Paplašinātā meklēšana

àizmanîtiês, zur rechten Zeit heimlich entfliehen, sich entfernen: pats viņš tūliņ aizmanījies LP. V, 97. dē̦ls aizmanījies ar zāļu trauciņu LP. V, 276.

Avots: ME I, 38

apmanît, tr., wahrnehmen, bemerken: vanagi... apmanīj (u) ši baltas vistas BW. 14201. puisis nezin kā apmanījis nedarbu LP. VII, 675. kuoklē̦tājs apmana, ka līdzpaņe̦mtie ēdieni ir čūskas gabali LP. VII, 611. Auch reflexiv: apmanās kāju starpai cauri paskatīties LP. VII, 1, 942.

Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.

Avots: ME I, 104

atmanît, tr., merken, fühlen: neviena luocekļa neatmanīju Jauns. Refl. -tiês,

1) zur Besinnung kommen
P. Allunan;

2) herkommen, umbemerkt, den richtigen Augenblick abpassend:
tē̦vam, mātei guļuot atmanījuos šurp.

Avots: ME I, 175

‡ damanît (li. damanýti), = ìemanîtiês Kaltenbr.: cilvēki damanīja, kâ lapsu nuoķert. ļaudis damanīja sienu pļaut zem Jāņu (weil zu dieser Zeit gewtihnlich gutes Heuwetter war). Refl. -tiês,

1) = piemanîtiês 1 Sonnaxt;

2) = iemanîtiês Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH I, 305

‡ ē̦rmanītis (eigentlich Demin: von Ērmanis, Hermann) Oknist, der Schlaf: ē̦. spiežas virsū. Vgl. miega Kažus oder Mačus unter mìegs.

Avots: EH I, 373

[ìemanît, wahrnehmen, erblicken: viņu tikkuo var iemanīt Warkl.] Refl. - tiês,

1) sich merken, absehen, abmerken:
puisis raganu vārdus iemanījies LP. VII, 597;

2) abmerkend etw. erlernen:
lūkuošu iztikt ar latviešu un vācu mēli, kuŗu arī iemanījuos še Purap. dē̦ls bij iemanījies ve̦cās valuodās Kundz.;

3) Fertigkeit, Gewandtheit worin erlangen:
ienaidnieks nav iemanījies šaut uz ātri ejuošiem kuģiem A. XX, 204;

4) sich etwas merken und das gewöhnlich tun, pflegen:
vilki bij iemanījušies mājās nākt LP. VII, 861.

Avots: ME II, 42, 43

izmanît, Refl. -tiês, ‡

2) sich auskennen:
man jau pašai jāizmanās un jāre̦dz, kuo laiks maksā Janš. Bandavā II, 139.

Avots: EH I, 465

izmanît (li. išmanýti), erforschen, prüfen, verstehen: tu izmanīsi cilvē̦ku duomas LP. VII, 232. vai esi savu sirdi izmanījis? Kaudz. M. ienāk, lai var izmanīt, kuo valsts vietnieki runā Kaudz. M. Refl. - tiês, sich herauswickeln, entwischen: viņš laikā izmanījās nuo istabas.

Kļūdu labojums:
232 = 932

Avots: ME I, 768

manît, Refl. -tiês, ‡

2) sich merken (wahrnehmen) lassen
Auleja: jū (= jau) manās, ka līt[u]s būs. te manās, nez kas sāp vis; "likties" Sonnaxt: man manās, ka ...

Avots: EH I, 782

manît (li. manýti "verstehen, denken"), -u, -ĩju, tr., merken, bemerken, e̦suot vairs manīti ve̦lni LP. VI, 1, 515. nemanīt laiku aizte̦kam II, 40. Refl. -tiês, versuchen, sich beeilen etw. zu tun, sich beeilen (heimlich) fortzukommen, wohin zu gelangen: rudeņa arumus vajaga manīties art ve̦cā mēnesī Etn. II, 72. Tapiņš manījās aiz+vien uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri R. Sk. II, 141. puika manījies vecenei pakaļ LP. VI, 1, 528. dē̦li... manās pruom VI, 1, 323. [Nebst ahd. manōn, la. monēre "mahnen" u. a. zu minêt (s. dies).]

Avots: ME II, 561

manīte, eine deminutivische Nebenform zu mana, meine, die Meinige: vai, manīte sūra diena Var.: ai, manāja sūra diena) BW. 7611, 2 var.; 9289 var. vai, manīti sūru dienu, zili, me̦lni linu dvieļi 28427, 4.

Avots: ME II, 561

nùomanît: tuo (dziesmu) bērniņi nuomanīj[u]ši BW. 1016, 4 var. Refl. -tiês: n. gar malu Saikava.

Avots: EH II, 66

nuomanît [li. numanýti], tr., abmerken, bemerken, wahrnehmen; entnehmen: kāds puisis tuo nuomanījis Etn. III, 79. pie viņas bija nuomanāms, ka tā nelika viņas piktuma ne˙maz vē̦rā Kaudz. Refl. -tiês, sich schnell davonmachen Spr.: viņš žigli nuomanījās pruom.

Avots: ME II, 816

pamanît,

1) tr., bemerken, erblicken:
pamanījis sev priekšā kādu priekšme̦tu Etn. III, 109;

2) ersinnen, erfinden:
dziesmiņ[a] mana kâ dziedama, ne tā mana pamanīta Mag. XX, 3, 152 und 207. Refl. -tiês,

1) durch seine Gewandtheit wohin gelangen, schleichen:
bet par tuo laiku pamanies pilī, augšistabā, tur ķēniņa meita gulēs! LP. V, 275. bet kēniņš atkal pamanījās izmukt, der König hatte wieder zu entfliehen gewusst LP. IV, 3;

2) sichtbar werden:
gar muižas stūri gaŗām pamanījās [?] augļu kuoku dārzs Sil.

Avots: ME III, 66

pãrmanît,

1) tr., überschauen, prüfen:
es tevi pārmanīju pie bāršanas avuota Psalm 81, 8. [dieva pārmanīts Glück Hiob 1. ka tu sirdi pārmani I Chron. 30, 17;

2) intr., einsehen, bemerken, begreifen:
es jau pārmanīju, ka viņa tāda pamuļķe Gr.- Buschhof.]

