Paplašinātā meklēšana

‡ àiznīkt,

1) zu verkommen (siechen) anfangen
Jürg.: aiznīkuši stādi;

2) sich unnötig (zwecklos) verspäten (aufhalten)
KatrE.: satiku draugu, sākām runāties un drusku aiznīku.

Avots: EH I, 41

apnĩkt: saimniecei šuoruden visi suvē̦ni apnīka (apsprâga) Rutzau. apnīkuši (nuovājināti) jē̦ri Frauenb.

Avots: EH I, 103

apnĩkt (li. apnỹkti), allmählich verkommen, auch verkommen (von mehreren Subjekten): kuoki apnīka.

Avots: ME I, 110

iznĩkt,

1): tās kāzās iznĩka (= izjuka, zerschlugen sich) Franenb.; ‡

3) verlorengehen
Frauenb.

Avots: EH I, 469

iznĩkt (li. išnỹkti), intr.,

1) ausgehen, vergehen, zu grunde gehen, verkommen, schwinden, verfallen, ausstreben, ruiniert, vereitelt werden:
nīktin nīka un iznīka... ve̦cas meitas BW. 13076. sīkās ē̦nas nīktin iznīka R. Sk. II, 104. bijis jāiznīkst nuo mājas LP. VI, 74. kāzas būtu gan˙drīz iznīkušas Alm. kad pirms Jurģiem ejuot uz uotru māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85. trumi, slimība lai iznīkst kâ uguns dzirkstelīte, kâ pirts gars, kâ lietus mākulis, kâ ve̦cs mēnesis, kâ ve̦cs pūpēdis, kâ rīta salna, kâ zâle ūdenī;

[2) Unsinn reden, fehl gehen in der Rede:
nu tu iznīki ar savu valuodu Janš. Bārenīte 55]. Refl. - tiês, des erquickenden Schlafes etbehren: e̦sam visu nakti iznīkušies.

Kļūdu labojums:
un iznīka = , nu iznīka

Avots: ME I, 776

nĩkt: auch Behnen, Dunika, Frauenb., Kegeln, Lems., Pankelhof, Ramkau, Schwitten, Selg., Stenden, Wenden, Windau, Zögenhof, (mit î ) Schwanb.,

1): kad luopi nīkst ("sprāgst nuost"), tad jāapruok kūts priekšā pretim durīm; tad vairāk nenīkstuot Ramkau.

Avots: EH II, 26

nĩkt [auch Lautb., Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Loddigeŗ N. - Peb., C., Arrasch, Jürg., Schujen, Wolm., Bl., Tr., Iw., Līn., Salis, Ruj., AP., nîkt Mar., nìkt Wohlfahrt, PS., Trik., Serbigal] (li. nỹkti "vergehen"), - stu, - ku, ņĩkt TR. II, 249; IV, 220, 317,

1) quienen, siechen, nicht gedeihen, verkommen, vergehen, zu nichte vergehen, verderben:
pirmie teļi nīkst. trums, ņīksti, nīksti! TR. IV, 199. tik˙pat tev diena nīka BW. 1873; nīkstamā kaite, die Schwindsucht Ahs.;

2) müssig dastehen, vor Langerweile vergehen:
kuo te nīkstuot? kādēļ necē̦rtuot? LP. VI, 398. diezin, cik ilgi gudrie brāļi tur nebūtu nikuši IV, 201. Subst. nĩcẽjs, s. d.; nĩkšana, das Quienen, das Vergehen: pestīts tapšu, kad es miršu, nuo šīs vājas būdiņas, nīkšanas un grūtības GL. [Wohl zu nikt, nicinât, niecinât, niẽks, nīca (s. dies), li. naikìnti "tilgen", s. Miklosich Etym. Wrtb. 215.]

Avots: ME II, 747

[nîktiês ² Dunika "= nikties": knauši sāk nīkties virsū.]

Avots: ME II, 747

nĩktin, vergehend, verderbend, zur Verstärkung von nĩkt: nīktin nīka tas kalniņš, kur mēs divi runājām BW. 10475.

Avots: ME II, 747

nùonĩkt: "nuovārgt; nuosprāgt" Ramkau.

