mirnules
mirnules [?] Apšciems, eine an Flussufern wachsende bittere Pflanze, welche als Medizin gegen Husten gebraucht wird.
Avots: ME II, 634
Avots: ME II, 634
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'nule' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'nule' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (8)
nule
nule
nule, nūle Smilt., [nū˙le Arrasch, "nule" N. - Peb.], nulai, nulei Grünh., nulēt, [nùlēt N. Peb., nùlē̦t 2 Kl., nùla 2 Lis.], nūla Eb., nula, nulīt, nūlīt, [nūlītiņ Warkl.], verstärktes nu, nū ebem jetzt, jetzt, eben erst: nūle (Var.: nulei, nūla, nula, nūleņ 9335. nu lai gribu labi dzert 786. nulēt māte vārdu lika pē̦rnajām telītēm 32422, 8. viņš... tikai nūlet duodas mājās Leijerk. I, 259.] Statt nulēt BW. 21221, 1 und sonst dial. nulat, nūlāt Kl. [mit hochle. a, ā aus e̦, ē̦?]. nūlīt, tūlīt pastnieki dancuos BW. 24196. [nūle dzirdināšu, ich will sie nun erst tränken Manz. 10 Gespr.]
Avots: ME II, 753, 754
Avots: ME II, 753, 754
nulepat
nulet
palaidnule
pērnule
sēnulens
Šķirkļa skaidrojumā (24)
aizbilst
àizbilˆst, -stu, -du,
1) für jem. ein gutes Wort einlegen:
aizbilst vārdu par kādu Etn. III, 146;
2) über etwas zu reden anfangen, in der Rede berühren:
priekšme̦ts, kuo nule aizbildu, ir tik interesants...
Avots: ME I, 19
1) für jem. ein gutes Wort einlegen:
aizbilst vārdu par kādu Etn. III, 146;
2) über etwas zu reden anfangen, in der Rede berühren:
priekšme̦ts, kuo nule aizbildu, ir tik interesants...
Avots: ME I, 19
apdziedāt
apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,
1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;
2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;
3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.
Avots: ME I, 84, 85
1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;
2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;
3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.
Avots: ME I, 84, 85
atģist
atģist, inch.,
1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;
2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;
3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,
1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģid's, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;
2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;
3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.
Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen
Avots: ME I, 161
1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;
2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;
3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,
1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģid's, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;
2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;
3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.
Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen
Avots: ME I, 161
lenkt
lènkt (li. leñkti "biegen"), - cu,
1) tr., erreichen
[vgl. li. užlenkti "догнать"], erlangen, erbeuten wollen, un jem. werben, nachspüren, verfolgen, einkreisen: Kristiņš nuomina (taku), Anniņu le̦nkdams Schrunden BW. 607. Lībīte nuomina (te̦ku), pādīti le̦nkdama Kand. 1608. kuŗš puisītis meitas lenca, tas darbiņu nemācēja Alschw. 11985; 12785. vilku māte jē̦rus lenca Angermünde. [viņš... tik Aneti le̦nc Janš. Dzimtene 2 I, 180.] nu gājis citu kuo lenkt Siuxt, LP. VII, 485. Mit pēc konstruiert: viens jau pēc viņas le̦nc, einer wirbt schon um sie Degl.;
