Paplašinātā meklēšana

‡ dēlīts, ein Mutterkalb (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 318

glîts: auch Heidenfeld; glîta ² meitene Ramkau. glîta mē̦rga Zvirgzdine. tuklas cūkas ir glîtas ebenda. Adv. glīti, ‡

2) ganz, vollständig
(vgl. gluži): viņš nu e̦suot glîti ² pie gala (d. h., er werde bald sterben) AP.

Avots: EH I, 393

glîts [Serbigal, Preili, Nerft, AP., Wolm., Kl., glĩts Līn., Nigr., Rutzau, Ruj., glatt, nett, zierlich U.], sauber, hübsch, sauber und sorgfältig gemacht, fein, passend: glītas drēbes. raugi meitai glīta darba! BW. 12170. vērsītis bij ļuoti glīts JK. Adv. glîti, lok. glīši, sauber, hübsch, fein: glīši slauku tautu namu BW. 23390, 4. glīti (Var.: glīši), meitas, dzīvuojiet liela ceļa maliņā, gludu galvu, baltu muti, tīru namu, istabiņu! 14086. auni, māsiņa, glīši kājas! 16945. kuoklītes glīti skan VL. [Wohl zu glits (s. dies) usw.; vgl. Persson Beitr. 793 ² .]

Kļūdu labojums:
23330, 4 = 23390. 4 var.

Avots: ME I, 627

līts, -s (unter līte): "mit ĩ" N.-Rahden.

Avots: EH I, 751

lîts: auch Aulela, Borchow, Daudsewas, Fast., Gr.-Buschh.,. Grosdohn, Kaltenbr., Kalz., Kokn., Krāslava, Kreuzb., Laud., Lubn., Marzen, Nerft, Odsen, Pilda, Saikava, Schwanb., Selb., Setzen, Sonnaxt, Stirniene, Welonen, Zvirgzdiņe, (n. Manz. Lettus) Wallhof; in KatrE und Oknist - ein i- Stamm; lîti staigā vis˙aplīk Gr.-Buschh. līteņš lija BW. 19376 (aus Lixna und Višķi). lij, lītiņ! 14371 (aus Odensee). smalka līts pielijuse 3036, 1 var. (aus KatrE.).

Avots: EH I, 751

lîts (li. lytùs) [Kl., Bers., Warkh., Warkl.], plur. līti Kroppenhof, für liêtus, der Regen: ceļu izrāvis līts Sudr. E.

Avots: ME II, 491

neglîts, neglīšs, unreinlich, hässlich, abscheulich: neglīts darbs; negrib (neglīši) iet Etn. III, 145. negrib mūsu māmuliņa tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888.

Avots: ME II, 713

nenùodalîts, unabgeteilt, unartikuliert: mēs dzimstuost varam tik nenuodalītas skaņas nuo sevis izduot Teod.

Avots: ME II, 724

nesàlîts, ungesalzen: nesālīts sviests.

Avots: ME II, 732

nùomurlîts, beschmutzt, besudelt Nerft.

Avots: ME II, 823

nuoturlīts, schmutzig Nerft.

Avots: ME II, 879

paglîts, recht nett: nama māte pave̦ca, pare̦sna, paglīta, paveikla dāma Latv.

Avots: ME III, 29

I plìts ² (o-Stamm!) Mar. n. RKr. XV, 131, der Kalkstein; plīts, Fliesenstein Wid.; vgl. plītē I.

Avots: ME III, 350

sàlîts, a): auch (mit â ² ) Kand., Kaugurciems; b): kad sāka teikt, tīri s. ("ass, ļauns") nāce laukā AP.

Avots: EH II, 470

sàlîts, s. sàlît.

Avots: ME III, 802

trejdalîts*, dreiteilig (?): trejdalītas marmortrepes Vēr. II, 1272. trejdalītā zeme Rainis Ant. un Kl. 89.

Avots: ME IV, 229

àizgaņģis,

1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;

2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gaŗe̦ns pļavas gabals aiz meža stūŗa vai ar zemes strēmeli atdalīts gaŗe̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;

3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;

4) die Einöde, Wüste.

