Paplašinātā meklēšana

apmàisît [li. apmaišýti], tr., umrühren, mischen: putru.

Avots: ME I, 104

‡ atmaisît, zum zweitenmal aufpflügen: a. zemi Jürg., Lubn., Oknist. Refl. -tiês AP., = atdaũzîtiês: atmaisījies uz šuo pusi.

Avots: EH I, 155

[damaisît Drsth., hinzumischen. Refl. -tiês, sich hinzumischen.]

Avots: ME I, 436

ìemàisît, tr., ein -, hineinmischen: graudus pe̦lavās. Refl. - tiês, sich ein -, hineinmischen: citu darīšanās.

Avots: ME II, 42

izmàisît, ‡ Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss, zur Genüge mischen;

2) i. pa kājām, wiederholt im Wege (hinderlich) sein:
cikreiz Annele nav lielajiem izmaisījusies pa kājām? A. Brigadere Dievs, daba, darbs 35; ‡

3) eine Zeitlang (im Gedränge) ziellos urrihergehen:
visu dienu izmaisījuos pa tirgu; bet ne˙kā nenuopirku Jürg. u. a.

Avots: EH I, 465

izmàisît (li. išmaišýti), tr., durchwühlen, durchmischen: putru; krāsnī uogles.

Avots: ME I, 768

màisît: mit aĩ auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 19, Kand., Orellen, Siuxt, mit aî ² auch Frauenb:, Ramkau,

1): maisāmais (Rührholz)
- auch Frauenb.;

2): auch Auleja, Linden in Kurl., Zvirgzdine: juo vairāk zemi maisa ("ar"), juo smalkāks, dārzs iznāk AP. Refl. -tiês,

1): liec kur nuomaļ, lai nemaisās ze̦m ruoku! Auleja: m. pa kājām, störend im Wege sein.

Avots: EH I, 778

màisît [auch Jürg., Arrasch, Trik., N.-Peb., PS., C., Serbigal, maĩsît Salis, Salisb., Ruj., Dond.,Wandsen,Gr.-Essem, Selg., Bauske, Wolmarshof, Līn., Tr., maîsît ² AP.], -u, -ĩju (li. maišýti, (slav. měsiti "mischen"]), tr.,

1) umrührend mengen, mischen:
putru, luopu ēdienu; maisīt sienu ar salmiem; maisāmais, das Rührholz: vakar mani māte kūla ar tuo puoda maisāmuo BW. 14341. paņēma krāsns maisāmua dzelzs kruķi, er nahm die eiserne Ofenkrücke LP. VI, 987;

2) zum zweiten Male pflügen
Buschh., Oppek.: maisīt zemi [Lis.]. Refl. -tiês,

1) sich mischen
[maĩsîties Iwanden]: nemaisies ar saviem stāstiem vidū! Kaudz. M.; cita darīšanās maisīties Kaudz. M.;

2) sich herumtreiben:
nu kuo tu maisies kâ ve̦ca nauda pa tirgu? vai dē̦ls, kur tad tu tik ilgi maisies? LP. IV, 153. - Subst. màisĩjums,

1) das Gemengte, Gemenge;

2) der zum zweiten Male gepflügte Acker;
màisîšana, das Mischen, Mengen; màisîtãjs, wer mengt, mischt. [Nebst mist "verwirrt werden", mistrus u. a. zu apr. maysotan "gemengt", ai. mēkšayat, "mischt", norw. meisk "Mischung", ahd. miscan, la. miscēre (part. perf. pass. mixtus) "mischen", ir. mescaim "mische" u. a., s. Bemeker Wrtb. II, 53, Trautmann Wrtb. 175, Walde Wrtb.2 488, Boisacq Dict. 637 f,l

Avots: ME II, 551

màisîtava ² Lub., = màiseklis 3.

Avots: ME II, 551

nùomaisît, Refl. -tiês,

2): "šâ tâ, ne visai kārtīgi dzīvuot" Frauenb.: tâ viņa nuomaisās pa pasauli.

