Paplašinātā meklēšana

ļur̂kšķêt (unter ļur̂kstêt), 1) und 2): auch Prl., Saikava, Schwanb., Wenden, (mit ur̂ ² ) Hasenp., Selg., (mit ur ) Sessw.; "savādi, neskaidri skanēt" (mit ur̃ ) Siuxt; auch vom Grunzen der Schweine: cūka iet ļurkšķē̦dama, kad attuop zirņus Siuxt.

Avots: EH I, 775

‡ nespargi Pilda n. FBR. XIII, 53, Adv., "neskaidri">neskaidri".

Avots: EH II, 20

nùojàusma, die Ahnung, Vorahnung: saldās miera nuojausmās es caur mākuoņiem tad vītuos Rainis. [viņa izskats viņam iedvesa šaubas, neskaidri tālu nuojausmu Veselis Saules kapsē̦ta 93.]

Avots: ME II, 791, 792

nùovaukšķêt, nùovaũkšêt [Jürg., eine Zeitlang bellen Ermes (mit kšķ ), Autz: ja suns kâ negribē̦dams neskaidri ierejas, saka, ka viņš nuovaukšējis vien Golg., Lös., Erlaa, Drobbusch; "nuoklaudzēt" (gespr.: -vaušķēt) Semershof; viel Unsinn schwatzen (mit aû) Serben, Selsau u. a.; den beim Schlagen entstehenden Laut von sich geben, erkrachen: sit pa galvu, ka nuovaukšķ vien Jürg.] nuozvēlās uz gultas malas, tâ ka visās četrās staklēs nuovaukšēja Blaum., [Bewershof, Bers. stirnai nagi vien nuovaukšķēja, kad aizskrēja Sessw.; tilts pāri braucuot nuovaukšķēja Kalz.;

Avots: ME II, 883

‡ nùovur̂vuļât Warkl. "neskaidri nuosacīt".

Avots: EH II, 108

ņur̃dêt [auch Ruj., Dond., Lautb., C., Jürg., Līn., Salis,] Serbigal, AP., ņùrdêt ² KL, Nerft, ņur̂dêt Lis.], -u, -ẽju, intr., schnurren, brummen, murren, knurren: suns ņurd Etn. II, 51. Sprw.: ņurd kâ suns, vē̦dgru kasīdams. lābāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. viņš iet, kaut kuo neskaidri ņurdē̦dams Kaudz. [vgl. li. niurnė´ti "murren" und dazu Persson IF. XXXV, 211.]

Avots: ME II, 905, 906

‡ paukša "tukšs cilvē̦ks, kas nenuoteikti, neskaidri runā, it kâ kuo slē̦pdams; kam nevar ticēt" Grawendahl.

Avots: EH XIII, 184

peñterêt C., -ẽju,

1) verreffeln
Berent n. U., verknoten Gold:, Gr.-Essern, Lesten, Ulpisch, Ruhtern; flechten BW. 6867 (vīzītes penterēju);

2) (eintönig und schnell) sprechen, schwatzen, gedankenlos und unverständlich beten
Seew. n. U., eine Sprache kläglich sprechen Balt. V. n. U.: mēle pate kâ klabiķis penterēja MW. dzē̦rāji palika kruogā penterējuot Ulpisch. muļķīga vārdu penterēšana A. XXI, 264. penterēt vienā gabalā MWM. v. J. 1896, S. 802; "jaukt, neskaidri runāt" Wessen; "schnell und dumm sprechen" Kaugershof. Wohl als ein Kuronismus od. Lituanismus zu pît; zur Bed. 2 vgl. li. niekus pinti "Unsinn reden" und pinklis "albernes Zeug" Lit. Mitt. I, 231.

Avots: ME III, 200

‡ ràibins ² Fest. n. FBR. XVII, 85, ein wenig bunt, "neskaidri raibs" Kalz. n. Fil. mat. 29: i[r] tāds kâ r., kâ nē ...

Avots: EH II, 350

riñdât C., -ãju, riñduôt,

1) tr., ordnen
Erlaa n. U., in Reih und Glied stellen, in einen geschlossenen Kreis stellen (rinduôt) Spr.: suols, uz kura bē̦rns būdams esi rindājis lietiņas V. Egl.;

2) intr., "?": rindājat, raibas guovis, pa celiņu sētiņā! BW. 28888. Refl. -tiês, sich aneinanderreihen, sich in Reih und Glied stellen:
dienas rinduojās Niedra. neskaidri rinduojās viņas galvā pagātne Vēr. II, 945. rindājaties ² pa pāriem! Mar. n. RKr. XV, 133.