Avots: ME I, 26

‡ apkũsât Jürg., (mit ũ ² ) Bauske, Kal., OB., beim Sieden, Überwallen ringsum besudelt werden: katls apkūsājis Bauske, Jürg. grāpja malas apkūsājušas ² Kal., OB. apkūsājuse plīts ebenda.

Avots: EH I, 95

‡ II apmar̂guôt Warkl., leicht beregnen (tr.): līts apmarguo sienu.

Avots: EH I, 100

‡ atkàist ² (li. atkaĩsti) Oknist, sich erwärmen: nu tu esi diezgan atkaitusi pie plīts.

Avots: EH I, 145

atkrisnis, Dem. -ĩtis, das Abgefallene, der Abfall: dūņu tur, te atkrisnīti - pereklīts darināts Plūduonis, Naud.

Kļūdu labojums:
dūņu = dūnu
pereklīts = pereklītis

Avots: ME I, 168

‡ čar̃vãns AP., ein brünetter Mensch (mit dunkler Haar- und Gesichtsfarbe): Jēcis bij neglīts, me̦lns kâ č.

Avots: EH I, 285

cept, ce̦pu [dial. auch cepju], cepu (li. kèpti),

1) tr., backen, braten:
maizi, gaļu. Sprw.: guļuot maizi nece̦p. ikdienas māte raušus nece̦p. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. ce̦pts cālis zuobuos nekrīt. ne ce̦pts, ne vārīts (oft mit dem Zusatz: ne salds, ne sālīts), weder Fisch noch Fleisch;

2) intr., braten, backen:
kur ce̦p, tur pil od. smird, oder: kad ce̦p, tad uož. vai tu ēdi nece̦pušu? BW. 13730, 16. krāsns nav labi izkurināta; tāpēc maize ne˙maz labi nece̦p; selten das Refl. - tie-s in dieser Bedeutung: krāsns priekšā cepās kartupeļi Stari II, 651. cepetīt, sāc nu reiz cepties brūns Lub., Fest. [maize ce̦pas Salis, Lemsal];

3) sengen, brennen (von der Sonne):
ta ta nu ce̦p kâ ce̦p! Intr., sich sengen lassen: kuo tad te saulē cept? [Vgl. dazu Boisacq Dict. 84 und Trautmann Wrtb. 211.]

Avots: ME I, 373

II ce̦rs,

1) die Staube, der Strauch
RKr. III, 135, ein staudenartig aus einer Wurzel sich ausbreitendes Gewächs, [die aus einem Korne aufschiessenden Roggenhalme U.], knorrige Baumwurzeln, eine Gruppe von Sträuchern, Blumen: čūska ielīda ce̦rā LP. III, 75. liepa auga ar uozuolu vienā ce̦ra krūmiņā BW. 22418. kārklu ce̦rs = pudurs; dadža ce̦rs BW. 15705; priedes ce̦rs BW. 30140; nātru c. Vēr. II, 1245; ce̦ru papardes LP. VII, 1275. ce̦riem auga baltas puķes BW. 14246. baltu puķu ceriņš auga 6438. dziesmu ce̦rs ein Volkslied mit den dazu gehörigen Varianten Bar.;

2) ein bewachsener Hümplel
[cē̦rs L.] im Moraste St.;

4) der Sprössling:
dieva suolīts ce̦rs CF.;

5) der Pürzelknochen
L. Zu le. ce̦ra, li. kẽras "verwitterter Baumstumpf; Staube; куст, корневище, корень", kìrna "коряжиик; острый пень, остающiйся послѣ срубки прутяных кустарников", apr. kerbense "Strauchbirke", kirno "Strauch", slav. korenь "Wurzel" u. a., vgl. Leskien Nom. 162, Trautmann Wrtb. 127, Berneker Wrtb. I, 570, Zupitza Germ. Gutt. 110, Osthoff Parerga 48 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 315 f., Fick Wrtb. III ^4, 77, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 63.]