Avots: ME III, 165

pìemanîtiês,

1) unbemerkt sich nähern, heran-, hinzuschleichen; sich unbemerkt zu nähern wissen:
vēzis bij piemanījies klāt un atpestījis kulei galu vaļa LP. VII, 1167;

2) auf der Hut sein
Wid.

Avots: ME III, 270

rūsmanĩte, rūsmanīša "?": es bij[u] darba rūsmanīša (Var.: rūsmanīte; rušmanīša 10443 var.) BW. 10447, 2.

Avots: ME III, 573

samanît,

1): "fassen, begreifen"
Lng.; "saprast" AP.; lielā mežā nevar s., nuo kuŗas puses atbalss Sonnaxt. saimnieks apmulsa un nesamanīja, kuo iesākt Sieva 82. uzņemties dzīvi uz savu ruoku Annele vēl ne˙kâ nesamanīja A. Brigadere Dievs, daba darbs 13. tak pūš viņš vēl, cik samana (= spēj) Janš. Pag. pausm. 6. tūliņ nesamanīja, kas tie par atbraucējiem īstenībā e̦suot Sieva 53;

2): es jau tādu mazu tikkuo varu s. AP. patālu kaut kuo ... samanījis A. Upītis Laikmetu griežos I, 102. Refl. -tiês, ‡

4) sich flink und vorsorglich begeben (von mehreren Subjekten):
visi nuoļ samanījās ustubā, tiklīdz es dagāju.

Avots: EH XVI, 428

samanît Spr., tr., intr.,

1) bemerken, verstehen, einsehen
U., wahrnehmen: samanīja, ka tē̦vs gribēja Dāvidu nuokaut I Sam. 20, 33. klāte̦suošie nesamanīja, kuo viņam atbildēt De̦glavs Rīga II, 1, 13. viņš it labi pats tuo samanīja un atzina RA. pie luoga, cik varēja samanīt, stāvēja tumšs tē̦ls R. Sk. II, 236. sāku samanīt vainu Jaunie mērn. laiki IV, 109. nevarēja nuo tā (sacītāja) ne˙kā samanīt Zaravič;

2) = saredzêt: tikkuo viņu varēja tālumā samanīt. Refl. -tiês,

1) aufmerken:
samanies! kuoks kritīs! Salis. samanies (Var.: sapruoties), dē̦lu māte, kad es nāku istabā! BW. 23375 var.;

2) sich fühlen:
Laķis samanījās kâ atjaunuots Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 28;

3) begreifen, gewahr werden;
samanījās, ka nu ir slikti Golg:

Avots: ME II, 680

sē̦rmanĩtis, der Hermelin: grib kaķīte tur laipuot, kur laipuo sē̦rmanītis (Var.: sarmulīt[i]s, sarmuliņš, se̦rmulīt[i]s) BW. 31101, 1. Zu se̦r̂ mulis.

Avots: ME III, 829

uzmanît, beobachten, aufpassen: uzmani bē̦rnus, lai neiet laukā! viņa sāka uzmanīt katru truoksnīti A. XX, 122. daudzas nemanīja, ka tās tiek uzmanītas Vēr. I, 766. uzmanāt! es jums tūliņ parādīšu Etn. I, 12. uzmani uz viņu! Rainis Göte V, 65. Refl. -tiês,

1) (heimlich) hinaufeilen, hinaufgelangen:
puika uzmanījās gan kaudzes galā. vīrs... uzmanījies eglē LP. VII, 862;

2) aufmerksam, vorsichtig sein:
uzmanies! vilciens nāk. viņa jaunuma dēļ ar viņu sevišķi jāuzmanās Balss.

Avots: ME IV, 355

bêglis, Fem. -le, der Flüchtling, Deserteur: vai nee̦suot manīti divi bēgļi? jau bēgle pašā jūŗmalā LP. V, 208.

Avots: ME I, 289

brãkmanis, auch brāķmanis, brakmanis BW. 20861, der Tadler: tur jāj meitu brākmanītis. pašam meitu brāķmanim nava labas līgaviņas BW. 21318, 4.

Avots: ME I, 327

‡ dižmane, das Femininum zu dižmanis: vaļas kâ jau dižmanītei Janš. Latv. dzejas pag. 167.

Avots: EH I, 324

dreĩmanis, der Drechlser: [es riteņu dreimanītis BW. 27399. - Nebst estn. treiman entlehnt].

Avots: ME I, 497

drimêt,

2): šie zābaki maz valkāti; tie nav vēl i[r] drimējuši (nevar manīt, ka tie diluši) A.-Sehwanb.

Avots: EH I, 334

dzinẽjs,

1): kumeļa dzinējiņa BW. 2686, 12. cauņu dzinējam 21318, 14. pē̦du dzinējiņa 13458, 2; darba dz., ein Vorknecht, Fronvogt
Livl. n. BielU.; ‡

5) ādu dzinējiņš (Var.: ģē̦rmanīt[i]s) BW. 20446 var., ein Gerber;
‡

6) nomen agentis zu dzìt 17: vagas dzinējiņš BW. 26045 var. stigu, ežu dzinējiņu 25930.

Avots: EH I, 358

iztapîgs, dienstfertig, gefällig, zuvorkommend, sich nach den Wünschen anderer richtend: Anna atbildēja tādā iztapīgā balsī Saul. ve̦cākā iztapīgi atbildēja Niedra. nuo sulaiņa iztapīgā seja varēja nuomanīt A. XX, 802.

Avots: ME I, 814

iztrûdêt, intr., ausfaulen, verwittern, durchfaulen: iztrūdējis uozuoliņš BW. 13041. rudeņa vai pavasaŗa arumus vajaga manīties art ve̦cā mēnesī, juo tad zeme labi iztrūduot Etn. II, 72.

