Paplašinātā meklēšana

àizkuôst,

2) auch Fianden, Golg., Pas. VIII, 109; ‡

4) labību daudzreiz aizkuož agrās salnas Latvju tauta I, oft schädigen die frühen Fröste das Getreide.

Avots: EH I, 34

àizkuôst,

1) tr., anbeissen:
ābuolu;

2) intr., ein wenig den Hunger stillen, einen Imbiss machen:
drusciņ jau aizkuodām;

3) aiz lielas laimes Laucis tīri vai valuodu aizkuoda " verlor das Sprechvermögen "
Jauns. M. dr. 104.

Avots: ME I, 35

apkuôst [li. apkásti], tr.,

1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;

2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.

Avots: ME I, 97

atkuôst, Refl. -tiês,

3) die erste Belegstelle
nach J. Al. zu korrigieren in: reiz dabūjuši... saimnieku bē̦rnu naguos, nu tūliņ nevarat a. vien Aps. IV, 20.

Avots: EH I, 151

atkuôst, [li. atkásti] tr.,

1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;

2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;

3) durch einen Gegenbiss

a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,

b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,

1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;

2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;

3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].

Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.

Avots: ME I, 169, 170

dakuôst, tr., zubeissen: bijis tikai sāls graudiņš, kuo pie maizes dakuost A. XX, 231.

Avots: ME I, 434

ìekuôst, Refl. -tiês,

1): blusa iekuodusēs taisni uz rīkles Linden in Kurl.;

2): viņš ... vācu mēlē vien nu ir iekuodies (er spricht nur noch deutsch)
Ciema spīg. 270; ‡

4) = nùokuôstiês 2, sich abfärben: dzijas iekuodušās Vank. kai daliec bē̦rza i[r] elkšņa mizu me̦lnā, taids pasarkans iekuožas Auleja; ‡

5) etwas geniessen, zu sich nehmen:
palaunagu iekuodies Pēt. Av. II, S. 39; ‡

6) Grund fassen (vom Anker)
Segew.

Avots: EH I, 524

ìekuôst,

1) ein -, hineinbeissen:
Sprw. izvelc suni nuo ūdeņa, viņš tev iekuož ruokā. tas brāļiem vēl vairāk iekuož sirdī LP. IV, 22;

2) ein wenig essen:
bruokastis iekuost Kaudz. M. 325. kūmas vēl netur pilnīgu maltīti, tie tikai steigšus iekuož BW. I, 192. Refl. - tiês,

1) sich hineinbeissen, beissend sich hineinsaugen:
ir iekuodies kâ ērce brūcē Apsk. v. J. 1903, S. 346;

2) sich versteifen:
viņš tuo vienreiz iekuodies, er hat sich's einmal in den Kopf gesetzt U. citādi tu tâ nebūtu iekuodies mūs visus iegāzt nelaimē MWM. VIII, 274;

3) sich verlieben:
kuo tu viņā tâ esi iekuodies? Blaum. Vēr. v. J. 1904. S. 3. Subst. ìekuôdums, der Biss: kâ dziedina čūsku iekuodumus? Etn. III, 50.

Avots: ME II, 33, 34

izkuôst (li. iškásti), tr., ausbeissen: tas izkuoda veģim līdz pusei Kaudz. M. [Refl. - tiês, zur Genüge beissen].

Avots: ME I, 758

kuôst,

1): sīvi kuož, es schmerzt scharf
BielU. tā meita ir jau daudz garuozā kuodusi (d. h., ist schon bejahrt) Frauenb. rupji kre̦kli kuož ādā Sonnaxt. Refl. -tiês,

1): aukstums kuožas klāt Seyershof. man kuožas (ich bin sehr unzufrieden),
ka viņš tâ dara ebenda;

3): auch Auleja.

Avots: EH I, 688

kuôst (li. ką́sti), -žu, -du, tr., 1 beissen: suns, bites, blaktis kuož. Sprw.: viņš labs cilvē̦ks, nekuož, er ist nicht gefährlich, ihm kann man getrost nahen. ne kuož, ne sper,. suns, kas rej, nekuož. rej, rej, sunīti, nekuod vien. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. viņš aiz žē̦luma vai pirkstu (pirkstā) kuoda. kuož vienā pirkstā, kuož uotrā, abi sāp. ne˙viens nekuož savā pirkstā od. savā ruokā. sveši dūmi acīs kuož. tas kuož kauluos od. kaulu, das dringt durch Mark und Bein, berührt aufs Empfindlichste. viņa vārdi man kuoda sirdī, seine Worte trafen mein Herz Blaum. nav ne kuo kuost, ne kuo juozt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. tas vairs maizē od. garuozā nekuodīs, der wird nicht mehr lange leben ;

2) in übertragener Bed.,

a) von dem die schöne, grüne Farbe der Blätter vernichtenden Frost:
salnas kuosta bē̦rza lapa (vom Froste gerührt, schadhaft geworden) vairāk dzelta, ne zaļuoja BW. 8863. driķīšam platas lapas, tuo salniņa druoši kuož 15323, 2. visas puķītes jau salnas kuostas Aps. sarma kuož, es ist alles mit Reif bedeckt Mar. n. RKr. XV, 134. mežus kuož, der Wald ist mit Reif bedeckt Gsth. ;

b) von scharfen, gut funktionierenden Instrumenten:
nazis kuož bē̦rniem ruokas, so warnt man Kinder vor scharfen messern. kâ kuož izkapts? wie funktioniert die Sense? wie schneidet sie das Gras od. Getreide? karsta saule, me̦ldu zāle, nekuož vairs izkaptiņa BW. 28650. nazis, cirvis, izkapts kuož kâ nātre, so rühmt man die Schärfe der genannten Instrumente. tas ne˙maz nekuož (beim Kartenspiel), damit kann man garnicht stechen. Refl. -tiês,

1) sich beissen:
ja citi ir muļķi, lai kuožas izme̦stajā makšķerē JR. IV, 86. tas viņai nekuodās sirdī, das ging ihr nicht zu Herzen Vēr. II, 316 ;

2) einander beissen:
ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās un nuo viena zirga putām ar maizi ieduod uotram un nuo tā atkal pirmajam, tad viņi vairs nekuožuoties Etn. IV, 119 ;

3) sich ansetzen (von der Farbe)
Dond., sich färben: pērve kuodusies Etn. IV, 93. dzijas, dzīpari kuožas Etn. II, 122, [Janš. Paipala 11]. Sehr oft so auch das Aktiv: viena (sarkanīte) kuoda (gew. kuodās) saulītē BW. 7138. [Zu slav. kǫsati "beissen", če̦stģ "Teil", poln. ka,dek "Bissen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. XXIII, 382) und vielleicht (s. Sütterlin IF. XXV, 66) zu ahd. hantag "schneidend, stechend, scharf"; vgl. auch Solmsen KZ. XXXIV, 546 ff., Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 160, Persson Beitr. 881.]

Avots: ME II, 349

‡ kuostiņi, in der Verbind. ve̦lna k., Teufelsabbiss Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 688

nùokuôst,

2): vilks nuokuodis zirgu Mahlup; ‡

3) beizend od. ätzend in einen gewissen Zustand bringen
Orellen: ziepes mazgājuot nuokuož bē̦rnam acîs sarkanas. Refl. -tiês,

1): nuo kuņķa nuokuodās FBR. IX, 116;

2): auch AP., Auleja, Frauenb., Mahlup; lai ziedu krāsas nuokuožas spilgtākas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 99; ‡

3) unabsichtlich abgebissen werden:
man nuokuodās tikai mazs gabaliņš.

Avots: EH II, 58

nùokuôst li. nuką́sti], tr.,

1) abbeissen:
gribē̦tuos nu visus pirkstus nuokuost, so sagt jemand, der etwas unüberlegt gehandelt hat. salna nuokuož puķēm ziedus;

2) totbeissen:
čūska puisi gribēja nuokuost LP. VII, 512. Refl. -tiês,

1) für sich abbeissen:
duod kādu gabalu nuo tavas maizes nuokuosties! Paul.;

2) [sich abfärben
Dond.]: dzijas nuokuodušās itin brangas, tādas zilgani me̦lnas B. Vēstn.

Avots: ME II, 805

‡ nùoskuost, gründlich abprügeln Seew. n. U. (unter skuost).

Avots: EH II, 87

‡ nùoskuostît, den Staub (vom Korn) in der Tenne mit einem Sack abschlagen St. n. U. (unter skuostīt).

Avots: EH II, 87

pakuôst [li. pakąsti], tr., ein wenig beissen, essen; nevarēt pakuost, nicht beissen können; [man bij jau dūša pakuosta, ich war schon der Sache müde, überdrüssig Celm.]. Refl. -tiês, einen Imbiss machen: lai viņa ar dabū pakuosties LP. IV, 181.

Avots: ME III, 52

pãrkuôst,

1): kad nāk tâ vē̦lāku rudenī, kad salna pārkuož, tad guovis ē̦d visu zâli Siuxt;

2): "kirren, knirschen mit den Zähnen"
Lng. (unter kuost).

Avots: EH XIII, 204

pãrkuôst,

1) durch-, entzweibeissen:
riekstu;

[2) zuobus pārkuost "girren"
Manz. Lettus;

3) verbeissen:
pēdējais bija savu sirdi pārkuodis un drusciņ jau rimies De̦glavs Rīga II, 1, 51].

