Paplašinātā meklēšana

‡ àizplãtîtiês,

1) a. kam priekšā PS., sich vor jem. (mit seinen Kleidern) breit machen (so, dass er nicht sieht);

2) ein wenig aufflammen
Meselau: uguns aizplātījās.

Avots: EH I, 42

aplât (li. aplóti), tr., rügen, schmähen; aplāts, unempfindlich, stumpfsinnig zufolge häufiger Rüge u. Züchtigung Gr. - Sonnaxt.

Avots: ME I, 100

aplãts: ļaužu kai aplàtā ² Auleja, von einer grossen Menschenmenge gesagt. BW. 12041 zu korrigieren in BW, 12041, 4.

Avots: EH I, 98

aplãts, der Markt, der Jahrmarkt (Manc. applāts) (von der Verkündigung des Ablasses), die Bude, das Budenzelt Mag. III, 2, 113; IV, 2, 107. vidzemnieki savas meitas ve̦d tirgū, aplātā BW. 12041; 29450, 1.

Avots: ME I, 100

‡ applãt, ‡

4) ringsum (von oben) bedecken
Renzen: a. piena bļuodu ar lakatu.

Avots: EH I, 105

applãt,

1) karašas, Kuchenteig aufstreichen, mit Schmant, Honig u. a. füllen
L.;

2) beklatschen:
ir gan mutīte, kad laiž vaļā, tad applāj visus AP.;

3) bewandern, durchstreichen:
nabags applājis visu pagastu AP.

Avots: ME I, 111

‡ applãtît U. (unter plātīt), mit Sahne oder Ei bestreichen: a. karašas.

Avots: EH I, 105

‡ atplāt,

1) hämmernd (dengelnd) schärfen
Memelshof: a. izkapti;

2) = atcìrst 4: viņš man tâ atplàja ² , ka nezināju, kuo teikt Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 159

‡ atplātît ar ruokām, abweisend mit den Handen gestikulieren Oppek.

Avots: EH I, 159

ìeķe̦plât, [mantschend verwühlen: viņš ieķe̦rlājis biezputru (= ņēmis tuo nekārtīgi nuo bļuodas un tâ atstājis) Bauske, Schujen, Serben, Wenden.] tur stāvēja ieķē̦rlāti piena un sviesta spaiņi MWM. VII, 818. [In Roop, Allasch, Fest., Serbigal bedeute ìeķe̦r̃lât - eine Arbeit (schlecht?) beginnen, aber nicht beenden: tagad nav vē̦rts ieķe̦rlāt, padarīs tad, kad būs gaļa. In Ronneb. - in eine unangenehme Sache verwickeln: viņš jau tevi ar tai nelāga lietā grib ieķe̦rlāt.]

Avots: ME II, 34

izplãt, ‡

3) = izplacinât: i. izkapti Oknist: puiši ē̦nā izplāja izkaptis Jauns. B. gr. ³ II, 101.

Avots: EH I, 472

izplāt (išplóti), tr.,

1) [izplât Druw.], dünn machen, ausbreiten:
plāceņus izplāj vajadzīgā plānumā. ūdens tik izplāj pē̦rkuoņa uguni pla šumā Vīt. 16;

2) ein lages und breites reden, ausspinnen, in die Breite ziehen, dehnen:
duomas bij izplājis visai plaši A. XII, 39. kuo viņš bij uzzīmējis, tas bija izplāts A. XII, 818, Adsel.

Avots: ME I, 782

izplātījums, s. izplatījums.

Avots: ME I, 782

izplātim, izplātus Naud.,

1) mit gespreizten Beinen:
šis cilvē̦ks iet izplātus Druw., Bers., Dond. A. XIV, 480;

2) ausführlich L., Mag., IV, 2, 135.

Avots: ME I, 782

izplãtît: i. spārnus Ubbenorm n. BielU.

Avots: EH I, 472

izplãtît, s. izplatît.

Avots: ME I, 782

izplātus, s. izplatu und izplātim.

Avots: ME I, 782

‡ izvamplâtiês ² Dunika, zur Genüge klatschen, schwatzen ("ar platu muti visādas te̦nkas sarunāt"): vai neesi vēl izvamplājusēs?

Avots: EH I, 493

nùoplāt,

1): karšas nuoplātas (geformt, geglättet)
Ruhental; ‡

2) = ‡ nùoplādît: pīles nuoplâjušas auzas Heidenfeld, Saikava.

Avots: EH II, 75

nùoplāt, tr., ausbreiten, ebnen: kluonu Spr.

Avots: ME II, 830

‡ nuoplãtât Dunika, = nùoplãtît: n. muti.

Avots: EH II, 75

nùoplãtît, ‡ Refl. -tiês,

1) "?": gudrie brāļi nuoplātījās vien Pas. VI, 380; ruokām vien n. Dunika, die Arme ausbreiten;

2) sich aufsperren
Stenden: mutes nuo brīnumiem nuoplātījās vien;

3) breit aufleuchten
Stenden: rūsa jau nuoplātījās; būs pē̦rkuons;

4) sich prahleu
(perfektiv): viņš gan mums teicās saduot, bet nuoplātījās vien Heidenfeld.

Avots: EH II, 75

nùoplãtît, [auch nùoplatît], tr., ausbreiten, aufsperren: saimnieks nuoplātīja ruokas vien LP. VII, 787. viņš tik nuoplātīja muti Latv. [kundze par tādu neatlaidtbu nuoplatīja ruokas De̦glavs Rīga II, 1, 452.]

Avots: ME II, 830

[paplāt (li. paplóti), etwas breit machen, ausbreiten: kļavu lapas paplāj plācenim apakšā Vīt. 54.]

Avots: ME III, 82

‡ paplãtât Dunika, = paplātît: tādā gadījumā atliek tikai ruokām p.

Avots: EH XIII, 163

paplãte,* das Teebrett: sāka klāt kādu mazāku gaidiņu, paplāti ar kafejas traukiem atstādama uz uotra galda Niedra.

Avots: ME III, 82

paplãtît, tr., etwas breit machen, ausbreiten, öffnen: muti. Refl. -tiês, sich breit machen: viņš mīl paplātīties Latv.

Avots: ME III, 82

‡ pavam̂plât ² Dunika "papļāpāt (neglītiem vārdiem)": atnākusi un atkal kaut kuo pavamplājusi.

Avots: EH XIII, 187

pìeplāt, vollstopfen: pieplājām rijas augšu pilnu ar zirņiem. pūrs jau senis pieplāts, bet nuo precniekiem ne˙jutin Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 280

plãt, plât ² Karls., plàt ² Kr., plāju (li. plóti "breitschlagen"),

1) plãt Behnen, Bauske, plàt ² Kreuzb., Golg., ausbreiten;
plāt vaļā runu, eine Rede vom Stapel lassen Grünh. viņš . . . plāja kādu zuoles gabalu Jauns. kad sapnī plāceni ce̦p, tad dzīvē plāj ar valuodām apkārt Bers. n. Etn. I, 79;

2) plàt ² Lis., Kl., Golg., Bers., dünn, platt machen; dünn aufstreichen
L.: tâ skaita sievieši, priekš kāzām karašas plādami BW. III, 2, S. 3. lācīšam liela ķe̦lva, tas plāceņu plājējiņš BW. 2686. sāka (dzelzi) ar smaguo veseri plāt Plūd.;

3) "aufmachen, aufdecken"
Wid.;

4) "verschwenderisch sein"
Sunzel;

5) plât Saikava, Heidenfeld, (mit à ² ) Kreuzb., niederstrecken:
labību gar zemi. Nebst plâns, plāns zu ae. flór "Diele", air. lár "solum, pavimentum", lám "Hand" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II. 61 ff.

Avots: ME III, 331

plãtât, -ãju Dunika, = plātît 1: p. muti.

Avots: ME III, 331

plãte,

1) eine Platte, Blechplatte, Fliese
Wid.; Schwarzblech Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 54. dzelzs plāte. eine eiserne Platte; galda plāte, die Tischplatte Wid.;

2) das Hölzchen, darin der Mühlenstock läuft
Bergm. n. U.. pe̦lē̦ks putns tup uz dzirnavu plātes LP. VI, 113;

3) die Überachse
hochle. n. Bielenstein Holzb. 547. Nebst estn. plāt aus mnd. plate "Platte".

