L.; (für *trakainis?) ein Tor, Narr St., Für. I.

Avots: ME IV, 218

‡ trakalis Auleja "kas pats ir traks, pārdruošs, pārgalvīgs vai cìtu var tādu padarīt".

Avots: EH II, 690

trakapička, wer lärmt, anruhig ist N.-Bartau.

Avots: ME IV, 218

‡ trakât,

1) "trakuot" Saikava;

2) = tracinât (?): kab ragana neiele̦ktu, munu teļu netrakātu Tdz. 53437.

Avots: EH II, 690

trakene, der Stechapfel (datura stramonium) AP., Jürg.

Avots: ME IV, 218

trakenis (mit e aus [umgelautetem] a?) Saikava, wer lärmt, tollt, ein Unbändiger: mans puika ir liels trakenis Saikava.

Avots: ME IV, 218

trakgalˆvĩba, unsinniges Wesen, Tollkühnheit U., Verwegenheit Für. I.

Avots: ME IV, 219

trakgalˆvîgs, unsinnig, tollkühn U.: stiprs dzēriens dara trakgalvīgus Glück Spr. Sal. 20, 1. trakgalvīgs kā trakgalvīga guovs Hosea 4, 16.

Avots: ME IV, 219

trakgalˆvis, ein Tollkopf, Tollhäusler, Tollkühner U., ein Verwegener Manz.: mēs bērniņi, trakgalvīši, ievirtām vaciešuos BW. 31878.

Avots: ME IV, 219

‡ trakiskām Seyershof, = trakiski.

Avots: EH II, 690

trakisks, Adv. trakiski: auch Orellen, Ruj., Saikava, Salis; vistas tuo t. ē̦d AP. nuosaukums mežsargam t. iekuodās kaulā FBR. XVI, 165.

Avots: EH II, 690

trakisks, Adv. trakiski, trakiskis Serbigal, wahnsinnig, toll (fig.): sacēlies trakisks negaiss LP. VII, 924. jūra lai būtu cik trakiska Janš, viņa jaunība bija dzīvuojusi trakisku dzīvi Janš. Tie, kas uz ūdens 9. trakiski strauja gaita Bandavā I, 272. bijis trakiski karsts N.-Rosen n. FBR. VIII, 21. viņam trakiski riebas Vēr. II, 25.

Avots: ME IV, 219

‡ trakiss Serbig. n. FBR. IV, 58, = trakiskis.

Avots: EH II, 690

‡ trakuolis Strods Par. vōrdn. 176 "?".

Avots: EH II, 690

I trakuôt,

1): nevar tâ t. ar gaļas ēšanu: gaļa dārga! Seyershof; ‡

2) "?": tie mati ir trakuoti (nach der neusten Mode frisiert?
od. zu ‡ trakuôts gehörig?) Orellen. Refl. -tiês,

1): slimnieks naktī trakuojās ar krampjiem Orellen; ‡

2) "rīkuoties pēc muodes" Salis: t. ar matiem.

Avots: EH II, 690

I trakuôt (li. trakuoti "tollen" Lit. Mitt. I, 328 und III, 297), auch ref1. trakuotiês, tollen, lärmen, Unsinn angeben, rasen U.: ve̦lni ... visādi trakuoja un ē̦rmuojās Dīcm. pas, v. I, 11. negaisi trakuo Aus. I, 49. vēji un vē̦tras lai trakuojas Janš. lai neļauj [sc.: upes] piete̦kām trakuoties Krilova pas. 78. dabas spē̦ki pārgalvīgi trakuojas JR. IV, 26, saime jau vien tagad ar tuo "lepnību trakuo (übertreibt den Hochmut) Kaudz. M. 25. - Subst. trakuošana, das Tollen, Lärmen, Rasen: blēžu trakuošanu Gesangb. 327, 2; trakuotājs, wer tollt, lärmt, rast: līdz kāju iespēris alā, tūliņ visvisādi trakuotāji pretim LP. IV, 200.

Avots: ME IV, 220

II trakuot Salis, trakuôti Serbigal n. FBR. IV, 58, AP., Adv., sehr: trakuoti gards cepetis Pas. V, 30 (aus Smilt.). trakuoti skuops 213 (aus Planhof). trakuoti cē̦ls lakats AP. viņš trakuoti bij uz tuo dancuošanu ebenda. puisim trakuoti gribas gaļas Anekd. 41. man trakuoti patīk sivēniņi Druva II, 375.

Avots: ME IV, 220

trakuoti (unter trakuot II): auch Seyershof, Pas. XI, 363.

Avots: EH II, 690

‡ trakuotīgi Salis, = trakuot II: viņš ir t. ē̦rmuots cilvē̦ks Orellen n. FBR. XI, 46.

Avots: EH II, 690

trakuôtnis Bers., Laud., Saussen, = trakulis: šis, trakuotnis, e̦suot nuominis viņas ratiņam paminu Druva I, 1339.

Avots: ME IV, 220

‡ trakuots Serbig. n. FBR. IV, 61, = trakisks.

Avots: EH II, 690

trakprātība, = trakgalvība.

Avots: ME IV, 219

traks: viņi jau trakujā (dial. loc. s.) Gr. Buschh. "viņi jau baŗas, kaujas". Adv. traki Orellen u. a., sehr; t. gards. Subst. trakums: redzējuši tuos trakumus, kuo muļķis izdarījis Pas. XII, 428. trakumiņš māmiņai BW. 17250, 15. viņš atkal tuos trakumus (tolle Streiche) izrāvis (= izdarījis) AP. piens pašā trakumā ("tikkuo sācis skābt") Oknist. tas ir gan t. (ein Wunder), ka viņu nedrīkst iekšā nest Salis. "kaldināja" ME. IV, 219 zu verbessern in "kalpināja". Senns Hypothese Observ. on German loanwords in Lith. 4 (aus den Monatsheften f. deutschen Unterr. 1938), dass dieses Adjektiv auf d. vertrackt beruhe, ist kaum glaublich.

Avots: EH II, 690

traks (li. trãkas "toll" KZ. LII, 285), unbändig, unverständig U.; toll, wahnsinnig (eig. und fig.): Sprw. trakam traks paduoms RKr. V1, 908. traks jau meža skrien 910. traks traku darbu dara Br, sak. v. 1271. traks slimu dze̦na JK. II, 609. traks suns, ein toller Hund. spārdas kā traks Aus. I, 40. brālis meklē traks palikdams LP. V, 113. trakas driģenītes BW. 19206, 4 var. alus palika siltuma traks, izspēra spundus griestuos LP. VI, 369. vai traks? bist du bei Verstande? ist's moglich? U. traka lieta! da gibt's Unsinn, Unverstand, das ist eine verrückte Geschichte (aus der man nicht recht klug werden kann) U. un kas tas trakakais (was das Schlimmste dabei ist): katrai masai šķērpele pierē LP. III, 85. traks uz kuo,

a) versessen auf etwas:
tas bija briesmīgi traks uz naudu LP. VII, 1204. nuokristītuo bē̦rnu . . . pa baznīcas ielu ne̦suot puisē̦nam jagrìež kājas uz vīriešu pusi, lai nee̦suot traks uz meitam BW. I, S. 180;

b) wütend:
ve̦lns tīri traks uz ķēvi LP. I, 90. viņam vajaga būt par traku gudram cilvē̦kam (er muss ein sehr, wahnsinnig kluger Mensch sein) MWM. X, 489. - trakajā, adverbial gebraucht, sehr: tur trakaja karsts Saikava. saimi trakaja kaldināja Lubn. - ne traks, als Verstärkung der Negation gebraucht: aiz kauna Skaldītajs neteic ne traks (sagt überhaupt nichts) LP. IV, 16. alus nerūdzis ne traks VI, 14. baltiņš neve̦lk ne traks 380. ķēve . . . neve̦lk ne traka 501. - Subst. trakums, das Tollsein, die Tollheit, der Unsinn, die Unbedachtsamkeit U.: trakuma sē̦rga (slimība LP. VII, 355), die Tollwut (rabies) Preip. 27, 153. dzē̦ruma trakums, delirium tremens Konv. 80. trakumam ļuoti labs līdzeklis ir vīdrēkšņi Etn. IV, 106. - ve̦lni dejuši ar meitam neapduomīgā trakumā LP. III, 50. Nach Fick Wrtb. 14, 447 und Prellwitz Wrtb .2 63 zu gr. ἀτρεχής "bestimmt, genau" ("unumwunden" ?). Falls traks ursprünglich etwa "verdreht" bedeutete, weiterhin zu li. trakniaĩ "Krummstroh", trakà "Bergabhang" (nach Büga Aist. Stud. 161) und (?) ahd. drāhsil "Drechsler" und mir. trochal "Schleuder" (vgl. dazu Walde Wrtb. ² 785).

Avots: ME IV, 219

trakšķêt, -u, -ẽju, krachen, knarren: zē̦ns ve̦lk kuoku gar sē̦tas kuociņiem, ka trakšķ vien Vīt. Zu li. trakšmas "das Krachen".

Avots: ME IV, 219

‡ trakšķienis Strods Par. 176, ein gewisser Schall (?).

Avots: EH II, 690

trakšķinât: auch Ekau, Grünw., Nötk., Salgaln.

Avots: EH II, 690

trakšķinât, freqn., fakt., schallnachahmendes Verbum, krachen, knarren machen Vīt.; klappern, schnarren (wie eine Maulwurfsscheuche) Schibbenhof; mit den Zähnen klappern Gold.; mit der Zunge klatschen Schonberg; mit den Fingern (auf der Tischplatte) trommeln Gold.; vom Klappern des Storchs gesagt Widdrisch, vom Singen des Staars Gr.-Salwen, von gewissen Stellen im Gesang der Nachtigall Bers., Lennew., Ruj., Salgaln, Vīt.: kuo tu vienmē̦r tâ trakšķini? Schönberg. vāverīte trakšķināja ar meitām maltuvē BW. 2353. tas putns skaisti trakšķina Meselau. strazdi svilpj, trakšķîna Janš. Bandavā II, 425. lakstīgala trakšķināja (Var.: trikšināja) BW. 30614, 6 var. lakstīgala trakšķina, kad tās dziesma līdzinās arkla vārstuves klabinašanai Bers.