Avots: ME III, 162

pìekuôst, zu-, dazubeissen : tie piekuoda nuo siera MWM. VIII, 416. Refl. -tiês, anbeissen: tev ve̦cumā ne blakts nepiekuodīsies Neik. viņa upuris taisījās piekuosties makšķerim A. kal. v. J. 1893, S. 36. laika zuobs piekuodies akmiņa cirtumiem Jaun. mežk. 28. Olufejevam nebija nuoslē̦pums, ka citi viņa sievai piekuodās De̦glavs Rīga II, 1, 565.

Avots: ME III, 263

prakuosts, prakvasts, der Profoss; ein Schimpfname U.; prakuosts, Abdecker Mag. XIII, 2, 45. Zunächst aus r. прохвостъ.

Avots: ME III, 376

sakuôst, ‡

3) (eine grössere Anzahl) totbeissen:
sakuodu peles, sakrāvu ve̦zmā (sagt die Katze) BW. 2267.

Avots: EH XVI, 422

sakuôst, tr.,

1) zusammenbeissen:
zuobus. ciet zuobus sa˙kuodis! halte aus! viņš sakuož zuobus par manim, (der mir gram ist), beisset die Zähne über mich zusammen Hiob 16, 9;

2) zerbeissen:
Sprw. labāk sakuod mēli zuobuos nekâ pļāpā! maizīti sakuoduši A. XX, 231. visus... viņš saspēra un sakuoda Björnsona raksti l, 24;

3) verbeissen:
tā sakuoda sāpes Poruk.

Avots: ME II, 661

skuost, skuošu, skuosu, gründlich abprügeln Seew. n. U.

Avots: ME III, 910

skùosta ² ,

1): auch Saikava, (mit uõ ) AP., Ramkau; tīruma s. Ramkau, equisetum arvense; pļavas asā s. ebenda, equisetum palustre; ē̦duši usnes un skuostas ("?") Austriņš Puiškans 38;

3): apeņu skuõstas Ramkau. priedīšu skuõstas ebenda; ‡

5) skùostiņa ² Saikava, der penis (in der Kindersprache).

Avots: EH II, 518

skùosta ² Kl., Gr.-Buschhof, skùoste ² Mar. n. RKr. XVII, 132,

1) skuõsta Karls., skuosta Konv. ² 193, skuorsta Zbior XV, 202, Plur. skuostas RKr. II, 70, skuõste C., PS., Salisb., N.-Ottenhof, skùoste ² Lös., Lis., skuoste Ruj., Sissegal, Konv. ^l 129, skuõsts Ermes, tīruma skuostes Konv. ¹ 129, skuosa Seew., Walk n. U., Memelshof, Lieven-Bersen, (mit ùo ²⁾ Warkl., skuose Konv. ^l 129; Konv. ² 193, (mit uõ ) Bauske, skuostiņu kāpuosti Etn. I, 18, Schachtel-, Schafthalm (equisetum arvense L.);

2) skuostas U., Celm., Konv. ² 3967; Peņģ. Sakņu dārzs 68, skuostiņas U., skuostiņi Brasche, skuoste U., skuose U., Spargel (asparagus officinalis);

3) skuost(iņ)as L., skuoste, skuostiņi LKVv., skuose, frischer, junger Trieb, erster Schuss von Pflanzen
U., die jungen Triebe des Hopfens U.; skuostiņas Lancmanis, skuõstes Wolm., skuostes Freiziņ, (mit ùo ²⁾ Lis., Golg., frische Kieferntriebe; Demin. skuosniņas U., frische Tannentriebe: galuotne, mazā skuostē būdama, ir redzējuse vienīgi sirmu mežu Aps. V, 10. viņa, mazā skuostē būdama, cita nav redzējusi R. Kam. 168;

4) skuõšu gali "die Wipfel abgehauener Bäume"
Planhof; die jungen Triebe von Kiefern Smilten. Zu kuõsa II.

Avots: ME III, 910, 911

skuostaîns,

1) "starains" (von Augen) Freiziņ;

2) auch skùošķains ² Golg., viele skuostes 3 habend : skùostaina ² priede Lis.

Avots: ME III, 911

skuoste,

1): auch Seyershof, (mit ùo ² ) Zemzare, Lejasc. 114;

3): (priedes) skuošķu gali BW. 11479, 4. (uozuola) skuošu gali 10201.

Avots: EH II, 518

skuoste, s. skuosta.

Avots: ME III, 911

‡ skuõstene A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 86, eine Wiese, wo skuõstes wachsen.

Avots: EH II, 518

skùostêt ² (unter skuostît): auch (mit uõ ) Seyershof.

Avots: EH II, 518

‡ skuostiņi Lubn. n. BielU., wilder Spargel.

Avots: EH II, 518

skuostît, den Staub (vom Korn) in der Tenne mit einem Sack abschlagen St.; skuõstît, (in der Badstube) mit dem Badequast schlagen Bauske, prügeln Arrasch; in dieser Bed. dafür skùostêt ² Gr.-Buschhof. Vgl. skuost.

Avots: ME III, 911

I skuosts U., = skuops, geizig; wohl fehlerhaft für skuopsts.

Avots: ME III, 911

II skùosts ² Hirschenhof, Altenwoga, Taurup, = kuõsa III 1.

Avots: ME III, 911

III skuõsts, -s, "skuoste, augs" Raiskum; s. auch unter skuosta.

Avots: ME III, 911

uzkuôst, ‡

3) blusas uzkuož sarkanu miesu Frauenb., von den Bissen der Flöhe wird der Körper rot.

Avots: EH II, 727

uzkuôst (li. užką "aufbeissen"),

1) beissend auf etw. geraten, aufbeissen:
uzkuost (ē̦duot) zvirgzdu;

2) etwas geniessen, einen Imbiss nehmen
U.: ieies kruodziņā uzkuost LP. V, 68. viesi steigšus uzkuoda un iedzēra BW. I, S. 178. uzkuoda, kuo dieviņš svētījis III, 1, S. 76. Part. praes. uzkuožami(e), der Imbiss: paņe̦muot līdz brandvīnu un uzkuožamuos BW. III, 3, S. 875. brūte pasniedz par uzkuožamuo (als Imbiss) riku plāceņa III, 1, S. 23. uzkuožamiem (als Imbiss) pasnieguši de̦su LP. VII,, 619. viņš iekuoda aukstus uzkuožamus Vēr. II, 438. Refl. -tiês,

1) = uzkuôst 2: tas dabūja gabaliņu siera uzkuosties BW. III, 1, S. 100. uzkuožuos kumuosiņu BW. 8100;

2) anbeissen (vom Fisch):
zivs uzkuodās uz makšķeres;

3) geraten auf:
izkapts uz akmens uzkuodusies (beim Mähen). sliece uzkuodusies uz plika akmens (beim Fahren). uzkuosties zvirgzdam (beim Essen);

4) gehässig verfolgen; sich erbosen:
viņš ir uz mani uzkuodies Sessw. uzkuosties savam ienaidniekam Bauske;

5) u. kam, auf jem. mit Forderungen eindringen
Segew. - Subst. uzkuôdumi, der Nachtisch V.

Avots: ME IV, 349

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9

àizdars (li. ùždaras), Zukost, als Fleisch, Fett, Butter, Milch, Häringe, besonders als Zutat zur Grütze und zum Kohl: pie darba ejuot, paņem maizi un dzērienu līdz, aizdaru un siltu ēdienu viņiem aizne̦s uz maltītes laiku Etn. III, 156. maltītē bijis tāds ēdiens, kur,am piens aizdaram Etn. III, 173. aizdars bedeutet in Kandau geschmolzene Butter oder das Fett, als Zukost zur Dickgrütze. Sprw.: kāds aizdars, tāda ēstgtriba. meita bez tikuma, kā putra bez aizdara.

Avots: ME I, 22

àizģḕrbt, putru, zur gekochten Grütze Zukost, Zutat hinzulegen PS., s. aizdarīt [und ģērbt].

Avots: ME I, 29

àizmaksa, Bezahlung, Rechnung: viņš aizturējās kādā kruogā uz kunga aizmaksas Kaudz. M. viņi grē̦kuo uz cita aizmaksas Kaudz. M., unter dem Einfluss des Deutsch., auf fremde Rechnung, Kosten.

Avots: ME I, 38

àiztḕrpe, àiztḕ̦rps, Zukost PS., A. X, 1, 211. Cf. aizģērbt putru: also aiztē̦rps eig. der Schmuck.

Avots: ME I, 56

apģḕ̦rbs, die Kleidung, Kostüm: sieva drusku svešādā apģē̦rbā Kaudz. M.; galvas apģē̦rbs, Kopfbedeckung B. Vēstn. plintes apģē̦rbs, Montierung der Flinte [li. ãpgerbas, saubere Kleidung].

Avots: ME I, 89

‡ aplèse,* die Abrechnung, Berechnung, der Kostenanschlag.

Avots: EH I, 98

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. ^2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

atlikums, Überbleibsel, Rest: atlikums jāizdzeŗ LP. VI, 721. atlikumus nuo gaiļa varējuši ēst pašas LP. VII, 304. skaidrs atlikums, das. was nach Abzug aller Unkosten übrig bleibt, der Reinertrag.