Avots: ME III, 331

plãteniski Mesoten, Gr.-Sessau, plātiski Golg., mit der Fläche, auf der Fläche U., mit der flachen Seite, "ar platuo pusi": drānu plāteniski izklāt Grünh. mazuo galda plātni var nuolaist plāteniski Dz. V. kad miltainu iebāž mutē un izve̦lk tuo caur tad klijas gul plāteniski uz pirksta Mesoten. ar līneālu plātiski mit der Fläche des Lineals schlagen Oppek. n. U. Zu plãtît, li. plõtis "die Breite"?

Avots: ME III, 331

plàtêt ² "prügeln" Warkl.

Avots: ME III, 331

plãtiķis C., Ruj., kas plātās 3.

Avots: ME III, 331

plātim U., Adv.,

1) ausgebreitet;

2) zusammen
Bergm. n. U.;

3) mit der flachen Seite, mit der Fläche.

Avots: ME III, 331

plãtiski C., s. plãteniski.

Avots: ME III, 331

plãtît, -u, -ĩju, freqn. zu plèst, tr.,

1) breit machen, ausbreiten, auseinandersperren:
tu atnāci nuo kruodziņa, vilnānītes plātīdama BW. 9648. dzied[u] ruociņas plātīdama (Var.: mē̦tādama) BW. 98. muti plātīt, das Maul aufsperren U.: dziedi, muti plātīdama BW. 22698. tā baŗas ar māmiņu, visu muti plātīdama (Var.: atplē̦tusi) 862;

2) karašas plātīt, Kuchen mit Sahne oder Ei bestreichen
U. - Refl. -tiês,

1) sich ausbreiten:
pūš vējiņš maguonē; lai maguone plātījās BW. 7803. kâ siltās vasaras naktīs tālumā plātuošās rūsa Vēr. II, 1252;

2) beim Reden mit den Händen fechten
U.: plātās kâ rūsa Etn. IV, 75, zu einem gesagt, der grosstuend stark gestikuliert;

3) sich breit machen, sich bräsen
U.; paradieren, seine neue Kleidung zeigen Mag. XIII, 2, 55; gross tun, prahlen: Sprw. plātās kâ pāvs, kâ tītars. plātās kâ gailis uz sē̦tas, kâ kaķis pa le̦du. ne tā mana līgaviņa, kas pa priekšu plātījās (Var. platījās); tā būs mana līgaviņa, kas nuo manis bēgšus bēga BW. 11341 var. kuo jūs ar naudu plātāties, tas tikai nieks! LP. V, 405. Subst. plãtîšana, das Breitmachen, Ausbreiten, Auseinandersperren; plãtîšanâs, das Sichausbreiten; das Gestikulieren, Grosstun, Prahlen, Sichbreitmachen: viss bija nuoticis bez kādas lielīšanās un plātīšanās Vēr. I, 1304; plãtîtãjs, wer breit macht, ausbreitet, auseinandersperrt; plãtîtãjiês, wer sich breit macht, gestikuliert, der Prahler.- Zum ã vgl. li. plõtis "Breite", plótas "breiter Platz".

Avots: ME III, 331

plãtne U., = plãte; lapas plātne, die Blattfläche Dr.: daudzreiz liepu lapas ir nuosē̦tas ar dažādiem plankumiem, gan uzbriedu,šiem, gan arī iegrimušiem lapas zaļajā plātnē. plãtne, eine Blechplatte vor dem Ofen Zögenhof.

Avots: ME III, 331, 332

I plāts, -s,

1) plãts, -s, plàts ² , -s Saikava, Gr.-Buschhof, die Blechplatte
Spr., Kl.;

2) plàts ² , -s KL, Kreuzb. "ein kantiges Holz über der Wagenachse, auf dem der Wagenkorb ruht"
Stockm. n. Etn. IV, 165; "braucamiem rātiem kur dulles iekaltas": mēs taisām nuo bē̦rza kuoka plātis, tās ir daudz izturīgākas nekâ nuo cita kuoka Selb.;

3) vienā plātī Grünh., auch vienā plātiņā, immerfort, beständig, ohne Aufhören:
dzert vienā plātiņā. Vgl. plãte.

Avots: ME III, 332

II plàts ² Part. prt. pass. von plāt, platt gemacht, platt Kl.

Avots: ME III, 332

saplāt,

1): drückend flach machen
(mit à ² ) Auleja. ‡ Refl. -tiês, flach werden: pamīksti zirņi - ar spriguļiem kulti - saplàjas ² Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH XVI, 436

saplāt, tr.,

1) ausbreiten
(auf eine grössere Menge bezogen); flach schlagen od. schmieden: lielais ienaidnieku muskuls, kuru Kārlis saplājis gar zemi De̦glavs Rīga II, 1, 222. saplàt ² plāceni KI. saplàt ² dzelzi Lis.; niedertreten: pīles saplâjušas labību Saikava;

2) verprügeln:
saplàt ² bē̦rnu Golg.

Avots: ME II, 702

saplātît,

1) ausbreiten:
saplâtît ² aude̦klu Siuxt; ausbreitend mehrfach schwingen: vanags saplātīja spārnus un aizskrēja Saikava; "flach schlagen" Warkl.;

2) "verprügeln"
Warkl.

Avots: ME II, 702

savam̂plât ² , hässlich den Mund verziehend Unsinn zusammenreden Dunika.

Avots: ME III, 780

uzplāt,

1) aufdecken; auf etw. ausbreiten:
uzplāt kam lakatu AP. saimniece uzplãja raušu mīklu uz galda Nigr. tē̦vs uzplāj slapjuo... kamzuolu uoderi uz siltas krāsns Vīt. 21;

2) dünner, platter machen
(perfektiv): pie kalēja cirvi uzplāt (die Schneide dünner schmieden) KatrE.;

3) Schläge versetzen
(uzplàt ² ) Golg.

Avots: ME IV, 366

vam̂plât ² Dunika, -ãju, schwatzen, faseln ("platu muti niekus runāt") Dunika; verhöhnen, verspotten Rutzau: vamplā vien! tev jau ne˙viens netic! Dunika. Zu li. vamplỹs "wer mit offenem Munde dasteht".

Avots: ME IV, 467

vè̦plât ² (li. vė´ploti "vė˜plinti" in Tverečius) Warkl. "ohne den nütigen Ernst arbeiten".

Avots: ME IV, 559

vè̦plât ² : laut, viel und zusammenhanglos sprechen (mit ē) Bērzgale.

Avots: EH II, 776

vienplāti, vienplātī, Adv., = vienplañdu (?): pļava tagad vienplāti ar ūdeni Alm. viss kluons vienplātī kâ dīķis ders. viss sē̦tsvidus vienplāti (in hellen Flammen) ders.

Avots: ME IV, 663

vieplât ² Zvirgzdine, viel und laut sprechen, schreien. jāizmet (zu streichen vìeplât ²

Kļūdu labojums:
)

Avots: ME IV, 669

aplaûzt [li. apláužti], tr., ringsum abbrechen: kuokiek zarus, kuociņus; abbrechen, von einer Vielheit ausgesagt: puiši kājas aplauzuši man pakaļ dzīdamies BW. 5411, 6. dundadznieki aplauž visas galuotnes RKr. IX, 112. Die D. werfen alle Endungen(der Wörter) ab. lai viņš plātās lai, tikpat reiz ragus aplauzīs Dok. A.

Avots: ME I, 100

bagatiers, ein wohlhabender, reicher Mann; auch ein armer Mensch, der aber reich zu sein vorgibt Grünh.; auch bagateris: kas par bagateri, ka nu tā plātās Lasd.; dafür bagadiers A. XIX, 328. [ bagatieris AP., ein Riese. ] S. bagāturs und bagatirs.

Avots: ME I, 249

blàndîties, [blañdîties Karls.], -uôs, -ījuôs, intr.,

1) umherschweifen, sich umhertreiben:
pa pasauli, pa mežu. mirušuo dvēseles blanduoties līdz dvēseļu dienai apkārt Etn. IV, 174. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluodīties.]

2) = plandīties, plātīties, sich breit machen:
pūt, vējiņi, maguonēs, lai lapiņas blandījās (Var.: plandījās, plātījās) BW. 13490. ne tā mana līgaviņa, kas priekšā blandījās BW. 11341; 13126 (Var.: plandījās).