2) lenken:
jāle̦nc valuoda uz citu pusi A. XI, 153. lenca tad savus suoļus uz dažādām pārduotavām Purap. [es sapruotu, uz kuo viņš le̦nc - tas viss Anetes dēļ Janš. Dzimtene 2 I, 268];
3) intr., sich begeben:
tai katra nieka dēl bij jāle̦nc uz vāgūzi Alm.;
[4) gebühren, gehören:
tavs ir... guods, tev le̦nc... valstība, "so beten die Kuren, denn lenkt heisst bei ihnen soviel, wie piederēt, gebühren" Für. I;
5) weichen, Raum geben
(vgl. li. nuleñkti "nachgeben"): viņš man nele̦nc, er respektiert mich nicht Lng. Hierher wohl auch: kad kāda sieva uz grūtām kājām, tad tai daudz lenkšanas un skuonēšanas (aus einem Buch vom J. 1852). - Als in Kuronismus zu le. lìekt (s. dies), vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 222. Zur Bed. 4 vgl. apr. perlānki "gebührt", li. perleñkis "der jem. zukommende Teil" (s. Berneker Wrtb. I, 738); leñkt 4 (und
3) dürfte eigentlich das intransitiv gebrauchte lenkt 2 sein, was wohl auch von lenkt 5 gilt. Vgl. auch lincēt]
Avots: ME II, 451
1) tr., erreichen
[vgl. li. užlenkti "догнать"], erlangen, erbeuten wollen, un jem. werben, nachspüren, verfolgen, einkreisen: Kristiņš nuomina (taku), Anniņu le̦nkdams Schrunden BW. 607. Lībīte nuomina (te̦ku), pādīti le̦nkdama Kand. 1608. kuŗš puisītis meitas lenca, tas darbiņu nemācēja Alschw. 11985; 12785. vilku māte jē̦rus lenca Angermünde. [viņš... tik Aneti le̦nc Janš. Dzimtene 2 I, 180.] nu gājis citu kuo lenkt Siuxt, LP. VII, 485. Mit pēc konstruiert: viens jau pēc viņas le̦nc, einer wirbt schon um sie Degl.;
2) lenken:
jāle̦nc valuoda uz citu pusi A. XI, 153. lenca tad savus suoļus uz dažādām pārduotavām Purap. [es sapruotu, uz kuo viņš le̦nc - tas viss Anetes dēļ Janš. Dzimtene 2 I, 268];
3) intr., sich begeben:
tai katra nieka dēl bij jāle̦nc uz vāgūzi Alm.;
[4) gebühren, gehören:
tavs ir... guods, tev le̦nc... valstība, "so beten die Kuren, denn lenkt heisst bei ihnen soviel, wie piederēt, gebühren" Für. I;
5) weichen, Raum geben
(vgl. li. nuleñkti "nachgeben"): viņš man nele̦nc, er respektiert mich nicht Lng. Hierher wohl auch: kad kāda sieva uz grūtām kājām, tad tai daudz lenkšanas un skuonēšanas (aus einem Buch vom J. 1852). - Als in Kuronismus zu le. lìekt (s. dies), vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 222. Zur Bed. 4 vgl. apr. perlānki "gebührt", li. perleñkis "der jem. zukommende Teil" (s. Berneker Wrtb. I, 738); leñkt 4 (und
3) dürfte eigentlich das intransitiv gebrauchte lenkt 2 sein, was wohl auch von lenkt 5 gilt. Vgl. auch lincēt]
Avots: ME II, 451
miglot
migluôt, miglât, -ãju, tr., und intr.,
1) nebeln:
jau ielejā drē̦gni migluo Druva I, 1255. [tā lāmiņa miglu vien migluoja BW. 34714 var.] priekš acīm viss tik migluoja vien Birg. Vizb. 45. asaru zvīņas viņas (acis) vairs nemigluoja Duomas II, 92;
[2) neblig scheinen, nebliges Licht verbreiten:
(luktuŗi) migluoja ielās kâ nebeidzams miruoņu gājiens Ezeriņš Leijerkaste II, 93];
3) fein regnen:
paš˙reiz kâ migluo vien Jerküll. šķitu lietu nuolijušu, nule naca migluodams (Var.: miglādams) BW. 15745, 7;
4) [mit den Augen blinzeln
Domopol]: brūtgāns tâ sadzēries, ka migluojis vien. - Subst. migluõjums, der Nebel: plēš savus autus migluojums Brands 153; migluôtãjs, wer Nebel erzeugt: migluotājs jūr,as ūdens Lautb.