Kļūdu labojums:
varējuši = varēja

Avots: ME I, 173

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 ¹ auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233

bal˜tpiens, auch bal˜tais od. bìezais piẽns, gekochte, gegorene Milch, in Livland als Zukost gebraucht: rūgušuo pienu ielej kaltā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. mērcējums nuo baltpiena un kreima II, 136. baltpiena putra MWM. VIII, 595.

Avots: ME I, 257

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262

bàudît [PS., Bächhof, AP., Serbigal, Ermes, Wolmar, C.], baũdît Kand., [Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Salis, Dond., Selg., Līn., Tr.], -u, -īju,

1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;

2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s

1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;

2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu mātes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]

Avots: ME I, 266, 267

brĩvs,

1) frei, im Gegensatz zu einem Unfreien, Sklaven, unabhängig:
brīvs kâ putns kuokā od. zara galā. brīvu od. brīvā kādu atlaist, freilassen; brīva valsts, pilsē̦ta;

2) frei, ungezwungen, unbehindert, ohne Zwang:
cilvē̦kam nav brīva prāta;

3) frei, ohne Kosten:
brīva skuola, brīvs mājuoklis; par brīvu, gratis, umsonst;

4) frei, nicht zur Verwendung in Anspruch genommen, von Menschen: ohne Arbeit, unbeschäftigt, müssig:
brīvā od. brīvi dzīvuot, stāvēt, müssig leben, stehen; brīvā pavadīt laiku. mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi un pārējo laiku pavadījuši brīvā Etn. III, 172. Von Dingen: unbenutzt, nicht die Gewöhnlichen Dienste leistend: brīvs laiks; brīva zeme,

a) ein unbenutztes, freistehendes Land;

b) ein von Abgaben unbelastetes Land;
brīvi ziedi, taube Blüten (gew. tukši z.) Mag. III, 120, U. ikdieniņas tautas jāj, brīvu (Var.: lieku) veda kumeliņu BW. 13383;

5) frei, nicht bebaut:
brīvs laukums, freier Platz;

6) brīvs nuo, frei von:
kas pat nemāk lasīt, pat tie nepaliek brīvi no svešiem iespaidiem RKr. VIII, 19. [Nebst estn. wrī] aus mnd. vrī "frei".

Avots: ME I, 336

bruõkastis (Plur.), bruõkastes [Ronneb., Smilt.], bruõkasts, das Morgenfrühstück: ēdiet, gani, bruokatiņas BW. 29406. es jums duošu bruokastiņu BW. 29381. bruokast -, - sta, - šu, - šķu laiks, die Früstückzeit: saule jau bruokastlaikā. [Nebst estn. wrōkost aus mnd. vrōkost.]

Avots: ME I, 342

dā`rgs,

1) teuer, kostbar:
šinīs laikuos rublis dārga nauda zeltenīte... dārgas naudas sade̦rē̦ta. juo dārgs, juo labs; jio lē̦ts, juo slikts;

2) fig., teuer, wert, lieb:
mans dārgais pestītājs! tava dārgā dvēselīte vidū gaisa plivinās. [Ob mit r. дóрогъ serb. дрâг "teuer" verwandt, oder aus dem Slavischen entlehnt, kann nicht sicher entschieden werden; vgl. Berneker Wrtb. I, 213 und Trautmann Wrtb. 45.]

Avots: ME I, 448

dā`rgums,

1) die Teuerung:
nu iet meitas dārgumā;

2) das Kleinod, die Kostbarkeit,
namentlich so d. Pl. dārgumi, die Kleinodien: tē̦vs redzējis kungu ar tik daudz dārgumiem LP. VI, 315. tīri saules dārgumi ir salijuši viņas dārzuos Vēr. II, 261.

Kļūdu labojums:
die Teuerung = die Teuerung; das Teuersein, der Wert, der Preis

Avots: ME I, 448

derglis, der̃glis Gr. - Sess.,

1) jem., der seine Kleider mit Kot beschmutzt hat, ein Schmutzfink
[der̃glis Neu-Bergfried], ein widerlicher, garstiger Mensch: tāds derglis ķersies man klāt Grünh., Naud.; kalpa sieva sauca mājās arī savus derglīšus Fallijs;

2) der Knirps:
kuo tāds derglis var, cik tam spē̦ka? Grünh.;

3) der Unartige, Alberne:
dergli, kuo pluosies kâ kumeļš Naud.

[4) jem., der vor etwas Ekel empfindet, ein Kostverächter
Wid.;

5) der̃glis Weinsch. (wo auch be̦r̃zs für bẽ̦rzs gesprochen wird; also = schriftle.
* dẽrglis), jem., der Andere zu schmähen pflegt (vgl. li. derglioti "злословить"). - Zu dergties].

Avots: ME I, 457

dùore, [duora, duoris Wid.], ein Acc. pl. duoris BW. 28029, 33706,

1) [dùore PS., Drsth., Lis., duõre Ruj., Trik.], ein von Natur hohler Waldbaum, in welchem Bienen hausen können ;

2) ein von Menschen für Bienen ausgehöhlter Waldbaum
[dùore Serbigal, PS., duõre Rönnen]: duori cirst, darināt, dēt, dēdināt, durt ; duores priede, eine zum Bienenstocke ausgehöhlte Fichte ; weiterhin auch ein Bienenstock überhaupt: ve̦cais tē̦vs sirmu bārzdu duores vilka uozuolā BW. 30421 ;

3) ein Loch:
dzeņi dēj labi izkaltās duorēs Konv. ² 697. viņi dēj uolas un perē kuoku duorēs 560 ;

4) eine kleine Vertiefung in der Dickgrütze, in welche geschmolzene Butter od. geschmolzenes Fett als Zukost gegossen wird
Salisb., in Kand. actiņa genannt ;

5) ein aus einem Stücke Holz verfertigtes Gefäss, dergleichen man zu Honig, Butter gebraucht
L. [Wohl mit Fick BB. XII, 169, J. Schmidt KZ. XXXII, 338 und Neutra 196, Osthoff Parerga 158 ff., Trautmann Wrtb. 53 zu av. dāru "Baumstamm", ai. dāru "Holzstück", gr. δόρυ "Baum" (wozu auch le. dar̂va), indem duore ursprünglich den "Baum" bedeutet haben kann (vgl. le. kùociņš "Bäumchen" >"Bienenstock"), woraus die Bed. "Bienenstock" > "Höhlung, Vertiefung".]

Kļūdu labojums:
duorēs 560 = duorēs 561

Avots: ME I, 534, 535

el˜pe U., elpis U., Blieden,

1) [gew.: e̦l˜pa] der Atem, das Luftschöpfen, der Luftzug:
e̦l˜pa [Wolm.] aizrāvās Vēr. I, 661. mirējam e̦l˜pa apstājusies LP. V, 58. guļ bez e̦l˜pas LP. VII, 658. e̦l˜pu apturēt Mērn. laiki 68, e̦l˜pu aizturēt Pūrs II, 62, den Atem anhalten. e̦l˜pu ņemt, vilkt, atmen. elpi ieraut, den Atem einhalten U.; pīpim... nav ne tabakas, ne e̦lpas Alm. Kaislību varā 118. [viņam maz elpes (Lebenskraft) Kreuzb.];

2) die Beihilfe, das Viehfutter
U., [ die Würze, die Zutaten zur Speise LKVv.]; die Wegekost (in dieser Bedeutung auch ceļa e̦lpa): mums uz ceļa pietrūka elpes [Autz], pamaz paņ`emām līdz Naud.;

3) elpi dabūt, derbe Schläge beklemmen
Neik. n. U. [elpe 1 zu alpa, li. al˜pti "verschmachten", s. Pogodin Слѣды 153, Būga KSn. I, 226 und auch Uhlenbeck PBrB. XXXV, 163; dagegen elpe 2 (wenigstenns in der Bed. "Beihilfe" ) wohl aus mnd. helpe "Hilfe".]

Avots: ME I, 568

elpis (unter el˜pe), Unterhalt, Kost, Essen: vājš el˜pis Kr. Mitau.

Avots: EH I, 368

galduonis [*?], der Kostgänger, Tischgänger Karls.

Avots: ME I, 591

galˆds,

1): nuo viena bluķa iznāk divi galdi (zwei gespaltene Hälften)
Saikava; ein Brett - auch Auleja, Saikava, Sonnaxt; ein kurzes Brett Frauenb.; 2

b): auch Dunika; ‡

k) galˆdi, die Seitenbretter am Wagen
Saikava; ‡

1) cepļa galˆds, eine Blechplatte, die während des Brotbackens vor die Öffnung des Baekofens; geschoben wird
Kaltenbr.;

3): ein Brettchen überhaupt
AP., Frauenb., Salis;

a): auch Siuxt; galdeņš Lixna "šķīvis";

5): (fig.) iet kâ pa galdu (sehr gut)
Grenzhof n. FBR. XII, 23;

7): pa(r) vasaru biju uz saimnieka galda Kaltenbr. uz jā galda bija labi (seine Kost war gut)
ebenda;

8): pie galda iet - auch Strasden;

9): galdiņš, das Viereck, Karro im Web- od. Strickmuster
AP., Auleja: galdauts ar galdiņiem AP.; der Zwickel am Strumpf od. Handschuh Linden in Kurl.