Avots: EH II, 72

nùonĩkt [li. nunỹkti], intr., im Wachstum zurückbleiben, verkümmern, verkommen, zu Grunde gehen: es būtu gan nuonīcis GL. cilvē̦kam garīgi jānogurst un jānuonīkst Vēr. II, 583. nuonīksti, nuodilsti kâ sē̦tas mietiņš! BW. 34112.

Avots: ME II, 825

panĩkt, intr., verkommen: tâ nuošļucis, tâ gluži panīcis, kāds es tuoreiz biju Vēr. I, 200. tur panīkušas, nuosūnuojušas priedes aug LP. VII, 1117. Subst. panĩcẽjs, der Verkommene; panĩkšana, das Verkommen; panĩkums, die Verkommenheit.

Avots: ME III, 77

sanĩkt,

1): auch AP., (mit ì ² ) Heidenfeld, Sonnaxt; s. ar veselību, erkranken
Diet. tē̦vam veselība bija sanīkusi Jauns. J. un v. 170. ē̦ka gāžas, sanīkusi Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Gebäude"); ‡

2) eine gewisse Zeit hindurcn quienen:
sanīcis ilgi Pas. XIV, 331; ‡

3) sich (ein wenig) verfeinden, sich verzanken
Barbern n. FBR. XVIII, 14, Linden in Kurl. (mit ì ² ): sarājāmies un brīdi bijām viena pret uotru sanīkušas Janš. Dzimtene V, 210. tie ir savā starpā sanīkuši, die haben sich entzweit Diet. Napoleons ļuoti sanīka ar savu radinieku Pēt. Av. IV, 185; ‡

4) ärgerlich (verstimmt) werden:
viņa bija tikai drusku sanīkusi par tuo Sārts Str. 18 (ähnlich 193). ‡ Subst. sanīkšana, das Erkranken: aizbildinādamās ar mātes sanīkšanu Janš. Līgava I, 473.

Avots: EH XVI, 433

sanĩkt, verkümmem, verfallen U., verkommen, zugrunde gehen; leicht erkranken Ewers; gew. das Part, sanĩcis (auch in der Bed.: kränklich, siech) gebr.: slimnieks pa˙visam sanīka Zalktis. mani kauli ir sanīkuši Psalm 31, 11. viņš pa˙visam sanīcis ar kaulu sāpēm Kav. tāds kâ sanīcis e̦smu ar galvu Poruk III, 318, tâ bija sanīcis, ka manējie par nāves palieku iesauca Stari III, 121.

Avots: ME II, 693

sanîkt ² -kstu, -ku, herfallen über jem.: man bija uodi virsū sanīkusi Dunika.

Avots: ME II, 693

uznîktiês ² Dunika, sich aufdrängen: knauši sāk man uznīkties Dunika.

Avots: ME IV, 362

bèigt, ‡

2) umbringen, töten:
gribēja juo (= viņu) b. Pas. III, 317 (ähnlich: IV, 164). Refl. -tiês,

1): nav vēl beigušies mirt Sonnaxt; ‡

3) = panīkt, herunterkommen Kaltenbr.: beidzies saimnieks.

Avots: EH I, 211

dẽnêt: verwittern, langsam faulen Warkl.; "lē̦nām dilt, kalst" (mit è ² ) Sonnaxt. sijas sāk d. Warkl. kâ ... pusnuokaltis zariņš viņš vēl dēn pie nuokaltuša kuoka stumbra Janš. Līgava II, 138. es dē̦nu (altere?) un gaidu nāvi Mežv. ļ. II, 117. ve̦cumā bieži cauras dienas viens dē̦nē̦dams (quienend?) 228. tas (sniegs) ... var vēl ilgi nīkt un d. 467; "= ‡ denêt 2" Adiamünde, Jürg., Ulpisch.

Avots: EH I, 318, 319

diñgt, ‡

2) = dētiês 1 (vgl. li. diñgti "wohin geraten"): kur es citādi viena pate būtu dinguse? Janš. Mežv. ļ. I, 135. kâ citur ne˙kur nezinātu d. Dzimtene II ² , 9; ‡

3) = nīkt, kvernêt (vgl. li. diñgti "nīkt"): viņam jādingst še Janš. Atpūta № 391, S. 4. nebūs nei ganuos dze̦nams, nei ... salū laukā dingstams Dzimtene III ² , 397. ‡ Refl. -tiês, = diñgt ‡ 2): nezinādama. kur sāpēs d. Janš. Dzimtene V, 244 (ähnlich Bandavā I, 305). Subst. dingšana, = kvernēšana: par viņu dingšanu pagrabā Janš. Mežv. ļ. II, 476.

