Paplašinātā meklēšana

àizčĩkstêtiês, etwas zu knarrem anfangen: durvis aizčīkstējās MWM. X, 10.

Avots: ME I, 21

àizčĩkstinât,

1) Knarren verursachend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend) sich entfernen
Heidenfeld, Lems.;

2) zum Weinen bringen:
nu tu atkal esi bē̦rnu aizčīkstinājis Bers., Schwanb., Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 16

čĩkstala, eine weinerliche, unzufriedene Person. [Vgl. cīkstalas.]

Avots: ME I, 415

[čĩkstas Salis, eine Pflanze; vgl. cīkstas und čīkstene 1.]

Avots: ME I, 415

I čīkste,

2): "kaite ruokas luocītavā" Wessen.

Avots: EH I, 292

I čīkste,

1) [čîkste ² Ruj.], ein knarrender Schuh
Alm.;

2) Schmerz in den Gliedern
Ruj. [Vgl. cīkste 1.]

Avots: ME I, 415

[II čĩkste, auch čĩksts Salis, čìksts ² Mar., Bers., čĩkstis Ronneb., Drosth., ein weinerlicher Mensch Kreuzb., Warkl., Dond., Wandsen].

Avots: ME I, 415

‡ III cìkste ² PV., wer zu feilschen pflegt.

Avots: EH I, 292

[čīksteklis Posendorf, čĩkstēklis Peb. "ein Gegenstand od. Mensch, der čīkst".]

Avots: ME I, 416

čīkstene, ‡

3) ein Ackerunkraut
AP.

Avots: EH I, 292

čīkstene,

1) [čìkstene ² Lis., Bers.], grosse Fetthenne (sedum vulgare)
RKr. II, 78;

2) čĩkstene, ein essbarer Pilz
Dond. Vgl. cīkstenes.

Avots: ME I, 416

[čîkstenis PS., ein knarrendes Bett; vgl. cīkstens.]

Avots: ME I, 416

čĩkstêt: auch AP., Orellen, mit ì ² Warkl., Zvirgzdine;

1): knarren
(mit ì ² ) Saikava;

2): peles čĩkst Ramkau; sich beklagen
Saikava; senāk bē̦rnus svieda lāvā un pēra, ka čĩkstēja vien Siuxt. ‡ Refl. -tiês, klagende Töne von sich geben (?): kā iekš sāpēm tev jāčīkstas Vecā Vidzemes dziesmu grām., 4. Strophe des Liedes Jēzus, taisnais dieva dē̦ls.

Avots: EH I, 292

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- ² Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416

čĩkstê̦tājs,

1) wer od. was knarrt, piept;

2) Schmerz in den Gliedern, Rheumatismus
Etn. II, 134.

Avots: ME I, 416

‡ čîkstêtiês ² Dond. n. FBR. V, 128, = cīkstēties, ringen, kämpfen.

Avots: EH I, 292

čĩkstiens, das einmalige Knarren: laikam viņš maldījies čīkstienu dzirduot Etn. II, 89.

Avots: ME I, 416

‡ čīkstîgs,

1) weinerlich, ungeduldig
AP. (mit ĩ ), PV.;

2) zu feilschen liebend, geizig
Ar., PV.

Avots: EH I, 292

čĩkstinât, ‡ Refl. -tiês, knarren: vārtus, uz kuriem čīkstinājies vēja gailis Pas. IV, 95.

Avots: EH I, 292

čĩkstinât, fact., knarren, piepen machen, kläglich ertönen lassen, spielen: durvis č. citi putni savus bē̦rnus pa kūliņu čīkstināja BW. 2127. putni čalina, čīkstina un vīteruo savu rīta dziesmu. čīkstināt pijuoli, plēšiņas. Vgl. cīkstinât.

Avots: ME I, 416

‡ čīkstine Warkl. "augs dārzuos".

Avots: EH I, 292

‡ čĩkstiņi Salis, eine auf trockenen Flussufern wachsende Pflanze (= čīkstene 1 ?)

Avots: EH I, 292

‡ čìkstins ² Warkl.,

1) "instrūments, ar kuo čīkstina";

2) ein Mensch,
der čīkst.

Avots: EH I, 292

‡ čīkstis Wolmarshof, ein weinerliches Kind.

Avots: EH I, 292

‡ čĩkstîtiês NB., ringen, kämpfen.

Avots: EH I, 292

čĩkstuoņa,

1): auch PV.;

2): auch AP.; ‡

3) jem., der zu weinen oder sich zu beklagen pflegt
AP.; wer mit allem unzufrieden ist Saikava; ‡

4) wer zu feilschen liebt
PV.

Avots: EH I, 292

čĩkstuoņa,

1) andauerndes, lautes Knarren, Knistern, das Geknarre:
durvju č. A. XX, 122. nuo mākuoņiem vientuļā čīkstuoņā birst sniega pārslas;

2) etwas, was knarrt:
diezin, kamdēļ tev tās čīkstuoņas (knarrende Stiefel) vajadzēja Poruks. visās istabās čīkstuoņu krē̦sli.

Avots: ME I, 416

čīkstuonis, der Kämpfer. Vgl. cīkstuonis und auch čīkstuone.

Avots: ME I, 416

[čìkstuone ² Warkhof, comm., čìkstuonis ² Domopol, ein viel weinendes Kind.]

Avots: ME I, 416

‡ II čĩkstuônis ² Frauenb., jem., der weder krank, noch gesund ist.

Avots: EH I, 292

čīkstuoties, -êties, -îties, = cīkstīties, - uoties, -êties.

Avots: ME I, 416

I čīksts "?": pa čīkstiem, pa purviem LP. III, 8 (um Mitau).

Avots: ME I, 416

II čīksts,

1) wer zu feilschen liebt (mit ì ² ) PV.

Avots: EH I, 292

[II čīksts,

1) ein Mensch, der beständig klagt
(" čīkst") Bers., Schujen;

2) čĩksts, ein knarrender Baum:
ve̦cais čīksts nuocirsts Schujen.]

Avots: ME I, 416

[III čîksts ^2, eine Sehnenverrenkung (im Handgelenk) Ruj.]

Avots: ME I, 416

‡ čīkstulîgs PV., = čīkstîgs I.

Avots: EH I, 292

čīkstulis,

1): ein sich beklagender Siechling
Fehteln, PV.; ‡

2) wer zu feilschen liebt;
‡

3) "kas čīkst": žīds brauc ar saviem čìkstuļa ² ratiem Saikava.

Avots: EH I, 292

[čīkstulis Weinsch., jem., der sich viel beklagt (čīkst).]

Avots: ME I, 416

ìečĩkstêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu knarren, aufknarren: iečīkstējušās kūts durvis Etn. II, 89. reiz nuo reizes iečīkstējās kamanas Apsk. v. J. 1905, S. 49.

Avots: ME II, 7

‡ ìečĩkstinât, knarrend (knarren machend) sich hineinbegeben: rati iečīkstināja palievenī. iečīkstējās... durvis... un iznāca... meitieša stàvs... tā nuospļāvās un... iečīkstināja... atkal iekšā Kaudz. Izjurieši 51.

