Paplašinātā meklēšana

àizslìeksnis, der Raum hinter der Schwelle, bes. im Lok. aizslieksnī, hinter der Schwelle.

Avots: ME I, 51

‡ aûgšsliêksnis ² Siuxt "duru stenderes augša, kur iekšā stāv duru kājä.

Avots: EH I, 185

blieks l., ein Kalk- oder Lehmschlägel. Nebst bliete dass. etwa zu blīmêt 3?]

Avots: ME I, 317

I lìeks,

1): liekais ģīmis Kurmene, eine Maske;

2): nuo lieka, = lìečis (unter lìeči) Siuxt: ja uz tuo pusi iešu, tad pieiešu: n. l. jau neiešu. piedevis vēl n. l. klāt. izdedzināja ... t. s. liekuo gaļu Auštriņš Gaŗā jūdze I, 32. vaina aizaugase ar lieku gaļu Dunika. viņiem lieku (fremde, besoldete Leute)
nav; paši visu padara AP. l. (fremd; besoldet) gans ebenda. viņš jau mums tik˙pat kâ savs, nav ne˙maz kâ l. (fremd) ebenda. kuo tur l. drīkst teikt, kad pašu māte ne˙kā nesaka ebenda. Über Verwandtes im Li. s. Fraenkel FBR. XI, 56.

Avots: EH I, 753

I lìeks (li. liẽkas "unpaar"),

1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;

2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,

a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;

b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;

c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;

3) = liecinieks

2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;

4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;

5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].

Avots: ME II, 495, 496

[II lieks "krumm" St.]

Avots: ME II, 496

‡ III liêks ² PlKur. "liela tīkla acs": lieku aces.

Avots: EH I, 753

‡ lìeksmes ² Eversmuiža n. FBR. VI, 37, = liesmas, Flammen.

Avots: EH I, 753

‡ liêkspârns ² NB. "ein Bestandteil eines Netzes, der ans Ende der spārni eines venteris gesteckt wird, wenn das Wasser breiter ist als der venteris, damit die Fische nicht vorbeischwimmen können".

Avots: EH I, 753

‡ nuolieksnis (Neologismus?), ein niedergebogener und mit Erdebedeckter Zweig, der Wurzeln und Schösslinge treiben soll, um für sich angepflanzt zu werden: ērkškuogulājus pavairuo ar nuoliekšņiem Latv. konv. vārdn.

Avots: EH II, 63

[I palieks, ein Schwätzer, ein Alberner, einer, der gern scherzt und nie ernst ist: kâ ar tādu palieku lai runā: viņš par visu smejas un ne̦m nuo juocīgas puses! Dond.]

Avots: ME III, 62

II paliẽks;

1): auch (mit iê ² ) Ramkau, plur. palìeki ² Liepna, Warkl.; alu daru nuo sējiņas paliekiem BW. 32315.

Avots: EH II, 151

II paliẽks [PS.], palieka [Fest.], paliêks ² Kand.,

1) das Übriggebliebene, das Überbleibsel, der Rest:
vai nevari šuo palieku arī ielikt ve̦zumā? Saul. armijas palieks A. XX, 389. nakts palieks viņam bij jāpavada zem liela lietus XX, 559. tas palieks jāizne̦s vecenei XX, 653. ve̦cais maksāja nuo sava ve̦cā naudas palieka Aps. palieka nuo tiem laikiem Antrop. II, 49. staigājis kâ nāves palieks [auch in Lis.; Fest., Stelp.] apkārt, wie ein Todeskandidat LP. VI, 163. pa kruogu vēl dauzījās ļaužu palieki Zeib. vietām vēl kādi sniega palieki spīdēja Saul. puisis paliekus (paliekas 788) nuolējis zemē LP. VII, 835. citi dzēra pilnus mē̦rus, es tuos mē̦ru palieciņus BW. 20093. duodiet man palieciņas! 29406; palieka kukulītis, = abrakasis Stenden;

2) die Unterlage, das Untergelegte:
le̦du nedrīkst likt taisni uz zemes vai grīdas, bet tas jānuovietuo uz īpašām paliekām Zemk.;

3) (als Schimpfwort) Schund, Ausgeburt:
tu ļaužu palieks! Tirzm.

Avots: ME III, 62

pãrlìeks, übermässig, ausserordentlich: vai jums nav pārliekas sāpes? MWM. XI, 252. kāds pārlieks daiļums tādai var būt? LP. V, 280. pãrliečis PS., pãrliekam, pãrlieku, pãrliekus Bers., Adv., übermässig, über die Massen, allzu: pārliečis skaista viņa ne˙maz nav A. XVI, 300, pārliekam tre̦kns kumuoss LP. VII, 1151, šiem pārliekam gribē̦tuos zināt V, 85. vienreiz pārlieku, uotrreiz ne˙kā. Das Adv. pārliekam, pārlieku mit schwankendem Wortakzent; bei emphatischer Betonung auf der zweiten Silbe, sonst auf der ersten.

Avots: ME III, 164

pãrpalieks, der Rest Lis., Warkl.: kaut cik pārpalieku Etn. III, 166.

Avots: ME III, 169

paslìeksne [Stelp., Fest.], paslìeksnis, der Raum unter der Schwelle, unten vor der Schwelle: sviedu sluotu paslieksnē BW. 10288. mē̦sli stāv paslieksnē 14001. cērt, bāliņ, bē̦rza bluķi, vel savā paslieksnē, ka var tautu tauku piestu velšus velt istabā! 18873. ganu savus kumeliņus pašā staļļa paslieksnī 30156. kad guovis pirmuo reiz dze̦n ganuos, tad kūts paslieksnē paliek izkapti LP. II, 98; IV, ,71. [paslieksnē nuomest Jürg., nachlässig hinwerfen, nicht auf den gehörigen Platz legen.]