Avots: EH II, 66

[nùomaisît,

1) zum zweiten Mal aufpflügen:
n. zemi Warkl., Lis., PS.;

2) mischend od. rührend entfernen:
n. putas Bauske, Bers. - Refl. -tiês,

1) lange
maisīt: ilgi nuomaisījuos putras Bauske;

2) ohne Arbeit lebend andern hinderlich sein:
n. bez darba visu dienu.]

Avots: ME II, 815

pamaisît: ēd ... pamaisīdama! Tdz. 56820. Refl. -tiês: kad pamaisās svešs suns, nuošaun Kaltenbr.

Avots: EH II, 153

[pamaisît (li. pamaišýti) LKVv., umrühren: p. putru, lai nepiedęg. putra tik bieza, ka nevar pamaisīi. Refl. -tiês, eine Weile maisîtiês: p. pa tirgu.

Avots: ME III, 65

[pãrmaisît,

1) umrührend mengen
(perfektiv): p. labību, lai labāk žūst;

2) zum zweiten Mal aufpflügen
(perfektiv): p. zemi C.]

Avots: ME III, 165

pìemaisît,

1) zu-, hinzumischen, beimischen;

2) mischend anfüllen.

Avots: ME III, 270

samaisît, Refl. -tiês, ‡

2) sich eine gewisse Zeit hindurch in einem Gewühl herumtreiben
Kand.: es visu dienu samaisījuos pa tirgu.

Avots: EH XVI, 428

samaisît, tr., zusammenrühren; vermischen: samaisīt ēdienu vienā putrā; samaisīt pienu ar ūdeni. Refl. -tiês, sich vermischen.

Avots: ME II, 679

uzmaisît,

1) aufrühren, rührend das Unterste zuoberst kehren; auflockern:
uzmaisīt dīķī dūņas. uzmaisīt iejavu, mīklu (miltiem uzlej karstu ūdeni, pēc brīža uzber miltus un tad uzmaisa).. sìena vālas uzmaisīt AP.;

2) zum zweitenmal aufpflügen:
uzmaisīt... zemi ar arklu A. XXI, 11;

3) rührend, mischend, mengend zum Vorschein bringen, auffinden:
graudus maisuot var uzmaisīt neizvētītu vārpu Dunika. Refl. -tiês, herumstreichend sich einfinden: kuo tāds diedelnieks te uzmaisījies? Stenden.

Avots: ME IV, 354, 355

‡ bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198

‡ bañgalêt AP., -ẽju "maisīt" N.-Peb. Refl. -tiês "maisīties, jaukties" AP.

Avots: EH I, 204

II čāgât: auch PV.; langsam mähen Spr.; "pavirši maisīt, rakņāt" (mit à ² ) Sonnaxt: kad viņš tur čāgāja pa salmu kaudzi, šī nevar sagaiâīt. čāgāja, čāgāja kâ vārna, ni˙maz nuo visas sirds nestrādāja. ‡ Refl. -tiês, kraftlos und oberflächlich arbeiten PV.: viņš tik čāgājas, - tur ne darīts, ne nedarīts.

Avots: EH I, 287

čal˜kât: "ūdeni maisīt" Frauenb.

Avots: EH I, 284

‡ čangât, -ãju "čagāt" PV.; in einer Speise rühren, die besten Bissen dabei herausfischend (mit añ ) Seyershof: nečangā gaļu, kad negribi ēst! viņš čangā ar pirkstiem zupu. Refl. -tiês "maisīties pa ēdienu" (mit añ ) Seyershof: puika čangājas vien, nesmeļ sev bļuodā. kâ nu var č., kur citiem jāē̦d!

Avots: EH I, 285

‡ izdzakât (?) Frauenb. "izmaisīt, izvandīt": i. visu uguni nuo ugunskura.

Avots: EH I, 444

‡ izkoļčât "?": izstaigāju, izkoļčāju, uz māršām drīzenēju VL. aus Lubn.; "izmaisīt" Kegeln.

Avots: EH I, 458

‡ izobulêt "izmaisīt un izņemt derīgākuo" Seyershof: i. zupu.

Avots: EH I, 469

izvañdît, ‡ Refl. -tiês "izmaisīties" Dunika: pa kādis peklis tik es neizvandījuos, kamē̦r atnācu te!

