Paplašinātā meklēšana

miêrîgs, friedlich, ruhig; zurfrieden, befriedigt U.: mierīgs prāts. ve̦cais itin mierīgā, lē̦nā balsī atteica Dīcm. pas. I, 39. Subst. miêrîgums, die Ruhe, Friedlichkeit: viņa sajūt savādu mierīgumu Janš. B. 204. ar le̦dainu mierīgumu viņš tuprināja Balss.

Avots: ME II, 654

nemiêrîgs, unruhig, unzufrieden: nemierīgs cilvē̦ks; nemierīga sirds.

Avots: ME II, 724

am̃plis: auch Frauenb. ("nerātns cilvē̦ks, ļuoti nemierīgs zirgs"), Schibbenhof; einer, der seine Arbeit schnell und schlecht verrichtet Līn.: vinš tāds amplis BielU. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 312 aus d. Hampel "Einfaltspinsel"(?).

Avots: EH I, 69

‡ beizīteris N.-Peb. "nemierīgs, kaucīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 211

dzìrst ² [Lis,, Warkh., dzir̂st ² Nigr., li. gir̃sti], -stu, -du, vernehmen, hören: lācis, naudas skaņu dzirdis, palika nemierīgs LP. VI, 171. Gew. in Zstz., so namentlich mit iz-. [Zu dzìrdêt.]

Avots: ME I, 555

ģība, ‡

3) "nemierīgs (unzufriedendr?)
un vaidīgs cilvē̦ks" Nautrēni.

Avots: EH I, 427

ìebriêst(iês),

1): iebriest, etwas quellen
St. 28; pēc zieda, kad mierīgs laiks, tad labība labi iebriest Saikava; ‡

2) iebriest, = iebrist, in Wolken untergehen
Strasden, Wandsen: saule iebriest, rītā būs lietus. vakar saule iebrieda.

Avots: EH I, 505

ìebriêst(iês),

1): iebriest, etwas quellen
St. 28; pēc zieda, kad mierīgs laiks, tad labība labi iebriest Saikava; ‡

2) iebriest, = iebrist, in Wolken untergehen
Strasden, Wandsen: saule iebriest, rītā būs lietus. vakar saule iebrieda.

Avots: EH I, 505

ìegrebt, einschrapen: auksts un mierīgs kâ kuokā iegre̦bts tē̦ls Duomas IV, 466. klintīs iegre̦btie kustuoņu zīmējumi Antrop. II, 115.

Avots: ME II, 18

[* iekstins (erschlossen aus ostle. īkstyns Welonen, Dricē̦ni u. a.) "nemierīgs, dzīvs, kas pulkā grūstās un dauzās apkārt" "namentlich von Kindern). Adjektiv?]

Avots: ME II, 30

iestāšķi, [das Einreden, die Vorspiegelungen]: bē̦rns tik nemierīgs, ka nelīdz ve̦ctē̦va iestāšķi, ka iešuot uogu lasīt A. VII, 610, [Bers.].

Avots: ME II, 72

jel, jele,

1) doch;
zur Verstärkung

a) eines Befehles:
tuomē̦r klausi jele šuo vārdu! Jer. 28, 7. nāci jel! esi jel mierīgs!

b) eines Mensches, -
kaut jel(e), kad jel, lai jel: kaut (kad) jel drīz būtu gals šai bē̦du pasaulei! So auch in Wunschsätzen, die zu Nebensätzen herabgesunken sind: viņš lūdzies, lai saimniece jele duoduot naktsmāju LP. VII, 538. man dziesmiņu nepietrūka, kaut jel (gew. arī) gaŗa vasariņa BW. 46;

c) einer Frage:
kas jel tavus līkumiņus svē̦tu rītu tricinās? kâ jel tu tuo varēji izdarīt! So auch in einem aus einem direkten Fragesatz herhorgegangenen indirekten Fragesatz: ķēniņš gudruo dienu mūžu, kâ jel pie naudas tikt;

d) eines Vokativs (im. VL.): ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta lietu! BW. 374;