Avots: ME IV, 219

trakšķinât "?": viņa sāka trakšķināt savu slinkuo, vienmuļīguo riksīti Upītis Sniega pārslas.

Avots: ME IV, 254

traksuns, ein toller Hund: skrej un kuož kâ traksuns Dond.

Avots: ME IV, 219

‡ trakt, prs. trùoku, versessen sein: viņa truok pēc Matīsa tagad vēl tâ˙pat Janš. Līgava I, 503.

Avots: EH II, 690

traktiẽris, das Wirtshaus, die Schenke. Zunächst aus r. тракти́р dass.

Avots: ME IV, 219

traktiẽrniẽks, der Schankwirt.

Avots: ME IV, 219

traku, Interjektion: triku, traku vāverīte ar meitām maltuvē BW. 2353, 1. triku traku luoku liecu Biel. 1989.

Avots: ME IV, 220

‡ II traku Orellen, Adv., = traki(ski): viņš t. tuo grib.

Avots: EH II, 690

‡ trakulene Kand. "vieglprātīga sieviete (rupjā nozīmē)".

Avots: EH II, 690

trakulĩba Wid., LP. VI, 505, die Unbändigkeit, Wildheit, Tollheit, Waghalsigkeit.

Avots: ME IV, 220

trakulîgs: puisis uz meitu ar ir citreiz t., - grib dabūt šās ar varēm.

Avots: EH II, 690

trakulîgs Wid., unbändig, toll, ausgelassen, albern, waghalsig: trakulīgi smiekli Stari III, 135. upe . . . daudzreiz tāda trakulīga Libek Pūķis 9.

Avots: ME IV, 220

trakulis: trakulītis duorīt[i] dēja liela ceļa maliņā BW. 30414.

Avots: EH II, 690

trakulis, einer, der törichtes, unsinniges Zeug treibt, ein Haselant U., ein Spassvogel; ein Waghals; fem. trakul(īt)e, ein lustiges, ausgelassenes, albernes Mädchen Amboten, Bauske, Bornsmünde, Dunika, Kaipen, Odsen, Ruhental, Schrunden, Serben, Sessau: tāds trakulis nav piere̦dzē̦ts: pats skrien ve̦lnam rīklē LP. IV, 138. tur būs visadi ēdēji, dzērēji, daždažādi trakuļi 203. lācis . . . gribēja dusmās nezin kuo izdarīt; tuomē̦r Lāčausis ne˙maz nesabaidījās nuo trakuļa VI, 493. trakuļi pārtrakuojušies 229. kāds piedzēris trakulis salielījies V, 117. tas tāds trakulītis vien ir (ein Spassvogel) Smilt. saka, ka es tāda trakulīte. kā man bij netrakuot nu paša trakuma? BWp. 104. es bij[u] tāda trakulīte, drīz palaidu valuodiņu BW. piel. ² 8401. ar vienu trakuli neej pa ceļu! Glück Sirach 8, 15.

Avots: ME IV, 220

trakuļuôt, lustig sein, Unsinn treiben, tollen Spr.

Avots: ME IV, 220

‡ trakusku Lasd. u. a. n. FBR. IX, 158, = trakiski?

Avots: EH II, 690

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5

‡ àizdaidzît, zutrakeln, oberflächlich zunähen: a. maisam caurumu Adl., AP., Gr. - Buschh., KatrE., Prl., Saikava, Warkh.

Avots: EH I, 17

‡ àizķer̂stît, lose zunähen, zutrakeln Lemsal, Siuxt, Trik.: (šujuot) a. caurumu.

Avots: EH I, 34

‡ àizmẽ̦tât,

1) wiederholt oder mehrere Objekte hin-, wegwerfen:
a. lietas uz visām pusēm;

2) bewerfend wegtreiben
Warkl.: a. vistas ar akmeņiem nuo dārza;

3) zutrakeln, lose zunähen
Siuxt, Warkl. u. a.: a. zeķei caurumu ar diegiem;

4) "strickend die ersten Maschen aufschlagen"
Ar.

Avots: EH I, 39

‡ àizraustît,

1) lose zunähen (zutrakeln)
Trik.: a. maisam caurumu;

2) wiederholt zerrend hin-, wegschaffen
Bauske u. a.: a. pilnu maisu uz klēti. raustīja maisu, kamē̦r aizraustīja. Refl. -tiês, (beim Sprechen) wiederholt stocken: a. runājuot.

Avots: EH I, 45

‡ alumis, in der Verbind. ilu alumis"?": (suņi) riedami un ķiukdami ilu alumis kâ traki bruka mums virsū Janš. Mežv. ļ. I, 392.

Avots: EH I, 68

amil˜ka Sermus, comm., wer viel und schnell isst, ein gefrässiger Mensch: ak tu amilka, visu aprijis! Sermus. trakais amilka, izrijis viens pats visu strēbienu! Saikava.

Avots: EH I, 69

‡ apcìenât, (eine Anzahl von Personen) bewirten (traktieren) Jürg.: a. visus viesus ar alu, ar sieru; (eine Person) bewirten: draugu savās mājas uzņemšu un apcienāšu Pēterb. Avīzes I, 198.

Avots: EH I, 76

‡ apdaîdzît Golg., KatrE., Sessv·., ringsum antrakeln: uodere nav piešūta, bet tik apdaidzīta.

Avots: EH I, 76

apdiega, das Trakeln, Getrakelte Oppek., Erlaa, Allend., Kok. n. U.

Avots: ME I, 81

apdiêgt, tr., ringsum antrakeln: panākstu meitas apdiedza precenieku jaunekļiem krustiski pār ple̦ciem dvieļus un cimdus piediedza pie ce̦purēm Jk. II, 45.

Avots: ME I, 81

‡ apdūcît,

1) erwürgen, ersticken ("задушить")
Spr.;

2) durchrütteln
Bers.: braucuot mani stipri apdūcīja;

3) = apčam̃dît, apspaîdît (mit û ) N.-Peb.: a. meitas, slimu luopu Schwanb., Sessw., maisu, klaipu Bers.;

4) = apmazgât 1 (veļu) Fest.: kre̦kli nav labi izmazgāti, bet tikai drusku apdūcīti;

5) wiederholt stossen, mit Rippenstössen traktieren
Fest.

Avots: EH I, 79

‡ apdukņât Fest. "mit Faustschlägen oder Rippenstössen traktieren".

Avots: EH I, 78

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107

‡ appluosît, riugsum zerreissen, -fetzen, -zausen: vē̦tra appluosījusi kuokus, kuokiem zarus. trakais suns appluôsījis guovis Jürg., der tolle Hund hat einige Kühe (von der Herde) gebissen.

Avots: EH I, 106

apriêt [li. apríeti], tr., anbellen, totbeissen: vilkači aprējuši māju-luopus LP. V, 123. traks suns aprējis (= ar kuodumu trakas padarījis) divi guovis.

Avots: ME I, 116

aprimt (li. aprìmti), inch., intr., sich beruhigen, ruhig werden: tie aprima uz kādu laiku nuo savas trakuošanas Vēr. II, 180. viesulis aprimst LP. I, 147. sirds bija jau pagalam aprimuse Vēr. II, 48, das Herz hatte aufgehört zu schlagen. ūdens aprimst, das Wasser (das heisse) wird lau (Neik., U.); cf. re̦mde̦ns. Refl. -tiês, sich legen: vējš aprimstas Treum.

Avots: ME I, 115

apsauka, Verweis, Verbot: nuo pagasta valdes iznāca apsauka, ka upēs nav brīv linus mērkt. nuo vietas gan neizlika, bet dabūja tādu apsauku, ka nedrīkstuot tik traki dzīvuot Gold.

Avots: ME I, 117

apvārsnis (apvērt), ein Kleidersaum, der nur noch erst getrakelt ist Oppek., Erlaa nach U. [mit ār in Ubbenorm].

Avots: ME I, 134

ā`rdît, -u, -ĩju (li. ardýti dass.), auch ãrdît [Salis, Matk.], tr., freqn. zu ḕrst (s. dieses),

1) Zusammengefügtes trennen:
vìli, šuvumu; adīkli ārdīju ārā BW. 7157;

2) Zusammengelegtes auseinanderbreiten, spreiten:
sienu, sūdus;

3) etw. Aufgebautes auseinandernehmen, niederreissen:
krāsni. ve̦lns vairs nav baznīcu ārdījis nuost LP. VII, 370;

4) übertr., zerstören:
laimi LP. II, 82;

5) Geläufigkeit, Gewandtheit der Rede verleihen:
dievs, - ārdi manu valuodiņu BW 1175; viņš valuodu kā ārdīt ārda, er spricht geläufig, gewandt;

6) geschwind, gewandt etw. verrichten:
tas visu kā ārdīt izārda Etn. III, 145. Refl. -tiês,

1) sich trennen:
ārdāties, riķu puosmi BW. 31399;

2) im Wetteifer trennen, spreiten:
iesim ārdīties;

3) eifrig arbeiten:
strādnieks ārdās;

4) im Übereifer toben, wüten, sich unbändig gebärden:
gan spārdījās, gan ārdījās vecene pa krāsni LP. VII, 1007. suns ārdījās kā traks Alm. viņš tai neganti ārdījās pretī Alm. - ā`rdîtãjs, einer, der trennt, spreitet zerstört.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 370 = LP. VII, 374

Avots: ME I, 241

ārmaņa Kazd., Unverstand, Wahnsinn: vai tu ārmaņā (= traks) esi? [Zu maņa].

Avots: ME I, 243

astrags, auch astrāgs,

1) das hintere Ende des Botes
(astes rags) Mag. III, 2, 113;

2) nach L. astrags, Nebenstütze.
In letzter Bedeutung wohl aus dem. russ острогъ, Pfahlwerk; so Leskien Nom. 180; vgl. auch astrāgs. [Der abweichenden Bedeutung wegen ist russ. острогъ schwerlich die Quelle des le. astrags. Dieses könnte dissimilatorisch aus at-strags entstanden sein, wofür auch atstrāgs "Stütze" spricht. Le. -strags resp. -strāgs vielleicht zu li. stregiù "erstarre", mnd. strak "gerade emporgerichtet, straff", ahd. strach "gerade, straff" u. a.]

