Paplašinātā meklēšana

‡ àizplĩtât Ahs., mit der Peitsche fortscheuchen.

Avots: EH I, 43

am̃plît: neamplī . . . niekus! Janš. Līgava I, 500 (ähnlich Mežv. ļ. II, 33).

Avots: EH I, 69

am̃plît, -ĩju, schwatzen, faseln Nigr.

Avots: ME I, 70

aplît

1): šī ar aplīst ar ze̦ltu Pas. IX, 464; ‡

2) ringsum überstrtimen:
zemi apiija .. . purpura blāzma Ezeriņš Leijerk. II, 182.

Avots: EH I, 99

aplît [li. aplýti], beregnen, vom regen ein wenig benetzt werden: siens aplijis.

Avots: ME I, 102

‡ applītêt,

1) "verprassen"
Für. (unter plītēt): a. tē̦va mantu Lemsal, Nitau, N.-Peb., Trik. (mit ĩ ), Bers., Festen, Lubn., Saikava;

2) mit belaub ten Zweigen schlagend auslöschen:
a. uguni Salis (mit ĩ);

3) mit Lehm (eine Mauer) bewerfend abglätten
Bers.

Avots: EH I, 106

‡ atplītêt, = atdaũzît 1: a. krāsnij stūri Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 159

ìeplĩtêt, einige Hiebe versetzen; durch unnützes Schlagen unstät machen: zirgu, zē̦nu.

Avots: ME II, 52

‡ izkaplît Saikava, = izkapļuot: i. grē̦das.

Avots: EH I, 453

‡ izplīt Bauske, = izkaũlêt: izpliju mammai kādu pārīti nuogaršuot Dziļleja Bundiņš 32.

Avots: EH I, 473

izplĩtêt,

2): ar žagariem izplītē putekļus ārā Seyershof.

Avots: EH I, 473

izplĩtêt, tr.,

1) verprassen, verschwelgen:
naudu;

[2) herausklopfen, herausdreschen
U.].

Avots: ME I, 783

kaplît (unter kaplêt): auch Oknist, Sonnaxt; mit der Hacke roden: k. ciņus AP. k. pļavu Heidenfeld. plēsa plē̦sumus, kaplīja purvus K. Jürgcns Mana vect. nost. 1934, S. 22.

Avots: EH I, 587

‡ krūplīte "?" tāda k. es e̦smu, tīri kâ mazās sugas vācu vistiņa (sagt eine Frau von kleinem Wuchs) Janš. Līgava II, 16.

Avots: EH I, 662

‡ kuplît, -īju Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148 "= kupluôt".

Avots: EH I, 677

‡ nùokaplît Heidenfeld, mit einem kaplis abhacken: n. cinis pļavā.

Avots: EH II, 51

nùoplĩtêt,

1): auch Salis; ‡

3) abschlagen
Seyershof: n. stukai galu.

Avots: EH II, 76

nùoplĩtêt, tr.,

1) abprügeln:
zē̦nu;

2) verprassen:
naudu. Refl. -tiês, ein schwelgerisches Leben führen: viņa nuoplītējuoties un skraiduot ar studentiem Egl.

Avots: ME II, 831

paceplītis [Peb.], auch paceplīte Etn. 11, 13, [pacepliņš Sassm. n. RKr. XVII, 44], der Zaunkönig, Schneekönig (troglodytes parvulus) RKr. VIII, 92; Etn. IV, 163 (vgl. ceplĩtis). paceplins "Bergsperling" Podunay.

Avots: ME III, 11

‡ pačeplītis Sessw., = paceplītis.

Avots: EH II, 125

‡ paplìt ² , -plīstu, -pliju od. plītu Gr.-Buschh., = izklîst, pašķir̃tiês: ļaudis paplīta pa malu malām. mākuļi paplīst, - jau saulīte atspīd. Vgl. plīst III.

Avots: EH II, 164

paplĩte, der Raum unter der Pliete JR. VII, 72.

Avots: ME III, 83

paplĩtêt,

[1) ein wenig schlagen];

2) ein wenig schmausen, schwuchten:
viņš mīl paplītēt.

Avots: ME III, 83

‡ I plît Liepna (prs. -stu, prt. -su), plît ² Erwalen, Pilten, Popen, Salis, = plîst.

Avots: EH II, 298

‡ II plìt ² , zu erschliessen aus ‡ paplìt ² .

Avots: EH II, 298

‡ III plit, zu erschliessen aus ‡ izplīt.

Avots: EH II, 298

plītars, auch plīturs Ezerietis, die Perle: mana jaunā māsiņa kâ saules stariņš: plītara vaiņags galviņā Etn. I, 7 (aus Hofzumberge). naosarmuojušie kuoku zari mēneša gaismā laistās, kâ kad būtu plītariem apbē̦rti A. v. J. 1897, S. 466. acīs redzēja mirdzam tuos plītarus, kuŗus par asarām sauc A. v. J. 1898, S. 364. Aus d. Flitter?

Avots: ME III, 349

I plĩte,

1) auch plĩts, -s, die Pliete, ein eiserner Küchenherd;

2) der Ziegelstein
U., (plìts ² , gen. plìta ² Golg.) die Fliese: tautām bija plīšu plāns BW. 16980, 2. lielās [baznīcas] durvis vē rām un svē̦tā svinībā uz plītēm suoļus spērām A. XV, 99;

3) le̦dus plīte, die Eisscholle
Tēv. Nebst estn. plīt" Fliese, Kochherd" zunächst wohl aus balt: deutsch Pliete (< r. плита).

