Paplašinātā meklēšana

‡ kuokpiepe Melnalksnis Mazsalaca 54, ein Geizhals.

Avots: EH I, 686

piêpe Wolm., Kr., PS., C., piepes, der Schimmel, Kahm U.; "Gewächs an Bäumen, als Moos, Schwamm" L.; piêpe ² Wain., Nigr., der Holzschwamm: akas sienās ir apaugušas ar piepēm Wain. bē̦rza piepe Apst. II, 12. skuops kâ piepe Bers., N.-Peb. piepe U., ēku piepe Konv. ¹ 667, der Hausschwamm (merulius destruens); plepe, boletus ignarius Mag. IV,2,70. "ein weinerliches Kind" Kreuzb. Wahrscheinlich (nach Būga Aist. Stud. 87 und 110) identisch mit li. kémpė "Schwamm" (zum k-p aus p-p vgl. le. dial. kumpis "die Pumpe" und pakuope); vielleicht zu pît "flechten" (vgl˙d. "Flechte").

Avots: ME III, 278

pìepèipt ² Adsel, anschwellen: viņam kāja piepeipusi.

Avots: ME III, 278

pìepeizât Spr., vollkramen, vollschütten, vollschmutzen, verunreinigen.

Avots: ME III, 278

piepelcêt, = pìemìzt: pajem... piepe̦lcē̦tu bē̦rna drāniņu! JK. VI, 28.

Avots: ME III, 278

pìepelˆdêt, hinzu-, herzuschwimmen: tie piepe̦ld pie staba LP. IV, 87.

Avots: ME III, 278

pìepelêt, vollschimmeln, sich mit Schimmel bedecken: piepelējušas mucas A. XX, 592.

Avots: ME III, 278

piepeļņa, Nebenverdienst Ar.

Avots: ME III, 278

pìepèlnīt,

1) dazuverdienen;

2) zur Genüge verdienen:
diviem maizi nevar piepelnīt JR. VII, 99.

Avots: ME III, 278

pìepeļuôt, besudeln, verunreinigen Warkl.: Jānītis piepeļuojis gultiņu.

Avots: ME III, 278

pìepelšķuôt, mitZaubermitteln vollegen: kūts ir piepelškuota Trik.

Avots: ME III, 278

I piepeņķêt, bepissen VL., Biet. n. U., beschmieren U.

Avots: ME III, 278

II pìepeņķêt, schlecht anbinden: es meitiņu piepeņ,ķē̦ju pie priedītes, pie eglītes; kamē̦r jūdzu kumeliņu, jau meitiņa gabalā BW. 13397.

Avots: ME III, 278

piepeñterēt, vollschwatzen: tâ man tur piepenterēja pilnas ausis MWM. X, 86.

Avots: ME III, 278

pìeperêt, eine Menge ausbrüten: vista pieperējusi daudz cāļu.

Avots: ME III, 278

pìeperinât, eine Menge ausbrüten machen: saimniece pieperinājusi daudz cāļu.

Avots: ME III, 278

piẽpeši Siuxt, Salis, L., s. piẽpešs.

Avots: ME III, 278

piẽpešs, piẽpēšs, piẽpežs, piẽpēžs, plötzlich; eilig U.: piepeša nāve, plötzlicher Tod; piepešas nāves diena, der Georgitag (Aberglaube) Oppek., Bergm. n. U. Nuo ātriem, piepešiem e̦lpas vilcieniem krūtis augsti viļņuoja Alm. Kaislību varā 108. kungs uz piepēžu padebesi brauks Manz. Post. I, 104. piepešu zâle, Medizin, Kraut für plötzliche Zufälle Harder n. U. - Adv. pildīsies Kaudz. M. vai pa˙visam reiz piepildīsies viņa jaukais sapnis? A. XX, 504.

Avots: ME III, 278, 279

piẽpeži Janš., Ruj., Fehsen, piẽpežs, s. piẽpešs.

Avots: ME III, 279

àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.

Avots: ME I, 21

‡ I àizčiept, vollpiepen, -zwitschern: vista aizčiepj ausis Bauske, Lems., (mit iê ² ) Dunika. Refl. -tiês, aufpiepen, -zwitschern Oknist (mit ìe ² ) : cālis aizčiepās Bauske, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16

‡ àizcipstêtiês, einen piependen Laut von sich geben Bers.

Avots: EH I, 14

‡ àizčīpstêtiês, aufpiepen: tur laikam pele aizčīpstējās Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 16

‡ àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15

‡ àizčivinât,

1) zwitschernd, piepend sich entfernen:
bezdelīga aizčivina (fliegt zwitschernd fort) Bauske, Lubn., Sessw., Trik. u. a. zilīte... aizčivina tālāk Janš. Bandavā I, 237;

2) vollzwitschern, -piepen:
cāļi tâ čivināja, ka aizčivināja ausis Bauske, Lems.;

3) fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15, 16

àizpĩkstêtiês, anfangen ein wenig zu pfeifen, zu zischen, einen piependen Laut von sich geben: zaldāts nuovācis čūsku ķēniņam dimanta kruoni nuo galvas, kamē̦r nedabūjis aizpīkstēties LP. VII, 1266.

Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis

Avots: ME I, 44

‡ atčiêpt ² Dunika, entgegenpiepen: kad vista iekledzinājās, tad cāļi atčiepa.

Avots: EH I, 138

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês ² -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182

brikst! Iterj., = briks: piepeši klāt tai brikst Hug.

Avots: ME I, 332

[IV čâpt, -stu, -pu Preekuln in Kurl.,

1) piepen (von verirrten Keucheln);

2) Unsinn schwatzen:
kuo tu viņu klausies: tas jau čāpst.]

Avots: ME I, 408

čẽkstêt, -u, -ēju, hörbar atmen, keuchen, wie die Brustkranken, ängstlich piepen, quietschen: krūtis, putniņš kaķa naguos čē̦kst. Oft in Verbindung mit čīkstēt: tur kas čīkst un čē̦kst Etn. IV, 143. [Vgl. li. kė˜kšti "плакать".]