Avots: ME I, 820

jumala, auch jumalĩte, jumanīte, jumaliene,

1) die Doppelfrucht
Selg.: ai, jumala, jumaliņa (Var.: ak tu linu jumaliņa; auch jumiķīti), kur pa ziemu glabājies? klētiņā, aizdurvē, jaunu meitu pūriņā. rieksta jumala Dond.;

2) von einem korpulenten Mädchen, auch von einer fetten Kuh gebraucht:
meita kâ jumala Frauenburg;

3) [infl. jumoła Zb. XV, 231], im VL. personifiziert als die Frau des jumis, die Kornmutter:
jumītis [dafür juma Zb. XV, 250] sauca jumaliņa, kalniņā stāvē̦dams BW. 28535. jumītis veda jumaliņu rudzu ziedā vizinātu 28536. jumītis kūla jumalīti (Var.: jumaliņu, jumanīti), aiz matiem turē̦dams 28533;

4) in der Rätselsprache:
jumaliņa te̦k pa ceļu, izkrīt ze̦lta atslēdziņa RKr. VII, 714; 1232;

5) jumala, jumaliene, jumalniece als Refrain bei einem Spiele:
jumala, jumala, augstu krē̦slu pasē̦dusi Kav.

Avots: ME II, 117

‡ kaimene Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 242, die Nachbarin: k., pušenìece BW. 3692, 1. manu mīļu kaimanīti (mit a aus e; könnte auch zu einem nom. *kaimenītis gehören) 19721 var. (aus Hoppenhof).

Avots: EH I, 574

kamanes (unter kamana

3): auch Dunika; man meitiņa kamanēs BW. 11417, 4. apkrīt Saules kamanītes 33912 var.

Avots: EH I, 580

I kãrte,

1): kāršu spētmanīt[i]s BW. 3115.

Avots: EH I, 605

ķe̦parĩtis, ķeperĩtis, der Zappelnde, der ungeschickt Gehende: ķeparītis tautu dē̦ls platajām kājiņām BW. 24414. stūrmanīti, ķeperīti, nāc ar laivu maliņā 30940.

Avots: ME II, 366

krist,

1): sniegs krīt (r. sněg padajet), es schneit
Auleja. izkāpis nuo ratiem, tūlin krīt man pie ruokas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 150. k. pie rīkles, überfallen Saikava;

2): bijām ... vainā krituši Saul. Burtnieks 1936, S. 25. krītams cilvē̦ks, ein sündiger Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). kurī (sc.: meita) ciešāk prātā krīt, da tai pirmajai brauc (sc.: precībās) Auleja. viņš krīt uz tē̦va seju od. krīt pēc tē̦va, er ist dem Vater ähnlich Diet.;

3) a): meite̦ns kritis uz tē̦va vie˙nādi (hing am Vater, liebte den Vater)
Seyershof. mēs jau krītam uz vācu pusi Gramsden n. FBR. IX, 111. krīt atkal pie darba Janš. Paipala 56. līdz kuo viens atsēdās, visi citi ar tū˙liņ krita sēdēt Saikava;

5): pirmās sievas bē̦rniem māja krīt Orellen. man krita ārdīt kuopā sistā vāle Linden in Kurl.; ‡

8) k. (pa ruok(a)i), gelingen:
kâ jums šuorīt krīt (= veicas)? Gramsden n. FBR. IX, 111. ar precēšanuos ķeizara dē̦liem nekrita pa ruoki Janš. Dzimtene II ² , 364. Refl. -tiês, ‡

3) sich gehören, zukommen:
vajaga mācīt bē̦rnu, ka tâ nekrītas palaidnības darīt Seyershof. tas nu gan nekristuos Segew., das würde sich wohl nicht sehicken. tas man krītas darīt ebenda, es ist meine Pflicht. tē̦vam trīs dē̦li. tē̦vs tuos, kâ tē̦vam kritās, vienādi neturēja Pas. X, 230 (aus OB.). - ‡ Subst. kritējs, wer fällt: nav jau ne˙kāda acīs kritēja Blieden n. FBR. XVI, 104; ein Krepierling PV.: nelietis savu zirgu nuodzinis kritējuos; kritumiês, das Fallen (?): liels. k. upē Oknist n. FBR. XV, 178: upē nevar manīt ne˙kāda kritumies ebenda.

Avots: EH I, 655

lecẽjs, lècẽjs,

1) der Springer:
pilna istaba depju, lēcēju LP. I, 144. Beiname vieler Tiere: buciņš, sē̦tas lēcējiņš BW. 12779. stirna - sila lēcējiņa Konv. ² 2318. vāverīte maza, maza, žigla kuoka lēcējiņa BW. 7469. lēcējs, der Hase LP. VIII, 380. puskuoka lēcējs, jemand, der kein ganzer Mann ist, nicht aus einem Gusse, hin - und herschwankend, in LA. zum erstenmal gebraucht zur Bezeichnung solcher Letten, die gern Deutsche sein wollen: rakstnieks negrib vis tautā vairuot puskuoka lēcējus Kundz.;

2) in der Volksmedizin enspricht der
lēcējs dem Pulse der Aorta abdominalis: pie vājiem cilvē̦kiem (sevišķi pie dzemdējušām sievām) sirds lāmiņā jeb pasiržuos un arī ze̦māk var manīt pukstēšanu; tas ir tautā pazīstamais lēcējs Konv. ² 131; auch ein plötzlich entstehender Schmerz, namentlich in den Waden: tā sūdzas par lēcēju stilbuos Vēr. I, 1378.

Avots: ME II, 444

lũkmanis, der Schauer, Seher, der auf die Brautschau geht: lai šķiet tevi jēģerīti, ne meitiņu lūkmanīti BW. 13482. vaina, vaina lūkmanim, nevaid vaina vedējiem; kādu lūki nuolūkuoja, tādu veda vedējiņi RKr. RVI, 172.

Avots: ME II, 518

lũrmanis, der Laurer, Schauer; Freier: tas nebija zirgu zaglis, tas bij meitu lūrmanītis BW. 13427. gani gana ceļmalā, lūrmanītis krūmmalā 29551.