Avots: ME III, 349

II plĩte Sassm., Blicke, Pliete (abramis blicca) Natur. XXXVII, 46. - plīte od. plītne Etn. IV, 166, Fest., ( i- Stamm?) plīts Peb. "ein kleiner, flacher Fisch". Aus d. Pliete.

Avots: ME III, 349

II plĩts, -s, s. plīte I.

Avots: ME III, 350

plītenis, ein schwerer Regenguss: ta tad bija plītenis, nuoblieķēju arumus vienā ķieblā! Zu plĩtêt I?

Avots: ME III, 349

‡ plĩteniski AP., Adv., auf dem Bauch liegend: sivēniņi p. vien pa aizgaldu.

Avots: EH II, 298

plītes, kleine Brosamen U.; nach Persson Beitr. 804 f. zur Wurzel von plîst und pliska I.

Avots: ME III, 349

I plĩtêt,

1): "pērt" Orellen; ar nātrēm kāju p. Seyershof; (mit einer Peitsche) knallend schlagen
Wessen;

2): "lieliski dzert" Wessen; sivȩ̄ni plītē (dzeŗ) putru vien Seyershof. Refl. -tiês: aizȩlsušies plītējās (schlugen)
ar ruokām Dantes Diev. kom. 70.

Avots: EH II, 298

I plĩtêt Karls., Salis, -ẽju,

1) schlagen; klatschen:
plìtē ² viņam pa mugaru! Mar. n. RKr. XV, 131. plītēsim kumeliņus ce̦lmuojā līdumā! BW. 19604 var. zirņus plītēt U., Erbsen ausklopfen;

2) prassen, schwelgen, schlemmen, saufen, durch die Gurgel jagen:
rīt un plītēt, fressen und saufen, ein schwelgerisches, liederliches Leben führen U. piekusušas abas ruokas rudzu putru plītējuot BW. 31115. putru plĩtêt PS. viņi negrib strādāt ne˙kādu darbu, bet tikai rīt un plītēt A. XX, 810. Refl. -tiês, aufs Wasser schlagen, dass es klatscht: puikas upē pe̦ldē̦damies plītējās Plm. n. RKr. XVII, 74.-Subst. plĩtêšana,

1) das Schlagen; Klatschen;

2) das Prassen, Schwelgen, Saufen;
plĩtê̦tãjs,

1) wer schlägt, klatscht;

2) der Schwanz
Brasche;

3) ein Prasser, Schwelger, Schlemmer, Säufer.
Auf nd. plite "Schlag" (vgl. KZ. LII, 123) beruhend? Zur Bed. 2 vgl. le. pitkât. pĩckât, plencēt.

Avots: ME III, 349

II plĩtêt, klopfend (Wäsche) glätten Inzeem, Selsau; glätten, plätten Kronw. n. U. Nach Falk- Torp Wrtb. 236 zu li. atsiplaityti "sich breit machen" (vgl. auch le. plītisks); dürfte aber mit plītêt I identisch sein, s. KZ. LII, 123.

Avots: ME III, 349

plītĩba* die Prasserei, Schwelgerei: nu pietiek man tuo plītību un dzīŗu Druva I, 3.

Avots: ME III, 350

plĩtiêns Arrasch, Bauske ("pēriens"), ein derber Schlag, Hieb mit der Peitsche U.; ein Prügel Neik. n. U.: tam ar plītienu vien vajaga, ne˙kā vairāk, er hat eben nur Prügel nötig.

Avots: ME III, 350

plîtiês,

1): auch Serbig., Smilt., Trik., (mit î ² ) Dobl., Erwalen, Kurtenhof, Lemb., Pilten, Popen, Staizel, Suhrs, Talsen, Ziepelhof, (mit ì ² ) Heidenfeld, Oknist, Sonnaxt (unbek. in Alswig, AP., Beļava, Lems., Linden in Livl., Lubn., Salis, Stenden); ķēniņš plijās, lai jel atduoduot... spalvu viņam Pas. VII, 23. kuo tur tik daudz p., ka[d] neduod! Talsen. p. kam apkārt Burtn., Serbig.; ‡

2) die Flügel auf und nieder heben
C.: (vārnas) pacēlās gaisā, plijās pa biezajām skujām Jauns. Raksti IV, 110. plijies ("purinājies") kâ pliks pa nātrām Allasch, C., Lemb., Lieven-Bersen, Schwitten, Sessw.

Avots: EH II, 298

plîtiês Neuenb., C., Arrasch, plîtiês ² Karls., Dond., Līn., Bl., Kandau, Selg., Dunika, Bauske, Ruj., plìties ² Golg., Selsau, Saikava,. Gr.-Buschhof, plĩtiês N.-Peb., plijuôs, gew. plītiês virsū, sich aufdrängen, beharrlich verlangen, fordern: plijas virsū kâ piede̦ga, kâ miegs Laud. ķēniņiene plljās ķēniņam virsū kâ rūgta nāve LP. VI, 832. kruoga papus tuomē̦r neplijas tik karsti virsū Pasaules lāp. 44. viņš man tikām plljās virsū, līdz palienēju vienu rubli Kursiten. neduod pienu dzert, lai plijas, cik grib LP. V, 11. plīties pēc tē̦va mantas, pēc piesuolītās naudas Janš. Vielleicht (nach Petersson PBrB. XXXVIII, 316 f ) zur Wurzel von and. flīt "Eifer", ae. flítan "streiten".

Avots: ME III, 350

plītîgi: dicht beisammen, ohne Lucken (mit lĩ) Siuxt.