Avots: ME I, 309

blisinât: auch Druw., Linden, Mitav; b. acis "dedzīgi acis plātīt; būt jautrs pēc skatä Wessen. Refl. -tiês: auch Nötk. - Zur Bed. vgl. auch àizblisinât.

Avots: EH I, 229, 230

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. ² 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731

izlasît,

1): bārenīte sev izlasīja zilas krāsas skapi Pas. V, 403; ‡

3) während einer langeren Zeit allmählich (das nötige Quantum) zusammenschaffen (ansammeln)
Kaltenbr.: kad tik renti izlasījis! (etwa mit ostle. iz- für uz-?). Refl. -tiês, ‡

3) einzeln (allmählich) hinausgehen, eine Versammlung verlassen:
izlasījās drīž nuo aplāta Auleja.

Avots: EH I, 462

izplatît, izplãtît Kand., aus -, verbreiten: viņš tikai izplātīja muti un ne+vienu vārdu neuraņja. lai dievs izplata (vairuo) Javetu I Mos. 9, 27. ejat un izplātāt tuo starp ļaudīm Rainis. bē̦rzi ar zariem tuo saldu smaršu izplata Rainis. iekšā liela galda lampa izplata stipru gaismu Vēr. II, 211. Refl. - tiês,

1) sich verbreiten:
ve̦lns negribuot ļaut kristīgai ticībai izplatīties LP. VII, 374. jaunā ziņa kâ zibens izplātījās Adam.;

2) izplãtîtiês, sich gehörig breit, wichtig machen:
viņš visādi izplātījās JU. Subst. izplatîtãjs, izplãtîtãjs, der Verbreiter: valuodu izpl.

Avots: ME I, 781

izplatu, izplatus, i zplātus Naud., Adv., breit, mit gespreizten Beinen: viņš iet izplatu Druw. mazi bē̦rni staigā izplatus Adsel, Bers., Lub., Smilt. tie dzīvuo izplatu nuo krievu ruobežām līdz Valles muižai Konv. ² 3388. graudniece atspērās izplatu abām kājām pret zemi Seibolt. izplatu sēdēja BW. 34807.

Avots: ME I, 781

[I izplāvât "sich zerstreuen": cālē̦ni izplāvāja pa visu pļavu Domopol.] Refl. -tiês,

1) "?": Veinbe̦rgs brīdinājis nuo šādas izplāvāšanās R. A. 1

[2) ausströmend sich ausbreiten über
(izplâvâtiês C.): eļļa izplàvājusi(es) ² ) uz ūdens Heidenfeld, Mar.;

3) "ākstīgi, izlaidīgi izplātīties, izle̦puoties" Bers.;

4) dahinschwinden:
dzirksteles gaisā izplãvājas Serben, Wenden u. a.]

Avots: ME I, 782

izvilkšņât, die Brunst befriedigen (von Hündinnen): iet izplātus kâ izvilkšņāta kuņa Naud.

Avots: ME I, 828

II klāstīt, den Staub vom Korne in der Tenne mit einem Sacke abschlagen St. [Wohl zu li. klė˜sti (prs. klesčiù) "сметать колосься при вѣянiи"; zum Vokalismus vgl. z. B. plātīt neben plèst.]

Avots: ME II, 218

klàust: auch (mit àu ² ) Auleja, Heidenfeld, ("nachforschen") Sonnaxt, Zvirgzdine: klauš, kur te būs kaids aplāts Auleja; klàust ² (abfragen, überhören) bē̦rnus Kaltenbr., Oknist. ‡ Refl. -tiês, Erkundigungen einziehen: tagad vis da Rīgai klaušas Kaltenbr. kuŗa meita palabāka, da taî tik klaušas kutnieki Auleja. klaušas jie, kur kaids aplāts ebenda.

Avots: EH I, 611

kusls (li. kušlùs od. kùšlas "schwächlich"),

1) steif, ungeschickt
Stom.;

2) klein, schwächlich, zart
Naud.: mums ir līdzcietība ar visiem nespēcīgiem un kusliem radījumiem Vēr. II, 406. kuslie asni iz zemes lien Asp. kusls dīglis, stāds. lai nenuobrīnē̦tu kuslu bē̦rnu, it ipaši, kamē̦r nekrustīts, neplāta un nerāda svešiem JK. VI, 28. lai tā sieva, kur tā sieva, kur tās kuslās dvēselītes BW. 20870, 7. dzīve bija pārāk kusla, nevarīga Vēr. I, 1447. kur kuslās ilgas nu? Vēr. I, 824;

3) lebenig, jähzornig, ungeduldig
Lös.: nu viņš paliek kusls. In den Bed. 1 u. 2 nebst apr. acc. s. kuslaisin "schwächste (n)" [wohl zu le. kust "müde werden" und vielleicht slav. късьнъ "säumig, langsam", s. Bezzenberger BB. XII, 77 f., Berneker Wrtb. I, 672;] dagegen in der Bed. 3 wohl zu le. kustêt.

Avots: ME II, 328

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401

laûzeknis, das Brecheisen: ar lauzekli pacēla galda plātni B. Vēstn.

Avots: ME II, 431

maguône: vai tā ruoze, vai m. BW. 6454. pūš vējiņš maguonē, lai m. plātījās 7803. Zum d. Original dieses Worts s. Zēvers IMM. 1931 I, 282.

Avots: EH I, 776

‡ mātene,

1) "sieviete" Memelshof: neplātait, mātenes, tik plati mutes! Ceļi VIII, 356;

2) in der Verbind: zeme m. (> ostle. ziema-motienia), Mutter Erde
Ulanowska Łotysze 12.

Avots: EH I, 794

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

nùoplicinât, nùoplicît, tr.,

1) kahl, arm machen:
nauda, kas tur aiziet, nuoplicinādama tautu... Vēr. II, 247. [gan viņš ļaudis nuoplicinājis, er hat die Leute wohl bloss und arm gemacht Für. I, unter pliks.] vedējiem jākavā galds, cititdi panāksnieki tuo nuoplicī RKr. XVI, 133;

2) nuoplicināt laukus [Dunika], pļavas, zemi, die Felder, Wiesen, den Boden aussaugen, ausmagern, erschöpfen, ausnutzen;
lini nuoplicina zemi Purap. [linus sēj pulku, un tâ zemi nuoplicī uz nebē̦du Janš. Dzimtene ² III, 188;

3) nùopļicinât Sassm., glätten, ebnen
Mar.: kad raušus liek uz plātes, tad tuos nuopļicina Sassm. Refl. -tiês, sich kahl, arm machen Nigr.

Avots: ME II, 831

‡ nùosnaicît, ausstrecken: ruokas vien visi nuosnaicīja (= nuoplātīja?), ka nuo Cīruļvējputeņa neatrada vairs ne vietas tur kaktā Kaudz. Izjurieši 100. n. ruokas pēc maizes (mit aĩ) AP., Ermes, N:-Peb., (mit ài ² ) Gr.-Buschh., Heidenfeld, Saikava. Refl. -tiês (mit aĩ ) AP., N.-Peb:, die Hände wiederholt ausstrecken.

Avots: EH II, 89

ùotrup, uotruop Dubenalken,

1) vienup uotrup, hin und her
Adolphi. ar visu zirgu gruozās vienup uotrup kâ tranis Dünsb.;

2) andrerseits:
kauču grāmatniecībai uznācis krizes laiks, taču uotrup dažu rakstnieku izde̦vumi tuop izplātīti tādā mē̦rā kâ vēl ne˙kad agrāk A. XI, 509. kad se̦natnes veltījamie veļi ir tagadnes drūmīgie ve̦lni, tad uotrup uzmācas jautājums, kas tagadnes e̦lki bijuši se̦natnē Pūrs I, 116. vienup - uotrup, einerseits andrerseits: starp osētiem un skūtiem vienup un suomiem uotrup pastāvēja kultūriskas attiecības Etn. III, 102, nevaram atrast... starpību starp augiem vienup un kustuoņiem uotrup Vēr. II, 926. Vgl. Le. Gr. § 558.

Avots: ME IV, 426

[pabļuode, ein Teebrett, = paplāte: vedējene uz pabļuodes nesa apkārt pīrāgu Janš. Dzimtene ² I, 19. nuo pabļuodes, kuo sulainis patlaban nesa gaŗām ar pilnām šampanieša glāzēm 256.]