Avots: ME I, 411

čẽrkstêt, -u, -ēju, jämmerlich piepen, plärren: mazie putni čē̦rkst Etn. II, 51. čē̦rkstuoša balss. krūtis čē̦rkst, es schnarcht in der Brust.

Avots: ME I, 411

‡ II cibinât,

1) schwach piepen
Bērzgale u. a.: cālis cibina:

2) mit Lockrufen (Küchlein) herlocken
Sessw., Trik.

Avots: EH I, 269

‡ čìebât ² PV. "wiederholt piepen".

Avots: EH I, 292

‡ cìebene ² PV.,

1) "eine piepende Stimme";

2) "eine Frau, die viel zu jammern (piepen) pflegt".

Avots: EH I, 292

‡ čiebinât PV. "piepen machen": č. cālē̦nus.

Avots: EH I, 292

ciebt, auch ciept, piepen (von jungen Hühnern); [III p. prs. cieb (wohl aus *ciebj) bei Treiland Mat., Sprw. 1458. Vgl. etwa r. чи́безъ "Kiebitz"].

Avots: ME I, 392

II čiêbt ² [Bl.] od. čiept, -bju, -pju, -bu, -pu, piepen, zwitschern, wimmern: kuo tie mūsu cāļi čiebj oder čiepj? putniņi pēc barības čiepj MWM. III, 317. Vgl. ciebt.

Avots: ME I, 416, 417

čiebulis,

1): ein viel piependes Keuchel oder Kind
PV. (mit ìe ² ).

Avots: EH I, 292

čiečinât, piepen, wimmern: i zīlīte nedziedāja, čiečināt čiečināja BW. 11973.

Avots: ME I, 417

‡ čiepšât "piepen (wie Keuchel)" Bartau.

Avots: EH I, 293

ciepstêt, piepen (von jungen Hühnern) Karls.: kâ vista klukst, tâ cāļi ciepst. kuo tie mūsu cāļi ciepst? BW. 208.

Kļūdu labojums:
BW.208 = Bw.20880,9 var.

Avots: ME I, 395

čiepstêt, -u, -ēju, piepen, zwitschern: bē̦rns gul čiepstē̦dams kâ putniņš Aps. V, 32. zvirbuļi čiepstēja pa sē̦tām. mazie putni čiepst Etn. II, 51, A. XX, 952, XVI, 402, Apsk. I, 194, R. Sk. II, 47. [Vgl. ciepstêt.]

Avots: ME I, 417

‡ čiepstinât, piepen machen PV.: č. cālē̦nus.

Avots: EH I, 293

I cìept [Ronneb., Smilt., Ruj.], - pju, - pu, itr.,

1) piepen
[vgl. die li. kiept, die "выражает птичiй писк"];

2) aushalten:
tas ilgi vairs necieps.

Avots: ME I, 395

II cikstêt, piepen: cāļi cikst Etn. I, 7. uguni cikstīt, das Feuer zusammenschüren. [Vgl. etwa ciksta und die dort angeführten slavischen Formen.]

Avots: ME I, 380

I cĩkstêt [Ruj., Nigr.], - u, - ēju, intr., knarren, quietschen, piepen: rati, zābaki, kuoks, pele cīkst. vai cīkst - vai necīkst, trotz des heftigsten Sträubens. nu ve̦lnam, vai cīkst, vai necīkst, bij jābāž pirksti līdz de̦lnai... LP. VII, 203.

Avots: ME I, 390

čikstêt, čikšêt, -u, -ēju,

1) ticken:
pulkstenis čikst Kand., U.;

2) piepen:
cāļi čikst Etn. I, 7. Vgl. cikstêt 2.

Avots: ME I, 412

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- ² Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416

cĩkstinât, fact., knarren, piepen machen: cīksti, cīksti, tu kuociņ, kas jel tevi cīkstināja. es neietu par nuovadu kārkla vīzes cīkstināt BW. 9733.

Avots: ME I, 390

čĩkstinât, fact., knarren, piepen machen, kläglich ertönen lassen, spielen: durvis č. citi putni savus bē̦rnus pa kūliņu čīkstināja BW. 2127. putni čalina, čīkstina un vīteruo savu rīta dziesmu. čīkstināt pijuoli, plēšiņas. Vgl. cīkstinât.

Avots: ME I, 416

čiñkstêt [Salis, Ruj., PS.; -in̂- Serbigal], -u, -ēju,

1) klingen, klirren:
(gredzentiņš) činkstē̦dams nuotecēja pie tautieša kājiņām BW. 6291, 7;

2) feilschen, quarren:
kuo nu činksti, ņem naudu un nepīksti vairāk ne vārdu Ahs., Wain.;

3) flennen, weinen, piepen:
činkstē̦dama, vaidē̦dama, gaisā skrēja cielaviņa; tâ činkstēja tas puisītis BW. 8981;

4) jem. mit Bitten, Fragen bestürmen, sich aufdrängen:
viņš činkst kâ rūgta nāve nabadziņam virsū LP. IV, 25.

Avots: ME I, 413

čipste, auch čipsts, der Wiesenpieper (anthus pratensis) U., RKr. VIII, 92.

Avots: ME I, 414

cipstêt, - u, - ēju, piepen: cāļi cipst Etn. I, 7. [Vgl. ciept.]

Avots: ME I, 385

čipstêt, -u, -ēju, intr.,

1) gackern, piepen:
vistas ar gaiļiem čipstēja MWM. X, 302;

2) [in Fest. auch čipêt] klingen, klirren:
tev kabatā vairs ne˙maz nečipst, du hast keine klingende Münze mehr in der Tasche. vai čipst arī vēl? hast du noch Geld Kand., Tals., Grünh. [Vgl. cipstêt.]

Avots: ME I, 414

[čĩpstêt C., piepen: cāļi čīpst; čîpstêt ² Ruj., quieken.]

Avots: ME I, 416

‡ čīpstinât piepen machen: č. cāli Bers.

Avots: EH I, 292

[II cipt, piepen (von jungen Hühnern) Daiben, Rosenbeck.]