Avots: ME III, 103

plieks Laud., fade, nicht nahrhaft (von einer Speise, insbesondere einer Suppe gesagt; auch von einer nicht gut ausgekochten Grütze); vgl. pliekans.

Avots: ME III, 351

plieksts, blass, bleich, kränklich Ruj. n. U.; vgl. pliekns II.

Avots: ME III, 351

slìeksis ² Warkl., = slieksnis: laidarā, apakš sliekša (geschr. mit -gš-; Var.: sliekšņa), tur gul tava guovu laime BW. 32449 var. - slieksis, -ša wohl für ehemaliges *slìekstis (= li. sleñkstis dass.), -ša (aus -stjā).

Avots: ME III, 938

slieksne: auch (mit iê ² ) Seyershof: duru slieksnītei (dat. s.) BW. 34399.

Avots: EH II, 528

slieksne, s. slìeksnis.

Avots: ME III, 938

slìeksnis,

1): auch (mit ìe ² ) Saikava, (mit iê ² ) Grob., Siuxt; dze̦lzu s. BW. 26868, 2. vaicājiet slieksnīšam (Var.: slieksniņam, aus Dond.)! 20452, 1 var.; ‡

2) "klucis, uz kuŗu balstās duru kāja" (mit iê ² ) Siuxt. In Liepna ist -š- aus dem gen. sliekšņa ² auch in den nom. eingeführt.

Avots: EH II, 528

slìeksnis (li. slenksnis "Schwelle" ) PS., Wolm., Serbigal, Neuenb., sliêksnis ² Ruj., PlKur., Salis, AP., Līn., Iw., slìeksnis ² Lös., Nerft, Preili, sliêksne ² Karls., slieksne U., oft auch sliegsnis (sliegsne) geschr., die Schwelle U., die hohe Türschwelle Biel.: pieteikusi, lai pār slieksni neiespeŗ Neik. - slieksnīša nauda, Schwellengeld, auf Hochzeiten gebräuchlich U.: latviete ne˙vien pie durvīm meta "slieksnīša naudu", bet ir ugunī Pūrs I, 109. Von Leskien Abl. 343 (mit?) zu li. slinkti "schleichen" (= le. slìkt ) gestellt. Wenn dem so ist, muss man an die ehemalige hohe Schwelle einer niedrigen Tür (s. Bielenstein Holzb. 60) denken, über die man gleichsam hinübergleiten oder kriechen musste.

Avots: ME III, 938, 939

‡ šlìekšnis ² Auleja, = slìeksnis.

Avots: EH II, 643

šlìeksnis ² Krāslava, = slieksnis; š- hier für s durch Assimilation in Formen wie gen. s. sliekšņa.

Avots: ME IV, 60

zliêksne ² N. - Bartau "villaine, zīdene". Erinnert an li. žlė˜ktas "ein grosses, wollenes Umschlagetuch".

Avots: ME IV, 746, 747

àlguôt, tr., besolden, belohnen: Kurzeme skrīveli alguoja kungs Apsk. I, 437. lai nebūtu jāņem un jāalguo lieks strādnieks BW. III, 1, 45.

Avots: ME I, 67

‡ apkakât, bekacken (in der Kindersprache): bē̦rns apkakājis slieksni Dunika, Rutzau u. a.

Avots: EH I, 89

‡ *atlaiks (li. ãtlaikas "Überrest"), atlieks: te atlaiku laikam (vgl. atliku likām unter atlikas) vēl palika ("blieben noch genug übrig"); nesatilpa visi pie galda Für˙l (unter likums). pieci kuoki - tad līdz atlaikiem ass "von 5 Bäumen hat man überbei einen Faden Holz" ebenda.

Avots: EH I, 152

atliẽka C., atliêka ² Kand., lieks">atlieks (li. ãtliekas), Überbleibsel, Rest: mūŗu atliekas, Ruinen LP. VII, 305; kustuoņu un stādu atliekas, Überreste von Tieren und Pflanzen SDP. VIII, 40; mirstīgās atliekas, sterbliche Hülle, irdische Überreste.

Avots: ME I, 174

atsper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse auf-, losstossen, auftreten:
durvis LP. V, 128;

2) mit dem Fusse einen Gegenschlag versetzen:
kad luops mirdams nuotirinās, tad viņš atspeŗ skauģim Etn. II, 30;

3) hin-, wegschlagen, wegwerfen, zurückstossen:
atsperiet, visi ve̦lni, balias vilnas kuodeliņu BW. 7002, 2;

4) her-, verschlagen:
kuŗš ve̦lns tevi šeit atspēra BW. 15594;

5) an, gegen etw. stemmen:
kaza - kārklā kājas atspē̦rusi BW. 14873, 2. Refl. -tiês,

1) sich entgegenstemmen:
ar kāju pret slieksni. Das Part. atspe̦rdamies, atspēries, bezeichnet oft die Intensität der Handlung - aus allen Leibeskräten, mit Anstrengung aller Kräfte: brē̦c LP. V, 197, kaļ V, 227, lamā VI, 288, smejas III, 47, stāsta IV, 59, tur IV, 42, turas V, 386, ve̦lk atspēries od. atspe̦rdamies VI, 389, schreit, schmiedet, schimpft, lacht, erzählt, hält, verteidigt sich, zieht aus allen Leibeskräften; [

2) "zu Beine kommen"
L.].

Kļūdu labojums:
14873, 3 = 12494 var.

Avots: ME I, 194, 195

atstât,

1): viņš bija slims un ne suoli neatstāja pār sava dzīvuokļa slieksni Deglavs Rīga II, 1, 491;

2): kad pārē̦das, tad pulka guovju atstāj Frauenb.;

3) atstāt Salisb.: a. sievu BielU.; ‡

4) überlassen, anheimstellen:
tas tiek atstāts pilnīgi viņam pašam. Refl. -tiês,

1) ablassen, nachdem man einem zu nahe auf den Leib gekommen ist
BielU.; ‡

4) stehen bleiben, anhalten
(intr.), Halt machen; ins Stocken geraten.

