Paplašinātā meklēšana

àizpelˆt, durch bösen Klatsch vereiteln, verklatchen, abraten, besonders beim Heiraten: jau es būtu izpre̦cē̦ta, kaut vēveris neaizpēlis BW. 8402, 14.

Avots: ME I, 43

‡ àpèlte ² Warkl., comm., ein gieriger (eig. und fig.) Mensch: āpeltei ni˙kad nav gan.

Avots: EH I, 194

appelˆt, tr., tadeln, rügen, schmähen: nu es biju tā appe̦lta BW. 8763.

Avots: ME I, 110

atpelˆt: auch Warkl.

Avots: EH I, 158

atpelˆt, tr., durch Tadel abspenstig machen: tu atpēli dieveŗam sance̦rē̦tu ļaudaviņu BW. 8770.

Avots: ME I, 181

ìepelˆt, tr., den Grund zum bösen Rufe legen, verleumden: meitu.

Avots: ME II, 50

izpelˆt, tr., heruntermachen, tüchtig schmähen: es jau biju tâ izpe̦lta, kâ caur sietu izsijāta BW. 8299. kâ tu pati sē̦rstu iesi, bāleliņus izpē̦lusi BW. 20700.

Avots: ME I, 779

nùopelˆt, tr., abkanzeln, heruntermachen, tadeln: skuoluotāji nuopēla sliņķus un palaidņus Vēr. II, 980.

Avots: ME II, 828

[papelˆt, ein wenig pelˆt: tīk uotru papelt.]

Avots: ME III, 81

pelˆt: unbek. in AP., Lubn., Oknist, Saikava, Salis, Sessw., Stenden (wo dafür aprunât, brãķêt, nùolikt, paļât, smãdêt); visu ļaužu peļamuo (Var.: nievājamu, vainuojamu u. a.) BW. 21850 var. Refl. -tiês, ‡

2) einander schmähen, verleumden:
ļautiņi lai slavējas, lielis, nīstis, peļas: Janš. Pag. pausm. 35. Subst. pê̦lãjs auch BW. 8358, 1; pê̦lums: pirmāk tautas izpaļāja ... neduodat, bāleliņi, aiz pirmā pē̦lumiņa! BW. 8812. Lat. appellāre wird von Ernout-Meillet Dict. étym. de la 1. lat. zu pellere "treiben" gestellt.

Avots: EH XIII, 221

pelˆt, peļu, pêlu, schmähen, lästern, verleumden: pēla mani nîknu, bargu, vairāk pēla netikušu BW. 21798, 4. peļu savu netikumu BW. 6924. atraikn[i]s mani peltin pēla BW: 9712. Refl. -tiês, verschmäht werden: izšaut smuka truokšņa dēļ arī nepeļas (ist nicht zu verschmähen) Seibolt. Subst. pêlẽjs, pê̦lãjs, der Schmäher. pē̦lums, das abgeschlossene Schmähen, die Schmähung Biel. t. dz. 2363. Vielleicht nebst paļas zu la. appellāre "anreden", compellāre "anrufen, scheiten", interpellāre "dazwischen reden" (die Bedeutung von le. pelt könnte zuerst in appelt, nuopelt entstanden sein, vgl. aprunât), woneben mit s- ahd. spellōn "erzählen", s. Walde Wrtb. ² 52.

Avots: ME III, 198

pèlte ² , pelts, -s: pelts Lng., eine Pfütze.; peltē (Var.: paltē) smēla ūdentiņu BW. 16198, 4. cūkas pelti (Var.: pelci, peļķi, planšku) sajaukušas 11128, 1. div[i] baluoži peltī (Var.: peļķē) dzēra 31955, 1 var.

Avots: EH XIII, 222

pèlte ² Warkl., Bers., BW. VI, S. 156, pelts, -s U., = pelce.

Avots: ME III, 198

‡ sapelt, = sapelêt: (Jānītis) sapelis, sarūsis Tdz. 59612, 1. lai sapuva uoša laiva, ... lai sapela (od. III p. prs. zu sapelēt mit einem Flickvokal?) tautu meita! BW. 6569.

Avots: EH XVI, 435

sapelˆt, verleumdend heruntermachen: ļaudis viņu sapē̦luši.

Avots: ME II, 698

spel˜te: s. ir krāsnij Lesten, Wilzen. rijas s. Ramkau. speltes kvē̦pus nuoslaucīšu BW. 10094. me̦lna tā micīte ... speltītē izžavē̦ta 24667, 3. speltes ģīmis "Linden", ein Gesicht mit einem Feuermal. Nach Sehwers Unters. 114 aus balt.-d. Spelt(e) "Ofenklappe, Ofentür, Rauchluch".

Avots: EH II, 548

spel˜te Wolm., Karls., Salisb., C., PS. u. a., spelts, -s U., Dond., der Spalt U., (prov.) die Spelte, das zuschliessbare Rauchloch des Ofens U., Bielenstein Holzb. 71, Feuerloch Dr., "ruša" Siuxt, eine viereckiglängliche Vertiefung in einer Mauer Schwanb., (zum Trocknen von Holz u. a.) Naud., der Teil des Ofens, wo das Holz brennt (spel˜te) Dunika, "krāsns azuote" (am Backofen) Gr.-Sessau, der vordere Teil vom Gewölbe des Riegenofens Salisb., Selb., Saikava, Selsau, N.-Schwanb., "šķirba" Wessen; (übertragen) der Venusberg (am weiblichen Körper) Laud., die weibliche Scham Salisb.: kur tu jāsi, speltes suti? BW. 14432. paņemsim speltes akmeni! LP. IV, 157. kaut arī vē̦de̦rs vai divreiz caur spelti rauts Zeif. III, 2, 289. balts kâ speltes iekšpuse RKr. VI, sak. v. 768. ieskrēju kâ speltē (von einem jähen Unglücksfall) Naud. Nebst li. spel˜tė (bei Jušk. unter gárlinda) aus dem Germanischen.

Avots: ME III, 988, 989

àizada (zu adît), die doppelt geflochtene Sohle unter den Bastschuhen = paada (U.)

Avots: ME I, 17

‡ àizadît,

1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,

a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),

b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;

2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;

3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;

4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.

Avots: EH I, 5, 6

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18

àizbâzt, tr.,

1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;

2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,

1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;

2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.

Avots: ME I, 18

àizsist,

1) zuschlagen:
luogu, caurumu ar tapu, muti aizsist, mit einem Hiebe zum Schweigen bringen;

2) austra aizsitusi, die Morgenröte ist angebrochen
Buschh,;

3) neaizsiti man vājuo ruoku, berühre meine kranke Hand nicht
Mar. RKr. XV, 104;

4) pa nuosistuo mušu starpu spārdījās aizsistās, zwischen den erschlagenen Fliegen zappelten die vom Schlag (zwar) getroffenen (aber noch am Leben gebliebenen)
Duom. II, 455.