Avots: EH I, 321

‡ drenêt Jürg., = kver̂nêt, velti galduot nīkt: te tu tâ vari cauru diena d. - Vgl. auch sadrenêt, sowie denêt und trenêt.

Avots: EH I, 332

‡ II izpeikt "iznīkt, izpurēt" N.-Peb.: nuo labi iekuoptas mājas nevar tik viegli i.

Avots: EH I, 470

[izplinkšêt "izputēt, iznīkt": saimnieks nuo mājām izplinkšējis Rutzau.]

Avots: ME I, 783

II kaîpt ² (li. kaĩpti "хирѣть, чахнуть, издыхать"), lange warten, nīkt: man visu dienu bij jākaipst laukā, tāpēc e̦smu sasalis Dond. saimnieks dzīvuo pa kruogu, saimniece ar zirgiem kaipst laukā Dond. iznāca liela kaipšana Dond. - Zu li. keĩpti "exspirare".

Avots: ME II, 134

‡ I ķẽmêt Lems., Trik. "gaiduot nīkt, dilt; baduoties".

Avots: EH I, 699

ķir̃mêt,

1): faulen
Gramsden; modern, zunichte gehen (mit ir ) Grausden;

2): nu visu nakti jāķirm nuomuodā Janš. Mežv. ļ. I, 62; faulenzen
Gramsden (prs. ķir̃mu), (mit ir ) OB.; ķ. mājās Gramsden, zu Hause hocken; (weggegangen) lange ausbleiben NB.: ķ. pie ciemiņiem visu dienu; "lange stehen; nīkt" (prs. ķir̃mu ) Perkunen; būtu jāķirm (= jākvern?) tur Janš. Atpūta № 375, S. 4. Zur Bed. vgl. auch apķirmêt.

Avots: EH I, 704

klimt, - stu, - u Dz. Vēstn., st. klim̂stêt, klim̂st: traki suņi skraidīja apkārt un klima RA. [spuokam, kurš grūtumā klima (= klīda) caur pasauli Austriņš Nuopūtas vējā 31. šķūtnieks dabūja visu dienu klimt (= bez darba gaiduot stāvēt, nīkt) Nötk.]

Avots: ME II, 228

III klĩrêt, - ẽju, schwer arbeiten, nīkt: jūs sēžat istabā, bet man lietū jāklīrē pa ganiem Dond.; ["pa niekam staigāt" Dond.: kuo tu klīrē apkārt?]

Avots: ME II, 230

‡ klunkurêt, -ēju,

1) = klunkuruôt AP. (mit uñ ), Lubn., Saikava (mit ùn ² ), Schujen (mit un̂ ² ),Golg., A.- Schwanb.; gleichsam bettelnd hetumlungern, besönders um auf Kosten eines anderen zechen zu können (mit ùn ² ) Mar.; ohne Arbeit bummeln Meselau N.-Peb.; saumselig, zögernd etwas verrichten Sissegal; "nīkt" Golg., (namentlich im Kruge nach einer Zeche noch sitzen bleiben, ohne etwas zu trinken) Gr.-WÜrzau, Meselau; "slikti dzīvuot" Saikava: negribu vairs ar jums k.; man jāstrādā Saikava. visu vasaru e̦sam klunkurējuši bez vērša ebenda;

2) stolpernd oder taumeind gehen
Bauske (mit uñ ), Fest., Mahlup, PV.;

3) = klùncināt ² Nikrazen (mit uñ): nes uzmanīgi! nekluñkurē! Refl. -tiês Nikrazen (mit uñ ), = kluñkstêt 1: nes tâ; lai nekluñkurējas! In der Bed. 1 aus d. klunkern "schlendern", s. Sehwers Unters. 53.

Avots: EH I, 623

kner̃kt: (li. kner̃kti "flennen"), ‡

2) "nīkt" (von einem Besoffenen)
Ledmannshof: viņš (dzē̦rājs) ne vairs dzer ne iet mājās, tikai kne̦rkst.

Avots: EH I, 629

[kve̦r̃rât "nīkt": tas sivē̦ns tik kve̦rrā vien Dond.]