Avots: EH I, 171

II bliẽķêt, auch blēķēt, flach schlagen (= blāķēt), ein Tenne fertig schlagen L., U. [Dafür bliekāt Wid.; Ableitung von blieks.]

Avots: ME I, 317

bliẽte,

1) Aderlasseisen, Lanzette
[PS.], Schnäpper;

2) Kalk- od. Lehmschlägel
St., [C.], Serb. n. A. XI, 81. [Vgl. blieks.]

Avots: ME I, 317

III blĩmêt, stampfend, flach schlagend lärmen Serben A. XI, 81; [vgl. etwa blieks.].

Avots: ME I, 316

draza,

1) ein Schnitzel, ein abgeschnittenes
(drāzt) Stück: skaidas un drazas Bers.;

2) allerlei Abfälle, [kleine Holzstückchen
Laud.], Stückhen, Splitter, Fetzen: kaļķu, ķieģeļu, stiklu drazas. [kad puodniekam braucuot trauki saplīst, saka:"te nu bij, - izņēmu nuo ratiem tikai drazu." N. - Peb., Kokn. apber krūmus ar drazu (verwitterte Holzspäne), lai aug uogas! N. - Peb., Kokn.] glāze sabirza drazu drazās A. XII, 263. pīpe nuokrita zemē un bija drazās XIII, 816. suns pie gana dzīvuos, ja gans ar maizi tam ieduos kādu drazu nuo savām vīzēm un pastalām Etn. II, 99. visi labie ābuoli jau pārduoti, tikai draza vien vairs palikusi, d. h. die schlechten Äpfel sind noch übrig Dond.; [drazas Taurup "padibenes, Bodensatz"; aus *dradzas? vgl. dradži];

3) ein Schimpfwort:
tu ļaužu palieks, draza ["ein Leichtsinniger" Fest.], Tirsm.

Avots: ME I, 493

ģiebs, ein bleicher, schwächlicher Mensch Naud., Lasd., Bers.; "vājš, nuobālis Grosdohn n. Etn. I, 106: nuo šī ģieba man nebūs maizes devēja, tas jau tāds nāves palieks Laud. In Laud. und Bers. ģiebiņš, fem. ģiebīte, ein schwächliches Geschöpf überhaupt: mans puika tīrs ģiebiņš, maz ē̦d un maz dzeŗ. nav jau sivē̦ni lāga - tādi kâ ģiebiņi - Vgl. ģeibt

Avots: ME I, 701

gùovskũts, -s, der Kuhstall: Jāņa vakarā guovkūts paslieksnē liek dadžus, izkapti Etn. III, 23.

Avots: ME I, 693

gul˜t: prs. gùlstu ² Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt,

1): kārkli sāk g. upē Kaltenbr. cūkām tīk g. nedziļā ūdenī Sonnaxt, g. pār slieksni Segew. svārkiem mugura plata, (krūtis) guļ uz pŗiekšu (steht hervor)
ebenda; einsinken: tur zirgs gulstuot (stieguot) vidā (= iekšā) Kaltenbr.;

2) sich stürzen:
Krancis gribēja g. vēršam stilbuos Saikava. g. kam matuos, krūtīs Sonnaxt. guovs gula (lēca) citām mugurā ebenda. vuškas, kâ gula miežuos, tâ nuoēde pamatīgi Auleja. kad gulsim pie pļaušanas, nuopļausim drīz ebenda. Refl. -tiês: mit ul auch N.-Wohlfahrt, Salisb., mit ulˆ ² auch AP., Ramkau,

1): sich legen (z. B. von Wellen)
Segew.; tur guļas viņam labākā zeme ebenda, dorthin erstreckt sich sein bestes Areal. tur viss šis gals guļas pāri ebenda, dort hinüber wird das Vieh aller hiesigen Gesinde auf die Weide getrieben; ‡

2) einsinken
Warkl.: pa pļavu bŗaucuot, zirgs gulās vidā (= iekšā). Zur Etymologie s. auch Būga KZ. LII, 276.

Avots: EH I, 417, 418

ìeķeveruôt,

1) wackelnd hineingehen, hereinkommen:
viņš tikkuo spēja par slieksni ieķeveruot istabā Bers., Wend.;

2) "(eine Korb od. Bastschuh) unschön zu flechten anfangen"
Lasd.

Avots: ME II, 34

iztapt, intr.,

1) heraus -, hinausgelangen:
nu iztapuši pie ve̦lna mājām citā pasaulē LP. IV, 225. par slieksni iztapt priekšnamā A. IX, 53. bē̦rns nevar lieliem iztapt līdz,

a) das Kind kann mit den Erwachsenen nicht gleichen Schritt halten,

b) das K. kann nicht dahin kommen, wohin die Erwachsenen;

2) sich nach dem Sinne eines anderen richten, es ihm rechth machen, zu Danke machen:
dārznieks jaunākai ķēniņa meitai iztuop labāki LP. IV, 64. priekš kāzām jau jāiztuopuot vien e̦suot tām skuķēm Vēr. I, 1380. kuo tiem laba es iztapu? BW. 8993. bailes nuo pēršanas iepuotēja tautā riebīuo līšanas un iztapšanas netikumu Vēr. II, 995. Ganz ungewöhnlich passiv gebraucht Vēr. II, 322: sieviete tādā laikā grūti iztuopama.

