Paplašinātā meklēšana

‡ klùnka ² Auleja, eine gackernde Henne.

Avots: EH I, 623

klun̂kata, ein Schluck: klunkata apzīmē šķidruma alus vai šņabja) daudzumu, kas iznāk pēc klunkstiena Lub.

Avots: ME II, 235

luñka,

1): auch Windau n. BielU.; eine mit Balken od. irgendwie anders eingezäunte Stelle im Fluss od. See, wohin man Flösse hineintreibt
(mit uñ ) NB.; in ON auch Plvv. I, 285 und 293; ‡

3) "ein wackeliger Gegenstand, auch ein solches Körperglied"
(?) Seyershof: ruoka tāda luñka ² (Adjektiv?); ne˙maz nav dzīvības iekšā.

Avots: EH I, 762

luñka,

1) eine Meeresbucht Sackenhausen,
[Nogallen, Kalten;

2) luñka Suhrs, eine niedrig gelegene (an einer Flusskrümmung) Wiese, die im Frühjahr überschwemmt wird. -
Als ein Kuronismus zu apr. lunkis "Winkel" u. a. bei Būga Изв. XVII, I, 34; dieses lunk- vielleicht durch Kontamination von luk- (in le. lukns u, a.) und lenk- (in le. lìekt u. a.)].

Avots: ME II, 513, 514

[lunkains L. "schmeichelhaft aus List, um Schaden zu tun"; luñkains, geschmeidig: l. cilvẽ̦ks, lunkaina rīkste Ruj.; s. auch lunkans.]

Avots: ME II, 514

lùnkanĩba, die Biegsamkeit, Schmiegsamkeit, Geschmeidigkeit, Gelenkigkeit: kājas atdabū agrākuo lunkanību. gara lunkanība Vēr. II, 617.

Avots: ME II, 514

lùnkankãjis, f. -je, eine Person mit getenkigen Beinen BW. 14517, 11, [Janš. Dzimtene ² II, 24].

Avots: ME II, 514

‡ lunkanruocis Celm., ein Dieb.

Avots: EH I, 762

lùnkans: auch (mit un̂ ² ) AP., Frauenb., Ramkau Siuxt.

Avots: EH I, 762

lùnkans [auch PS., Wohlf., Serbigal, Trik., Drosth., Jürg., Wolm., lun̂kans ² Lautb., Nigr., Dunika, Selg., Gr.-Essern, Līn., Dond., luñkans N.-Peb., Salis, Ruj.], lunkaîns Konv. ² 3932, biegsam, schmiegsam, geschmeidig, gelenkig, behend: [lun̂kana ² rīkste, luñkans cilvē̦ks Alt-Salis; lunkana mēle Lautb., Selg.] bet šis, lunkans kâ zaķis, izskrej pa durvīm LP. IV, 118. lai es augu tik lunkana (Var.: luokana) kâ vītuola pazarīte BW. 1711. meitenes lunkainā daba Pump. tev vare̦n lunkana mēle. ve̦lns tik lunkans un glaims, ka brī-numi LP. III, 91. Vgl. luncinât.

Avots: ME II, 514

[palunkans, ziemlich lunkans: p. spieķis; palunkana mēle Bauske.]

Avots: ME III, 63

pluñka Lemburg, ^plunkata N.-Peb., ein Schimpfwort ("?"): tas jau tāds plunkata vien bij un tāpēc māju pazaudēja. plùnkata "ein verkommener Mensch mit zerfetzten Kleidern" Jürg.

Avots: ME III, 357

plunkatainis "?" : brālīt, vaska ritulīt, kas tie tādi plunkataiņi? Plūd. Llv. 136.

Avots: ME III, 357

‡ aptrènkt, herumjagen (-treiben) um: aptren̂c ² stīvuo ķēvi kādas reizas ap riju, lai tuop lunkanāka! Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 122

bizũne, der Schlägel, Stock zum Schlagen, Gr. -Sess.; bizuns, = lunkans sitams rīks Etn. I, 45. Nebst li. bizũnas "Peitsche" aus russ. бизу́н resp. poln. bizun.

Kļūdu labojums:
bizuns = bizūne

Avots: ME I, 303

glaims, schmeichelnd, reizend: ve̦lns tik lunkans un glaims, ka brīnumi LP. III, 91. viņa pēc brīža atkal glaimi uzsāk Blaum. viņa sacīja glaimi Purap.

Avots: ME I, 621

ìeiet, hineingehen: kūtī ragi neiegāja BW. 32416. aizpē̦rn iegāji tik trešā gadā LP. I, 82. ieiet sievā, atraitnē Lasd., = ieiet iegātņuos, d. h. sich in den Besitz eines Gesindes einheiraten. cik ieiet, so viel es aufgeht: saē̦das uogas, cik ieiet LP. V, 21. le̦c, cik ieiet LP. IV, 19. ve̦lns aizgāja lamādams, cik ieiet LP. VII, 275. Refl. - tiês,

1) anfangen zu gehen (dabei immer schneller werdend
N. - Bergfried), zu fungieren; ins Gehen kommen: nuo vakardienas gājiena kājas bija gan stīvas, bet kad ieietas, tad paliek atkal lunkanas N. - Bergfried. jaunā mašīna nav vēl iegājusies: iet, iet, - paliek stāvuot Salisb.;

2) [in den Samen schiessen?]: graudiņš uzdīgst, aug un ieietas Zeifert Chrest. II, 208;

3) [zu gehen anfangen]:
kad... būšu meitās iegājies Auseklis, [Nigr.; zu gehen sich gewöhnen: zirgs pa šuo ceļu iegājies Ruj. viņš jaunajuos zābakuos jau labi iegājies Kl.].