Avots: ME I, 49

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

apkver̂pt, intr., verkümmern; apkver̂pis, verkrüppelt, winzig: tur auga daži apkve̦rpuši kuoki. apkverpis sivē̦ns, ein unentwickeltes Ferkel. Grünh.

Avots: ME I, 98

aukurs, das Holz zum Heizen der Riege, der Korndarre Ar. [-kurs zu kur̃t "heizen". au- vielleicht über * auj- zu einem dissimil. aus * jauja entstanden * auja: li. jáuja "овинъ, рига, гумно", r. овинъ "Getreidedarre, Riege", ai. yáva-ḥ "Getreide", gr. ζειαί "Spelt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 455 u. Boisacq Dict. 307.]

Avots: ME I, 223

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

bèmbelis ² , ein Schimpfwort Annenhof, Mar. [ in Bezug auf Menschen (von kleinen, hässlichen, dickbäuchigen Kindern), Tiere (von dickbäuchigen Kälbern und Pferden) und verkrüppelte Bäume. Nebst bemberis "ein Dicker" u. a. zu li. bemblỹs ("jis apulže̦s kaip bemblys, t. y. tùr,is didi, pilvą") bémblėti "становиться толстымъ, покрываясь наростами (о деревѣ)", bamblỹs "кубовастый человѣкъ", le. bam̃ba "Kugel" (s. dies) u. a.]

Avots: ME I, 278

bembere, ‡

2) "?": īsā bruncītī un plikām bemberēm Janš. Bandavā I, 241 (ähnlich, Līgava I, 55); ‡

3) eine Fichte, deren Äste sich bis zum Erdboden herabneigen
(mit èm) AP.; ‡

4) ein ästiger, verkrüppelter Baum
N.-Peb., PV.

Avots: EH I, 212

‡ IV cecere "ein verkrüppelter Baum" Mahlup.

Avots: EH I, 262

‡ čečeres priedes Brucken "verkrüppelte Kiefern".

Avots: EH I, 288

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

‡ če̦maũris Frauenb. "ein verkrüppelter Baum".

Avots: EH I, 288

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

‡ čuõza "pelte">krāsns spelte; maza (r)ierīte krāsns pakājē" Lemsal; čuoziņa "mūrītis ap rijas krāsni Salisb.

Avots: EH I, 300

čũkstêt, čūkšêt A. XX, 145, -u, -ēju, [n. U. auch čūkstît], zischen: lai čūskas čūkst Skalbe. slapja malka ne˙maz nede̦g, bet tik čūkst. čūksti kâ ūdens, kuo karstā speltē lej. nuodedzināta dzelzs ūdenī čūkst. ja tu būsi tik ve̦cs kâ es, tad tu ir uz uogles nečūkstēsi, so wirst du müde und matt sein, sagen oft die Alten zu den Jungen. sanāca ve̦lnu, ka čūkst vien. [Vgl. auch čukstêt und cūkstêt.]

Avots: ME I, 424, 425

I deidars, eine Pflanze mit verkrüppeltem Stengel Salisb.

Avots: ME I, 453

divdurvju skapis, zwei- od. doppeltüriger Schrank Alschw.

Avots: ME I, 471

divkā`ršs,

1) doppelt, zweifach:
samaksāt divkāršu ce̦nu Niedra. dārzu ieslē̦dz divkārša sē̦ta A. XVI, 408. sirdī viņam dzīvības strāva te̦k tuoties ar divkāršu ātrumu JR. IV, 6;

2) zweispaltig, zweierlei:
mani pildīs ar divkāršām jūtām Rainis. divkāršas sajūtas Konv. ² 843. Adv. divkā`rši, divkāršām BW. 23420, 5, auch divkā`ršu Tr. III, 1131, zweimal, zwiefach: atraitņam smaga ruoka, divkārš' mīti gredzeniņi BW. 15383, 8.

Avots: ME I, 472

divkā`rtējs, divkā`rtîgs, divkā`rtains, zweimalig, zwiefach, doppelt: divkārtējas kāzas, eine Doppelhochzeit; divkārtējs spē̦ks. atraitņam smaga ruoka, divkārtīgi gredzeniņi BW. 9509.

Avots: ME I, 473

divkā`rtvil˜naine, eine Doppeltoga, Doppeldecke BW. III, 7.

Avots: ME I, 473

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533

dranga,

1) ein Querholz an der einen Seite einer Doppeltür;

2) ein Wagen
Infl. [Aus poln. drąg "Stange, Langbaum, Wagenbaum" oder eher aus li. dranga (bei Leskien Nom. 208)?]

Avots: ME I, 489

‡ dubultcìmds, ein doppelt gestrickter (gefütterter) Handschuh Linden.

Avots: EH I, 338

dubultîgs, doppelt.

Avots: ME I, 509

dubul˜ts, doppelt; [nebst li. dubultas Lit. Mitt. I, 391] aus nd. dubbelt.

Avots: ME I, 509

dvilinkus, zweifach, doppelt: salikt drānu dvilinkus Grob. n. Etn. IV, 18. [Als Kuronismus zu li. dvìlinkas "zweifach".]

Avots: ME I, 538

grīvlāde, doppeltes Brunnenfutter zur Abwehr des Sandes U. [grīv- vielleicht aus mnd. grive "was dürr und trochken geworden ; dürres Reisig etc."]

Avots: ME I, 658

ìebraũcît: ie. uogas bļuodā Saikava. ie. vìles, in doppelt od. mehrfach zusammengefaltetem Stoff durch wiederholtes Streichen Falten (Säume) entstehen lassen.

Avots: EH I, 504

ìekšpuse, das Innere, die innere Seite: Sprw. balts kâ speltes iekšpuse. iekšpusē silts, ārpusē salst (Rätsel).

Avots: ME II, 31

jaũja [Preekuln] (li. jáuja), die Riege: apkūlēm miežus, rudzus, aiztaisām jaujas durvis RKr. XVII, 36 (aus Nieder -Bartau). [Zu li. javaĩ "Getreide". aruss. евинъ "Getreidedarre", ai. yava-ḥ gr. ζειαί "Spelt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 107.]

Avots: ME II, 97

II jumiķis,

1) die Doppelfrucht, Doppelähre; auch sonst etwas Doppeltes:
šuodien atradu divus jumiķus, t. i. tādus riekstus, kas saauguši kuopā Wainoden. jumiķa riekstus, jumiķa sēnes, jumiķa ābuolus, jumiķa kartupeļus nedrīkst ēst. ja tuos ē̦d, tad dzimst dvīņi RKr. VI, 76;

2) ein Felddämon:
ak tu linu jumiķīti, kam tu linu neaudzē BW. 28517.