Avots: ME I, 815

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. ² 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

lĩdzi,

3): "līdzi" ME. II, 480 ist vielleicht ein nom. pl. zu līdzs;

4): kad vējš pūšuot l. bērniekiem, tad tas aizne̦suot visu laimi l. nuomirējam Salis; ‡

7) sobald als:
l. visi sagula, ezītis nuomete savu kažuoceņu Pas. IV, 490 (ähnlich in Kaltenbr.); ‡

8) gerade:
l. uz ruobeža bija klēts Kaltenbr. l. pus˙trešas dienas nelija ebenda. lieks vai l.? (paar od. unpaar?) ebenda.

Avots: EH I, 747

liêgt, liêdzu,

1) versagen, verweigern, verbieten:
tai bij arī mātei būt, kas man savu meitu liedz BW. 13910, 1. kas bitei ziedus liedza 11217. Sprw.: kas ubagam slieksni liedz, nepe̦lna dievpalīgu. grib bāliņi mani liegt nuo tīkama tē̦va dē̦la BW. 14903. visi mani radi liedz, pie kalpiņa nelaizdami 22339. Sprw.: kas kungam tuo var liegt, ar cimdiem blusas ķert. Mit abhäng. negiertem Infin.: man bāliņš liegtin liedza, nevīt apšu vainadziņu BW. 6837, 5;

2) leugnen, verneinen:
nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu spe̦rts dažs suolis Aus. neliedzama patiecība, unleugbare Wahrhreit;

[3) abraten].
Refl. -tiês,

1) leugnen, in Abrede stellen, verneinen:
barga biju, neliedzuos, aiz visām māsiņām BW. 6630. Mit abhäng. Part. prät.: zellis liedzās tuo darījis LP. VII, 216, der Geselle leugnete, es getan zu haben. saimnieks neliedzās Ažu grūdis Aps.; mit folgendem negiertem Satz: kalpi liegušies, ka nee̦suot pie zirgiem ne+˙maz bijuši, die Knechte hätten geleugnet, bei den Pferden gewesen zu sein LP. VI, 90; 253;

2) widerstreben, sich weigern:
nāciet, tautas, nu es iešu, nu es vairs neliegšuos BW. 14042. Mit abhängigem

a) Infin.: vedēji liedzās maksāt tādu dārgu naudu BW. III, 1, 21;

b) Part. prät.: neliedzuos negājis, ich weigerte mich nicht zu gehen
BW. 1294. Subst. liêgšana, das Abraten, Versagen, liêgšanâs, das Leugnen, Verneinen: pavārs re̦dz, ka liegšanās vairs nepalīdzēs JK. III, 78. [Zu laigât; und (urspr.: binden ?) weiterhin zu klr. залигáти "in Banden schlagen, schnüren" und (wenn mit velarem g) la. ligāre "binden", obligāre "einschränken", mnd. līk "Band" u. a. bei Walde Wrtb. ² 429 und Berneker Wrtb. I, 717 ?]

Avots: ME II, 493, 494

liekns,

1) (lìekns ² Kr.], auch:
lieknējs Aps., niedrig liegend U.; [liêkns ² Ruj., feucht und humusreich: liekna zeme; zu liẽkna];

2) = lieks">lieks

I Spr.

Avots: ME II, 495

lìekulis,

1) der Heucher;
zu liktiês;

2) ein Überflüssiger, Überzähliger
Biel. n. U.; zu lieks.

Avots: ME II, 497

I lùoks,

1): auch Oknist; tevi itaids grūtums luokā salieks Auleja; luoku luoku (Var.: l. luokus) upe te̦k BW. 26709, 1 var., luok[u] luokiem upe te̦k 11272, 2; der Bogen (zum Schiessen);
dieva l. Kārsava, Zvirgzdine, der Regenbogen;

2): zirga luoka galiņā BW. 27666, 4;

3): ratu luoki BW. 20227;

7): "spaiņa ruokturis" Linden in Kurl.; der Bügel eines Melkeimers
Frauenb.: "līks kuoks, kuo miežus pļaujuot piesien pie izkapts" ebenda; luoki "die Bügel (?) unter dem Wagenkorb" BielU.; gruoza luoks Frauenb. "?"

Avots: EH I, 767

mĩt (li. mìnti), minu od. miņu Essern, Mesoten, Nerft, Kand., minu od. mĩnu Kand., tr.,

1) treten:
ve̦lns licis ar zirgu mālus mālus mīt LP. V, 146. suns sunim uz astes nemīs. ir pelīte čīkst, kad tuo min. tas vairs mauru nemīs, der wird bald ins Gras beissen. e̦smu savu mūžu diezgan svešu slieksni minis, ich habe genug im fremden Dienste gestanden. plēšas mīt, Blasebälge treten. ādu mīt, gerben; mītas pastalas, gegorbene Pasteln. papēžus LP. VI, 486;

a) auf den Fersen sein:
pilskungs arī pakaļ un tur˙pat jau gandrīz min papēžus LP. VI, 486;

b) die Beine in Bewegung setzen:
dzīŗu dienā ve̦cākās māsas jau itin agri papēžus vien min LP. II, 16. tē̦va pē̦dās mīt, in die Fussstapfen des Vaters treten. kājām mīt,

a) mit den Füssen treten,

b) nicht beachten:
ēdiet, luopi zaļu zāli, kājiņām neminiet! BW. 29002. paēdis min medu ar kājām, izsalkušam pat garuoza salda. min valuodas kājiņām Ltd. 1202. tu mini manu labuo sirdi pa kājām A. XV, 265. gailis min vistu;

[2) mit Heisshunger essen, einhauen
Seew. n. U.: min nu kāpuostus!] Refl. - tiês,

1) treten, trampeln:
minas kâ uz āžādām;

2) [li. mintis] ringen
[Kokn. n. U., Wessen]: sāk ar ve̦lnu mīties LP. IV, 58, (gew. lauzties, cīkstīties). [Zu apr. mynix, ai. (nom. pl.) carmamnāḥ "Gerber", urslav. тьпǫ "knete, reibe, zertrete", ir. men "Mehl", gr. ματεῖ· πατεῖ Hes. u. a., s. Persson Beitr. 562, Stokes Wrbt. 208, Boisacq Dict. 614, Fick BB. III, 165 und XXVIII, 104, Osthoff MU. IV, 44; s. auch mîksts, mîcît.]