Avots: ME I, 385

I čir̃kstêt [mit -r̂- C.], -u, -ēju,

1) zwitschern, piepen, zirpen:
trīs putniņi smalki čirkst. circenis, zvirbulis č.;

2) knarren, knistern, knacken, knirschen:
durvis č. smiltis, sniegs zem kājām č. kauli, zuobi č. luopi ē̦d, ka čirkst vien. viņš raksta tik ātri un viegli, ka čirkst vien MWM. X, 489. Vgl. cirkstēt und li. čirkšė´ti "шиипѣть на сковородѣ", [sowie čirkščioti "чиркать"].

Avots: ME I, 414

čiukstêt

1): cāļi čiûkst ² (piepen)
Seyershof, Siuxt; ‡

2) "?": veči nuo mājām pruom; čiukst pa Vidzemi A. Brigadere Daugava 1928, S. 315.

Avots: EH I, 291

čivinât, auch čivât BW. 12972, zwitschern, piepen: mazi putni (bezdelīga, strazds, zīle) čivina. Sprw.: čivina kâ strazds purvā. Auch von Menschen und Bäumen: meitene čivina kâ bezdelīga. vītuoliņi čivināja BW. 2827.

Avots: ME I, 415

ìečiebtiês, iečieptiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu piepen, zwitschern, wimmern.

Avots: ME II, 7

ìecìeptiês, aufpiepen.

Avots: ME II, 7

ìecĩkstêtiês, aufpiepen.

Avots: ME II, 7

ìečir̃kstêtiês, aufzwitschern, aufpiepen; aufknistern: iečirkstas putniņš A. XX, 266. iečirkstējās circenis Vēr. II, 908. viņas balsī iečirkstējās tāda cietāka skaņa A. XXI, 404.

Avots: ME II, 7

ìečivinât, hineinzwitschern: bezdelīga iečivināja kaut kuo citām ausīs. Refl. - tiês, aufzwitschern, aufpiepen: krūmuos iečivinājās kāda putniņa balstiņa A. v. J. 1905, S. 333.

Avots: ME II, 7

ìemest, tr.,

1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;

2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;

3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;

4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;

2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;

3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;

4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;

5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.

Avots: ME II, 44

ìepīkstêtiês,

1) einen piependen, pfeifenden Laut von sich geben, mucken:
pele tik iepīkstējās un gatava bija MWM. X, 6. nedrīkstuot ne vārda iepīkstēties LP. V, 461. lai neduomā vairs ne vārdiņa iepīkstēties IV, 9.

Avots: ME II, 51

ìerūpêt, ìerūpinât Spr., sorgend erwerben, einsparen. Refl. ìerũpêtiês, imp., besorgt werden, von Sorgen erfasst werden: piepeži tai ierūpas.

Avots: ME II, 59

ìespìegtiês, einen piependen, pfeifenden Laut von sich geben, schrill aufschreien: pelīte iespiedzās. viņa iespiedzās un iekrita gultā Dok. A.

Avots: ME II, 70

izraûdzêt, tr., durchsäuern, durchgähren lassen: mīklu, iejavu. izraudzēta bē̦rza piepe, präparierter Schwamm Aps.

Avots: ME I, 789

izspìegt, tr., einen piependen Ton hervorbringen, herausquetschen: dzejnieks neskaidruo skaņu vietā izspiedza: "memento vivere."

Avots: ME I, 802

ķīkt, -cu, intr., piepen, singen: ja zīlīte purvā ķīca (Var.: purvā dzied), dzeršu alu bāliņuos BW. 26503, 1.

Avots: ME II, 388

luõpturis, der Viehzüchter: luopturim de̦rē̦tu izsargāties nuo piepežām barības maiņām Luopk. III, 122.

Avots: ME II, 528

luõss, falb, gelbgrau Dond., [Wandsen): luoss zirgs ir zirgs lūša spalvā Naud. luosais - iedze̦lte̦ns zirgs ar me̦lnu strīpi mugurā Brasche. caur klajuma dzīvi izskaidruojas lauvas spalvas krāsa - luosa Wid. pie ce̦lmiem aug luosas piepes JK. VI, 32. [Dazu ein substantiviertes (verächtl.) Deminutiv luošelis, ein gelbbraunes Pferd Janš. Dzimtene ² II, 333. Etwa (nach Zubatý BB. XVIII, 251 und Loewenthal AfslPh. XXXVII, 378) zu slav. lasića "Wiesel"?)

Avots: ME II, 528

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643

niẽks,

1): tev, kas nieka laba neesi darījis man Janš. Ubags 7. piepeši viņš aptiek, ka šīs nieka vairs nav (ist nirgends zu finden).
un nu tā viņam trūkst Jauns. Neskaties saulē 42. niekā aiziet - auch Gramsden. niekuos aiziet - auch Siuxt: brīžam aiziet guovs niekuos; jāpārgriêž rīkle. niekā (auch: niekuos) laist - auch Strasden: viņš apē̦d katru maizes gabaliņu, ne˙kuo viņš nelaiž niekuos. "nesāk[i] niek[a]" ME. II, 750 zu verbessern in "nesak[i] niek[a]"; ‡

3) als Adjektiv ("nichtig"):
lai vai niekākā lieta Salis.

Avots: EH II, 27

[nùobrakstêt Warkl.], nùobrakš(ķ)êt, nùobrākš(ķ)êt, intr., laut erknallen, eine kurze Zeit krachen, knattern: kaut kas nuoknakšķēja, nuobrakšķēja Kleinb. te piepeši lazdu krūmi nuobrākšķēja Blaum. Refl. - tiês, sehr stark eine Weile krachen, knattern: gulta nuobrakšējās A. XII, 134. pēc brīža tur kas stipri nuobrākšējās Blaum.

Avots: ME II, 764

nùočẽrkstêt, intr., einen piependen, plärrenden ton von sich geben: viņš savieba ģīmi un ņaukulīgi nuočērkstēja Dok. A.