Avots: ME II, 117

kar̃tupelis: mit ar̂ Mahlup, mit ar̂ ² Strasden; acaini kartupeļi BW. 28574. speltē ce̦ptu kartupeļu 19408 var.

Avots: EH I, 590

ķe̦buris, 1): ein verkrüppelter Baum Dunika; "žeberis, mieturis" Lems.

Avots: EH I, 692

ķeņķis,

1): mit eņ̂ ² Salis;

3): "Blaum." ME. II, 366 zu ersetzen durch "Blaum. Balt. V. 189U, № 85"; ein Krüppel; ein verkrüppelter, sehr astiger Baum
PV. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 313 aus nd. könke "Stange, Gabel, Haken".

Avots: EH I, 696

klešņa, ein grosser, verkrüppelter Fuss Selb. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 224

kruôplaîns, kruôpļains, verkrüppelt, krüppelig: kruoplaiņi zari MWM. X, 342.

Avots: ME II, 295

kùleņuôt, Refl. -tiês: bē̦rns kizleņuojās ² (zappelte) pa zemi Meselau.

Avots: EH I, 683

II kur̂kt ² [auch Bauske, Bl.], -stu, -cu, intr., hohl werden (von auswachsenden Rüben u. dergl.) Kabillen n. Biel. ; innerlich dürr, schwammig werden U. [Zu klr. корч "Strauch", čech. krč "Strunk"? Neben kurk- ein kurg- in r. коржавый "verschrumpft, verkümmert, hart, steif", коргá "verkrüppelter Baum".]

Avots: ME II, 322, 323

lâceklis [RKr. XV, 122], eine abgetrampelte Stelle im Getreide oder Grase. [Zu lâčuôt.]

Avots: ME II, 434

lamât, - ãju, tr., schimpfen, schelten: saimnieks baŗ un lamā kalpu. Mit doppeltem Akk.: Jānītis meitiņas ķeseles lamaja BW. 22774. lamāt vienā mutes atpē̦tumā, unaufhörlich schimpfen; lamāt vai nuo pasaules ārā, fürchterlich schimpfen. Refl. - tiês,

1) einander schimpfen:
sievas pa istabu lamājas;

2) viel, fürchterlich schimpfen:
tur lamājas, ka visas malas skan. [Nach Walde Wrtb. ² 420, Boisacq Dict. 553 f., Güntert Kalypso 135 (von der Vorstellung des geöffneten Rachens ausgehend) zu le. lamata (s), li. lemoti "lechzen", gr. λαμός "Schlund" u. a.; andres (zu slav. lomiti "brechen" usw.) darüber Lewy PBrB. XXXII, 142.]

Avots: ME II, 417

‡ lašêt,

1) (Kalk) löschen
Frauenb.;

2) verdünnen (z. B. Branntwein mit Wasser)
Diet.;

3) oft mit einer Peltsche schlagen
Frauenb. Refl. -tiêS ebenda, dampfen (von begossenem Kalk).

Avots: EH I, 722

‡ midris, wer schnell trippelt (midrī) PV.: mazuo midrīti, nāc šurp! (zu einem kleinen Kinde gesagt).

Avots: EH I, 811

I mite, der Tausch, der Weichsel, die Wechselung, namentlich im Dienst; der Plur. mites Nigr., miti Gold., von einer doppelten Verschwägerung durch Verheiratung der Geschwister einer Familie mit den Geschwistern einer anderen Familie: mitus taisa, kad vienas ģimenes bē̦rni appre̦cas ar uotras ģimenes bē̦rniem: divi brāļi appre̦c divas māsas vai māsa un brālis appre̦c citas ģimenes māsu un brāli Gold. Vgl. mit(u)s.

Avots: ME II, 637, 638

mitenieks, mit(i)nieks,

1) der Rossetauscher:
mūs[u] māsiņas precinieki sirmu zirgu mitenieki BW. 14249. tādam zirgu mitniekam (Var.: mītniekam, mietniekam 15211) 13253. mūs[u] brālīši, mitenieki, sajājuši kalniņā; mituoj[a] bē̦rus, mituoj[a] raudus, suola māsu piede̦vām 14448, 4;

2) mitenieki, durch doppelte Verschwägerung Verbundene:
kad divējiem ve̦cākiem ir katram dē̦ls un meita, kuŗi krustiski appre̦cas, tad tādus radus sauc par miteniekiem. Vgl. mite I.

Avots: ME II, 638

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

nabags,

1): nabagu nauda Frauenb., Kleingeld (das in der Kirche für Arme gespendet wurde).
tev ir nabagi izbāzuši nūjas pa de̦gunu (sagt man zu einem Kind mit schnodderiger Nase) ebenda;

2): viņš nebij vis ne˙kāds nabagais AP. nu nabagā teic Janš. Nīca 54. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa BW. 10292. (Adv.) jie nabagai (=nabadzīgi) dzīvava Kaltenbr. "nabags nav" ME. II, 685 zu verbessern in, "nabags nuo";

3): ein Krüppel
BielU.: dažs izlimina pantus un, ja nav, kas ieve̦lk, paliek mūžam n. Grob. kur brālis ar māsu pre̦cuoties, tur nabagi ruoduoties Linden in Kurl. cits jau nabadziņš piedzimst Salis; nabadziņš Frauenb., ein verkrüppeltes Tier; ‡

5) = ķekata II 2: Mārtiņu nabaguos iet Orellen; ‡

6) dzīvi nabagi (figürlich) Frauenb., Exkremente von Menschen:
auguonim vajag uzsiet par nakti virsū dzīvus nabagus.

Avots: EH II, 1

nùolìetât,

2): auch Siuxt u. a.; viņi bē̦rnu vienmē̦r dauzīdami nuolietās AP. tâ apiedamies var vis˙stiprākuo zirgu n. ebenda; ‡

3) "pelt">briesmīgi nuopelt, nuosūdzēt" Bers. Refl. -tiês, ‡

2) sich abplagen
AP.: saimenieks bij galīgi nuolielājies, viens pats tur strādādams.

