Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'rūši' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'rūši' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (8)
grūši
grũši, dial. für grũti, schwer: grūši kāpu kalniņā BW. 7637; 650; 4706; 6910; 23649; 28354. Zuweilen auch in der Literaturschprache Etn. III, 181, A. X, 97; Niedra.
Avots: ME I, 669
Avots: ME I, 669
prūšinieks
prūšinieks, = prusaks: pa sienu rāpādami čaukstēja prūšinieki Vēr. II, 653. kaktuos ņudzēja prūšinieki ebenda 661.
Avots: ME III, 400
Avots: ME III, 400
rūši
rūši
rūši
II rũši Jürg., die Unkrautwurzeln im gepflügten Felde Spr., (rùši 2) Sessw.: šuogad mūsu miežu zemē bija daudz rūšu Selb. Zu rūsa II?
Avots: ME III, 573
Avots: ME III, 573
rūši
senprūši
se̦nprūši* (nom. pl.), die alten Preussen; se̦nprūšu valuoda, die altpreussische Sprache.
Avots: ME III, 818
Avots: ME III, 818
Šķirkļa skaidrojumā (27)
blodētājs
‡ bluodē̦tājs "?": prūši (= Schaben) ir nepatīkami nūjnieki, laišķi un bluodē̦tāji L. Av. 1854, № 47.
Avots: EH I, 232
Avots: EH I, 232
čāpāt
čâpât [Serbigal, Kr., C.], PS., čãpât Līn., AP., Ruj., [Segew., Nigr., Wandsen], auch čāpuot, čapât BW. 2470, Wain., langsam gehen, kriechen: bē̦rns čāpā pa plānu. zirdziņš čāpuojis kâ vēzis LP. VII, 36. pa krāsni čāpāja prūši. In Nigr. soll čāpât kriechen (von Käfern, Insekten) bedeuten, čapât aber langsam gehen (von schwachen Menschen) und kriechen (von Kindern).
Avots: ME I, 408
Avots: ME I, 408
ceļš
I ceļš,
1): ūdens c.,
a) ein Flussbett, Graben, Kanal
Ramkau;
b) der Wasser-, Seeweg;
zemes c.,
a): pa zemes ceļu braukt uz Rīgu, mit Pferden (weder den Seeweg, noch mit der Eisenbahn) fahren
AP., Salis;
b) der Mastdarm
AP.; putnu c.: rudeņuos putni pēc putnu ceļa var redzēt, kur skriet Linden; saules c.,
a) der Regenbogen
Kreuzb.;
b): pa nuovakari vajag iet saules celiņus nuosvētīt, in der Dämmer- stunde soll man nicht arbeiten Grenzhof n. FBR. XII, 23; zāģa c.,
a) "renīte, kuo nuo gala skatuotiês re̦dz starp izliektajiem zāģa zuobiem" Ramkau;
b) diejenige Stelle im Holz, wo beim Sägen die Säge durchgehen muss:
kuoku laižuot iesit ķīli zāģa ceļā AP. kad būs šķībi, tad zāģis neies pa ceļu Siuxt. ceļa ņemties, eine Reise ins Ausland unternehmen PK. n. BielU. pa ceļu, weg Pas. III, 242: ej pa ceļu! auch Zaļmuiža; ‡
2) der Gebärmutterhals
AP.: dažai guovei ir mazs c.; tad teļi grūši nāk.
Avots: EH I, 264, 265
1): ūdens c.,
a) ein Flussbett, Graben, Kanal
Ramkau;
b) der Wasser-, Seeweg;
zemes c.,
a): pa zemes ceļu braukt uz Rīgu, mit Pferden (weder den Seeweg, noch mit der Eisenbahn) fahren
AP., Salis;
b) der Mastdarm
AP.; putnu c.: rudeņuos putni pēc putnu ceļa var redzēt, kur skriet Linden; saules c.,
a) der Regenbogen
Kreuzb.;
b): pa nuovakari vajag iet saules celiņus nuosvētīt, in der Dämmer- stunde soll man nicht arbeiten Grenzhof n. FBR. XII, 23; zāģa c.,
a) "renīte, kuo nuo gala skatuotiês re̦dz starp izliektajiem zāģa zuobiem" Ramkau;
b) diejenige Stelle im Holz, wo beim Sägen die Säge durchgehen muss:
kuoku laižuot iesit ķīli zāģa ceļā AP. kad būs šķībi, tad zāģis neies pa ceļu Siuxt. ceļa ņemties, eine Reise ins Ausland unternehmen PK. n. BielU. pa ceļu, weg Pas. III, 242: ej pa ceļu! auch Zaļmuiža; ‡
2) der Gebärmutterhals
AP.: dažai guovei ir mazs c.; tad teļi grūši nāk.