Avots: ME II, 770

nùočiepstêt, intr., einen piependen, wimmernden Ton von sich geben: suņi kuožuot raganas, ka nuočiepstuot vien Etn. III, 57. Refl. - tiês, einen jämmerlichen Ton von sich geben: žē̦li viņi nuočiepstas Latv.

Avots: ME II, 771

nùopĩkstêt, intr., einen piependen Laut von sich geben: pele nuopīkstēja vien. Refl. -tiês, eine Weile jämmerlich piepen Spr.

Avots: ME II, 829

nùosmīkstêt [Kalz.], intr., einen klatschenden, knallenden Schall vön sich geben: piepeši nuosmīkst skūpsts uz viņas sārtajām lūpām Por.

Avots: ME II, 854

nùošmĩkstêt, nùošmīkš(ķ)êt, nùošmiukstêt, intr., einen klatschenden, knallenden Laut von sich geben: ragana iesituot pa kājām, ka nuošmīkstuot vien LP. VII, 655. [pātaga gāja pa gaisu, ka nuošmīkstēja vien Infl., Vank.] piepeši nuošmīkst skūpsts uz sārtajām lūpām Poruk. līdz gaismai nuošmiukstēja zaļuozuola galuotnīte BW. 30568. kuoks nuogāzās, zari vien nuošmīkstēja Tirs.

Avots: ME II, 870

II nùožmīkstêt (einen sausenden, rauschenden, knallenden Schall von sich geben: piepeži gaisā nuožmīkst kâ milzu spārni A. XVII, 585. [gan sita guovij, ka rīkste vien nuožmīkstēja Serben, Segew., N.-Peb., Lennem., Autz, Grünh.]

Avots: ME II, 894

[pacieptiês, ein wenig piepen: cāļi drusku paciepās un atkal apklusa.]

Avots: ME III, 13

pačipstêt,

[1) auch pačīpstêt, ein wenig piepen]: sargi ne pačipstēt vairs die Wächter können keinen Laut von sich geben LP. V, 243; ["ieskanēties": maku cilājuot pačipstēja sīka nauda Vīt.;

2) "papļāpāt" Seppkull;

3) "izputēt" MSil.].

Avots: ME III, 14

papĩkstêt, intr., ein wenig piepen, pfeifen, mucken: viņš ne vārdiņu nepapīkstēs Lapsk. tik neganti spiedis, ka ne papīkstēt LP. VII, 426.

Avots: ME III, 81

I pese: auch ("piepe") Salis, Smilt.

Avots: EH XIII, 225

pìedunêt,

1) mit dumpfem Getöse anfüllen:
pē̦rkuons man ausis piedunējis Bers., Warkh., Warkl.;

2) sich zum Regen bewölken:
debess mala tāda piedunējusi Golg.;

3) verderben
(intr., vom Getreide): labība piedunējusi (piepelējusi) Warkh., Warkl.

Avots: ME III, 246

piêpa Kl., Saikava, Prl. = piepe">piepe: Sprw. mīksts kâ piepa. ap pašiem stulmiem dzeltēja dažādu sugu piepas MWM. X, 82. - piepas, Löcherpilz (polyporus) RKr. II, 76.

Avots: ME III, 277

pìeplakt, sich (an etwas) audrücken, sich zusammendrücken, zusammenkauern: stiprais spiež nespēcīguo pieplakt pie zemes. kas tur tāļumā paceļas, pie pašas debess malas pieplacis? Vēr. II, 1289. jumti kâ pieplakuši zem mīkstās sniega kārtas Vēr. II, 527. kad liesma drusku pieplaka, baltas plēnes nāca zemē Vēr. I, 1156. luopiņi trīsē̦dami piepluok Vēr. II, 1397. - Refl. -tiês, platt auf piẽpeši, pìepêši ² Kr., pìepèši ² Adsel, piẽpêši, piepieši MSiI., piẽpeži, piẽpêži C., N.-Peb., Lis., Behnen, Bauske, Ahs., Wandsen, plötzlich; sehr eilig U.: pe̦lus, kuo viesulis piepeši izputina Glück Hiob 21, 18. piepeži viens nuo viņiem ieteicies... LP. VII, 892. Älter ist wohl die Aussprache mit š, vgl. piepētība, piepētīgs und pēši ( s˙dies); zum ž aus š s. Le. Gr. § 119a. Ursprünglich also etwa wie la. appetēns -hinstrebend, losgehend auf, woraus "eilig"; das kurze e kann entweder (z. B. in Ruj. und Salis) aus ē gekürzt sein, oder aber die alte Wurzelkürze fortsetzen; im letztem Falle könnte das ē aus pēši bezogen sein. die Erde fallen L. Subst. pìeplakums, die Plattheit, Plattgedrückfheit: zemes pieplakums MWM. IX, 373.

Avots: ME III, 279, 280

pìetrũkt, plötzlich enden (von einem Vorrat), fehlen, mangeln: pietrūka, kuo ēst LP. VII, 197. dziedat, meitas, negaidāt! vai jums dziesmas pietrūkušas (Var.: vai jums dziesmu pietrūcies)? ja jums dziesmas pietrūkušas, nāk pie mani tapināt! BW. 916. aties Jāņi, pusvasaras, trūks ūdeņa upītē; dieviņ, zini, kad pietrūkšu es nuo ļaužu valuodām (wann ich aus dem Gerede der Leute schwinden werde) 8989, 1. Refl. -tiês,

1) = pietrūkt: pietrūcies auksta ūdens LP. V,110. tē̦vam pietrūkās, palika neēdis IV, 1 , jau var... dibinu kacēt, te ķēde izbeidzas, un kādas desmit asis apmē̦ram nuo gaŗuma pietrūkstas VI, 1, 518;

2) erschrecken
(intr.); auffahren, sich erheben: vārna pietrūkstas nuo kuplās zâles Vēr. v. J. 1903, S. 12. vecene, drusku pietrūkusēs, nuolika spaini MWM. VIII, 900. piepeži kungam ienāca prātā klavieres; viņš pietrūkās, sēdās klāt un sāka spēlēt Krišs Laksts 27. es pirmais pietrūkuos stāvus B. Vēstn. viņa steidzīgi pietrūkās kājās Purap. meitene pietrūkstas nuo miega (fährt aus dem Schlaf) Aps. IV, 14.