Avots: ME II, 624
1) nebeln:
jau ielejā drē̦gni migluo Druva I, 1255. [tā lāmiņa miglu vien migluoja BW. 34714 var.] priekš acīm viss tik migluoja vien Birg. Vizb. 45. asaru zvīņas viņas (acis) vairs nemigluoja Duomas II, 92;
[2) neblig scheinen, nebliges Licht verbreiten:
(luktuŗi) migluoja ielās kâ nebeidzams miruoņu gājiens Ezeriņš Leijerkaste II, 93];
3) fein regnen:
paš˙reiz kâ migluo vien Jerküll. šķitu lietu nuolijušu, nule naca migluodams (Var.: miglādams) BW. 15745, 7;
4) [mit den Augen blinzeln
Domopol]: brūtgāns tâ sadzēries, ka migluojis vien. - Subst. migluõjums, der Nebel: plēš savus autus migluojums Brands 153; migluôtãjs, wer Nebel erzeugt: migluotājs jūr,as ūdens Lautb.
Avots: ME II, 624
miņa
I miņa, die Erwähnung, Erinnerung; die Ahnung: ne miņā, ne ziņā, sagt man, wenn man von einer Person oder Sache nichts weiss Grünh. kur Eiruopas labākās lielvalstis min, tur Krievija pirmā ir miņā A. v. J. 1897, S. 376. viss jau mums miņā, kas izbijis Rainis Tie kas neaizmirst 84. nepalikt rūgtumā stāvuot un bijušā lieluma miņā Rainis Vēja n. 1. 64, jums vēl nav ne miņas, kādai likstai nule esiet izmukuši Kaln. Uozuolk. m. 128. Zu minêt.
Avots: ME II, 630
Avots: ME II, 630
nolenkt
noliekt
nùolìekt [li. nuleñkti], tr.,
1) ab -, niederbiegen, niederbeugen:
zarus, galvu;
2) aufessen, leeren:
vai tu visu tuo maizes riku nuolieci! Etn. II, 188. sūti visu mucu! gan mēs nuolieksim Zeib. Refl. - tiês,
1) sich niederbeugen, sich niederbücken:
rudziem vārpas nuoliecās BW. 32542, 5;
2) [sich zu etwas bewegen lassen, nachgeben
U.]; sich neigen, sich hingezogen fühlen: viņa daba nuoliecas uz nuoziedzībām B. Vēstn.;
[3) = nùolèkties 2: tas bē̦rns nuoliecies tē̦vā Salisb.];
4) gönnen; gew. negiert
- nenuoliekties, nicht gönnen: burvji bijuši skaudīgi saimnieki, kas citiem nenuoliekušies ne˙kāda labuma Etn. III, 141. nenuoliecās guodīgi atvadīties A. XIII, 804. negribēja viņam šuo nevainīguo prieku nuoliekties A. XX, 939.
Avots: ME II, 812
1) ab -, niederbiegen, niederbeugen:
zarus, galvu;
2) aufessen, leeren:
vai tu visu tuo maizes riku nuolieci! Etn. II, 188. sūti visu mucu! gan mēs nuolieksim Zeib. Refl. - tiês,
1) sich niederbeugen, sich niederbücken:
rudziem vārpas nuoliecās BW. 32542, 5;
2) [sich zu etwas bewegen lassen, nachgeben
U.]; sich neigen, sich hingezogen fühlen: viņa daba nuoliecas uz nuoziedzībām B. Vēstn.;
[3) = nùolèkties 2: tas bē̦rns nuoliecies tē̦vā Salisb.];
4) gönnen; gew. negiert
- nenuoliekties, nicht gönnen: burvji bijuši skaudīgi saimnieki, kas citiem nenuoliekušies ne˙kāda labuma Etn. III, 141. nenuoliecās guodīgi atvadīties A. XIII, 804. negribēja viņam šuo nevainīguo prieku nuoliekties A. XX, 939.