Avots: ME III, 9

paķidinât ["viegli pacilāt, pamē̦tāt" Amboten]: viņš paņe̦m ruokā un paķidina vai paplāta uz skatuves kre̦klu Latv.

Avots: ME III, 53

pažuokle,

1): = pakakle 2 (mit uô) Sonnaxt; man nuo saltuma visa p. sāp; ne˙maz nevaru mutes plātīt AP. - "ar tumšu bārzdu" ME. III, 146 zu verbessern in "ar tumšu ... bārdu".

Avots: EH XIII, 194

plāča,

1) "?" : Dukatiene ienesa plāčas Purap:;

2) plâča "jem., der zu
plātīties 3 pflegt" Serben:

Avots: ME III, 328

*plādît, zu erschliessen aus nùoplādît, (Gras od. Getreide) sich lagern machen Kreuzb.; zu plāt.

Avots: ME III, 328

I plâns (li. plónas "dünn, fein", la. plānus "eben, flach"),

1) flach, eben
("weniger gebraucht") U.;

2) dünn, schwach, nicht zureichend
U.: Sprw. asam nazim plāni zuobi. plānas manas villainītes Biel. 1151. tautu meita ... plānajām lūpiņām BW. 11497. nu ve̦d jaunu saimenieci, ... plānu klaipu cepējiņu 18659. plāns darbs, schwache, unzureichende Arbeit U. plānas laivas stūmējs U. od. plānu galdu (galdiņu) od. plāna galda (galdiņa) urbējs, der nur leichte Arbeit auszurichten vermag U., ein Faulenzer N.-Schwanb.: iegātņi bij plāna galda urbēji Neik. 60;

3) dünn, undicht:
plāni mati, plāna bārda. ja pēc ziemassvē̦tkiem pulka sniega, tad labība būs plāna Etn. II, 73;

4) dünn, flüssig:
plāna putra; plāns alus, schwaches Bier U.;

5) schwach, dumm:
puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva BW. 11841, 2 var.;

6) plāni iet, klāties, schwach, schlecht (er)gehen:
viņam tagad iet pa˙visam plāni Dīcm. pas. v. I, 52. mediniekam vienu laiku pa˙visam klājas plāni LP. VII, 238. ja tev āda mīļa, tad nepūti: klāsies plāni! VI, 258;

7) = smalks: plāni vērpu, plāni audu VL. aus Rutzau;

8) plânie luõki, eine Grasart
Pussen.-Subst. plânums,

1) die Dünnheit, Dünne;

2) "Rippsperre":
žāvē̦tas cūkgaļas plānums Ronneb. viņš nuogrieza gabalu nuo pie sijas pakārtā plānuma A. v. J. 1902, S. 130;

3) das Flache, die Fläche
U. Altes Verbaladjektiv zu plāt.

Avots: ME III, 330

platît, -u, -ĩju, = plātīt, breit machen, ausbreiten, ausspreizen, auseinandersperren: laidieta mums mūsu drānas apakšā platīt! Manz. Post. I, 11. div[i] baluoži gaisā skrēja, abi spārnus platīdami BW. 31955. meitenes iesaucās un platīja ruokas, kâ pulni spārnus Jauns. linus platīt Mar. n. RKr. XV, 124, = linus plāt, den Flachs auf dem Felde zum Bleichen ausbreiten. Refl. -tiês,

1) sich ausbreiten, sich breitöffnen:
juo tie vēji lieli pūta, juo maguone platījās (Var.: plātījās) BW. 8486. mute bez vārdiem platījās Purap.;

2) sich breit machen, sich bräsen:
ne tā mana līgaviņa, kas pa priekšu platījās; tā būs mana līgaviņa, kas nuo manis bēdzin bēga BW. 11341 var. citām jāja precenieki, es priekšā platījuos (Var.: plātījuos; plandījuos, gruozījuos) 7918 var. - Vgl. plātît.

Avots: ME III, 321, 322

platrīklis, ein Grossmaul L., St. plats, breit, weit: pē̦du plats, einen Fuss breit. Sprw.: tik plats kâ gaŗš: man plati ple̦ci, es varu panest: plati, vārti, veŗaties (Var.: plešaties plaši, vārti)! BW. 18611 var tavu platu ce̦purīti! visa plata (Var.: plaša) pasaulīte apakš tavas BW. 32909: duoties platā pasaulē III, 394. šie stāv ar platām mutēm (mit weit geöffneten Mündern) brīnīdamies LP. IV, 9. tuo redzē̦dams kalējs pa liek ar platu muti, tīri mē̦ms IV, 159. atplēst acis platas, die Augen weit aufreissen. skatīties ar platām acīm (mit weit geöffneten Augen) Kaudz. M. 346. kamē̦r manas acis platas, so lange ich noch lebe U. ja dievs būs licis... manām acīm arī palikt vēl platām (wenn Gott mich wird am Leben erhalten haben) Kaudz. M. 331. - ļaudīm plata grāmata, die Leute (das Publikum, die Welt) glauben und vergrössern gern (bes. üble Nachrede) U. - Subst. platums (li. platùmas), die Breite, Weite: veriet vārtus li(=līdz) galam, celiet stabus platumā! BW. 18608. ielas platumu merīdams LP. VII, 1063. pē̦du, pē̦das platumā, einen Fuss breit. vēl viena pirksta platuma (ein Fingerbreit) tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. liels ūdens priekšā versti platumā LP. V, 266. Nebst plašs zu li. platùs "breit", le. plātīt plèst. apr. ON. Platelauke, ai. práthati "breitet aus", pṛthú-ḥ, av. pǝrǝϑu-, gr. πλατύς, ir. lethan "breit", ahd. flado "breiter, dünner Kuchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225 f., Boisacq Dict. 792, Zubatý KZ. XXXI, 3 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 99 f.-Das balt. a hier (neben e in plešu!) wohl aus altem o.

Avots: ME III, 322, 323

plēšu plē̦sumis iet "lieliski plātīties, skraidīt kâ viesuls" Dobl. n. Etn. IV, 165.

Avots: ME III, 341

plētît U., plẽtît Bl., freqn. zu plèst, = plātît.

Avots: ME III, 342

pluotât, prügeln Meiran, Celm. (vgl. plātēt); schleppend (ein Kleid) zerreissen (tr.) Warkl. und Warkh. (mit ùo ² ).

Avots: ME III, 365

pravans "gewandt, fix" Plātere, "hübsch, iznesīgs, dižans" N.- Peb., "dūšīgs" Lös., Nikrazen: pravani puiši Poruk. pravani gaiļi Poruk IV, 137; "tätig, energisch (zugleich reich)" Schibbenhof. Aus pravarns (< r. проворный "gewandt") "lāga" Wessen?

Avots: ME III, 379

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. ¹ 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466

rẽ̦guôtiês Neuenb., Lin., Iw., Wid., rẽ̦gâtiês, -ãjuôs U.,

1) auch rē̦guôt Altr. asins zieds 5, sich (im Dunkeln unklar) zeigen; sich drohend erheben :
dzer, kamē̦r mucai dibins rē̦guojas LP. IV, 27. tikai skursteņa gals vien ūdens virsū rē̦guojās VI, 496. ve̦lna miteklis rē̦guojies attālumā III, 47. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem II, 29. rē̦guojas pretim šausmīga gara nabadzība A. v. J. 1904, S. 832. grē̦ks visur rē̦guojas priekšā LP. V1, 145. vai aiz luoga nerē̦guojas galva? Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 358. iz vilņiem rē̦guojās . . . ple̦ci Rainis. vājprātīgam nevar pierādīt, ka tas, kas viņam rē̦guojas, ir fantazija Uolavs Ētika 104. man rē̦guojas pie kājām mana bē̦rna kaps Rainis;

2) auch rē̦guot Gr.-Buschhof, gaffen, zurückschauen
U.: kuo tu tur rē̦guo? Gr.-Buschhof. arvienu uz durnīm rē̦guodamies Kaudz. M. 40. kādēļ mans kumeliņš atpakaļ rē̦gājās? BW. 18397, 6. ja jau tu . . . būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rē̦gāties nevajadzē̦tu Jaunie mērn. laiki I, 120;

3) sich scheuen (von Tieren gesagt Kursiten)
U.: zirgs rē̦gājas, das Pferd schaut sich ängstlich um, stutzt und scheut Biel. n. U. zirgs tâ rē̦guojas, - diezin kuo nu krūmuos ieraudzījis Kursiten n. Etn. I, 58. laumas (raganas LP. VI, 57) lai rē̦guojas (sollen fernbleiben) nuo mana luopa! Br. 510;

4) eine Sache zögernd anfassen
U.;

5) albern, Unsinn treiben
Freiziņ, "visādi ākstīties" Hochrosen: citām jāja precenieki, es pa priekšu rẽ̦guojuos (Var.: gruozījuos, plātījuos u. a.) BW. 7918 var. Zu redzêt.