Avots: ME III, 305, 306

I pīka, der Schlammpiezker U.; wohl zu r. пикать, čech. pikati "piepen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 70), denn dlese Fische können pteifende Töne von slch geben; vgl. auch pīkste.

Avots: ME III, 230

pĩkstēt, -u, -ẽju, pīkšēt, pīkšķēt, -u, -ẽju, pfeifen (wie eine Maus) U.; verlauten lassen; weinen, weinerlich sein : Sprw. ir varde pīkst, kad virsū min. pele pīkst Etn, II, 51. pīkst tīri kâ kaķē̦ns CTR. I, 47. [erickiņu] teviņš, ... bez apstājas rūpīgi pīkškē̦dams, spurdz un lē̦kā nuo zara uz zaru Janš. Dzimtene V, 424. balss pīkstuoša kâ sievietei Vēr. I, 1469. nepīksti ne vārda! LP. IV, 115. nedrīkst ne pīkstēt LP. 1V, 6 . pagale dega... pīkstē̦dama A. v. J. 1900, S. 368. Auch ein Refl. pīkstētiēs, verlauten lassen: nepīksties, kad tevi žīdam suolīju! LP. VI, 1, 272. Subst. pĩkstẽjiēns, das Piepen, Pfeifen: ne peles pīkstējiens Kaudz. M. 123. Wohl zu pīka; vgl. auch 13. pykštu "knalle" bei Kurschat.

Avots: ME III, 230, 231

pĩkstis, ‡

2) eine Art Gepiepe
Mekons Zelta mājas grm. ³ 309 (wo die mit einem p. verbundene Erscheinung folgendermassen beschrieben wird: siltu, mīkstu maizi un neatdzisušu kartupeļu biezputru ē̦duot. vistām nāsis aizķep ...: tām nu dvaša jāve̦lk caur muti ar svilpuošanu, pīkstēšanu, pie kam mēle tiek apme̦sta ar cietu ādu).

Avots: EH XIII, 240

pīkstuoņa, das Gepiepe.

Avots: ME III, 231

‡ pīkstulîgs, dem Piepen (pīkstêšana) ähnelnd (?): sīks, p. brēciens, kas varēja piederēt arī cilvē̦ka bē̦rnam Delle Negantais nieks 34.

Avots: EH XIII, 240

I plaûst (li. plausti "waschen") U., Karls., Bers., Kr., Lis., Lub., -žu, -du, tr.,

1) "piepludināt" Lis.; ausgiessen : neplaud ūdeni! Bers., Lub.; nass machen (durch Waschen namentlich) U.;

2) ausschwatzen
Elv., kund machen, unter den Leuten verbreiten St., U., (mit aû ² ) Ruj.: neplaud valuodu! Bers., Lub. dievs tuo gan plaudīs, Gott wird es schon aufdecken, offenbar machen St. Refl. -tiês, strömen (?): upe piepeši sastuop Karpatu kalnus, kuriem tai jāplau,žas cauri Apsk. v. J. 1905, S. 19. Wenigstens in der Bed. 1 nebst plaudiņš 1, planduoksnis, plûst pludi, plauna, plavinàt zu li. pláuti "spülen", and. fliotan "fliessen", aksl. plovǫ "fliesse", plujǫ "schwimme", ai. plavatē, gr. πλέ(Ƒ)ει "schifft, schwimmt", πλύνω "wasche", la. pluere "regnen", ahd. flouwen "spülen, waschen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 94 f. und Trautmann Wrtb. 224. Die Bed. 2 kann auf der Bed. 1 beruhen, doch kommt für die Bed. "(unter den Leuten) verbreiten" auch die Wurzel von plaûdis I in Betracht.

Avots: ME III, 327

puoss Oberl., Kokn. n. U., pùoss ² KL, Kr., Saikava, Buschh., Fehteln, puôss ² Nigr., auch pùosis ² Erlaa,

1) der Feuerschwamm (polyporus igniarius
Fr.) RKr. II, 76, Spr.; der präparierte Feuerschwamm (pùoss ² Sussei): miruonim, kas dzīvuodams pīpuojis, lika pagalvī pīpi, puosu etc. LP. VII, 387. pīpmanis ar aizšķiltuo puosi pīpi aizsmēķē̦dams Jaun. mežk. 1;

2) = piepe">piepe Kokn., Sessw., Erlaa n. U.

Avots: ME III, 458

putns, putnis, Demin. putnītis RKr. VI, 642, verächtl. putnē̦ns, putnelis LP. VI, 773,

1) der Vogel:
Sprw. kāds putns, tāda dziesma. putnu pazīst nuo dziesmas. katram putnam sava lizda mīļa. jauni (mazi) putni ve̦cuo (lieluo) putnu dziesmu dzied. putnu pazīst nuo spalvas. kur putni, tur zivis. putniņu, kas agri dzied, nuoker vanags. putniņš, nuo lizdas izkritis, lē̦ti vairs atpakaļ netiek. tik˙pat kâ putns zara gatā, sagt man von einem, der keine sichere Stellung, einen unsicheren Stand hat Etn. IV, 40. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. esi žigls kâ putns gaisā! Br. 585. putns dzied, čirkst Aus. I, 18, čivina, der Vogel singt, zwitschert. dziedātāju putni LP. I, 94, Singvögel; gāju putni, Zugvögel; māju putni, das Geflügel; plēsīgi od. nikni (Br. 435) putni, Raubvögel. - dūnu putns, die Eidergans (anas mollissima) Konv. ² 561; gada p., calao buceros plicatus Lath. Konv. ² 561; kārklu putniņš, der Rohrsperling, Wassersperling (emberica schoenislus L.) RKr. VIII, 89; kaņepju putniņš, der Hänfling (fringilla cannabina); acanthis Konv. ² 3824; krusta putns, bombycilla garrula L. Konv 23636; krūšu p., Wasseramsel (cinclus aquaticus Briss) RKr. VIII, 92; le̦dus p., Eistaucher (colymbus glacialis); lietus p., Kronschnepfe (scolopax arquata); mēra, auch mirstības p., bombycilla garrula L. Konv. ² 3636; piparu p., dass.; priežu p., Kiefernkreuzschnabel (loxia pytiopsittacus Bchst.) Natur. XXXVII, 78; sejas putniņš,