Avots: EH II, 64

uotrtik, ùotra ² tik Mar. n. RKr. XVII, 145, uotru tik, uotrtiek (li. antra tiek Valančiauskas Pas. Ant. Tretin. 32), uotra tiek, uotru tiek U., noch einmal so viel, doppelt: uotra (uotru U.) tik daudz, noch einmal so viel Mar. n. RKr. XVII, 145. uotra tik ilgi, noch einmal so lange ebenda. uotrtiek naudas Glück I. Mos. 43, 15; JK. V, 39. tam būs uotru tiek būt pār tuo, kuo tie ik˙dienas sakrāj Glück II Mos. 16, 5. citām ciltīm, kas uotru tiek lielas bija Josuus 21, 41. dari uotrtik! Blaum. suolījās atnest uotra tik LP. VI, 124. savairuojušies gan˙drīz par uotra tik Janš. Bārenīte 19. suola viņam uotru tik daudz Pas. III, 403 (aus Lubn.). varēšuot uotrtik daudz rudzu iesēt Vēr. 11, 1045. plauši... izpūšas uotra tik lieli RA. viņi, kad turp brauc, ir uotrtiek gaŗi un smagi nekâ mājās Kaudz. viņa nu bijuse uotru tiek tik daiļa kâ pa˙priekšu LP. VII, 200. aizeju . . . tukšinieks, bet le̦pnāks uotru tiek MWM. VI, 280.

Avots: ME IV, 425, 426

paadît, tr.,

1) ein wenig, dann und wann stricken:
lai ziemu paada kādu cimdu Vēr. II, 189;

[2) "doppelte Sohlen machena:
vīzes vēl nav paadītas Wellig 4, unter adīt.] Refl. -tiês, ein wenig, dann und wann sich mit dem Stricken beschäftigen: Rudzītene paadījās MWM. X, 924.

Avots: ME III, 3, 4

I paļa, gew. Plur. paļas,

1) der Tadel, die Schmähung:
lai paliņas nedabūju BW. 22519. es tā puiša nepaļāju; tik vien manas paļas bija: vē̦de̦rs šķūņa lieluma 20160. pasaulei man sirdī tikai paļas Austriņš. [par tuo jau iet paļas Nötk.];

2) eine tadelnswerte Eigenschaft, der Mangel, das Gebrechen, Malheur:
trešajam tāda paļa: pliena zeme, rāva pļavas BW. 15166, 6. puiši zina meitu paļas, savu vis nezināja 6587. akmenī visas paļas, ne manā krustdē̦lā 1728. bē̦rns jau visādas paļas izcietis, t. i. pārcietis visādas bē̦rnu slimības Tirs.;

[3) "pļāpa" Kalleten, Kruhten;

4) "wer andere schmäht"
Behnen, Kalleten.] Zu pelt.

Avots: ME III, 64

[pãrkâtēm ² (wohl aus *pārkā`rtēm) Bixten, Adv., in zwei Schichten, doppelt: aužuot dzijas ņe̦m pārkātēm.]

Avots: ME III, 160

pãrsainis, eine Schnur, mit der man abgehaspeltes Garn umbindet Naud.

Avots: ME III, 173

[pãrvãls,

1) eine doppelte Heuschwade:
ja viens vāls jau nuopļauts un nuo uotra gala pļauj uotru vālu un gāž zâli pirmajam vālam virsū, tad iznāk pārvāls Schnickern, Schibbenhof;

2) ein Dachfirst aus Stroh:
salmu jumtu jumjuot augšējās salma kārtas pārliec vienu uotrai pāri; pārliektā daļa ("pārvāls") izskatās kâ vāls Naud.;

3) = pavãle Würzau, Fockenhof.]

Avots: ME III, 186

piespaĩle, eine doppelte Heuschwade: piespaile iznāk, kad pļavā dze̦n pirmuo spaili un pie tas, atgriežuoties, piepļauj uotru spaili Dond.

Avots: ME III, 294

planča,

1) "kas plančājas" Ruj., Wolmarshof;

2) = plančka, die Pfütze: vārnas planču (Var.: pelci, pelti, peļķi, plančku) pieplančā [ju]šas BW. 11128 var. Wohl aus d. Plantsch "Nässe auf den Wegen".

Avots: ME III, 318

plekne, = pletne, die Kosakenpeltsche Burtn., PS.; = pletne I Smilten; wohl mit kn aus tn.

Avots: ME III, 334

plenica Spr., plenice U., plenīce Bielenstein Holzb. 624,.

1) plenîca Lis., plenīce Kreuzb., plenica Riga, Saikava, Golg:, pleņica Zeif. III, 2, 261, mehrere zusammengebundene Balken, die Abteilung eines Düna-Holzflosses, das aus 3-4 Plennizen zu bestehen pflegt
U.: īsākus kuokus sien lūviņās jeb plenicās Etn. IV; 61. pluosts liels - septiņām plenicām, kuŗas - cita aiz citas - viegli staigā uz... ūdens un reizām sagrūžas savā starpā Latv.;

2) plenice, eine flache Lederpeltsche, Plette
Seew. n. U.; plenīca Gr.-Buschhof, plenica Neuenb., Selg.;

3) "?": vienu linu pleniciņu (Var.: trīs... plenecītes) pār pupiem pārstiepusi BW. 20658 var. Aus r. плени́ца "плот лѣсу, плотик; плетеница, плетешок".

Avots: ME III, 336

prìekšuguns, -s, ein Vorfeuer vor dem Backofen: ve̦lns taisījies Sirseni laist speltē jeb priekšugunī Upīte Medn. laiki 234. kad maizes krāsns izkurināta, kvē̦luošas uogles sarauš krāsns priekšā un tur vēl uzliek skalus virsū, lai maize labāk ce̦ptu un lai maize krāsnī būtu labāk sare̦dzama; tā ir priekšuguns Neugut, Barbern.

Avots: ME III, 398

pũcene, ‡

2) pūcenes Spiess, verkrüppelte, im Morast oder in schlechtem Sandboden gewachsene "Fichten".

Avots: EH II, 340

pûŗi ² Nigr., Dond., Lautb., Selg., Frauenb., Wandsen, Gr.-Essern, LIn., Tr., Bl., Sackenhausen, Dunika, Iw. (in Iw. auch pûri ² ), Schnehpeln, Medsen, Krohten, Aistern, Turlau, Gramsden, Gaiken, Wormen, Kurmahlen, Paddern, Erwahlen, Hasau, Grobin, Kalleten, Gaweesen, Angern, Stenden, Pampeln, Gudenieki, Planetzen, Lipsthusen, pūŗi RKr. XVI, 81, BW. 17019; 25338; 5 var.; 25860, 2, pūri U., pûri ² Dobl., pūri BW. 24327, 3 (aus Schrunden), 28135, 33623 (li. pūraĩ, mit ũ), pûri Kr., der Winterweizen (in Dunika und Matkuln auch vasaras pūŗi, und kvieši sind da unbekannt): saimniekam izauga raže̦ni pūŗi Dicm. pas. v. I, 75. muļķītis tē̦va pūru (kviešu) lauku sargājis LP. VI, 683. man apnika pie teviņa pūŗu maize, balta māize BW. 19196, 9. Le. pūŗa- für pũra- wohl nach den i̯o-Stämmen kvieši, rudzi, mieži. Zu apr. pure "Trespe", ksl. pyro, serb. pȉr "Spelt", čech. pýr "Quecke", gr. πῡρός "Weizen", ae. fyrs "Quecke", s. Trautmann Wrtb. 232 und Walde Vergl. Wrtb. II, 83.