Avots: EH I, 379

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

glaudẽjs, wer streichelt, liebkost: uz nākuošu rudentiņu būs man sava glaudējiņa BW. 13292. pie galviņas glaudējiņa 10496.

Avots: ME I, 622

glaũdît [Dond., Nigr., N. - Bartau, Līn., Pl., Tr., Neuenb., Arrasch, Segew., Salis, Ruj., glàudît Serbigal, AP., C., PS., Trik., Jürg.], - u, - īju, bei L. u. St. auch glaudāt, glaudēt, tr.,

1) streichen, liebkosen:
ar vienu ruoku glaudīt, ar uotru plūkt (sist). gludu, gludu galvu glaudu BW. 14088, 1. tev galviņa neglaudīta 8087;

2) vom Gesang der Nachtigall:
puogāt, svilpuot, skanēt, klukstēt, līguot, glaudēt St. Refl. - tiês [li. glaudýtis "ласкаться"],

1) sich streicheln, sich schniegeln und bügeln:
aiziet diena glauduoties (Var.: glaužuoties) BW. 11143. glaudās kâ kaķis;

2) sich schmeicheln, anschmiegen, zärtlich tun:
ne tā mana līgaviņa, kuŗa klāt glaudījās BW. 11341. kâ gar mani glaudījies 9331. māte nemīlēja, kad ap tuo glaudījās Baltpurv. Agrā rītā 10. Subst. glaudîtãjs, der Schmeichler; wer streichelt, liebkost: man ir sava glaudītāja (Var.: glaudējiņa) BW. 11502. Zu glaust.

Kļūdu labojums:
streichen = streicheln, glätten

Avots: ME I, 622

gre̦zna,

1) das Prachtkleid, Saatskleid
N. -Bartau ; d. Pl. gre̦znas, der Schmuck, die Zierde, Kleinodien, Kostbarkeiten : māsiņ, gre̦znu nenē̦sā, pie brālīša dzīvuodama! aties tev tā dieniņa, kad tev gre̦znu vajadzēs BW. 5672. [gre̦znā le̦puoties St., stolzieren, prangen] ;

2) der Hahnenkamm :
gaiļa gre̦zna, vistas knābis JK. V, 120 ;

3) der Pl. gre̦znas, die langen Schwanzfedern des Hahnes
Grünh. : stāvēja liels gailis spīduošām gre̦znām LA. [Nach Leskien Nom. 362 zu gre̦zns "schön"; doch gehört vielleicht gre̦zna od. gre̦zns "Hahnenkamm" zu aksl. groznъ "Traube".]

Avots: ME I, 650, 651

grežņa, der Schmuck, die Pracht, die Kostbarkeit : brūtes grežņa Brautschmuck ; pirkt grežņas Kaln. Uo.

Avots: ME I, 651

gre̦znums,

1) die Schönheit, Pracht :
audzi - maguonītes gre̦znumiņu ;

2) das Schöne, Herrliche, Kleinod, Schmuck, die Kostbarkeit :
vīrs apbrīnuoja visus gre̦znumus LP. VII, 509. tās man sala gre̦znumā: kājas sala kurpītēs, ruokas - ze̦lta gre̦dze̦nuos BW. 18838.]

Avots: ME I, 651

‡ ìebalvât, (mit guter Kost) verwöhnen Dunika: saimniece guovis iebalvājusi.

Avots: EH I, 503

ìecìrpt,

2): (fig.) šis pirkums viņam krietni iecirpa makā (kostete ihm viel Geld)
Smilt.; ‡

4) "?": labi ie. "gut den Beutel besehen"
B. Vēstn.

Avots: EH I, 506

ìedzîvuôt, ‡

5) = ìestràdât Smilten. atradu še ... vairāk atmatu nekâ aŗamas zemes, bet re, kâ ... manā vadībā viss uzdzīts un iedzīvuots Janš. Bandavā I, 95: Refl. -tiês,

2): (lebend) zu etwas kommen, in etwas geraten
Oknist: ie. naudā, ķe̦zā. ‡ Subst. iedzîvuôšanâs, das Sichbereicherri (auch auf Kosten anderer Leute).

Avots: EH I, 512

ìegrâbt, ‡

3) hineinscharren:
iegrābj naudu maisā Pas. X, 424. Refl. -tiês,

2): sich so verhauen, dass man sich in Unkosten setzt oder mit jem. in einen misslichen Konflikt great
Segew. u. a.

Avots: EH I, 514

iekš, Praepos., in, innerhalb, regiert vorzugsweise den Gen., verbreitet auf Kosten des Loc. ohne Präposition: iekš mājas, im Hause, iekš ūdens, im Wasser. iekš vienas ciešanas vien ir dzīvuojis Blied n. Mag. XIII, 1, 7. es uzaugu ar tautieti, iekš vienām ruobežām BW. 9397, 2 var. es iekš ļaužu valuodām BW. 8456, 1, ich bin ins Gerede der Leute geraten. saka, ka Jē̦kabs iekš tē̦va e̦suot, dem Vater ähnlich sei U. - Dial. auch adverbial (als Verkürzung von iekšā) gebraucht: nāc iekš! Appricken. tas krita bezgala suodībā iekš Dünsb. Par. 6. [Vgl. Le. Gr. § 531.]

Avots: ME II, 30

[I ievalgs Baltinov u. a., = pavalgs, die Zukost.]

Avots: ME II, 86

izbàudît, tr., aus-, durchkosten, erfahren: nāc, lai izbaudām kārības līdz rītam Spr. Sal. 7, 18. draugu var pie krūtīm slēgt, kuopā izbaudīt Rainis. tie nu euopā izbaudīja visu laimes riebumu Asp. viņa ne˙kādu trūkumu nav izbaudījusi A. XVI, 358.

Kļūdu labojums:
riebumu = reibumu

Avots: ME I, 715

izbè̦dât, tr.,

1) aus-, durchkosten, zu Ende trauern, den Gram erschöpfen:
bē̦das lielas, bē̦das mazas, kas tās visas izbē̦dāja! citu bē̦du izbē̦dāju, citu minu kājiņām BW. 106;

2) etw. nach dem Sinne machen, es einem zu Danke machen:
muļķītis ķēniņam māk labāki izbē̦dāt par gudrajiem LP. IV, 91. skuopai saimniecei ne˙viens nevarēja izbē̦dāt pa prātam VI, 154;

3) für etw. sorgen:
tev jāizbē̦dā, ka viss labi iet A. VIII, 1, 60. [Refl. -tiês, zur Genüge trauern Wid.]

Avots: ME I, 716

izmaksa, die Bezahlung, Auszahlung, Zahlung, Ablohnung, der Kostenaufwand: cik man tur tās izmaksas? Kaudz. M. nauda strādnieku algu izmaksām Purap. citādi ieme̦sli algas agrākai izmaksai nee̦suot atzīstami Etn. III, 156. man visādas izmaksas, tīri galva reibst Alm.

Avots: ME I, 768

izmaksât,

1) tr., aus -, bezahlen:
kad mīlestību ravē̦tu šurpu turpu izmaksāt kâ naudu Rainis. kalpiem izmaksāt algu. naudu nevajadzējis izmaksāt LP. VII, 193;

2) intr., kosten:
mantas nuovedām ve̦se̦las, lai gan diezgan dārgi izmaksāja A. XIII, 520.

Avots: ME I, 768

iztika: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79; "= pārtika, die Kost" Schwanb.

Avots: EH I, 489

izvìlkt (li. išvil˜kti),

1) heraus -, ausziehen:
līdz pusei vien izvilku tē̦raudiņa zuobentiņu BW. 19043. Sprw.: izvelc suni nuo ūdens, viņš tev iekuodīs ruokā. aude̦klus... izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71. kad pavasaŗuos pa naktīm salst un dienām atlaižas, tiek izvilktas ziemas sējai saknes; tuo apzīmē ar "izvilkt sēju" Grünh. tâ izvilku dzīvuodama tautu dē̦la paduomiņu BW. 27114. kūtram rikšņus es izvilku, le̦pnam lē̦nu valuodiņu BW. 34235;

2) durchziehen:
caur jumtu kalējs izvilka skursteni AU. stigu izvilkt, eine gerade Grenzlinie durch den Wald schlagen;

3) fig., fristen, kümmerlich durchbringen:
laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka JK. V, 52. nede̦r daudz luopu turēt un tuos męrdēt jeb, kâ mē̦dz sacīt, izvilkt. uz cini izvilkt, auf den grünen Zweig bringen;

4) kosten (aus der Tasche ziehen):
[tas daudz naudas izvilks U.] Lienas audzēšana man daudz ir izvilkusi Kaudz. M.;

5) mit Hast bis auf den letzten Tropfen leeren:
viņš izvilka mēriņu sausu od. līdz dibe̦nam Grünh.;

6) jem., eins überziehen, einen Hieb versetzen:
dē̦lam pa lielam izvilcis ar vici MWM. X, 89. Refl. - tiês,

1) von sich selbst herausziehen, herausfallen:
papīra gabals bijis, ņe̦muot mutautiņu, izvilcies Janš.;

2) sich kümmerlich durchbringen, durchschleppen, duurchschlagen:
pa diega galiņam izvilkāmies pē̦rnuo gadu (vgl. Mag. XIII, 3, 69);

3) zur Genüge ziehen:
divi reizes izvilkušies - nebijis tādas zivs LP. VI, 788.