a) Brachpieper (anthus campestris
Bchst.) Natur. XXXVII, 122,

b) Goldregenpfeifer (charadrus pluvialis
L.) Natur. XXXVII, 176; sē̦tas putns, acanthis Bchst. Konv. ² 3824; sniega p., alcedo L. Konv.2 3667; zaļais p., der Grünfink U.; zirga p.,

a) Dompfaff, Gimpel, Blutfink, Rotfink (pyrrhula rubicilla
Pall.) RKr. VIII, 90,

b) weisse Bachstelze, Bebeschwanz, Wippsterz, Klosterfräulein (motacilla alba
L.) RKr. VIII, 92;

2) das Wild
U.; meža putni, Wild des Waldes U.;

3) fig., der lustige, durchtriebene Vogel
U.; putna nags, Bezeichnung eines Diebes U.; nakts putns, einer, der am Tage schläft und in der Nacht wacht; nelaimes putns, ein Unglücksvogel; nemiera p. Mag. XIII, 3, 70, ein unruhiger, unsteter Mensch; putniņi Ar., Wolm., = sē̦tmalieši (Bienen);

4) das Pelzwerk an der Mütze
St., Wend., Ruj. n. U.;

5) gaŗais (Etn. 1, 51; III, 48, MWM. v. J. 1899, S. 580, Phld. Llv. 50) od. zemes (Etn. I, 51) putns, die Schlange;

6) genitivische Verbindungen: putnu ceļš, die Milchstrasse
U.; putnu gaiss, stürmisch, unfreundlich Wetter, nach welchem im Frühjahr die Zugvögel sich einfinden sollen St., Bergm. n. U.; putnu suns, der Hühnerhund. Nebst li. putýtis "Hähnchen" zu slav. pъt(ic)a "Vogel", aksl. pъtenьcь " νοσσός", ai. pōta-ḥ "Junge eines Tieres", putrá-ḥ "Kind", pälign. dat. pl. puclois "Kindern", la. putus "Knabe", mir. uaithne "puerperlum" u. a. (zugrunde liegt der Begriff der Kleinheit), s. Solmsen IF. XXXI, 474 und 482, Boisacq Dict. 739, Persson Beitr. 2441, Trautmann Wrtb. 233, Walde Vergl. Wrtb. Il, 76.

Avots: ME III, 441, 442

I ragana (li. rãgana "Hexe"),

1) ragane Karls., die Hexe*:
mati izpūruši kâ raganai od. staigā vaļējiem matiem kâ ragana LP. VII, 550. tā būs liela raganiņa, uotram laba negribēs BW. 21333. ja kāda lieta piepeši ... nuozūd, tad saka: laikam ragana virsū uzsē̦dusies! ja cilvē̦ks nuomaldījies, tad saka: vai nu mani raganas vadā? Etn. III, 26. laikam ragana nuomirusi, sagt man, wenn schlechtes Wetter ist (kad kāds burvis vai ragana mirst, tad tanīs dienās e̦suot nejauks laiks) ebenda 57, nuoklausījies nuo šīm raganu vārdus (Zauberworte, Hexensprüche) LP. V, 17;

2) genitivische Verbindungen: raganu kauli, hypericum L. Etn. I, 30; raganas siekalas, Kuckuksspeichel
Sassm.: raganu siekalas izceļas nuo kāda kukaiņa; raganu piens Etn. III, 45, raganu sūdi ebenda "=raganu vēmekļi"; raganas vēmeklis U., ein butterartiger, gelbweisslicher Schwamm an Wänden, Bäumen, auf der Erde, auch der Schwamm an Dielen usw. in Häusern; Plur. raganas vēmekļi od. spļaudekļi (Sassm.), der Schleim-Kusspilz (fuligo varians Sommf.) RKr. II, 71; raganu zâle, chelidonium majus Etn. III, 53: pret raganām varuot guovis aizsargāt ar raganu zâli jeb strutenēm;

3) eine Teertonne
Römershof: Jāņu nakti dedzināt "raganu" A. Stirna. Zu redzēt (urspr. also: die Seherin), s. Būga KSn. I, 260, Mikkola Balt. u. Slav. 351.

Kļūdu labojums:
*) Die von L. gegebene Bed. "gehörnte Hexe" dürfte von ihm auf Grund etymologischer Erwägungen erschlossen sein.

Avots: ME III, 464

riẽpa "piepe">piepe" (?) Seeksaten.

Avots: ME III, 546

sabũbêt, intr., verschimmeln; verfaulen: sabūbējis kâ piepe Alt-Rahden, Stomersep.

Avots: ME III, 600

sačeverêt,

1) tr., eine Arbeit schnell und oberflächlich ausführen:
spaiņus, gruožus sačeverējis kâ čeveris Fest.;

2) intr., runzelig werden:
sačeverējis kâ piepe! Ekau. Refl. -tiês, sich verwickeln, sich zusammenkrollen: sačeverējusies (sarežģījusies) dzija Kursiten.

Avots: ME II, 605

sačiepstêt, einen piependen Ton von sich geben Spr.

Avots: ME II, 605

samisêt, tr., verwirren, vermischen (fig.): vārdus Kundziņš Ve̦cais Stenders 84. vārdi bij tumši salikti un samisē̦ti Klaust. 69. ve̦cuo dziesmu grāmatu ar saviem grūtiem, nesapratīgiem, samisētiem vārdiem Latvju Tauta XI, 1, 43. samisē̦ta valuoda Klaust. 107. Refl. -tiês, fehlgehen, sich versehen, schief ergehen (gew. impers.): viens sviediens samisējies (ist fehlgegangen, verfehlt worden) LP. V, 61. piepeši kupiens samisējas ebenda 343. sulainim samisējies: kâ cirtis, tâ pārcirtis kungam vē̦de̦ru LP. III, 92. pļunkt! iekrīt e̦ze̦ra dibinā: samisējies nabadziņam IV, 85. nezin, kâ samisējies, kâ ne - kuģiniekam pasprukuse kāja IV, 209. tiklīdz... māceklim samisējās ar ce̦nu (sobald sich der Lehrling im Preise versah, d. h. einen falschen Preis nannte) De̦glavs Rīga II, 1, 143.

