Paplašinātā meklēšana

plẽšas,

1): vai bij dūkas, vai bij p. BW. 24156; ‡

3) ein gewisser Teil eines Aalnetzes
(mit è ² ) Saikava: šitai varzai man nuosējās smagi šauras p.

Avots: EH II, 294

plẽšas,

1) auch plēši L., U., der Blasebalg, der Balg an einem Musikinstrument
(am Dudelsack Bielenstein Holzb. 728 [aus Subbat] mit Abbildung): plēšas pūst LP. IV, 8;

2) Demin. plêšiņas Lautb., die Strassenharmonika
U., Seibolt MWM. VI, 643, Dok. A.: viens spēlēja plēšiņas, bet citi zaļā maurā dejuoja Janš. Dzimtene V, 45. Zu plèst.

Avots: ME III, 341

‡ al̃lêt Siuxt, -ẽju, raufen, reissen zerstören: allē visas malas kuopā Siuxt n. Fil. mat. 65. Refl. -tiês, albern, tollen, lärmen, unartig sein: plēšas un allējas, iet tâ kâ negudri Siuxt n. Fil. mat. 65. stāvi rāms! neal̃lējies tik daudz! Ahs.

Avots: EH I, 68

dìenišķs, dìenišķîgs, täglich: mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! ar muokām viņš dienišķuo ē̦d. vecenīte nuoplēšas ar darbiem un raizēm dēļ dienišķas MWM. VIII, 592. [Ein Adverb in der Bedeutung "täglich" Passio v. J. 1587: es essme deniske py yums ssedeis.]

Avots: ME I, 483

‡ gumžiņas Nerft, eine Harmonika ("gumžiņu vidējā daļa - plēšas - ir sagumzīta, saluocīta").

Avots: EH I, 420

izplèst (li. išplė̃sti), izplest, tr.,

1) ausbreiten, ausspreizen:
spārnus, palagu. [es izplešu ruokas Glück Jes. 65, 2.] kâ ragana ar izplē̦stiem matiem, mit zerzausten, fliegenden Haaren. skrej bitīte, izplet spārnus BW. 12333;

2) aufsperren:
acis. Refl. - tiês, sich aus -, verbreiten, sich ausdehnen: nuo šiem ir izplē̦tušās pagānu salas I Mos. 10, 5. zīlīte izplēšas lielāka Konv. ² 269. liesmas izplētās neticamā ātrumā. bija jau diena izplē̦tusēs Rīg. Av.

Kļūdu labojums:
skrej bitīte = skrej, bitīte
zīlīte = acu zīlīte

Avots: ME I, 782, 783

I ķeglis od. * ķegle,

1) "?": plēšas kustina kādu kārtiņu ar ķegli Konv. ² 4104 ;

[2) ķeglis Arrasch, = kāsis ; in Nötk. sei ķeglis ein Baumast oder Wipfel mit belassenen Stümpfen der Seitenäste zum Kleideraufhängen oder Herausscharren der Kartoffeln ;

3) ķeglis "ein paseklis für Hanf"
Aahof ;

4) ķeglis Aahof, = braũķis 1. Aus d. kegel "Knüppel, Stock"?]

Avots: ME II, 359

‡ II lìga ² ,

1) in der Verbind. līg[a]s dziesma Römershof n. FBR. VIII, 99 "līguošanas dziesma"; lìgas ² Lös., Johannislieder;

2) lìgas ² , Kräuter (Wiesenblumen), die man am Johannisabend pflückt
Auleja: pieplēšas līgu, iet salasījušās da citai salai (Dorf).

Avots: EH I, 747

līguotne, ‡

6) (od. *līguotnis?)

"?": tã (scil.: kastīte), kad līguotni (eine Springfeder?)
paspiež, izplēšas ... liela Pas. VI, 346.