Kļūdu labojums:
vienā ce̦ra = viena ce̦ra
dadža ce̦rs = dadžu ce̦rs

Avots: ME I, 375

gaîlis: Dernin. acc. s. gailiņu BW. 23278, 2 var.,

2): gaiļuos kāds nāk un grib iet zārkā Pas. IV, 232 (aus Serbigal). gaiļuos māte maltu cēle Warkl. pa gaiļiem, zwischen Mitternacht und Morgendämmerung
Seyershof;

4): rube̦na g., der Birkhahn
Sonnaxt; dusmu g., ein streitsüchtiger Mensch, ein Zänker Diet.; ē̦rmu g. Sassm., ein Sonderling Possenreisser; purvu g. VL. "?";

7): gaĩlītis Dunika, Orellen, gaĩlīts (Stammform?) Salis, der Pfefferling;

9): piens sagājis gaîļuos Friedrichshof bei Ronneb.; ‡

10) die Frucht des Ahorns
Dunika; ‡

11) gaĩlis Orellen "cē̦rpa, purvu augs baltām pakām": e̦ze̦ra dibe̦nu re̦dzuot ar ... sūnām, laišku lapām un tumšajiem gaiļiem Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 871; ‡

12) (verblümt) das männliche Geschlechtsglied
Frauenb.; gailītis dass. (zu Kindern gesagt) Frauenb.: ej, dē̦ls, izlaid gailīti! (saka māte vakarā puikam, lai iziet izčurāties) AP. In der Bed. 7 und 11 (man beachte die Intonalion!) etwa zu apr. gaylis "weiss"?

Avots: EH I, 376, 377

gàisinât [li. [gaišinti "tilgen"; zu gàist], tr., vergeuden, vertun, verschleudern: viņš gaisināja, gaisināja savu mantu, kamē̦r izgaisināja visu. lai vējiņš pāri pūta, lai salmiņus negaisina BW. 28788, 1. [vajag tikai, ne˙maz negaisinājuot laika, karsti ķerties pie pašizglītības darba Latgalīts 1922, I, 4.]

Avots: ME I, 586

glîši, s. glīts.

Avots: ME I, 627

giļšs, = glīts: glīšas drēbes Glück II Mos. 33.]

Avots: ME I, 627

glīve,

1) Wasserblüte, der grüne Schleim auf dem Wasser, der Schlick, der Schleim
L., St., U., Konv. ² 2673;

2) die Farbe
Allend. n. U. [Zu li. gleĩvės od. gléivos "Schleim", poln. gliwieć "verderben (vom Käse)", klr. гли́ва "Leberschwamm", gr. γλοιός "klebrige Feuchtigkeit", gleims, glīts u. a., s. Wood IF. XVIII, 43, Zupitza Germ. Gutt. 147, Walde Wtb. ² 348 unter glūs, Boisacq Dict. 150 f., Berneker Wrtb. I, 304, Trautmann Wrtb. 92 u. a.]

Avots: ME I, 628

ietē̦rpa, ietē̦rps, die Einkleidung, Ausstattung: dzejuoļu ārējais ietē̦rps ir glīts Latv.

Avots: ME II, 81

jimt: jim̂t Borchow n. FBR. XIII, 31, Oknist n. FBR. XV, 194, Pilda n. FBR. XIII, 46, Skaista n. FBR. XV, 34, Warkl. n. FBR. XI, 105, Auleja, Līvāni, Zvirgzdine, jîmt ² Sussei n. FBR. VII, 131; in Auleja, Līvāni, Oknist, Skaista, Warkl. dazu prs. je̦mu (> jamu), prt. jèmu ² , in Zvirgzdine - prs. jemju (> jemu), prt. jêmu; miegs je̦m, der Schlaf kommt Auleja. kāss je̦m, der Husten übermannt einen ebenda. zuobi, izkapts neje̦m (= negriêž) ebenda. munu svītu līts (der Regen) neje̦m caur ebenda; anfangen, beginnen (= jimtiês

2) Lettg.: puķes jēme ziedēt Zvirgzdine. jau mūsijie jēme sienu pļaut ebenda. ‡ Refl. -tiês,

1) = uzņem̂tiês 1 Auleja: jēmēs atiet rudzu pļautu;

2) anfangen, beginnen
(r. взяться ) Lettg.: je̦mas līt Auleja. je̦mas sāpēt ebenda. jis jimsies jau iet pa ceļu Pas. X, 19 (aus Welonen);

3) "lernen"
Auleja: tis nuo tā je̦mas (lernt das Spinnen).