Avots: ME I, 828, 829

kapât,

2): k. zirgu, ein Pferd unaufhörlich mit der Peitsche schlagen
Dunika. stiba ruokā, un kapā bē̦rnus Siuxt. "schlagend treiben" Frauenb.: kas jūs kapā, ka Jums tâ jāskrien? ‡

5) k. zemē lauku, ein Feld abmähen
Frauenb. Refl. -tiês, ‡

4) sich (selbst) schlagen
Popen: guovs kapājas ur asti; ‡

5) "schlecht mähen"
Frauenb.: viņš tikkuo var līdzi k. citiem pļāvējiem; ‡

6) k. cauri Frauenb. "sich durchschlagen, sich durchbehelfen (mit schlechter Kost oder bei schwererer Arbeit)".

Avots: EH I, 586

ķeksît (unter keksêt),

2): essend (die Zukost) in grossen Portionen nehmen
Salis: nu gan bē̦rni ķeksī tuo sviestu!

Avots: EH I, 694

ķesteris, auch šķesteris, der Küster. [Nebst estn. köster aus mnd. koster.]

Avots: ME II, 371

‡ klunkurêt, -ēju,

1) = klunkuruôt AP. (mit uñ ), Lubn., Saikava (mit ùn ² ), Schujen (mit un̂ ² ),Golg., A.- Schwanb.; gleichsam bettelnd hetumlungern, besönders um auf Kosten eines anderen zechen zu können (mit ùn ² ) Mar.; ohne Arbeit bummeln Meselau N.-Peb.; saumselig, zögernd etwas verrichten Sissegal; "nīkt" Golg., (namentlich im Kruge nach einer Zeche noch sitzen bleiben, ohne etwas zu trinken) Gr.-WÜrzau, Meselau; "slikti dzīvuot" Saikava: negribu vairs ar jums k.; man jāstrādā Saikava. visu vasaru e̦sam klunkurējuši bez vērša ebenda;

2) stolpernd oder taumeind gehen
Bauske (mit uñ ), Fest., Mahlup, PV.;

3) = klùncināt ² Nikrazen (mit uñ): nes uzmanīgi! nekluñkurē! Refl. -tiês Nikrazen (mit uñ ), = kluñkstêt 1: nes tâ; lai nekluñkurējas! In der Bed. 1 aus d. klunkern "schlendern", s. Sehwers Unters. 53.

Avots: EH I, 623

kùo, acc. (li. ką̃) und instr. (li. kuõ, apr. -ku) s. von kas "wer, was" [in hochle. Mundarten, z. B. in Mar. n. RKr. XVII, 109, acc. kùo ² neben instr. kuô; in Kabillen n. Pl. kuõ "was"? neben kuô ² tu teici?]. Ausser der rein kasuellen Bedeutung dient kuo,

1) (gleich dem deutschen was) zur Aufforderung, dass eine nicht deutlich gehörte Aussage wiederholt werde, oder auch dass eine zu erwartende Aussage stattfinde;

2) meist nach einem vorhergehenden
laî, zur Vorbereitung auf etwas Wichtigeres: (puiši) cūku nuozaguši. lai tā cūka, kuo (Var.: kur) tā cūka, kuo (Var.: kur) deviņi suvēniņi! BW. 12911, 6, haben ein Schwein gestohlen. Was auch immer das Schwein (kosten oder bedeuten mag), was sollen gar) die neun Ferkel (bedeuten)! trīs puisīši gauži raud mana kapa maliņā. lai tie divi, kuo tie divi, tas trešajis vēl gaužāk 27812, 4, drei Bürschlein weinen bitter am Rand meines Grabes. Wie auch immer die zwei (weinen mögen), der dritte (weint) noch bitterer. lai juostiņa, kuo juostiņa (Var.: juosta, juosta, kuo tā juosta), labāk zirgu pinekliņš; lai māsiņa, kuo māsiņa (Var.: māsa, māsa, kuo tā māsa), labāk sava līgaviņa! 11251;

3) gleich dem Dativ kam in der Bed. "warum, wozu, weshalb":
kuo tu viņu lamā warum (wozu) schimpfst du ihn kuo (Var.: kam) bij man purvā brist BW. 9416, 2 var. kuo nācāt... mūs [u] pusē puķes raut? 14417, 1;

4) kuo vēl (ne) U., warum nicht gar;

5) ostlettisch auch instrumental vor einem Komparativ (statt schriftle. juo) in der Bed. "je": kuo vairāk Latvijā kommūnistu, tuo (vgl. r. чѣм - тѣм) vairāk asu nažu pi juos kaklu L. W. 1921, № 39, 3. te katrs tik meklē kuo vairāk sev labumu pieraust L. W. 1922, I, 2;

6) gelegentlich auch als Ergänzung zu bût "sein":
kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam R. Sk. I, 95. kas tad tas tāds ir? vai arī ir kuo cilvē̦ks U. b. 104, 13.

Avots: ME II, 339, 340

kule: naudas k. BW. 1785, 1 var. pe̦lnu k. 24784, 4. sēņu k. 20909. ubagu k. 34957. man bij laba ganu k.: ganuos gāju. pienu deve, pieguļā cūkas gaļu 29249. tas nuoņēma darba kuli, manu darba nedēliņu 22328, 1. nuostrādāja visu dienu ar savu kuli (der Arbeiter zehrte den ganzen Tag an der mitgebrachten Kost) Warkl.; "re̦snās zarnas gabals, kas nuobeidzas ar aizaugušu galu" Siuxt. bads k. Warkl., ein Geizhals. siekalu kulīte Frauenb., ein speichelndes (geiferndes) Kind. Zur Herkunft dieses Wortes s. auch P. Schmidt FBR. VII, 9.

Avots: EH I, 670, 671

laũnags,

1) die Mittagszeit:
[ne ilgs mans mūžiņš, kâ vasaras launadziņš U.]; der Mittagsschlaf: sajāj tautas, sarībēja, es gulēju launadziņu BW. 14363, 5;

2) die Mittagsmahlzeit
Kand., Dobl. Etn. III, 156, Autz, Spr.;

3) die Vesperkost [in Peterskapelle um 2 Uhr Nachm.
U.]: kad rudenī gājēji dze̦nas launagu, tad saimnieces atbild, ka dzērves launagu aizne̦sušas Etn. III, 156, C., Smilt., Lub., Aps. launagā ap pulkst. pieciem pēc pusdienas. kad saule ze̦māki, rad ēda launagu (citi sauca par palaunagu) Mag. XX, 3, 73;

4) die Mitternacht:
māmiņa mīļa, laid meitas gulēt, sietiņš līguoja launaga laikā BW. 7716; vgl. nu tik sietiņš pusnaktes līguo, pusnaktes līguo, puslaunadziņa (t. i. pusnaktī) 6809. Nebst li. (bei Memel) laũnagas "Vesperkost" aus estn. lõunag "Mittag", s. Thomsen Beröringer 265.]

Avots: ME II, 429

lē̦luôt, s. le̦lluôt; [im alten Gesanbuch n. U. in der Bed. "liebkosen"; vgl. dazu slav. lelējati "hätscheln", ai. lālayati "liebkost". Nach Lautb. bedeute lẽ̦luôt - ein Wunde haben.]

Avots: ME II, 459

lìecene, ein aus einem Lindenbrettchen zylinderförmig zusammengebogenes Gefäss zur Aufbewahrung der Zukost Starth.; liecenes ciba B. Vēstn. [liecenis Für. I], liecinis, ein aus dünnem Holz zusammengebogenes Külmit L.; [vgl. auch Bielenstein Holzb. 515].

Avots: ME II, 492

liẽlnaûdiņš, liẽlnaûdĩtis, Beiname der Rosses, des viel Geld kostende Ross: kumeliņ, lielnaudiņ! BW. 29799. kumeliņ, lielnaudīti, nelauz manu iemaviņu! BW. 21754.

Avots: ME II, 500

luča: auch ("?") Tdz. 51801; eine gute Gelegenheit Saikava; was man auf Kosten eines andern erwirbt NB.: nu man atkal l. NB.; tu izjauci manu luču ebenda. laba l. Frauenb., herrliches Leben. - "padedzītes" ME. II, 510 zu ersetzen durch "Pededzītes", lučka, "Pededzītes",

Avots: EH I, 759

‡ II ļum̃ba Katzd., eine aus Mehl und Fleisch gekochte Speise (als Zukost gebraucht).

Avots: EH I, 774

lũpa (li. lúpa), die Lippe: lūpas kâ pastalas, deguns kâ ķipa, galva kâ spannis. lūpas kâ kauss, von dicken Lippen; lūpa kâ ķipas uosa, von herabhängender Lippe. lūpu od. lūpas atmest, atkārt, die Lippe(n) hängen lassen; [lūpu atšaut od. atviebt U., die Lippe (zum Weinen) verziehen]; lūpas uzcirst, uzmest, die Lippen aufwerfen. strādā lūpu atmetis A. XIV, 321. stāv lūpu atkāris Etn. II, 62. lūpas līdz zemei, neuzmin uz lūpām, sagt man von einem Zornigen, der die Lippen hängen lässt. lūpas taisījās smieties Kaudz. M. kāds vārds tev šāvies od. nācis pār lūpām, was für ein Wort ist über deine Lippen gekommen? Sprw.: kas karstu strebj, tas sadedzina lūpas. vēl jau tev balts aiz lūpas. zaķu lūpa, die Hasenscharte; šķība lūpa, dicke Milch mit Sahne als Zu kost Bauska. [Nach Persson IF. XXXV, 204 f. zu mnd. lubbe "dicke, hängende Lippe".]