Avots: EH I, 493

izžadzinât, tr., einen Laut wie die Elster hervorbringen: nevarējuse vairāk izžadzināt kâ tikai samaisītu kuiļa un ērzeļa valuodu LP. V, 102. Refl. - tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss schwatzen, sich ausschwatzen: meitu mātes un mātes meitas izžadzinājās un galu galā apmierinājās Seibolt.

Avots: ME I, 832

kaņ̃ģerêt,

2) und

3): (ein Pferd) antreiben
Ronneb.; (ein Pferd) antreibend schlagen, zerren, wiederholt anrufen usw. Lems., Salis: man zirgs ne˙maz neklausīja, bija jākaņģerē vienā kaņgerēšanā Lems., ‡

5) "nuorāt bē̦rnus, lai nedzīvuo citiem pa kājām" Seyershof; ‡

6) "jaukt, maisīt" AP. ‡ Refl. -tiês,. sich energisch mit etw. abgeben, sich mühen, plagen
Seyershof: ar luopiem visādi kaņģerējās, bet kâ nebija, tâ nebija laime.

Avots: EH I, 585

koļļa,

1) eine schlechte, zu dünne Grütze:
saimniece šuodien tādu koļļu tik ir izvārījusi Dond.;

2) "maisītājs" Dond.

Avots: ME II, 254

I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,

1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,

a) ein Sandhaufen,

b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];

2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;

3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;

4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix

sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;

5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]

Avots: ME II, 344

I lùoks (li. lañkas "Bügel", [slav. lǫkъ "Bogen"]),

1) etwas Gebogenes, die Biegung, Krümmung:
vienreiz meža biezumā izte̦k visi ceļa luoki Latv. jau palaidu rinduciņu trešajā luociņā BWp. 10621, 2;

2) das Krummholz:
Sprw. luoks, pārāk liekts, lūst;

3) die Radfelge
Manz., A. XI, 171: grimst riteņi pāri luokiem iekša pa izmaisītuo smilti Sil.;

4) der Reif zum Winden der Kränze:
kur vaiņaga luoku liki? tur pakāru priedītē, lai vij citas mātes meitas RKr. XVI, 224;

5) der Kreis:
saistīts viņas burvju luokā Rainis. viņš vienīgs draugs man šinī šaurā luokā Vēr. II, 806. ap mani luokā stājat MWM. V, 92;

6) die Höhe des Gebäudes (der Riege) von der Erde bis zur Oberlage nennt man
luoks Mag. XIX, 2, 57;

7) das Demin. lùociņš, = līkste 3 Grünh., [ein Bügel für die
dũda I Bielenstein Holzb. 728];

8) der Plur. luoki, die Haspel
[N.-Sessau n. U.], Siuxt, Schmarden;

[9) vẽja luoks, Windfahne
L. - Zu lìekt].

Avots: ME II, 525

maistît,

1) [=mīstît Neu-Laitzen, Treiden]: ieser (linus), aizies rītā maistīt LP. VII, 832;

[2) màistīt ² , -u, -ĩju N.-Schwanb., Kerstenbehm "jaukt" Bers.: putru, miltus. - Refl. -tiês "maisīties" Bers.: kuo maisties un slaisties kâ maistuļa?].

Avots: ME II, 551

[II makņa "maisītājs, rakatājs" Bers.: visu te samaknījis kâ tīrais makņa;"kas rakņājas" Sessw., N.-Schwanb., Sinolen, Pampeln.]

Avots: ME II, 554

maknît: rühren (maisīt) Dunika; kad suns kārpa zemi un uož, tad saka, ka suns maknī NB. Refl. -tiês, ‡

2) "bez vajadzības rakņāties (pa zemi, drēbēm)" AP.

Avots: EH I, 779

[malsîtiês,

1) unnützes Zeug schwatzen
Wid.;

2) sich umhertreiben
Wid.: malsīties ("maisīties") pa kājām Warkl. - Wenigstens in der Bed. 1 zu mèlst.]