2) ja, auf etw. Bekanntes hinweisend, wofür gewöhnlich
jau steht: viņš jel (= jau) bij nabags un jaunais grāfs bez gala bagāts Kanl. Uo. 21. adīt adu raibus cimdus, ne jel (Var.: neb) duošu bāliņam BW. 7212;

3) wenigstens:
[jel kauna dēļ tas tev jādara U.] duodi jele desmit kapeiku! U. kaut man būtu dieviņš devis jele vienu bāleliņu BW. 3835. būtu manas māmuliņas jel pakrēslī istabā 3971. kad man būtu avitiņa jel bitītes lielumā (Var.: jele bites dižumā) 7655. dievs duod man tâ zaruot jele mūža galiņā 18135, 4. [Vgl. Le. Gr. § 589 - 90.]

Avots: ME II, 109

II kamât:

1): auch Oknist; drücken, knutschen
Memelshof; drückend, knutschend, liebkosend quälen Mar., Saikava, (mit -ât ) Nautrēni; quälen Gr.Buschh. n. FBR. XII, 84, Saucken, (mit -ât ) Auleja, Bērzgale, Kalupe, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: visu dienu kamāja kēņiņa meitu Pas. VIII, 395. atgulies pie sievas, palika nemierīgs un sāka sievu k. XII, 415 (aus Domopol). k. kaķi Nautrēni. kamā zirgu, bez ceļa braukdams Warkl. k. zirgu pi grūta darba Zvirgzdine. kamāja juos (=strādniekus) ar grūtuo darbu Pas. X, 136 (aus Zvirgzdine). grē̦ki juo kamā Pilda; ‡

2) "unordentlieh kneten"
Schwitten, "pikāt" Erlaa: k. mīklu, biezpienu, nlāceni Erlaa; ‡

3) knillen
Kalnemois; "nekartīgi salikt" Meselau; ‡

4) "?": atliduo ... kâ mirdzuoši laimes putni, kamādami raižu un rūpju nuomuocītās dvēseles Veselis Dienas krusts 160. ‡ Refl. -tiês,

1) einander drücken, knutschen, quälen
Mar.;

2) sich plagen, abmühen, quälen
Prl., Saikava, Saukken, (mit -ât- ) Auleja, Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Warkl., Wessen: kamājies, kamājies pi taida smaguma, - saslimsi! Nautrēni. viņš jau pie rijas būs. kamājas ar ... rudziem Veselis Netic. Toma mīlest. 116;

2) "bez vajadzības kur jaukties, gruozīties" Kalnemois;

3) sich mühsam fortbewegen
Celm. Zur Bed. vgl. auch ‡ atkamât und ‡ iekamât I.

Avots: EH I, 581

kliñtaine, kliñtãjs, eine felsige Gegend, ein felsicher Erdboden, eine Felsenmasse, eine Felsenschicht, eine Felsenkette: baltā klintaine, kas diže̦ni pacēlās pār ziluo jūŗas līmeni... A. nuosēduos uz klintāja Rainis. kâ snieguots klintājs me̦lnā naktī es mierīgs stāvu Egl. pār šejienes klintājiem tumsa Vēr. II, 9.

Avots: ME II, 229

kulstamniẽks [auch Lindenhof und Mar.; assimilatorisch für kulstavnieks] Etn. III, 78, kulstaunĩca Inflänt., kulstava, kulstekle A. XI, 250, kulsteklis, kul˜stîkla [M. Sil.], Naud., [Grünwald, kul˜stîkle Nötk., Kabillen], kul˜stîklis, kulstiklis [Odensee], Mar., kul˜stîtava, C., Lös.,

1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul˜stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;

2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;

3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;

4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;

[5) kùlstamnieks ² Sessw., = kulstavnieks].

Avots: ME II, 307, 308

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

liẽlmutĩba, die Grossmäuligkeit, Grossprecherei: es mierīgs sēžuot palikuos, uz lielmutībām klausījuos MWM. III, 252.