Avots: EH I, 748

mĩt (li. mìnti), minu od. miņu Essern, Mesoten, Nerft, Kand., minu od. mĩnu Kand., tr.,

1) treten:
ve̦lns licis ar zirgu mālus mālus mīt LP. V, 146. suns sunim uz astes nemīs. ir pelīte čīkst, kad tuo min. tas vairs mauru nemīs, der wird bald ins Gras beissen. e̦smu savu mūžu diezgan svešu slieksni minis, ich habe genug im fremden Dienste gestanden. plēšas mīt, Blasebälge treten. ādu mīt, gerben; mītas pastalas, gegorbene Pasteln. papēžus LP. VI, 486;

a) auf den Fersen sein:
pilskungs arī pakaļ un tur˙pat jau gandrīz min papēžus LP. VI, 486;

b) die Beine in Bewegung setzen:
dzīŗu dienā ve̦cākās māsas jau itin agri papēžus vien min LP. II, 16. tē̦va pē̦dās mīt, in die Fussstapfen des Vaters treten. kājām mīt,

a) mit den Füssen treten,

b) nicht beachten:
ēdiet, luopi zaļu zāli, kājiņām neminiet! BW. 29002. paēdis min medu ar kājām, izsalkušam pat garuoza salda. min valuodas kājiņām Ltd. 1202. tu mini manu labuo sirdi pa kājām A. XV, 265. gailis min vistu;

[2) mit Heisshunger essen, einhauen
Seew. n. U.: min nu kāpuostus!] Refl. - tiês,

1) treten, trampeln:
minas kâ uz āžādām;

2) [li. mintis] ringen
[Kokn. n. U., Wessen]: sāk ar ve̦lnu mīties LP. IV, 58, (gew. lauzties, cīkstīties). [Zu apr. mynix, ai. (nom. pl.) carmamnāḥ "Gerber", urslav. тьпǫ "knete, reibe, zertrete", ir. men "Mehl", gr. ματεῖ· πατεῖ Hes. u. a., s. Persson Beitr. 562, Stokes Wrbt. 208, Boisacq Dict. 614, Fick BB. III, 165 und XXVIII, 104, Osthoff MU. IV, 44; s. auch mîksts, mîcît.]

Avots: ME II, 648

muka,

1) ein Sumpf, in welchen man einsinkt:
muka ir vieta, kur mūkas Rn.;

2) etwas, was sich leicht ablöst, abgeht:
cūkai sari, nuokautam putnam spalvas nuogāja kâ muka Al.;

3) vienâ mukâ, in einem Zug, ohne Unterlass, in einem fort, zusammen:
tur jau jānuoplēšas ar teļiem vienā mukā Etn. I, 7. bē̦rni brē̦c un kliedz vienā mukā LP. IV, 179. acumirklī visi vienā mukā duodas pie vārtiem I, 23. visas lē̦kušas vienā mukā IV, 222;

4) "?": vari gan mukā mest. līdz dabūsi Apšciems. Zu mukt.

Avots: ME II, 663

ņagât, -ãju, Denominativ von ņaga, tr.,

1) sich gierig etwas aneignen;

[2) wühlen, mischen
Linden in Livl., Kokn., Selsau, AP., Serben];

3) gierig, viel essen
Mar. n. RKr. XV, 128, [Serben]. Refl. -tiês, herumwühlen, charmieren: kuo jūs ņagājaties pa bļuodu? neņagājies nu ap jaunkungiem! Blaum.; [sich mit einer schmutzigen oder gehässigen Sache befassen: bē̦rni ņagājas pa māliem. kaimiņi plēšas un ņagājas caurām dienām Jürg.; "sich raufen" Alswig, Hofzumberge (ņaguoties); "draiskuoties; ar ruokām darbuoties": neņagājies nu pa netīrām smiltīm! Druw.; "mit den Fingern in die Speise fahren" Erlaa].

Avots: ME II, 895

ņar̂kstêt Mat., ņar̂kšķêt, ņar̂kšêt C., ņārkšķêt Spr., -u, -ẽju, intr., schwatzen, brummen, weinen, flennen Spr.: bērniņi čīkstēja un ņarkstēja Purap. kuo tu ņarkši? Mag. XIII, 2, 56. plēšas, ka ņarkš vien Paul.; ņarkšêt, weinerlich sein (von Kindern) Linden n. U., knarren Taurkaln n. U.: [jaunās kurpes ņârkš 2 (= čīkst). ka nevar klusu paiet Dunika]. Refl. ņarkšķîtiês, (aus Eigensinn) weinen Spr. [Zu ņe̦rka, ņirkstis u. a., s. Persson IF. XXXV, 210 und Fick Wrtb. III ⁴ , 520 f.]