Avots: ME III, 527

saraûstît, freqn.,

1) tr., (mehrfach) zerreissen, entzweizerren, auseinanderzerren:
zirgi... saraustīja ze̦lta gruožus BW. 33693. pavada bij saraustīta Krišs Laksts 47, ķēniņš liek... viltnieku sagrābt un četriem me̦lniem zirgiem saraustīt LP. IV, 281. kad bē̦rns žaguo, tad saka, ka viņš saraustīšuot visas savas iekšiņas Etn. II, 163. saraustījuši visus dzelžus (Gitter) LP. VI, 217. dusmās saraustīji būrīša drātis Niedra. vaga izskatās saraustīta, izplūkāta Stari III, 225;

2) Part. saraûstîts, fig., kurz, abgebrochen, unvollständig, undeutlich, verzerrt:
viņa sāka saraustītuos teicienuos Asp. 9. saraustītiem vārdiem... tē̦luoja Alm. Kaislību varā 114. Mārtiņš runā... saraustīti, neskaidri A. Upītis J. l. 8. nav nedz gaišs, nedz tumšs, bet ir kaut kas nenuoteikts, saraustīts JR. V, 96. saraustītie murgi MWM. XI, 114;

3) tr., intr., stark zerren
(perfektiv): ve̦lns... saraustīja ple̦cus, un nuobrīnuojās Pas. III, 236 (aus Bikava). Ješkam patīkas, kad Laimiņa sarausta aiz auss Krišs Laksts 57. Refl. -tiês,

1) sich überheben, sich überanstrengen:
sieva caur un caur sevi saraustījusēs pēc gŗūtiem darbiem Sassm., Ahs. n. RKr. XVII, 50;

2) sich plötzlich (eine kurze Weile) bewegen:
uola saraustās JK. V, 1. 44.

Avots: ME II, 713

skretelêt: "mit einem zweiräderigen Wagen fahren" Sonnaxt; "= krecelêt 1; - nepatīkami, neskaidri smieties" Schwanb.

Avots: EH II, 509

smalciniski, Adv., undeutfich: sm. (=neskaidri) runāt Etn. IV, 3.

Avots: ME III, 951

švūkstêt,

1) = švīkstêt Nötk., zischeln, plaudern, lärmen Mag. III, 1, 137; = čūkstêt (mit ũ) Roop, Schujen, Smilten; "neskaidri">neskaidri, gari šnākt" Druw.: alus muca švùkst ^2, kad izrauj sviķi Adsel. saspiests gaiss spiezdamies pa šauru spraugu švùkst ² Bers. caurās plēšas švùkst ^2, juo gaiss švūkstē̦dams spiežas laukā Druw. n. RKr. XV11, 83, viss lādiņš izskrēja švūkstē̦dams gaisā Vīt.; leise erzählen Bolwen; flüstern (geringschätzig) Adsel (mit ù ^2). Aus švīkstêt + čūkstêt?

Avots: ME IV, 120

telderis: "kas mīl jautri uzdzīvuot" Saussen; "kas neskaidri runā"; ein Geschwätziger (mit el˜) Nötk.

Avots: EH II, 674

tît (li. tìnti "schwellen") KL, Lös., Nerft, Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, Wolm., (mit î ² ) AP., BL, Iw., Līn., Ruj., tĩt Salis, tīti PlKur., Praes. tinu od. tiņu (Adsel, Siuxt, Stenden u. a.), Praet. tinu, winden, wickeln, flechten U.: dziju Grünh. u. a. meitene tina dziju gabaluos Dtcm. pas. v. l, 62. tīt bē̦rnu, ein Kind in Windeln wickeln. sniegā tīti krumi Vēr. l, 1297. visums bija tīts... tumsībā SDP. VllI, 97. Refl. -tiês,

1) sich winden, sich wickelu, sich einwickeln:
tinies... zīda ritultiņā! Br. 1. tinies ze̦lta rultītī! 34. kuo tinies kâ ē̦rkulis! 24. tinies kâ pakulu kuodaliņa! 34. kâ vista tinas pa pakulām RKr. VI, 1015. čūska riteņu riteņiem tīdanuīs LP. VII, 485. liepa auga ar uozuolu zariņiem tīdamies (Var.: grìezdamās) BW. 22417. man izauga gari mativizbulē tīdamies 5498 var. tīties skrandās Kundziņ Vecais Stenders 8. še jums apse̦ga, tinaties, raustāties ar tuo! LP. V, 10. (fig.) miegs tinas ap acīm;

2) pa kājām tīties, im Wege sein:
Ķencis uzkliedza, lai netinuoties pa kājām Kaudz. M. 146;

3) mit jem. Umgang haben, sich mit jem. einlassen
U.; sich mit etwas abgeben, beschäftigen Celm.: meitiņ..., ar puišiem netinies! BW. 6596. apsuolies ar viņu vairs netīties! Blaum. kad tu vairs ar neskaidriem cilvē̦kiem netītuos Neik. 30. gar puišiem tīties LP. 11, 69, es netinuos gar uotru MWM. tie vīri ir avju gani, juo tie ir vīri, kas ar luopiem tiņas (die mit Vieh umgehen) Glück I Mos. 46, 32. tinās ar viltību (gehen mit Lügen um) Jerem. 23, 14. es vairs ar mē̦liem netīšuos Blaum. Subst. tîšana, das Winden, Wickeln bē̦rnu tīšanu Janš. Mežv. ļ. II, 390; tîšanâs,

1) das Sichwinden, Sichwickeln;