Avots: ME II, 500

I luga,

1): vienu lugu (eine Tour)
dancuojuši Walk n. BielU.;

2): tuo lugu Pas. IX, 224, zu der Zeit. labu lugu nuogulējis cietumā VIII, 82. nu ir precēšanās l. klāt Salis. kādu lugu viņš bija tīri mierīgs ebenda. vienu lugu viņš bij sācis nākt pie mūsu Annas Dunika, viņš bij vienu lugu strādāt Lös. tai lugā; zu der Zeit
ebenda. vienā lugā gan mums bija grūta dzīve AP.;

7): günstige Gelegenheit
Segew.; tumšs, tumšs! nu zagļiem l˙!

Avots: EH I, 759

‡ negañtam Puhren n. FBR. XIV, 49, Adv., sehr: n. mierīgs.

Avots: EH II, 12

‡ ne̦r̃kšêt (sic!), -u, -ēju Seyershof, Schallverbum: suņi ne̦m ka ne̦rkš (bellen wütend) un plēšas. meitē̦ns visu dienu ne̦rkš ("ir nemierīgs, plēšas un raud"), - nevar atklausīties.

Avots: EH II, 18

nùostuĩdît,

1): "mierīgs!" Madze tuo nuostuidīja Dünsb. Baskājiete 12.

Avots: EH II, 92

nùotērpinât, streng ans Herz legen: es jau viņu mājā nuotērpināju, lai ir mierīgs Zempenhof.

Avots: ME II, 874

pamaša,

1) Weise, Gewohnheit
Manz. [Post. I, 410]: kristīga cilvē̦ka pamaša, Sitte, Charakter Manz. ģeķam sava pamaša patīk Manz.; der Sing. in dieser Bedeutung nur bei Manz.;

2) Plur. pamašas, böse Folgen der Behexung Schwanb., verschiedene Krankheiten, Folgen von plötzlichem Schrecken, Seitenstiche, Leibschmerzen [Wessen], Kopfschmerzen, namentlich eine Kinderkr"ankheit, die dem Kinde den ruhigen Schlaf raubt:
par pamašām nuosauc bē̦rnu slimību, kuŗu raksturs nemierīgs miegs RKr. XII, 14. [pamašas - slimība, kas ceļas nuo pārbīšanās Mar. n. RKr. XV, 129]. nakts pamašas, kad bē̦rns pa naktīm bļauj un nemierīgi guļ Etn. IV, 110. pamašas - caurdure, sāpes sānuos vai pakrūtē Etn. IV, 162. liec savus ceļus man pie krustiem un atlāuz pamašas! (Leibschmerzen) Friedrichswald. [pamašas lauž, ja sāp mugura Vank.]. laikam būšuot galvas pamašas A. XXI, 401. Auch verschiedene Krankheiten der Tiere: tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas Etn. II, 98; lai cūkām neme̦tas pamašas II, 24;

3) die Mondsucht:
cilvē̦ku, kam nakts pamašas, nevajaguot vārdā saukt, kad viņš nakts pamašās Naud.; iet kâ pa nakts pamašām Naud.;

4) nakts pamaša, nakts pamaši RKr. II, 78, Konv. ¹ 532, Nachtschatten (solanum nigrum)
Mag. IV, 2, 31. [Nach Leskien Nom. 316 (mit?) und Sommer Balt. 107 zu pamest]; vgl. auch li. pãmėtė "Gicht, Krankheit" [und le. pamešas].

Avots: ME III, 66

I ramans,

1): auch (mit -an- ) Lös.; ‡

2) ruhig
("rāms, mierīgs") Warkl. n. FBR. XI, 106: palika r. prāts Warkl.

Avots: EH II, 353

‡ II ramstît, beruhigen, stillen: r. zuobu sāpes PV.; "pieturēt vai pierunāt, lai paliek mierīgs" Heidenfeld. Refl. -tiês (s. ME. III, 476): auch Heidenfeld (mit àm ² ).

Avots: EH II, 353

I re̦me̦ns Ahs., Bers., Für. I (unter rāms), FBR. VI, 54, Serben, Neuenb., Bornsmünde, Neuhausen, Autz, Alschw., Pe̦nkule, N.-Peb., = re̦mde̦ns, lauwarm: r. ūdens; = rāms, mierīgs: r. zirgs, cilvē̦ks Wirginalen.

