Paplašinātā meklēšana

kliñts, - s, Demin. kliñtiņa, der Fels, die Klippe. [Aus mnd. klint dass.]

Avots: ME II, 229

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza ² in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17

àizraĩdît, tr., hinwegschicken: pļāvējus uz pļavu. še nuo klints izte̦k skaidrs avuots, aizraidīdams ūdeni uz Vaidavu LP. VII, 362.

Avots: ME I, 45

àizslìet, tr., lehnend versperren, vorlegen: ieeja bij neliels caurums, kam aizsliets priekšā liels klints gabals Māliņš.

Avots: ME I, 51

atlûza, etwas Abgebrochenes, ein abgebrochenes Stück: pat uz klints atlūzām tie apme̦tušies Latv. [In Weinsch. dafür atlūznis], und Aspas. Ziedu klēp. 60 atlūzne.

Avots: ME I, 174

atspridzinât, tr., absprengen, durch Explosivmittel abtrennen: gabalu nuo klints. Refl. -tiês, zurückspringen Antr. II, 17.

Avots: ME I, 196

bezdelîga, dial. (in Westkurl.) bezdelinga Druva I, 909, Rutzau, Nied. - Bart., Kand., Zabeln, auch bezdeliņš Pernigel, die Schwalbe: bezdelīga čivina, vidžina, zwischert. mājas b., die Hausschwalbe (Hirundo urbica L.), auch čur̃kste genannt; dūmu b., die Rauchschwalbe (Hirundo rustica); klints, lāņu, saules b., Mauerschwalbe, Steinschwalbe. Zu li. blẽzdinga, blezdingė˜; aus einer dem entsprechender Form das le. Wort volksetymologisch im Anschluss an bezdêt od. bezdelêt umgebildet. [So auch Leskien Nom. 528. Eher aber wohl rein dissimilatorisch aus * blezdelīga.]

Avots: ME I, 282

bur̂bulêt, - ēju, bur̂buļuot (li. (burbuliúoti)

1) intr., Wasserblasen erzeugen:
un lejā strautiņš burbuļuo. azaids, lē̦ni burbuļuodams, kaktā vira A. XX, 648. ūdeņi burbulēja nuo augstām klints gravām zemē. klusām strautiņš burbulē Plūd. Llv. II, 339;

2) tr., sprudelnd bringen:
ak upīte, kad burbulēsi saldu miegu draugam MWM. VI, 172.

Avots: ME I, 352

izšķelˆt [li. išskélti], tr., ausspalten, quellen, entspringen lassen: tu esi izšķēlis avuotus un upes Psalm 74, 15. Muozus zizlis, kuŗš nuo klints dzīvību izšķeļ Egl. Refl. - tiês, sich ausspalten, sich zerspalten, sich teilen: šķidrā bārzdiņa pa˙visam izšķē̦lusēs un izjukuse AU.

Avots: ME I, 810

izspridzinât, tr.,

1) ab -, aussprengen:
gabalu nuo klints;

2) aussprengen, ausschiessen:
kuo niekuojies ar skalganiem? vēl izsprādzināsi acis;

3) abpuffen, ein Gewehr abschiessen:
lielgabalus tādā ceļā izspridzināja vēl šā gadsimteņa vidū Antrop. II, 17;

4) verpuffen:
viņš izspridzināja visas skruotis;

5) ausspritzen:
istabu ar ūdeni SDP. VIII, 58.

Kļūdu labojums:
šā gadsimteņa = pagājušā gadu simteņa

Avots: ME I, 803

izstraujuôt, intr., hervorströmen: avuots izstruajuoja nuo klints aizas Dr.

Avots: ME I, 806

kaisma, die Glut: cīnā esi ciets kâ klints, dedzinuošs kâ liesmu kaisma Blau.

Avots: ME II, 135

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

‡ kàupris ² Lettg.,

1) der Hügelrücken;
"škautnains pakalns ar nuogāzēm abās pusēs; klints asā daļa" Bērzpils;

2) = kàuss ² III.

Avots: EH I, 595

[IV kàuss ² Warkl., keilförmig: kausa piere, galva, klints. Vgl. kausa I und kauss III.]

Avots: ME II, 178

ķil˜da,

1): lielu ķildu cēlējiņa BW. 23781, 7; ‡

2) "?": tāds dumpis jūŗas ķildai pielīdzinājams, kas gar klints sienām dauzās Pēt. Av. III, 247.