Avots: ME I, 146

‡ atgar̂dinât, bis zum Überdrüss mit Leckerbissen traktieren AP.: e̦sam jau atgardināti.

Avots: EH I, 141

atmest,

1) a. nuo acīm, aus den Augen verlieren:
tuos ne˙vienu acumirkli nuo acīm neatmē̦zdams ... apvaktēja (= apsargāja) Pet. Av. I, 166;

5) a. ķevenes Siuxt, sterben;
‡

6) = trakt">atrakt, losgraben Siuxt: a. rāceņu čupu. Refl. -tiês,

1): meitiņa . . . atme̦tas ceļuos (wirit sich auf die Kniee nieder)
Pas. V, 330 (ähnlich IV, 382);

4) zu streichen ist "wieder" vor "warm" J. Al.; atmetēs lītavas Warkl. n. FBR. XI, 107; ‡

8) geraten nach Ewers:
dē̦ls gluži pēc tē̦va (auch Salis) oder tē̦vā (Prl., Sessw.) atmeties.

Avots: EH I, 155

aũka, [bei Glück öfters auks: Psalm 55, 9; Jes. 4, 6; 21, 1 28, 2; 29, 6; Hos. 8, 7], der Sturmwind: auka sacē̦lusēs. rudens jeb, kā arī sauc, briežu aukas jau sen iztrakuojušās Druva I, 44. Übertr.: aukas viņa sirdī trakuoja A. XVII, 390. [Zu le. ūkšuot "Jauchzen", li. ùžūksmis "ein gegen Wind und Wetter geschützter Ort", išaukti"išrėkti" Dirva-Žinynas 1903, № 8, S. 174, ũkas "Uhu; Rohrdommel", apr. aukis "Greif" (?), sloven. ûk "Jauchzen", serb. üka (wenn nicht aus hüka, das daneben noch vorkommt) "Geschrei" (zur Bed. vgl. le. kaũka "Sturmwind": kàukt "heulen, brausen") und weiterhin vielleicht zu got. auhjo'n "lärmen" (s. dazu Feist Wrtb. ² 48), ir. uch "Seufzen" u. a., s. Leskien Abl. 314 und Nom. 231, Bezzenberg BB XVI, 120 und XXI, 304 ¹ , Būga РФВ. LXXV, 151.]

Avots: ME I, 221

II aũlis, ein unruhiger, ausgelassener Mensch: aulis ir cilvē̦ks, kas dej, trakuo, lē̦kā Etn. I, 122, Brandenburg. viņš skrien kā aulis (Kalzenau). [Die zu aulis gehörigen auļiem, auļuos, auliski usw. weisen auf eine ältere Bedeutung "stürmische, schnelle Bewegung"; somit wohl wurzelverwandt mit aũdrums, audaļa. Nach Bezzenberger GGA. 1898, 553 ¹ hierher auch gr. αὐλίξαι· δραμεῖν Hesych.]

Avots: ME I, 224

aũļuôt, intr., galoppieren, dahineilen: divi nuo viņiem auļuoja šurp Apsk. I, 659. juo trakāk auļuoja mans kuģis Skalbe.

Avots: ME I, 224

aũpucis, ein Springinsfeld ("trakulis"). Gr. - Sess. [Wohl zu aupētiês.]

Avots: ME I, 225

aũšulîgs, albern, ausgelassen: aušulīga trakulība Janš.

Avots: ME I, 230

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 ¹ auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233

baîlîgs (li. baìlingas "furchtsam"),

1) furchtsam, ängstlich, schüchtern:
bailīgs cilvē̦ks, zirgs. Sprw.: bailīgs kā bāba. bailīgs kā zaķis, manīgs (oder bezkaunīgs, od. blēdīgs) kā kaķis. kas bailīgs, tas vainīgs;

2) furchbar, schrecklich, gefährlich:
vai traks! tad ir gan bailīga lieta! LP. V, 267. bailīgs zirgs pats bīstas, bet bailīga lieta iedveš citiem bailes; bailīgs ceļš, gefährlicher Weg; bailīgi daudz, ungeheuer viel.

Avots: ME I, 251

bar̂guot Manz., gew. refl. -tiês, sich ereifern, grollen, wüten: [ļaudis trakuo un bārguo Glück, Psalm 2; bārguojās pret saviem bē̦rniem Glück, Hiob 39, 19]. pret mājas gariem nebija ieme̦sla priesterim barguoties Pūrs I, 116. pē̦rkuonis beidzis bārguoties Dünsb. [netaisns bārguotājs nevar taisnuots tapt Glück].

Avots: ME I, 264

‡ beznaģĩba, das Abstraktum (als Eigenschaft gedacht) zu ‡ beznaģe Janš. Atpūta, № 372, S. 6.

Avots: EH I, 215

‡ bizeņuôtiês "skaisties, trakuot">trakuot" AP.

Avots: EH I, 222

bļaukuoņa, das Geschrei: ar traku bļaukuoņu tas sienai virsū drāzās Sudr. E.

Avots: ME I, 319

blãukšêt [C., PS., RUJ., Schujen, Lis.], blãukšķêt, blãukstêt, -u, -ēju, blãukš(ķ)inât,

1) poltern, lärmen:
guovis kūtī ejuot kâ trakas, bīkšuot, blaukssuot un bļaujuot A. XX, 305. viņš iet ka blaukš vien. mežsargs nāk blaukšķinādams tuvāki A. X, 145;

2) einen klatschenden Laut hervorbringen (
z. B. von nassen Kleidungsstücken): slapjās biksas vien ap gurniem blaukšķējušas Upīte, Medn. laiki. (briedis) ar dunduriem kaudamies, savas lielās ausis blaukšinājis Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st ² , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1. es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III ⁴ , 285, Günter Kalypso 67 ⁶ , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314

buti˙nais, gänzlich, ganz: mājas tuoreiz buti˙nais nuodega. vai tu jau buti˙nais traks? Grob. n. Etn. IV, 17. - Wohl aus li. būtinaĩ "gänzlich".

Avots: ME I, 356

čauksture,

1): auch Briņķi bei Hasenpot, Rudbahren, Wain., (mit aũ ) Schrunden, (mit aû ² ) Frauenb., Siuxt: sagriezt čauksturei zarus Janš. Mežv. ļ. II, 309. cits ar kruķi, cits ar lizi, cits ar ve̦cu čauksturīti BW. 19075, 4; ‡

2) "?": sievas tâ sauca - kad tāda trakule: tā tik ir tāda č. Frauenb.

Avots: EH I, 286

cêliẽns,

1) die einmalige Tätigkeit des Hebens, der Ruck:
puisis raušus izrauj vienā cēlienā visus kuokus LP. VI, 421; fig., vienā cēlienā, uz viena cēliena, mit einem Mal: uz cēliena viņš paliek traks; cēlieniem, zu wiederholten Malen: viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr.II,3;

2) der Stich im Kartenspiel
Spr.;

3) das Aufwecken
Spr.;

4) ein Zeitmass:
dienu iedalījuši 3 cēlienuos Etn. IV, 150: rīta, pusdienas, launaga cēliens, dazu noch als vierte Ableitung: vakara cēliens, vgl. Mag. XX, 3, 71. Auch die Nacht in 4 cēlieni eingeteilt: pirmais nakts cēliens ir vakars Mag. XX, 3, 71. man sajāja treju tautu vienā rīta cēlienā BW. 15166. vai jums vēl būtu kāds cēliens laika A. XV, 119. nepagāja ne cēliens, - kaŗa spē̦ks pa˙galam LP. IV, 71. saaris gaŗu cēlienu un tad tikai atjūdzis zirgu. ganiņam gaŗš cēliens BW. 29309;

5) der Aufzug, Akt eines Dramas (seit Stenders des Jüngeren Zeiten);

[6) die Garbenreihe
U.].

Kļūdu labojums:
piemērs "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" jāpārceļ 4. nozīmes nodalījumā.- Das Beispiel "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" ist unter 4) zu versetzen.

Avots: ME I, 377

čigãns, čigainis Sassm., der Zigeuner, f. čigãne, čigānīca BW. 33520, čigānīce 33443, [čigāniece 33528 var.], čigãniete, die Zigeunerin. Sprw.: rauj viņu čigāns. tur netiek ne žīds, ne čigāns gudrs. viņš per,as kâ čigāns pa Daugavu. viņš kâ čigāns svaida mēteli uz vienu, uz uotru ple̦cu. me̦lna kâ čigāne. trakas aitas: čigānam krūmuos virsū skrien. ķer nu čigānu krūmuos, od. čigānu krūmuos nenuoķersi. čigānuos iet, Fastnacht laufen, Fastnachtpossen treiben. [Nebst li. čigõnas, cigõnas aus r. resp. poln. cygan.]

Avots: ME I, 412

daidzît (li. daigýti "stechen; вцѣплять"; zu diegt], -u, -īju, trakeln, nähen [daîdzît Lis., Schujen, prs. daîgu Borchow]: pie šaurā luoga meitene daidza;

2) = dziju vērt;

3) schnell, gewandt laufen;

4) ar daigām labi duot, īpaši ābuoliņu Lös. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 430

I daiga, daigs,

1) eine lange, dünne Stange,
z. B. der Angelstiel; daigas = žeberklis ar divi žuburiem, kuo kūļus pacelt Lös. n. Etn. IV, 18; daîgi [Kr.], zwei an den Enden zusammengebundene Stangen zum Aufrishten eines schweren, grossen Gegenstandes, z. B. zum Aufrichten der Seitenstangen (air,i) einer grossen Schaukel Selb.; Pfähle, Stangen an Fischwehren [Bielenstein Holzb. 672], Warnungszeichen auf Heuschlägen L.;

2) daigas, daigi Druw., Zwirn, Garn zum Trakeln
Lös. n. Etn. IV, 148. Vgl. li. daigas, der Keim und le. diegt, dīgt.