Avots: EH II, 298

plītîgi, Adv., glatt Kronw. n. U.; plītīgi klāt gulēt, gut anliegen U. tas plītīgi gul klāt, das liegt gut an (von Baumrinde als Decke zum Bienenstock) Mag. XIII, 2 (aus Bächhof).

Avots: ME III, 350

‡ II plītiņš Spiess, dünnes, leichtes und schlechtes Bier.

Avots: EH II, 298

‡ III plītiņš Usmaiten "ein kleiner (bis 3 Zoll langer) Fisch"; ein kleiner, flacher Fisch" (mit ĩ) Stenden.

Avots: EH II, 298

plĩtiņš Alm.,

1) plītiņš Salis, eine Tracht Prügel:
dabūsi plītiņu! nu būs plītiņš kâ likts par kāļu raušanu Alksnis-Zundulis;

2) Schlemmerei, Saufen:
liels plītiņš Bers. Zu plītêt I.

Avots: ME III, 349

plītisks, flach, glatt Kronw. - Adv. plĩtiski C., N.-Peb., flach, auf der flachen Seite, der Länge nach: pļāvēji nuolikušies visi plītiski gar krūmu Blieden n. Etn. II, 113. me̦tas plītiski uz zemes un izspraucas pa caurumu Fest. ļaudis sastājās plĩtiski Salis, mit der flachen Seite (Brust od. Rücken) gegen einander. Vgl. plītîgi und plītêt II.

Avots: ME III, 349, 350

plītmanis, ein Schwelger, Prasser.

Avots: ME III, 350

I plītne, die Peitsche Celm.; zu plītêt 1 (vgl. pletne 1).

Avots: ME III, 350

II plītne, s. plĩte II.

Avots: ME III, 350

‡ III plĩtne Orellen n. FBR. XI, 46, Roop n. FBR. XV, 147 und 152, Wainsel n. FBR. XIV, 85, = plĩte I 1.

Avots: EH II, 299

plītnīca, die Kneipe: viņš atstāstīja savus piedzīvuojumus plītnīcās Saul. III, 135.

Avots: ME III, 350

‡ plītnice Pēt. Av. I, 228, die Ziegelei.

Avots: EH II, 299

ptĩtniẽcĩba*, die Schiemmerei Kaudz. Ve̦cpiebalga 110.

Avots: ME III, 350

plītnieks: auch Lng.

Avots: EH II, 299

plītnieks, plītenieks Manz., ein Prasser, Schwelger, Zechbruder, Saufbruder: kad plītnieks dievszin kuo bez gausa tik vē̦de̦rā sev krāj St. plītnieku es augšā traucu nuo pilna kausa Asp. labāk būtu tuo dieniņu zem eglītes pasēdēj[u]se nekâ savu ruoku devu tādam kruoga plītniekam BW. 15422,1.

Avots: ME III, 350

I plìts ² (o-Stamm!) Mar. n. RKr. XV, 131, der Kalkstein; plīts, Fliesenstein Wid.; vgl. plītē I.

Avots: ME III, 350

plīturs, s. plītars.

Avots: ME III, 350

saplĩtêt,

1) tr., tüchtig durchprügeln
Etn. II, 124;

2) intr., längere Zeit schwelgen, prassen, schlemmen.

Avots: ME III, 703

saplītiês, sich aufdrängen (von mehrern Subjekten): viņam nuo visām pusēm saplijās virsū Dond.

Avots: ME III, 703

‡ sasplĩtêt Rothof n. FBR. VIII, 120, = saspĩtêt.

Avots: EH II, 449

‡ splĩtêt, zu erschliessen aus ‡ sasplĩtêt.

Avots: EH II, 555

splīties "?": nedz vieglumu vēl drīkstu splīties aus einem alten Gesangb. (= plīties?)

Avots: ME III, 1007

švaiplîtiês, = ņirgâties, still, ironisch, zynisch lachen. Vgl. svaipît lūpas und šaipîties.

Avots: ME IV, 113

‡ svam̃plît, -īju Nikrazen, flunkern, faseln.

Avots: EH II, 612

uzkaplît (unter uzkaplêt): auch Druw., PV.; uzkaplīja purviņus Jürgens 38.

Avots: EH II, 724

uzplĩtêt,

1) Schläge versetzen:
es viņam uzplītēju Ramkau;

2) eine Zeitlang schlemmen, saufen:
krietni uzplītēt.

Avots: ME IV, 367

uzplītiês, ‡

2) sich hinaufbewegen (?):
pūce uzplijās ("?") uz vienpadsmitā gada zara Jauns. Raksti V, 122.

Avots: EH II, 730

uzplītiês, sich (mit Bitten und Drohungen Kurs.) aufdrängen Bers., Kalzenau (mit ì ² ), Laud., Meiran: sieva uzplijās vīram LP. VII, 513. nevar ne˙kur patapt, uzplijies kâ nelabais uz manis Laud. saimnieks uzplijās, lai nu duoduot apsuolītuo mantu LP. VI, 616. "pastāstāt...!"viņa uzplijās Vēr. I, 1427.

Avots: ME IV, 367

‡ apkũsât Jürg., (mit ũ ² ) Bauske, Kal., OB., beim Sieden, Überwallen ringsum besudelt werden: katls apkūsājis Bauske, Jürg. grāpja malas apkūsājušas ² Kal., OB. apkūsājuse plīts ebenda.

Avots: EH I, 95

apkûsêt Kl., Saikava, Sessw., (mit û ² ) Dunika, = ‡ apkũsât: grāpja malas apkūsē Dunika. plīte apkūsējusi.

Avots: EH I, 95

‡ apžẽ̦bus Bauske, Uozuolnieki, Adv..