Avots: ME II, 686

sarepêt U., Ronneb., Druw., Kalzenau, Selg., N. - Bergfried, Grünh., sarept U., PS., intr., verheilen (insbesondere von Brüchen) U., vernarben; einen Kallus ansetzen L., U., hornhäutig werden Dr.; hart, zäh werden Druw.; uneben (A. - Schwanb., Seltingshof), rissig werden (auch von der Baumrinde): kad kāds pārlauzis kāju un kad viņa saaug atkal kuopā, tad viņa sarep Grünh. lūzums sarumbējās un sarepēja R. Kam. 124. pieres kauli sarepējuš[i] BW. 13087, 1. vāts jau sarepējusi PS. muļķīša miesas sarep un sadzīst LP. IV, 153. cilvē̦ki ar sarepējušām un sacietējušām ruokām Apsk. v. J. 1903, S. 187. me̦lnumuos sarepējušām ruokām Vēr. I, 906. ruokas sarepa, kâ allaž īstam darba rūķim Dz. V. sarepējis, zarains kuoks N. - Bergfried. sarepējis uozuoliņš BW. 13041, 12. par sare̦pušuo priežu galuotnēm Aps. V, 3. (mamzele) ve̦ca un sare̦pusi kâ piepe De̦glavs Rīga II, 1, 451. - Subst. sarepẽjums, der Kallus auf gebrochenen Stellen U.

Avots: ME II, 715

saslìmt, krank werden, erkranken: mežsargs... piepeži grūti saslimis LP. V, 130. ar garuo kāsu saslimst vis˙vairāk bē̦rni SDP. VIII, 58. meitas saslimušas ar tuo gūžu nelaimīti BW. 839, 1. Subst. saslimšana, das Krankwerden, Erkranken: saslimšanas gadījums Apsk. v. J. 1905, S. 146, der Krankheitsfall; saslimums, das einmalige Krankwerden, die Erkrankung: par spīti manam nuopietnam saslimumam A. v. J. 1896, S. 749.

Avots: ME III, 737

saverksît "?": gīmis bij aiz nepatikšanas saverksīts (gerunzelt, in Falten gezogen?) kâ piepe A. v. J. 1893, S. 532. Wohl zu savergt.

Avots: ME III, 784

sĩpa: das Zitat aus MWM. (ME. III, 855) ist zu verbessem in "rāmuo ... jūŗas spuoguli pie apvāršņa piepeši pārsprūda me̦lnas sīpes Plūd. MWM. v. J. 1898. S. 185".

Avots: EH II, 493

spalgs,

1) grell
(mit alˆ ² ) Berstlof: vakarā pie... debess spalgi spulguoskaidra zvaigzne Vēr. I,1364. dusētgrib (velītis) tuvu man, caurspīdīgs, spalgs Akurater. līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. 1904, S. 637;

2) schrill
(Serben, Laud., Lasd., Durben), sehr laut Schibbenhof, Irmelau, Mitau, Dunika (mit alˆ), Pampeln, Bixten, Bershof, Pe̦nkule (mit alˆ ² ), Bers., Sehren, Sessw., (mit alˆ) Walk, Ronneb., Raiskum, Warkl.: nuo stacijas piepeši atplūda spalgs svilpiens Skalbe Skaņas izt. 44. kliedza spalgā balst A. 1893, S. 352. spalgas skaņas MWM. VIII, 532, mežā ar spalgu truoksni lūst Druva I, 48. pēkšņi ierībējās spalgi II, 9. spalgāk jau dunēja suoļi Duomas I, 480. spalgs šāviens Serben. suns . . . spalgi aizrejas Plūd. LR. III, 53. sāka knaukšķēt spalgi suņa rējieni Krišs Laksts 52. balss apsīkst spalgajā sunu ņargā Duomas IV, 121. dzirdu spalgu lauska spērienu R. Av. 1912, № 302;

3) sehr kalt Fehsen,
(mit alˆ ) Selsau, trocken kalt (mit alˆ ² ) Salis: spalga ziemas nakts Vēr. II, 771. nāca ziema ar . . . spalgām, lauskuotām naktīm Jauns. III, 314. spalga nakts A. XXI, 26 (ähnlich 297, Saul. III, 95). spalgs ziemas aukstums Saul. III, 85. ziema spalga V. Egl. Eleģ. 93. spalgi salts Jauna Raža Saul. IV, 45. pēc spālga vēja grūdiena Leijerk. II, 62. spalgi iede̦rdzas krūtīs Saul. Meža šalkas 126. Subst. spalgums "?": ziemas pirmajā spalgumā (Kälte?) Jauns. III, 334. Wenigstens in der Bed. 1 nebst spalgât zu spilgts: zur Bed. 3 vgl. spe̦lga.

Avots: ME III, 982

I spìegt C., Wolm., spìegt ² Kl., spiêgt ² Iw., Karls., Bl., spiedzu, pfeifen wie eine Maus od. eine Meise Bielenstein Holzb. 720, U., laut u. hell piepen, quiecken, mit schriller, durch dringender Stimme schreien, singen: zīlīte spiedz U.; klingen: atmini, kuŗa auss spiedz! Wessen. Nebst spīdzinât, spīdzele, spīga zu li. speñgti "klingen (in den Ohren)", wozu auch le. spèngt, spindzêt, sping(stê)t, und andrerseits li. spiẽgti "láibu, augštu balsu šaukti" in Dusetos (nach K. Būga) und LChr. 387, so (aus Kaltanėnai), sowie (nach Prellwitz Wrtb.2 427) zu schwed. spink "Sperling", spinke "kleiner Vogel", und andrerseits gr. σπίζω "zirpe, piepe" (wenn mit ιζ aus igi̯ ), vgl. auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 663 und Zupitza Germ. Gutt. 162.