Avots: ME II, 558, 559

malzîtiês,

1) sich jem. mit leerem Geschwätz aufdrängen:
kuo te ap mani malzies! Druw. n. Etn. II, 81;

2) ["ruhelos herumirren"
Saul.]: liesmas plēvināšanās un šaudīšanās malzījās viņa acīs A. v. J. 1896, S. 582. ruokā vēl malzījās sajūsminājums A. v. J. 1896, S. 99; [sich hin und her werfen, sich quälen, "lauzīties": visu nakti malzījuos lielās sāpes Bers. iestidzis dūņās malzījās visādi, bet laukā netika Bers.; "slinkumā guorīties, slaistīties" Sessw., Modohn; malzīties ("maisīties") pa kājām Warkl., Bers.; faulenzen; "gulšņāt (nuo vieniem sāniem uz uotriem)"]; in Schmerzen sich krümmen Bers. n. Etn. IV, 145.

Avots: ME II, 560

mangalêt, ‡

3) man̂gelêt Sonnaxt "pavirši maisīt, jaukt"; zur Bed. vgl. auch ‡ ìemàngalêt ² . - In der Bed. 1 aus nd. mangeln "Zeug auf der Mangel, Rolle glätfen".

Avots: EH I, 782

miekšêt, miêkšķêt [C., Kl.], - u od. - ẽju, - ẽju,

1) [miêkšķêt Lis., Drosth., Wolm., Trik., miêkšķêt ² Ruj., Salis, Bauske, miẽkšķêt Iw., Lautb.], weich magen (auch durch Drücken und Schlagen U.), erweichen [miêkšêt PS., N. - Peb.]: graudus miekšē ar ūdeni Konv. ² 749. ūdens mālus miekšē caur, Wasser macht den Lehm mürbe U. mizas rags, kas duobē bij iemē̦rkts miekšēt JR. IV, 149;

2) miêkšêt C., Lub., = miegt, drücken: miekš acis cieti;

3) miekšķêt, schlagen (von Tieren)
N. - Bergfried;

4) umrühren, maischen
Bergm. n. U. [In der Bed. 4 wohl zu maisīt, in der Bed. 2 - 3 - zu miêgt, in der Bed. 1 - wohl zu mîksts, in der Bedeutung durch miekš(ķ)êt 2 u. 3 beeinflusst.]

Avots: ME II, 652

II miests, gew. das Demin. miẽstiņš, süsses Bier Oberl. n. U., [ Honigbier, Met Bers., Bielenstein Holzb. 304]: tē̦vi e̦suot ne̦suši muciņas "putuojuošā miestiņa" A. XX, 600. puisīt[i]s meitu aicināja: nāc, meitiņa, miestu dzert! - dzer, puisīti, tu pa˙priekšu, tu pats miesta darītājs! BW. 19784. [In Ruj. u. a. miẽstiņš, = alus, Bier. Nebst li. mieštinis "mit Honig süss gemacht (z. B. von Bier)" zu le. maisīt, li. miẽšti "mischen, mit Honig süssen".]

Avots: ME II, 655

‡ močkât Salis n. FBR. XV, 59 "maisīt, mīcīt". Refl. -tiês Lems., = ‡ močâtiês.

Avots: EH I, 826

nārit [wohl mit ī] (li. nórint "obgleich"), wenn doch: nemaisītuos tu nārit pa kājām, ja jau pats negribi darīt! Grob n. Etn. IV, 148; Rutzau, N.

Avots: ME II, 701

[nùomīstît,

1) (den ganzen Flachsvorrat) brechen
(perfektiv): n. linus;

2) wiederholt tretend abquälen:
lielais suns mazuo suni nuomīstīja N. - Peb. - Refl. - tiês,

1) "nuokulties, nuomaisīties 2" Nigr.;

2) eine Zeitlang zur Genüge od. bis zur Erschöpfung
mīstît: nuomīstījuos linu(s) visu dienu Bauske. es pa˙visam nuomīstījies Ruj.]

Avots: ME II, 821

III pavil˜nît "ūdeni maisīt, jaukt": puika iebrida dīķī, lai tuo pavilnītu. pavilnī drusku putru! Plm. Zu pavilnît I?