Avots: ME I, 430

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II ^2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

daž˙dažâds, auch dažu˙dažâds, sehr verschieden, allerlei: tur būs visādi ēdēji, dzērēji, daž+dažādi trakuļi LP. IV, 203. kad es biju jauna meita, daž˙dažādi le̦puojuos BW. 13038.

Kļūdu labojums:
le̦puojuos BW.13038 = le̦puojuos; s. auch BW.9964.

Avots: ME I, 446

de̦ñkts: auch ("stark, kräftig") Dunika, Gtamsden, Kal., OB., wozu das Adv. de̦n̂kt[i] ² Schlehk und Suhrs n. FBR. VII, 35; "gewandt; beherzt" Dunika, Kal., OB.; de̦nkts "stingrs, stingri savilkts" um Hasenpot und Libau; kad kas bāžams šaurā caurumā, tad saka: "tas iet traki de̦nkti" (mit Mühe?) ebenda. kad biezas drēbes jāšuj, adata iet de̦nkti (mit Mühe?) ebenda. Öfters bei Janš.: vēl muodrs un d. (stramm?) Atpūta № 371, S. 8. ganta, de̦nkta meita Mežv. ļ. II, 132 (ähnlich 142). druikta un de̦nkta (sieviete) 80. ķērās de̦nkti (energisch?) katram darbam klāt 91, de̦nkti turēt gruožas 130. izdejuojuos negantā de̦nkti 164. tā visus... cienī de̦nkti ievē̦ruot Līgava II, 56. Subst. de̦nktums: par viņas de̦nktumu un gantumu... nebija šaubu Mežv. ļ. II, 386.

Avots: EH I, 315, 316

draĩskât [Salis, dràiskât C.], -āju, draiskuot,

1) tr., reissen:
drēbes;

2) tollen, toben, lärmen, ausgelassen sein
[auch: draiskalêt Fest.]: man arī trakuot un draiskuot gribas Vēr. II, 1114. In dieser Bedeutung gew. das Reflexiv: nedraiskājaties, bē̦rni.

Avots: ME I, 489

drāzt, -žu, -zu (li. dróžti "schnitzen, züchtigen"), tr., intr.,

1) schnitzen
[drãzt Wolm., PS., C., Jürg., Nigr., Dond., Selg., drâzt ² Salis, Ruj., dràzt ² Kl., Warkh.] (mit dem Schneidemesser od. Messer): stīpas, pātagai kātu, grābekļiem zarus. nedrāz iesmu tu, tautieti, vēl zīlīte zariņā BW. 15717;

2) prügeln, schelten
Drosth., Fest., Laud., Bers., Peb. [und zwar drâzt C., PS., dràzt ² Kl.]: saimnieks drāza ganus, tāpēc ka nuoēdinājuši labību Adsel. drāz tik! haue nur!

3) schlagen, werfen, schleudern, giessen:
tam brūtes brālis drāza ar pātagu pa muguru BW. III, 1, 31. padabūjis šautru un drāzis pa sāniem LP. V, 107. Liena paņe̦m pilnu spaini ar ūdeni un drāž tuo viņam virsū A. XX, 508. lietus drāza tâ˙pat Janš. drāzis acīs šāvienu LP. VII, 486. es drāzu viņam tūliņ taisni acīs, ich sagte ihm die Wahrheit ins Gesicht. drāzi tik vaļā, schiesse nur los, sprich nur dreist. juo lielākas muļķības drāž vaļā, juo labāki Puriņ;

[4) streifend verletzen
(= brâzt) Warkh.];

5) schnell wohin sich begeben, laufen
[drâzt C., PS.; in dieser Bed. auch li. padrožti]: pūķis drāž iešņākdamies metējiem pār galvām LP. VI, 49. kur nu drāzīsi? uz leju ar vare̦nu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. XIII, 377. Refl. -tiês,

1) sich reiben, Händel suchen:
kuo tu drāzies? Was suchst du Händel Mag. XIII, 2, 47;

2) stürmen, stürzen
[drâztiês Warkh.]: viļņi drāžas trakā dejā. mēs drāzāmies pa šuo ceļu uz priekšu. zibeņi drāžas Aus. vējš drāžas caur kuoku lapām Pasaul. lāp. 82. [Am ehesten nach Agrell Zwei Beitr. z. slav. Lautgesch. 48 zu slav. drazniti "reizen"; das von Būga LM. IV, 448 hierher gestellte an. dróg "Streifen" gehört doch wohl zu an. draga "ziehen", das zu le. dragât gehören dürfte.]

Avots: ME I, 495

drēberis,

1) ein schnelles, feuriges Pferd,
ātrs, jauns zirgs, kas skrien dre̦be̦lē̦damies, trakuodams Bers.; ein unbändiges Pferd, ein unbändiger (trakulīgs) Mensch Kokn., Lasd.;

2) ein grosses, mageres Pferd
Nötkensh., Alt- Rahden, A. XI, 761. Aus d. Traber?

Avots: ME I, 497

driģene: vai bij nātre, vai d. BW. 32402, 2 var. trakās driģenītes 19206, 4 var.

Avots: EH I, 334

driģene, n. U. auch driģele, gew. d. Pl., Bilsenkraut; baltās driģenes, der Stechapfel (datura stramonium). me̦lnās driģenes, Bilsenkraut (hyoscyamus niger). traks, it kâ driģenes (od. -ņu) saēdies. kuo tu skraidi kâ driģeņu saēdies? [driģene wohl aus * drignene, vgl. li. drìgnė "Bilsenkraut"; zur Etymologie vgl. allenfalls Petersson Vergl. slav. Wortstud. 41 f.].

Avots: ME I, 498

‡ dulburĩba "trakums">trakums, nejēdzība" Ar.

Avots: EH I, 340

I dumjš, dums (aus mnd. dum), dumm: dumjš kâ tītars od. kâ zābaks. dumjus māca, trakus kuļ. kas pats dums, tam le̦dus glums. acis tādas dumjas, sind trübe U. [Im letzten Beispiel liegt vielleicht dumjš II vor.]

Avots: ME I, 514

II dūsma,

1) der Ton, Klang, der Schall, Pfiff, das Brausen, der Lärm
Elv.: nuo ragu straujās dūsmas MWM. VII, 572. dze̦n vēji skaņu dūsmu MWM. VIII, 177. tāļu iegraudās kâ apakšzemes dūsma A. XV, 195. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644. zvana dūsma plūda Duomas I, 377. krāces dūsma Apsk. I, 439. tur dūca dūsma Rainis Tie kas neaizmirst 88;

2) das Gedränge, Gewühl:
man pašam tiek par traku iekš šīs dūsmas Rainis. milzums dūmekļu caur miglas dūsmu bāl MWM. VII, 56. [Wenn die Schreibung mit -s- überhaupt richtig ist (vgl. dūzma und dūzme). wohl mit s aus zs und wenigstens in der Bed. 1 zu dūžuot. dūzuot und dūzenēt resp. (wenigstens in der Bed. 2) zu duzt.]

Avots: ME I, 530

dzeŗa, das Trinken, Traktieren: viņu ievēlēja gan, bet dzeŗas jau nebija LP.

Avots: ME I, 547

dzê̦rãjs, dzêrẽjs, der Trunkenbold, Säufer, oft mit dem Zusatz kruogu, brandvīna dzē̦rājs, asaru dzē̦rājs, der Tyrann, Bluthund, der böse Freier: atjāj tautu rudacītis, mans asaru dzē̦rājiņš od. dzērējiņš BW. 14406, 9825. dzērējs nevar taisni pa ceļu iet, nedz laimīgi braukt. dzē̦rājs ir ve̦lna kalps, kruodzinieks ve̦lna kalpa kalps. dzē̦rāju trakums. delirium tremens.

Avots: ME I, 548

dzir̂dinât [Wolm., Jürg., Warkh., Dond., dzir̃dinât Pl., Nigr., Salis], dzir̂dît [PS., C., Wolm., Kl., Bers., Lis,, Warkh., Nerft. Preili. AP., Serbigal. dzir̃dît Salis, Līn., Tr., Weinsch., Pl., Bl., Wandsen. Nigr., Gr. - Essern] (li. gìrdinti, gìrdyti). tränken, zu trinken geben, bewirten, traktieren: mežā audzis kumeliņš. rīta rasu dzirdināts BW. 3254. pirku vīnu, pirku me̦du meitu mātes dzirdināt 14662. jāšu es pie straujas upes dzirdīt sava kumeliņa 13275. manu māmuliņu vīnu, me̦du vien dzirdīja 14669. dzirdināt pasauli; dzirdīt pagastveci. par dzirdināšanu palika brūtgāna tē̦vam ap kannu apsietās dāvanas BW. III, 1. 44. kāziniekiem gāja kāds ar alus kannu pretī, un brūtei bij par šuo dzirdījumu zieds jāduod BW. III, 1. 47.

Kļūdu labojums:
3254 = 13254

Avots: ME I, 552, 553

‡ el˜derîgs Kal. "trakul%C4%ABgs">trakulīgs": e. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 367

ellêtiês, ‡

2) "trakuot" Ar., schelten, zanken, schimpfen; tätlich werden ("kauties") Siuxt.

Avots: EH I, 368

ẽ̦rmuot St., ẽ̦rmuôties,

1) = e̦rmuotiês: ve̦lni iekšā visādi trakuoja un ē̦rmuojās Dīcm. pas. v. I, 11;

2) auch ērmîtiês, sich wundern:
brīnējuos, ē̦rmuojuos, kāda smaka istabā BW. 19210. tautu dē̦ls ērmījās, ka es līksma brālē̦nuos BW. 21864.

Avots: ME I, 576

gaŗde̦gunis, fem. - ne, der (die) Langnasige: tu, stārķīti, gaŗde̦gunis BW. 2686. ak tu traka gaŗde̦gune (Schnepfe) 2690. kukainītis, gaŗde̦gunis MWM. VIII, 158. me̦lnais gaŗde̦gunis, baris picinus; zaļais gaŗde̦gunis, baris chloris.