Avots: EH I, 507

izčĩkstêt, gew. refl. - tiês,

1) gründlich, lange Zeit knarren:
izčīkstēj[u]šas, izgrabēj[u]šas paliek ceļa maliņā (kamaniņas) BW. 31838;

2) lange flennen, weinen, unablässig bitten:
bē̦rns izčīkstējās, beigās aprima.

Avots: ME I, 723

nùočĩkstêt,

1): gulta saluocījās,... vairākkārt nuočīkstē̦dama Janš. Līgava II, 133. meita neapmierināta kaut kuo nuočīkstēja un lē̦ni aizgāja Riga u. a.

Avots: EH II, 37

nùočĩkstêt, nùocĩkstêt, intr.,

1) einen knarrenden, knackenden, quiekenden, quietschenden Laut von sich geben:
lai nuočīkst(nuocīkst) tie puisīši, kas meitiņas nicināja BW. 8981. durvis nuocīkstējušas LP. VII, 426. suoļi apmākti nuočīkstēja pa biezuo grīdas se̦gu MWM. VIII, 491. meldiņš lāgā neveicas, tâ teikt, nuočīkst vien;

2) längere Zeit knarren, quiken, wimmern:
tâ viņš nuočīkstēja, kâ ve̦cs kuoks, vēl divus gadus Latv. [Refl. - tiês, =nùočĩkstêt, 1: duris nuočīkstējās vien Lis.]

Avots: ME II, 770

nùočĩkstinât, fakt. zu nùočĩkstēt, knarren, quietschen machen, knarrend abspinnen, eine Strecke Weges knarrend zurücklegen, ein Lied ableiern: pa dienu viņa var nuočīkstināt divas kuodeļas Jauns.

Avots: ME II, 770

pačĩkstêt, intr., ein wenig knarren: pāčīkstējā vāŗa durvis VL.

Avots: ME III, 14

‡ sačìkstêt ² Saikava, eine längere Zeit hindurch knarren: nuo pat baznīcas tâ rati sačīkstēja da pat mājai.

Avots: EH XVI, 401

‡ sačìkstinât ² Saikava, weinen machen (geringschätzig).

Avots: EH XVI, 401

uzčĩkstêt,

1) sich knarrend hinaufbewegen
(perfektiv), knarrend hinaufgelangen: kamanas uzčīkstēja kalnā Saikava;

2) piepend, weinend, klagend aufwecken:
nečīksti! uzčīkstēsi mazuo! Bauske.

Avots: ME IV, 322

čẽkstêt, -u, -ēju, hörbar atmen, keuchen, wie die Brustkranken, ängstlich piepen, quietschen: krūtis, putniņš kaķa naguos čē̦kst. Oft in Verbindung mit čīkstēt: tur kas čīkst un čē̦kst Etn. IV, 143. [Vgl. li. kė˜kšti "плакать".]

Avots: ME I, 411

‡ II čîkala ² Seyershof "lieta, kas čīkst": nevaru ar tādām čīkalām (čīkstuošiem ratiem) braukt.

Avots: EH I, 292

čīkuoņa,

1) ein Geräusch
Fest.: klausīties čīkuoņā; [wohl zu čĩkât];

[2) nach Siliņ u. a. sei č. ein Mensch
od. Gegenstand, der čīkst].

Avots: ME I, 416

‡ danìla ² (> ostle. dańèila) Nautrēni, comm., ein Kind od. ein Hanstier, das unablassig um die ErfülIung eines Wunsches bittet resp. weint (čīkst): grauž kaî d.. cikam dzert dabā. Ebenda ein gleichbed. nadīla. Etwa aus r. надоѣдливый "überdrüssig" umgebildet?

Avots: EH I, 307

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

džīga,

1): Plur. džĩgas Dond. n. FBR. V, 129 "= ģīgas"; ‡

2) "kas daudz čīkst" (mit î) Kalz. n. Fil. mat. 26: tāds kâ dž.

Avots: EH I, 366

I dzir̂kste, n. U. auch dzirksts (gen. s. dzirksts od. dzirksta). dzirgzde. Gliederreissen, Gliederschmerz, Rheumatismus [Lähmung U.], Gicht, auch [cirkste] und (luocītavu) čīkstē̦tājs genannt Etn. II, 134; dzirkstes sāpēm nuomuocīts Kronw. dzirkste man ruokā ieme̦tusies [um Bauske], dzirksti siet, bindend heilen Etn. II, 148. [Zu li. girgždėlė˜ "скрипѣнiе в суставах", girg(žd)ė´ti "скрипѣть" gir̃kšterėti "ein klein wenig knarren", s. Leskien Abl. 327.]

Avots: ME I, 553, 554

I ģīga,

1): raut ģĩgas vaļā Rutzau. rijā kuokles, namā ģīgas BW. 23972, 11;

3): "ein schlechter
(sliktas dabas) Mensch, der viel jammert (čīkst) Kalz., Lubn. n. Fil. mat. 27;

4) das Flennen
AP., Bers., Fest., Lerus., Sessw., (plur. ģīgas) Lub., Meselau, Zögenhof: galā tuomēr spruka ģ. vaļā, un galvu nuolicis uz piemūriņa, raudāju Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 867. laid nu ģĩgas vaļā! Zögenhof.

Avots: EH I, 428

ģīgât,

1): auch (mit ĩ) Dunika, Gramsden;

2): bittend, jammernd weinen
Sonnaxt: bē̦rns ģīgā, lai atduod viņa lietas; ‡

4) singen
(verächtlich): tai neģīgājuot vairs un ļaujuot gulēt Janš. Paipala 8; ‡

5) "langsam, nachlässig arbeiten oder sprechen"
Bērzgale; ‡

6) auf einer Hirtenflöte blasen
Serben; "čīkstināt" Jāsmuiža.

Avots: EH I, 428

grabêt, - u, - ẽju,

1) rascheln, rasseln, klappern:
kas tur čab, kas tur grab? BW. 30477. nedz čakst, nedz grab Aus. I, 102. jābrauc, vai čīkst, vai grab A. VIII, 68. ve̦cam puišam kauli grab BW. 13151. lietus grabē̦dams sitās pret luogu rūtēm Aps.;

2) faseln, schwatzen
Wain.: kuo jūs grabiet? LP. V, 146. grab kâ kažuociņš od. kâ ve̦cs kažulks od. kâ žīda rati. velti grabi tu, puisīti BW. 10873. Refl. - tiês, stark, vergnügt rascheln, rasseln, klappern: cik gribēju meitās iet, tik kažuoks grabējās BW. 20451; 12556, 1.

Avots: ME I, 635

‡ II gur̃kste Schibbenhof, (mit ur̂ ² ) Jürg., ein Stückchen Leder (Birkenrinde Laidsen), das, in einen Schuh gelegt, ihn beim Gehen knarren macht: zābakuos ielikta g, tâ ka zābaki ejuot čīkst Baltinow, Llvāni, Warkl., (mit ur̂ ) Serben, (mit ur̂ ² ) Gramsden.