Avots: EH I, 565

‡ kāmerêt Laidsen, kramen (?): kuo tu kāmerē nuo plīts žagarus ārā? Refl. -tiês,

1) (s. ME. II; 191 a): nekāmerējies pa de̦gunu! N.-Peb. k. ap bļuodu Laidsen; ‡

2) sich mit einer Reparaturarbeit abgeben
N.- Peb.

Avots: EH I, 600

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168

ķe̦mza, comm.,

1) [ķe̦m̃za N. - Peb.;], = ķemsis

I Serb.;

2) wer unsauber beim Essen od. bei der Arbeit ist -
neglīts darbuos, ēšanā: tas tāds ķe̦mzas darbs.

Avots: ME II, 364

I ķepis,

2): ein Handwerker (namentlich ein Maurer), dessen Arbeit unsauber
(neglīts) ist Golg.

Avots: EH I, 696

knasts "smalks" (fein), [gut, angenehm, hübsch]], "glīts": knasts cilvē̦ks Oknist, [Wessen]. knasts augumiņš. Adv. knasti, fein, hübsch: tik knasti viņi ģērbjuoties [Sauken], Jauns. Blt. gr. I, 193. knasti strādāt, = glīti strādāt. [Zu got. hnasqus "fein (von Gewändern)", ae. hnesce "zart, weich"?]

Avots: ME II, 243

II ķopsis, ein kleines, [altes Ruj., N. - Peb.] Gefäss, Geschirr Ubbenorm, Ruj., Salisb.; ["neglīts vai apdaudzīts trauciņš" Lemburg, ein altes Schöpfgefäss Neu - Wohlfahrt. Vgl. kopsis].

Avots: ME II, 391

kuliks, ‡

2) ein gewisser Vogel:
kad ... kādas dienas rasas nav, tad k. stipri brē̦c: "kur līts, kur līts?" Pas. I, 402 (aus Kreuzb.). Wohl aus r. кули́к "Schnepfe".

Avots: EH I, 671

lãpît: III prs. lãpī Roop; ‡

2) prügeln:
sāk tuo l. Pas. III, 43. Refl. -tiês: "knuopēties 1" Laud., "knuosīties" Wessen: vīstas lāpījas: būs līts KatrE. Subst. lãpījums: panēma lāpījumu (Flickarbeit), kuo vajadzēja pielāpīt Seyershof.

Avots: EH I, 728

II lasinât, ‡

2) tröpfeln
(intr.), in undichten Tropfen fallen Auleja: līts sāk l.

Avots: EH I, 721

līte, [līts LKVv.], der Plur. häufiger lītis, der Sing. līts, -s (li. lytìs "Eisscholle") nicht belegt, die Scholle, Eisscholle: ve̦cās lītis skanuot irst MWM. 1908, S. 129. plūdi saulē liesmuo, laistās, lītis zvīļuo, zib un dzirkst Zvanpūtis.

Avots: ME II, 491

I maks (li. mãkas), Demin. maciņš, verächtl. maķelis, der Beutel: izbēris nuo maķeļa labu kaudzīti naudas LP. VI, 805. Sprw,: kad makā neskan, tad gudrības trūkst. rublis akā vai makā, Devise eines Trinkers. suolīts makā krīt. maks skuopam čīkst nuo kabatas ārā ve̦lkuot. adāms maks, der Strickbeutel A. XX, 136; bultu od. bulšu m., der Kocher; naudas m., Geldbeutel; putekļu maciņš, der Staubbeutel. [Zu maksts (s. dies), li. mẽkeris "Geldbeutel", makšnà "Scheide", apr. danti-max "Zahnfleisch", aksl. mošьna "Reisesack", r. мошнà "Geldbeutel" und (?) ahd. mago "Magen", s. Wiedemann BB. XXVIII, 66, Stokes Wrtb. 197, Zupitza Germ. Gutt. 134, Trautmann Wrtb. 166.]