Avots: EH I, 702

kraũt,

1): k. līdumu - auch Ramkau. Refl. -tiês,

1): sniegs kraujas Segew., es schneit sehr dicht.
klints tam pretī kraujas Kr. Barons;

2): sich werfen
("sparīgi likties"): saimnieks kraujas iekšā ūdenī līdz vidučam Seyershof;

3): auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 644

nùogâzt, tr.,

1) zum Fall bringen, um-, herunter-, abwerfen, herunterstürzen:
kuļamao labību nuo ārdiem nuogāž vīrieši Etn. III, 73. te̦kulis zē̦nu nuo-gāzis gar zemi. es nuogāzīšu tevi nuo tavas vietas Jes. 22, 19. nuogāzt nuo truoņa, vom Throne stürzen;

2) erschiessen, töten, schlachten:
mednieks nuogāzis briedi LP. III, 97. vakar jau nuogāzām divus pussuķus Degl.;

3) abmähen:
līdz dienas vidum nuogāzis lieluo riežu LP. gājējs jau pļavu nuogāzis Drava II, 270;

4) herabsetzen, heruntermachen: tu esi nuogāzts tâ, ka suns nuo tavām ruokām maizes neņe̦mtu Kaudz. M.;

[5) bewerfen:
mē̦slu ir pa˙pilnam, var nuogāzt visu lauku biezum+biezu kārtu Janš. Dzimtene V, 354.] Refl. -tiês, ab-, hinab-, herabstürzen, umstürzen, umfallen: viņš nuogāzies nuo klints, nuo ve̦-zuma, rumpis nuogāzies gar zemi LP. IV, 63. lācis nuogāzies kâ akmens A. XX, 54.

Avots: ME II, 784

nùogļuôtêt, intr., sich mit Schleim bedecken: nuogļuotējušas klints sienas Latv.

Avots: ME II, 785

nuõkara, nuokare, nuokãre,

1) etwas Herabhangendes:
nuoraujat visas nuokaras ielu starpās līdz ārdīm! Vīt. viņas blūze bija ar gaŗām nuokārēm U. b.;

2) der Abhang
Naud.: viesnīca bija krāšņa ē̦ka uzce̦lta pie pašas kalna nuokaras A. XII, 495. klints nuokares lūst Vēr. I, 834. kalna nuokāres priekšā laukums Rainis. [daudz nuokāres veda uz viņa(= kalna) augstumiem Veselis Saules kapsē̦ta 139];

3) nuokāre, das Schutz -, Abdach
Dr.

Avots: ME II, 794

pãrkãrt, tr., überhängen: katrs panāksnieks dabūja rakstītu dvieli, kuo tam pārkāra par labuo ple̦cu BW. III, 1, 11. Refl. -tiês, herüber-, überhangen, vorspringen: mati... pārkaŗas par svārku apkakli Vēr. I, 1198, klints... tāļu uz ūdens pārkārusies A. XI, 592.

Avots: ME III, 160

pãrlìecĩba, die Überzeugung: klints nestāv cietāk par manu pārliecību Vēr. I, 1201. ļaunuma saknes - atradušas auglīgu zemi tā laika pārliecībā Kundz.

Avots: ME III, 164

pekle, pe̦kla N.-Peb., auch d. Pl. pekles, tiefer Abgrund, Morast Bergm., Biel. n. U.: tautas mani pāri veda par purviem, par peklēm BW. 18441; klints pekle, der Felsenabgrund Leitan n. U.; elles pekle (Gr.-Buschhof) od. einfach pekle, die Hölle. Wohl nebst li. peklà "Hölle" aus wruss. peklo "Hölle", wobei der Auslaut im Le. durch elle beeinflusst sein kann.

Avots: ME III, 193

plaisma, eine Ritze, ein Riss U.: klints plaisma Konv. ² 864. sadzīves plaisma mūs šķir Sadz. viļņi 37. plaisma, kas gan˙drīz visur atvē̦rusēs starp publiku un māksleniekiem Vēr. I, 1284. cē̦lusies dziļa plaisma starp viņu un viņa piederīgiem De̦glavs Rīga II, 1, 33.

Avots: ME III, 315, 316

pretkrasts, das entgegengesetzte Ufer: pretkrastā stiepās gaŗa rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152.