Avots: EH I, 420

‡ izbļāvuôt, ausschwatzen, ausschreien: viņam nepatika tas, kuo Krūteža izbļāvuoja par čīkstuoņas parādu Kaudz. Izjurieši 160.

Avots: EH I, 435

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

ķem̃me,

1): ķemmes (plur. t.) AP.; zīda mati, ze̦lta ķ. BW. 29487;

2): auch AP., Siuxt; čīkst niedru ķ. villainīšu vēveŗam BW. 25349; ‡

6) ein hölzerner Pflock, der zwei übereinander liegende Balken verbindet
Siuxt; ‡

7) ķemmīte Siuxt, der Spund (Längszapfen, der in die Nut eingreift) an einem Brett.

Avots: EH I, 695

ķìkste ^2,

1) wilder Apfelbaum; auch die Frucht dieses Baumes;

2) kāda puķe uz lauka, kuŗai lapas čīkst, ja viņu burza pa pirkstiem Mar. n. RKr. XV, 122. [Wohl mit hypernormalem ķ- für č-.]

Avots: ME II, 388

‡ ķ ìkstine ² , sedum purpureum Oknist, eine gewisse Pflanze Gr.- Buschh. Wohl mit hypernormalem ķ für č, vgl. čīkstene 1.

Avots: EH I, 705

kuce [Zb. XV, 231], kuca U., die Hündin: kuce, kuce tautu meita BW. 30361, 1. kuca rīkus apmazgāja 21941. lapsa, kuce brīnējās 2292. Das Demin. kucĩte,

a) das die
paminas mit dem Schwungrade verbindende Holz Nerft;

b) das Holz, darin der Mahlstock der Handmühle steckt:
klaudz milniņš, čīkst kucīte BW. 669. milnu lieku kucītē 8076. [Ungewiss, ob eine selbständige, auf einem Lockruf beruhende Bildung, oder aber entlehnt (vgl. estn. kuts "Hündchen", bulg. kúče, ital. cuccio, alb. kutš "Hund" u. a.), s. Hübschmann Etym. u. Lautl. d. osset. Spr. 127, G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 218 f., Berneker Wrtb. I, 637.]

Avots: ME II, 298

kũjeniẽks (unter kũj(i)niẽks): kūjenieki, kūjas galus smērējiet, lai nečīkst kūjas gali, tumšu nakti staigājuot! VL.

Avots: EH I, 682

kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. ² 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. ² 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene ² II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]

Avots: ME II, 314, 315

lâcisks, bärenhaft, bärenmässig, plump: tūlīga, rupja un lāciska ruoka A. XII, 816. viņš iesācis pa˙visam lāciski XII, 93. lāciski čīkstēties, nach Bärenart ringen, indem der eine Ringende den andern umfasst Tals.

Avots: ME II, 435

I laža,

1) die Schlafbank, die Bettstelle, das Lager:
visi sēdēja katrs uz savas lažas Duomas II, 4. viņa ieliekas aizkrāsnī savā čīkstuošā lažiņā AU. puiši gula lažiņā BW. 30178, 4; die steinerne Bank um den Ofen zum Sitzen und Schlafen Peb. n. U.;

2) Lager, die Lagerung (= velde): bandas lini laižā krit, lagert sich
BW. 28306. lažā mieži, lažā rudzi (vgl. BW. 28165, 2). lažās krita ābuoliņš. [rudzi nuo lietus sakrituši lažā Dond.] pušām cirtu, lažā gāzu sarkanuo ābuobliņu BW. 28625, 2;

3) lažas, eine Art Raufe im Kuhstall:
lažas ir steļļveidīga ietaise guovju kūtīs, kur ieliek luopiem ē̦damuo [Mar.], Bers., Lub., Lasd., Laud., Smilt., Druw. [In der Bed. 1 könnte es aus r. лóже "Lager" entlehnt sein, während es in der Bed. 2 schwerlich aus dem Slavischen stammt; eher vielleicht nebst apr. lasinna "legt" (das auch nicht wie ein Lehnwort aussieht) von einer Wurzelform loģ (h) -; vgl. auch le. lež (ņ) a und lē̦zns.]

Avots: ME II, 433, 434

I lìkste [C. ], lìksts, -s,

1) etwas Krummes
[lĩkste Ruj. ], der Bogen [lìksts, -s PS. ]: tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu līkstītē (Var.: ritulā) BW. 21827; līkstu bultas, die Pfeife Liev.; [līkste, ein krummgebogener Stab zum Bänderweben Bielenstein Holzb. 417 ];

2) die Wiegenstange
[(li. lingstìs РФВ. LXV, 309 dass.) lìksts, -s, Ronneb., N. - Peb. ]: šūpuoļa līksts čīkst MWM. VIII, 241. kūmas taisījās braukt uz mežu pēc līksts BW. I, 187; [jede geschmeidige Stange U.; lîkste ² Segewold "die Angelrute"];

3) der Bügel an der Gerstensense;

4) der Henkel
[lîkste ² Dunika ];

5) der Reifen des aus einem Stück bestehenden Wagenrades
Etn. II, 97;

6) ein Teil des Hamens:
āms sastāv nuo līkstēm jeb gaŗām linumu strēmelēm. ik˙katrs zvejnieku saimnieks duod pa vienai līkstei Etn. II, 106; [s. auch Bielenstein Holzb. 650 ];

7) die (elastische) Feder
A. XX, 157; [līkstes, federnde Stäbe mit Schlingen zum Hasenfangen Bielenstein Holzb. 584, biegsame Holzfedern 588 ];

8) eine lange, dünne Stange zur Befestigung des Strohs auf Strohdächern:
līkstiņas - tievas, gaŗas bē̦rza vai elkšņa kārtiņas, ar kuŗam jumjuot piestiprina salmus. lìkstiņas piesien ar adatiņām pie kārtīm C. [In der Bed. 2 nebst li. lìngė dass. zu līguôt, vgl. auch Scheftelowitz IF. XXXIII, 141; dagegen in der Bed. 1, 2, 3, 4, 5 zu lìkt, lìekt. ]

Avots: ME II, 486, 487

lũkuôt, lũkât, -ãju, tr., intr.,

1) schauen, auf etwas sehen, absehen:
lai raud mana māmuliņa, eglītē lūkuodama BW. 17271. nelūkuoju augstu ļaužu, ne marguotu klēšu durvju; tuo vietiņu vien lūkuoju, kur aug maize tīrumā 25911, 2. ņem, bāliņ, skaistu sievu, nelūkuo bagātības! 12157. Sprw.: nelūkuo vīru pēc ce̦pures! lūkuot ist der term. techn. für die Brautschau: lūkuo mani, tautu dē̦ls! tu lūkuoji, es lukuoju: tu lūkuoji darbu manu, es tavu gudru paduomiņu 10210. lūkās tautas nuo kājām līdz pašam augumam 10502. lai tie man neaizliedza sen lūkuotu līgaviņu 8224;

2) mit abhäng. Infin. - versuchen, suchen:
jājējs lūkuoja kalnā tikt JK. V, 83. (viņš lūkuo ar me̦liem glābties U. lūkuo cirvi dabūt! U.] Refl. -tiês,