Avots: EH I, 264, 265
čumināt
čuminât,
1) wimmeln, sich durcheinander bewegen,
gew. refl. -tiês: prūši sāka čumināties pa sīpuolu mizām A. XI, 5;
2) tasten, tastend suchen:
č. pa pe̦lavām Freiziņ;
[3) čiminâties Ekau, langsam arbeiten].
Avots: ME I, 420
1) wimmeln, sich durcheinander bewegen,
gew. refl. -tiês: prūši sāka čumināties pa sīpuolu mizām A. XI, 5;
2) tasten, tastend suchen:
č. pa pe̦lavām Freiziņ;
[3) čiminâties Ekau, langsam arbeiten].
Avots: ME I, 420
grūšus
ieperināt
[ìeperinât,
1) = ieperēt 1: ieperinātas uolas Salis;
2) ans Brüten gewöhnen:
vistu Ruj.;
3) sich einnisten (ansiedeln) machen:
viņš savā muižā ieperināja kolōnistus Nigr.] Refl. - tiês, sich einnisten: miesās ieperinās slimības dīgļi. namā prūši ieperinājušies. grūtāki nāksies svešniekiem ieperināties mūsu tē̦vzemē A. XX, 3. [viņš šai mājā labi ieperinājies (= iedzīvuojies) Arrasch.]
Avots: ME II, 50
1) = ieperēt 1: ieperinātas uolas Salis;
2) ans Brüten gewöhnen:
vistu Ruj.;
3) sich einnisten (ansiedeln) machen:
viņš savā muižā ieperināja kolōnistus Nigr.] Refl. - tiês, sich einnisten: miesās ieperinās slimības dīgļi. namā prūši ieperinājušies. grūtāki nāksies svešniekiem ieperināties mūsu tē̦vzemē A. XX, 3. [viņš šai mājā labi ieperinājies (= iedzīvuojies) Arrasch.]
Avots: ME II, 50
kādīlas
‡ kàdîlas 2 Auleja, Zvirgzdine, kādīles, kàdīli 2 Bērzgale, Pilda "Jāņu zâles" (s. unter zâle I): pieplēs pļavā kādīlu, kad iesi līgātu! Auleja. eite, meitas, kādīlās, dziedit skaistas Jāņa dziesmas! BW. 32371 (aus Melnava). ejat, meitas, kādīļas (kann der loc. plur. eines ē- Stammes sein!) Tdz. 36256 (aus Makašāni). kādīles ..., cieši grūši salasītas BW. 32384. Nebst li. kodỹlas "Weihrauch" aus dem Slavischen?
Avots: EH I, 598
Avots: EH I, 598
kulcinēties
[kulcinêtiês, Purzelbäume schlagen: grūši ir kulcinēties starp debesi un zemi Latg. Vōrds.]
Avots: ME II, 305
Avots: ME II, 305
nemanta
‡ nemañta, etwas Wertloses und zugleich Unerwünschtes (?): nuo prūšiem un blaktīm raisās vaļām, likdamas šādu nemantu aizvest žīdiem zirga astē pruojām Janš. Līgava II, 497. sarunājās par ... sē̦klas trūkumu, niecīguo tabakas stādu un citām raizēm. vai nu tādas nemantas kādam kādreiz trūcis? Delle Negantais nieks 77.
Avots: EH II, 15
Avots: EH II, 15
ņemt
ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu 2 Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,
1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;
2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,
a) zu gehen anfangen,
b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene 2 III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;
3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. 2 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;
4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];
5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,
a) iss!
b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;
6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,
1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;
2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!
a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;
b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:
a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;
b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;
c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;
d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;
3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;
4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;
5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;
6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]
Avots: ME II, 897, 898, 899
1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;
2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,
a) zu gehen anfangen,
b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene 2 III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;
3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. 2 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;
4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];
5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,
a) iss!
b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;
6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,
1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;
2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!
a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;
b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:
a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;
b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;
c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;
d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;
3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;
4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;
5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;
6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]
Avots: ME II, 897, 898, 899
nešus
nonešķēt
nùonešķêt(iês), [sich allmählich mit Schmutz bedecken Bers., Jürg., Vank.]: nuonešķējuši lindraciņi (Var.: nuosprūši) BW. 23623. [zeķes pa˙visam nuonešķējušās (oder: nuonešķê̦tas) Jürg.]