Kļūdu labojums:
deguns = de̦guns

Avots: ME II, 519, 520

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. ² 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553

maksât, -ãju,

1) (be)zahlen:
Sprw. lai maksā tas, kas augšām. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. [tas darbu nemaksā U., das lohnt sich der Mūhe nicht.] maksājiet manu skaistu dziedājumu, zahlt fūr meinen schonen Gesang; in der Prosa gew. m. par manu dziedājumu! BW. 974; (mit dem Lok.) cik maksā tagad pīlēs un zuosīs? Mat.;

2) kosten:
cik maksā šis zirgs? šņabis maksājis tik deviņas kapeikas stuopā LP. III, 108. diže̦nais tē̦va dē̦ls maksā sieku pe̦laviņu BW. 988. asaras it ne˙kā nemaksā. In dieser Bedeutung BW. 24702, 1 die reflexive Form gebraucht: cik tā mice maksājas. maksâtiês auch - be-, auszahlen, liquidieren Spr. Subst. maksãjums, die Zahlung; maksâšana, das Bezahlen; auch die Zahlung: man tagad lielas māksāšanas; māksâtãjs, der Zahler, gauss maksātājs, bet cītīgs žūpuotājs.

Avots: ME II, 555

mazbruõkasts, -s, = pabruokasts, die Vorkost vor dem Frühstücke: kas rītā agri cē̦lušies, tie dažreiz ē̦d mazbruokasti Dond.

Avots: ME II, 571

mazvakariņas, die Nachkost nach dem Abendbrot: kad saimniece ar meitām vakaruos ilgi strādā, tad mē̦dz ēst mazvakariņas (priekš gulēt iešanas) Dond.

Avots: ME II, 575

merdziņš, eine Zukost aus feinem Mehl und Fett Apšciems. [Wohl für *mērdziņš; vgl. mḕrce.]

Avots: ME II, 602

‡ mẽršavs Frauenb., mẽršava pīpe ebenda "eine Pfeife aus kostbarem Holz". Umgebildet aus d: Meerschaumpfeife.

Avots: EH I, 809

mielags [?], das Morgenfrühstück, welches am frühen Morgen vor der Arbeit gegessen wird; auch die zur Arbeit mitgenommene Kost Apšciems; ["mielasts, ēdiens"(?) Lis., N. - Schwanb. (hier mit ie ^2)].

Avots: ME II, 652

mitežãm ēst, gemeinschaftlich von mitgebrachter Kost essen U. Zu mit(u)s.

Avots: ME II, 638

muõzêt [auch PS., C., Arrasch, Nitau, muôzêt Kr.], -ẽju, tr.,

1) viel, gierig, unappetitlich essen:
redz, kâ bē̦rns muozē! Kand.;

2) stampfen
Ahs.;

3) foppen
[mùozēt ² Lis., muôzêt Kreuzb.], narrieren [Serbigal], quälen; [überlisten U.]; im Ringkampf besiegen C., Spr., Etn. I, 137: Andrievs ir gan labs, bet vien˙nādi mani muozē Vīt.;

4) etwas zustande bringen, hervorbrigen:
es pats sev izmuozēju kamanas Tirs. n. RKr. XVII, 69;

[5) Kosten verursachen
U.;

6) durchprügeln
U.] Refl. -tiês, sich den Mund vollstofen, viel essen: muozējuos arī, lai vē̦de̦rs paceļas Naud. [Wenigstenis in den Bed. 3-4 und 6 wohl zu slav. mazati "schmieren, salben" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 28 f.]

Avots: ME II, 684

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. ² 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. ² 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696

ņe̦rka, comm.,

1) ein weinerlicher Mensch, ein solches Kind
U., Nerft [ņe̦rka];

2) [ņê̦rka ² od. ņê̦rkulis ² Stenden, jem. (von Menschen und Tieren), der wenig isst und nicht gedeiht;
ņe̦rka ² , ein Ferkel, das nicht gern fressen will Schnikkern]; ein Kostverächter Wain. [In der Bed. 1 nebst ņirkstêt u. a. nach Persson IF. XXXV, 210 zu d. nergeln "halblaut und mürrisch weinen."]

Avots: ME II, 900

pabruõkasts, nom. pl. pabruõkastis [PS.], die Vorkost vor dem Frühstück Etn. IV, 162: se̦nāk linu mīstītājiem ap pulksten pieciem duotas pabruokastis Etn. III, 156. piens ar maizi pabruokasts BW. 8011.

Avots: ME III, 10

paêdiẽns,

1) die Speise, Kost:
es puiša vietu izpildījis par paēdienu un drēbēm RA. kalpiem nav de̦vuši iabu paēdienu LP. VII, 1198;

2) das genossene Mahl, die aufgehobene Tafel:
pēc pātariem un paēdiena brūtgāna tē̦vs nuoje̦m brūtei vaiņagu RKr. XVI, 220.

Avots: ME III, 24

pakuôds, pakuôda N.,

1) der Imbiss:
duod man kādu kumuosiņu pakuodam! Elv., Smilt.; bei Elv. auch duot pakuožam, zum Imbiss geben, also von pakuodis;

2) die Zukost
Dond.: vai tu agrāk esi ēdis bez sāls un pakuoda? Dünsb. dažs labs saimnieks jau nezin, kādu pakuodu būs gājējiem līdz duot LA.

Avots: ME III, 52

palaũnadze [li. palaunagė "Vesperbrot"], palaũnadzis, palaũnags [Dond.], auch palaũnaģis,

1) die Vesperzeit, das Vesperbrot
Kur., Mag. XIII, 2, 58. Kurzemē, Duobeles draudzē (so auch Kand.) vasaras pusdienu saucuot arī par launagu, mūsu launagu par palaunadzi Etn. III, 156; [palaũnadzis, eine Mahlzeit um 5 Uhr Nachmittags Dunika];

2) eine Vorkost vor dem launags U.;

3) die Zeit zwischen Vesper und Abendessen
St.

Avots: ME III, 57

pãrtika, [pārtiks U.], das zum Auskommen, Unterhalt Nötige, das Auskommen, der Unterhalt, der Proviant, die Kost: laba, šaura pārtika LP. I, 132. pārtiku duot, nuopelnīt, uz ziemas pārtiku varēja cerēt Aps, pārtikas biedrība, der Konsumverein.

Avots: ME III, 183

‡ pašizmaksa* die Selbstkosten: neatduodams pašizmaksu Jaun. Ziņas 1938, № 75.

Avots: EH XIII, 178

pavaldzîgs, gute Kost gebend St.; verschlagsam U. Adv. pavaldzīgi "pavalgas vietā": kāpuostus vajaga ēst pavaldzīgi Zaravič.

Avots: ME III, 132

pavalˆga Mar., Friedrichswald (li. pavalga "чѣм приправляют кушанье" Извѣст. II, 380), pavalgs Tr., die Zukost, Zugemüse U.: vai būs pavalgs arī pusdienā? kāpēc tu sausu maizi ēdi, vai tev nav pavalgas? Etn. III, 93. vajag[a] sviesta pavalgai BW. 29260, 1. maizītes un pāvaldziņas aptrūkst. Nebst li. válgyti "essen" und r. волóга "Flüssigkeit, flüssiges Fett ats Zutat, Zukost" zu le. valgs "feucht" (s. dies), s. Jagić AfslPh. II, 398 und Trautmann Wrtb. 358.

Avots: ME III, 132

paval˜gs (unter pavalˆga): auch Dunika, Siuxt, (mit alˆ ² ) Lesten n. FBR. XV, 23, Frauenb., Iw., Strasden: tā man deva miltu putru; kaņepīti pavalgam Tdz. 53632, 3. nuo sviestiņa pavaldziņš BW. 3356, 1. rāceņu biezputru ē̦duši kâ pavalgu Iw. ē̦d pa diviem pavalgiem (isst zu einer Speise zweierlei Zukost) Frauenb.

Avots: EH XIII, 187

II pavārte: auch (mit âr ² ) Dunika; "Weidenumzäunung" Gramsden; "ar zâli apaudzis laukumiņš kādā pagalma stūrī vai ē̦kas tuvumā" Siuxt: sīkais cūku ābūliņš, maura zâle un citas sīkas zâlītes auga pavārtē. cūkas ēda pa pavārti, kāmē̦r sāka augt pa papuvi kādi tītiņi vai kas; kuo tu meklē cita pavārtē ("īpašumā")? Naud.; mans brālis dzīvuo viņa pavārtē (in seiner Kost und Wohnung) Grawendahl.

Avots: EH XIII, 189

III piẽgaža (?), die Zukost: sviestu, taukus lietuo piegažai Katzd.; für piegarža?

Avots: ME III, 250

pìekuôda, piêkuôds ² Sassm., die Zukost (Zugemüse V.): būs gaļas piekuodam Plūd. Llv. II, 367, piekuodām Vank. piekuodam dereja meža augļi MWM. v. J. 1899, S. 482. ēst aizdaru bez cita kāda piekuoda Alksn.-Zund. līdza paņems... gabalu nuo guldību kukuļa, kâ arī sieru piekuodai Janš. Dzimtene ² III, 30.