1) schauen, aufmerksam auf etw. sehen:
vārti čīkst, suņi rej, tec pie luoga lūkāties! BW. 14521. [viņš stīvi uz tuo meitu vien lukuojas U.] viņš lūkuojās ķiršu krūmuos A. XVI, 862;

2) sich umschauen, Brautschau halten:
ej pa˙priekšu, tautu meita, lai es tevi lūkuojuos! BW. 21197. rītu jās trīs tautieši manu augumu lūkuoties Ltd. 1068. šādi, tādi vēršu kupši mūsu meitas lukuojās BW. 12295. Subst. lũkuôšana, das Schauen, Besehen; lũkuôtãjs, lũkâtâjs, der Schauer, Seher, Freier: meitiņu lūkuotājs Ltd. 1171; lũkuôtãjiês, wer aufmerksam hinschaut, sich umschaut RKr. XVI, 246. [Zu li. lūkė´ti "ein wenig harren", láukti "harren", apr. laukīt "suchen", kāimaluke "sucht heim", sloven. lúkati "spähen, lugen", gr. λεύσσω "sehe", ai. lōcatē "erblickt", le. làuks (s. dies) u. a.; vgl. Persson Beitr. 372, Walde Wrtb.2 442, Berneker Wrtb. I, 743, Bezzenberger BB. XVI, 253, Trautmann Wrtb. 151.]

Avots: ME II, 519

I maks (li. mãkas), Demin. maciņš, verächtl. maķelis, der Beutel: izbēris nuo maķeļa labu kaudzīti naudas LP. VI, 805. Sprw,: kad makā neskan, tad gudrības trūkst. rublis akā vai makā, Devise eines Trinkers. suolīts makā krīt. maks skuopam čīkst nuo kabatas ārā ve̦lkuot. adāms maks, der Strickbeutel A. XX, 136; bultu od. bulšu m., der Kocher; naudas m., Geldbeutel; putekļu maciņš, der Staubbeutel. [Zu maksts (s. dies), li. mẽkeris "Geldbeutel", makšnà "Scheide", apr. danti-max "Zahnfleisch", aksl. mošьna "Reisesack", r. мошнà "Geldbeutel" und (?) ahd. mago "Magen", s. Wiedemann BB. XXVIII, 66, Stokes Wrtb. 197, Zupitza Germ. Gutt. 134, Trautmann Wrtb. 166.]

Avots: ME II, 554

mazbrãlĩtis, der kleine Bruder: šūpuoļa līksts čīkst vienmērīgi, Anniņai mazbrālīti miegā ielīguojuot MWM. VIII, 241.

Avots: ME II, 571

meñčîgs [auch Līn.], meņčīgs, menšîgs L.,

1) kurzweilig, komisch, lustig, spasshaft
L., PS., Paul., Mat.;

2) gerieben, gewandt, pfiffig, rührig, mutig, energisch
Smilt., C., [AP.], Kand., Popen: [kāds jauns, menčīgs burka Janš. Dzimtene V, 372.] kāds menčīgs zuobu ārsts zem liepas ceļa malā rāva zuobus, ka čīkstēja vien Latv. guovs menčīga un citām visām pa priekšu gājēja Etn. II, 120. menčīgs - kas ar+vienu māk kuo nekuo iegādāt, arī nagu palaidējs Etn. II, 97. menčīgs - kam darbs nuo ruokas iet; arī izveicīgu zagli sauc par menčīgu I, 137, Naud.; ["kas māk pielabināties" Biel. n. U.];

3) streitsüchtig, rechthaberisch
Stockm. n. Etn. I, 106;

4) leistungsfähig (sexuell)
Nigr., Katzd.

Avots: ME II, 601

mĩstîklas C., E., Grünh., Grob., mīstikles BW. 19075, 5 var., [Latvijas Saule 1926, S. 427 aus N. - Peb., mit Abbildung], mīste̦klas LP. VI, 411, mīstekles Krim., die Flachsbreche, ein Werkzeug zum Flachsbrechen: klab un čīkst kâ ve̦cas mīstīklas von schlechtem Gesange JU. plūc matiņus, sit galviņu, lauž kauliņus mīstīklās BW. 28354, 8. Singular: viņš tik tāds mīstīkla, mute vienmē̦r klab, von einem Schwätzer C., Smilt.

Avots: ME II, 647

mĩt (li. mìnti), minu od. miņu Essern, Mesoten, Nerft, Kand., minu od. mĩnu Kand., tr.,

1) treten:
ve̦lns licis ar zirgu mālus mālus mīt LP. V, 146. suns sunim uz astes nemīs. ir pelīte čīkst, kad tuo min. tas vairs mauru nemīs, der wird bald ins Gras beissen. e̦smu savu mūžu diezgan svešu slieksni minis, ich habe genug im fremden Dienste gestanden. plēšas mīt, Blasebälge treten. ādu mīt, gerben; mītas pastalas, gegorbene Pasteln. papēžus LP. VI, 486;

a) auf den Fersen sein:
pilskungs arī pakaļ un tur˙pat jau gandrīz min papēžus LP. VI, 486;

b) die Beine in Bewegung setzen:
dzīŗu dienā ve̦cākās māsas jau itin agri papēžus vien min LP. II, 16. tē̦va pē̦dās mīt, in die Fussstapfen des Vaters treten. kājām mīt,

a) mit den Füssen treten,

b) nicht beachten:
ēdiet, luopi zaļu zāli, kājiņām neminiet! BW. 29002. paēdis min medu ar kājām, izsalkušam pat garuoza salda. min valuodas kājiņām Ltd. 1202. tu mini manu labuo sirdi pa kājām A. XV, 265. gailis min vistu;

[2) mit Heisshunger essen, einhauen
Seew. n. U.: min nu kāpuostus!] Refl. - tiês,

1) treten, trampeln:
minas kâ uz āžādām;

2) [li. mintis] ringen
[Kokn. n. U., Wessen]: sāk ar ve̦lnu mīties LP. IV, 58, (gew. lauzties, cīkstīties). [Zu apr. mynix, ai. (nom. pl.) carmamnāḥ "Gerber", urslav. тьпǫ "knete, reibe, zertrete", ir. men "Mehl", gr. ματεῖ· πατεῖ Hes. u. a., s. Persson Beitr. 562, Stokes Wrbt. 208, Boisacq Dict. 614, Fick BB. III, 165 und XXVIII, 104, Osthoff MU. IV, 44; s. auch mîksts, mîcît.]

Avots: ME II, 648

‡ nadeila (mit ostle. a aus e, und ei aus ī ?) Nautrēni, ein Lebewesen, das zaghaft aber unablässig piept od. quickt, bis es seinen Willen befriedigt: čīkst kai n., lai paje̦m klēpī. tas sive̦na n. spiedz, lai duod tam ēst.