1) = apžẽ̦rbām 2;

2) in umgekehrter Richtung:
žagaru bāž plītī a.

Avots: EH I, 129

atduôša, gew. Pl.,

1) die Wiedergabe, Zurückerstattung, Gegengabe:
te tev atduoša, wie du mir, so ich dir Kand. dievs man deva bez atduošu BW. 31316. plītēsim bez atduošas Dünsb. atduošas duot, mit gleicher Münze zahlen. ieduod man pūru rudzu uz atduošām Ahs. [In Gross-Buschhof atduoši, etwas Geliehenes (Getreide, Brod u. a.), das man zurückerstatten muss];

2) die Vergütigung für die heimgeführte Frau durch die Vermählung der Schwester des jungen Mannes mit dem Schwager:
brālit(i)s jēma tautu meitu, mani deva atduošās; es neiešu atduošām: atduošām gŗūt' dzīvuot. mani gŗūti maldināja, teic: atduošu līgaviņa BW. 9412, 9413.

Avots: ME I, 155

‡ atkàist ² (li. atkaĩsti) Oknist, sich erwärmen: nu tu esi diezgan atkaitusi pie plīts.

Avots: EH I, 145

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubatý BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248

blĩviski (unter blĩvi): salicis malku b. apuž plītes, - kâ tad var kurēties! Seyershof. žagari atstāti zemē uz lielceļa b. ebenda.

Avots: EH I, 230

blūkšķināt, blūkšinât, fact., lärmen, mit der purga die Fische treibend Lärm hervorbringen Caunītis; gerauschvoll schlagen: (kre̦klus) ap pakšķiem blūkšķināju (Var. apdauzīju, paplītēju) BW. 23045, 3 var.

Avots: ME I, 319

I ceplis: ceplītis Salis, Sessw.

Avots: EH I, 266

I ceplis, Demin. - ītis, der Zaunkönig. Sprw.: lielās kâ ceplītis [Vgl. etwa priekšceplis U., ein Vorlauter, und [?] slov. čepériti se "sich wichtig tun" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 143.]

Avots: ME I, 373

II ceplis,

1) der Backofen:
ielīdis cepļa krāsnī pašā dibinā LP. V, 3;

2) der Ofen in der Getreidedarre:
rijnieks cepli aizkūris LP. VI, 149;

2) in Lettg. bedeutet ceplis einen jeglichen Ofen;

4) ceplītis, der kleine Ofen zur Beleuchtung in der Dreschtenne
U.;

5) ķeģeļu ceplis, die Ziegelei;

6) = cepiens: Sprw. viņš vairāk nekā vienu cepli maizes izcepis.

Avots: ME I, 373

‡ dìkaļât(iês) ² PV.,

1) wiederholt laut veinen;

2) "dīdīties; drusku pinkšuot uzplīties".

Avots: EH I, 325

‡ dìkaļât(iês) ² PV.,

1) wiederholt laut veinen;

2) "dīdīties; drusku pinkšuot uzplīties".

Avots: EH I, 325

dir̃ša,

1): pruojām, pakulu diršas! BW. 26236; ‡

2) = dir̃sa II Siuxt: bē̦rns, uz tūplīti krizdams, nuositis diršai ūku JK. VI; 51.

Avots: EH I, 322

‡ drèksties ² (sic!) Auleja; -kšuôs,

1) mit geringem Erfolg arbeiten;

2) "ietiepīgi prasīt, lūgt, virsū plīties, tiepties".

Avots: EH I, 333

guļa,

1): taisies uz guļu! Frauenb., Orellen. ar guļu vien visu dienu nuodzīvuot Kand. gabanā bij laba g. Heidenfeld; plur. guļas "?": svētdienu pavada ... plītēšanā, guļās in nešķīstībā Janš. Čāp. 6. lasīdams par laiskumu, guļām un citām blēņām 7;

2): tai istabā trīs guļas Iw., Strasden. uztaisīt guļu Seyershof. es iekš guļu biju slims, ich war bettlägerig
Kalz. n. BielU.; die Schlafstelle Siuxt: viņa uztaisīja guļu savā gultā; die Bettwäsche nebst der Decke und den Kissen Frauenb.

Avots: EH I, 418

‡ gùle ² (so gesprochen!) Lettg. "nestrādāšana, plītēšana" (aus r. гулянье ).

Avots: EH I, 422

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

‡ izplīst Wessen "izgaist; izklīst": mākuonis izplīta. luopi izplīta pa ganību.

Avots: EH I, 473

‡ kāmerêt Laidsen, kramen (?): kuo tu kāmerē nuo plīts žagarus ārā? Refl. -tiês,

1) (s. ME. II; 191 a): nekāmerējies pa de̦gunu! N.-Peb. k. ap bļuodu Laidsen; ‡

2) sich mit einer Reparaturarbeit abgeben
N.- Peb.

Avots: EH I, 600

ķe̦ñgât, -ãju, intr., tr., schmähen, schimpfen, besudeln: tagad viņu ķe̦ngā pa visām avīzēm. Refl. -tiês,

1) fürchterlich schimpfen, fluchen:
viņš plītē, dzeŗ, ķe̦ngājas LP. II, 21;

2) einander besudeln, schimpfen, schmähen. Subst.
ķe̦ñgâšana, das Schmähen; ķe̦ñgãjums, die Schmähung: viņš tuo par ķe̦ngājumu apsūdzēja; ķe̦ñgâtãjs, der Schmähende.