Avots: ME II, 812
nūl
nūlai
nulat
nulāt
nūlātiņ
nūle
nūleņ
nūlīt
nūlīteņ
piebildēt
prievīte
prievīte Bers., Meiran, U., Selb., Laud., Bielenstein Holzb. 416, prieve Aus. I, 119, prìevîts Jürg., C., PS., N.-Peb., (neben prieviets) Kaugershof, priẽvîts Kursiten, priêvîts 2 Zirolen, prievītiņš Schrunden n. Bielenstein Holzb. 408, priêvits 2 Lautb., prievits Nigr. (neben prievîts), plur. prieviti Biel. n. U., priêviêtša Rutzau, Dunika, priêve̦ts 2 Iw., prieve̦ts JK. VI, 18, acc. s. prievetiņu Treiland nar. p. № 88, prieve̦ta BW. 25170, 2 (aus Zirau), prieve̦da (Demin. prievedīte) 25170, 1, prievats BW. 7305 (aus Alschw.); 1597, 2 (aus Neuhausen), prieviete, prievietis LP. I, 141, Mar., Aahof, prieviets Lasd., prieviets RKr. XVI. 147, priêviêts 2 Līn., plur. prievieti N.-Peb., Gaweesen, Demin. prievietiņa Karls., prievietiņš BW. 7575, 3, priêvīte 2 Wandsen, Gr.-Essern, (mit gekürztem i) Widdrisch, priẽvīte Bauske, prìevĩte Arrasch, priêvitis 2 Salis, prìevis 2 Golg., prievitelis BW. 29323, 10,
1) das Strumpfband, welches von buntem Wollengarn breit geflochten oder in einer eigentümlichen Art gewebt wird
U.; Wickelband für kleine Kinder (priêvīte 2 Dond., prieviets Lasd.); Hosenband Dr. (prievīte); ein geflochtenes, buntes Wollband zum Tragen der vācele Bielenstein Holzb. 365 (prievīte); ein schmales, buntes Band überhaupt: prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs. prievītes lietuoja zeķes apsienuot Plutte. nule audi linu dvieļus, nule audi prievitiņus BW. piel. 2 16356.1 ap zeķēm bijuši apsieti sarkani prievieti LP. III, 108. bē̦rna māte apdāvināja dažus māju ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievitus BW. I, S. 191. brūtei nuo baznīcas braucuot uz krustceļa jānuome̦t gariem prievieti RKr. VI, 50. apveltīja katru precenieku ar cimdiem, zeķēm un prievietiem BW. III, 1, 42. kāzu rītā brūte... deva katram pa prievitam ebenda 82. zirga luoks bija aptīts ar dvieli un apsiets ar austu prievitu ebenda 84. villaines ar piešūtām prievītēm pie malas Plutte 68. gar kaklu zīda prieviete LP. I, 130. kungs jums atņems... ce̦pures un prievītes (Gebräme) Jesaias 3, 20. smalkajam kārkliņam apzeltīti prievetiņi BW. 33804. - prievieša raksts, das Strumpfbandmuster: balts krekliņš ar raibiem prievieša rakstiem iekantē̦ts De̦glavs Rīga II, 1, 22;
2) prievīši N.-Schwanb., zaķu prievīši Oppek. n. U., zaķa prievietiņas Alswig, = staipekņi, eine Art Schlingpflanzen (wohl der Bärlapp). Wenigstens in der Bed. I zu li. priẽ u. a. (s. prieds) . le. vît. prieve resp. prievis ist woht als das vermeintliche Stammwort zum deminutivisch aussehenden prievīte resp. prievītis gebildet; -ve̦t (> -ve̦d-), woraus weiterhin -vat-, dürfte rein phonetisch hier aus unbetontem -vit- entstanden sein.