Avots: ME III, 138

piẽbars Ruj., piebaras "das Dazugemengte (piebaŗas ² Kl.), Ersatz, Surrogat": kā piebaru piemaisīt, als Surrogat hinzutun; piebaras ² Warkl. "unreifes Fallobst".

Avots: ME III, 238

pìeķelzît "samaisīt ēdienu netīru, piejaukt kuo klāt" Bers.

Avots: ME III, 263

pil˜ns,

1): cilvē̦ku tik p., ka ir pamaisīt nevar Fest. lai puškuojas mātes meitas ar pilnām maguonēm BW. 4621, 2. "zaķis iesācis vilkt pilnā vējā" ME. III, 216 zu verbessern in "Līpiņš [= zaķis] bij pilnajā ("?") vējā jau iesācis vilkt [= dziedāt], cik nabags vien spēja";

4): viņš vai(r) nav p. (= pilnprātīgs) Seyershof. Subst. pilnums,

1): nāks miers un p., cilvē̦kiem labs prāts Rainis Tālas noskaņas ⁷ 57. šuogad nav tas klēts p. Seyershof. viens mut[e]s-p. vēl bij palicis bļuodiņā ķīselis ebenda. (als Massbezeichnung)
vienu spaiņa pinumu ūdens uzlēja virsū ebenda. pāri pann[u] pinumu iztaukšēja zirņus ebenda; ‡

2) tu dabūsi mugar[a]s pilnumus (Schläge, Prügel)
vie[n], vairāk ne˙kuo Seyershof.

Avots: EH XIII, 232

piņ̃ķerêt, = piņķēt. Refl. -tiês,

1) sich erfolglos abmühen:
visu dienu piņķerējuos gar šuo nieka darbu Dunika;

2) "maisīties, jaukties, jukt": nepiņ̃ķerējies man pa kājām! dzijas piņķerējas Dunika.

Avots: ME III, 221

pur̃zât êdienu, eine Speise besudeln (aus dem Munde zurücklassend oder mit schmutzigen Händen anfassend) Schujen; pùrzāt ² "plucināt, izjaukt": vējš purzā siena gubu Bers.; "jaukt, maisīt" Schwanb., Odsen; (iz)purzât "einen zu dessen Nachteil physisch oder rechtlich bearbeiten" Vank.; vgl. izpurzât und puržava.

Avots: ME III, 421

rakât, -ãju, freqn. zu rakt, auch refl. -tiês Treiden u. a., graben; scharren, wühlen (wie Schweine): rakāties pa kabatu. ar pirkstiem maisīt, rakāt Etn. IV, 148. ar ķeksi rakājās pa gruvešiem B. Vēstn. linu kulstītājs paliek rakājuoties pa sniegu Aps. IV, 45.

Avots: ME III, 472

sabrucinât, tr.,

1) abstreifen
(von mehreren Objekten ausgesagt); "saplūkt" Grosdon: s. kļavu lapas Schwanb.;

2) abbrühen
Würzau: kas tavas iekšas sabrucinās? Seifert Chrest. II, 23; verbrühen: s. ruoku Vank., Birsgaln, Bewern;

3) zusammenstürzen
(intr.) machen: s. vē̦cu ē̦ku Lettin, Pernigel, Salisb., Walk; s. izkaltušus kuoka traukus, malkas grē̦du Schwanb., Vank.; s. (izjaukt) dzijas kamolu Mar., Allasch, Wolm.;

4) tüchtig reiben
(perf.): nuosalušuos vaigus sabrucināja ruokām Stenden; "saberzt, sagrūstīt, sakrunkāt": s. jaunuo burtnīcu Laidsen;

5) mit dem
bruceklis schärfen (perf.): s. izkapti Wain.,Dunika,Stenden;

6) grob zermahlen
Salgaln: s. auzas sudmalās Bornsmünde, Rothof, N.-Rahden; zerreiben: s. sasalušu veļu Rothof; s. pulvēri Dunika; zerbrockeln: s. praulus Schibbenhof;

7) aufstreifen, aufstülpen:
s. svārku piedurknes Jürg., Odsen, Schwanb.;

8) s. tupeņus "iebērt tupeņus trauka, uzliet ūdeni un maisīt, lai tiem, citam ar citu beržuoties, nuoskaluotuos smiltis, un atluobītuos arī miza" Saul.;

9) am Kragen fassend (durch)schütteln:
es viņu labi sabrucināju Gold. - Refl. -tiês, sich verbrühen Birsgaln.