Avots: ME III, 389

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. ¹ 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466

rãpât C., Wolm., Līn., -ãju (li. ropóti "kriechen" Dusetos, Liet. pas. II, 251, LitMnd. I, 71), rãpuôt Iw., Lautb., Selg., Siuxt, Ruj., Arrasch, (mit à ² ) Lis., Bers., Golg., Sessw., Selsau, Gr.Buschhof, rāpuôt(iês) U., rāpât Nigr., rãpâtiês Serbigal, PS., C., Jürg., AP., rãpêtiês Ruj., Salis, rãpt Bl. (li. užsirópiau "kletterte hinauf" KZ. LII, 292), ràpt ² Warkl., Preili, râpt ² Bauske, -pju (-pstu Zuobg. kal. v: J. 1908, S. 71), - pu, rãptiês Iw., Dond., Wandsen, Kandau, Ruj., ràptiês Wolm., PS., C., Arrasch, Jürg., Neuenb., ràptiês ² Kl., Prl., râptiês ² Selg., Bauske, Lautb., Siuxt, Gr.-Essern, Dunika, Salis, rãpluôt PlKur., kriechen, auf allen Vieren gehen: rāpuot nuo kruoga uz mājām Aps. III, 19. vēzis rāpuo šurp Vēr. II, 936. viņš piekusis rāpuoja un satvēra katru klints šķilu ebenda 225. es redzēju kukainīti malcienā rāpuojuot Ld.10.877. bē̦rns sāka jau rāpāt Nigr. minam nātres, lai aug mauris; tur mana pādīte rāpuojās BW. 1587, 3. tam jārāpuojas ačgārni LP. VII, 1167. rāpjas kâ vēzis atsprāklis. tārpi rāpjas gar sienu uz augšu Nigr. Nebst li. roplóti "kriechen" (bei Bezzenberger GGA. 1885, 940) zu le. rapačât und vielleicht (vgl. Pauli KSB. VII 157) zu wruss. panyxa "Kröte; eineblatternarbige Frau", poln. ropucha "Kröte", wenn fürs Slav. von der Bed. "Kröte" auszugehen ist; vgl. auch Zubaty BB. XVIII, 264. Daneben ein rēp- in li. rėplióti und lat. rēpere "kriechen", vgl. auch Walde Vrgl. Wrtb. iI, 370 und Fick Wrtb. I ⁴ , 301.

Avots: ME III, 497

sabur̃tuôt, tr., zusammenbuchstabieren: viņš re̦dz skaitļus, bet nevar saburtuot JR. IV, 219. . . . apstājuos zem klints, lai izlasītu akmeņa uzrakstu. bet es nevarēju saburtuot Latv. rakstu zīmju pazīšana un ar vinu palīdzību vārdu saburtuošana Kaudz. Ve̦cpiebalga 69.

Avots: ME III, 599

sašķîst, intr., zerrinnen, auseinandergehen od. -fliessen, sich auflösen U.; zusammenstürzen, in die kleinsten Bestandteile zerfallen; (fig.) scheitern: kastīte sašķīst gabaluos LP. I, 94. uoliņa sašķīduse lupatās III, 86. puods sašķīst VI, 255. Ansis sit, sit, bet dižāmars sašķīst IV, 8. muca sašķīst gabalu gabaluos IV, 42. ē̦ka sašķīst drupu drupās VII, 523. visas cerības sašķīda vienā acumirklī Kaudz. M. 280. katra vēlēšanās sašķīda pie tās klints A. XX, 34.

Avots: ME III, 756

sazvalˆstît,

1) regellos hinwerfen od. anlehnen:
s. kuokus gar siênu Saikava;

2) mehrfach schwenkend neigen:
s. laivu uz vienu pusi Dond.;

3) Schläge verabfolgen:
s. kam krietni pa muguru C. - Refl. -tiês, ins Wanken geraten: klints siêna piepēši sadre̦bē̦tuos, sazvalstītuos Plūd. Llv. II, 261. laiva sazvalstījās Dond.

Avots: ME III, 798

VI sē̦rs "?": uz augstākās klints starp negaisa sē̦riem (Schwefel?) V. Eglītis.

Avots: ME III, 830

šķàutaîns ² Golg., Saikava, = šķautnaîns: klints">šķautaina klints A. XI, 692. škautainas vārpas N. - Schwanb.