Avots: ME I, 605, 606

gaudiêns, Verbalabstraktum von gaut, das einmalige Geheul, die einmalige Wehklage: suņu gaudiens A. XII, 948. viņa raud tik klusi, ka katrs gaudiens nāk tik lē̦ni Līg.

Avots: ME I, 610

‡ *gaujuôt "?": dziedāšana, gaujuošana un trakuošuņa Lenz Spred. grām. v. J. 1764, S. 1483.

Avots: EH I, 387

glups: (smilšu lauks) put kâ g. Kaltenbr. g. līdz trakamam Oknist n. FBR. XV, 184.

Avots: EH I, 395

I gre̦m̃zda [Kand.], gremzde, [grè̦mzdi PS., Trik.], gre̦m̃zdi [Līn., Ruj.], K.,

1) = gre̦bzdas, der Splint : bērniņ, tavu trakumiņu, nuo celmiņa gre̦mzdu gaida BW. 3033. [gre̦mzdu laiks, die Zeit des reichlichen Baumsaftes
Bielenstein Holzb. 342 u. 575.] jūs jau dzīvuojat kâpa gre̦mzdiem JR. IV, 85, herrlich und im Freuden ;

2) die Schale, das Abschabsel :
nuoplukumus apsien ar kartupeļu gre̦mzdiem Etn. IV, 106 aus Selb. uz auguoņiem liek burkānu gre̦mzdus un sakasītas ievu mizas ibid. ; kāļa gre̦mzdi Siuxt, Wain.;

3) Angebranntes :
gre̦m̃zdas Katzd., gre̦mzdas Grünh., gre̦m̃zdi Nigr., = piede̦gumi, piem. biezputras katlā ;

4) gre̦m̂zdas ² , Überbleibsel von geschmolzenem Fett
Neuermühlen.] zu gremzt "nagen", li. grémždu "schabe laut".

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. ¹ 570

Avots: ME I, 649

gre̦znuôt,

1) tr., schmücken :
viņš varbūt atnāks ordeņiem gre̦znuots Vēr. I, 827 ;

2) intr., stolzieren, prangen, prunken :
kas kaiš kunga sulainim negre̦znuot, nele̦puot BW. 31431. vai tādēļ negre̦znuošu, ka man ve̦ca līgaviņa? 22157. Refl. -tiês,

1) sich schmücken :
puškuojies, gre̦znuojies, puiša līgaviņa! BW. 10575. ar ruozēm gre̦znuojuos 17683 ; [

2) stolzieren (?) :
negre̦znuojies tik velti trakuodamies ar tādām veltīgām cerībām! Glück II Makkab. 7, 34. dē̦ls gre̦znuojās un sacīja I Kön. I, 5].

Kļūdu labojums:
negre̦znuot = negre̦znuot,

Avots: ME I, 651

gulẽjums, gulums, gūlums, Verbalabstraktum von gulêt, gult(ies), das bereits erfolgte Schlafen: ābuoliņš par vasaras gulējumu, dafür, dass du den Sommer im Schlaf verbracht hast Ltd. 1596. gul gultiņā vakarēju gulējumu, schlafen die ganze Zeit, wie sie sich seit gestern hingelegt haben BW. 13245, 1. atrastu tautu meitu vakarēju gūlumiņu 13990. ar vienu pašu gulumuos (refl.) nuoguļuot divi naktis, wie er sich einmal hinlege, verbringe er im Schlafe zwei Nächte Kaudz. M. 199.

Kļūdu labojums:
gul gultiņā vakarēju = guļ gultiņā ar vakara

Avots: ME I, 677

guvums, Verbalabstraktum von gũt, das Erlangte, Erhaschte, der Fang, die Beute: viņš nuoglabājis savu guvumu LP. VII, 1033.

Avots: ME I, 684, 685

ībuôtiês: mit î ² Ruj., Salisb.; es šuo slavēju, bet šis tik ībuojas vien; cik traki patīk Seyershof.

Avots: EH I, 499

‡ ìedunduŗuôt, = ìemest 4 (?): būs laikam ... krietni iedundurnojis, kad tik trakiski brauc Janš. Bandavā I, 273.

Avots: EH I, 510

ìedzer̂t, ‡

3) anfangen zu trinken:
iedze̦rta tējas glāze Veselis Saules kaps. 165, ‡

4) durch ein Trinkgelage einweihen:
baznīcas tiek iesvētītas, nevis iedze̦rtas Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 67. Refl. -tiês,

1): iedzēries trakuo AP., Auleja, Golg., Kaltenbr:, Strasden, Zvirgzdine u, a.; ‡

2) sich (hin)einsaugen
(nach r. впиваться ) Zvirgzdine. dêle iedzē̦rusies kājā; ‡

3) in sich etwas einsaugen und dadurch schmutzig (flackig) werden
Auleja: kaidas ruokas izdzē̦rušās! ir nuomazgāt nevar.

Avots: EH I, 511

[ìeguodât,

1) ehrend benennen:
viņš ieguodāts par kungu Lis. viņš vēl mācās, bet jau ieguodāts par meistaru Nigr.;

2) auch
ìeguodêt LKVv., bewirten, traktieren.]

Avots: ME II, 21

ìejât, ‡ Refl. - tiês, ausgelassen und stürmisch hinein-, hereinstürzen (intr.) Jürg.: iejājās kâ traks istabā.

Avots: EH I, 517

ìejuodinât A. XIV, 2, 314 (aus Serben) "?" [In Ottenhof und Marzenhof bedeute es: uzmudināt (man ar gribas ēst: viņš mani iejuodināja); in Ronneb. - Illusionen einflössen: iejuodinājis bē̦rnu uz tirgu un nu vairs nelaiž Wenden. kad bē̦rnus iejuodina ("satrakuo, ieskubina"), tad ilgi tie nevar aprimties Nötk.].

Avots: ME II, 23

ìekàmpt,

1) eine Bisswunde beibringen:
suņi iekampa viņai lieluos MWM. X, 577;

2) einschnappen, schnappend einnehmen:
Sprw. labs suns vēl sprāgdams zemi mutē iekampj. ragana iekampuse pilnu muti un pruom LP. V, 8. diezin, kuo gan iekampis, ka tik aplam trakuo? J. R. VII, 73.

Avots: ME II, 24

ìekšķĩgs, auch ìekšîgs, innerlich (von abstrakten Begriffen): mākslinieki cieš nuo iekšķīgas pretruņas MWM. XI, 195. [iekšķīgi ciest, seelisch leiden Salis.]

Avots: ME II, 31

ieskât, - ãju (li. ieškóti oder jíeskoti "suchen; (Trak. d. 9) lausen"), intr., tr., lausen, Läuse suchen: ieskāt galvu. Refl. - tiês, sich etwas mit dem Schnabel in den Federn suchen: vistas ieskājas. Zu slav. iskati "suchen, lausen", ahd. eiscōn "forschen, fordern", [ai. iccháti, av. isaiti "sucht, wünscht", ai. anv - eṣ̌ati "sucht auf" u. a., s. Berneker AfslPh. XXV, 491 und Wrtb. I, 433 und Trautmann Wrtb. 67].

Avots: ME II, 65

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

‡ izbizeņuôtiês, = ‡ izbizenêtiês: tai nu izbizeņuojas ("izskaišas, iztrakuojas") vien, - gan jau pāries! Orellen.

Avots: EH I, 434

‡ izdandalâtiês,

1) "?": sāniski sē̦duot nevar ar diviem zirgiem i. Janš. Mežv. ļ. II, 142 (zur Bed. vgl. katra... dīda, dandalā un valda savu kumeļu ebenda 143);

2) "mit Gerausch, polternd heraus-, hinauslaufen"
Pankelhof;

3) "iztrakuoties, izbļaustīties (von Zigeunern)"
Frauenb.;

4) "in der Rede und in den Bewegungen zur Genüge Zigeuner imitieren"
AP.

Avots: EH I, 441

izdarîgs, ‡

2) "dummstolz; sich vor andern anstellend"
Seyershof: jaunuos gaduos viņš bij traki i. puisis; nu ir kļuvis lē̦nāks.

Avots: EH I, 441

‡ izdèlverêt ² Kalz., Lubn., heraus-, hinaustaumeln: i. laukā nuo istabas. Refl. -tiês (mit el˜ ) Dunika u. a. "trakuoties">iztrakuoties, izdauzīties 2".

Avots: EH I, 441

‡ izdukât,

1) zur Genüge mit Faustschlägen traktieren
Bers., Trik.;

2) i. zivis nuo krasta Zögenhof, mit Stangen die Fische aus Uferhöhlungen hinaustreiben;

3) ausscharren
Aahof: suns izdukājis bedri. Refl. -tiês. C., zur Genüge einander mit Faustschlägen traktieren.

Avots: EH I, 443

izdukņât ārā, mit Faustschlägen hinausstossen; [izdukņât Lis., mit Faustschlägen traktieren; izd. (= izboradāt) pļavu N. - Peb.].

Avots: ME I, 729

‡ izdun̂ckât ² Frauenb., zur Genüge mit Rippenstössen traktieren.

Avots: EH I, 443

[II izdûrêt ² Ruj., mit Faustschlägen traktieren.]

Avots: ME I, 730

‡ izdūŗuôtiês, einander mit Faustschlägen traktieren: izredzes ... uz izdūŗuošanuos ar zekundāņiem Janš. Līgava II, 375.

Avots: EH I, 444

[izdzirdinât,

1) reichlich (viele) trinken lassen, mit Getränken traktieren:
saimnieks visus puišus izdzirdināja Dunika; nevar visus teļus ar pienu izdzirdināt Jürg.;

2) gänzlich austrinken lassen, tränkend verbrauchen:
izdzirdināt luopiem visu dzērienu C.]

Avots: ME I, 732

izklìegt,

1) intr. ein Geschrei ausstossen, aufschreien:
tâ nuobijies, ka ne izkliegt nevar Aps. balss man aizžņaugta, es nevaru izkliegt MWM. VIII, 882. sāpju kliedziens izkliegts Latv.;

2) tr., ausposauen:
izkl. par bagātnieku od. bagātu. viņa sievas bagātība bija izkliegta Degl. Refl. - tiês, zur Genüge, nach Herzenslust schreien: tad varuot izkliegties. māsa bija diezgan izkliegusies un iztrakuojusies A. XVI, 361. Subst. izklìedzẽjs, wer aufschreit, ausposaunt.