Avots: ME II, 824
Avots: ME II, 824
nonešķēties
nùonešķêt(iês), [sich allmählich mit Schmutz bedecken Bers., Jürg., Vank.]: nuonešķējuši lindraciņi (Var.: nuosprūši) BW. 23623. [zeķes pa˙visam nuonešķējušās (oder: nuonešķê̦tas) Jürg.]
Avots: ME II, 824
Avots: ME II, 824
novērties
nùovērtiês,
1): meita nuosaveŗ, ka jis gradzinu nuoliek Pas. VII, 482. nuosavērt, kas bārenītei palīdz VI, 199. sirdei grūši nuosapūst, acīm gauži nuosavērt Tdz. 43604; ‡
2) = nùoskatît 2: nuosavēru pļāvējeņu: tī būs muna pļāvējeņa Tdz. 50333.
Avots: EH II, 107
1): meita nuosaveŗ, ka jis gradzinu nuoliek Pas. VII, 482. nuosavērt, kas bārenītei palīdz VI, 199. sirdei grūši nuosapūst, acīm gauži nuosavērt Tdz. 43604; ‡
2) = nùoskatît 2: nuosavēru pļāvējeņu: tī būs muna pļāvējeņa Tdz. 50333.
Avots: EH II, 107
paprāši
‡ pa˙prāši, = pa prātam, nach dem Sinne, angenehm: ne p. tev, māseņ, tautu dē̦ls Tdz. 45575 (vgl. auch 45574 und 46380, wo dafür pa˙prāš, und 46379, wo dafür ostle. paprūši).
Avots: EH XIII, 164
Avots: EH XIII, 164
pārjaukt
‡ pãrjàukt, von neuem jàukt: vēl reizi p. gabanas AP., Saikava. Refl. -tiês, umrührend sich überanstrengen: vai nu kaļķes tik grūši jaukt, ka var p.? Saikava.
Avots: EH XIII, 201
Avots: EH XIII, 201
pūst
pùst,
1): kulā viens strādnieks pūte ar ruokām rudzus Pas. XII, 353;
2): viņš tâ iekuodies mantā, ka nevar atkratīties, kamē̦r pūšamais ārā (= bis er stirbt)
Seyershof;
5): auch (mit ù 2 ) Linden in Kurl., (mit û 2 ) Salis;
6): tas nu var gan p. Orellen. niekus p. Kand.;
7): pūtām (= braucām) iekšā Rīgā, ka nuorīb vien Austriņš Raksti VII, 170. vai nepūtīsim mājā? Jauns. Raksti V, 294; ‡
8) p. vaļā (vaļām), anfangen:
pūtu es vaļā skriet Sonnaxt; anfangen zu singen: pūt tik vaļā, tâ ka lai visa Kursa trīc! Janš. Dzimtene V, 476. viņš tad arī ... pūta vaļam I, 487; ‡
9) = pìepùst 2: kad guovs negre̦mā, tad juo pūš. Refl. -tiês,
2): atmen
- auch Auleja: sāk un sāk dzist ārā, kamē̦r nepūšas vair Salis. cau[r]dure duŗ sānā, kâ pūties Kaltenbr. jis vēl pūšas Lixna; sich blähen: rupucis pūšas, kad tuo aizkaŗ Sonnaxt. nuo ābuliņa guovis pūšas AP. maize ceplī smagi pūšas Kaltenbr.; sich erholen - auch AP., Saikava, Salis, Skaista, Sonnaxt, Spr.; = nùopùstiês: kuo tu grūši nuosapūti? - kai man grūši ne-sapūst ... Tdz. 53038; ‡
4) schmollen (?):
tu, cilvē̦ks, ne˙maz neatjēdz, kuo esi nuodarījis, bet viņš jau pūšas Jauns. J. un v. 212. viņš sēdēja ievilcies vaguona stūrī un pūtās pats uz sevi A. Brigadere Daugava 1928, S. 314. Subst. pùtẽjs,
1): nav raga pūtējiņa BW. 3330 var.;
2): auch (mit û 2 ) Salis; ‡
3) der Atem :
tâ skrien, lai koč p. iziet pa muti laukā Saikava. lai koč man p. iziet, ar darbiem ņe̦muoties ebenda.