Avots: ME III, 1005, 1006

spre̦gas: "piepeši uznākusi, neatvairâma nelaime: bailes" Fraucnb.: man uznāca tādas s., kādas savā mūžā nebiju baudījis.

Avots: EH II, 558

tãrkiņš Ronneb., Wesselshof, tārkiņš Natur. XXXVII, 122, tārķiņš U., = tārtinš, der Brachvogel, Brachpieper (anthus campestris Bchst.). Vielleicht dissimiliert aus tārtiņš; vgl. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 23.

Avots: ME IV, 149

trũkt,

1): kaistuošas ... acis, kuŗas draud aiz sāpēm ... t. nuo pieres Jauns. Raksti V, 199;

2): vai tev trūka sāls, maizīte? BW. 26867. pa˙visam četri vīri trūka Pas. VIII, 136. trūks kāda cūka 350 (vgl. li. jiems niekad netrūksta šieno Jablonskio Raštai IV, 10); ‡

4) "weniger (Milch) geben" (von Tieren;
mit ù ² ) Auleja: guovis maz piena duod; trūkst; ‡

5) intensiv beginnen
Auleja: trūka ² smieties; emporströmen (z. B. von heftigem Nasenbluten gesagt) ebenda: (asinis) trūkst pa nāsi. Refl. -tiês: auch (mit ù ² ) Kaltenbr,; "baidīties" (mit ù ² ) Saikava; vējš trùkās ² (= sācēlās) Auleja, Malta. cūka trùkās ² ("piepeši sāka") skriet Sonnaxt. trūcēs ve̦lns kājās Pas. XI, 55, Subst. trũkams, 1 b): ar trūkumu vaidēt Kalz. n. BielU., am Bruch leiden;

3): ārstēt trūkumus (se̦kas nuo pārbīšanās) Seyershof. pelines ... dzeŗ del trùkuma ² Ceļi VIII, 234; ‡

4) Urinverhaltung
(mit ù ² ) Auleja. ‡ Subst. trũcējs Seyershof, der (das) Fehlende: nevaru uzminēt, kas tas t. dārzā (die Rede ist von gestohlenem Gemüse). Zu diesem Verbum stellt Lane Language XIII, 27 f. auch kymr. trwch "broken, maimed".

Avots: EH II, 700

trupinât (li. trùpinti "bröckeln" [trans.]),

1) modem machen, locker machen
U., Lös., Saikava; (schlagend) weich machen (z. B. einen unreifen Apfel) Lös.: piepe jātrupina Lös. kuo kuokiem lapas dara? zemi vien trupināja (Var.: trūdināja) BW. 33602. gājējs bija jau pāra gadus aris un trupinājis Druva II,167;

2) stark prügeln
Tirs. n. RKr. XVII, 83: bet es tevi trupināšu! Marzen.

Avots: ME IV, 247, 248

uzčĩkstêt,

1) sich knarrend hinaufbewegen
(perfektiv), knarrend hinaufgelangen: kamanas uzčīkstēja kalnā Saikava;

2) piepend, weinend, klagend aufwecken:
nečīksti! uzčīkstēsi mazuo! Bauske.

Avots: ME IV, 322

uzcĩkstinât, ein wenig spielen (eigentl.: knarren, piepen machen) Dond.: vijuoli.

Avots: ME IV, 321

uzdegt,

2): šis kâ uzdedzis uz tuo labumu Skalbe Raksti IV (1938), 212. "Vīt." ME. IV, 324 zu ersetzen durch "P. W. Šis ar mani tiesāties? 12". ‡ Refl. -tiês Jürg., Siuxt, = ìedegties: piepeši uguns uzdedzās.

Avots: EH II, 720

uzmàkt,

1) belästigen
L.;

2) aufdrängen:
uzmākt uotram savu gribu Golg. Refl. -tiês, sich aufdrängen U., Meiran, Wolm. u. a.; über einen kommen; gewaltsam eindringen, feindlich überziehn U.: tik ļuoti sāka uzmākties, ka nevar atkauties Krilova pas. 56. miegs uzmācās LP. IV, 18. itkâ tai uzmāktuos ģībuons Vēr. II, 575. viņam piepeši uzmācas duomas Krišs Laksts 27. uzmācas jautājums Vēr. II, 83. - Subst. uzmàkšanâs, das Sichaufdrängen; uzmàkums, das einmalige, vollendete Sichaufdrängen, der Überfall: tautā... sakrājies diezgan spē̦ka izturēt arī šuos uzmākumus Druva III, 566; uzmàcẽjs, wer sich aufdrängt, wer überfällt: uzmācējiem pretī atturēties Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 10. uzmācējus nuo durvīm atgaiņāt nuost RKr. VI, 91.

Avots: ME IV, 357

uzmir̂dzêt, aufleuchten, aufflimmern, auffunkeln: pie debesīm uzmirdzēja zvaigzne. šļakatas uzmirdzēja gaisā Veselis Tīruma ļaudis. piepeši apziņā... kas uzmirdzēja Upītis Sieviete 218.

Avots: ME IV, 360

uzslìet, in die Höhe richten (perfektiv): asti (de̦gunu Purapuķe 303) gaisā uzslējis Apsk. v. J. 1903, S. 690. uzslietas ilkss galā A. XX, 45. uzslēja ērgli uz galda Krišs Laksts 36. Refl. -tiês, sich in die Höhe richten (perfektiv): uzslledamies nuo galda Mērn. I. 22. viņa piepeži uzslējās 359. uzslējās stāvus Blaum. Pie skala ug. 15.

Avots: ME IV, 380

vēmeklis,

1): acc. pl. vēmekļus Janš. Līgava II, 205. acc. s. vēmekli Lange L. ārste 42; vẽmeklis AP. "piepes pasuga".

Avots: EH II, 776

II žiebt, = čiebt II, piepen, kläglich schreien U.

Avots: ME IV, 814