Avots: ME II, 648

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. ² 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696

nùolìekt [li. nuleñkti], tr.,

1) ab -, niederbiegen, niederbeugen:
zarus, galvu;

2) aufessen, leeren:
vai tu visu tuo maizes riku nuolieci! Etn. II, 188. sūti visu mucu! gan mēs nuolieksim Zeib. Refl. - tiês,

1) sich niederbeugen, sich niederbücken:
rudziem vārpas nuoliecās BW. 32542, 5;

2) [sich zu etwas bewegen lassen, nachgeben
U.]; sich neigen, sich hingezogen fühlen: viņa daba nuoliecas uz nuoziedzībām B. Vēstn.;

[3) = nùolèkties 2: tas bē̦rns nuoliecies tē̦vā Salisb.];

4) gönnen; gew. negiert
- nenuoliekties, nicht gönnen: burvji bijuši skaudīgi saimnieki, kas citiem nenuoliekušies ne˙kāda labuma Etn. III, 141. nenuoliecās guodīgi atvadīties A. XIII, 804. negribēja viņam šuo nevainīguo prieku nuoliekties A. XX, 939.

Avots: ME II, 812

nùomest [li. numèsti], tr.,

1) ab-, weg-, hinwerfen:
Sprw. ar vienu ruoku nuome̦t, ar abām nevar atrast. uz istabas slieksni brūte nuometa prievīti BW. III, 1, 32. kumeliņ, kur nuometi iemauktiņus? Ltd. 720. vēži jau nuome̦tuši ve̦cuo ādu. mieru nuomest, Frieden geben, sich zufrieden geben: ai dievin, nuomet mieru! BW. 31911; mieru nuomest nuo lasīšanas, zu lesen aufhören Kaudz.;

2) absetzen, entsetzen:
nuo amata Kaudz.;

3) abmessen, abstecken:
lēģeri Br., drānu. kalpiem un puišiem agrāk dārza un tīruma gabali aiz˙vien nuome̦sti ar kārtīm Etn. IV, 150;

4) nuomest ar ruoku, etwas aufgeben, sich nicht mehr kümmern
Stari II, 172;

5) nuomest dzijas, Garn abhaspeln
L. Refl. -tiês,

1) sich niederwerfen:
nuometies rāpus Etn. 77. vēl ceļuos nuometās BW. 15062;

2) sich niederlassen, sich ansiedeln:
bites nuome̦tušās kuoka galuotnē, pīles upes līcī. daudz latviešu nuome̦tušies Iekškrievijā (uz dzīvi);

3) von sich wegwerfen:
viņš nuometies vienuos kre̦kluos, er hat alle Kleider ausser dem Hemde ausgezogen Dok. A.;

4) die Nachgeburt verlieren (vom Vieh)
U.

Avots: ME II, 818

nùomest [li. numèsti], tr.,

1) ab -, weg -, hinwerfen:
Sprw. ar vienu ruoku nuome̦t, ar abām nevar atrast. uz istabas slieksni brūte nuometa prievīti BW. III, 1, 32. kumeliņ, kur nuometi iemauktiņus? Ltd. 720. vēži jau nuome̦tuši ve̦cuo ādu. mieru nuomest, Frieden geben, sich zufrieden geben: ai dieviņ, nuomet mieru! BW. 31911; mieru nuomest nuo lasīšanas, zu lesen aufhören Kaudz.;

2) absetzen, entsetzen:
nuo amata Kaudz.;

3) abmessen, abstecken:
lēģeri Br., drānu. kalpiem un puišiem agrāk dārza un tīruma gabali aiz˙vien nuome̦sti ar kārtīm Etn. IV, 150;

4) nuomest ar ruoku, etwas aufgeben, sich nicht mehr kümmern
Stari II, 172;

5) nuomest dzijas, Garn abhaspeln
L. Refl. - tiês,

1) sich niederwerfen:
nuometās BW. 15062;

2) sich niederlassen, sich ansiedeln:
bites nuome̦tušās kuoka galuotnē, pīles upes līcī. daidz latviešu nuome̦tušies Iekškrievijā (uz dzīvi);

3) von sich wegwerfen:
viņš nuometies vienuos kre̦kluos, er hat alle Kleider ausser dem Hemde ausgezogen Dok. A.;

4) die Nachgeburt verlieren (vom Vieh)
U.

Avots: ME II, 818

[pabal˜tuôt, hin und wieder ein wenig weiss schimmern: viesi paredzēja pār augstuo slieksni tikai viņu basās kājas pabaltuojam Janš. Dzimtene V, 34.]

Avots: ME III, 6

paluõda, [paluôda Kl.], paluõde C., [Butzkowsky], paluods Gl., [paluõds "навѣс" Treiland Mat. 71], die Oberschwelle der Tür [oder des Fensters]: taisāt, tautas, augstu namu, augstu nama paluodīti (paluodiņu)! BW. 24221, 6. bāliņ, tava līgaviņa kâ lielā lāču māte, lauž stenderi ieiedama, lauž paluodi iziedama BW. 18851, 2. vedējs cē̦rt ar zuobini krustu slieksnī un paluodē BW. III, 1, 79. [jūs vārtis, paceliet savus paluodus! Glück Psalm 23, 7. paluodu pie namiem II Mos. 12, 7. izsit luoga paluodīti BW. 21207 var. Nach Bielenstein Holzb. 35 zu le. lìst.]

Avots: ME III, 64

paluôdze,

2): auch AP., (mit uô ² ) Orellen;

3): rauju te˙pat paluôdzē ² uogas Frauenb.; ‡

5) "paslieksne salmu gubenī" Druw.