Avots: ME III, 262

pìekuôdiens, eine schmackhafte Zukost Libau, Ronneb.; etwas, das man piekuôst kann C., Mitau.

Avots: ME III, 262

puspaval˜gs, die halbe Zukost: Sprw. laipns vaigs - pus˙pavalgs. puspavalgs, eine ungenügende Zukost.

Avots: ME III, 431

raũdzît: auch Allasch, Dobl., Erwalen, Frauenb., Lemb., Lipsthusen, Pussen, Schnehpeln, Siuxt, Smilt., Stenden, Tals., Trik., (mit àu) Ramkau,

1): aizbrauc r., vai kaudze nav šķībi nuosē̦dusēs Siuxt. ràudzēt ² pieri, vai nesāp Kaltenbr.; ins Wasser zum Fischfang gestellte Setzkörbe od. Netze besichtigen (in der Fischersprache)
Salis; acht geben auf, sich kümmern um: kas ta[d] par luopu tâ raudzēs kâ par cilvē̦ku? Kaltenbr. pabļāva kādreiz saimniece, parājās, bet vai tad zē̦ni raudzīja? Siuxt. es ne˙kuo neraudzīju, - gāju tik pāri ebenda. vērsis jau tik nejauks, ka viņš nerauga pa[r] cilvē̦ku ar ebenda. par zirgiem viņi neràuga ² Linden in Kurl. kuo tur par viņu r˙! Sonnaxt. r. (= vārduot) vīveles Frauenb. zirgam muti r., dem Pferd das Maul reinigen Diet.;

3): r. rāciņus (rācēņus Siuxt) Frauenb., unter einer noch wachsenden Staude Kartoffeln herausholen und darauf die Vertiefung wieder zuschütten;
‡

4) abschmecken, kosten:
ràugi ² jaunās maizes! Zvirgzdine. sivē̦ns kādu laiku neraũga ne˙kuo, - pēdīgi sāk ēst Seyershof. (suns) vairāk dienas nebija maizes raudzējis Pas. IV, 516 (aus Dricēni). par vasaru neràuga ² gaļas drupanas Auleja. Refl. -tiês,

2): tumsā ... nevarēja manīt, kāds raudzījās viņas vaigs Rūžu Kr. 12. Subst. raudzîšana: laba pupu r. BW. 33116; raudzījums: par pupiņu raudzījumu BW. 25500; raudzîtājs:

1) pirksim pupu raudzītāju! BW. 5571; ‡

2) "vārduotājs" Frauenb.

Avots: EH II, 356

sabiņas, der Ertrag der eignen Arbeit Oppek. n. U.: sabiņu lini, im eignen Felde gesäter und selbstbearbeiteter Flachs Mar. sabiņas ēdējs, einer, der selbst für sein Essen sorgt (ein Knecht, der nicht vom Wirt bekostigt wird) ebenda. saimniekam deva sabiņas (atsevišķi ēst, lai saime nere̦dz) Mar. Auf Grund einer dem slav. sobě apr., sebbei "sich" entsprechenden Form entstanden? Oder entlehnt aus r. cóбина "coбь, пожитки, нажитки, достоянье" Zu Gunsten einer Entlehnung spricht entschieden das o in sobiņas Mar. "etwas, was jem. für sich besitzt".

Avots: ME III, 593

sālimputra, eine Art Mehlbrei, der als Zukost gegessen wird Salisb.; miežu vai kartiņu sālimputra A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 51.

Avots: ME III, 802

sā`ļš,

1): auch (mit â ² ) Kaugurciems, Orellen (unbek. in Borchow, Heidenfeld, Lasd., Lubn., Marienhausen, Salis);

2) ķērēji mūs sāļi un sīvi piekava Janš. Dzimtene I, 314. - Subst. sàļums, die Salzlake
Ceļi III, 64, (mit â ² ) Dunika, Salis; salzige Zukost (z. B. Heringe) BielU.

Avots: EH XVI, 471

šàurs (li. siaũras "schmal"), eng, schmal, beschränkt: jauni puiši, šauras acis BW. 12304. actiņas gluži šauras A. 1896, S. 135. šauriņa izkapts A. XX, 860. šaura pārtika (schmale Kost) LP. II, 132. Subst. šàurums (li. siaurùmas "Schmalheit"), die Enge, Schmalheit: jūŗas šaurums, Meerenge; zemes šaurums, die Landenge. wenn vom Begriff "eingebogen" auszugehen ist, nebst le. saurs Zbiór XVIII, 403 "schmal", zur Wurzel seu̯- "biegen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 470), wozu vielleicht (wenn urspr.: gebogen, gekrümmt) auch aksl. šujь, ai. savyá-ḥ, av. haoya- "link" (zur Bed. vgI. le. krèiss, lat. laevus, d. link, die alle eine urspr. Bed. "gekrümmt, gebogen" voraussetzen). Hierher dann vielleicht auch saũja (als "Eingebogenes") und slav. sujь

Avots: ME IV, 7

skriemenes, skriemes,

1) das sich bei beweglichen Dingen abläuft
L.; der Abgang, das Abgenutzte U.;

2) die Unkosten
Elv. (skriemes), L.;

3) "=skriemelis" Sessw. n. U.; (skriemenes) "vertibulum, verticulum" Elger Dict. 145.

Avots: ME III, 896, 897

slibinât,

1) "maz duot, krāmēties": kuo tu tur slibini? Erlaa;

2) in kleinen Bissen essen (wie jem., der schon satt ist, dem das Essen nicht schmeckt, oder der sich geniert)
Kalz., Marzen. Wenn -li- hier Reduktionsstufe zu -le- ist, vielleicht zu dän. dial. slappa "schlürfen" u. a. (bei Falk-Torp unter slabbe). Oder (mit altem i) eher zu lat. lībāre "ein weniges von einer Sache wegnehmen, wovon kosten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 391).

Avots: ME III, 930

smeķêt, -ẽju (intr. auch -u), intr., tr., schmecken, kosten: kas pašam labi smeķ RKr. VI, s. v. 111. nesmeķ ēst, nesmeķ dzert BW. 13646, 18. Aus mnd. smecken.

Avots: ME III, 956

II smice̦ns, ein Stück Holz, das nicht brennen will Oppek. n. U., smicani (wohl mit hochle. a aus e̦), (von Feuchtigkeit) durchtränktes Holz Mar., smicans, ein (von Feuchtigkeit) durchtränkter, halbverfaulter Balken Mar.: smicani vien ir, nede̦g ne˙maz Mar. n. RKr. XV, 136. - Wenn mit -mi- aus reduziertem -me-, vielleicht zu slav. smokъ "Zukost" (zur Bed. vgl. le. pavalgs "Zukost": valgs "feucht").

Avots: ME III, 961

smiêkls Kl., Prl., Wolm. u. a., smiêklis ² Siugt, Wandsen, Kurs., Gelächter, Scherz, Spott; smiêkli, Kurzweil U.: viņš ir saviem kaimiņiem par smiekli tapis Glück Psalm 89, 42. tāds mazs, mazs smiekliņš Leijerk. II, 263. man pašam smiekli nāca, ich selbst musste unwillkürlich lachen BW. 564, 7. Sprw.: smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž Birk. Sakāmv. 68. ne smieklam (Var.: smiekļiem) es atnācu BW. 902. smieklā likt, verspotten U.: citi sagrābe... kalpus, lika tuos smieklā un nuokava tuos Glück Matth. 22, 6. smieklam, im Scherze U.; pa smieklu oder smieklam runāt, im Scherz sprechen U.; smiekla darbs, eine Arbeit, die keine Anstrengung kostet U.

Avots: ME III, 968

stãvêt,

1): ja bē̦rns neizaug, tur ne˙viens nevar priekšā s. (vor etwas behütend)
Seyershof. viņš dažreiz paliek stāvīts Ramkau;

2): ar vieniem radiem saietas, ar citiem - stāv naidā Linden in Kud. pusmūža gaduos stāvuošs ... kungs Janš. Dzimtene V, 111. kādā vērtē tagad stāv ādas Anna Dzilna 189. jūŗā stāv šķūmains ūdens Kaugurciems. tas jau uz zvejas vien stāv (ist immer mit dem Fischen beschäftigt)
Kaltenbr., Linden in Kurl. pasaule uz puostu vien tagad stāv Strasden. brīvā s. ebenda. man sāp, ka tu manā mantā stāvi (von meinem Vermögen lebst) Frauenb.;

4): cik ilgi tad ķiegeļi stāvē̦tu? Kaltenbr.

5): dienas s. AP. "kungu gaitās iet" "6) mit" ME. III, 1053 zu verbessern in "7) mit" tava dē̦la valuodiņa stāv līdz asu zuobentiņu BW. 3126; "7) wert sein (infl.)" ME. III, 1053 zu verbessern in "8) wert sein, kosten
(infl.; nach r. cmoumь)"; nestāv (es lohnt sich nicht) dvēseles savas smērīt Pas. X, 137. man nestāv tik tālu iet Saikava. svešai mātei nestāvēju maza vaŗa gabaleņa Tdz. 38089 (ähnlich 38139; 43773). Subst. stāvêšana: man laukā s. BW. 30437, 5; stãvê̦tājs, f. s-ja: aiz durvīm stāvē̦tāja BW. 23948.