Kļūdu labojums:
1) intr. = 1)

Avots: ME I, 753

izmal˜t (li. išmálti), tr.,

1) ausmahlen:
meita malusi kâ traka, ne˙maz sieku izmalt LP. IV, 74;

2) durchwühlen, durchstöbern:
izmalusi visas pakaktes baznīcā LP. VII, 217. Refl. - tiês,

1) sich hindurchwühlen, hindurcharbeiten:
kamē̦r rati izmalsies caur smiltīm U. b. 29, 58; [2 zur Genüge mahlen].

Avots: ME I, 768

‡ izņukât,

1) zur Genüge knautschen
Bers., Lautb:, Nigr., Wandsen: puisis meitu labi izņukāja;

2) tüehtig mit Seitenhieben traktieren
Ruj.;

3) = saņur̂dzît: i. maizes klaipu Bers.;

4) schneidend unordentlich auskerben
Lemb.; bērni izņukājuši maizi.

Avots: EH I, 469

izredzêt,

3): kad jūŗa trakuoja, tad tik bij jums kuo i. Kaugurciems. daudz braukājis, izrecizējis pus pasaules Sonnaxt; ‡

4) = saredzêt Seyershof: skaidri i., kāds ir kustuonis.

Avots: EH I, 476

izvedinât, tr., ausführen: Loks savā traktātā izvedina ideju Plūd.

Avots: ME I, 826

I izviļât, tr.,

1) = izvārtīt: zirgi zâli izviļājuši [C., Lis., Kl., Warkh.];

2) durchkneten:
mīklu. Refl. - tiês, sich zur Genüge herumwälzen: man arī trakuot un draiskuot gribas un pa slapjuo mauri izviļāties Vēr. II, 1114. viņī nuojūdza zirgus un tuos palaida sniegā izviļāties A. IX, 422. [bē̦rni izviļājās pa nuoru Kl.]

Avots: ME I, 829

II ja, in ja - ja, = juo - juo, je - desto: ja (= juo) pliks, ja (= juo) traks [wo?], je ärmer er ist, desto toller treibt er es.

Avots: ME II, 94

jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),

1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;

2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;

3) neu,

a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;

b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;

c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;

d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;

e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];

f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;

g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;

h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;

i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. ² 400, Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 101, 102

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô ² Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125

juõle [Nigr.], juola, juolei, juoli, dient wie juo zur Steigerung des Adjektivs, Adverbs, Verbs und Substantivs, - noch mehr, umso mehr: silta mūsu istabiņa, bē̦rza malku kurinuot, juola silta, juola jauka (Var.: vēl siltāka, vēl jaukāka), kad māmiņa istabā BW. 3243. juo tie ļaudis paši me̦lli, juole me̦lli (Var.: vēl me̦llāki) kumeliņi BW. 18217 (Frauenb.). esi diža, dē̦lu māte, meitu māte juolei (Var.: juo vēl) diža 23611, 6 (Zirau). taisāt, tautas, augstas klētis, juole augstas (Var.: vēl augstākas) pažuobeles BW. 24221, 5. tā vasaru juoli balta (Var.: juo baltāka) 11439 (Kabillen). tas raudāja juola gauži 17452. šim bij grūti, tam bij grūti, ganiņam juole grūti 29273, 5. lūgtas kūmas, lūgtas kūmas, juola lūgta ve̦ca māte 1437 (Erlaa). traka meita piedzē̦ruse, juole traka (Var.: vēl trakāka) nedzē̦ruse 12412 (Bers.). badu, badu Jānīt[i]s nāca, juole badu (Var.: vēl badāku) Pēterīt[i]s 33031. prieka būtu māmiņai juole prieka līgavai 1876 (Lubn.). [Zu - le, - la, s., Le. Gr. § 590.]

Avots: ME II, 126

juõņuôt, intr., galoppieren, dahineilen Plm., [Salis], Ahs.: zirgs juoņuo pa lauku. me̦lni mākuoņu bari trakām drūzmām juoņuoja pa debesīm Saul. duomas viņam pa galvu juoņuoja MWM. VII, 891. Subst. juõņuôtãjs, ein guter Läufer: ši s zirgs vare̦ns juoņuotājs.

Avots: ME II, 127

II ju (hochle.), verkürzt aus jū > schriftle. juo,

1) wenn
(für schriftle. ja) N. - Schwanb., wofür jù (aus juo) mit noch erhaltener Länge in Buschh.;

2) ju - ju, = juo - juo: ju pliks, ju traks Lettihn.

Avots: ME II, 115

jukinât,

1) ein Kind mit dem
"jukt" aufheitern Serb. n. A. XV, 1, 495;

2) = trakuot">trakuot Neik. n. U.

Avots: ME II, 116

[II kajaks "aumulis, trakulis": mans puika tāds kajaks; delverēties vien grib Dond.]

Avots: ME II, 137

‡ II kal˜dinât Trik., Ubbenorm, Zögenhof, (mit àl ² ) Bērzgale, Lubn., Meselau, Warkl., hungern lassen: k. luopus Trik, u. a. saimi trakajā kaldināja Lubn. k. luopus uz plikatas visu dienu Wark1. Refl. -tiês Warkl., "= baduôtiês".

Avots: EH I, 577

kapšis (unter kapsis I): auch Assiten, Dunika, Grob., Kal., NB., OB., Rutzau, Wirginalen, kapšs Umgegend von Libau; mest (taisīt) kapši Grob., atrakuši rāceņu kapši Janš., Bandavā II, 428.

Avots: EH I, 587

kareklis,

1) was hängt, was angehängt wird, das Gehänge:
ze̦lta kareklis gar kaklu LP. VII, 70. tupiķis tup, kareklis karājas; dievs duod tupiķim karekli baudīt (Rätsel Tr. III, 511). kas šinī pasaulē valkā auss karekļus, tam viņā pasaulē karāsies vabuoles ausīs. kad kaķim piekaŗ karekli astē, tad tas skrien kâ traks Ahs.;

2) die Türhänge:
durvis šķības, karekļuos būdamas B. Vēstn. [Vgl. li. karẽklis "вѣшатель".]

Avots: ME II, 161

kā`rklenĩca, die Weidenrute: vai mums nevajadzē̦tu arī kādu milnu paņemt līdz? ar kārklenīcām mēs tikai sakaitināsim trakuo MWM. III, 104.

Avots: ME II, 196

I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,

1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,

a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,

b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;

2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);

3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;

4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;

5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;

6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza

a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;

b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;

[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,

a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;

b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;

c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]

Avots: ME II, 182, 183

ķel˜deris,

1): ein alter Männerrock
AP., ein kurzes, kleines Kinderröckchen N.-Peb., ein dünnes Kleidungsstück Frauenb., Siuxt; kèldeŗi Saikava "svārki, paltraki"; "sasviluši" ME. II, 362 zu ersetzen durch "nuosviluši"; "25731" zu ersetzen durch "25731, 1 var."; ‡

2) jem., der dünn und unpassend resp. schäbig gekleidet ist
PV., Seyershof.

Avots: EH I, 694

ķe̦parât, -ãju, ķe̦paruôt, ķe̦puruôt, gew. refl. -tiês, [ķe̦parâtiês PS., ķe̦puruôtiês Trik.], zappeln, sich mühsam forthelfen, sich abquälen: bē̦rns ķe̦parājas un bļauj Frauenb. vē̦lns ķe̦parājies kâ traks palikdams LP. VI, 476. puika ķe̦paruojas ar ruokām un kājām Saul. Bē̦rtulis dvesa un ķe̦puruoja kājām Blaum.; (pretīm) ķe̦puruoties, sich entgegenhalten: viņš, nabadziņš, gan ķe̦puruojās pretim, bet ne˙kas nelīdzēja. [Vgl. kaparuôtiês: k- dürfte litauischen Ursprungs sein, vgl. li. išsikẽ puruoti "vargiai išlį̃sti."]

Avots: ME II, 366

ķest, ķešu, ķesu,

[1) "herausscharren"
MSil.; "gierig haschen" (tas nu pie cita mantas ticis ķeš, kuo var) Alt- Autz; reichlich nehmend schmieren: jūs ķešat pienu uz maizes Neuenb.];

2) viel essen, schlingen
[Mitau, Pampeln: suns ķeš Ellei]. dē̦ls tikai ķeš biezputru saujā un mēt un mēt un mēt mutē kâ mālus LP. VI, 346. nu me̦lnais izņēmis lielu, gaŗu nazi un ķesis sviestu, kuo saimnieks Rīgā bijis pircis LP. VII, 229;

3) gehen, eilen:
viņa ķeš zirgam pakaļ Janš.;

[4) "schlagen":
kad es tev ķesīšu, tad tu savu tē̦vu vairs neredzēsi Fockenhof.] Refl. -tiês "sich kratzen" [Dobeln], Sessw.; ķesties virsū, sich aufdrängen Grünh., [Bixten, Blieden, Fockenhof, Würzau]: vīrelis ķešas virsū kâ traks LP. I, 344. neķesies tik daudz virsū Druva I, 530. [Vielleicht für * cest mit dem k- von kasît, kašât (s. diese).]

Avots: ME II, 371

ķēzîgs: traki ķēzīga (viel schimpfende) sieva Pas. XI, 320.

Avots: EH I, 701

klìegt, - dzu (N. - Bartau, Schwarden, Hofzumberge, Treiben, Ruj., Wolm., Smilt., Serbigal, Ronneb., Jürg., Schujen, Hochrosen, Naukschen, Wend., Pabbas[ch], kliekt, - cu Zirau BW. p. 245, Alschwangen 495, laut schreien: dzērve, sīlis kliedz Etn. II, 51. meitas kliedza it kâ zuosis Kaudz. M. 25 Sprw.: kâ kliedz, tâ skan. kliedz kâ traks, vienā balsī, pilnā kaklā. kliedz, ka vai ausis pušu plīst. kliedz, ka vai gals PS. Mit dem Gen., Akk., pēc, nach etw. rufen, schreien: dē̦ls kliedz brāļa LP. VI, 479. var˙būt kāds viņā malā kliedz pluostu (pluosta) AU. kliegt pēc ve̦ciem ve̦rgu laikiem Aus. kliegt uz, anschreien: kliedz uz vilku (Var.: vilkam kliedzu), tas aizskrien BW. 13074. [Nebst klaigât und klidzêt 2 (s. dies) wohl zuae. hlīgan "(einem etwas) zuschreiben"; da in einem e - stufigen o- Stamm gewöhnlich die Wurzel betont war, so geht hier ae. g wohl eher auf gh, als auf k zurück.]