Avots: ME III, 509

‡ rûcīgs ² Seyershof "nesaticīgs, nemierīgs": r. vecis.

Avots: EH II, 387

sajukinât,

1) "verwirren"
Nötk., N.-Peb.;

2) (ein Kind) aufheitern, zum Lachen bringen:
tu bē̦rnu esi sajukinājis, un nu viņš tāds nemierīgs Serben n. A. XV, 495.

Avots: ME II, 641

sakukt Wid., Golg., refl. sakuktiês, sich krümmen, bücken, ducken, zusammenkauern (besonders häufig das Part. praet. sakuci(e)s gebraucht): He̦rta uz priekšu sakuca, kâ... triekas ķe̦rta MWM. VIII, 165. Vīcupu tē̦vs sakukst aizvien mazāks Ezeriņš Leijerk. I, 65. Andža sarāvās, sakuka II, 27. ... kas nāca nuo sevī sakukušās sievietes lūpām A. v. J. 1896, S. 650. pati sakukusies pa˙visam uz zemi ebenda 731. sakucis uz spieķīša, staigāja... ve̦cais Kristaps Ezeriņš Leijerk. l, 168. es sēdēju... mierīgs, smagi sakucis U. b. 110, 26. stipri uz priekšu sakucies sēdēja ve̦cais vīrs Druva III, 1. viņš sēd sakucies pār ceļiem Stari III, 18. ābele drusku uz priekšu sakukusēs A. Upītis. tiem cāļiem aukst, visi sakukuši Für. I. vista stāv sakukusi U.

Avots: ME II, 657, 658

salĩgât (unter salĩguôt),

1): salìgā ² labi dūšīgi! tad puika paliks mierīgs Saikava. ir labi lielu egli var s. ar buomi ebenda. Refl. -tiês Saikava, ins Schwanken geraten:
egle smagi salīgājās, bet nenuogāzās.

Avots: EH XVI, 426

šaũdît C., Jürg., -u, -ĩju,

1) wiederholt (hin und her) schnellen:
guovs šaudīja mēli Krišs Laksts 52. čūska... dze̦nuliņu vien šaudīja BW. 26051;

2) wiederholt oder viel schiessen (mit einem Schiessgewehr):
tē̦vs šaudīja... rubeņus Mērn. laiki 238. uzcēla karuogus un šaudīja ar plintēm BW. III, 1, 82. vedējus sagaidīja taurē̦dami, šaudīdami, kliegdami 87. sāka puoļi šaudīt LP. VII, 153;

3) Backenstreiche geben
Neik. n. U. Refl. -tiês,

1) einander beschiessen;

2) wiederholt hin und her schiessen
(intr.), fahren (intr.), schnellen, zucken, huschen: visu nakti tur šaudījâs. citām jāja precinieki; es priekšā šaudījuos BW. 7918 var. (zirgs) kâ burbulis šaudījās 29720 var. pa gaisu šauduoties... spīganas LP. VII, 592. Šļupstis... vairs tâ pa mežu nešaudīšuoties Upīte Medn. laiki. šaudās palsi zibeņi Asp. R. VII, 56 (ähnlich LP. IV, 135). upē uguns šaudās Jaunības dzeja 59. uguns de̦g un izdzisdama šaudās MWM. VI, 334. uorīte šaudījās pa ceļu kâ atspuole Aps. III, 20. skanē̦damas šaudīsies... izkaptis Vēr. I, 1132. ķermeņu daliņas šaudās uz visām pusēm Pūrs III, 61. bites... šaudās pa kārklu krūmu Upītis St. 26. zivtiņas šaudījās pa akmeņu starpām Zemn. dē̦ls 63. bezdelīgas vidžināja šaudīdamās pa gaisu A. XX, 245. kad bē̦rns šaudās, nav mierīgs JIgRKr. VI, 45. acis viņam gruozās un šaudās A. XX, 82. mēle tev arī šaudās kâ atspuole Jaun. mežk. 89. viss manā sirdī ir šaudījies augšup, lejup Rainis Ģēte VI, 74. Nebst li. škudyti "mehrfach schiessen" zu šaũt.