Avots: ME II, 520

mìegs [li. miẽgas] der Schlaf: Sprw. miegs nāk, - būs ciemiņ. miegs nabagu manta. nuo miega maizi nece̦p. tas nāk man virsū tīri kâ miegs. miegs nāk, der Schlaf kommt, übermannt einen. šam nenācis ne acu galā miegs LP. VII, 761. muļķītis... kaujas ar miegu (plagt sich mit dem aufkommenden Schlaf) IV, 59. pie miega iet, schlafen sehnen Diez. n. U. miegu vārdzināt Kav., schlaflos daliegen. - pirmais miegs od. me̦dus miegs U., der erste Schlaf; salds miegs süsser, fester Schlaf: salds miedziņš līpina acis LP. IV, 112; ciets, dziļš m., fester, tiefer Schlaf; caurs m., der Halbschlaf, unruhiger Schlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam stiprā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs miegs A. XI, 724. jautrs m. BW. 423, 1, leiser Schlaf; ilgs m., langer, fester Schlaf: ilgu miegu nuogulēju, nav darbiņš padarīts BW. 6695. viņam nav jau ne putna miega, er hat nicht einmal den leisen Schlaf eines vogels. nāves miegs Kaudz. M. 210, der Todesschlaf: vai tā mana līgaiņa nāves miegu aizmigusi? BW. 26913. grē̦ku miegs, der Sündenschlaf: sirds bij grē̦ku miegā gulējusi Neik. miegs uzkrīt U., uzbrūk, uziet, der Schlaf überfällt: Ābrāmam uzkrita ciets miegs [bei Glück: krita ciets miegs uz Ābrāmu] I Mos. 15, 12. vidējam dē̦lam arī uzbrūk miegs LP. IV, 59. miegs acis rausta, der Schlaf meldet sich U. - pa miegam, pa miegiem, im Schlaf, schlaftrunken: ķēniņa meita pa miegam jau vienreiz nakuodaļā lūpas LP. IV, 85. pa miegiem dzirdēt Dīcm. pas. v. I, 9. it kâ pa miegiem manīt De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 479. Auch sonst zuweilen der Pl.: miegi nāca jaunajām meitiņām BW. 6766, 6 var. apstāja Pēteri me̦lnie miegi 25098. nuo miegiem pamuodies Rainis Ze̦lta zirgs 8. bē̦rnu, kad viņš uzmuostas, tūliņ neģērbj, lai tam miegi pūznis [auch Glück Spr. Sal. 23, 21], miega pūce U., ein verschlafener Mensch, Schlafmütze. - miega Kažus [Mačus BW. 6766, 1, Mačis 1 var.] mani pre̦c mir kommt der Schlaf Kav. iesim uz miega muižu, (scherzweise) wollen wir schlafen gehen U., [Wolm., Salis]; miega me̦li, Phantasien U.; miega sē̦rga, Schlafsucht; miega zâles,

1) Tausendgüldenkraut
L.; Nachtschatten (solanum nigrum) U.;

2) ein Schlafmittel.
[Nebst apr. meicye "schlafen", acc. s. maiggun "Schlaf", li. maigũnas "Schlafbank" zu migt u. a., s. Būga РФВ. LXXII, Lidén IF. XIX, 334.]

Avots: ME II, 651

nùostũrêt, tr., hinsteuern, steuernd sicher lenken: stūrmanītis gudrs vīrs, tas pruot laivu nuostūrēt BW. 30939.

Avots: ME II, 861

II uoļât, -ãju, tr., "redzēt, manīt" Gold. n. Ar. (uo. ceļu); aufpassen: kur nu iesi, vai ne˙maz ceļu neuoļā? ruft man einem Pferd zu, das vom Wege abkehren will Kaltenbrunn. Zu uolât II.

Avots: ME IV, 418

olderêt, -ẽju, intr., albern, tollen, ausgelassen sein Dond.: spēlē, manu spē̦lmanīti, older[ē] šādu vakariņu! BW. 24175.

Avots: ME II, 908

uõrmanis,

1) vuormans Manz. Lettus, Demin. uormaniņš BW. 27471 var., der Fuhrmann, der Kutscher; der Brautführer:
es pasaukšu uormani Latv. uormanīti (Var.: uormaniņ), vijies gaŗu pātadziņu, lai varēji . . . uorēt smilšu kalniņā BW. 27471. uormanis jeb brūtes vedējs BW. III, 1, S. 84;

2) Demin. uõrmanītis Wainsel, ein Vogel;
uormaniņš Fischer 102, der Rotschwanz (motacilla erithacus) L.; uormaniņš, das Blässhuhn U.; galinda chloropus Wid. Aus mnd. vôrman "Fuhrmann".

Avots: ME IV, 420

palsums, etwas Fahles: tur varēja nuomanīt tādu palsumu Saul.

Avots: ME III, 63

‡ pā`rslapstîtiês, verstohlen heimkehren: nemanīti p. mājās Janš. Dzimtene III, 372.

Avots: EH XIII, 211

pašļukt, intr., hinunter-, heruntergleiten, -rutschen, ein wenig gleiten, rutschen: dažas šķipsnas bija pašļukušas nepamanītas A. XXI, 526. meitene bailīgi pašļūc uz priekšu JR. VII, 99. maisa gais pašļuka vaļā Ahs.

Avots: ME III, 115

pastèidzinât, ‡ Refl. -tiês, sich beeilen : māte pasteidzinājās, lai nepamanīta iekļūtu līdz Daugava 1928, № 839.

Avots: EH XIII, 176

‡ patīkavât Wessen "uzmanīties, skatīties": p., kur vista ies dēt.

Avots: EH XIII, 182

piemanîgs, aufmerksam Wid., erfahren Für. I unter manīt: labi tam, katram piemanīga sieva ir Manz. Syr. XXV, 11.

Avots: ME III, 270

pìevirzît, tr., nähern, näher rücken. Refl. -tiês, auch pìevirztiês Celm.,Vank., sich nähern, näher rücken (intr.): trīsē̦dams viņš pievirzās saviem biedriem Jaun. mežk. 53. "nu tagad mēs e̦sam vieni", Marija sacīja, saķe̦rdama viņa ruokas un pievirzīdamās tuvāk Vēr. II, 143. (laime), pie kuras . . . sirds ar bijāšanu pievirzās Vēr. II, 90. varuot manīt, ka daba pamazām pievirzuoties puostam un iznīcībai Pūrs I, 25.

Avots: ME III, 311

puotmanis, = puõtê̦tājs, wer impft; pfropft: ābeļu puotmanītis BW. 11307.