Avots: ME II, 231, 232

klimt, - stu, - u Dz. Vēstn., st. klim̂stêt, klim̂st: traki suņi skraidīja apkārt un klima RA. [spuokam, kurš grūtumā klima (= klīda) caur pasauli Austriņš Nuopūtas vējā 31. šķūtnieks dabūja visu dienu klimt (= bez darba gaiduot stāvēt, nīkt) Nötk.]

Avots: ME II, 228

II kumulis,

1): eine rundliche Wolke
Meselau; ‡

2) etwas Zusammengewickeltes, Rundliches
Meselau: drēbju k.; tur gaja (bē̦rniem trakuojuot) kumuļu kumuļiem (sich wälzend, stolpernd und aufstehend) Meselau.

Avots: EH I, 674

lakstîgala (li. lakštiñgala), lastĩgala PS., C., lakstīgala dzied, puogā, sit BW. 3354, darina, trauc Aps., trakšķina, trikšķina, trīcina, tricina, vidžina, vizina, vīterē BW. 30614, 4. lakstīgala, trejvaluode (trejvaluoda) BW. 13872. Sprw.: lakstīgalai nesmukas spalvas, bet smuka dziesma. [Zunächst wohl aus *lakstingā (s. Būga KZ. LI, 123) mit dem Suffix von li. blezdingà, le. bezdelîga "Schwalbe" und daraus wohl unter dem Einfluss von d. Nachtigall umgebildet; wohl zu li. lakštúoti "весело пѣть" РФВ. LXXI, 465.]

Avots: ME II, 416

lèkt: auch Fest., Kaltenbr., Wessen, (prs. le̦cu, prt. lēcu ) Oknist, Ramkau, Saikava, (prs. lē̦cu, prt. lēcu ) Warkl.;

1): pulkstenis le̦c Diet., die Uhr geht.
gans atļaun [kungam] ar cūkām reizē l. (galoppieren?) uz muižu Pas. XII, 157 (aus Domopol; vgl. r. скакать "springen; galoppieren"). puikas le̦c ("stipri brauc"; fahren im Galopp?) ar zirgiem Mahlup. bē̦rni, kuopā sanākuši, sāk l. ("trakuot, būt nerātni") ebenda;

2): auch PlKur.; ‡

3) medņuos l. Zögenhof, Auerhähne jagen:
medību kungi brauc te l. medņuos Janš. Dzimtene III ² , 243. Refl. -tiês,

2): nuo tādiem, kam ļaunas acis, lē̦cuoties (scil.: kāds ļaunums veselībai) AP. kas īsti būtu varējis ar Ciebu l. Janš. Līgava I, 501;

4): tur gan lē̦kušies smagi nuotikumi Janš. Atpūta № 371, S. 5; ‡

9) springen:
le̦cas pliks nuo gultas ārā Pas. VIII, 92; ‡

10) wachsend in die Hühe schiessen:
eglītes šuo pavasari lē̦kušās milzu lēcieniem uz augšu Janš. Mežv. ļ. I, 152 (ähnlich Dzimtene I ² , 159).

Avots: EH I, 737

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. ² 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

lĩgums, die Abmachnung, der Vertrag, Kontrakt: līgumu līgt, einen Vertrag schliessen; līgumu turēt, einen Vertrag halten; l. iznīcināt, annullieren. in Kand. u. auch sonst dafür lĩkums Etn. III, 103.

Avots: ME II, 484

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742

liñdraki RKr. XVII, 28, [Salis], lindre̦ki BW. 14353, liñdruôki Kand. [liñdruks Dunika, Rutzau], lindruki, ein Weiberrock, Linnenrock (hieraus entlehnt; [vgl. übrigens auch d. dial. lintrock "Rock mit Linten (leinenen Bändern) besetzt" bei Frischbier II, 29]); selten auch der Sing. lindraks, [lintraks Bielenstein Holzb. 427] u˙s.w.: daudz gabalu lindrukam BW. 5687. Sprw.: linu lindraks, pakulu kre̦kls. [lindraki, Unterrock von Frauen Wessen.]

Avots: ME II, 471

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

I luga, luģis, lugus,

1) Mal:
uz trim lugiem Mat., lugām, luģiem, zu dreien Malen U.; lugu lugiem, zu wiederholten Malen, oft Kaul., [Salisb.] viņam uznāk lugu lugiem kle̦pus Mat.;

2) Zeit:
es uz kādu lugu pie tevis aiziešu Mat. viņi jau vienu lugu strādājuši, sie haben schon eine Zeitlang gearbeitet M. vienā lugā murguot, in einem fort phantasieren A. VIII, 1, 22;

3) viņa ir uz uotru lugu, sieistschwanger
Arrasch n. U.;

4) Anzahl: jau vienu lugu nuodziedājuši, eine Anzahl Lieder haben sie schon gesungen
U. (eine gewisse Zeit Mat.);

5) eine Melodie
(?) U.;

6) luga*, das Drama
Kronw.: bē̦du, juoku luga, Tragödie, Komödie;

7) = luča: nu tik zagļiem luga Mat. gaŗnadžiem nu bij luģis B. Vēstn. tur man bija labi lugi, da hatte ich gute Zeit U.;

8) luģis Grünh., luģe Sessau, der Haufe:
salmu luģis, lube Dond., Strohhaufen: suns ielīda salmu luģī Grünh.;

9) der Anfall:
kad trakam sunim uznāk lugus (oder lugi), tad viņš sāk skriet un kuost Salisb. viņam uznāca tads lugus, er bekam einen solchen Anfall Ruj., Salisb. n. U. [In den Bed. 1-5, 7 und 9 aus estn. lugu "Mal; Zahl; Lied, Musiltstück; Zustand", s. Thomsen Beröringer 266.]

Avots: ME II, 510

mâcîtãjs (li. mokýtojis),

1) der Lehrende, Belehrende:
kas tu man par mācītāju! wie willst du mich belehren!

2) der Prediger, Pastor;
mācītāju izvēlēt, ievest, den Prediger erwählen, introduzieren. Sprw.: ne katram mācītājam mācītāja gars. div˙reiz mācītājs sprediķi nesaka od. kancelē nekāpj, so sagt man, wenn man das Gesagte, von dem Hörer nicht Verstandene nicht wiederholen will. trakā mācītāja krustīts, sagt man von einem albernen Menschen. tu vēl mācītājam neesi biksas salāpījis;

3) rakstu mācītājs, der Schriftgelehrte;
priecas mācītājs, der Evangelist.

Avots: ME II, 576

malciens (unter malˆcenĩce II): malciena priekša bija jau atrakta Janš. Dzimtene I ² , 105 (ähnlich Mežv. ļ. II, 455).

Avots: EH I, 780

maz [li. màž od. mãža, s. Le. Gr. § 472], Adv.,

1) wenig:
maz ļaužu. maz bitei salda me̦dus lietainā vasarā, maz mātei vieglu dienu nuo pirmās vedekliņas BW. 23527. maz pie ruokas LP. V, 105, wenig zur Hand. ar maz vārdiem sakuot, kurz zu sagen U. lai maz ir, ja maz, wenigstens U. daudz maz, etwas, es sei viel oder wenig U. daudz maz kad viņa slima, sie ist selten krank A. XI, 180. maz pa˙mazam [nach r. мало-по-малу?], allmählich: tas maz pa˙mazam sāka tē̦vam pakaļ trakuot LP. VI, 1, 44;

2) überhaupt:
vai būs maz ziemas, vai nebūs? wird's überhaupt noch Winter (Winterbahn) geben? U. vai maz nāks? wird er überhaupt kommen? U. vai tas gan maz bij vējš? B. Vēstn. vecenei iegribējies redzēt, kâ tad kaziņa iespēj maz adīt LP. IV, 178.

Avots: ME II, 570, 571

mẽ̦tât: "мотать" (mit è̦ ² ) Pilda; vagas m.,

a) nach dem Pflügen mit einer Schaufel die hineingeschüttete Erde aus den Furchen werfen
Siuxt;

b) die Wasserfurchen im Saatfelde an den zum Graben auslaufenden Enden durchstechen, auswerfen
Diet. - mẽ̦tāt, auf gewisse Art Zauberei treibend, die Ursache einer Krankheit ergründen Salis: kad mẽ̦tātājs mē̦tā, tad viņš skaita peršu nuo krustbē̦du dziesmām; krustzuobu atslē̦ga jāliek bībelē; viņam tāda zināšana, kâ tā atslē̦ga krīt. - m. linus (laižuot paisāmā mašīnā) Lubn. n. FBR. XVII, 138. mē̦tāt, trakeln - auch Frauenb., bewerfen, überwendlich nähen - auch Auleja, "viegli šūt" AP.: m. vìles. pē̦das m., die Spur (zu) verwischen (suchen) Auleja: panāksni mē̦tā pē̦das: sakās pa vienu ceļu, a (= bet) nuobrauc pa uotru, kab neiegādātu. Refl. -tiês, ‡

2) einander (zu-, be)werfen:
m. ar sniegu Dunika; ‡

3) freqn. zu mestiês 3, sich wiederholt einstellen (von einer Krankheit)
Orellen; re̦sns m., dick werden, sich abmästen Saikava; ‡

4) sich herumtreiben:
čigāni mē̦tājas vēl te˙pat Salis. tad jau dorši mē̦tājas pa re̦tam ebenda. - Subst. mẽ̦tâtãjs: vagu mē̦tātāja BW. 2665, 2. mēs e̦sam tik trīs (sc.: kartupeļu) mē̦tātāji Janš. Dzimtene V, 318. sāka mesties auguoņi. nu gāja pie mē̦tātāja (Zauberer) Salis n. FBR. XV, 77.