Avots: ME IV, 6

I spā`rns (li. spar̃nas), spārna Manz. Lettus, dat. -instr. pl. spārņiem Post. II, 369 (neben spārniem I, 361), Dem. (verächtlich) spārnelis Stari II, 584, der Flügel, Fittig: spārnuos skriet, fliegen U.: meitas atskrien spārnuos, nuolaižas Pas. IV, 275 (aus Dricē̦ni). spārnuos es laistuos R. Kam. 53. sliktas (valuodas) vēja spārniem skrien RKr. VI, sak. v. 935. uodzes . . . spārniem aizgājušas pruojām LP. VI, 69. putns... spārnus nuolaiž RKr. VII, m. 125. ruokas . . . kâ divi spārnas izstiepis Manz. Post. I, 361. pacēlās spārnuos J. R. IV, 25. kāzenieki cejas spārnuos (machen sich auf die Beine) BW. III, 1, S. 22. visa . . . valsts stāvēja cauru vasaru kâ spārnuos pacē̦lusies (war höchst gespannt vor Aufregung) Mērn. laiki 181. visa muiža bij kâ spārnuos sacē̦lusēs Krišs Laksts 75. ķēniņš apsuolījis savu meitu duot, tad puisis bijis spārnuos LP. III, 74. latviešu. lasītāji bij kâ spārnuos Kronv. 29. sadzevē spārnus cilāt Sadz. viļņi 4. cilā dvēseles spārnus Vēr. I, 1329. vēcinādams savus dvēseles spārnus Saul. R. I, 189. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. T. dz. 729. neskrien gaisā, iekam spārni nav izauguši! Br. sak, v. 373. - spārnu ciršana, abergläubiges Kurieren einer angeblichen Kinderkrankheit, bei welcher die Schultern anschwellen sollen U. kad bē̦rns ir pārāk nemierīgs, un kad tam nav manāmā ne˙kāda cita slimība, tad tam ir spārni (kās jānuocē̦rt) Etn. IV, 117 (ähnlich LP. V, 35). bē̦rnam cirpa (cirta) pirtī spārnus BW. I, S. 183. - plaušu spārns (lobus) MWM. VI, 366. - vārtis ar diviem spārniem, Tor mit 2 Flügeln Manz. Lettus. - armijas spārns A. XX, 296. - laiva ar laidām jeb spārniem (Seitenbretter an Blockböten Ekengraf n. Bielenstein Holzb. 621; s. laida I 3 c) Bers. - tīkla spārnu sagrābt steidza A. XI, 484. - vienādspārnu trīsstūrim ir divas vienādas malas (spārni), ein gleichseitiges Dreieck hat zwei gleiche Seiten Būvmāc. - In Bers., Lasd., Laud., Festen, Saikava, Lös., Plm., Salisb., Kabillen sei spārns (Plur. spārni Bielenstein Holzb. 385 ) auch derjenige Teü des Spiunrads, in den die Spule gelegt wird, s. auch A. XI, 83. Vgl. daneben ohne s- ai. parņám "Flügel, Fittich, Feder", ahd. farn "Farn", slav. pero "Feder" u. a. Das baltische s- hier ist vielleicht aus Formen der Wurzel sp(h)er- "zucken" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f.) bezogen; vgl. auch Persson Beitr. 129, 349, 417, 644.

Avots: ME III, 987, 988

spindzelîgs,

2): "draišķīgs" Morizberg; "untumains; ieduomīgs" (mit iñ ) Sermus; "ātrs, nemierīgs, šaudīgs; vīzde̦gunīgs" (mit iñ ) AP., Lems., Kl.-Roop, (mit ìn ² ) Mar.; "koķeti gruozīgs" Aahof, Sessw.; "gražīgs, niķīgs" Zeezern.

Avots: EH II, 551

šūte̦rs (?) "manīgs, nemierīgs" Wessen.