Avots: ME III, 598

sačakarêt,

1) sačokarêt Dond., tr., durchstochern ; zusammenschüren ; durchwühlen: kad ausis, zuobus sačakarē ar matadatu, tad sāk sāpēt Ahs. n. RKr. XVII, 49. sačakarē malku krāsnī, lai de̦g! ebenda. sačakarēt krāsni. viss sačakarē̦ts, samaisīts Naud.;

2) aufsuchen, zusammensuchen, ausfindig machen:
viņš miestiņā bija sačakarējis un nuopircis sev . . . skapi Seibolt.

Avots: ME III, 604

‡ sakoļ˜ļât Seyershof "pavirši samaisīt": s. kādu putru nuo miltiem.

Avots: EH XVI, 418

sakul˜t,

1): auch Lng. (unter kult); verprügeln:
s. suni Salis; glattschlagen: citreiz (izmazgātu) lakatu satin un plaukstu starpā sakuļ (ar ruoku izgludina krunkas) Seyershof. s. (ar bungu vāli savelēt) veļu AP.;

2): s. salmus ar zirgiem AP.;

3): durchrühren:
s. (samaisīt) abrā maizi (= mīklu) KatrE. Refl. -tiês,

2): vai man vajadzēja ar tādu gaisa grābsli s. (= apprecēties)! Frauenb.

Avots: EH XVI, 420

‡ samočkât Salis "samīcīt, samaisīt".

Avots: EH XVI, 432

‡ sapļuñkât Dunika "samaisīt, sajaukt": s. ūdeni, zâles.

Avots: EH XVI, 438

sapļunkâtiês "samaisīties (vom Wasser); sajukt (vom Verstand)" Dunika.

Avots: ME II, 705

‡ sašļam̃mât Nötk. "sajaukt, samaisīt": ē̦duot kumuosu s.

Avots: EH XVI, 454

skritulis (li. skritulys "der Kreis, die Kniescheibe") Karls.,

1) skritulis Deg., Zaļmuiža, Nerft, U., Eversmuiža n. FBR. VI, 32, Bielenstein Holzb. 385, skrituls Warkh., skritelis SDP. III, 19, Glück, skritels Manz., das Rad, Wagenrad:
ratu skritelis Glück Jesaias 28, 27. līkstains skritulis, das Bügelrad Bielenstein Holzb. 543. skrituļa rumbā LP. VI, 68. cik suola par šiem ratiem ar... kaltiem skrituļiem? Janš. Bandavā I, 3. nuogrūde... skriteļus nuo... ratiem (stiess die Räder von ihren Wagen) Glück II Mos. 14, 25. gudrs ķēniņš iztre̦nc . . . bezdievīgus un ve̦d ... skriteli pār tiem (bringet das Rad über sie) Spr. Sal. 20, 26. - (fig.) mēģina pieturēt cilvēces attīstības skrituli Kundziņš Kronw. 147;

2) das Spinnrad
U.;

3) skritelis Glück, die Töpferscheibe
Glück: viņš (= puodnieks) darīja kādu darbu uz . . . skriteli (er arbeitete eben auf der Scheibe) Jerem. 18, 3;

4) Plur. skrituļi, Rollschuhe:
skrituļu skrējēji, Rollschuhläufer Latv.;

5) skrituls Lasd., ein Kinderspielzeug, bestehend aus einer an einem Stöckchen befestigten, sich drehenden Scheibe;

6) auch skritelis, etwas Radförmiges od, rund Zusammengerolltes, (skritulis) die Scheibe Deg.: pārnesis skritel[i] maiz[e]s BW. 2902, ein rundes, radförmiges Brot. atplēš vairāk skrituļu tāšu LA. vaska skritul(i)s,

a) eine Scheibe Wachs;

b) als Kosename:
brālīt, vaska skritulīti (Var.: skrituliņ, ritulīti)! BW. 17509 var. - milzu skrituļiem man lēca čūska klāt Mācītāja meita 50;