Avots: ME III, 460

raũdzît: auch Allasch, Dobl., Erwalen, Frauenb., Lemb., Lipsthusen, Pussen, Schnehpeln, Siuxt, Smilt., Stenden, Tals., Trik., (mit àu) Ramkau,

1): aizbrauc r., vai kaudze nav šķībi nuosē̦dusēs Siuxt. ràudzēt ² pieri, vai nesāp Kaltenbr.; ins Wasser zum Fischfang gestellte Setzkörbe od. Netze besichtigen (in der Fischersprache)
Salis; acht geben auf, sich kümmern um: kas ta[d] par luopu tâ raudzēs kâ par cilvē̦ku? Kaltenbr. pabļāva kādreiz saimniece, parājās, bet vai tad zē̦ni raudzīja? Siuxt. es ne˙kuo neraudzīju, - gāju tik pāri ebenda. vērsis jau tik nejauks, ka viņš nerauga pa[r] cilvē̦ku ar ebenda. par zirgiem viņi neràuga ² Linden in Kurl. kuo tur par viņu r˙! Sonnaxt. r. (= vārduot) vīveles Frauenb. zirgam muti r., dem Pferd das Maul reinigen Diet.;

3): r. rāciņus (rācēņus Siuxt) Frauenb., unter einer noch wachsenden Staude Kartoffeln herausholen und darauf die Vertiefung wieder zuschütten;
‡

4) abschmecken, kosten:
ràugi ² jaunās maizes! Zvirgzdine. sivē̦ns kādu laiku neraũga ne˙kuo, - pēdīgi sāk ēst Seyershof. (suns) vairāk dienas nebija maizes raudzējis Pas. IV, 516 (aus Dricēni). par vasaru neràuga ² gaļas drupanas Auleja. Refl. -tiês,

2): tumsā ... nevarēja manīt, kāds raudzījās viņas vaigs Rūžu Kr. 12. Subst. raudzîšana: laba pupu r. BW. 33116; raudzījums: par pupiņu raudzījumu BW. 25500; raudzîtājs:

1) pirksim pupu raudzītāju! BW. 5571; ‡

2) "vārduotājs" Frauenb.

Avots: EH II, 356

redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503

ritenis, rite̦ns U., auch ritiņš U., Demin. auch ritentiņš,

1) das Rad am Wagen:
dandžu od. luoku ritenis, das Bügelrad, gabalu ritenis, das Felgenrad Bielenstein Holzb. 543. vadmalas riteņi, unbeschlagene Wagenräder, die man früher an Arbeitswagen hatte Matkuln. Sprw.: ritens rumbā, aukla vaļā. juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej. kâ piektais ritenis, wie ein fünftes Rad, d. h. unnütz (von einem ungebetenen Gast, einem ohne Grund Anwesenden etc.). dauzās kâ piektais ritens pie ratiem Etn. IV, 42. kuļas kâ piektais ritens. tas jau visur kâ piektais ritens, - kaut i[r] nuogalēm, taču viņam jābāžas pulkā! viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547;

2) das Spinnrad
U.: ai riteni, ritentiņ (ratenīti, ratenīti), tu man kaunu padarīji,... tu snuoriņu zemē meti BW. 7018 var, es riteņu (Var.: ritiņa) dreimanītis 27399;

3) etwas Radförmiges od. rund Zusammengeroiltes:
tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī (Var.: ritulā, gre̦dze̦nā) BW. 21827. ritenī griezties, sich in die Runde drehen, wirbeln, durcheinanderwirbeln: samāvuos trejus brunčus, apgriežuos ritenī BW. 24119. kad es kūru, tad man dega (sc.: uguntiņš), ritenē (für ritenī) griezdamies 6870. sniga sniegs, lija lietus ritenē griezdamies 18159, 1. galva sāk riteņus mest, es geht rundum, wie ein Rad im Kopfe U. - ritenis - pavedienā sataisīta, bet vēl dzijā nesavē̦rpta vilna, vilnas riteņveidīgs sagriezums Salisb. - ceļa rite̦ns (plur. ceļu ritiņi L.) U., die Kniescheibe; lūku rite̦ns U., eine Rolie Bast; saules ritens A. XX, 404, die Sonnenscheibe; vaska ritenis,

a) eine Scheibe Wachs:
māmiņa ielikusi pūrā vaska ritēniņu (Var.: ritentiņu, ritenīti, rituliņu, ritulīti) BW. 7579, 1 var. es satiku bit[i] ar vaska ritentiņu (Var.: ritenīti, rituliņu) 13387, 2 var.;

b) als Kosename:
brālīt, vasku ritentiņ! BW. 13646, 17;

4) in genitivischen Verbindungen: riteņa ce̦pure Apsk. v. J. 1903, S. 624, eine Art runder Hut;
riteņa ķe̦kars Karls., die Wickeltraube. Nebst li. ritinis "eine Rolle" zu rist II.

Avots: ME III, 532

I rùobs Serbigal, AP., ruôbs ² Salis,. Ruj., Bl., Iw., rùobs ² KL, Prl., Nėrft, Preili,

1) die Kerbe, der Einschnitt
U.; die Falze St.; von Thermometergraden: .. . trīs ruobiņi, pēcāk bij četri, (es waren heute morgen früh) drei Grad (sc.: Frost), später... vier Grad Blieden n. Mag. XIII, 1;

2) ein Ausfall, eine Lücke, ein Mangel:
ruobi aizpildās: tāļak stavuošais saspiežas ciešāk kuopā Vēr. II 165. saimnieka ruobu izpildīja "ve̦cais puisis" I, 1452. viņa izglītības gājiens bijis ruobu ruobiem {mangelhaft, lückenhaft) Kundziņš Kronw. 59. tur ruobu var manīt, man merkt, dass da etwas fehlt (z. B. dass jemand aus dem Kreise gestorben ist) U.;

3) eine Schuld; eine Zwistigkeit
U.: tur ir vēl ve̦cs ruobs, da ist noch eine alte Schuld (die zu tilgen), ein alter Zwist (der auszugleichen ist) U.;

4) die Stelle, Beschäftigung, Anstellung:
gan jau dabūšu ruobu De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 498. viņš man piesuolīja labāku ruobu, - par priekšstrādniekū ebenda S. 359. kur tiksi citur ruobā? wo wirst du sonst eine {vakante) Stelle, Anstellung bekommen? MWM. v. J. 1898, S. 902. Nach Būga KSn. 1, 88 entlehnt aus aruss. рубъ "das Hacken, die Kante" (und le. ruobīt aus aruss. рубити "hacken" ). weil ein ide. romb(h)os ein le. *rambs ergeben würde. Aber le. rùobs und rùobft weichen in der Bed. vom Slavischen teilweise ab und sehen nicht gerade wie Lehnwörter aus. Da nun 1e. rimba, aprembėt 2 und rumba I 4 und 5 anscheinend auf elne Wurzelform remb(h)-: romb(h) weisen, so darf man vielleicht annehmen, dass unter dem Einfluss von urbalt. rant- (woher Ve. ruotīt, r4ntīt) das slnnverwandte urbalt. ramb- zu *ranb- (> le. ruob-) umgebildet ist. Vgl. auch Leskien Nom. 174 und 189, Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Trautmann Wrtb. 236.