Avots: ME II, 353

‡ madzêt "nīkt" Auleja.

Avots: EH I, 776

‡ mur̂klêt Taurupe "nīkt pie darba, nemest laikā mieru".

Avots: EH I, 833

nĩcin, Adv., vergehend, siechend: nīcan [wolh aus * nīce̦n] (dial. für nīcin) nīka, tie iznīka... tē̦va dē̦li BW. 12752, 3. [tu vari vai nīcin nuonīkt Jaunie mērn. laiki I, 178.]

Avots: ME II, 746

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751

niẽva [li. neivà "Kränkeln" n. Būga KZ. LII, 292], nievs, die Schmähung, Verachtung: tik nieva pasaulei tam lūkuojās iz skata MWM. VI, 322. [visās lietās smiekli tev un nievi Juris Brasa 44.] tik nievi un cīņā spē̦ku samē̦rs mieru liedz Stari II, 839. bij smaids pilns aukstu nievu Rainis. [kāds kas ar izsmieklu un nievām viņus uz cīņu aicināja Veselis Saules kapsē̦ta 118. nuomazgāti nuo nievāms un grēkiems Elger Cantiones, S. 69. - Nebst li. náivyti "погублять", naiva "licho" РФВ. LXVI, 239 und Lit. Mitt. I, 229 wolh zu gr. νείοϑι "tief unten", νειός "Feld", serb. n`ì`va "Acker" (urspr. wolh: Boden) und letzten Endes le. nīca (s. dies), nīkt, s. Brugmann IF. XI, 274, Walde Wrtb. ² 519, Fick Wrtb. III ^2, 297.]

Avots: ME II, 751, 752

ņīkt, s. nīkt.

Avots: ME II, 904

nùodr̀iegât

1) "?": ve̦se̦lām dienām S. gluži sagrauzts nuodriegāja pa istabu XV, 491;

[2) "lē̦ni nuonīkt" Erlaa].

Avots: ME II, 777

nùogàist [li. nugaĩšti "krepieren"], intr.,

1) verschwinden, verloren gehen
Spr.: man nazis nuogaisis Blaum.;

2) = nuonīkt, pagrimt: viņš pa˙visam nuogaisis: dzeŗ vien, bet drīž būs gals Mar. N. RKr. XV, 127;

[3) krepieren
Cibla].

Avots: ME II, 783

[nùogasterêtiês "nuonīkt" Neu-Bilskenshof.]

Avots: ME II, 784

‡ nuoķẽmêt, = nùobaduôtiês Lems.: guovis nuoķēmējušas; "nuonīkt, apnikt" Trik.: cauru dienu viņš nuoķēmējis var sēdēt upmalā.

Avots: EH II, 59

nùoklēmêt,

1) "nuonīkt" Neu - Bilskenshof: lini nuoklēmējuši Smilt;

2) (mit "ẽ") "mit Leim beschmieren"
Autz; bekleben Grünh., Hofzumberge(mit ẽ), Sauken.]

Avots: ME II, 798

‡ nùomadzêt Auleja "nuonīkt"; sausumā sē̦ta labība nuomadzē vien.

Avots: EH II, 66

nùopekstêt,

[1) "schlagend reinigen"
Dickeln;

2) "nuoplukt, nuonīkt" Warkl.; "schmutzig werden"
Ar.]: nams nuo ārienes izskatās kâ nuopekstējusi vista LA.; [vgl. nùopēkstêt;

3) "erdröhnen":
kuoks nuokrita, ka nuopekstēja vien Warkl.; auch von gewissen Lauten, die Enten von sich geben: pīles aizgāja nuope̦kstē̦damas Kokn.]

Avots: ME II, 827

‡ nuopliñkt Dunika "panīkt, nuolaisties": nuoplincis saimnieks.

Avots: EH II, 76

‡ nuošpiñkstêt "iznīkt": saimnieks drīz vien nuošpinkstēs Dond. und Sassm. n. RKr. XVII, 57.

Avots: EH II, 98

riẽdêt: "žūt, nīkt": nuosieta kārpa sāk r. OB.

Avots: EH II, 378

‡ saģibt "sakrist, sanīkt, saslimt" Bers.