Avots: ME III, 449, 450

pusšvepstĩte, die halb lispelt od. stottert Bauske: pilna vīra sieva biju, pilnu dzēru biķerīti; kas bij kāda pusšvepstīte [?], līdz pusei smurgulēja BW. 19774, 2 var.

Avots: ME III, 435

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. ² 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. ² 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. ² 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

rãcenis,

1) rãcenis Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wandsen, Rojen, Gold., Dond., Selsau, ràcenis ² Kl., Prl., rācienis U., rãcinis Dunika, rãciņš U., Bl., Asūne, rācins Manz., ràcins ² Nerft, Preili, Demin. auch rāceniņš, rācentiņš, rācentītis BW. 4405, 2 var., die Rübe
U., Bielenstein Holzb. 376, Rübenkohl (brassica rapa napifera Metzg.) RKr. II, 68; die Kartoffel Dunika (rãcinis), Līn., Wandsen, Dond., Rojen, um Gold. u. a., s. Niedermann WuS. VIII, 79, früher auch in Ruj.: audziet, rutki, rācenīši! BW. 4405. cūka raka rācentiņus (Var.: rācenīšus, tupenīšus) 32583, 8. tiem vajaga salda piena, speltē ce̦ptu rācentiņu 19408. kūra krāsni un iecepa rāciņus LP. VI, 171. Sprw.: gans pa rāceņiem, cūka pa tupeņiem. rācentiņi, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.) RKr. II, 74, U. ē̦damie rāceņi, Steckrübe, Teltower Rübe (brassica sativa) RKr. II, 68; gaisa rācieņi, Rüben Autz n. U.; kārveles rācenīši, chaerophyllum bulbosum L. Konv. ¹ 779; lauka rācenis, brassica raphanopifera; luopu rāceņi,

a) brassica communis;

b) Wasser- od. Stoppelrübe, Turnips (brassica rapa napifera
Metzg.) RKr. II, 68; šādi rāceņi U., eine Art weisser Rüben; ve̦lna rācenis (cicuta virosa) Alksnis-Zundulis, Brucken n. Etn. I, 67: ve̦lna rāceni lietuo pret galvas sāpem un tūsku; zaķu rāceņi "schwarze od. braune, kartoffelartige Knollen im Moos" Amboten: zaķu rāceņi nuode̦r pret kārpām Etn. 11, 163; zemes rāceņi, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72, U.;

2) baluožu od. zaķu rācenis, grosse, fette Henne (sedum telephium)
U., sedum maximum Sut. Mežuos un ārēs II;

3) rācenis, ein Teil des Spinnrades
Lasd., Gilsen, "ieapaļš ratiņa kuoks, uz kura uzstiprinātas "ruociņas", kas tur spārnu ar spuoli" Selsau, "ratiņa ruociņas (acc.) apakšā savienuo šķērslis, kas piestiprināts pie lielāka stabiņa, kuŗš iekalts apaļā bumbā - rācenī" Vank. "tā (sc. ratiņa) daļa, pie kuras piestiprināts buomītis; rāceņa apakšdaļa, kurai iet skrūve cauri, stiepjas cauri benķim" A. XI, 83. Das von Brückner Litu-slav. Stud. 124 aus dem Žem. zitierte li. racinė "Kartoffel" ist wohl aus dem Le. entlehnt. Le. rāc- ist vielleicht kontaminiert aus rāp- (in li. rópė "Rübe") und rac- (zu rakt); *raciņi waren wohl ursprünglich (nicht die weissen Rüben, die ja nicht gegraben werden, sondern) aus dem Boden zu scharrende Knollenfrüchie, vgl. etwa zemes rāciņi St., kleine, wilde Erdäpfel, die in den Wäldern wachsen.

Avots: ME III, 494

I raĩdît Līn., Tr., BL, Iw., Dond., Setg., Kandau, Wandsen, Gr.-Essern, Lautb., Ekau, Kurs., Jürg., Nitau, Salis" Ruj., PS., Serbigal, AP., ràidît ² Kl., raidît Prl., C., Saikava, Lis., Wolm., Arrasch, N.-Peb., Selsau, Gr.-Buschhof, Nerft., raîdît ² Widdrisch, Zögenhof, -u, -ĩju,

1) eilig senden, treiben, hetzen
U.: Sprw. vienu dienu raida, uotru gaida. ar ļauniem lāstiem tev[i] pruo-jām raidīja Aps. VI, 35. atstūmusi un raidījusi nuo istabas tuos ļaudis laukā Purap. Kkt. 175. "ejat nu laukā!" Vīkuļa kundze raidīja ļaudis A. XX, 859. kur likāt mūs[u] māsiņu? vai klētī ieslēdzāt, vai druvā raidījāt? BW. 13646, 19. ne cilvē̦ks kāds jāraida uz viņu pasauli Alm. gars skatienus tālumā raida Vēr. II, 37. tē̦ls raida savu miera pilnuo skatienu uz leju Japana 24. raidīt pasaule jaunas skaņas Vēr. II, 12, tāļumā debess spuoži vēl re̦tuos starus raid[u] Jaunības dzeja 50;

2) "loslassen, Abschied geben"
L.;

3) "schnell essen":
ē̦daža ē̦d, ka raîda vien Dond. Refl. -tiês,

1) eilen Neik. n. U.;

2) zappeln:
bē̦rns jau raîdās U., das Kind zappelt schon. - Subst. raidîtãjs, wer (schnell) sendet, schickt; wer hetzt: būt[u] es tada gājējiņa, kâ māmiņa raidītāja BW. 14872. In der Bed. "hetzen" (aus "bellen lassen") nebst rīdīt zu riêt (s. Leskien Abl. 280), dagegen ln den übrigen Bed. wohi (vielleicht nebst li. riedù "качусьs", s. Būga Aist. Stud. 77) zu aksl. rějǫ "ἐπείγω", rinǫti sę "ruere", serb. rȉnuti "stossen", ai. rīyatē "bewegt sich", la. rīvas "Bach", ae. ríƥ "Fluss", ir. riathor "torrens" u. a. bei Trautmann Wrtb. 243. Anders darüber (zu ahd. rîtan "reiten", ir. ríadaim "fahre" u. a.) Walde Vrgl. Wrtb. II, 348.