Avots: EH II, 1

ņar̂kstêt Mat., ņar̂kšķêt, ņar̂kšêt C., ņārkšķêt Spr., -u, -ẽju, intr., schwatzen, brummen, weinen, flennen Spr.: bērniņi čīkstēja un ņarkstēja Purap. kuo tu ņarkši? Mag. XIII, 2, 56. plēšas, ka ņarkš vien Paul.; ņarkšêt, weinerlich sein (von Kindern) Linden n. U., knarren Taurkaln n. U.: [jaunās kurpes ņârkš 2 (= čīkst). ka nevar klusu paiet Dunika]. Refl. ņarkšķîtiês, (aus Eigensinn) weinen Spr. [Zu ņe̦rka, ņirkstis u. a., s. Persson IF. XXXV, 210 und Fick Wrtb. III ⁴ , 520 f.]

Avots: ME II, 896

nâve: Demin. voc. s. nāviņ BW. 27328 (aus Lodenhof),

1): n. grib tuo slakter[i] kaut BW. 2137. savas nāves gaidīdami 13155. čīkst kâ rūgta n. 13044. vīrs pagalam ... un ne savā nāvē (d. h. durch Selbstmord;
zu diesem Ausdruck vgl. W. Schulze Kleine Schriften 133 ff.) Jauns. Neskaties saulē! 34. nāves miegā aizmigt Wessen u. a. kad jau būs pa nāvi (wenn zu sterben bestimmt sein wird), tad ne˙viens dakteris neatcels Siuxt. nāves kamzuolis Frauenb., ein Schimpfname. Zu den li. Entsprechungen s. auch Būga Arch. Phil. I, 57 und Fraenkel FBR. XI, 53.

Avots: EH II, 9

ņīkstêt,

1): auch Nerft; ‡

2) "pīkstēt, čīkstēt" Serbig. (mit ĩ ), Trapene (mit ì ² ), Ronneb.; peles ņīkst saspiežamas Seppkul; weinen (von Kindern)
Assiten; sich unwohl fühlend klagen, ächzen; verdriesslich über etwas klagen Vank.; ‡

3) weinend
(murrend Durben, Wolm.) widersprechen (mit ĩ) Seppkull; ‡

4) weinend
prasīt Pabbasch.

Avots: EH II, 115

nĩšķêt,

2) ("čīkstēt"): auch Saucken; cūka apē̦d zâles, ka nīšķ vien Sonnaxt.

Avots: EH II, 26

[nĩšķêt (?)"tiepties" Salis; nīšķêt "čīkstēt" Ekengraf: gulta sāk nīšķēt.]

Avots: ME II, 747

‡ nùobŗikstêtiês, = nùobrīkšķêtiês: gulta ... iečīkstējās un nuobŗikstējās Janš. Dzimtene III ² , 157.

Avots: EH II, 35

II nùodrekšķêt ["- nùočīkstêt" Talsen]: rati nuodrekšķēja A. VIII, 1, 202; [Autz.; kaķis apgāza traukus, ka nuodriksnît".].

Avots: ME II, 776

‡ nùokver̂kstêt "nuočīkstēt, nuopļāpāt" Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 28: nuokverkstēja visu dienu.

Avots: EH II, 58

‡ nùonerkstêt "griezīgi, asi nuočīkstēt" Kalz. n. Fil. mat. 28: nuogrieza, nuo˙ņerkstēja vien.

Avots: EH II, 72

nùožīkstêt "?": korģis nuožīkst tam gar ausīm MWM., VIII, 492; ["nuočīkstēt" Kursiten: jaunām pastalām auklas cauri ve̦lkuot āda nuožīkst Drobbusch; erdröhnen: kuoks nuogāzās, ka nuožīkstēja vien N.-Peb., Bauske].

Avots: ME II, 894

‡ ņur̂šķêt Saikava "čīkstēt": bē̦rns gruozās pa šūpuoli un ņuršķ; undeutlich sprechen (mit ur) A.-Schwanb.

Avots: EH II, 117

pàisît, [paîsît ² Bl., pàisīt ² Kreuzb., Warkl., Kl., Lis.] (li. paisýti "(die Gerste) abklopfen"), tr.,

1) Flachs brechen
[Wallhof n. Manz. Lettus], Birzm., [Lis.], Nerft, Mar., L.: pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama (Var.: paisīdama) BW. 21901. visi riteņu spieķi izkaltuši, čīkst un klab, itin kâ kad linus paisa Ltv. [salmus pàisît N.-Peb., Stroh zum Füttern (ähnlich wie Flachs) brechen];

2) Flachs schwingen
Etn. III, 91, Freiz.;

3) für kaisît Ruhental;

4) fig., schütteln, prügeln:
es viņu paisīju kâ pe̦lavu maisu Mar.;

5) aus der See stürmen
L. (offenbar mit paizīt vermengt). [Nebst piesta, pist zu aksl. pьxati "stossen", čech. pěchovati "stampfen", ai. piṣ̌ṭá-ḥ "gemahlen", pēṣ̌ṭar- "Zerreiber", av. pišant- "zerstampfend", la. pistor "Kornstampfer", mnd. vīsel "Mörser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 1, Trautmann Wrtb. 220 f.]

Avots: ME III, 34, 35

‡ paņârkšêt ² Dunika, = pačīkstêt: veruot dures paņārkšēja.

Avots: EH XIII, 161

pêcpusdìna, der Nachmittag: pa svētdienu pēcpusdienām A. v. J. 1899, S. 87. ja ceļmalā zīle čīkst, tad... pēcpusdienā - nelaime Etn. II, l72.

Avots: ME III, 205

ragavas: auch A.-Ottenhof, AP., Fest., Gr.-Buschh., Heidenfeld, Lemb., Linden in Kurl., Meselau, Oknist, Ruj., Saikava: čīkst r., zviedz zirdziņš BW. 709, 1.

Avots: EH II, 349

ragavas, ragus (nom. pl.) Salisb., raguvas Wallhof, ragutas Katzd., Demin. ragaviņas, ragutiņas, raguotiņas Salis, verächtl. raguteles BW. 23552, die Ragge (prov.), der flache Holzschlitten (das Demin. bezeichnet meist den Rodel-, Kinderschlitten): Sprw. čīkst kâ ve̦cas ragavas. uzvilcis baļķi ar visām ragavām vajadzīgā vietā Upīte Medn. laiki. ielēcis saimniekam ragūs LP. VI, 76. kad puisīši mežā brauc, ciemā te̦k ragutiņu (Var.: ragaviņu) BW. 12742, 1. pieci puiši taisa vienas ragutiņas 7289. vienu slieci raguteles (Var.: ragaviņas) 23552. darīš[u] vieglas ragutiņas 29946, 1. - Als Bed. dieses Wortes gibt St. auch "Kinderfiedel" an. was wohl nur lokal vorkommen mag. Nebst li. rãgės dass. zu rags, s. Thomsen Beröringer 211; Bietenstein Holzb. 555 und Būga KSn. I 232; die Form ragutas ist auf Grund des Demin. ragutiņas (zu ragus) entstanden.

Avots: ME III, 465

‡ saņùkšêt ² Auleja "klusi nuočīkstēt": luocekļus kustinuot saņūkšēja kauli.

Avots: EH XVI, 434

‡ šer̂kstêt Lubn. "čīkstēt": kakls šerkst.