Avots: ME III, 575, 576

‡ rũpmane, eine, die für etwas Sorge trägt: es bi[ju] darba rūpmanīte VL. aus Frauenb. n. Ceļi VIII, 304.

Avots: EH II, 389

sir̃ms (li. šìrmas "grau" bei Būga Aist. Stud. 138 und Tiž. II, 475),

1) grau, silbergrau
U.: sirmi mati, graues, weisses Haar. Sprw.: sirms kâ se̦sks. sirmais, der Grauschimmel U., "пестряк (конь, волк)" Spr. - sirmā stunda, die Dämmerstunde: skuolnieki iznāca pa sirmuo stundi pa ielām pastaigāt A. XVII, 482. vakaruos, pa sirmuo stundu . . . Plūd. LR. III, 83;

2) grau
(fig.), alt: sirmti se̦natne, die graue Vorzeit. varēja nuodzīvuot . . . sirmu mūžu Alm. Kaislību varā 95. daudz šis akmens pieredzējis savā sirmajā mūžā A. Upītis. vē̦ruot dziesmas sirmuo ve̦cumu SDP. VIII, 14. zē̦ns nuo sirmas dzimtas (aus altem Geschlecht) MWM. VIII, 86. - Subst. sir̃mums, das Grausein, Greisesein U.; das Alter: matuos jau spīdēja sirmums Aps. tikai bārdā varēja manīt drusku sirmuma Aps. VI, 5. Nebst sir̃ks und li. širvas "grau" wohl zu sar̂ma (s. dies, sowie auch Brückner KZ. XLV, 316 und Petersson Zwei sprachl. Aufs. 18).

Avots: ME III, 846, 847

šļupstisks, Adv. šļupstiski Wid., Lis., šļupstiskus Lös., lispelnd: tuo varēja nuomanīt... nuo šļupstiskas valuodas Puriņa Stāsti 137. citiem valuoda iet šļupstiski Saul. III, 136. šļupstiski runāt B. Vēstn., Bers., Kalz.

Avots: ME IV, 75

šļupsts,

1) Subst.,

a) s. šļupstis 1;

b) Plur. šļupsti, das Lispeln, Wispern:
(fig.) latviešu pirmie, bērnišķie šļupsti mākslas dzejas valuodā Plūd. Llv. II, 327;

2) das Schnucken
(?): es šļupstu riju Poruk V, 51;

3) Adj., lispelnd, wispernd:
apprecējis reiz vīrs šļupstu sievu Anekd. 24 (aus Widdrisch). nuo šļupstas valuodas varēja manīt, ka viņš bija krietni iežilbis Seibolt.

Avots: ME IV, 75

‡ snīķerêt(iês) PV. "izmanīties, uokšķerêt, izlavīties. izduomāt un izdarīt kuo niķīgu": viņš snīķerēja, kamē̦r varēja pazust nemanīts.

Avots: EH II, 543

‡ snīķerêt(iês) PV. "izmanīties, uokšķerêt, izlavīties. izduomāt un izdarīt kuo niķīgu": viņš snīķerēja, kamē̦r varēja pazust nemanīts.

Avots: EH II, 543

spēcība: tiem ruodas tādas spēcības (= spējas), kādas ne priekšlaik, ne pēc tam nevar manīt Pēt. Av. III, 165. cilvē̦ks tuop ar spēcībām piedzimis, der Mensch wird mit Anlagen geboren Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Anlage").

Avots: EH II, 548

spĩzmane: Demin. dat. s. spīzmanītei BW. 2897, 4.

Avots: EH II, 554

star̂pĩba,

1) der Unterschied
Manz. Lettus, U.; starpību darījis starp mums un tiem Glück Apostelg. 15, 9. vēl mums kāda starpība Mag. IV, 2, I48, wir sind in der Sache noch nicht einig. duomu starpība, die Meinungsverschiedenheit Bauske;

2) der Zwist, die Uneinigkeit
U.;

3) intime Beziehungen;
lai... mēlnesīgie neizmanītu viņu starpību un neizdaudzinātu viņu draudzību Janš. Paipala 25.

Avots: ME III, 1047

stũrmanis, der Steuermann: stūrmanītis gudrs vīrs, tas sēž laivas galiņā, kur vējiņš laivu pūta, tur pagrieza zēģelīti BW. 30860. Aus mnd. stûrman.

Avots: ME III, 1110

‡ *sūrdiene, = sūra diena (?): ruokā vien paturēju tautu dē̦la ce̦purīti; vai, manīte ("?") sūrdienīte, - tūdaļ sauca līgaviņu! BW. 24687.

Avots: EH II, 608

svèiks (li. sveĩkas "gesund") Salisb., sveĩks Iw., Dand., Bl., svéiks ² Kl., gesund, wohlbehalten, unversehrt (nach L. in Livland "unerhört"; nach St. tahmisch): tur viņš sveiks ārā vis nenāks U., da wird er nicht ungeschlagen davonkommen. viņa nav sveika nuo jauniem kungiem U., sie ist von den jungen Herren nicht unberührt geblieben. gar mazuo kruodziņu sveiks neaiztapsi LP. V, 68. izlaidis bē̦rnus sveikus nuo lādītes IV, 141. apraudzīju (meitiņu), vai ir sveika, vai ve̦se̦la BW. 11069, 4. dē̦ls palika sveiks un ve̦se̦ls LP. V, 59. pārnāca sveiki, ve̦se̦li uz virszemi VII, 101. ne˙kad jau cilvē̦ks tīri sveiks neizgājis Etn. II, 75. tava āda nepaliks svèika ² Golg. sveikā (loc. s.) als Adverb, wohlbehalten, unversehrt: izgāja sveĩkā C. u. a., kam mit heiler Haut davon, visi palika sveikā LP. V, 363 (ähnlich 130, A. 1896, S. 154). atstāšu tevi sveikā LP. VI, 370. ve̦lns tevi sveikā palaidis IV, 203. Pēteris viņu sveikā izlaidis. Blaum. Pie skala ug. 216. tur sudmalās ne˙viens vēl sveikā nav izgājis LP. IV, 16 (ähnlich Alm. Rud. 10, De̦glavs Ve̦cais pilsk. 33, Apsk. 1903, S. 694). ne˙viens pats malējs nepārbraucis sveikā LP. VII, 784. flote nepamanīta... netiks un sveikā ar gan ne A. XX, 296. Jetzt sehr üblich als Grussformel (mehr beim Abschied, als beim Zusammentreffen): pie vārtiem piejādams (saka): sveika, mana līgaviņa! BW. 14509. "sveiks!" - "ve̦se̦ls! ļuoti priecājuos, ka mani apciemuoji" Lautb. Luomi 68. sveiki, ve̦se̦li, veļu Lielkungs! LP. V, 11. Zu an. sueigr "biegsam" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. Il, 519)? Oder ist su̯eik- eine Nebenform von u̯eik- (in le. vèikt)?