Avots: EH II, 343
1): kulā viens strādnieks pūte ar ruokām rudzus Pas. XII, 353;
2): viņš tâ iekuodies mantā, ka nevar atkratīties, kamē̦r pūšamais ārā (= bis er stirbt)
Seyershof;
5): auch (mit ù 2 ) Linden in Kurl., (mit û 2 ) Salis;
6): tas nu var gan p. Orellen. niekus p. Kand.;
7): pūtām (= braucām) iekšā Rīgā, ka nuorīb vien Austriņš Raksti VII, 170. vai nepūtīsim mājā? Jauns. Raksti V, 294; ‡
8) p. vaļā (vaļām), anfangen:
pūtu es vaļā skriet Sonnaxt; anfangen zu singen: pūt tik vaļā, tâ ka lai visa Kursa trīc! Janš. Dzimtene V, 476. viņš tad arī ... pūta vaļam I, 487; ‡
9) = pìepùst 2: kad guovs negre̦mā, tad juo pūš. Refl. -tiês,
2): atmen
- auch Auleja: sāk un sāk dzist ārā, kamē̦r nepūšas vair Salis. cau[r]dure duŗ sānā, kâ pūties Kaltenbr. jis vēl pūšas Lixna; sich blähen: rupucis pūšas, kad tuo aizkaŗ Sonnaxt. nuo ābuliņa guovis pūšas AP. maize ceplī smagi pūšas Kaltenbr.; sich erholen - auch AP., Saikava, Salis, Skaista, Sonnaxt, Spr.; = nùopùstiês: kuo tu grūši nuosapūti? - kai man grūši ne-sapūst ... Tdz. 53038; ‡
4) schmollen (?):
tu, cilvē̦ks, ne˙maz neatjēdz, kuo esi nuodarījis, bet viņš jau pūšas Jauns. J. un v. 212. viņš sēdēja ievilcies vaguona stūrī un pūtās pats uz sevi A. Brigadere Daugava 1928, S. 314. Subst. pùtẽjs,
1): nav raga pūtējiņa BW. 3330 var.;
2): auch (mit û 2 ) Salis; ‡
3) der Atem :
tâ skrien, lai koč p. iziet pa muti laukā Saikava. lai koč man p. iziet, ar darbiem ņe̦muoties ebenda.
Avots: EH II, 343
pūst
pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,
1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);
2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;
3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;
4) weinen
Brig. Vizb. 51;
5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;
6) lügen;
7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,
1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;
2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;
3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,
1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;
2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.
Avots: ME III, 450, 451
1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);
2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;
3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;
4) weinen
Brig. Vizb. 51;
5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;
6) lügen;
7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,
1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;
2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;
3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,
1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;
2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.
Avots: ME III, 450, 451
rūsis
I rūsis,
1): rūša zeme Lettihn, eisenoxydhaltiger Boden;
nuoberzēt (rakstāmām spalvām) rūšus (Rost?) un tintes apkaltumus Jauns. Raksti IV, 68. gē̦rbs ... kļuvis netīri pe̦lē̦ks un plankumains gan nuo rūšiem ("?"), gan nuo tintes 64. kuodes ēda vilnānītes, rūši ("?") pašu ne̦sātāju BW. 27696 var. iemešu rūšu ("?") piku ... ganībās, lai rūsēja, lai pelēja ... gana meitas 12727, 5;
2): Getreiderost
(mit ù 2 ) Warkl.; salnai ē̦stas, rūšam kuostas Tdz. 57654, 1;
3): rūši me̦t Setzen, es wetterleuchtet
(dieselbe Bed. hat wahrscheinlich auch rūsis ve̦lk Gr.-Buschh. n. Fil. rnat. 64).