Avots: ME III, 469, 470

ràišus ² Lub., raišu U., ràišu ² Kl., raiši Wid., ràiši ² Bers., Lub., ungekoppelt, ungefesselt, frei: zirgu raišu turēt, ein Pferd ungekoppelt auf der Weide halten U. zirgi staigā raišus pa ganībām, die Pferde gehen ungefesselt auf der Weide umher Kl. zirgu labi sapīt, ka pinekli nenuome̦t un netiek ràišus ² Vīt. 90. Zu raisît,

Avots: ME III, 471

riči,

1) "?": buomis speltē, divi riči uz malas BW. VI, S. 159;

2) = divriči Naud.;

3) = riķi, Fichtenreiser als Zaunspricken Kursiten;

4) "als Rader dienende Holzscheiben an einem Kinderwagen"
Bauske.

Avots: ME III, 522

‡ rîdziskis ² Frauenb., mit einer doppelten Steppnaht: r. piešūt pārkamiešus kr,eklam.

Avots: EH II, 375

rìekšava: auch (mit iê ² ) AP. ("2 saujas"), Ahsw., Gramsden, Ramkau, (mit ìe ² ) Stelph. u. a. n. FBR. XVIII, 17; es prasīju saujiņas, viņš man deva riekšaviņu; es tuo riekšav[u] vepŗam devu BW. 2206, 1, "Handvoll" ME. III, 545 zu ersetzen durch "doppelte Handvoll".

Avots: EH II, 378

rikmanis "?": Apeltienes rikmaņiem (Var.: lielmaņiem) nete̦k vairs kumeliņi BW. 16725, 1.

Avots: ME III, 524

ruõmis: r. ir krūsnei priekšā, lai liesma nuo speltes neiet tūlīt griestuos Ramkau.

Avots: EH II, 392

sakrautne,* ein Ort, wo etwas aufgestapelt ist; ein Stapel, Haufe; eine Ansammlung: salmu sakrautne Duomas III, 199. meklēja atskaņu virknes pārduomu, vārdgrē̦du sakrautnēm Vēr. v. J. 1904, S. 638.

Avots: ME II, 654

sanicinât,

1): "nuopelt" Auleja; ‡

2) "sadauzīt" Seyershof: tâ sanicināja Lieni, ka tai jāmirst.

Avots: EH XVI, 433

sanikt, erkranken Wolmarshof, Kreuzb.; sanicis, verkrüppelt Gr. -Buschhof.

Avots: ME II, 693

sasàutêt, tr., (im Rauchloch des Ofens tüchtig) bähen, brühen: speltē sasaûtē̦tu ² kadiķa, kārkļa vici var sagriezt riņķī, kâ patīk Ahs. n. RKr. XVII, 51. lieldienā vajaga skudras sasautēt LP. V, 12.

Avots: ME III, 727

sass,

1) Adj., unreif
U., Selb., Adleenen,Kreuzb., Warkl., Gr,-Buschhof, Sonnaxt, Friedrichswald: uogas vēl sasas Berent n. U. augli vēl sasā Friedrichswald;

2) sass Lis., Lubn., Mar., Sunzel, Schwanb., Kl., Adleenen, Golg., Warkl., Smilten, Heidenfe1d, Bers., Meiran, Kreuzb., Nerft, Gr.-Buschh., Wessen, Bauske, sasis Oppek., Sessw., Gr.-Jungfernhof, Kolmar n. U., sass, -s, eine unreife Frucht (od. Beere);
auch: eine verkrüppelte, nicht ausgewachsene Frucht Gr.-Buschh.: šuogad ābuoļi būs vē̦ļi: visi vēl sasuos Buschhof (Ksp. Krettzburg) n. FBR. IV, 77 (auch Lubn.; sašuos Berent n. U.). kuo jūs tur lasāt? tie tik tādi sasi (unreife Beeren) vien ir! Smilten. tagad jau vēl lāga uogu nav, ir tikai sasi Mar. sasu nevajag ēst, juo tas ir veselībai kaitīgs ebenda. ābuoļu daudz piekritis, bet visi sasi vien, nevar ēst Gr.-Buschh. es salasīju sasis; Halme ohne Ähren (od. unreife Körner?): jāšu... jaunu miežu apraudzīt: kâ tie auga,... kâ tiem sasi briedumā Kreuzb. n. Latv. Saule 1926, S. 410;

3) fig., der Grünschnabel
Kreuzb., Lubn.;

4) sasi, kleine Geschwüre
Lubn.; sasi nelabie, eiternde Drüsen (hauptsächl. im Genick) Gr.-Sessau: Jānīša vaigs apauga ar sasiem Pas. III, 293 (aus Bewern);

5) mit der Krätze behaftet, schmutzbedeckt
Zaļmuiža. Wohi nebst saksis (?) zu li. šāšas "Schorf" (zur Bed. vgl. krams II). s. Prellwitz Wrtb.2 233 unter

Avots: ME III, 744, 745

sašviukš(ķ)inât, tr., stark (mit der Peltsche) knallen, klatschen: skubinādams zirgu... sašviukšināja pātagu Janš. Bandavā I, 19, pātagu sasviuksķinājis II, 200.

Avots: ME III, 760

sašviukš(ķ)inât, tr., stark (mit der Peltsche) knallen, klatschen: skubinādams zirgu... sašviukšināja pātagu Janš. Bandavā I, 19, pātagu sasviuksķinājis II, 200.

Avots: ME III, 760

skapermanis, wer verschafft, wer zusammenkuppelt Wid.

Avots: ME III, 872

skàuģis Neuenb., Wolm., skaûģis ² Karls., Līn., Iw., skaugacs L., der Neider, der Missgünstige (auch Manz. Lettus), der Feind U.; einer, der mit Hilfe vön Zauberei Schaden antut: Sprw. skauģim acis sāp. skauģis neduod ir teļam piedzimt. skauģi sāk mūs bez bijāšanas pelt Kaudz. M. 345. ar vārdu "skauģi" tauta sapruot pa daļai laumas, raganas, spīganas un burvjus, pa daļai arī skaudīgas acis Etn. III, 23. skauģu kukulis, ein Geizhals Lems., Allend., Wolm. n. U. Ableitung von einem *skaug(u)s (= li. skaugus "neidisch"; nebst li. skaugė "Neid" und suskaugėti "zusammengeizen" nach Zubatý AfslPh. XVl, 413 zu klruss. skugnij "leidig", čech. skuhrati "murren" )? Vgl. auch skàust und skaut II.

Avots: ME III, 876

II slāģis,

1) auch Plur. slāģi, der Umlauf um die Riege, wo das zu dreschende Korn abgelegt wird
Salis, Lems. n. U.;

2) Aufstapelung, aufgestapeltes Getreide
(mit ã) Bauske, MSil.: se̦ru sakraut slãģī (aufstapeln) Salis. kur zuobe̦nu slāģi krauj, kur ķiveres kaudzē me̦t BW. 31933, 26. Die Bed. 1 ist vielleicht irrtümlich, indem nicht der Umlauf selbst, sondern das dort aufgestapelte Getreide gemeint sein kann. Wohl gleichen Ursprungs mit slāģis I; urspr. vielleicht die gefällte Holzmasse.