Avots: ME III, 1146, 1147

turêt,

1): ragus t. ("prast pārvaldīt") Seyershof. turamais ebenda, die Handhabe, der Griff.
ar vārdiem turēja (= apturēja) slimības Sonnaxt;

2): es par tām turēju rūpi Azand. 104, uzmanību t. ("pastāvīgi uzmanīties") Frauenb. draudzību t. ebenda. viņam galva vairs netur (kuo atmiņā) Seyershof. t. (glabāt) glāzītē cūku žulti ebenda. t. (gebrauchen)
cita mašīnu Kaltenbr. kas zemi tur, tas nevar būt bez zirga ebenda. jis turēja (bija apprecējis) Jāņa māsu ebenda. t. (gādāt un apkuopt) puisi uz savu ruoku Seyershof. t. pĩles, cūkas ebenda, AP., Sonnaxt. zirgi labi turē̦ti (kuopti) Kaltenbr.;

3): talkas t. Sonnaxt. bē̦rnam turēja (svinēja) dzimuma dienu Frauenb. agrāk Brenci turēja (svinēja) trīs krista dienas Mahlup;

4): agrāk turēja, ka guovi ar tuo sabuojā Salis;

5): auch Preiļi (Kur. Nehrung), Kossowski Gramm. 32, Latv. Saule, S. 1044 ("aus Semgallen"); dievus t. Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 256), LLD. II 1,9. pati rasu turē̦dama Aizsils Sen. k., S. 37. cik kurs turēja, tik iedeve Kaltenbr. tas jau nav dzirdē̦ts, bet, ja nu tu tādu valuodu turi ... Azand. 55; kauna neturē̦dama Auleja. tu daudzi vari atminēt, tik gadu turē̦dams ebenda;

6): ne˙viens vairs nevarēja t. kārst (savē̦lušuos vilnu) Frauenb. lielie luopi netur rudens aukstumu Seyershof. vîzes turēja (hielten vor)
tikai trīs dienas Salis; ‡

7) müssen (wohl ein Lituanismus)
Nidden; ‡

8) = turêtiês 3, sich halten:
stādi ir sausi, netur uz kāju Seyershof. Refl. -tiês,

1): labi puiši turējās tuos kre̦klus svētdienai Frauenb. dakteŗu zâles luopiem neturējāmies ebenda;

2): mēs briesmīgi turējāmies (draudzējāmies) Salis;

3): tad sivē̦ni turas (pieruod un uzticas) pie cilvē̦ka Seyershof. man ābuoli neturas (nepaglabājas) ilgi ebenda. ar šiem buŗamvārdiem var t. (izsargāties nuo ļauna) diezgan labi ebenda. t. ("mēģināt atspē̦kuot"), lai slimība nepieme̦tas ebenda. šis nu turas (tiepjas), ka nemākuot mūrēt ebenda (ähnlich Frauenb. und Kaltenbr.);

4): viņš tagad turējās vairāk mājā Frauenb.; das Zitat aus Dünsb. (ME. IV, 271) ist zu streichen;

5): turas pie sala BielU., die Kälte hält an;
‡

8) tüchtig essen
Seyershof: strādnieki tagad turas; ‡

9) t. ciet Seyershof "aizkavēties, aizspruostuoties": tāpēc tagad baļķu vešana turas ciet; ‡

10) kalben
Diet. Subst. turêšana,

1): sunīti pajēme turēšanai Sonnaxt; turêšanâs: lai istabā neiznāktu vairs ne˙kāda tielēšanās, pluosīšanās un t. ("?") Janš. Līgava II, 260; turẽjums: par radziņu turējumu BW. 28982. nuo desmitiem līdz vieniem bij mans t. (= bija man jātur?) Seyershof; turê̦tãjs: lielu dusmu t. BW. 10371. aitu t. Seyershof, Schafzüchter.
kažuoks lietus t. Tdz. 58006, 2.

Avots: EH II, 704

ùķeris ² Fest., ein fürsorglicher, berechnender Mensch: viņš ir liels ūķeris - nuopircis sviestu tirgū: muoderniecības sviests par dārgu Vīt. tā sieviete ir liels ūķeris: viņa pruot izmanīties un pirmā tikt rindā ders. Dissimiliert aus *rūķeris (zu rūķêt I)?

Avots: ME IV, 408

vaĩmanas: nuovaidēsi iekš manām vaimanām BW. 15877, 2. Demin. vaimanītes BW. 23651. Ein nom. s. vaimana bei Fr. Bārda Zemes dēls ⁷ 72.