Avots: EH II, 574

‡ tāme,* Voranschlag, Kostenanschlag.

Avots: EH II, 671

tẽriņš PS., U., Spr., auch Plur. tēriņi U., der Aufwand, die Ausgaben, Unkosten, die Zeche: tēriņa maksa BW. III, 1, 30. ceļa un tēriņa naudas Konv. ² 596. Aus mnd. teringe "zehrung, Aufwand".

Avots: ME IV, 173

‡ ukšiņa Sackenhausen n. BielU. "Zukost zu Kartoffeln u. a."

Avots: EH II, 712

uzbaudît, kosten, essen, geniessen (perfektiv): uzbaudīt uz kārā zuoba, naschen.

Avots: ME IV, 316

uzê̦das, die Nachkost, das Dessert Bilsteinshof n. Etn. II, 82; uzê̦dām AP., als Nachkost, Dessert Wid.: viņš uzē̦dām pie pantaga mieluosies Liev. Brez. un Hav. 250. miltu ēdiens tagad bija tikai kâ uzē̦dām, kâ slāpju dzesēšanai Latv. kuo nu ņemt vē̦lāk uzē̦dām? Druva I, 719. vai tev kā uzē̦dām negribas? Blaum. Pie skala uguns 126.

Avots: ME IV, 330

uzêst,

1) etwas geniessen, einen Imbiss nehmen:
uzē̦duši kluosterī ieduotuo maizi Janš. Mežv. ļ. I, 60. uzēda vakariņas II, 323. vai nav kas kuo uzēst?

2) als Nachkost geniessen
Spr.: uzēst kuo saldu virsū;

3) aufessen:
tas (= sirmītis) bija visu sìenu uzēdis Janš. Mežv. ļ. I, 346, Refl. -tiês,

1) etwas essen, fressen, geniessen, einen Imbiss nehmen:
lai uzē̦duoties uogu Janš. Bandavā lI, 88, var pagrābties pa saujai (sc.: pupu vai zirņu) un uzēsties 218. zirgu... ielaidu te˙pat dārzā, lai uzē̦das Precību viesulis 41;

2) als Nachkost essen:
beigās uzēsties salduo ēdienu Erlaa, Ogershof, Segew., Widdrisch. viņš vairāk uzēdies (hat mehr gegessen als nötig, zuträglich) Drosth.;

3) sich auffüttern, fett werden
U.: sivē̦ns uzēdies Bauske, Bers., Dond., Saikava;

4) zornig werden
(perfektiv): viņš man uzēdies (ist auf mich erzürnt) Adsel, Bers., Dond., PS.;

5) (auf etw. od. jem.) versessen sein:
puisis uz meitas kâ uzvdies (ist sehr verliebt) Arrasch, Jürg. viņš uz manis kâ uz˙ēdies ("lässt mich nicht in Ruhe") AP.

Avots: ME IV, 330, 331

vê̦de̦rs,

1): auch C., Kaltenbr., (mit ê̦ ² ) Siuxt; par vē̦de̦ra lāpījumu BW. 20277. vê̦de̦ri Kaltenbr., Eingeweide von Tieren.
par vē̦de̦ru (die Kost, ohne Geldlohn) strādāt BielU. ganam nedeva algu, bet vē̦de̦ru un kādu lindraku Siuxt; "skalu plēšamā kuoka iekšējā daļa, nuo kuŗas izje̦mta serde ebenda;

2): "siena vai labības kaudzes vidējā (platā) daļa" Siuxt; vê̦de̦ri Ramkau "gruoda apaļie sāni."

Avots: EH II, 774

I vẽlêt, -lu ([mit ē̦] AP., Arrasch, Bers., C., Golg., Jürg., KatrE., Lubn., Memelshof, Saikava, Schujen, Schwanb., Sehren, Sessw., Sonnaxt,Stenden, Wandsen, [mit ẽ ] Adiamünde, Dond., Dunika, Pankelhof, PS., Ruj., Salis, Segew., Wainsel) od. -ļu (Glück II. Makkab. l, U., Mar. n. RKr. XVII, 144, Kaltenbrunn, Oknist, Selsau) od. -ẽju, -ẽju.

1) (jem. etwas) wünschen
U.: es vēlēju uozuolam trīs gadiņi nezaļuot BW. 13377, 4, nu laimīte javēlē: lai dievs duod divas vārpas viena salma galiņā 32856, 1. laimes vēlēt, Glück wünschen, gratulieren. vieglas smiltis vēlēt Aus. I, 44, (einem Toten) leichte Erde, Ruhe wünschen. labu dienu tas mums ... nevēlēja Alm. Kaislību varā 104. Part. praes. pass. vē̦lams, vẽlẽjams, wünschenswert, erwünscht: būtu vēlējams zināt Kaudz. Vecpiebalga 110. cits uzaicinājums .. . nevarēja būt vēlējamāks par šuo Jaunie mērn. laiki III, 27;

2) gönnen
U.; zusprechen: kalpam duodi, māmuliņa! kalpam biji vēlējusi BW. 10227, 3. vēl[i]. Laimiņa, man nuomirt! 27304, 5 var. tuo es tev vēlējis St., das habe ich dir zugedacht. vē̦lat, brāļi, neliedziet! tē̦vs, māmiņa man[i] vēlēja BW. 13360, 2;

3) erlauben
U., Frauenb., Ruhtern, Salis: te̦vam nebūs tūdaļ vēlēt, kad . . , bē̦rni lūdzas spēlēt JK. 11, 97. viņi man vē̦l ņemt, kādu vien gribu Janš. Bandavā II, 132. jūs... vē̦lat viņam mani ņemt Precību viesulis 36;

4) "?": es būt[u] dievu vēlējusi (hätte mir von Gott erwünscht?),
būt[u] es jaunā nuomirusi BW. 27304, 6. es būt[u] dievu vēlējuse, kad es būtu saimeniece 31056;

5) befehlen
(gew. pavẽlêt): zē̦ns darīja, kâ bija vē̦lē̦ts Kaudz. M. 12. Refl. -tiês.

1) (sich) wünschen:
varēsi būt, par kuo tik vēlies. zemē būtu vēlējies ielīdis A. XI, 52. ķēniņš nuo žē̦luma vẽ̦las nagus nuokuodis LP. IV, 73. nevẽ̦luos ne dzimusi, ne vēl liela uzaugusi BW. 8752. vēlējuos nepinusi (sc.: vaiņagu) 6152;

2) sich anvertrauen:
dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams BW. 30712. Subst. vẽlêšana,

1) das Wünschen;

2) das Gönnen; das Erlauben, die Erlaubnis:
par dieviņa vēlēšanu tuop[u] areja līgaviņa BW. 7299. kam tas gāja... bez kundziņa vēlēšanas (ohne die Erlaubnis des Herrn) 31651; vẽlêšanâs, der Wunsch: saki trīs vēlēšanās! V. sasniedza savu karstākuo vēlēšanuos Ar. Krišj. Valdemārs 4; vẽlẽjums, der Wunsch: laimes vēlējums, der Glückwunsch, die Gratulation. vienam būšu... pa Lāimītes vēlējumu (Var.: iē̦mumiņu, likumiņu: nach dem Wunsch, Beschluss der Schicksalsgöttin) BW. 1946; vẽ̦lê̦tãjs,

1) wer wünscht:
manim ļauna vē̦lē̦tāja BW. 116. ļaunas dienas vē̦lē̦tāja 9105 var.;

2) wer erlaubt; wer zuspricht:
kad izaugu diza meita, tē̦vs tautām vē̦lē̦tājs BW. 2007; 3367. Zur Wurzel von vala (s. dies). Nach Bezzenberger Γερας 196 ¹ - wohl des wurzelhaften ē wegen denominaīiv (vgl, ai. vāra-ḥ "Kostbares"). Doch könnte ē für e nach Präfixen aufgekommen (vgl. vãrêt neben varêt) und nachher auch ins Simplex eingeführt sein, um es von vetèt "mit dem Waschbläuet schlagen" zu unterscheiden, wobei vieileicht auch das entlehnte vẽlêt II und besonders pavẽlêt 3 milwirken konnte.

Avots: ME IV, 556, 557

vērdiņbļuoda, eine einen vērdiņš kostende Schüssel: Zana ienesa ... vērdiņbļuodiņā grauzdē̦tu cūkgaļu MWM. VII, 815. .

Avots: ME IV, 560

zeija,

1) ein Küfen beim Bierbrauen, daraus das Bier läuft
St. (zeije); ein Gefäss zum Blerbrauen Bielenstein Holzb. 297 (mit Abbfld.), (zeijas baļla) 303, Spr., (mit eĩ ) Siuxt, (mit èĩ ) Selburg, (zeja) Oknist: se̦sks dara alutiņu; piecas mucas stipra alus, zeija krāca krācamā BW. 2324. kubuls rūga, zeija te̦k BW. 19612;

2) eine schwache, dünne Suppe mit wenig Zukost
Naud. In der Bed. 1 aus d. Seihe (im Grimmschen Wrtb, unter Seihe z. B. hoppen-seige, wein-seyhe );in der Bed. 2 aus mnd. sei(g) "beim Bierbrauen übriggebliebene Malztreber"?

Avots: ME IV, 703