Avots: EH II, 153

[pãrčāpuôt, tr. u. intr., ungeschickt über etwas treten, gehen, herüber, hinübertreten, -gehen: (kaķis) pārčāpuo slieksni Leijerk. I, 267.]

Avots: ME III, 152

pãrkļũt, intr., hinübergeraten, hinüberpassieren: centās pārkļūt pāri par draudzes skuolas slieksni A. XX, 944. grūti pārkļūstamas krāces Konv. ² 485.

Avots: ME III, 161

pãrkul˜t, tr.,

1) überdreschen, nocheinmal dreschen:
labību;

2) nocheinmal schlagen, bultern:
pārkults sviests Konv. ² 4079. Refl. -tiês, mühsam hinübergeraten: nespējuot slieksnim pārkulties LP. VI, I01.

Avots: ME III, 162

pãrlìst, intr., hinüberkriechen: bē̦rns pārlīdis pār slieksni.

Avots: ME III, 164

pãršķelˆt, tr., entzwei-, durchspalten entzweihauen: galvu LP. IV, 34. zibens stari pāršķēla šuo tumsību Asp. slieksnī ielicis izkapti, lai pāršķe̦liu nagus LP. VII, 1164. Refl. -tiês, entzweiplatzen, bersten: le̦dus kalnspāršķēlās deviņuos gabaluos BW. 13268, 5. akmens pāršķēlās divi daļās LP. VII, 1315.

Avots: ME III, 180, 181

‡ pãrsteberêt Stenden, steif und ungewandt hinüberschreiten: piedzēries tikai ar muokām varēja p. pār slieksni.

Avots: EH XIII, 212

pê̦da,

1): tikt uz pē̦dām "atjēgties" Linden in Kurl.;

2): visu cēlienu uz vienām pē̦dām ("uz vienas vietas ") AP. nuo pē̦dām vien pazinu ... meitu gājumiņu: īsa p., īsi suoļi ... BW. 6522;

3): kad sirds kaite, tad var nuomirt uz pē̦dām (schnell, plötzlich)
Frauenb.;

5): linu p. - daudzums, kuo plūcuot saņe̦m vienā saujā un visu uz reizes izplūc un pēc tam sasien Siuxt. linus plūcuot divi saujas skaita par vienu pē̦du AP. (hier seien früher auch Felderbsen gerauft und nach
pē̦das gerechnet worden) Ramkau. linu pē̦du atve̦duši BW. 18250, 1. rudzu p. - auch Gramsden; 6): kausa (kaŗuotes) pēdiņa Linden in Kurl.; "dakšu daļa, kuŗā iedze̦n kātu" Frauenb.; pē̦da "duru kājas apakšējā daļa" Siuxt: kluci, kas durīm apakšā, sauc par slieksni un buomja galu, kas stāv iekšā, sauc par pē̦du; 7): kaķa p., helichrysum arenarium Oknist; kumeļa p., hepatica triloba Oknist; lāča pē̦das, Faltenmorcheln (helvella esculenta) Durben; zuosu p., chenopodium Konv.2 285; ‡

9) Demin. pêdiņa, ein gewisses Strickmuster für Handschuhe
Ramkau.

Avots: EH XIII, 226

pempele "?": velcies, pempele (Var.: pesele), pār nama slieksni! BW. 18831 var. es būt[u] tādu pempelīti (Var.: vēdzelīti, neveiklīti, svilpastīti, snaudulīti u. a.) uz krijiņa atvilkusi BW. 21225, 8 var. Wohl das Femininum zu pempelis, vgl. auch pempis.

Avots: ME III, 199

‡ *pe̦mpule, = pempele (?): velcies, pe̦mpul, par slieksni iekšā! tâ˙pat gribēsi saimniec[e] saucam[a] BW. 18832, 1.

Avots: EH XIII, 223

pesele,

1) "?": velcies, pesele (Var.: pempele), par nama slieksni! ... īsas tavas kājiņas BW. 18830; 18831;

2) =peža Lettin.

Avots: ME III, 203

pezere,

1) "?": velcies, pezere, par duru slieksni! BW. 18850, 3;

2) "?": pezere (das männliche Glied?)
ruokā BW. 19357, 1; vgl. etwa li. bulpėzerus "Ochsenziemer", ostpreuss. peserik bei Bezzenberger Lit. Forsch. 154.

Avots: ME III, 204

pìekts (li. penktas, apr. penckts, aksl. pęnъ, gr. πέμπτος) piektais, der fünfte: Sprw. tas iet visur līdza kâ piektais rats. viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547. pats es dzimu piektu rītu, kumeļš piektu vakariņu BW. 1184. par mazuo puisi jeb - kâ ļaudis mē̦dz teikt - pār piektuo LP. VI, 513. Vgl. auch pieci.

Avots: ME III, 261

II pliekns (aus *plietns?), weisser Ton Mag. XX, 3, 215. Nebst plieksts und pliens I zur Wurzel von mir. liath, cymr. llwyd "grau" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 53)?

Avots: ME III, 351

pliesks ² Golg., fade, dünn (von einer Speise): pliesks ēdiens, viņā nav selkmes Sessw.; mit -sk- aus -ksk- (vgl. plieks)?