Avots: ME II, 554

matît (li. matýti "sehen"), -u, -ĩju, fühlen, empfinden, merken: ja trīs dienas kurināsi, tad kaut cik matīsi siltuma LP. IV, 146. kas dievu nemīlē, tas dieva dusmas matīs A. XI, 53. par vāju sevi mati MWM. VI, 681. Refl. -tiês, scheinen, vorkommen, sich zu befinden scheinen: matās, tur jauna sieviete sēd Stari II, 595. namiņš duomīgs skatās caur birztalu, tas vientulīts matās MWM. XI, 258. te tē̦va mājās matās VI, 404. Subst. matījums, eine Ahnung, Vorahnung: tās ziņas vēl nav pilna zināšana, ir tikai matījums Izgl. III, 19. - Nebst li. matrùs "vorsichtig" zu slav. motriti "schauen", gr. μάτος "Forschen, Suchen" u. a., s. Trautmann Wrtb, 171, Prellwitz BB. XXVI, 308 f., Rozwadowski IFA. XII, 303, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 206, Osthoff IFA. XV, 105.]

Avots: ME II, 566

III maule, ein Keil, Pflock: muns čuoksts ar maulēm (> ostle. mauļam) aiz maulīts Zb. XV, 195 "mój tyłek kołkiem zatkany".]

Avots: ME II, 569

mirgât,

1): auch (mit -ât ) Auleja, Linden in Kurl.: zvaigznes mirgā;

3): auch Erlaa; "līt re̦tām lāsītēm" Auleja: līts mirgā.

Avots: EH I, 817

nelietis, f. -te, nelietnis, ein Taugenichts, Schlingel, kein Nichtsnutziger, Nichtswürdiger, Niederträchtiger: nelietītis mani pēla BW. 8707. kas būs kāda nelietnīte, ne ar kāju neapgrūž 29799, 8. nelietnīti, bāleliņ baŗuo labu kumeliņu! 12115. vai tie visi slikti augļi, kuo nelieša tārpi grauž? 9017. kâ tev pliķē nelietuonis GL. [kāpēc tad jūs ar tādu nelietību nelieši tuopat? Glück Hiob 27, 13. Bei Glück auch als Adjektiv: neliešiem ļaudīm II Sam. 6, 20. neliešus iepriecinātājus Hiob 16. ja nu tas sāls nelietis, ar kuo tad taps sālīts? Markus 5, 13.]

Avots: ME II, 722

‡ nerḕ̦ms ² (> ostle. narā̀ms), ein Schimpfname ("neglīts cilvē̦ks, piem., piedzēries, aptraipījies ar asinīm") Warkl. n. FBR. XI, 121.

Avots: EH II, 18

nùoderglît, tr., beschmutzen, besudeln [Annenburg, Garrosen]: vīri nuoderglītuos kankarus aizme̦t pruom Druva I, 606. netīrs, caur un cauri nuoderglīts kruodziņš Purap. viņas nere̦dz puņķiem nuoderglītuos bē̦rnus nuoderglījies ar dubļiem līdz acīm Naud.]

Avots: ME II, 774

nùomir̂dzinât: līts nuomir̂dze̦nāja Saikava.

Avots: EH II, 69

‡ pamurît "lē̦nām vārīt uz plīts katlā" Frauenb.

Avots: EH II, 158

‡ pãrmir̂dzinât, über ein gewisses Gebiet hin ein wenig regnen Saikava: nebija liels līts: pārmirdzināja, un pēc kāda brīža atkal varēja sìenu kast.