Avots: ME II, 896

‡ ne̦r̃kšêt (sic!), -u, -ēju Seyershof, Schallverbum: suņi ne̦m ka ne̦rkš (bellen wütend) un plēšas. meitē̦ns visu dienu ne̦rkš ("ir nemierīgs, plēšas un raud"), - nevar atklausīties.

Avots: EH II, 18

ņe̦rru ņe̦rrām kaķi, suņi plēšas, die Katzen, Hunde beissen sich, jämmerlich miauend, bellend Aps., Lub.

Avots: ME II, 901

oņeris [Dond.], oņera, comm., ein Alberner, Ausgelassener: puišelis liels oņera, ar meitām plēšas Dond.

Avots: ME II, 908

paplêst [li. paplė̕šti], tr., etwas reissen, spleissen: aude̦klu, skalus. Refl. -tiês, sich ein wenig raufen, prügeln: vīrs paplēšas ar sievu MWM. VIII, 242.

Avots: ME III, 82

pãrmĩt,

1) hinübertreten, den Fuss ausschreitend hinübersetzen:
p. kāju pār grāvi Warkl.;

2) zertreten, durchtreten:
zirgs bē̦rnam pārmina kāju;

3) tretend beschädigen:
p. plēšas pušu Arrasch;

4) p. paminu, den unrechten Tritt (einer Orgel) treten;

5) p. labību rijā, Getreide in der Dreschtenne durchtreten
N.-Peb. Refl. -tiês, übertreten: zirgs pārminies, das Pferd ist übergetreten, hat die Stränge zwischen den Beinen Für. I, unter mīt.]

Avots: ME III, 168

‡ pirplēsis, = stagaris 1 (?): p. (stāgars) sastuopams jūŗā, arī upēs un e̦ze̦ruos; pirplēšu tēviņi bieži vien plēšas ar savām mātītēm Zundu P. 1898 III, 25.

Avots: EH II, 238

I plêst,

1): zâli p. (= plūkt) Auleja. linus p. Kaltenbr. (hier auch l. plūkt), Līvāni, Lubn., Pilda, Warkl., Zvirgzdine, Pas. IX, 223 (aus Serbig.); kādu ȩ̄ku p. (niederreissen)
AP.;

2) "skaldīt kuo cietu" Kaltenbr.: p. ("platzen machen, sprengen"
AP.) akmeņus;

3): aizskrējis kâ plȩ̄sts Pas. VIII, 82;

4): auch AP., Iw., Mahlup, Sonnaxt, Strasden: meža kungs ierādīja, kuŗā vietā var p. Mahlup; ‡

5) angestrengt laufen
Auleja; energisch etwas tun, beginnen: kai plēsēm nuo ȩzȩra da sȩ̄tai! Auleja. uz rīta līt[u]s plēse līt Kaltenbr. līdz kuo nāca laiks, jis... plēsa vaļā (fing an zu singen) Jauns. Raksti VIII, 348. Refl. -tiês,

2): "dauzīties, truokšņuot" Siuxt;

3): viņš pats jau tik plēšas pa mājām, - dȩ̄ls ne˙maz Strasden. p. uotram virsū, sich aufdrängen
ebenda. kalējs, plȩ̄sdamies (gewaltsam eindringend) iekšā kambarī Ciema spīg. 179. kuiļuos p., läufisch sein (von Schweinen) Sonnaxt: cūka ilgi plēšas. kad guovs plēšas (ist läufisch), tā bļaun un lȩc citām mugurā ebenda; ‡

4) "kasīties" Sonnaxt; ‡

5) unversehens zerrissen od. abgerissen werden
Auleja: abari plēšas. ziedi pupām plēšas, kad rauj zâli nuost. Subst. plȩ̂sums,

3): auch AP., Auleja, Frauenb., Grob., Iw., Linden in Kurl., Pussen, Salis, Sonnaxt, Strasden; līdumu līst, plȩ̄sumu plēst BW. 24070; plêsẽjs, plȩ̂sãjs,

2): auch (plȩ̂sājs ² ) Orellen;

3): kâ plêsējs ² ("cilvȩ̄ks, kas neduod uotram mieru") viņš te staigā apkārt un rej citus cilvȩ̄kus Strasden.

Avots: EH II, 293

I plêst (li. plė̕šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341

saplêst, Refl. -tiês,

2): "sakauties" Orellen; ‡

3) = sapũlêtiês Frauenb.: kad pašam sava dzīve, tad dikti saplēšas.