Avots: ME III, 352

ritenis, rite̦ns U., auch ritiņš U., Demin. auch ritentiņš,

1) das Rad am Wagen:
dandžu od. luoku ritenis, das Bügelrad, gabalu ritenis, das Felgenrad Bielenstein Holzb. 543. vadmalas riteņi, unbeschlagene Wagenräder, die man früher an Arbeitswagen hatte Matkuln. Sprw.: ritens rumbā, aukla vaļā. juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej. kâ piektais ritenis, wie ein fünftes Rad, d. h. unnütz (von einem ungebetenen Gast, einem ohne Grund Anwesenden etc.). dauzās kâ piektais ritens pie ratiem Etn. IV, 42. kuļas kâ piektais ritens. tas jau visur kâ piektais ritens, - kaut i[r] nuogalēm, taču viņam jābāžas pulkā! viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547;

2) das Spinnrad
U.: ai riteni, ritentiņ (ratenīti, ratenīti), tu man kaunu padarīji,... tu snuoriņu zemē meti BW. 7018 var, es riteņu (Var.: ritiņa) dreimanītis 27399;

3) etwas Radförmiges od. rund Zusammengeroiltes:
tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī (Var.: ritulā, gre̦dze̦nā) BW. 21827. ritenī griezties, sich in die Runde drehen, wirbeln, durcheinanderwirbeln: samāvuos trejus brunčus, apgriežuos ritenī BW. 24119. kad es kūru, tad man dega (sc.: uguntiņš), ritenē (für ritenī) griezdamies 6870. sniga sniegs, lija lietus ritenē griezdamies 18159, 1. galva sāk riteņus mest, es geht rundum, wie ein Rad im Kopfe U. - ritenis - pavedienā sataisīta, bet vēl dzijā nesavē̦rpta vilna, vilnas riteņveidīgs sagriezums Salisb. - ceļa rite̦ns (plur. ceļu ritiņi L.) U., die Kniescheibe; lūku rite̦ns U., eine Rolie Bast; saules ritens A. XX, 404, die Sonnenscheibe; vaska ritenis,

a) eine Scheibe Wachs:
māmiņa ielikusi pūrā vaska ritēniņu (Var.: ritentiņu, ritenīti, rituliņu, ritulīti) BW. 7579, 1 var. es satiku bit[i] ar vaska ritentiņu (Var.: ritenīti, rituliņu) 13387, 2 var.;

b) als Kosename:
brālīt, vasku ritentiņ! BW. 13646, 17;

4) in genitivischen Verbindungen: riteņa ce̦pure Apsk. v. J. 1903, S. 624, eine Art runder Hut;
riteņa ķe̦kars Karls., die Wickeltraube. Nebst li. ritinis "eine Rolle" zu rist II.

Avots: ME III, 532

saits (?) "?": viens vārds tīri lieks jeb saits (für suits?) Kronw.

Avots: ME II, 638

sakrist,

1): sakritu (= iestigu) līdz gurniem AP.;

2): nekrītat līdz zemei, ... asariņas! sakrītat tuo sirdī, kas man[i] gauži rūdināja! BW. 8681, 3 var. sakrita pār augstuo slieksni mūsu istabā vairāki zē̦ni Jauns. B. gr. ³ II, 227. ienāši zirgam sakrīt pļaukšās Auleja. nuo dažām slimībām paliek pē̦das dažuos organuos; tad saka, piem., ka "sakrita ausīs". kad mazam sarus neizpeŗuot, tad lielam acīs sakrītuot Sonnaxt;

4): šai ar tuo puiku bij labi sakritis AP. ‡ Subst. sakritums, das Zusammengefallensein:
tu jau esi atkal stāvus, bet mēs visi vēl lielā sakritumā Janš. Dzimtene V, 168.

Avots: EH XVI, 419

‡ sapata, = supata 2 (?): velcies, s. (gesagt als Beschimpfung zu einer weiblichen Person), pār nama slieksni! Suitu k., № 220. Plur. sapatas (s. ME. III, 697): auch NB., Serbig., Siuxt.

Avots: EH XVI, 434

sliegsne, sliegsnis, s. slieksnis.

Avots: ME III, 938

‡ *sliegznis, zu erschliessen aus dem Demin. sliegznīt[i]s BW. 35092, = lieksnis">slieksnis. Druckfehler für sliegsnīt[i]s?

Avots: EH II, 528

sliêkša ² Karls., = lieksnis">slieksnis; wohl aus *slenksti̯ā, vgl. slieksis.

Avots: ME III, 939

šļuduris Warkl., šļuderis, ein liederlicher Mensch, einer, der sich gehen lässt: šļūc, šļuderi, par nama slieksni! tu jau, tāds šļuderis, par saimniec[i] netiks[i] VL. aus Ruhtern.

Avots: ME IV, 74

sùnskāsis "?" kad bē̦rnam bija sunskāsis, liela ēdelība, tuo trīs ce̦turtdienas vakarus... guldīja paslieksnē un trīs reizes lecināja suni pāri Ruj. n. Latv. Saule 1928, S. 730.

Avots: ME III, 1123

‡ truļaks Siuxt "kāds organismā iekļuvis lieks priekšme̦ts": ūka ir re̦sns, ciets t. pašās žaunās. nuo auguona iznāca tāds t., un auguons sāka dzīt.

Avots: EH II, 698

uzsliekt, in die Höhe richten (perfektiv): u. kārtis gaisā Salis. Refl. -tiês Adsel, Smilten, gönnen, erlauben, dulden: viņš negrib man ne˙kuo uzsliekties PS., RKr. XVI, 37. viņš jau citādi tev maizītes neuzslieksies kâ maltītē Trik. uotram zirga neuzsliecas. es viņas neuzsliekšuos ne˙vienas dienas savā istabā. neuzsliecas pasniegt... ūdeni MWM. VII, 32. vai vecene mums kuo uzsliecas labu? So auch die aktive Form: vē̦rsē̦ns tâ vis neuzsliec (Reim!) Seibolt MWM. VII, 29.