Avots: EH XVI, 412

šeikstêt,

1) in die Länge schiessen, auswachsen
(namentl. in der Zstz, mit iz-) Bers.;

2) = nīkt, zu nichte gehen: stāds šeĩkst Bauske. In der Bed. 1 wohl zu šeikste; in der Bed. 2 zu šei(k)sts?

Avots: ME IV, 14

II sirkt, vor Feuchtigkeit od. Kälte rötlich und schwach werden (vom Roggen): rudzi sāk sirkt Stelp., Lub.; sir̂kt ² , -kstu, -ku "nīkt, vārgt (auch vom Vieh)" Behnen, Memelshof; vgl. auch atsirkt und (hierzu Petersson Zweisprachl. Aufs. 31) nùosircis.

Avots: ME III, 846

‡ šnur̂kšêt ² Salis "nīkt, vārgt".

Avots: EH II, 651

I tilˆt ² Dond., Stenden, tilstu, tilu, weich werden, verwittern (vom Flachs); "nīkt" Dond.: lini vēl tilst uz lauka, bet drīz būs iztiluši Dond. man jātilst laukā ebenda. Zu aksl. tьlěti "vermodern, verwesen, vergehen".

Avots: ME IV, 189

‡ II tìpt ² , -pstu, -pu Auleja "nīkt nuo neēšanas, bada".

Avots: EH II, 686

‡ trimdêt, in der Verbannung leben: nīkt un t. bez gaļas un cita pavalga Janš. Līgava II, 286.

Avots: EH II, 695

uzkuris (li. užkurỹs "der zweite Ehemann einer Frau"), wer bei den Eltern seiner Frau lebt L., wer eine Witwe heiratet L., U.; der Brautbewerber (uzkurs) Mag. XIII, 2, 52; der Vormund (uzkurs) Kalleten: saimniece ieņe̦m savās mājās sev vīru, un tādu tad sauc... par uzkuri, juk tāds uzkur mājās dzīvi, lai tā pēc saimnieka nāves nepanīktu Janš. Dzimtene2 III, 137. uzkuruos (Var.: iegātņuos) laba dzīve BW. 3831 var. uzkuruos (uzkuruos Neik., Ellei, Wessen, Wilzen) iet, durch Freien der Witwe sich in ein Gesinde einheiraten U.; sich um eine Braut bewerben (uzkuruos iet) Mag. XIII, 2,52: es aizgāju uz De̦gaiņiem uzkuruos JK. uzkūri L. "das Einfreien des Bräutigams bei der Braut Eitern".

Avots: ME IV, 347

uzkur̃t, ‡

4) (einen Haushalt, Hof) in die Höhe bringen od. in gutem Stand halten:
kuo juoda tie uzkurs! tik nuolaidīs mājas, - vairāk ne˙kã Janš. Dzimtene II, 295. (uzkuris) uzkuŗ mājas dzīvi, lai tā pēc saimnieka nāves nepanīktu III, 137. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich anheizen:
gani uzsakūra uguni Dunika;

2) von ungefähr entbrennen:
ugunskurs uzkūries Siuxt.

Avots: EH II, 726

uzraût,

1): kad audzējam pirkstā piesien čušļu pulvēri ar cūku taukiem, tad tūlīt uzrauj (= izve̦lk strutas) Frauenb.;

2): sals uzrāvapirmuo le̦du Austriņš Raksti VII, 356. uz zara uzrāvu jaku, - nuovirkšēja vien AP. kad apsē̦tu tīrumu nuorullē un uznāk tāds lielāks lietus, tad uzraun tâ kâ ādu ebenda;

6): nuo smagas celšanas viņam pakrūte uzrauta ("sace̦lta uz augšu") Seyershof. nuo stiprām zālēm viņam čulgas uzrautas augšā ebenda. Refl. -tiês,

1): nuo miedziņa uzrãvuos BW. 3468, 8;

4): labam pļāvējam strīķis ne˙kad neuzraujas uz zuobiem ("strīķējuot neuzve̦lkas") Seyershof; ‡

6) geraten auf:
nu tu gan (pre̦cē̦damās) esi uzrāvusēs uz tāda vīra, kada negribēji Saikava; ‡

7) sich schnell aufregen; zornig werden
Seyershof; ‡

8) "?": teļš paliek tāds uzrāvies ("sāk panīkt, ir nuoguris, labi neē̦d") Frauenb.

Avots: EH II, 731

vãrguôt: "nīkt" (mit âr ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 763