Avots: ME III, 518, 519

reĩzumis Ronneb., reizu reizumis, reižums AP., Adv., bisweilen, manchmal, hin und wieder: reizumis viņš sāka plātīties Citu t. r. XIV, 34. reizumis murmina ... kaut kuo tamlīdzīgu Druva 11, 431. reizu reizums acis uzmest V. Upmals.

Avots: ME III, 508

rĩkle (li. ryklė "rīkle" Miežinis),

1) der Rachen, die Gurgel, der Schlund, die Mundöffnung;
(fig.) die Stimme: Sprw. kas vilkam rīklē, tas vilkam vē̦de̦rā (von einem Gierigen, Gefrässigen). stāstītāja apklusa, it kâ sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap. rīklē gāzt U., durch die Gurgel jagen. rīkli plātīt U., ein grosses Maul haben. atplē̦sta rīkle, ein weit aufgesperrter Rachen LP. I, 145. ē̦dama rīkle, die Speiseröhre. rīkles mazgs U. od. rīkles gabals Lems. n. U., der Adamsapfel. pats skrien ve̦lnam rīklē (er setzt sich absichtlich der Gefahr aus) LP. IV, 138. mans staltais zirgs būs ve̦lnam rīklē (wird für immer verloren sein) VI, 1012. rīkļu rāvējs od. griezējs, ein rücksichtslos Habgieriger: viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos CTR. I, 14. viņš ir gatavs rīkļu griezējs. - pilnā rīklē kliegt, brēkt od. rīkli palaist LP. VII, 1295, aus vollem Halse schreien. Sprw.: uzkrīt zars - kliedz visā rīklē; uzkrīt uozuols - nesaka ne vārda. viņai laba rīkle, sie hat eine gute Stimme U. skaņa od. skaļa rīkle, eine laute, starke Stimme U. rīkle kâ ērģeles Etn. IV, 3;

2) die Netzkehle
Bielenstein Holzb. 671;

3) krāsns rīkle (gew.: kr. mute), die Öffnung des Ofens, der Ofenschlund;

4) rīklīte, ein Teil des Spinnrades, "caurums spārna dzelzī, pa kuru ve̦lkas dzija uz spuoli" Lasd. n. A. XI, 83, Gr.-Buschhof: dzijs . . . neiet reizēm lāga rīklītei cauri Vīt. 74. Zu rĩt.

Avots: ME III, 536, 537

I rûsa ² ,

1): "zeme, kur ir dzelzs oksidi" Iw.;

2): vai r. izēda kūmiņu linus? BW. 1724;

3): auch AP., Frauenb., Iw., Orellen; viņš ir lielīgs, - plātās kâ r. A.-Schwanb.

Avots: EH II, 389

I rûsa ² Karls., Iw., rùsa ² Kl., Prl., rūse Serbigal,

1) rûsa ² Bl., rùsa C., PS., Wolm., Wenden, rùsis ² Golg. (hier auch im Plur.), Bers., Warkl., rûse ² Dunika, der Rost;
sarkanā rūsa Karls., Eisenrost; zaļā rūsa U., Karls., Grünspan. Sprw.: kur dzelzs, tur rūsa od. (Birkert Sakāmv. 129) rūsis;

2) eine Krankheit der Kartoffeln
Konv. ² 1647; der Flugbrand (ustilago carbo Tul.) RKr. II, 80; eine Krankheit der Obstbäume Konv. ² 979; der Mehltau, das Brandkorn U.; labības rūsa Karls., Konv. ² 278, RKr. II, 76 (rūsis RKr. III, 130), der Getreiderost (puccinia graminis Pers.): rūsa apsit linus, der Mehltau schädigt den Flachs U. salmi, kuri caur de̦glu jeb rūsi apmaitāti Preip. 142;

3) rùsa Wenden, rûsa ² Siuxt, Naud., rūsis Wid., das Wetterleuchten :
rūsa platas, es wetterleuchtet. aiz mežu galiem plātās rūsas luoks Vēr. I, 931. tāļu kur plaisnījas rūsa II, 136. Nebst li. rùsvas "rotbraun", čech. rusý und rysý "honiggelb", la. russus "fleischrot", li. rūdís "Rost" u. a. zu ruds (s. dies), ŗauds, vgl. Trautmann Wrtb. 239, Walde Vrgl. Wrtb. Il, 359, Johansson IF. XIX, 124, Solmsen KZ. XXXVIII, 442.

Avots: ME III, 572

saklukstêt, ‡ Refl. -tiês, in einer fremden Sprache, gleichsam gluckend sich unterreden: apskatījās, nuoplātījās ruokām, saklukstējās A. Upītis Laikmetu griežos I, 124.

Avots: EH XVI, 417

sarãdît,

1): oft zeigen:
kad kāds luops slims, tas e̦suot nuo tam, ka sarādīts citām sievām Frauenb. Refl. -tiês: ... plātījās, sarādījās ruokām, un beidzuot ... sapratās A. Upītis Laikmetu griežos II, 214.

Avots: EH XVI, 441

skruodîtiês Saul., -uôs, -ĩjuôs "izrādīties apģē̦rbā un izturēšanās" Bers.: citām jāja precenieki, es pa˙priekšu skruodījuos (Var.: plātījuos, plandījuos, gruozījuos u. a.) BW. 7918, 1 var. Zur Basis sqerēd- (bei Walde Vrgl. Wrtb, II, 567)?

Avots: ME III, 900

šmiẽžâtiês "plātīties priekšā, stāvēt aiz gaismas" Gramsden. Wahrscheinlich ein Lituanismus.

Avots: ME IV, 85

švipstiņš: plātīdamies kâ tāds š., stāstīja nezin kādus brīnumus A. Upītis Sm. lapa 32; "kas darbā viegls, nepastāvīgs, lē̦kātājs" MSil.

Avots: EH II, 661

I tillinât,

1) (ein Kind auf den Armen; schaukeln, wiegen Schibbenhof
(mit il˜l ), Heidenfeld (mit ìll ² ), Adsel, Alswig, AP., Bers., Bewershof, Drosth., Druw., Hirschenhof, Kalnemois, Laud., Mar., Marzen, Nigr., Notk., N.-Peb., Oger, Sessw., Vīt.; (Wiegenliederl singen, trüllern N.-Peb., Vīt.; (ein Kind) hüpfen, springen machen N.-Peb.; verwohnen Heidenfeld (mit ìll ² ), Bērzpils, Druw., Kortenhof, Lettihn, Notk., Selsau, Stockm., Vīt.: tillini vien, - izaudzēsi nevaldāmu iegribiņu! Vīt. meitenei sākās skuolā viegla diena. Sveķīt[i]s viņu visādi tillināja Seibolt;

2) (Stroh) mit den Händen schütteln (damit die Korner herausfallen)
Sessw.; . auf den Hünden tragen" Alksnis-Zundulis: nu jau vai uz ruokām tillinām sienu, bet kuot nu lietus laikā iztillinās - pūst acīm re̦dzuot Alksnis Zundulis;

3) "drēbes gabalu uotram priekšā plātīt" (mit il˜l) Schibbenhof. In den Bedd. 1-2 (teilweise durch tilinât beeinflusst) wohl auf der Interjektion tilli beruhend.