Avots: EH II, 625

slê̦gtuve, das Schloss (zum Schliessen): iebāza... atslē̦gu slē̦gtuvē Janš. Dzimtene ² I, 53. atslē̦ga slē̦gtuvē nuokrinkšķē̦dama apgriezās Bandavā I, 39. bultes un slē̦gtuves čīkst MWM. XI, 245.

Avots: ME III, 928

I smīkstêt: smĩkst (geben gewisse Laute von sich) sivē̦ni, gribē̦dami ēst Kolberg; "tielēties (čīkstēt) gribuot kuo dabūt" Grawendahl (mit ì ² ), Schwitten (mit ĩ ). ‡ Refl. -tiês, knallen, schallen (von einem Schlag): drīz ... smīkstēsies Tdz. 59331, 14.

Avots: EH II, 539

šņe̦r̃ga: wer an der Speise mäkelt Lemb., Smilt.; "kas šņe̦rgājas" (mit e̦r̂) PV.; "čīkstulis, raudulis" (mit e̦r̂) PV.; iegādāts tāds š. (= šņerglis 4; gemeint ist ein Ferkel), kas ne˙maz neē̦d (wo?). "starpība starp šņe̦rgu un šņe̦rku ir tāda, ka šņe̦rka ir spītīgs, bet šņe̦rga - vairāk raudulīgs, muļķīgs" PV.

Avots: EH II, 652

šņīkuoņa: "čīkstuoņa" ("von Menschen"), Meiran.

Avots: EH II, 653

spe̦lga Lub., spe̦lguonis, spe̦lguoņa Lub., heftiger Frost (auch starke Hitze Lub.): bija tāda spe̦lga (spe̦lguoņa), ka e̦lpu rāva cieti Lub. bijis vare̦ns sals . . . - īsts spe̦lguonis LP. V, 128. ragavas pa ielām spe̦lguoņā čīkstēja Austriņš K. Glūns 44. ziemas spe̦lguoņā Stari III, 48. spe̦lguoņas aukstumā, bei sehr grosser Kälte Bers. Nebst spalgs 3 zu ostfries. spalken "bersten, spalfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 680; zur Bed. vgl. le. laûska 4)?

Avots: ME III, 988

spĩdzinât PS., Wolm., C., Salis, Iw., spìdzinât ² KL, Prl., tr., fakt., kreischen machen U.; quälen, martern U., foltern: daži svilpi spīdzina MWM. VI, 486. citi putni savus bē̦rnus kūliņā spīdzināja (Var.: brēcināja, čīkstināja, vārdzināja) BW. 2127, 1 var. kal man dze̦lza pirkstaniekus, lai es varu spīdzināt . . . dze̦ltānītes II213. briesmīgs lielskungs .., dažādi spīdzinājis ļaudis LP. IV, 229. Zu spiegt I.

Avots: ME III, 1002

sukât,

1): bürsten
AP.; s. galvu Sonnaxt; ar susekli matus s. Siuxt; s. (striegeln) zirgu ebenda; vilnu s. Druw., Ramkau; linus s. (die Samenköpfchen abhauen) Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt, (hecheln) Siuxt, Sonnaxt;

2): auch Dunika, Mahlup, Mežamuiža (Grenzhof), Siuxt, Sonnaxt, Wessen;

3): auch Laidsen, Mežamuiža (Grenzhof), Sonnaxt;

4): auch Saikava; viņš tik sukājis, kamē̦r mājā Salis. tagad bē̦rns jau sukā, kur tik grib Kaltenbr.;

5): sich energisch betätigen:
nu tikai sukāsim braukt! Diet. s. ar pļaušanu visu dienu Heidenfeld. sukā tik virsū ar pļaušanu (beeile dich mit dem Mähen)! Seyershof. s. ar ēšanu ebenda. sukā (ist energisch eine Zeitlang beschäftigt) ar drēbes velšanu Kaltenbr. pa kaimiņiem sukā rāties, ka skan vien Siuxt. nu tik sukā ēst ziemassvē̦tku biezputru Apsk. 1903, 83. nuo rīta sukā līt (es regnet stark), lai čīkst Siuxt. tad nu sukā lietus! Frauenb. neganti sukā (regnet) BielU. Refl. -tiês: "2" ME. III, 1117 durch "2" zu ersetzen; ‡

3) energisch sich betätigen:
sukājies tik ar pļaušanu, ka dabū sestdienas vakaru! Seyershof. paraduši visi s. ap vienu bļuodu Laidsen; ‡

4) verschiedene Gänge tun
Seyershof: viņa katru dienu sukājas pa lauku (iet ciemā vai uz pilsē̦tu). Subst. ‡ sukâšana, das Kämmen: par galviņas sukāšanu BW. 13646, 6; ‡ sukâtājs, der Kämmende: galviņas sukātāju BW. 4640.

Avots: EH II, 600, 601

svārsteklis,

1) ein Hebel
Wid.: ūdeni... ar svãrstekli ve̦lk nuo akas Janš. Dzimtene IV, 71;

2) ein Pendel
Dr.;

3) "?": svārstīja ruokas svārstekli Duomas III, 965. nuočīkstēja durvis ar suārstekli A. 1896, S. 54. stirpas 2 malās piestiprināti svārstekļi, kuru spiediens... Konv. ² 750. divritenis šim... svārsteklim nespēja ilgi turēties pretī, tas... apgāzās Daugava I, 995.

Avots: ME III, 1144, 1145

švĩkstinât AP., Gramsden, Grünw., Jürg., Nötk., PS., Salis, Schibbenhof, Stenden, Wolmarshof, (mit ì ²⁾ Adsel, Bers., Kalz., Stomersee u. a., die durch švīkstēt bezeichneten Laute hervorbringen (lassen) PS., Vīt., Druw., (z. B. mit einem Griffel über eine Tafel streichend) Smilten : zaķu dzinēji švīkstināja krūmuos Saikava. viņa tīšām švīkstināja savus zīda svārkus gulē̦tājam gar galvu Lennew. ar kājām (Jürg.) oder kājas (Schibbenhof, Wolmarshof) švīkstināt (scharren, den Beifall äussernd Bers.). kājām mīksti švīkstinādami slīdēja ... nuo vienas puses uz uotru Skalbe Skaņas iz t. 64. švīkstina ar pastalām ejuot pa grīdu (Nötk.) jeb kājas ve̦lkuot pa zemi (Ramkau). dejuojuot kājam pa grīdu švīkstina Bers., Adsel. pastalas - gar zemi vilktas ejuot pa kulu - švìkstina ² Selsau, Sessw. ar rīksti pa gaisu, pa līdeni švīkstinat Gramsden, AP., Bald., Mar., Kalz. vicinuot švīkstināt rīksti vai pātagu Stenden, Salis, Aahof, N.-Schwanb., Sessw. vējš lapas švīkstina Lennew., Papendorf, Roop, Schujen, Sermus, Smilten; hörbar fisten Nötk.; "šmīkstināt; čaukstināt" Grünw.; aus einem geschlossenen Behälter durchs Loch die Luft hörbar herausströmen lassen Nötk., Meselau, (alus mucu švīkstināt) Saikava; švīkstina arī tukšu pīpi ve̦lkuot Sessw.; "čīkstināt, schlecht spielen".