Avots: ME IV, 112

‡ II tē̦ns Warkl. "mierīgs": t. laiks, ūdens.

Avots: EH II, 677

tizis, die Weiberbrust, Zitze Riga n. Etn. I, 105: bērns nemierīgs; duod tita pazīsties! Naud.

Avots: ME IV, 199

trošinâtiês (mit uo ?) " ?" : sirds kâ nemierīgs ezis kustējās un trošinājās krūtīs Veselis Daugava I, 431.

Avots: ME IV, 244

I vâcelêt Gr.-Buschh., Vīt,. -ẽju laut sprechen Vīt.; "klaigāt" Gr.-buschh.: kuo tu te vācelē kâ vācelis! Vīt. bē̦rni vācelēja visu dienu, - ni˙kur glābties! Gr.-Buschh. še spēlēs! Paliec mierīgs, nevācelē! ebenda.

Avots: ME IV, 491

vaĩdîgs, ungeduldig Smilt.; häufig jammernd Nötk.; nemierīgs un vaidīgs ("?") cilvē̦ks Zaļmuiža.

Avots: ME IV, 434

valgme,

1) die Feuchtigkeit
Bers., Bolwen, Meiran, Peb.; Ramkau, Sessw., Tirsen, (mit àl ) AP., (mit alˆ ² ) MSil., (mit al˜ ) Grünwald, (mit alˆ ) Kl., Ogershof, Sehren; der Tau Pērse: sējumiem izdīgšanai netrūka valgmes B. Vēstn. iesēt labā reizē, kad valgmes zeme diezgan Druva II, 275. gaisā jūtama jauna valgme Sessw. valgmes vē̦suma Stari III, 32. (fig.) smelsies dvēselei valgmi II, 795; feuchte, kühle Luft AP., Fehteln: vakaruos nuo purva nāk valgme;

2) "?": sevi klaidā un karstā valgmē mierīgs jūtu MWM. X, 69.

Avots: ME IV, 453

I žeberêt, -ẽju,

1) unartig, ausgelassen sein, albern, tollen
Aiviekste, Peb., Stockm., Vīt.; in grosser Hast, ohne den geziemenden Ernst etwas tun, sich (bei der Arbeit) übereilen Bers., Laud.;

2) schwatzen
Kl., Sessw.; "laut sprechen" Warkl.; Unsinn plappern Golg., Kl., Lubn., Prl., Schwanb.; (eine Sprache) schlecht sprechen Schnehpeln, Schwanb.; undeutlich sprechen Golg., Saikava, Schwanb.: kuo tu te žeberē? Kl. svešā valuodā žeberēt Schnehpeln. viņš žeberē, žeberē, bet ne˙kā nevar saprast Schwanb. Refl. -tiês 1, sich (bei der Arbeit Drosth.) schnell bewegen Mar.; ausgelassen sein, albern, tollen Wid., Kalz., Lubn., Mar., Nötk., Ramdam, Smilt., Vīt.; hastig, übereilt bei der Arbeit sein Wid., Druw., Golg., Schwanb., Sessw., Smilt.: zē̦ns nav mierīgs, skrien, kliedz, neliek miera, vienmē̦r žeberēt žeberējas kâ nevaldāms žeberis Vīt. nežeberējies, bē̦rns! trāpīs ar lingu pašam pa galvu! Ramkau. Vgl. žaberêt und žabelêt.

Avots: ME IV, 799

zūdîgs,

1) sorgenvoll, besorgt, bekümmert
(mit û ² ) Bauske, (mit ù ² ) Saikava, Sessw., Vīt.: zūdīgs cilvē̦ks Bauske, Sessw. zūdīgs prāts Sessw. viņam tāda zūdīga sirds Saikava. viņš ir tāds zūdīgs un nemierīgs par turpmākuo dzīvi Vīt. neesi nu tik zūdīgs: tavam mūžam pietiks! ders.;

2) "maldīgs" (?) Altenwoga: z. cilvē̦ks;

3) "leicht oder oft verloren gehend"
(?) Nötk. (mit ù).

Avots: ME IV, 754