Avots: ME IV, 188, 189

tītars (li. tytaras "Truthahn"),

1) tĩtars AP., Arrasch, Bauske, Dond., Līn., PS., Ruj., Schujen, Selg., Serbig., Siuxt, Wolm., tìtārs ² Nerft, tīte̦rs Iw., Jfirg., Salis, tĩteris C., Ruj., tìteris ² Adl., Bers., Gr.-Buschh., Kl., Los., Ogershof, Preili, Prl., Saikava, Selsau, Sessw., tīteris L. (aus Kurl.), St., U., der Truthahn:
Sprw. uzpūties kā tītars JK. II, 605. plātās kā tītars 606. dumjš kā tītars 607;

2) tīters Mag. XIII, 3, 54, auch titera galva U., ein hasenherziger Mensch, jem., der keinen Unternehmungsgeist besitzt, ein Dummkopf.
Wird gewöhnlich (so von Fick BB. II, 209, Walde Wrtb. ² 777, Trautmann Wrtb. 320 u. a.), indem man tī- als Reduplikation auffasst, zu teteris I gestelit, s. auch Zubaty Sborn. fil. II, 110. Dagegen aber spricht der Umstand, dass der Truthahn erst nach der Entdeckung Amerikas von dort nach Europa eingeführt ist; vielietcht von tītīt(ies) abgeleitet (im suffixalen Teil an teteris angeglichen). In diesem Fall müsste li. tytaras (bei Kurschat nurin Klammetñ wohl aus dem Lettischen stammen.

Avots: ME IV, 206

tùobrìd(i), in dém Augenblick, dann, damals: pē̦rkuons tuobrīd nesperšuot LP. VII, 453. tuobrīd arī ne˙kadas drukātas grāmatas nebija Launitz Stāsti 3. biedrības . . . vajadzības neļāva . . . tuobrīdi kasi izplātīt uz ār pusi Kaudz. M. 296.

Avots: ME IV, 284

tùobrìd(i), in dém Augenblick, dann, damals: pē̦rkuons tuobrīd nesperšuot LP. VII, 453. tuobrīd arī ne˙kadas drukātas grāmatas nebija Launitz Stāsti 3. biedrības . . . vajadzības neļāva . . . tuobrīdi kasi izplātīt uz ār pusi Kaudz. M. 296.

Avots: ME IV, 284

tukšuôt, leeren U.: brūtei bij jātukšuo daža glāzīte BW. III, 1, S. 61: lācis tukšuoja... me̦dstruopu Etn. III, 32. Refl. -tiês;

1) sich leeren, leer werden;

2) leeres, unnützes Zeug sprechen
Smilt. n. U., AP.: kuo nu vienādi tukšuojies, vai nevari prātīgi runāt! AP. mēlgalis tukšuojas MWM. v. J. 1899, S. 425. . . . sāka plātīties ar savu pārgudrību. citiem apriebās tāda tukšuošanās Vīt.

Avots: ME IV, 258

uzkaplêt, uzkaplît AP., Bers., Bilsteinshof, Daugeln, Grünw., Kalzenau, Kurmene, Laud., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Meselau, Mitau, MSil., Nauksch:, Nitau, Odsen, Pianhof, Plātere, Raiskum, Rentzen, Rosenbeck, Ruhental, Saikava, Saucken, Schibbenhof, Sepkull, Serben, Sermus, Stockm., uzkapļuôt, mit der Hacke auflockern: uzkaplēt zemi MWM. VIIl, 405. vadziņu starpas jāuzkapļuo Peņģ. Sakņu dārzs 37.

Avots: ME IV, 339

I vaikât, -ãju,

1) vaîkât ² Amboten, Funkenhof, Neuhausen, Nigr., jagen, treiben
Wid., Gaiken; (jem.) verfolgen, aufpassen Funkenhof, "die Spur verfolgen" Kluostere, abwehren, wegjagen (v. luopus nuo labības) Frauenb.: redzēja viņu zuosis, vai cūkas vaikājam pa tīrumu Janš. Dzimtene ² II, 290. Pe̦nkulene . . . nevaikāja... vistas nuo... graudiem nuost Dzimtene V, 198. bradāju . . , pa dīķi vaikādama . .. zivtiņas Bandavā I, 188. luopus, kad ies uotru tiesā, ne˙kas nevaikās Mežv. ļ. I, 182. vanags vaikā vistas Nigr. mežsargs vaikāja ganus ebenda. nevaika zirgus! ebenda. mednieki viņus iesāka vaikāt MWM. VI, 78. vējš svilpuoja vaikādams lietu A. v. J. 1900, S. 874. viņš mani pastāvīgi vaikā (passt mich auf) Funkenhof;

2) "plātīties ruokām" Gaiken. In der Bed. 1 zu li. vaikýti "scheuchen; umherjagen"; Iterativform zu vèikt? Oder zur Wurzel von vajâi? In der Bed. 2 (zuverlässig?) zu vicinât?

Avots: ME IV, 436

vandzêt "ilgi un truokšnaini ēst ar mutes plātīšanu un lūpu čāpstināšanu" Fest.

Avots: ME IV, 470

ve̦cs (li. vẽtušas oder vẽčas bei Geitler Lit. Stud. 120, slav. vetъxъ "alt"), alt, (betagt; abgenutzt); vormalig, ehemalig U.: Sprw. ve̦cs kâ sprâdzen[i]s Etn. IV, 4. jauns slinkuo, ve̦cs muocies RKr. VI, 270. jau ve̦cs, bet kumeļa prāts 956. lai ir ve̦cs, kad tik labi le̦c 957. ve̦cam maza bē̦rna prāts Br. sak. v. 1349. ve̦cie visi nuoplātās, jaunie izdara A. v. J. 1892, S. 143. vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. deviņi gadus ve̦cs gailis VI, 59. nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. atšķīdīs... ceļi; vai es tuos ar savām ve̦cām kājām... izbridīšu? R. Sk. II, 137. kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās (in den alten Tagen, im Alter) BW. 13730, 29, nuo ve̦cām dienām, von alters her U. pēc ve̦cas ticības, nach alter Weise, alter Mode U. pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma Aus. I, 105. ve̦cu ve̦cais (der von alters her gewohnte) ceļš uz kruodziņu Aps. III, 3. ve̦ca paziņa (eine alte Bekannte) Kaudz. M. 14. uz ve̦cu pusi (altbekannte Gegend) iedams 12. Sprw.: ve̦cais dievs vēl dzīvuo RKr. VI, 153. ve̦cais tē̦vs baras (rājas Frauenb.), es donnert U. ve̦cs paduoms, Vorrat an Speise Manz. Lettus. ve̦cais mācītājs, der vormalige Pastor, der dem jetzigen vorangegangen. ve̦cs mēnesis, Altmond, abnehmender Mond: ve̦cā mēnesī saderējušies paliekuot ātri ve̦ci BW. III, I, S. 25. iznīksti... kâ ve̦cs mēnesis! Br. 48. - pa ve̦cam, nach dem alten, nach alter Art, wie gewesen: viss atkal tâ˙pat pa ve̦cam A. XI, 5. lai atstātu visu pa ve̦cam Latvju tauta XI, 1, 16. še dzīvuos viņi... pa ve̦cam tāļāk Apsk. v. J. 1903, S. 193. - ve̦cais, der Alte; der Wirt Wid.; der Vorgesetzte Wid. meža ve̦cais JR. VII, 148. ve̦cajuos iet, (aus Alter) betteln gehn Biel. n. U. ve̦cie BW. V, S. 156; Plūd. Llv. 192, = veļi, die Geister der Verstorbenen: par ve̦cajiem tie dēvē mirušu cilvē̦ku dvē seles LP. VII, 284; mājas ve̦ci (?), die Hausgötter U. (unter māja). Subst. ve̦cums,