Avots: ME III, 922

‡ šle̦nka, = šle̦nka 1: kad alus izdarīts, tad pirmā alus š. jālej rijas speltī Lttic. 684.

Avots: EH II, 642

šļepstis Nigr., = šļupstis, einer, der lispelt, der alle Laute nicht deutlich ausspricht.

Avots: ME IV, 70

šļerpis, etwas ganz und gar Schmutziges (mit er̃) Gr. - Sessau; ein unsauberer, besudelter Mensch Bershof, Bauske, Mitau (mit er̃), Neu - Platohn; Schlackenwetter; ein gemeiner, niederträchtiger Kerl Grünw.; šļerpja kruogs, eine schmutzige, vollgetrampelte Schenke Neu - Platohn. Vgl. etwa slarpata.

Avots: ME IV, 71

slupst, in der Verbindung viņam slupst iet U., er lispelt, er hat keine reine Sprache.

Avots: ME III, 942

šļupstis,

1) Subst., auch šļupsts Golg., Lis., N. - Peb., f. šļupste, = slupstis, wer lispelt
L., U., Ronneb. n. RKr. XVI, 44: Ieva bij šļupste RA. Freda teica durstuošuos šļupsta mēli A. v. J. 1896, S. 884;

2) Adv., = šļupsti, lispelnd: runājis šļupstis Etn. Il, 94. mēle šļupstis nerunāja Seibolt.

Avots: ME IV, 75

I spice,

1) die Spitze; eine geklöppelte Spitze
St.: apgājis trīs reiz ap tuo kalnu spici LP. VI, 657. iejūdzis abus lāčus... garjūgā (uz spici) 414, uz spicīti vienu jūdza BW. 3443, 1. visiem "spici" turējis, visiem gājis pa priekšu Upīte Medn. laiki 103. pirc... mici sudrabiņa spicītēm! BW. 24463;

2) spices, Achterkorn, Komabfälle
Erlaa, Altenwoga.

Avots: ME III, 994

spictîtavas, eine klelne Haspel, womit man Spitzen haspelt Kurl. n. U.

Avots: ME III, 994

‡ spirins Pilda ein kleines Kind, das sich hin und her wirft, zappelt.

Avots: EH II, 552

stauberis ² Mar., staubers, staubere, stàuburis Burtn., ein Baum ohne Äste Mar. n. RKr. XV, 137; eine verkrüppelte Eiche Burtn.; ein verfaultes Holzstück Mar.; staũbẽris C., ein stehen gebliebener, hoher Baumstumpf; bieza birztiņa, staubers vidū RKr. VII, 1088 (Rätsel). bābas salīdušas... bē̦rza stauberē (Var.; stumburā, stimbe̦nā u. a.) BW. 13158, 3 (aus Sinolen); 4 var. (aus Peterskapelle). (fig.) bē̦rni aizgāja: paliku kâ stauberis Mar. n. RKr. XV, 137. Nebst staubenis zu stubur(i)s (s. dies).

Avots: ME III, 1048, 1049

suņ̃ķêt: "gānīt; aprunāt" Ramkau; "sunīt, pelt">pelt, zuobuot" Nötk.

Avots: EH II, 603

‡ sutis "?": kur tu jāsi, speltes suti? BW. 14432. Vgl. unten sutnis 3.

Avots: EH II, 605

sutnis,

1): auch AP., (sutns) Lubn.;

3): ein Faulpelz
Lenzenhof n. Etn. II, 1; kur tu jāsi, speltes sutni ("?")? BW. 14437, 1; ‡

4) feuchtes Holz
Lenzenhof n. Etn. II, 1; ‡

5) ein Moosmorast
Bērzgale.

Avots: EH II, 605

šveplis, ‡

2) "wer undeutlich, die Zunge andrackend, spricht"
Hofzumberge. Aus li. šveplỹs "Wer lispelt".

Avots: EH II, 661

svepstis (f. -e) U., svepšķis Wid., Bauske, wer lispelt.

Avots: ME III, 1151

I švipšķis: "kas darbā viegls, nepastāvīgs, lē̦kātājs" MSil.; "kas svilpē̦dams lielās, kas švipšķina" Nötk.; "wer lispelt" Sessw.

Avots: EH II, 661

tad (li. tàd "dann") > ta, alt tadde Psalmen ² 50a u. a. (= li. tadà, ostli. tadù, resp. ai. tadā "dann", s. Le. Gr. § 487),

1) Adv., dann, sodann, darauf:
ta viņš gājis atkal tādu gabaliņu LP. VI, 325. suns jau tagad tik daudz je̦kst, - kuo tad nu vēl, ja labāku baudītu! LP. II, 10. tad (sodann, ausserdem) vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! III, 57. tad (dann, in dem Fall) nu gan tâ būs, kâ būs II, 77. tad nu, endlich denn U.; ta nu reiz beigas; auch in der Apodosis hinter kad Belege unter kad und ta 2); šad - tad, dann und wann: šķīvji šad-tad ieskanas Stari II, 751;

2) als Partikel, so (in der Apodosis hinter ja, Belege unter ja I und ta 2); tad nu, also U.; nu tad, nun denn
U.; ja tad, falls denn U.; juo tad, so denn U. tas ne kustuoņa neaiztika, ne tad vēl (geschweige denn) cilvē̦ku! Aps. VI, 28. kâ tad (mit betontem kâ)? wie denn? kâ tad (mit betontem tad)? wie denn sonst, wie denn anders? kâ tad (mit betontem tad)! LP. IV, 1, freilich, natürlich, versteht sich: "nu mums jāatpūšas!" - "kâ tad! jāatpūšas!" LP. I, 91. tad ta (= ta ta 3) nu . . ! Mērn. laiki 20. tad ta nu visi dūšīgi strādā! Ahs., wie energisch doch jetzt alle arbeiten! Auch doppelt gesetzt: kao tad tad? wie soll man es denn machen? Blieden n. Mag. XIII, 1, 4. kur tad tad gadījās čigāns? wo ist denn ein Zigeuner hergekommen? ebenda 13. tad-tad St., bald-bald.

Avots: ME IV, 122

I tãpaļât Schibhenhof, Ezere, -ãju, ausfragen Dobl. n. Etn. I, 139, Hofzumberge, Schibbenhof; Unsinn erzählen, lügen Gaiken: tāpaļāja, tāpaļāja, tik˙pat ne˙kā nedabūja zināt Dobl. n. Etn. I, 139; undeutlich, unverständlich reden oder erzählen Rudbaren (mit ã); "=pelt">nuopelt" Rönnen; sich beim Sprechen wiederholen; ņurdēt Nötk. (mit ã).