Avots: EH II, 437

I skrabêt,

3): zirņi pūslī skrab Auleja. kuldas skrabēja ar riekstiem Kaltenbr. suns plēšas aiz durvīm, ka skrab vien Sonnaxt.

Avots: EH II, 506

šļûdît, ‡ Refl. -tiês, gleiten (?): (zirgam) sāni cilājās kâ plēšas, āda šļūdījās pār ribām A. Upītis Pirmā nakts 246.

Avots: EH II, 647

spante "?": kīlis, nuo kura izplēšas uz sāniem ribas (spantes) Konv. ² 2049.

Avots: ME III, 985

švūkstêt,

1) = švīkstêt Nötk., zischeln, plaudern, lärmen Mag. III, 1, 137; = čūkstêt (mit ũ) Roop, Schujen, Smilten; "neskaidri, gari šnākt" Druw.: alus muca švùkst ^2, kad izrauj sviķi Adsel. saspiests gaiss spiezdamies pa šauru spraugu švùkst ² Bers. caurās plēšas švùkst ^2, juo gaiss švūkstē̦dams spiežas laukā Druw. n. RKr. XV11, 83, viss lādiņš izskrēja švūkstē̦dams gaisā Vīt.; leise erzählen Bolwen; flüstern (geringschätzig) Adsel (mit ù ^2). Aus švīkstêt + čūkstêt?

Avots: ME IV, 120

I tùost C., Schujen, tùost ² Adl., Aps., Bewershof, Selsau, tuôst ² AP., Salis, Wahnen, tuost U:, Fest., Kaiz., N: Peb., Nötk., Zaravič, -šu, -su, stöhnen, keuchen U., ächzend, stöhnend atmen Aps., fauchen, schnaufen V.: guovs tuoš, die Kuh stohnt Jürg. (mit uô ² ), U., Wahnen. zirgs tuoš, das Pferd keucht Peb. n. U. tik daudz pieē̦d, kad apgulstas, tad tuoš vien AP. smagi tuosdams Upmalis mucu bīdīja . . . uz augšu Druva I, 1243. saliecies gāja smagi tuosdams Kaudz. Izjurieši 93. plēšas tuoš Duomas I, 255. Nach Büga LM, Iv, 444, mit uo aus ide. õu zu tust; doch könnte uo hier auch auf ide. u̯ō (vgl. tvest) zurückgehen.

Avots: ME IV, 286

vẽjuôt,

1): (dejuojuot) brunči vējuoja straujuos luokuos A. Upītis Pirmā nakts 164. gaisā vējuoja silti maija vēji Ciema spīg. 3. Annele, vējuodama (hauchend, blasend)
kâ plēšas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 20. krē̦sla vējuoja augstu pār pilsē̦tu J. Veselis Dienas krusts 99:

2): auch Frauenb.;

3): kaltē̦tuos sapalus, kas ... vējuoja aiz ustabas paspārnē Austriņš Raksti VII, 205; ‡

4) stieben (?):
smiltis vējuoja zem braucēju zirgu pakaviem Ciema spīg. 212. Refl. -tiês,

2): albern sein
Serben; ‡

3) sich leicht bewegen (?):
katra matu cirta viņai vējuojās gaišā priekā Jauns. Kapri 137.

Avots: EH II, 775

vēkšinât AP., C., Dunika, PS., Schujen, (mit è ² ) Golg., Schwanb., Sessw., Vīt., (mit ê ² ) Jürg., Karls., vēkšinât Wid., vêkšķinât ² Bers., KatrE., Lubn., Saikava, Sehren, vēkšķinât Ruj. n. U., zum Blärren, Plärren veranlassen U., schreien, weinen machen, lassen: kuo tu mazuo brālīti vēkšini? Vīt. vēkšināja . .. plēšas, ka ne atklausīties nevarēja Latv. (paegļus) likt uz uguns un tuos vēkšķināt Kaudz. Izjurieši 215.

Avots: ME IV, 555

I žàrtavât ² Saikava, žàrtavuôt ² Saikava, laut sprechen; žartavât Kaltenbrunn, žartavuôt Spr., Gr. - Buschh., Warkl., scherzen: tirgā ļaudis žartavuo Saikava. jauni puiši ar meitām žartavuo (plēšas). Nebst li. žertavóti "scherzen" aus poln. žartować dass.

Avots: ME IV, 789