Avots: ME II, 365

liẽlît, -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,

1) preisen, rühmen, loben:
Sprw. lieli alu, nelieli misas! kas čigānam zirgu lielīs, ja pats nelielīs? kas lielīs, ja pats nelielīsies? es katru lielu, kas mani liela. vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. tē̦vs viņu liela par vare̦nu strādnieku Niedra;

[2) ausposaunen, an die grosse Glocke hängen:
tâ ļaudis lielīja. Refl. -tiês,

1) sich rühmen, sich brüsten, prahlen:
kuo tas ve̦lnu lielījas? BW. 21612, 1. Sprw.: lielās kâ gailis od. ceplītis. lielās, kuo nagi ne̦s. dzeŗ un lielās, tup un turas. kuo lielies ar uotra mantu, kad pašam nav? dāldeŗiem lielījās BW. 12737. Mit abhäng. Infin.: uozuoliņš lielījās saulei saknes nerādīt BW. 2799. vakar tautas lielījās izzagt vienu malējiņu 13539. lielīt meitas lielījas puišiem duot paduomiņu 12009. Mit abhäng. Part.: šitie puiši lielījas telēķiem guodājami, die Burschen rühmten sich, mit Tellern bewirtet zu werden BW. 19407, 14. brūtes māsas lielījas vare̦n le̦pni ģē̦rbušās, die Brautschwestern prahlten, sich prächtig gekleidet zu haben 20658, 3. divi lieli lielījas, abi ziemu pārcietuši (Rätsel);

[2) ankündigen
(vgl. dzirties), versprechen U.: viņš lielījas, ka būšuot uz Rīgu braukt.] Subst. liẽlîšana, das Rühmen, Preisen; liẽlîšanâs, das Prahlen; liẽlîtãjs, jem., der preist, rühmt; liẽlîtãjiês, die Prahler Jer. 3, 11.

Avots: ME II, 499

mẽrdêt Dunika, Wolm.], mḕrdêt [auch Jürg., Serbigal, Peb., C., PS., Neuenb., mêrdêt ² Līn., Salis, Ruj., Wandsen], -ẽju (li. mérdė̕ti "im Sterben sein"), tr.,

1) die nötige Nahrung nicht geben, hungern lassen, mergelm;
badā od. badu mērdēt, hungern, verhungern lassen: viņš kruogā visu dienu plītē̦dams mērdē nabaga zirdziņu. es tev[i] badu nemērdēšu BW. 15614, 1;

[2) "?": viņa zuobi ir kâ lauvas zuobi un mērdē cilvē̦ku Manz. Post. III, 114;

3) einen Sterbenden abwarten:
mēs tuo vecīti mērdējām, wir haben ihm die Augen zugedrückt Biel. n. U.] Refl. -tiês, sich die nötige Nahrung nicht gönnen, sich abmergeln, sich kasteien: reiz sīksts puisis, badā mē̦rdē̦damies, sakrājis lielu naudas puodu LP. VII, 1203. kad tu... esi mērdējies sava dieva priekšā, tad tavi vārdi ir paklausīti Dan. 10. 12 Zu mìrt, sterben; vgl. auch Bezzenberger BB. XVII, 222 und XXI, 309 ^2, Persson Beitr. 214 und dazu Walde Wrtb. ² 494 f.].

Avots: ME II, 618

nejaûks,

1) hässlich, schlecht, [unlieblich, unartig
Manz. Lettus]: uznāca nejauks laiks. septiņas citas guovis izkāpa pēc šām nuo upes nejauku muguru un liesām miesām I Mos. 41, 3;

2) abscheulich, niederträchtig, böse:
viņš nejauks tēviņš, cilvē̦ks. muižas kungs paliek nejauks LP. IV, 22;

3) das Adv. nejauki, fürchterlich, schrecklich, sehr:
nejauki dusmuoties, nuokust, skaust, lūgties, plīties, pārbīties. vidējais brālis par tuo nejauki sadusmuojies LP. IV, 136. ve̦lns nejauki lūdzies V, 151. [Vgl. aruss. неукыи "невѣжественный" bei Срезневскiй II, 437.]

Avots: ME II, 716, 717

niķi, die Nücken, Schrullen, Kunstgriffe: niķi nelīdz, darīšana līdz. tam niķu kâ sunim blusu. ja tu sāksi ve̦cus niķus, es tev ausis izplītēšu BW. 21784. Aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 744

nùočũris, kopfhängerisch, wehmütig: kuo tu sēdi, tâ nuočūris? Lautb. galvu nuodūrusi nuostājās tā nuočūrusi priekš plītes Lautb.

Avots: ME II, 771

nùodedzinât [li. nudẽginti], tr.,

1) ab -, niederbrennen:
ē̦ku, māju. baznīcu nuodedzinājuši kareivji LP. VII, 363;

2) verbrennen:
nuodedzini saulē baltuo kakliņu! Seib.;

3) glühend brennen:
gludināmuo dzelzi LP. VII, 267. sarkani nuodedzināta bumba A. XX, 347. [Refl. - tiês,

1) sich bräunen (in der Sonne):
saulē nuodedzinājies brūns;

2) sich verbrennen:
bē̦rns pie plītes ruokas nuodedzinājies Dunika, Gr. - Essern.]

Avots: ME II, 773

nùopalaidņuôt, liederlich verschwenden: savu peļņu ... nuoplītēt un nuopalaidņuot Jaunie mērn. laiki I, 185.]

Avots: ME II, 827

nùosir̃muôt, ‡ Refl. -tiês, grau werden Stender Deutsch-lett. Wrtb.: pats, rīšanā un plītēšanā ieradinājies, ievecējies un nuosirmuojies Lange Latv. ārste 59.