Avots: ME IV, 118, 119

te̦kât, -ãju, (viel) laufen, trippeln U.: kad skudras . . . ierauga pūlī te̦kājam Etn. II, 134. es garām te̦kādama piedzirkstīšu uguntiņu BW. 23221, 1 var. čīkst tam kauli te̦kājuot 13167, 19. tu te̦kāsi dažu dienu 34599, 1. Refl. -tiês, sich begatten (von Schafen): aitas meklē te̦kāties, un nav ne˙viena te̦kuļa Naud. Subst. te̦kâtãjs, wer läuft, trippelt; die Maus (emphatisch) LP. VII, 380: sasauca visus luožņātājus, visus zemes te̦kātājus V, 335.

Avots: ME IV, 158

‡ tipêt "?": čīkstēt čīkst, t. tip ievas griezti gredzeniņi BW. 32303.

Avots: EH II, 683

tirkšêt, -u, -ẽju,

1) (mit der Schnarre
U. [tirkšêt]) schnarren (tir̃kšēt) AP., Arrasch, C., Dunika, Jürg., Orellen, Salis, (mit ìr ² ) Gr.-Buschh., Sessw., (tir̃kšķêt) Bauske, Pe̦nkule, Selg., Stenden, (mit ìr ² ) Kl., rasseln, klirren: vērpj meitiņas, tirkš ratiņi BW. 7073. tirkšēj[a] (Var.: čīkst) ... ratenīši 700, 1. tarkšķa puiksteņi tirkš R. Sk. II, 24. sabuojātais pulkstiens tirkšēja, līdz apstājās Dunika. vāģi braucuot tirkšķ Kl., Sessw. ar... raganu gaisa vāģiem, kas iet tirkšē̦dami Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 119. zuobeņi... tirkšķēja Asp. IV, 28. visi trauki tirkšķ Druva I, 1099; vom Geräusch, das beim Entzweireissen eines Kleiderstoffes entsteht (tir̃kšêt) Dunika: kuo tur nu tâ plēš, ka tir̃kšķ vien? in Wain. gehört;

2) zirpen
Wid., (tikšķêt) Wahnen: sienāži tirkšķ Wahnen;

3) "?": vienumē̦r ar lūpām tirkšējis it kâ zirgus turē̦dams Etn. II, 156;

4) lange und schwer verständlich sprechen
(tir̃kšêt) Dunika, (schnell) dummes Zeug sprechen (tir̃kšêt) AP., C., faseln (tirkšķêt) V.: kuo tu te tirkši tik daudz? Dunika u. a. Zu terkšêt.

Avots: ME IV, 195, 196

I vargans,

1) vargans Golg., Plur, varganes Zvirgzdine, vàrgani ² Warkl., Vidsmuiža, var̂gani Zvirgzdine, die Orgel
(in Golg. nur von der Orgel in der katholischen Kirche gesagt): jie sakāpe uz vargānu (acc. s., oder gen. pl.?) Pas. III, 450; vargans Meiran, Plur. var̂gàni ² Oknist, die Harmonika (in Oknist scherzweise gesagt); vargana U., vargans U., die Maultrommel; vargana U., vargans L., U., das Brummeisen; varganas Bers., ein schlechtes Musikinstrument;

2) "čīkstuoša mūzika" Bers. Nebst li. vargõnai "Orgel" zunächst aus dem Slavischen (vgl. wruss. варгáн(ы) "Orgel" und r. варгáн "Maultrommel").

Avots: ME IV, 478

varkšêt, -u, -ẽju,

1) varkšêt U., Bers., Odensee, var̃kšķêt Bauske, vàrkšķêt ² Golg., quaken, quarren:
vardes varkš(ķ);

2) varšķêt Golg., laut sprechen;
var̃kšêt Trik., lachend und lärmend laut durcheinandersprechen; varkšêt Serben, schnell sprechen, var̂kšêt A.-Laitzen, Blumenhof, C., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Schwanb., Smilt., Wohlfahrt, var̂kšêt ² Sepkull, var̃kšêt AP, (auch mit ar̂ ² ), Jürg., Wolmarshof, varkšêt U., Seltingshof, var̂kšķêt Alswig, Mar., Raiskum, var̂kšķêt ² Arrasch, var̃kšķêt Bauske, Salis, Widdrisch, vàrkšķêt ² Erlaa, varšķêt Golg., albernes Zeug schwatzen, babbeln; vàrkšêt Nötk., var̂kšķêt ² Schibbenhof, viel schwatzen: kuo tu tik daudz varkšķi? Bauske, Kosenhof, Widdrisch. tas jau varkšķ (schwatzt) kâ varžu dīķis Schibbenhof;

3) var̂kšêt C., var̃kšķêt Widdrisch, varkšķêt V., Kreuzb. (hier nur von Kindern gesagt),
var̂šķêt Saikava, weinen; varšķêt Schwanb., leise und eigensinnig weinen; varkšķêt Oppek. n. U., var̂šķêt Golg., schreien und weinen (von Kindern gesagt);

4) var̃kšêt Jürg., fortwährend murren, klagen;
varkšķêt Bers., Kalzenau "īgni rūkt, čīkstēt"; var̃kšķêt Bauske "brummen"; varkšķêt Vīt. "nekrietni runāt žve̦rkstuoša balsī; kuo nepatīkamu teikt"; varkšķêt Sessw., unzufrieden grunzen (von Schweinen gesagt): bē̦rni tâ varkš, ka nevar ne˙kuo sadzirdēt Jürg. saimniece varkšķēja uz meitām visu dienu Bauske. cūkas varkšķēja visu cēlienu lauzdamās uz mājam Sessw.;

5) var̂kšêt Wolmarshof, bellen;

6) varšķêt Golg., var̃kšêt Nötk., rasseln;
varkšêt Serben "grabēt"; varkšķêt Vīt. "čīkstêt"; varkšķêt Wirgin., bez. den Laut, der beim Picken des Spechts zu hören ist: braucuot nevarēja dzirdēt: rati varkškēja Golg. vārti veŗuot varkšķ Vīt. durvis varkšķ ("knarren"), ja nav iesmē̦rē̦tas Erlaa, ve̦zumam gāžuoties uore varkšķē̦dama salūza Vīt. - Vgl. einersetts li. ver̃kti "weinen", andrerseits - ksl. vrěštati "schreien", r. верещáть (верескнýть) "шумно шелестѣть; трещать; тараторить без умолку рѣзким голосом; пищать, плакать навзрыд". Im Le. ist verk- und versk- durcheinander geraten; vgl. auch Petersson Griech. u. lat. Wortstud. 41 und Krček Grupy 184.