Avots: EH II, 207

pā̀rts: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Kalupe n. FBR. XVIII, 40, Zvirgzdine n. FBR. X, 25, Nerft, Pilda,

1): auch ("plīts priekša") Bērzgale, ("krāsns priekša; mūrītis, kas piemūrē̦ts plīts priekšā, lai uguns nekrīt ārā") Kaltenbr., ("bedrīte krāsns priekšā, kur stāv pe̦lni") Mahlup; pārtā ("Vorofen")
sarauš uogles nuo cepļa un apbeŗ ar pe̦lniem, lai guns neizdziest Oknist; "pavards" N.-Laitzen, N.-Rosen; p. ("cepļa pavards") bija liels: vienā pusē guns zem katla, uotrā pusē bē̦rni sēd Auleja. nama pārtā uzpūstu uogles Vanagu ligzda 33. kas šķitās ve̦cā pārtā zem vieglām plēnēm salts Saul. Tālas vēstis 117; ein Feuerherd im Freien (?): čigāni ... bija savus pārtus sakūruši un savas būdas uzcē̦luši Azand. 169. līdumniecei metās ... karsti saules un pārtu ugunīs Anna Dzilna 15. nuoliekusies pār pārtu ar zaru klēpi ebenda. aprausa ap pārtu mitras smiltis un atstāja tuo kūpam ebenda 79;

3): auch Saikava, Stom.

Avots: EH II, 214

‡ pìeblàust ² Nautrēni, vollgiessen: līts (der Regen) pieblaude pilnas pļavas.

Avots: EH II, 244

pìedalît, zuteilen: katrai ir savs zemes gabaliņš piedalīts Asp. Saulgriezite 3. skuolas zeme še jau nû se̦niem laikiem piedalīta nû muižas Dzimt. V. Refl. -tiês, teilnehmen, sich beteiligen: pie svē̦tkiem piedalījās sievietes LP. VII, 315. dzīres, pie kuŗām arī dvēseles piedalījās LP. VII, 408.

Avots: ME III, 242

pìekrâsns, -s, piekrāsne Ronneb., Holmhof, (mit iẽ ) N.-Peb., Bauske, (mit ìe ) Arrasch, Kroppenhof, die Seiten des Ofens, die (gemauerte) Ofenbank Sessw.: rijas krāsns ar piekrāsni. uz piekrāsns kājas āvi BW. 34849, 1 var. gar piekrāsns lieku savu muguriņu 7633 var. circeņi rijā lēca nuo krāsns uz piekrāsns Jaunā Raža IV, 151; "plīts krāsns caurumā" N.-Peb.; pìekrâsne "krāsns priekša, kur uzkur aizkurü Bers., Arrasch, Mitau.

Avots: ME III, 259

pìelît,

1): sȩ̄tsvidus slapjš pielijis Oknist u. a. lija gan, bet ne˙kā vis nepielija (es regnete nicht stark)
Ramkau. līta daudz pielīts Skaista n. FBR. XV, 49. zeme smaģi pielīta Kaltenbr. ar rūgtumu... pielija... sievietes krūts Jaun. Ziņas 1938, № 227; ‡

2) hinzuregnen:
katru dienu vēl pielīst klāt Kand.; ‡

3) vom Regen an etwas angedrückt werden:
auzas pielijušas pie zemes Frauenb. ‡ Refl. -tiês, unversehens vollgegossen werden: tad nu gan pielijās ķēķis: spainis piesitās pie duru slieksni Seyershof.

Avots: EH II, 259

‡ pìemũrs AP. "?": plīts priekšā ir р., lai nekristu pagales nuo plīts laukā, piemūru damūrē vȩ̄lāk.