Avots: ME IV, 22

šķelˆtne Fest., die Spaite Katzd., der Riss Etn. I, 58; jede Hälfte eines entzweigespaltenen Gegenstandes; ein abgespaltenes Stück Bers., Jürg. (mit elˆ ), Segew.; "plāna šķila" Erlaa: dūmi centās iesprausties katrā šķeltnītē MWM. VIII, 735. spalvas šķeltne Dr., der Federspalt. puotējamā šķeltne, der Pfropfspalt. jūŗas vēža šķeltne MWM. VI, 526. nuo sveķainajām ce̦lmu šķeltnẽm Apsk. v. J. 1903, S. 210. sveķi te̦k iz kuoku šķeltnēm Etn. I, 67. kuoka vidū bieži atruod šķeltni, kas ceļas lauskam speŗuot jeb cirvīšus me̦tuot 58. apaļam pārplē̦stam kuokam ir divas šķeltnes Fest. riekstu kuoduolam divas šķelˆtnes Kl., Bers., Golg. viņš nuoplēš nuo priežu ce̦lma pāris šķel˜tnes JR. IV, 70. nuome̦t izkaltušās šķeltnes un rungulus Vīt. 21. viņi (akmeņi) sašķeļami pa šķeltnem vai šķiedrām A. v. J. 1898, S. 394. uz kādas izkārušās klints šķeltnes Kaudz. M. R. gāles šķeltnes izslienas stāvu MWM. X, 243. zirņu, pupu šķeltnes Fest. mākuoņu šķeltnes Vēr. II, 386. kâ zibeņa šķeltne uzliesmuo... duoma A. v. 3. 1901, S. 934. svārku šķeltne ( = šķelte 1) Golg., Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 26

šķila,

1) was abgespalten ist; eine Scheibe; ein Splitter; ein Holzscheit
U., Bielenstein Holzb. 213, Erlaa, ein abgespaltenes Holzstück, ein grosser Span Lasd., die eine Hälfte des gespaltenen Klotzes U.: le̦dus šķilas lūst Treum. Gaujm. 9. satvēra katru klints šķilu Vēr. II, 225. rūtis dauzīdami un nebē̦dādami, ka šķilas lēca tiem... sejā A. Brigader Daugava I, 1230. metalu šķilas Konv. ² 442, erkšu šķila Rainis Göˉtes dzeja 10. gaļu šķilām sagriêzt, in Scheiben zerschneiden U. skalu šķilas BW. 20954 var. apšu šķilas 20956, 3. Jānis nuosēdās uz kādas malkas šķilas Janš. Bārenīte 74. tiltu šķilas, gespaltene Fichtenhölzer, zur Brückendiele gebraucht Bielenstein Holzb. 24. šķilu sē̦ta Ronneb., Serben, Wend. und Wolm. n. Bielenstein Holzb. 172, Karls., Salisb., ein Zaun aus schräg liegenden Hölzern (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 172);

2) šķilas, Hüllen, aus denen sich etwas herausgeschält hat
St., U., leere Insektenpuppen U., Eierschalen U.; der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden St., U. Zu šķelt.

Avots: ME IV, 39

šķirtne,

1) der Scheitel
U., (mit ir̃) AP., (mit ìr ² ) Bers., Erlaa, Golg. Kl., Lubn., Saikava: pār pašu galvas vidu balta šķirtne re̦dzama Dok. A. matiņi gludi sukāti, šķirtni vidū MWM. VIII, 242. māte skatās spuogulī, nuopūlējas ar taisnas šķirtnes pāršķiršanu Blaum. Skal. ug. 230;

2) eine Fuge
Döbner n. U., "sprauga" (mit ìr ² ) Gr. - Buschh.: saules seja... pa mākuoņu šķirtnēm... atklājās Janš. Dzimtene ² III, 81. kuociņi auga... saknītēm klints šķirtnēs turē̦damies Valdis Stabur. b. 17. dakstiņiem, kam šķirtnes piesvaidītas... kaļķiem Vēr. I, 898. lietus iespriezdamies pa mazākām šķirtnītēm Duomas III, 827. caur vārtu šķirtni MWM. VI, 328;

3) ūdens sķirtne, die Wasserscheide:
draudzes... daļu, kas atruodas Salacas un Pē̦rnavas upes ūdens šķirtnē A. Melnalksnis Mazsalaca 10. ūdeņu šķirtne starp Ziemeļu Le̦dusjūŗu un Bēringa līci MWM. VII, 394;

4) das Diaphragma
Dr.;

5) die Zäsur
Plūd. Llv. 176;

6) šķirtnīte ² , die Strähne
Saikava: kad ieskā galvu, tad pašķiŗ matus mazām šķirtnītēm.