7) übertragen, das Rad:
vecene... pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: maisās kâ piektais skrituls Etn. II, 110;

8) Demin. skrituliņš, der Hauslauch (sempervivum tectorum)
U., Mag. IV, 2, 47; sempervivum soboliferum Sims. Kronw, n. RKr. III, 72;

9) skritulis, ein Wasserstrudel, - wirbel
Neuhausen;

10) rullis, Feldwalze
Salgaln. zu li. skritùs "kreisrund", skrýtis "Radfelge", skriẽsti (prs. skriečiù) "im Kreise herumdrehen", apr. scritayle "Felge", an. skriđr "Lauf", ae. skrid "Wagen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 571; zur Wurzel von skriet.

Avots: ME III, 894

slava, auch slave (li. šlavė "šlovė" in Dusetos) BW. 35181, Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Rutzau n. FBR. VII, 121, das Gerücht, der Ruf Lng., U., der Leumund; das Lob Lng., U.; der Ruhm U.: Sprw. laba slava tāļu neskan (neiet). paša slava, cita guods. viesa slava, paša guods. liela slava, mazs guods od. diža slava, mazs tikums. tāda slava izgājusi ļaudīs, ein solch Gerücht hat sich verbreitet U. slava (Gerücht) nāca Kurzemē Biel. 13.83. kam, tautieti, slavu (Var.: slavi) laidi, kad nedrīksti bildināt? BW. 14930. man slavīti nelaižat! netīk man slikta slava 14025. ej, māsiņa, tautiņās, dzīvuo labi aizgājuse, lai nenāca slikta slava (Var.: slave) mazajām māsiņām 17740, 6. labu ļaužu bē̦rnu ņēmu, lai slavīte laba slav 22316. tāļu brāļi māsu deva, lielas slavas (Var.: slaves) gribē̦dami 18093. labā slavā būt, in Ehren gehalten werden, gut angeschrieben sein: kamē̦r viņš pie ve̦cā un . . . Lienas pastāvēs labā slavā, tikām lai citi neduomā iemaisīties Kaudz. M. 44. tē̦vs šuo ābeli manā slavā te stādīja Neik., der Vater pflanzte den Apfelbaum mir zu Ehren. nāc laukā, svaiņa slava! BW. 13730, 29 var. (etwa: verrufener Schwager!). Nebst slũt, sluvêt, sludinât zu li. šlãvinti "ehren", šlovė "Herrlichkeit", slav. sluti "heissen", slava "Ruhm", slovo "Wort", sluxъ "Gehör", slyšati "hören", r. слыть "im Rufe stehen", ai. š̍rōtu "er höre", š̍rudhi "höre!", š̍ravaḥ "Ruhm", š̍rōṣ̌ati "hört", av. sraoša- "Gehör", gr. χλέω "rühme", χλέος "Ruhm", χλῦϑi "höre!", lat. cluēre "heissen", korn. clewaf "audio", ir. clú "Ruhm", ahd. hlosēn "zuhören" u. a., s. Trautmann Wrtb. 307 f., Walde Wrtb. ² 171 f., Boisacq Dict. 468 f.

Avots: ME III, 920

šmurgulis,

1) šmur̃gulis AP., Smilt., šmùrgulis ² Kl., Lis., Lös., Meiran, šmur̂gulis ² Dunika, šmurgulis Wid., Rothof n. FBR. VIII, 121, Golg., šmur̂guls Nerft šmurguls Iw, n. FBR. VI, 52, = smurgulis: labu vīru gribēju, šmurguli (Var.: smurguli) dabūju BW. 21423, 1 var. tāds šmurgulis puika vien vēl esi! AP. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: "klus[u], šmurgul, lai runā muižas kungs!" Etn. II, 110;

2) der Rotz
(mit ur̂ ² ) Dunika.

Avots: ME IV, 87

II uzausît "pamaisīt": uzausīt putru, lai neiet pāri C.

Avots: ME IV, 315

vančkât(iês) "maisīt, sajaukt ūdeni" Frauenb.

Avots: ME IV, 469

vančkât(iês) "maisīt, sajaukt ūdeni" Frauenb.