1) das Alter:
Sprw. kuo jaunumā nepadarīsi, tas ve̦cumā būs jādara JK. II, 200. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā RKr. VII, 1092 (Rätsel). liels, sirms ve̦cums, hohes Alter. pilnīgā ve̦cumā ienācis, mündig Mag. IV, 2, 155. sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 415. sarukt nuo liela ve̦cuma III, 40. akls nuo liela ve̦cuma II, 15. abas... bija vienāda ve̦cuma (in gleichem Alter, gleich alt) A. v. J. 1899, S. 103. mēs e̦sam ve̦cumā vienā (gleich alt) Dünsb. Od. 3, 28. varēja būt gadu 60 ve̦cumā Siliņš 6. prāts... kâ re̦tam zē̦nam šinī ve̦cumā Lautb. Lomi 2, manā ve̦cumā daudz vairs nebūs, von meinem Alter werden nicht mehr viele Leute am Leben sein Stuhrhof n. Mag. XIII, 8. uzminēšuot viņa ve̦cumu LP. V, 136. ve̦cums virsū spiežas Frauenb. vilks ve̦cumu nuodzīvuoja...; puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. ve̦cuma dienas, die alten Tage, das Alter: jāietaupa kaut kas uz ve̦cuma dienām Ahs. ve̦cuma galā (im Alter) burvis saslima LP. VII, 133. katram mūža ve̦cumam (jedes Alter) ir sava... nuoskaņa A. XI, 492. kad tik diena vakarā un mūžs ve̦cumā! 106. gaļai, kāpuostiem vār būt ve̦cuma garša, smaka Nötk. viņa pie paša ve̦cuma, sie ist hoch schwanger Salwen Mag. IV, 2, 155 und n. U.;

2) ein alter Wald
Wolm., ein alter Laubwald Gr. - Buschh., ein grosser, alter, dichter Tannenwald, wo auch Laubbäume wachsen Druw. n. RKr. XVII, 85; "ve̦cs, pielūzis egļu mežs" Kreis Illuxt; eine Stelle, wo vor einiger Zeit ein Wald ausgehauen ist Wohlfahrt; (ve̦cumi) Stellen im Walde, wo die Bäume schon alt sind und ausgehauen werden müssen Grünwald; ein Brachfeld: te tik sili vien, bet lejas mežā ir ve̦cumi - tur visādi kuoki aug: lazdas, kļavi, liepas, uozuoli Gr. - Buschh. ve̦cumā laba zeme: tur aug zâle ebenda. lai stāv zeme ve̦cumā (Var.: atmatā) BW. 11994 var. - Vgl. die Wäldernamen Ve̦cums Lvv. I, 98, II, 53, 137, 183, Vindas ve̦cums II, 49, Ve̦cumiņi II, 56, die Wiesennamen Ve̦cums I, 74, 94, Kāles ve̦cums II, 61, Rijas ve̦cums II, 174, Ve̦cumi II, 64, 68, 69, 112, 125, 177, die Gesindenainen Ve̦cums I, 75; II, 48, 167, Ve̦cumi II, 49, 99, 111, 115 (2 (), 118, 120, 140, 150, 151 und Ve̦cuma viensē̦ta II, 174;

3) eine Kinderkrankheit, bei der das kranke Kind abmagert, an Schlaflosigkeit leidet und viel schreit und die nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn eine schwangere Frau od. insbesondere ein solches Mädchen das Kind. auf die Arme genommen hat;
Plur. ve̦cumi, eine Kinderkrankheit, bei der der Körper des Kindes schlaff wie ein Lappen wird Ulanowska Łotysze 98;

4) ve̦cumi Nötk. "was schon zu alt geworden ist".
Zu lat. vetus(tus) "alt", ai. vatsá-ḥ "Jährling", gr. ἔτος, alb. vjet "Jahr", got. wiƥrus "jähriges Lamm" u. a., s. Pedersen IF. V, 35 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 251.

Avots: ME IV, 517, 518

vè̦lki AP., Arrasch, Jürg., Schujen, vè̦lki ² Mar. n. RKr. XV, 142, Bers., Erlaa, Fehteln, Fest., Golg., Grawendahl, Kalzenau, KatrE., Kl., Linden in Livl., Lis., Lubn., Meiran, Meselau, Ogershof, Schwanb., Selsau, Seltingshof, Stomersee, Vīt., ve̦lki Kokn. und Sessw. n. U., L., Adsel, Memelshof, Nötk., Plātere, das Aufschersel, die Aufschur: ve̦lki un audi Izgl. gada grām. II, 23. es vērpju dziji ve̦lkiem Vīt. saimnieki izdeva savilktus ve̦lkus līdz ar... audiem uz nuoaušanu ārpus... mājām Kaudz. Vecpiebalga 57. salaida dzijas nuo tītavām lielās spuolēs... ve̦lkiem jeb šķē̦riem 54. nuo pusvadmalas ar vilnainiem audiem... kuokvilnas "diedziņu" ve̦lkuos 39. ve̦l˜ki ² nuo tīru linu Janš. Dzimtene V, 116. suņa vilna ve̦lkuos vilkta BW. 25309. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 531

ver̂kšêt ² Karls., -u, ẽju,

1) ver̂kšêt Bers., C., Erlaa, Kreuzb., Nötk., Ronneb., Sehren, Serben, Sessw., Wolmarshof, ver̂kšêt ² AP., Pernigel, verkšêt Wid., Vīt., ver̂kšķêt A. - Ottenhof, Bers., Erlaa, Fehteln, Grawend., Kalz., Kl., Meiran, Ogershof, Saikava, Sehren, Sessw., Sonnaxt, ver̂kšķêt ² Arrasch, Jürg., Pankelhof, Segewold, Selg., Sürxt, Widdrisch, ver̃kš(ķ)êt Schibbenhof, verkšķêt Lis., Memelshof, Warkl., veršķêt U., weinen (hauptsächl. von Kindern gesagt);
verkšêt oder veršķêt Wessen, still weinen; ver̃kšķêt Grünw., schreien (von Kindern und Ferkeln gesagt); ver̂kš(ķ)êt Nötk., bellen, ver̃kš(ķ)êt Schibbenhof, verkšķêt Lemburg, Lennew., Lis., veršķêt Bers., knurren (von Ferkeln gesagt);

2) ver̂kšêt Vīt., Nötk., kreischend (in Nötk. auch: undeutlich, wirr) sprechen;
ver̂šķêt "das Gesicht verziehend unverständlich sprechen" Borchow, Meiran; unschön sprechen Saikava, ver̂kšêt Blumenhof, C., Erlaa, Rentzen, Salisb., Serben, Sessw., veikšêt ² AP., Plātere, Rosenbeck, ver̂kšķêt Bers., Kalzenau, Saikava, veršķêt Bers., Kalzenau, (mit er̂ ) Nerft, leeres Zeug sprechen; ver̂kšêt Vīt., ohne Unterlass sprechen: kuo tu vienmē̦r verkši ? met mieru! Vīt., Nötk. Refl. -tiês (?), kapriziös weinen: kuo nu verkšies (zu einem Infin. *verkšties ?) N. - Peb. Zu verkstêt.

Avots: ME IV, 540

vervelêt, -ẽju,

1) (schnell, viel und) undeutlich sprechen
Fehteln, Lennew., Meiran, Memelshof, N.-Peb., Odensee, Stockm., Warkl., (mit er̂) AP., Arrasch, Bers., C., Festen, Golg., Jürg., Kalzenau, Kl., Linden in Livl., Lubn., Nötk., Meiran, Ogershof, Saikava, Sehren, Seltingshof, Sessw., Sonnaxt, Wessen, Vit., (mit er̂ ² ) Grünw., Plātere: neklausi, kuo tas vervelis vervelē! Vīt.;

2) sprudeln
(mit er̂ ² ) Grünw.; dicht emporwallen (vom Rauch) N.-Peb.;

3) (Garn) unordentlich zusammendrehen; sich zusammendrehen (vom Garn)
Wessen;

4) jem. im Wege sein (tiņāties pa kājām); ungewandt sein
Nötk.;

5) "eilig und ungeschickt zusammennähen":
v. cauru maisu Grünw. Falls dissimiliert aus *ververêt, in der Bed. 1 wohl zu r. врать "sich iu der Rede berichtigen", gr. ἐρῶ "werde sagen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 283); in der Bed. 2 zur Wurzel von vir̂t und in den Bedd. 3 und 5 zu vẽrt? Sonst s. Sehwers IMM. 1931, I, 404.