Avots: ME IV, 46

I slita Döbner n. U., Infl., Odsen, Wessen, slits Lubn., Zaļmuiža, Nerft, ein aus liegenden Hölzern gemachter Zaun (auch: slitu sētiņa Wessen); slits Nerft, ein aus Fichtenzweigen geflochtener Zaun; slitiņa U., ein Sprickenzaun; slita Nötk., Mar., Lös., N.-Peb., Fest., Bers., Laud., Tirsen, Memelshof, slite (li. šlitė(s) "Leiter"), eine Art Geländer zum Anbinden der Pferde; ein Geländer überhaupt; slita, der Kirchhofswall Bers., Laud.; eine Mauer (gemauerter Zaun) Valdis Stabur. b. 12: piesien zirgus pie slitas! Mar. n. RKr. XV, 136. Jānis atraisīja zirgu nuo slitas Blaum. pagalmā pie slites viņš ieraudzīja sava saimnieka pajūgu Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 135. zirģelis laukā grauž slitu Austriņš Nuopūtas vējā 66. se̦nāk te bijis ... sakņu dārzs un tam bijis arī slits vis˙apkārt Jauns. M. dz. 82. gar pašu klints krauja bij ietaisītas vieglas kuoka slitas Vēr. II, 157. - plur. slitas, zwei an ein im Bau begriffenes Gebäude angelehnte dicke Pfähle zum Hinaufziehen von Balken Kalz. - Nebst li. pãšlitas "obliquus", šlìtė oder šlitis "Garbenhocke", gr. χλίος "Hügel" u. a. zu slìet, s. Meringer IF. XVI, 122 und Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 121.

Avots: ME III, 932, 933

II šņīka, ein geritzter Strich Bers.; uz... klints siênām atradušās le̦dus šņīkas A. v. J. 1896, S. 699.

Avots: ME IV, 96

staipeknis,

1) staipeknis Preili n. FBR. VIII, 12, Wenden, die Ranke;
(stàipekņi ² Lis.) Bärlapp (lycopodium L.) RKr. II, 73, N.-Peb. (staipekņi), Planhof (stàipêknis); ceļa staipeknīši, potentilla anserina L. Lös. n. RKr. III, 72; zaķa staipekņi, lycopodium annotinum L. Dond., Riga n. RKr. III, 71: vīna staipekņu ē̦na MWM. v. J. 1899, S. 130. egles pāraug staipekņus un paegļus Tirzm. klints siênas ar meža staipeknīšiem Vēr. II, 388; stàipekņi 2, Schlingpflanzen Schwanb., Meiran, Warkh., Gr.-Buschhof, (mit aî ² ) Schihbenhof;

2) "?": dzīvā ik uz suoļa ir staipekņi, ne cilvē̦ki, kas ne˙kur negrib iet Saul. Vēr.1, 1 I71;

3) zirnekļu staipekņi, Spinngewebe Meiran, (mit ài ² ) Warkh., Gr.-Buschhof. Zu stàipît.

Avots: ME III, 1040

strutât (li. strutoti Miežinis),

1) strutât PS., U., -ãju, strutêt U., Kl., -ẽju, strutuôt
U., eitern: vātis strutuoja MWM. VI, 475. kauls sāk trupēt un strutuot A. XX, 91. trums..., kas... sāpējis un strutājis Aps. auguons ilgi strutuo un negrib aizdzît Etn. IV, 21. trešais,... brūcēs strutē̦dams, kāpj nuo klints A. XVII, 584;

2) strutêt, strutuôt, (über bemooste Steine od. durch sumpfigen Boden) sickern (vom Wasser)
Spr.

Avots: ME IV, 1096

viêngabaļš,

1) Adj., = viêngabalalns: viengabalš klintsakmens A. XX, 718;

2) Adv., "vienā gabalā" Lis. n. RKr. XVII, 93.

Avots: ME IV, 658