Avots: EH II, 263

I piẽns: kuo tas pieniņš tev laba dara? BW. 2218. blašķītes salda piena 2108, 3 var. visādu pienu (Quark, Käse u. a.) bija Kaltenbr. n. FBR. XVII, 61. pirmuo pienu (zum erstenmal milchend) guovs Warkl. "sagājis lielā pienā" C., sagt man, wenn beim Buttern die Butter sich nicht absondert. sagājuši lielā pienā C., haben sich verzankt. viņš nu gan būs ar tevi lielai pienā ("saskaities") Smilt. n. FBR. XVI, 163; "Quark" Ramkau, Saikava. balts p. (um Jakobstadt), Quark; kaņipju p. Erlaa, = kaņepju p.; kaņepju pienu dabū pēc staka grūšanas piestu izmazgājuot Linden in Kurl.; kunkuļu p. od. sildītais p. Siuxt "rūgušpiens, kas sasilduot atdalīts nuo sūkalām"; kuopas p. Erlaa, Quark mit Butter gemischt; nuogrìezts p. Kaltenbr. "vājpiens"; rûguša-p. (nach biezapiens?) Warkl., gegorene Milch; sildīts p. Auleja, Kaltenbr., = bìezpiens; sveķu p. Fianden, Mahlup, Beestmilch; "Milch" ME. III, 276 unter vēršu p. in "Molken" zu verbessern; "euphorbia" ME. III, 276 unter vilka p. in "euphorbia" zu verbessern!

Avots: EH II, 264

pìetvìkt, erröten: pietvīkusi Marija stāvēja pie plīts Vēr. II, 1041. Jānis pietvīka vaigā Krišs Laksts 50. apzinādamās, ka gan˙drīz puse nuo šā kauna tai jāņe̦m pašai uz sava birka, viņa pietvīka vēl vairāk Vēr. II, 192. - Part. pietvìcis,

1) errötet;

2) sehr erhitzt und durstig
U.;

3) auch pietviciês, dunstig:
pietvīcis iaiks, dunstiges Wetter U. gaiss smags un pietvīcis Aps. IV, 6. ja saule iet pietvīkusēs un ja saulei dārzs apkārt, tad rītu līs Etn. II, 95.

Avots: ME III, 307

II plĩte Sassm., Blicke, Pliete (abramis blicca) Natur. XXXVII, 46. - plīte od. plītne Etn. IV, 166, Fest., ( i- Stamm?) plīts Peb. "ein kleiner, flacher Fisch". Aus d. Pliete.

Avots: ME III, 349

slīta od. *slīts, die Stelle "wo ein Zaun niedriger ist": kad tik Pičuks vārtus atvē̦rtu! citādi jau pārlēks pār slītu (?) JK.

Avots: ME III, 937

‡ šnepe Siuxt, eine Rauchleitung: š. nāk nuo plīts un ieiet skurstenī.

Avots: EH II, 650

sùolît, -u (in Prl. n. FBR. VI, 108 auch -ĩju), -ĩju, (an)bieten, versprechen, geloben: vīrs suola, vīrs dara Br. sak. v. 1443. dievs vienam duod, uotram suola 25. suolītu ir vilks neē̦d 1182. kuo suoli, tuo turi! RKr. VI, sak. v. 761. daudz suolīt, maz ieduot 762. suolīts krīt makā 764. suola kuopt Mērn. laiki 315. Refl. -tiês, (sich) versprechen, zusagen: atminies, kuo suolījies! LP. VII, 500. meita suolījusies apzvērēt VI, 724. suolās tautas... vītēt manu vainadziņu BW. 6127. suolījās mana būt;... nu vairs mana [būt] nesuolās 11296. nu varēšu suolīties (das Jawort geben) 7652, 4 (ähnlich 13265). nāk man pašas suolīties (sich anbieten) 11215. (ungewohnlich) suolās (stellt sich in Aussicht) jauna peļņa A. IX, 186. Subst. sùolîšana, das Bieten, Versprechen: vēl jau tai sē̦tā ir suolīšana (ein abergliiubischer Gebrauch) uz laikiem Etn. I, 61. bez... pesteļiem un suolīšanām ebenda. uz suolīšanu kuo likt, etwas verauktionieren Mērn. laiki 44. sùolîšanās, das Versprechen, Zusagen. sùolĩjums, das (gegebene) Versprechen: aizmirsuse savu suolījumu Etn. II, 102. suolījumu neturuot LP. VI, 293. atminējās suolījuma, kuru viņš bij devis JlgRKr. II, 34. (reflexiv) atgādināja tam viņa suolījumuos Jauna R. IV, 154. sùolitājs, f. -ja, der (die) Versprechende: ej... nu tu pate, kad tu tāda suolītāja! BW. 10227, 5. suolītājs ar nedevēju īsti brāļi JlgRKr. II, s. v. 556. Nebst li. súlyti "anbieten" aus aruss. сулити "versprechen".