Avots: ME IV, 479

varkšîtiês, -uôs, -ijuôs,

1) var̂kšîtiês ² AP., varkšîtiês N.-Peb., Ramkau, weinen (verächtlich gesagt);
varkšîtiês Zaravič, varkšķîtiês Bers., Kalzenau, varšķîtiês AP., Lubn., Meiran, Serben, eigensinnig weinen (von Kindern gesagt); var̂kšķîtiês Bers., varkšķîtiês Meiran, var̂šķîtiês Saikava, Sessw. "čīkstēt, pikstēt" (von Kindern gesagt, die sich zum Weinen anschicken): kādu brīdi tâ klusām varkšķījies un ar piedurkni acis slaucīdams... Kaudz. Izjurieši 114;

2) var̂šķîtiês Mar. n. RKr. XV, 142, das Gesicht zum Weinen verziehn;
varkšķîiês Vīt., (mit ar̂ ) Stockm., var̂šķîtiês Borchow, Golg., Prl., Saikava, varkšîtiês Vīt., das Gesicht, die Lippen verziehn, Grimassen schneiden: kuo nu varkšķies (varšķies Bers.)? runā un izturies kâ guodīgs cilvē̦ks! Vīt.;

3) varkšķîtiês Bers., Kalzenau, mit langer Miene, ohne Appetit essen;

4) varkšķîtiês Bers., Kalzenau "ķē̦muoties, māžuoties";

5) varkš(ķ)īties Kosenhof "tūļuotiês, neveikli strādāt". In der Bed. 1 zu varkšêt; in den Bedd. 2-4 (und 52) zu varkstīties und varšķît; und weiterhin (nebst li. varškė˜ "geronnene Milch"
und virkšti "więdnąć" ? Anders darüber Būga KSn. I, 298.) etwa zu sloven. svrêti se (part. prt. svrl se) "sich zusammenziehen"?

Avots: ME IV, 479, 480

verkstêt Wessen, still weinen; "= čīkstêt, rūkt pretī" Nötk. Zu li. verkti "weinen", pravirkti "zu weinen beginnen".

Avots: ME IV, 540

vĩgriêze C., Grobin, vīgrieze Nigr., vĩgriêzne AP., C., Jürg., (mit ì ² ) Heidenfeld, vīgriesis, vigriêznis Burtn., PS., Wolm., vìgriests ² Kalzenau, Selsau, vìgrêsts ² , -s Kl., KatrE., Plur. vĩgrieži Karls., Dond., Schnehpeln, (mit iê ² ) Ladenhof n. FBR. XI, 72, vīgrieži L., U., Mag. 1V, 2, 84; RKr. II, 78; Etn. 1, 28, Frauenb., vĩgriežņi A.-Ottenhof, N.-Salis, Trik., (mit ì ² ) Erlaa, Kalzenau, Sessw., (mit iê) Kl., vīgriežņi Nitau n. Etn. I, 84, vìgriêksts ² (acc. vìgriêksti ² ; i-Stamm?) Warkl., vīgriežņi, vīgrižņi, die Sumpf-Spierstaude (spiraea ulmaria L.); vĩgriêzne Ramkau, ulmaria pentapetala; vīgrieži Etn. II, 148, ledum palustre; vīgrieši Konv. ¹ 849, polygonum bistorta L.: Jāņa zâle, kuo plūc Jāņa vakarā: vīgrieznīte (Var.: vīgriezīte)... BW. 32402 var. audzināju... liepu vīgriezī (Var.: vīgriezē) 13921. ieķēruos vīgrieznī 21871, 1. kas čīkstēja vīgrižņuos? 32976, 2. purva niedre teica mani, vīgriestiņš (Var.: vijgriestiņš) nicināja 8707, 4 var. vīgriešņu... čumuruos A. XVII, 289. Nebst li. vingirýkštis "Metkrant", vengrýkštis oder vangarýkštė "spiraea" (bei Būga KSn. 1, 300) wohl zur Wurzel von vengre: ihre Früchtchen sind spiralfürmig gewunden, weshalb wohl auch der Name im Le. mundartlich nach griezt "drehen" umgebildet ist.

Avots: ME IV, 635

žiginât, (die Haut) stark reiben ("rīvēt ādu ar ruoku tâ, ka čīkst") Mar.: žigini man muguru: niez! Mar. n. RKr. XV, 146.

Avots: ME IV, 809

žĩgurs (unter žĩguris): der Sperling Ramkau; čīkstē̦dams, vaidē̦dams, gaisā skrēja žīguriņš BW. 8981 var.

Avots: EH II, 819

‡ žņīkuoņa Meiran "čīkstuoņa".

Avots: EH II, 821

žvairi "?": nuorimuši dienas žvairi, nečīkst smagie pluostu airi Jauns. Domas III, 68.

Avots: ME IV, 840

žvarkstêt, klappern, rasseln, rauschen, schwirren Druw., Lennew.: sausā pūslī sabē̦rti zirņi kratuot žvar̃kst Nötk. zirņi be̦ruot šķīvī žvar̃kst Jürg., Nötk., Schibbenhof. ķēdes kustinātas žvar̃kst Frauenb., Trik., (mit àr ² ) Kreuzb. metala nauda (važas Grünw.) krītuot žvar̃kst Frauenb. rubļi le̦c žvarkstē̦dami vien uz augšu Krišs Laksts 51. žvarkstē̦dams pineklis atsitās pret... akmeņu pabruģi Saul. III, 43. izkaltuši, nesmē̦rē̦ti rati žvarkst (knarren) Ar. riteņi žvarkstē̦dami vēlās nuo bedres bedrē Druva III, 499. žvarkst zuobe̦ni pa bruņu ce̦purēm Stāsts Kriev. 11. žvarkst zvārguļi Saikava. žvàrkst ² grants, kad riteņi iet pāri Kreuzb. kāzinieku rinda... žvadzē̦dama un žvarkstē̦dama piedrāzās pie baznīcas Janš. Bandavā II, 297. nāk viens, ka žvarkst vien, pakaļ LP. VII, 273. durvis žvarkst (knarren) Bers. salūzis krē̦sls uzsēžuoties žvarkst Kokn. zābaku zuole žvarkst (čīkst). pīles e̦ze̦rā žvar̂kst (geben gewisse Töne von sich) Saikava; dummes Zeug reden, schwatzen Stockm., (mit ar̃ ) AP., Ekau, Ruj., Trik., (mit àr ² ) Fehteln, (mit ar̂ ) Adl., Arrasch, Golg., Heidenfeld, A. - Laitzen, Saikava, Schwanb., Trik.: nežvarksti nu, žīd! Niedra Kad mēnesis dilst 129; mit kreischender Stimme sprechen Vīt. Vgl. zvarkstêt.

Avots: ME IV, 842

žverkstêt,

1) = čīkstêt 1, knarren, knirren: durvis žver̂kst Bers., Kalz. nesmē̦rē̦ti vāģi žverkst Vīt. aizlūzusi vāģu ass žverkst Vīt. kamanas žverkst aukstā laikā braucuot pasniegu Bers.;

2) = čīkstêt 2: (harmonikas plēšiņas spēcīgi raustītas) kauc un žverkst kâ kuļami kuce̦ni Baltp. sivē̦ni žverkst Vīt.;

3) "aplam runāt" Vīt., für andere unangenehm oder zur Unzeit, unpassend redden Bers.: nežverksti! Blaum. Paz. dē̦ls 16. Vgl. zverkšêt.

Avots: ME IV, 844