Avots: EH II, 389
1): rūša zeme Lettihn, eisenoxydhaltiger Boden;
nuoberzēt (rakstāmām spalvām) rūšus (Rost?) un tintes apkaltumus Jauns. Raksti IV, 68. gē̦rbs ... kļuvis netīri pe̦lē̦ks un plankumains gan nuo rūšiem ("?"), gan nuo tintes 64. kuodes ēda vilnānītes, rūši ("?") pašu ne̦sātāju BW. 27696 var. iemešu rūšu ("?") piku ... ganībās, lai rūsēja, lai pelēja ... gana meitas 12727, 5;
2): Getreiderost
(mit ù 2 ) Warkl.; salnai ē̦stas, rūšam kuostas Tdz. 57654, 1;
3): rūši me̦t Setzen, es wetterleuchtet
(dieselbe Bed. hat wahrscheinlich auch rūsis ve̦lk Gr.-Buschh. n. Fil. rnat. 64).
Avots: EH II, 389
rūsis
II rūsis: (paklētē) bija ve̦ci rūši (= rūsa II 3?), daždažādas suķes un pat stikli Jauns. B. gr. 3 111.
Avots: EH II, 389
Avots: EH II, 389
rūsis
IV rūsis, der Herd-, Plietenring Friedrichstadt; Plur. rūši Spr., verrostete Eisenstücke (mit ù 2) Selsau, Sessw., Warkl., Gr.-Buschhof. Zu rūsis I.
Avots: ME III, 573
Avots: ME III, 573
rūšrāceņi
sadursme
saknubt
saknubt, sakņubt Nigr., Dunika, saknupt U., sakņupt Wid., sakņūpt L., sich vornüberbeugen, sich krümmen, sich bücken, sich (in der Haltung) gehen lassen (am gebräuchlichsten das Part. praet. act.): Pētersuons sakņuba uz priekšu Stari II, 361. viņš iet pa˙visam saknubis Dond. druoši vien sakņubtu uz de̦guna Janš. tu manuos gaduos sakņubsi, ka zuods gar ceļgaliem sitīsies! Stenden. puika sakņupis gultiņā MWM. VI, 723. Pūpuols tikai grūši pasmējās un sakņupa atkal Upītis Sieviete 63. kuo sēdi tāds saknupis? Gold. viņa sakņupuse dauzīja pieri pret galdu ebenda 98. vecene saknupusi uz priekšu Naud. viņa... vagā sakņubusi... dēstīja tur stādiņu Janš. Dzimtene V, 321. rē̦guojās saknubušas un izpūrušas čuoras Latv. kalējs sēž saknubis durvju priekšā Upītis. kundze sēd sakņubuse Apsk. v. J. 1903, S. 486. Duore saknupusi sēdēja Alm. tā jau ir tāda sakņupusi (von einem hochschwangern, schwach einhergehenden Weibe) U. (unter kņūpt).
Avots: ME II, 653
Avots: ME II, 653
sprūsis
tēmēt
tēmēt, -ẽju,
1) = tāmêt 1, wahrnehmen, deuten, absehen, erwägen Celm., Erlaa, Lubn., Sessw., Wessen: visi veŗas, visi tēmē, voi es ciki gudra e̦su BW. 22678. es tēmēju, tēmēju un nevarēju pazīt Lubn. pē̦rk... avīzes un nuo tām tad tēmē, kuo prūši gribuot darīt A. Brigader Daugava I, 1322. Pēterītis sāk ausīties un tèmēt 2 Vīt. 51; seine Aufmerksamkeit worauf wenden Meiran (mit è 2 ): suns tēmēja uz krūmu pusi Warkl.; Acht geben: gan tēmēja vārītājs, lai ni˙kas ni˙kā neieme̦t Pas. V1, 134;
2) = tāmêt 2, zielen Golg., Grawendahl, Kalz., Laud., Lennew., Lubn., N.-Peb., N.-Wohlfahrt, (mit ẽ ) MSil., Notk., (mit è 2 ) Aiviekste, Bers., Bērzpils, ("mit ê ") Fest., Meselau, N.-Schwanb., Sessw.: ne katrs šāvējs pruot labi tēmēt Grawendahl. pieliek tuo (= šauteni) pie vaiga un tēmē Valdis Stabur. b. 263. ierauga zaki skrienam, sāks jau tēmēt Pas. II, 381 (aus Dahlen), ilgi tēmejis gailim LP. V, 3. taisni tē̦mē̦dams uz caurumu Vīt. 36. turks jau tēmē krūtīs MWM. IX, 448. tēmēja..., kamē̦r nuotemēja A. Brigader Daugava I, 1227. vīrs tēmēja pāri par... ezera gapumu LP. VI, 636. turējis ruoku apaļu tēmējamuo skrituli LP. VII, 963. šāds izteikums bija labi tē̦mē̦ts un zīmīgs A. v. J. 1896, S. 28. labs tē̦mē̦tājs Kaudz. Refl. -tiês Bers., Lubn., zielen. Gleich li. tèmèti(s) Lit. Mitt. I, 301 oder tė˜myti(s) "(sich) genau merken" wahrscheinlich auf r. тямить "wissen" (zur Bed. vgl. klr. тямити "merken") beruhend; vgl. auch tāmêt I. Li. tė˜rnytis hat Fick Wrtb. I4, 442 zu gr. τημελής "sorgend" gestellt, aber dies dürfte aus *τλημελής dissimiliert sein (zur Form vgl. einerseits ἀμελής "sorglos", anderseits - τληπαϑής "unglücklich").