Avots: ME III, 1137, 1138

svāpurs,

1) = kāpurs, Raupe Wessen;

2) ein ziemlich kleiner und schwächlicher Mensch
Adl., Lubn. (mit â), Selsau, "knauķis" (mit â) Kreuzb.: kuo šis man tāds svāpurs padarīs? kuo tu tāds svàpurs ² zini? Laud. svāpura ("?") skuķiem Dz. V. tāds svāpurs ieduomājies izpildīt liela puiša vietu! Fest.; ein kleiner, aber aufgeweckter u. geschickter Mensch, auch ein solches Kind (mit â ) Gr. - Buschh.; "neglīts, nekrietns zē̦ns", Vīt. (mit â); ein kleiner, ausgelassener und unsauberer Junge Sessw.; "mazs, ruotaļīgs bē̦rns, kas tiecas darīt pakaļ pieaugušiem" Bers. (mit â), Adsel; "pusaudzis" (mit à

2) Hirschenhof.

Avots: ME III, 1144

sver̃ģis Ronneb."?": glīts un veselīgs zē̦ns, kâ viens sverģis MWM. VII, 499. Aus Nieder - Kurl. wird sverģis in der Bed. "Schwede" angegeben.

Avots: ME III, 1151

tveres*, die Zange: Grieta saknieba tuo (gruzduošu drumslu) tverēs un iemeta plīts dibinā Alm.

Avots: ME IV, 290

tvīkme: "siltums ar tvanu" (mit ì ² ) Warkl. n. FBR. XI, 123: nuo plīts ustabā iegāja t.

Avots: EH II, 711

uzčirkstinât,

1) intr., eine Zeitlang zwitschern, zirpen
(perfektiv): putniņš pa reizei uzčirkstina Saikava;

2) tr., knistern machen
(perfektiv): uzčirkstināt uguni Kl., ein Streichholz anzünden, dass es knistert. uzčirkstināt gaļu AP., Fleisch aufbraten (wobei ein knisterndes Geräusch entsteht). taukus nejauši uzčirkstināt uz plīts Memelshof, Fett auf den Herd aufspritzen (damit ein knisterndes Geräusch verursachend).

Avots: ME IV, 322

uzsprâgt,

1) aufplatzen; in die Luft fliegen:
maize uzsprāgst griêžuot RKr. XIX, 100; u. gaisā;

2) emporschnellen
(intr.): mežsargs uzsprāga kājās MWM. VIII, 544 (ähnlich Vēr. II, 940; A. XXI, 697; Purap. Kkt. 57);

2) = uzsprakstêt ^2: zirņi (taukšējuot) uzsprāga uz plīts, pašai ne dūņu pilītes nebij uzsprādzis Pas, II, 76. asinis varē̦tu tev uz ce̦puri uzsprāgt VI, 227.

Avots: ME IV, 382

uzsprakstêt,

2): tauki uzsprakstēja uz plīts N.-Schwanb. u. a.

Avots: EH II, 734

viênbûte*, viênbûtne*, das Einzelwesen: viņi dzīvuo... kâ vienbūtne Veselis Saules kapsēta 45. beigs eksistēt akmeņa vie˙nbūtne un radīsies neskaitāmas citas vienbūtnes 110. tas atdalīts par vienbūtni Rainis Domas I, 1096. kuo viņš kâ vienbūte reprezentē Vēr. I, 1124.

Avots: ME IV, 657