Avots: ME II, 22

ielun̂cinât ^2: auch Dunika. Refl. -tiês, ‡

2) = ielùocîtiês 3: kad ieluñcinās, tad ir atkal lunkana mugura Frauenb.

Avots: EH I, 528

jàvums, Verbalsubstantiv von jàut, das Eingerührte, der Teig: lai padarītu ādas lunkanas, mērcē tās re̦mde̦nā rudzu jāvumā Konv. ² 1481. it kâ maiznieks tās būtu cepis nuo viena jāvuma MWM. V, 429.

Avots: ME II, 108

luodzîgs, = luocîgs, lunkans">lunkans, geschmeidig: lai es augu tik luodzigs kâ vītuola žagariņš BW. 1711, 1 var.

Avots: ME II, 524

IV lûks (li. lùnkas, apr. lunkan), der Bast, die Linden-, Weidenrinde: lūkus plēst, den Bast schälen. tev, alksnīti, trapja miza, tu nederi lūkā plēst BW. 11841. kad laivai virves trūka, te̦k pie liepas lūkus plēst 30795. teci, manu kumeliņ, ar lūciņa pavadiņu! 29989. lūku pametis, meklē siksnu od. lūciņu paņe̦m, atduod siksniņu Tr. II, 644. Der Bast als Bild des Biegsamen, Haltlosen, Schlaffen: piedzēris kâ lūks. nuo kruoga viņš pārnāca kâ lūks. tik˙pat kâ lūks, sagt man von einem Menschen, den man leicht lenken kann Etn. II, 44. mazais augumiņš savijās kâ lūciņš Latv. lūks pilns, das Mass ist voll Dünsb. [zu slav. lyko (serb. lȉko) dass., wenn slav. y hier aus ūn.]

Avots: ME II, 518, 519

lùncinât [auch PS., Trik., Drosth., Jūrg.), luñcinât [auch N.-Peb., Wohlf., Salis, Wolmarshof, Selg., lun̂cinât ² Dond., Lautb., Nigr.), tr.,

1) bewegen:
viena jāja, uotra lēca, trešā ļipu luncināja (Var.: kustināja) BW. 2227. sirma cūka aizgaldē, ausis vien skurināja (Var.: luncināja) 22832;

2) asti l., mit dem Schwanze wedeln
[Fest.]: suns iegāja liepienā, asti vien kustināja (Var.: luncināja) BW. 31044; Mag. XX, 3, 141;

3) essen, einhauen:
luncini tik iekšā! kuo gaidi? LP. Refl. -tiês, mit dem Schwanze wedeln, sich anschmiegen, anschmeicheln: sunītis gar kājām vien luncinājās LP. VI, 1007. kâ viņš līkst un luncinās, kad ierauga principālu Vēr. I, 1157. mēs luncināmies ap mūsu dvēseļu bendēm Stari II, 167. [vilks luncinājas apkārt U., streicht verstohlen herum. zur Bed. 1 u. 2 vgl. Изв. XV, 2, 203, le. luñka, lunkans, li. luñginti "mit dem Schwanze wedeln" und Büga Изв. XVII, I, 34.]

Avots: ME II, 513

lunks, = lunkans">lunkans, luokans, lukns: tās (drānas) tavam lunkam stāvam vēl juo lunkāk apkārt tīsies Duomas II, 482; dies lunks auch IV, 460; [lùnks ² (luokans) kuoks, lunka (izveicīga) mēle Sessw.; lunks"veikls, izmanīgs": l. vīrietis Tirs.).

Avots: ME II, 514

II pĩcka C., picka ² Lis., eine Peitsche Manz., U., Bers., Lasd., Laud., Fest., AP., Fianden: ar pīckas kātu nuoņēma brūtei vaiņaku BW. III, 1, 50. vęlns dzęn briežus ar pīcku LP. VII, 237. šmaugā pīcka nuošmīkst uz bēŗa pusi Saulietis R. I, 185. vīšu pīcku trim starām BW. 21721. lunkans kâ pīcka Alm. Kaislību varā 136. kur bij man pīcku sist, ne uz sava kumeliņa? BW. 22744; in Nötk. auch eine geschmeidige Rute. Nebst estn. pītsk zunächst aus nd. pietske (in Grimms Wrtb. unter Peitsche).

Avots: ME III, 230

pletne,

1) eine Plette, Kosakenpeitsche
U., "nuo ādas sašūts peŗamais, lunkans%20sitamais">vispāri kaut kāds lunkans sitamais" Naud.;

2) ein Bündel
(vgl. plene I 11: saujas piecas salmu sasien pletnē Konv. ¹ 763. In der Bed. 1 aus plete . plene?

Avots: ME III, 338

pļunkata N.-Peb., = lunkata">plunkata.

Avots: ME III, 373

sievišķis U., sievišķa, sieviška, sievišķe, sieviska Glück IV Mos. 30, 4, L., sievisks Glück, sievišķene Wain., eine Weibsperson, ein Frauenzimmer U.: Sprw. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks? reiz dzīvuojuse sīksta un nežēlīga sievišķa JK. V, 1, 5. saimnieks atve̦d skaistu sievišķu Pas. IV, 293 (aus Sassm.). tāda veselīga sieviška Austriņš. it lunkana sieviška A. v. J. 1900, S. 365. tāda paviegla sievišķe Janš. Precību viesulis 72. duodiet tam sîeviskam it kâ tam vājākam rīkam guodu! Glück Petrus 3,7.

Avots: ME III, 862