Avots: EH II, 84

nùospradzinât,

1) krepieren machen
Dond., Wandsen;

2) (mit etwas Knisterndem) besprengen:
n. ar taukiem visu plīti Bauske;

3) wiederholt schiessen:
kāzinieki nuospradzināja jau vairāk reižu, bet vēl nebrauca Nigr.]

Avots: ME II, 856

paceple (unter paceplis), der Raum unter dem ceplis Oknist: caur paceplītes luodzeņi Tdz. 36873.

Avots: EH II, 123

pakļūdîtiês, ‡

2) sich ein wenig versehen;
‡

3) "?" tava plītēšana ar tādu bezgalīgu nelaimību pakļūdās L. L. Ārste 41.

Avots: EH II, 143

‡ pamurît "lē̦nām vārīt uz plīts katlā" Frauenb.

Avots: EH II, 158

‡ pārplīst "izklīst" Wessen: guovis pārplīta par visu pļavu.

Avots: EH II, 208

pā̀rts: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Kalupe n. FBR. XVIII, 40, Zvirgzdine n. FBR. X, 25, Nerft, Pilda,

1): auch ("plīts priekša") Bērzgale, ("krāsns priekša; mūrītis, kas piemūrē̦ts plīts priekšā, lai uguns nekrīt ārā") Kaltenbr., ("bedrīte krāsns priekšā, kur stāv pe̦lni") Mahlup; pārtā ("Vorofen")
sarauš uogles nuo cepļa un apbeŗ ar pe̦lniem, lai guns neizdziest Oknist; "pavards" N.-Laitzen, N.-Rosen; p. ("cepļa pavards") bija liels: vienā pusē guns zem katla, uotrā pusē bē̦rni sēd Auleja. nama pārtā uzpūstu uogles Vanagu ligzda 33. kas šķitās ve̦cā pārtā zem vieglām plēnēm salts Saul. Tālas vēstis 117; ein Feuerherd im Freien (?): čigāni ... bija savus pārtus sakūruši un savas būdas uzcē̦luši Azand. 169. līdumniecei metās ... karsti saules un pārtu ugunīs Anna Dzilna 15. nuoliekusies pār pārtu ar zaru klēpi ebenda. aprausa ap pārtu mitras smiltis un atstāja tuo kūpam ebenda 79;

3): auch Saikava, Stom.

Avots: EH II, 214

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. ² 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp ² . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95

pastalniẽks, [pastelnieks bei Bielenstein Holzb. 687], einer, der Pasteln trägt: tūdaliņ, tagadiņ, pastalnieki dancuos BW. 24196; auch als Schimpfwort gebraucht: tu esi beidzamais plītnieks un pastalnieks JU.; [so auch ein Femin. pastalnīca Jaunie mērn. laiki I, 153].

Avots: ME III, 106, 107

‡ petriņa, die Grube vor dem Riegenofen, in der der rijkuris steht, od. die Lichtnische (in der Wand) zwischen der rija und dem piedarbs BielU.: p. bij piedarbā pie rijas durīm ietaisīta velvīte, izmūrē̦ta tāda kâ plīte. tur dedzināja sveķu malku; tâ apgaismuoja piedarbu Frauenb.

Avots: EH II, 225

pìekrâsns, -s, piekrāsne Ronneb., Holmhof, (mit iẽ ) N.-Peb., Bauske, (mit ìe ) Arrasch, Kroppenhof, die Seiten des Ofens, die (gemauerte) Ofenbank Sessw.: rijas krāsns ar piekrāsni. uz piekrāsns kājas āvi BW. 34849, 1 var. gar piekrāsns lieku savu muguriņu 7633 var. circeņi rijā lēca nuo krāsns uz piekrāsns Jaunā Raža IV, 151; "plīts krāsns caurumā" N.-Peb.; pìekrâsne "krāsns priekša, kur uzkur aizkurü Bers., Arrasch, Mitau.

Avots: ME III, 259

‡ pìemũrs AP. "?": plīts priekšā ir р., lai nekristu pagales nuo plīts laukā, piemūru damūrē vȩ̄lāk.

Avots: EH II, 263

pìetvìkt, erröten: pietvīkusi Marija stāvēja pie plīts Vēr. II, 1041. Jānis pietvīka vaigā Krišs Laksts 50. apzinādamās, ka gan˙drīz puse nuo šā kauna tai jāņe̦m pašai uz sava birka, viņa pietvīka vēl vairāk Vēr. II, 192. - Part. pietvìcis,

1) errötet;

2) sehr erhitzt und durstig
U.;

3) auch pietviciês, dunstig:
pietvīcis iaiks, dunstiges Wetter U. gaiss smags un pietvīcis Aps. IV, 6. ja saule iet pietvīkusēs un ja saulei dārzs apkārt, tad rītu līs Etn. II, 95.

Avots: ME III, 307

plaudenis, ein Fisch: plīte - maza plata zivs, plaudenis Etn. IV, 166; vgl. plaûdis I.

Avots: ME III, 323

plijâtiês Karls., Wid., Gold., = plītiês: kas tā par virsū plijāšanuos! Dond.

Avots: ME III, 343

II pliksnis "plītne" (ein kleiner, breiter Fisch, plaudenis) Etn. IV, 166. Nebst plikstiens I anscheinend zu li. pleĩkti "(einen Fisch) aufspalten und breitlegen", wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 91.

Avots: ME III, 344

III plīst (prt. plītu) "izgaist; izstaigāt" Wessen.

Avots: ME III, 349

II plùities ² , plujuôs virsū Gr.-Buschhof, = plīties virsū.