Avots: EH I, 810

mẽ̦tât [slav. -mětati], -ãju, [me̦tāt geschr. mettaht) Für.], tr., fortgesetzt werfen, hin- und herwerfen [abwechselnd mit beiden Händen werfen (z. B. Flachs od. Getreide in die Maschine) Welonen, Baltinov]: tur ēda mūlīte, brīžiem asti mē̦tādama MWM. X, 4. dzīvē viņš bij diezgan mē̦tāts un mācīts A. XXI, 352. viņš mē̦tāja ar gruožu līkumu zirgam pa muguru A. līdaciņa... aizne̦s manu vainadziņu burbulīšus mē̦tādama BW. 13595, 23. starp kalniem straume te̦k, līkumiņu mē̦tādama Tr. VI, 267. gāju ceļu dziedādama, par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas BW. 8444. ķēniņš jau aplinkus mē̦tā vārdus LP. V, 323. citi tikai pusvārdus savā starpā mē̦tāja Neik.; labību mē̦tāt, mit Bechern spielen U. rausta stangu iemauktiņus, mē̦tā (schmettert) manu līgaviņu BW. 4515. mē̦tāt bedeutet auch das zauberische Antun eines Übels, das mē̦tāšana genannt wird Neik. n. U. asas bultas ievainuotus luocekļus nedziedinās ne mē̦tājumi, ne vārduojumi Aus.; [hähend bewerfen (trakeln) Borchow, Welonen]: svārkiem puogu caurumi jāmē̦tā, müssen getrakelt, genäht werden Duomas III, 2. Refl. -tiês, sich umherwerfen, sich wälzen: Sprw. mē̦tājas kâ ve̦ca nauda. grāmatas mē̦tājas apkārt. viena ruoka viņam mē̦tājas pa gaisu. meita sāk raustīties un mē̦tāties pa gultu LP. V, 261. Subst. mẽ̦tãjums, das Hin- und Hergeworfene, Geworfelte; mẽ̦tâšana, wiederholtes Werfen, Schleudern, Zaubern; mẽ̦tâtãjs, der Worfeler, Verschleuderer, Zauberer U. - Nebst li. mė´tau "werfe fortgesetzt" zu mest.

Avots: ME II, 621, 622

metenis,

1) auch metenĩca Bers., Schwanb., metiêns, gew. der Plur. meteņi, n. U. auch metiņi und metieņi [sic!], Fastnacht [vgl. miesmieši]. meteņa dienā (vakarā) Laima me̦tuot savas dāvanas, nuo kam tad arī cēlies vārds metenis. - metenī (gew. meteņuos) maize un gaļa jāliek istabā zemē, tad suns jāve̦d pāri. ja suns ņe̦m maizi pa˙priekš, tad labs gads, bet ja gaļu, tad bada gads Etn. II, 35. vastlāvju (jeb meteņu) vakarā vajaguot labi iztrakuoties... puiši, meitas, vīri un sievas apģērbjuoties tâ spuociski, ka nepazīst, un tad iet vai pašu vai ciemiņu istabā iekšā un taisa dažādus juokus un niķus II, 25; LP. VII, 296. ap meteni slaidi braucu, lai liniņi gar,i auga. metiens suola aukstas dienas, suola visu sasaldēt Mag. XX, 3, 9. meteņuos jeb vastlāvjuos mājas mātes jau agri nuo rīta taisījušās pie pīrāgu cepšanas... bē̦rniem iede̦vuši maisu un saukuši, lai nākuot uz riju meteņa dzīt... nu metēja dzinējs lējis nuo augšas maisa turē̦tājiem ūdeni virsū Etn. IV, 28;

2) ein altes, schlechtes Pferd
Friedrichswald;

3) ein Netz
Lub.

Avots: ME II, 607

miẽluôt [li. mielúoti "liebkosen Berliner Sitzungsber. 1918, S. 802], mielât, - ãju Mag. XIII, 2, 67,

1) [miêluôt ² Iw.], bewirten, traktieren, füttern
(auch. fig.): citi vīri kruogā dzēre, es mieluoju (Var.: baruoju) kumeliņus BW. 30049, 7. spuožums mieluoja acis Lp. V, 303. savu garu viņš sevišķi mieluo viņa dvēseli, Gott habe ihn selig! Straume;

2) prügeln:
ar stuku (strūpeni, stibu) mieluot U. pātaga sāks mežkungu mieluot! LP. VI, 1, 54. mana pūra dibe̦nā stīgām šūta katbačiņa, tuo mieluošu tautu dē̦lu BW. 21772. Refl. - tiês,

1) einander bewirten:
māsa māsu mieluojas BW. 4201, 1;

2) sich bewirten, sich an etwas gut tun
(auch fig.): suns paskubina, lai nu ē̦duot, lai mieluojuoties LP. IV, 112. viesi pie saimes galda mieluojās VII, 384. nu mieluojies, cik sirds kāruojuse! V, 216. tik skaista pils, lai acis mieluojas VI, 830. Subst. miẽluôšana, das Bewirten, Traktieren; miẽluôšanâs, das nomen actionis zu miẽluôtiês; miẽluõjums, die bewirtung; miẽluôtãjs, wer bewirtet, füttert: maize bē̦rnu baŗuotāja, plācen[i]s viesu mieluotājs BW. 2917. [Nebst. miẽlasts zu mĩļš; vgl. zur Jurkš. 12, liet. pas. II, 313, Niemi 393, poln. kochać się "epulari" und neugr. φιλεύω "bewirte".]

Avots: ME II, 653

[II mīna (?)"eine Getreideschicht in der Tenne, die Pferde moiit ihren Füssen tretend dreschen" Nötk.; hierher wohl auch mîna ² "ein verwühltes Bett": puikas trakoujuši pa gultu, gulta stāv kâ mīna Rönnen.]

Avots: ME II, 646

mît, miju, miju, tauschen, mit dem Akk. od. Instr., auch mit ar konstruiert: [naudu mīt; zirgus od. ar zirgiem mīt U.] teteris medni se̦natnē ar dziesmu mīdams pievīlis A. XX, 145. tur mīsim gredzentiņus (gre̦dze̦niem 6399) BW. 13286. ar čigānu zirgu miju BW. 22227. es nemiju bē̦rzu malkas pret šikiem žagariem 30558. ve̦lns kâ traks virsū, lai mijuot savu zaķi uz viņa zirgu LP. Refl. - tiês,

1) mit einander tauschen:
dievs vedinājis ve̦lnu mīties LP. VII, 1171;

3) abwechselnd sich bewegen, wechseln, sich verädern:
[mīties ar laivām U., an einander vorübersegeln. stanga mijas U., die beiden Teile der Kneifzange gehen über einander]. man grīda zem kājām grīļuojas, viss vijas, ka mijas Rainis. ja še, kur mijas, kas nuotiek, nuo jauna mums kuopā būs nākt... Ģirģensuons. laiks drīz mīsies. mēs ceļa mijāmies, unterwegs begegneten wir uns. darbnieki mijušies, die Arbeiter heben gewechselt. Subst. mijums,)

a) der Tausch
Mitau, Mar.: man šuodien ar pulksteņiem bija labs mijums Salis, Bauske. ar šuo zirga mijumu viņš ir cēlies Fest. labs mijums Lettg. u. a. mijums izdevies Livl. u. a.;

b) "die Stelle, wo das Aufzuggarn (im Gewebe) sich kreuzt"
Bers.;

c) Eingetauschtes Sauken, Grünhof u. a. - Nebst mainît, miêti, mits (s. dies zu ai. mayatē "tauscht"
u. a., s. Walde Wrtb. ² 182, sowie Zubatý AfsPh. XVI, 398, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 132, Prellwitz Wrtb. ² 295.]

Avots: ME II, 648

muôst [auch PS., Lis., Bl., Kl., Schujen, C., Nitau, Linden], -stu od. -žu, -du,

1) intr., erwachen:
kad rīta gaisma luoguos muost, es duomāju par tevi Akur.;

2) tr., intr., merken
[AP.], hören, aufpassen, verstehen: vai tu muosti, ka atkal esi izdarījis, kâ neklājas? Alm. nuo tā tu ne˙kā nemuod Vēr. I, 7. nabags tuo ne˙maz nemuož, der Bettler beachtet es gar nicht LP. V, 372. ve̦cais ne muost nemuož Aps. zaķis nemuož ne traks LP. VI, 404. kas tev liek tādam lēkt acīs, kuo nemuosti vārēt? Alm.;

3) nach Bl. I, 360 muôst, muôžu, muôdu, wecken [?].
Refl. -tiês, erwachen: muostaties (Var.: muodāties, muožaties), sieviņas! BW. 16347. Subst. muôšanâs, das Erwachen. [Nebst muôdrs s. dies) und muôzs zu ahd. muntar "lebhaft, wach", got. mundōn sis "auf etwas sehen", gr. μαϑεῖν "bemerken, erlernen" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 105 f., Boisacq Dict. 607, Walde Wrtb. ² 475, Trautmann Wrtb. 168 f., Zubatý Sborn. fil. II, 73. - Li. dial. atsimuosti "zur Besinnung kommen"bei Bezzenberger Lit. Forsch. 143 stammt wohl aus dem Le.]

Avots: ME II, 683

I mûdît, ‡

3) "muocīt, stīvôt" Saikava: kur nu mûdīsi zirgu pa duknējumu? Refl. -tiês: pamazām uz priekšu mūduoties P. W. Šis ar mani tiesāties? 1. kas nu pa tik traku ceļu mûdīsies tādu gaisa gabalu? AP. caurām naktīm m. ar darbiem ebenda. iestidzis, viņš mûdījās (muocījās) laukā Heidenfeld.

Avots: EH I, 838

[mutara Nikrazen, Valgāle, mutars Stenden, Blieden, mutraks Blieden, mutriķis Stuhrhof, die Schraubenmutter.]

Avots: ME II, 674

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. ² 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700