Avots: ME IV, 542

vervelis,

1) wer (viel und schnell und) undeutlich spricht
Etn. IV, 167, Borchow, N.-Peb., Wessen, Schwanb., (mit er̂ ) AP., Bers., C., Erlaa, Fehteln, Grawendahl, Golg., Jürg., Kalzenau, Kl., Linden in Livl., Lubn., Meiran, Ogershof, Ramkau, Saikava, Sehren, Seltingshof, Sessw., Sonnaxt, Taurup, Vīt., (mit er̂ ² ) Plātere: ... ierunājās kāds vervelis Austriņš Daugava I, 982. kuo tur ar tādu verveli . . . tielēties! (auf einen Knaben bezogen) Veselis Netic. Toma mīlest. 21;

2) der Strudel
(mit er̂ ) Lis.: asinis te̦k ver̂veļiem PS., ver̂veļu ver̂veļiem Lis., Trik.;

3) ein knorriger, schwer zu spaltender (gefällter) Baum
Memelshof;

4) "šūnu akmens, sevišķi grāvjuos" (mit er̂ ² ) Grünw.;

5) "ein sehr unruhiger, beweglicher, unstäter, lärmender und geschwätziger Mensch"
Nötk. (mit er̂ ).

Avots: ME IV, 542

II veseris Alswig, Bauske, Bers., Borchow, Daugeln, Fehteln, Karls., Lemburg, Lenzenhof, Nötk., Pernigel, Plātere, Schibbenhof, Seltingshof, Wohlfahrt, Wolmarshof, ve̦se̦rs Manz. Lettus, vesers U., Mag. IV, 2, 155 und 165, ve̦sars L., U., ve̦sars Ellei, Santen, Wilzen, Demin. acc, s. veseriņu Janš. Bandavā II, 104, der Schmiedehammer; das Beil Springen n. Etn. I, 137: ņēme . . . ve̦se̦ru . . . ruokā Glück Richter 4, 21. ne˙kāds vesers, nedz cirvis I. Kön. 6, 7. Aus estn. wasar "Hammer", s. Thomsen Beröringer 286.

Avots: ME IV, 544

viênlaidu, viênlaidus, Adv., unterbrochen, in einem Stück: priekšpilsē̦ta ar ve̦cpilsē̦tu stāv gan˙drīz vienlaidu Kaudz. viss iet vienlaidu kuopā Kaudz. Vecpiebalga 8. K.... plātīja muti, kâ varētu grūst vidū savu... vārdu, bet nevarēja, juo priekšnieks runāja tik vienlaidus.. Izjurieši 118. e̦ze̦ri atradās... visi vienlaidu Janš. Nīca 11. pļavas... izskatās kâ plašs vienlaidu e̦ze̦rs 60. mākuoņas savilkās vienlaidu blāķuos Mežv. ļ. I, 60.

Avots: ME IV, 660

vienplãšus Schwitten, = vienplañdu: pļava vienplāšus ar ūdeni. Zu plāt.

Avots: ME IV, 663

vilkšņa,

1) die Menge, Rotte, das Rudel
Fockenhof, (mit il˜ ) A.-Bergfried, N.-Bergfried, Schibbenhof, Sessau: atnāca ve̦se̦la vilkšņa N.-Bergfried. ve̦se̦la vilkšņa vilku Celm., Schibbenhof. vilki ziemās iet vilkšņās jeb baruos A.-Bergfried. ve̦se̦la suņu ķe̦kata ir suņuvilkšņa Fockenhof. Sprw.: kur kuņa ir, tur vilkšņas ieruonas RKr. VI, 349. vilkšņā iet,

a) rudel-, rottenweise (zusammen) gehen
Autz, Ruhental, Schibbenhof, Sessau;

b) läufisch sein und die Hunde nach sich ziehn
Siuxt (mit ĩl ), U., Fockenhof;

2) die Brunst
Wid.; Plur. vil˜kšnas, die Brunstzeit (besonders von Hunden gesagt) Katzd.: iet izplātus kâ kuņa vilkšņā Alksnis-Zundulis. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 590

žauklis,

1) eineŗ der ohne Grund hin und her klettert:
tas ir gatavais žaûklis! Golg.; "ein unruhiger Mensch" (mit aũ ) Ruhental; zu žauties 1;

2) "āksts, auša; plātīga, mutīga pe̦rsona" Kurmene.

Avots: ME IV, 790, 791

zibenis U., Adiamünde, AP., Arrasch, Bauske, Bers., C., Erlaa, Golg., Heidenfeld, Kl., Lubn., Saikava, Schnehpeln, Segewold, Selg., Sessw., Siuxt, zibens, -s, (masc. g.) AP., Jürg., zibinis Rutzau n. FBR. VII, 121, Oknist, zibins (gen. zibins [Gr.-Buschh.] od. zibina [Burtn., Ruj.] od. zibiņa (Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Memelshof]) L., U., zibine Dunika, Demin. acc. s. zibentiņu BW. 33704,5 var., der Blitz: pē̦rkuonu un zibini Glück Hiob 37. ar zibinu Jesaias 30, 30. priekš... pē̦rkuoņa nāk.., zibins Sirach 32, 10. pē̦rkuoņi, zibeņi (Var.: zibiņi), saspārdāt vīra māti! BW. 23177, 10. nu tava subene zibiņus (Var.: zibenis) metīs 18228. zibiņus mest St., stark blitzen. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. pē̦rkuons rūcis un zibens metis LP. VII, 464. zibins me̦tas L., es blitzt. zibins (ie)sper U., schlägt ein. stāvēja it kâ.. zibens saspe̦rts Mērn. laiki 173. kâ... zibiņa trāpīts Austr. kal. v. J. 1893, S. 27. tur tevi zibins sitīs... 9 asi iekš zemes Br. 70. zibiņi laistījās pie debesīm LP. VII, 471. zibiņi šķīlās 972. pret vakariem zibeņi šķils Stari II, I 12. zibiņi cē̦rtas Lāčpl. 31. zibiņi šķīst 46. zibins šaudās LP. II, 83. zibeņi drāžas Aus. I, 6. sāk zibeņi krustuoties LP. V1I, 497. ve̦lns aizlaidies kâ zibins I, 164. skrien kâ zibens Aus. I, 106. jaunā ziņa... kâ zibens izplātījās Krilova pas., S. 79. laidis zibiņa ātrumā LP. III, 104. zibens pavedieni Rainis Tāļas nosk. 36. bula zibens St., Wetterleuchten; bula zibins L., Mehltau. Zu zibt

Avots: ME IV, 715, 716

ziņa,

1): "gefliessentlich" ME. IV, 724 zu verbessern in "geflissentlich". svešu zemju z., vienuota ar tālavju amatnieka ... gudrību Vindedze 174. mūsu z. (Kenntnis)
tur maza Orellen. strādāt ar ziņu (mit Bedacht) Kaltenbr. viņai kāda piena z.: tik vājas guovis un piena daudz! Frauenb. runāja, pat pa divi, trīs reizē, ziņā vai neziņā Jauns. Raksti IV, 33. Miķelis visur iekšā jaucas, z. vai neziņa III, 39. z., neziņa, - nevajaga runāt ("dummes Zeug soll man nicht sprechen") Lubn. bez ziņas (ohne den Preis zu kennen) jau nemaksā Frauenb. gardumi tika ē̦sti bez ziņas (masslos), juo naudas bija diezgan Jauns. Raksti IV, 30;

3): dievam nav z. par liêtu Frauenb.;

4): tikām vārda pilnā ziņā mieluoti Jauns. Raksti III, 25;

5): par ziņu "krietni" Daudsewas: viņš par ziņu ("gut")
nesamūrēs Wessen. es vēl nebiju par ziņu (= lāgā) durvis aizvēris Jauns. R., dz. un j. 33. ne viņa par ziņu ēda, ne dzēra Raksti III, 157. izkapts ... vēl jauna, par ziņu neieplāta 52.

Avots: EH II, 808

žuoklîtiês, shreiend, breitmäulig sprechen, schimpfen (prs. žuokluos) Bauske (mit uô ² ); "muti plātīt" Lubn. (mit uô); "ākstīties" um Friedrichstadt.

Avots: ME IV, 839

zvākšêt, -u, -ẽju,

1) schallnachahmendes Verbum (zvãkšêt Nötk.), bezeichnend den Lärm, der entsteht, wenn man Korn durch eine Röhre schüttet
Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln; wenn man auf eine Blechplatte schlägt (mit ã ) PS.; wenn man einen breiten Gegenstand ins Wasser wirft (zvãkš(ķ)êt) Schibbenhof; das Schnauben des Windes u. Wassers U.: bleķa plāte zvākš, kad pa tuo sit PS.;

2) plappern, schwatzen
Bewershof. Vgl. svākšêt.

Avots: ME IV, 767