Avots: ME III, 355

plūtiês sich (vetgebtIch) bemithen: bē̦rns plujas uz priekšu tikt bet ne˙kur nevar tāļāk tikt Selb. Vgl. plīties, mūties und pluities.

Avots: ME III, 363

rītêt, -u, -ẽju, prassen L., U.: rītēt un plītēt, fressen und saufen U. sāks ar citu sievām rītēt Birzgalietis. Refl. -tiês, fressen St. Ableitung von rīte I, oder aber aus rĩt nach plītēt umgebildet?

Avots: ME III, 540

slàtêt ^2, -ẽju "mit etwas Plattem schlagen" Mar, n. RKr. XV 136: slātē vinam virsā! Etwa aus slāt III . plītēt?

Avots: ME III, 924

‡ smil̃kst (III p. prs.; li. smil̃ksta, inf. smil̃kti), = gruzd: gruži plītē s. (gehört von einer Frau aus Elkuzeme).

Avots: EH II, 538

‡ šnepe Siuxt, eine Rauchleitung: š. nāk nuo plīts un ieiet skurstenī.

Avots: EH II, 650

strumpulis U.,

1) auch strumpuls, ein kleines Holzstück, ein Strunk
U.; strum̃pulis Wandsen, strūmpuls ² Saikava, Gr. - Buschh., ein kurzes, rundes Holzstück: aizkūra nuo vakarā iene̦stiem strumpuļiem plīti Duomas II, 3. meita cūku slauca uz strumpula (Var.: sprungula) tupē̦dama; paritēja strumpuliņš (Var.: sprunguliņš) BW. 29357. vecīte apsauc šuneļus, ar žagaru strumpuliem mē̦tādama Lautb. Luomi 67. tuo aizve̦d līdz tē̦va sē̦tai tik klusi, tik lē̦ni, ka ne strumpulītis neiebrīkšķinās LP. IV, 152. kâ strumpuļi (Var.: strumpali, sprunguļi) arājiņi BW. 9763, 2 var.;

2) ein Mensch von kleinem Wuchs
Memelshof;

3) strumpuls Saikava, strumpulis ² der Pferdeapfel
Fest.; (strumpuls "ein Grümpel" L.) harter, gefrorener Menschen-, Pferdekot U. Nebst li. strumpolas "strumpulis; собачье кало" (Miežinis) zu strumps.

Avots: ME III, 1094

sùlât ² ,

1): "čūlāt" Oknist, (mit ū ) Hasenpot; slapja malka sùlā ² Auleja. lai sūlāja pīredziņi (krāsnī ce̦puot) BW. 8117;

2): atstāju savu māti kai ceplīti sūlājuot Tdz. 47091.

Avots: EH II, 608

‡ sūpinât A.-Schwanb. "?": kad uguns plītē lāga nede̦g. saka; "kuo tu tur sūpini! nevajag s˙!" Vgl. sūpêt "räuchern" (intr.).

Avots: EH II, 608

švailêt,

1): sich energisch betätigen
Memelshof: š. ar ēšanu, ar pļaušanu; ‡

3) stark heizen
Memelshof: tas gan švailē tuo plīti! ‡

4) "sakalt (dzelzi)" Gr.-Salwen; ‡

5) "vēcināt" (mit aĩ) Gramsden.

Avots: EH II, 660

‡ švelmêt Memelshof, stark heizen: tas gan tâ švelmē plīti, ka visi katli le̦c gaisā.

Avots: EH II, 661

tumjš, = tumîgs 1, tums 1, tummig Sessw.; trübe Für. I: uz plītes auzu tume bija sastāvējusi pa˙visam tumja Sessw. misa tumja Für. I.

Avots: ME IV, 261, 262

tũplis C., Karls., Līn., Pe̦nkule, PS., Selg., Sessau, Siuxt, Stenden, Widdrisch, (mit ù ² ) Prl., Sessw., das Gesäss Aps., U.; Hinterteil des Vogels Kokn. und W.-Livl. n. U., Grtinh., (mit ũ ) Drostenhof, Salis, Ubbenorm: krītuot bē̦rns var nuosist tūplīti JK. VI, 52. - tūpļa de̦sa (Dond.) od. t. zarna Preip. 20; Konv. ² 749, anus. Zu tupêt.

Avots: ME IV, 282

tveres*, die Zange: Grieta saknieba tuo (gruzduošu drumslu) tverēs un iemeta plīts dibinā Alm.

Avots: ME IV, 290

tvīkme: "siltums ar tvanu" (mit ì ² ) Warkl. n. FBR. XI, 123: nuo plīts ustabā iegāja t.

Avots: EH II, 711

tvir̂st ² : saplītēju tuos de̦nkti ar šuo tvirtuo repi Janš. Līgava II, 37. tvirta, de̦nkta meita Mežv. ļ. II, 473.

Avots: EH II, 710

I ũka Iw., Līn., ùka ² Prl.,

1) Bauske, Dond., Drosth., Grobin, Kalleten, PS., Salis, Schibbenhof, Wandsen (mit ũ), ùka ² Golg., Saikava, Sessw., ûka Fehgen, Geistershof, N.-Peb., N.Schwanb., Sessw., das Zäpfchen (im Halse)
L., St., U., Oppek. n. Latv. Saule 1927, S. 618, Pērse; der Kehldeckel Dr.; ũka Grünw. "rīkles gals" Lennew., Preekuln; "der Adamsapfel" Altenwoga: ūka ir šķība, kad kakls nuolauzts Etn. II, 148. bāž . . . pirkstu rīklē, lai nuostatītu ūku ebenda. kungs smejas ūku rīdams LP. I, 155. velci (rauche), ka vai ūka lai izkrīt! MWM. dažs nuo visas ūkas (aus voller Kehle) pūš ... stabuli MWM. VI, 486. ūka nuokritusi Grünw., von Atembeschwerden, Heiserkeit gesagt. ūku (uz)celt Balss, ein angebliches Kurieren von Atembeschwerden oder Heiserkeit, indem der Kopf (des Kindes) am Haarschopf rückwärts gezerrt wird (Mahlup) oder die Finger in die Kehle gesteckt werden (Grünw.);

2) "mugurkaula gals" Kurl.: bē̦rns uz tūplīti krizdams nuositis diršai ūku JK. VI, 51. Nebst li. ũkas dass. aus mnd. hûk "Zäpfchen im Halse".