Avots: EH II, 748

vĩrs (li. vyras, apr. wijrs, ai. vīrá-ḥ, av. vīra- "Mann"), vìris ² (zu vergleichen mit apr. acc. s. wijrin??) Eversmuiža n. FBR. VI, 38,

1) der Mann; der Ehemann; der Knecht, Arbeiter
Frauenb., Siuxt: Sprw. vīrs kâ lācis Br. sak. v. 1445. vīrs kâ uozuols 1446. vīrs kâ cimds von einem kleinen Mann gesagt) Etn. II, 63. kāds vīrs, tāda ce̦pure JK. II, 664. vīram vīra dūša RKr. VI, 1005. vīrs un vārds (ein Mann ein Wort)! Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda - kuģis pie e̦nkura Birk. Sakāmv. 72. vīrs pie vārda - vērsis pie valga. vīrs suola - vīrs dara Birk. Sakāmv. 72. ne̦lga, kas suola; vīrs, kas dara Br. sak. v. 855. ve̦cs vīrs - kumeļa prāts 1442. labāk cirvis bez kāta nekâ vīrs bez prāta 195. nauda gudra vīra ruokā 831. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekâ apakš jauna vīra pātagas Etn. II, 45. lai būt[u] žīdiņš, kad tik vīriņš! Birk. Sakāmv. 38. vīrs pret vīru! Frauenb. lai iznīkst nelaimes kâ ve̦ca vīra darbi Br. 72. arājs vīrs tev, māsiņa! BW. 26934 var. dzē̦rājs vīrs tev, māsiņaa! 26953, kalpa vīrs (ein Knecht) 22257. bruņuots vīrs 30063, 1. sīks vīriņš Kaudz. M. 14. labs vīra gabals, ein heranwachsender Junge U. ceļa vīrs,

a) ein Reisender, ein Wanderer;

b) das Kind, das geboren wird
Br. 39. guoda vīrs, ein Ehrenmann. jaunais vīrs, der junge Ehemann: brūtgāns nu tik bija jaunais vīrs BW. III, 1, S. 93. jaunā vīra līgavai BW. 1086. kara vīrs, der Krieger, Soldat: ķeize̦ram kara vīrs BW. 1899 var. māsas vīrs, der Schwager, der Mann der Schwester: svaini, svaini, māsas vīr! BW. 25768. sievas vīrs, ein verheirateter Mann Salis: sievas vīri sievām dzied, es padziedu meitiņām BW. 572, 5. es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Lomi 185. piektais vīrs, zu 4 grösseren Männern bei einer Feldarbeit ein halberwachsener Junge als Fünfter N.-Autz n. U. senāk saimnieki turēja pa divi, trīs vīri (Knechte) Siuxt. tas sūtīja vienu nuo saviem vīriem MWM. X, 416. šuogad e̦smu gan ticis vīruos, sagt ein Wirt, der viele männliche Arbeiter beschäftigt Frauenb. kur vajadzīgs daudz palīgu, uzaicina, lai sanāk vīruos ebenda. vīruos saiet, eine Prügelei beginnen ebenda. pie vīra iet U., iziet, heiraten (von einem Mädchen gesagt). pie vīra būt, verheiratet sein (vom Weibe gesagt) U. vīrā (vīruos) būt, in einergünstigen Lage sein: puisis nu vīrā: liela ze̦lta kaudze, muiža un kēniņa meita par sievu LP. IV, 108. bet kučieris, tas nu bij vīrā 138. bet zē̦ns nu bij vīruos 23. labi, - pavārs vīrā V, 83. Sīmanītis ir atkal vīrā Seifert Chrest. III, 2, 129;

2) (ironisch) fürs Pronomen viņš (er):
ne˙kā nesekmējās vīram (vom Teufel gesagt) LP. VII, 1175. vīrs cieši aizmiga (auf eine Spinne zirneklis - bezogen) 1184. vīram izgāja plāni (auch auf ein Tier bezogen);

3) garais vīrs, der Mittelfinger:
trīs pirmuos pirkstus: īksti, puodulaižku un garuo vīru Kaudz. Izjurieši 278. Zu lat. vir, air. fer, got. wair "Mann" u, a.; wahrscheinlich zu lat. vīs "Kraft" gehörig; s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 314 f.

Avots: ME IV, 642

I vît (li. vyti, čech. viti "winden" ) Wolm., C., PS. u. a., vît Salis, Praes. viju (mundartl. auch vinu), Praet. viju (mundartl. auch vīnu), winden; flechten U.: vītin viju vainadziņu BW. 5517. vinu ruožu vaiņuceņu 14347, 6. linu gruožu viju 15909. sudrabiņa gruožu vinu RKr. XVI, 84. saulīte gruožu vīna (Var.: vija) BW. piel.2 1176, 1 var, trim starām pīcku viju BW. 23421. auklas viju 33245. valgu (Var.: saiti) viju 28880, 2 var. grib putniņi ligzdu vīt 4479, 2 var. augstu viju vīt Biel. 1849. šuj, bitīte, vij, bitīte̦... me̦dutiņa[u] BW. 28484. vīrs saites vīdams vinamā galu atsien pie ratiņa JK. VI, 11. Figürlich: blēņas tik˙pat kâ vīt pavij RKr. VI, sak. v. 71. Refl. -tiês,

1) für sich winden:
brālīti uormanīti, vijies garu pātadziņu! BW. 27455;

2) sich winden, ranken
U.: nevijies (Var.: nevinies), vītuoliņa! ne pēc tevis tie zariņi BW. 12175. visa pasaule vīsies zaļumuos R. Sk. II, 240. pirksti... vijas sidrabstīgās Vēr. I, 1285. paceļas vīdamies... miglas tvaiki MWM. VI, 879. puķes, kas kruonī vijas Neik. 10. (fig.) ap ceļuojumu vijas dažādas valuodas B.Vēstn. Elzu satikdams viņš... sāka vīties ap tuo V. Eglītis Zilā cietumā 207. - Subst. vîšana, das Winden; vîšanâs, das Sichwinden, Sichranken; vijums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Windens; das Gewundene; das Flechtwerk U.: stiebru vijumu jeb aukliņu A. XXI, 508. ruožu vijumi Rainis Götes dzeja 54; vijẽjs, wer windet: vaiņaga vijējiņa BW. 24215. Zu ai. vītá-ḥ "gewunden", lat. viēre "flechten", got. waddjus "Wall", mir. fiamh "Kette", ae. wīr "Metalldraht" u. a., s. Persson Beitr. 321, 510 und 543, Boisacq Dict. 386 f., Petr. BB. XXI, 217, Kretschmer KZ. XXXI, 383, Reichelt KZ. XXXIX, 76, Trautmann Wrtb. 346 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 223 ff.

Avots: ME IV, 645

žūrmanis, wer lauert: žūri, žūri, žūrmanīti...; tu žūrēji manu darbu BW. 10210, 3 var.

Avots: ME IV, 838