Avots: ME IV, 171
1) = tāmêt 1, wahrnehmen, deuten, absehen, erwägen Celm., Erlaa, Lubn., Sessw., Wessen: visi veŗas, visi tēmē, voi es ciki gudra e̦su BW. 22678. es tēmēju, tēmēju un nevarēju pazīt Lubn. pē̦rk... avīzes un nuo tām tad tēmē, kuo prūši gribuot darīt A. Brigader Daugava I, 1322. Pēterītis sāk ausīties un tèmēt 2 Vīt. 51; seine Aufmerksamkeit worauf wenden Meiran (mit è 2 ): suns tēmēja uz krūmu pusi Warkl.; Acht geben: gan tēmēja vārītājs, lai ni˙kas ni˙kā neieme̦t Pas. V1, 134;
2) = tāmêt 2, zielen Golg., Grawendahl, Kalz., Laud., Lennew., Lubn., N.-Peb., N.-Wohlfahrt, (mit ẽ ) MSil., Notk., (mit è 2 ) Aiviekste, Bers., Bērzpils, ("mit ê ") Fest., Meselau, N.-Schwanb., Sessw.: ne katrs šāvējs pruot labi tēmēt Grawendahl. pieliek tuo (= šauteni) pie vaiga un tēmē Valdis Stabur. b. 263. ierauga zaki skrienam, sāks jau tēmēt Pas. II, 381 (aus Dahlen), ilgi tēmejis gailim LP. V, 3. taisni tē̦mē̦dams uz caurumu Vīt. 36. turks jau tēmē krūtīs MWM. IX, 448. tēmēja..., kamē̦r nuotemēja A. Brigader Daugava I, 1227. vīrs tēmēja pāri par... ezera gapumu LP. VI, 636. turējis ruoku apaļu tēmējamuo skrituli LP. VII, 963. šāds izteikums bija labi tē̦mē̦ts un zīmīgs A. v. J. 1896, S. 28. labs tē̦mē̦tājs Kaudz. Refl. -tiês Bers., Lubn., zielen. Gleich li. tèmèti(s) Lit. Mitt. I, 301 oder tė˜myti(s) "(sich) genau merken" wahrscheinlich auf r. тямить "wissen" (zur Bed. vgl. klr. тямити "merken") beruhend; vgl. auch tāmêt I. Li. tė˜rnytis hat Fick Wrtb. I4, 442 zu gr. τημελής "sorgend" gestellt, aber dies dürfte aus *τλημελής dissimiliert sein (zur Form vgl. einerseits ἀμελής "sorglos", anderseits - τληπαϑής "unglücklich").
Avots: ME IV, 171
uzklīst
uzklîst, umherirrend sich einfinden LKVv.: uzklīduši čigāni. pie mums uzklīda kāds fōtografs Stari I, 1. div[i] pe̦lē̦ki vanadziņi nuo tautām uzklīduši BW. 13522, 1. kur ir palicis Tenis? es gaidu..., ka varbut uzklīdīs Kaudz. M. 284. kādiem uzklīdējiem nuo leišiem vai prūšiem Janš. Nīca 21.
Avots: ME IV, 342
Avots: ME IV, 342