2) das Sichabgeben (mit etwas), Verkehren;
tinums, das einmalige, vollendete Winden, Wickeln; das Resultat des Windens, Wickelns; tinẽjs,

1) wer windet, wickelt;

2) ābuoļu tinējs, carpocapsa pomonella; plūmju tinējs, carpocapsa funebrana; riņķu tinējs, gastropacha neustria Balt. lauksaimnieks. Nebst tanis, tina I, tiņa, tìkls, tiêvs und li. tãnas "Geschwulst"
zu slav. teneto "Netz", ai. tanōti "dehnt (sich), spannt, zieht auf (ein Gewebe)", npers. tanīδan "drehen, spinnen", gr. τείνω, lat. tendō "dehne, strecke", got. ƥanjan "dehnen", ahd. donēn "sich spannen", ae. ƥindan "schwellen", gr. τόνος "Spannung", τάσις "Dehnung", air. tan "Zeit", lat. tenus, ai. tánti-ḥ "Schnur" u. a., s. Lidén IF. XIX, 332, Persson Beitr. 412 f, und 870 2 , Boisacq Dict. 947 f., Walde Wrtb z 771 f., Trautmann Wrtb. 323, Būga KSn. I, 293.

Avots: ME IV, 205, 206

vaukšêt, -u, -ẽju,

1) vàukšêt Drosth., vaûkšêt Wolmarshof, vàukšêt ² Kaltenbrunn, KatrE., Sessw., vaûkšêt ² Arrasch, Ruj., Salis, Widdrisch, vaukšêt N.-Peb., Vīt., vaũkšķêt Pankelhof, Salisb., vàukšķêt ² Bers., KatrE., vaûkšķêt ² Bauske, vàušķêt ² Lubn., vaukšķinât Meiran, vaušķīt, -ĩju, bellen;
vaukšêt Oberl. n. U., Kosenhof, vaukšķêt Oberl. n. U., Grünw., N.-Bergfried, ohne Grund bellen; vaûkšêt Wolmarshof, leise bellen; vaukšķêt Sessw. "riet īsiem, spirgtiem rējieniem"; vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., Dickeln, vom Bellen mehrerer Hunde gesagt: suns sāk skaļi vaukšķēt Sessw. tālu vaukšķēja muodrs suns Veselis Saules kapsēta 99. suņi ... vaušķī visu dienu Jauns.;

2) vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., stark sprechen;
vaukšêt Sessw., laut reden; vaukš(ķ)êt U., vaukšêt Kosenhof, vom Geräusch, welches das Sprechen vieler Menschen macht; vaukš(ķ)êt Ramkau "truokšņuot ar ve̦ltu runu"; vaukšķêt Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, vaušķêt A.-Schwanb., unnützes Zeug sprechen, faseln; vaukšêt Borchow, Serben, Vīt., (mit àu ² ) Wessen "tukšu runāt"; vaûkšêt ² Bauske, vaukšêt Memelshof "tukši, neskaidri%20run%C4%81t">neskaidri runāt": kuo nu vaukši! Serben; vaũkšêt "lärmen" Nötk.;

3) knarren;
vaukšêt Lös., Odensee, A.-Schwanb., vàukšķêt ² Erlaa, Kl., Kokn., vaukšķêt Bers., Kalzenau, vàušķêt ² Saikava, vaušķêt Bers., Kalzenau, knacken; vaukšķêt Ramkau, Vīt., vaukšêt Wessen, mit Geräusch brechen (intr.); vaukš(ķ)êt Ramkau "pārtrūkt, pārlūzt": vāģi vaukš Ruj. und Salisb. n. U. zari vaušķ, kad zvē̦rs pa mežu skrien Saikava, Vīt. mežā vaukšķ, kas mežā vaukšķināja? BW. 30676, 1. bez mazākā zariņa vaukšēšanas Latv. zari lūst vaukšķē̦dami Ar.;

4) vaukšķêt "knallen":
pirdieniņi vien vaukšķēja VL. aus Lubn.;

5) vaukšķêt Tirs., schreien;
vàukšêt Drosth., vaušķêt A.-Schwanb., weinen (von Kindern gesagt): tas vaukšējis nuo sāpēm kaķa balsī Etn. III, 91. jē̦ri vàukš Mehrhof; vàukšêt Drosth., vaũkšêt Nötk., vaukšêt U., Golg., vaukšķêt U., miauen (in Kosenhof und n. L. und U. auch vom Knurren der Katzen gesagt): kuo tas kaķis vaukš? Golg. Zu li. vaukšnoti "fortgesetzt ein wenig bellen".

Avots: ME IV, 487

‡ vēkt, -cu Arrasch, Segew., Sessw., = vẽkšt, neskaidri skanēt: tver, dzejnieks liru, vieglās stīgas vē̦c Stari II, 839. bē̦rns vêca ² (= vēkša) ve̦se̦lu stundu Dunika.

Avots: EH II, 775

I vidêt "neskaidri%20pamirdz%C4%93t">neskaidri pamirdzēt" Borchow, Meiran. Nebst lat. vidērī "scheinen" zu viedêt.

Avots: ME IV, 578