Avots: ME IV, 147, 148

te̦kât, -ãju, (viel) laufen, trippeln U.: kad skudras . . . ierauga pūlī te̦kājam Etn. II, 134. es garām te̦kādama piedzirkstīšu uguntiņu BW. 23221, 1 var. čīkst tam kauli te̦kājuot 13167, 19. tu te̦kāsi dažu dienu 34599, 1. Refl. -tiês, sich begatten (von Schafen): aitas meklē te̦kāties, un nav ne˙viena te̦kuļa Naud. Subst. te̦kâtãjs, wer läuft, trippelt; die Maus (emphatisch) LP. VII, 380: sasauca visus luožņātājus, visus zemes te̦kātājus V, 335.

Avots: ME IV, 158

tēznes Ilster, die Schildfiechte (peltigera Willd.) RKr. II, 75.

Avots: ME IV, 179

tripinât,

1) = kratît, tricinât, schütteln, erschüttern: braucuot pa cietu, nelīdze̦nu ceļu stipri tripina Lös. vakar mani braucuot stipri tripināja Meselau. pa sasalušu zemi: braucuot vāģi tripina vienā tripināšanā Vīt.;

2) "?": bij savādi redzēt, kâ viņš tripināja (trippelte?)
pa celīti šurp ar savu lieluo kuli ple̦cuos Domas III, 595.

Avots: ME IV, 238

tripinât,

2): ēzeļi un mūļi steidzīgi tripināja (trippelten)
Jauns. Raksti VI, 13.

Avots: EH II, 695

uzsagša (geschr.: uzsakše) L. "eine doppelte Weepe".

Avots: ME IV, 375

I uzvìlêt, eine doppelte Naht nähen L., ("mit dem Saum nach oben") besäumen Bauske; einen saumartigen, erhabenen Rand aufwerfen: uzvīlēt palagu Bauske. zemi uzvīlēt gar grāvi (Sessw.) od. uzvīlēt grāvmalu (Saikava), einen Graben ziehend, die Erde den Rand entlang aufwerfen. uzvîlēt ² sklandraušus Wandsen, die Ränder des Fladens rings um die Füllung aufbiegen.

Avots: ME IV, 400

vazât, -ãju,

1) schleppen
L,, herumschleppen, verschleppen U.; herumführen U.: vazāt kaut kua pa (gar) zemi. māte izkūluse . . . pie matiem vazādama BW. 749. valdziņā vazāt, gängeln U. vazāt mani pie tiesas par liecinieku Alm. (fig.) kungu vazās pie de̦guna MWM. VIII, 82;

2) vazā vaļā!

a) greife zur Arbeit!
Golg.;

b) fange (etwas) an!

3) schlagen
Trik., Wolmarshof;

4) "pelt">izpelt" Ramkau;

5) die Stricke beim Fischen ins Boot ziehen
Kaugurciems: zvejnieki, laiviņā stāvē̦dami, sāk vazāt;

6) v. pie de̦guna "verspotten"
Frauenb. Refl. -tiês,

1) einander schleppen:
cita citu vazājās (Var.: valkājās): zirdziņš vilka ecēkšiņu, ecēkšiņa labībiņu BW. 28087 var.;

2) sich herumschleppen
L., herumtreiben U.: vazājušies nuo viena ciema uz uotru LP. VI, 195. ve̦lns vazājas šurpu, turpu Kurbads. pa kruogiem un ballēm vazāties Dīcm. pas. v. I, 9. gar cita nama durvīm vazāties 58. Sprw.: vazājas kâ nelabais (RKr. VI, 535) od. kâ nuosprādzis (JK. II, 639), meitiņa cūku takus vazājās BW. 22012 var. dvēselīt[e] valdziņā vazājās 28829, 3. mana paša netikums līdza vien vazājās 6907. Zur wurzel von ve̦z(u)ms.

Avots: ME IV, 488

I veñteris Autz, BL, C., Dond., Dunika, Lin., Neuenb., Pankelhof, Salis, Stenden, Wandsen, (mit èn ² ) Bers., Erlaa, Fest., Golg., Grawendahl, Kl., Lubn., Meiran, Prl., Saikava, Sonnaxt, ein Setzkorb L., Setznetz U., Memelshof; ein reusenartiges Setznetz Bielenstein Holzb. 671 (mit Abbild.); eine Art Fischreuse Lasd., Laud., Lubn., Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168; ein aus Weidenruten geflochtener Fischkorb mit doppeltem Boden Frauenb. (mit eñ ), Luttr.; eine Fischreuse aus Garn Ruhental n. Etn. I, 121; Bielenstein Holzb. 668; ein auf Reifen aufgespanntes Netz zum Aufbewahren von Fischen Etn. II, 108: upītē jāieliek venteris: šuonakt skries zivis Saikava. zivis, iegājušas caur priekšdibe̦nu īstajā venterī; netiek vairs ārā Lutr. zivju venterīši BW. 20575, 1. līdeciņa (sc.: līda) venterī 3690 var. kas pīs lūku vēnterīti ? 30757. kam venteris ir (die da Hälter haben) līdz ar visiem, kas... dīķus dara Glück Jesaias 19, 10. Als Lehnwort aus dem Kurischen resp. aus li. vénteris "Fischreuse aus Weidengerten" wohl zur Wurzel von le. uotainis (s. dies und KZ. LII, 110 ff.); anders Būga KSn. I, 299.

Avots: ME IV, 537, 538

vice: auch Grob.; ein Wurzelschössling (zum Binden od. Schlagen) Frauenb.; speltē suta ievas v., ar tuo tevi sutināšu BW. 24678. staigāja kā greizna v. Tdz. 56785.

Avots: EH II, 780

viênkā`rt (li. vienkārt Miežinis, vienąkar̃t "einmal" ), Adv.,

1) einfach, einmalig (nicht doppelt);

2) erstens (im Gegensatz zu
uotrkā`rt, zweitens).

Avots: ME IV, 659

žuogi (li. džiuogaĩ), žuogas, Strauchwerk (namentlich dürres, auf dem Boden umherliegendes) Wellig n. U.; žuôgi ^2, Reisig und Späne als Abfälle an einem Ort, wo Holz aufgestapelt gewesen ist Salis, Wainsel; Kehricht, Abfälle (auch im Zimmer) N. - Salis, BielU. Zu žuogs I (nach Bezzenberger BB. V, 318 und Leskien Nom. 198) und li. džiúogas (plur. džiuogaĩ) "Lagerholz, Windbruch" bei Būga KZ. LI, 111.

Avots: ME IV, 838

I žuôra Nötk. "eine warme Stelle; = pelte">spelte".

Avots: ME IV, 839