Avots: ME III, 399
1) das Strumpfband, welches von buntem Wollengarn breit geflochten oder in einer eigentümlichen Art gewebt wird
U.; Wickelband für kleine Kinder (priêvīte 2 Dond., prieviets Lasd.); Hosenband Dr. (prievīte); ein geflochtenes, buntes Wollband zum Tragen der vācele Bielenstein Holzb. 365 (prievīte); ein schmales, buntes Band überhaupt: prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs. prievītes lietuoja zeķes apsienuot Plutte. nule audi linu dvieļus, nule audi prievitiņus BW. piel. 2 16356.1 ap zeķēm bijuši apsieti sarkani prievieti LP. III, 108. bē̦rna māte apdāvināja dažus māju ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievitus BW. I, S. 191. brūtei nuo baznīcas braucuot uz krustceļa jānuome̦t gariem prievieti RKr. VI, 50. apveltīja katru precenieku ar cimdiem, zeķēm un prievietiem BW. III, 1, 42. kāzu rītā brūte... deva katram pa prievitam ebenda 82. zirga luoks bija aptīts ar dvieli un apsiets ar austu prievitu ebenda 84. villaines ar piešūtām prievītēm pie malas Plutte 68. gar kaklu zīda prieviete LP. I, 130. kungs jums atņems... ce̦pures un prievītes (Gebräme) Jesaias 3, 20. smalkajam kārkliņam apzeltīti prievetiņi BW. 33804. - prievieša raksts, das Strumpfbandmuster: balts krekliņš ar raibiem prievieša rakstiem iekantē̦ts De̦glavs Rīga II, 1, 22;
2) prievīši N.-Schwanb., zaķu prievīši Oppek. n. U., zaķa prievietiņas Alswig, = staipekņi, eine Art Schlingpflanzen (wohl der Bärlapp). Wenigstens in der Bed. I zu li. priẽ u. a. (s. prieds) . le. vît. prieve resp. prievis ist woht als das vermeintliche Stammwort zum deminutivisch aussehenden prievīte resp. prievītis gebildet; -ve̦t (> -ve̦d-), woraus weiterhin -vat-, dürfte rein phonetisch hier aus unbetontem -vit- entstanden sein.
Avots: ME III, 399
saģist
saģist(iês), (zur rechten Zeit) bemerken, wahrnehmen, sich besinnen Wid.: dīvaini, ka tuo nebiju saģidies A. v. J. 1901, S. 24. tikai tad viņš saģidās, ka tam gribas dzert V. Eglītis. nu viņš tik galīgi saģidās, ka pievilts Austriņš Nuopūtas vējā 14. saģiduos, ka tas nebūtu pieklājīgi Latv. sieva saģidusēs, ka tas bija ve̦lns LP. VII, 270, dē̦ls duomā, kā tuo izdarīt. pēdīgi saģiedas gan VI, 383. kad saģidās, bija laiks iet Stari I, 367. nule vien sasaģida bāleliņi, kur palika tā māsiņa BW. 18365. saģist (nuojaust) kādu nelaimi Drobbusch.
Avots: ME II, 634
Avots: ME II, 634
saģisties
saģist(iês), (zur rechten Zeit) bemerken, wahrnehmen, sich besinnen Wid.: dīvaini, ka tuo nebiju saģidies A. v. J. 1901, S. 24. tikai tad viņš saģidās, ka tam gribas dzert V. Eglītis. nu viņš tik galīgi saģidās, ka pievilts Austriņš Nuopūtas vējā 14. saģiduos, ka tas nebūtu pieklājīgi Latv. sieva saģidusēs, ka tas bija ve̦lns LP. VII, 270, dē̦ls duomā, kā tuo izdarīt. pēdīgi saģiedas gan VI, 383. kad saģidās, bija laiks iet Stari I, 367. nule vien sasaģida bāleliņi, kur palika tā māsiņa BW. 18365. saģist (nuojaust) kādu nelaimi Drobbusch.