Avots: ME IV, 406, 407

ur̂ķêt C., Karls., PS., (mit ur̂) Gr.-Buschh., (mit ur̂ ² ) Dond., -ẽju,

1) (in der Erde) wühlen (von Schweinen gesagt)
U., stochern Salis (mit ur̃), (ur̃ķêt) Līn.: (ar kuoku) urķēt uguni plītē Wain. ar bīsteklu pa bedrīti ùrķē̦dams ² Vīt. 58;

2) anspornen, anstacheln
Dond.: viņu vajaga pastāvīgi urķēt, tad viņš tik strādās kâ pienākas Dond. Refl. -tiês,

1) wühlen
Dond., stochern (intr.): bitēm liec mieru! tā nav vis tāda vieta, kur tu apkārt vari urķēties Upīte Medn. laiki. ar pirkstu urķējies mē̦klē̦dams... ebenda; dazu das Subst. ùrķē̦tājies ² Vīt., ein Wühler;

2) sich abmühen
U.;

3) (wiederholt) anspornen, anstacheln:
viņš pastāvīgi urķējas, ka ne izturēt nevar Dond.;

4) "sich unruhig verhalten"
Talsen;

5) "ēsties, nīsties": tu uz mani vien ur̂ķējies ² Dond. n. RKr. XVII, 60. Abgeleitet von urķis.

Avots: ME IV, 306

uzčirkstinât,

1) intr., eine Zeitlang zwitschern, zirpen
(perfektiv): putniņš pa reizei uzčirkstina Saikava;

2) tr., knistern machen
(perfektiv): uzčirkstināt uguni Kl., ein Streichholz anzünden, dass es knistert. uzčirkstināt gaļu AP., Fleisch aufbraten (wobei ein knisterndes Geräusch entsteht). taukus nejauši uzčirkstināt uz plīts Memelshof, Fett auf den Herd aufspritzen (damit ein knisterndes Geräusch verursachend).

Avots: ME IV, 322

uzdìedelêt,

1) sich (bummelnd) einfinden:
uzdiedelēja pie mums ubags Arrasch, Wandsen;

2) aufdringlich bittend über ein gewisses Mass hinaus erlangen:
uzdiedelēt mūziku;

3) bettelnd erlangen
(perfektiv): ubags uzdiedelējis sev jaunas bikses. Refl. -tiês, = uzplīties: čigāns man atkal uzdiedelējās Stenden.

Avots: ME IV, 325

uzkurstît,

1) wiederholt anheizen, schüren:
uzkurstīt plītī uguni;

2) aufhetzen, aufwiegeln:
uzkurstīt ļaužu prātus. kalps uzkurstīja citus gājējus, lai saimniekam neklausa Ahs. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 347

uzmũrêt, aufmauern, mauernd errichten LKVv.: uzmūrēt pagrabu. uzmūrē... plīti Janš. Bandavā I, 8.

Avots: ME IV, 361

uzplijâtiês V., Bers., Erlaa, Fehteln, Grünw., Hofzumberge, Linden (Livl.), Saikava, Stockm., = uzplītiês: viņš ar varu man uzmācās, uzplijājās, er stürmte auf mich los V, kuo nu uzplijājies! Hofzumberge.

Avots: ME IV, 367

uzpùst,

4): uzpūta vaŗa tauri BW. 29219. ja tu uzpūtīsi (stabules) rupjuo galu Pas. VIII, 266. Refl. -tiês, ‡

4) (nicht lange) blasen:
juoņiem vējš uzpūšas Seyershof; ‡

5) von sich selbst aufblasen (anfachen):
man uguns pats uzpūties plītē Seyershof.

Avots: EH II, 731

uzsprâgt,

1) aufplatzen; in die Luft fliegen:
maize uzsprāgst griêžuot RKr. XIX, 100; u. gaisā;

2) emporschnellen
(intr.): mežsargs uzsprāga kājās MWM. VIII, 544 (ähnlich Vēr. II, 940; A. XXI, 697; Purap. Kkt. 57);

2) = uzsprakstêt ^2: zirņi (taukšējuot) uzsprāga uz plīts, pašai ne dūņu pilītes nebij uzsprādzis Pas, II, 76. asinis varē̦tu tev uz ce̦puri uzsprāgt VI, 227.

Avots: ME IV, 382

uzsprakstêt,

2): tauki uzsprakstēja uz plīts N.-Schwanb. u. a.

Avots: EH II, 734

žẽrklis Frauenb. "zaraiņa, iepūrusi, čāpuraiņi kupla eglīte": nebāz tuo žērkli plītī, izārdīsi visu ugunskuru! Frauenb. Vgl. žerklis I 1.

Avots: ME IV, 808

‡ III žvèirêt ² (mit ei < ī ?) Līvāni n. FBR. XX, 154 "daudz dzert, plītēt".

Avots: EH II, 824