Avots: ME IV, 469

vañdît, (N.-Wohlfahrt) vàndît, -u, -ĩju,

1) vañdît Appriken, Arrasch, Bl., C., Dond., Dunika, Frauenb., Jürg., N.-Bartau, Nigr., Pankelhof, Ramelshof, Salis, Siuxt, Wandsen, (mit àn ² ) KatrE., Sehren, wenden, umstören, durcheinanderwerfen
U., Bers., Kalzenau, Memelshof; "(im Stroh) suchen" (mit àn ²⁾ Lubn., Meiran; "aufheben machen" Elv.: vandīt sìenu (U., Appricken, Salis), labību (U.), Heu, Getreide umwenden, durcheinanderrühren (damit es sich nicht erhitzt), saimniece vanda ar cepļa sluotu pa pe̦lniem Etn. II, 170. ve̦lni vandīja visas malas apkārt Dīcm. pas. v. I, 12. (fig.) ve̦cuos nuotikumus vandīt augšā JR. VII, 71;

2) hinausjagen, hinauswerfen
(mit àn ²⁾ Meiran: visu rītu vandīju (cūkas) nuo ābuoliņa lauka Austriņš M. Z. 68;

3) essen (mit
añ) Dunika: vandi tik iekšā (iss nur!)! Dunika. Refl. -tiês,

1) wühlen
(intr.), wühlend suchen Annenburg, herumstöbern N.-Peb.: Sprw. vandās kâ suns pa sē̦nalām RKr. VI, 818. vandījuos pa... ve̦cām grāmatām MWM. X, 291;

2) sich wälzen; "maisīties" (mit añ ) Dunika; sich hin und her bewegen: vandās kâ zutis pa dubļiem LP. VII, 622. (dūmi) veļas un vandās pa... luodziņiem ārā Janš. Dzimtene ² II, 15. jūŗa vandījās Stari I, 20. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Vēr. I, 1395. niķu puoļi vandījās.., pa skaistuļu vidu II, 349. kuo tu vandies pa kājām! tâ pa tuo pasauli jāvandās LP. IV, 108. Zu venstiês?

Avots: ME IV, 469, 470

vil˜kans Adiamünde, Grünh., Kand., Mitau, = vilce̦ns I, weich, dehnbar, elastisch Fest., Kastran, Sussikas, Tuckum, Tummen: vilkana maize Adiam. u. a. vilkanas pītes ebenda. jē̦lā pienā iemaisīts krīts paliek vilkans Tummen. meitene... vilkani apaļiem ple̦ciem Birzn. Sof.; zähflüssig Ar. Zu vilkt.

Avots: ME IV, 587

I vira U. ("scheint in Livl. ungebräuchlich"), A.-Schwanb., Adleenen, Butzkowsky, Bers., C., Ellei, Erlaa, Gilsen, Golg., Grawendahl, Grenzhof, Grünw., Jürg., Kalnzeem, Kreuzb., Mahlup, Mesoten, Neuenb., Nötk., Ogershof, Peb., Popen, Prl., Saikava, Salis, Salwen, Sehren, Sessw., Smilt., Ukri, Vīt., Wessen, Wolgund, Gekochtes, Gebräu (meist von gekochtem Viehtrank od. verächtl. von schlechter, dünner Speise, Suppe gesagt); Fleischsuppe mit Kartoffeln und Grütze Lettihn : šis virums nav ne˙kāds lādzīgs virums, ir tik tāda vira Vīt. tāda vira vien iznākusi Bers. lai strebj paši savu viru! Sessw. lēču vira (Linsengericht) Vēr. I, 1233. gaļas vira (Bouillon) SDP. VIII, 65. (fig.) tad ir gan nu ietaisījis labu viru! sagt man, wenn jem. etwas Verkehrtes getan od. gesprochen hat Sessw. samaisīt vienā virā polītiku ar ētiku Latv. dziedāt tukšu vārdu viru A. v. J. 1897, S. 802. Zu virt.

Avots: ME IV, 602

žņer̃glît Bauske "ēdienu izniekuot, izmaisīt, izjaukt".

Avots: ME IV, 825