Avots: ME II, 634
Avots: ME II, 634
sēnalains
sē̦nalaîns U., sē̦ne̦lains, nule%CC%A6ns">sē̦nule̦ns, sē̦naluojs, sē̦nuluojs Erlaa, sē̦naluots, sē̦ne̦luots BW. 7953, 1 var.; kleüg, mit Kleie vermischt U.: tīri rudzi man maļuot, sē̦naluoti (Var.: sē̦naluoji, sē̦ne̦laini) sijājuot BW. 4314. miezīšam balts miltiņš; kuo līdz balts, sē̦naluots? 13245, 3. tautu maize sē̦nalaiņa (Var.: sē̦nule̦na) 26399, I.
Avots: ME III, 827
Avots: ME III, 827
smelains
sme̦lains: kuoks ir sme̦le̦ns, kad tas izskatās tāds brūnule̦ns Seyershof. zirgiem ir tādi smē̦le̦ni ("cieti un tumši") zuobi ebenda.
Avots: EH II, 535
Avots: EH II, 535
tūlin
tũlin AP., Ruj., Serbigal, tūlin N.-Schwanb., tũ˙liņ Adiamünde, C., tũliņ Schlehk n. FBR. VII, 52, Salis, tūliņ 2 KL, Nerft, Prl., tûliņ Kr., tūliņ U., tū˙leņ 2 Krāslava, tūleņ Pas. V, 264 (aus Asūne), (mit û) Preili, tūlīn U., tūlī RKr. XVI, 195, tũli AP., tūliņās LP. VII, 155, tūliņas JK. III, 2, tūliņe̦s Suhrs n. FBR. VII, 52, tūlīnas U., tūliņī LP. V, 19, tũlĩt C., Iw., Līn., tûlît Mar. n. RKr. XVII, 146, tūlît 2 Kl., tūlīt U., tûlîts Mar. n. RKr. XVII, 146, tũlîtan 2 Preekuln, tūlitan Pas. III, 464 (aus Serbigal), tũlĩtâs 2 Zabeln n. FBR. IV, 67, Kand., Selg., tũ˙lītâs 2 Iw. n. FBR. VI, 56, tūlītās Pas. IV, 310 (aus Smilt.); V, 311 (aus Serbigal), tũlĩtês Drosth., tūlī˙tēs Saussen (n. BB. XII, 234), tūlitiņ BW. 23592, tūlītnes Pas. III, 369 (aus Dond.), Adv., gleich, sogleich, sofort: tūlin atskanē̦s pē̦rkuonīga balss Vēr. II, 56. man miedziņš tūlī nāca BW. 6806 var. (aus Ahs.). viņš būs tūlī pa˙galam LP. VI, 909. taisāties, mani pieci bāleliņi! duj tūlīt vakarā, trīs nuo rīta saulītē RKr. XVI, 178. Beruht wohl auf einem *tū˙le, gebildet wie nūle. Zum -le s. Le. Gr. § 590; *tū "hier", auf das auch tūdaļ und tuvs weisen (vgl. auch tūr und apr. stwi "da" mit stw- wohl aus *stū), ist wohl einem *kū (= ai. und av. kū "wo" ; vgl. auch gr. rhod. ό'πῡς "wohin" und alb. ku, mcymr. cw. li.- le. kur, apr. quei [aus *kū-ei] "wo") nachgebildet. Zu den verschiedenen Ausgängen des le. Worts vgl. nūlīt, nūleņ (unter nule), tagad(iņ) u. a. Zur Bed. vgl. r. тут-же "sogleich". Über das ähnlich lautende und gleichbedeutende li. žem. tūlỹd (auch tulỹt LitMnd. I, 138) s. Büga KSn. I, 112.
Avots: ME IV, 280
Avots: ME IV, 280