Avots: ME IV, 380

vaîgs,

1) die Wange, Backe:
sārti (sarkani) vaigi, rote Backen. uzpūsti vaigi, Pausbacken St., U. tam apaļi vaigi, der ist frisch und gesund U. vaigi bāli kâ drēbe. vaigi sarkst, tvīkst, die Wangen röten sich. vaigi svilst LP. IV, 21. mani . . , gredzeniņi tavus vaigus svildināja (tveicināja 1495) Biel. H. 1609. karsts gar vaigiem nuolija Neik. 8. vaigi niez, būs jāraud JK. II, 636. kad vaiga gali niez, tad dabūjuot smieties Etn. II, I10. vaigu bārda Saul. I, 165, der Backenbart;

2) das Gesicht, Angesicht
L., U., Rutzau, Zaļmuiža: Sprw. tē̦va vaigs, bet ne tē̦va paduoms RKr. VI, 899. vaigs spīd kâ Muozum Birk. Sakāmv. 31. vaigs apskaidruojas Kaudz. M. 62. slikts nuo vaiga Kav., mit magerem Gesicht. brangs vaigā Kl. viņš palicis svešs nuo vaiga, hat sich verändert Arrasch, Drosth., Golg., Segewold. svešs od. lieks vaigs, die Larve St., U. nikns vaigs, die Ungebärde St., U. ve̦cāki tuos saņēma ar laipnu vaigu BW. III, 1, S. 99. māsas aizbē̦gušas nuo brāļa vaiga LP. III, 85. bij savu vaigu nuogrìezuši, ka tē̦va . . . miesas neredzēja I Mos. 9, 23. visi krīt uz sava vaiga Vēr. II, 967. vaigā od. vaigu vaigā redzēt, von Angesicht sehen : (viņi) bij redzējuši vaigā Kaudz. M. 80. re̦tam izdevās viņas vaigu vaigā redzēt LP. VII, 336. skatīs savu pestītāju vaigu vaigā R. Sk. II, 137. piederīgie tās nepazīst vaigu vaigā (von Angesicht) Vēr. I, 966. es viņu vaigā pazīstu Peb. tauta sāka iepazīties ar viņu vaigu vaigā Vēr. II, 1225. vaigu uzlūkuot (biblisch), parteiisch sein. mēs vaigu vaigā ("en face") runājām Bers., Fest., Golg., Kl., Sessw.;

3) das Vorderteil eines Dinges
U.; akmiņam labs vaigs, hat eine gute, glatte Vorderseite U.;

4) die vorstehende Fläche des Balkens an der Norkenstelle Döbner
n. U.: ietest ar cirvi vaigu (lēģeri) baļķim, lai tas tēšuot nekustē̦tuos Gr.-Sessau. pakšiem vaigu tēst Bielenstein Holzb. 12, die Balkenenden flach behauen;

5) die Wange an der Flinte
U., A. XI, 535; die Wange einer Axt Stenden; der beschlagene Teil des Griffes am Revolver Stenden; vaigi, die beschlagenen Enden des Taschenmessergriffes Stenden. Wie d. Wange als etwas Gebogenes aufgefasst wird (s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 218), so könnte auch le. vaîgs zu sloven. vệg "gebogen", ae. wác "weich, biegsam", an. veikia "biegen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 338 und Walde Vrgl. Wrtb, 1, 234 f.) gehören; vgl. auch Būga KSn. I, 73.

Avots: ME IV, 435

I vèlti, Adv., unentgeltlich; vergeblich, umsonst U.: velti tava dziedāšana BW. 459. velt[i] būs tavs lūgumiņš 15062, 14. velti laika nekavēt LP. II, 13. velti aiziet mirklis lieks Apsk. v. J. 1903, S. 536. Urspr. der dat. s. von velte I, s. Mühlenbach Извѣст. IX, 3, 245: vgl. velte II.

Avots: ME IV, 534

vembele,

1) eine Rute
Ruj.; eine dicke Rute W. - Livl. n. U (auch vembels) Salisb. (mit em̃); eine kurze, dicke Rute zum Schlagen (vem̃belis) Salis; eine Hirtenrute Walk (mit em̃ ) n. U. (auch vembels): dabūsi ar vembeli! Salis. savāca dārzā bluķus, ķīlus, cirvi, valgus un vembeles LP. VI, 265;

2) "валик сѣна" (mit em̃ ) Karls.;

3) ein dickes, nicht grosses Weib
(mit em̂ ² ) Dunika, (mit èm ² ) Grawendahl; ein Schimpfwort überhaupt (z. B. auf Kühe bezogen) Grawendahl: ve̦lkaties, vem̃beles, pār slieksni iekšā! RKr. XVI, 119. Wenigstens in der Bed. I aus estn. wemmel (gen. wemble) "Knüttel", s. Thomsen Beröringer 286.

Avots: ME IV, 536

veñst N. - Bartau, -žu, -du, suchend das Unterste zuoberst kehren: liecies mierā! nevenz (zu erwarten wäre nevend!) gultu apkārt! N. - Bartau. Refl. -tiês Br. 8, 9,

1) sich wickeln (?):
tinies, vendies zīda rituliņā! B. P. 1;

2) mit Mühe kriechen, kletteru, sich mühsam vorwärtsbewegen
(mit eñ; Praes. -džuôs) Stenden: vendžas ka krupis pār slieksni (von jem. gesagt, der ungeschickt über den Zaun klettert). puika pa taku vendžas pruojām Stenden. nuo duobuma... venžuos ārā Lautb. Vidv. II, 33;

3) sich wenden
(prs. veñžuos, prt. veñduos) Lautb.: viswairāk tas pret zemes gariem venžas Lautb. Vidv. II, 24. Als ein Kuronismus zu got. windan "sich winden", wandjan "wenden", umbr. ahauendu "avertito", arm. gind "Ring", ai. vandhúra-ḥ "Wagenkorb" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 261) ? Oder veñst (für ein aus d. wenden entlehntes *veñdêt) nach dem prs. veñžu (das zu einem *veñdêt gehören könnte) ?

Avots: ME IV, 537