Paplašinātā meklēšana

‡ barenīte, = ‡ baraniņa: buč; aitiņa, barenīte! BW. 27678 var.

Avots: EH I, 205

bārenīte: auch (mit à) AP., (mit à ² ) Fest.

Avots: EH I, 209

bārenīte, auch atraitnīte, Stiefmütterchen (Viola tricolor) RKr. III, 73; Erythraea pulchella Grünh. bārenītes, baltruozītes jaunu meitu Jāņu-zāles BW. 32367, 4.

Avots: ME I, 273

[mazpurenĩte, ranunculus ficaria Wid.]

Avots: ME II, 574

‡ *àizcits, der nachnächste: ja ne šuogad, tad citu vai aizcitu gadu Janš. Mežv. ļ. I, 136. aizcitu vakar Bandavā II, 82. aizcitu vasar Bārenīte 20.

Avots: EH I, 14

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52

atguodêt

1): atguodēsim (veļu) atkal, kâ nākas Janš. Līgava I, 418; ‡

2) herschaffen (in einen sichern Ort):
laiveli atguodējis pie malas Janš. Bārenīte 30; ‡

3) zur Genüge rühmen
Dunika: meita nevarēja ve̦cuo saimnieci a. vien. ‡ Refl. -tiês Dunika (mit uô ² ), zur Genüge Rühmliches erzählen: jauna meita nevarēja a. vien, cik viņai labi klājies ve̦cajās mājās.

Avots: EH I, 143

atraĩtnĩte, atraĩknĩte, Stiefmütterchen (Viola tricolor) RKr. II, 80, auch bārenītes genannt: bārenītes, atraitnītes de̦r tējā kāsam Etn. I, 84.

Avots: ME I, 184

aûģis,

1): ein 10-12-jāhriges Kind ("das etwas vom Leben zu verstehen anfängt")
Frauenb. (mit aû ² ); 3): f. auģe: augīte nebūs ... ne˙kad un ne˙kur pretenieks Janš. Barenīte 22.

Avots: EH I, 186

‡ bal˜tkrùtainis (f. -ne), der Weissbrüstige: nuo baltkrūtaines caunes Janš. Bārenīte 25.

Avots: EH I, 202

bãraîne, bãraînis, die Waise: bāraiņu bārenīte BW. p. ² 4458.

Avots: ME I, 272

bãre (s. auch bàris): ne bārei (Var.: bārītei) mātes pūra BW. 4871, I. ai bārīte, bārenīte! 4958.

Avots: EH I, 209

bãre Kand., bàre, bārene (m. bāris, bārenis), die Waise: šī bārene, tā bārene, es pa˙tiesi bārenīte: ne man tē̦va, ne māmiņas, ne īstā bāleliņa BW. 4229. apmirst man māmulīte, es paliku bārenīte 3985. purva pļava bez ābuola, bārenīte bez māmiņas 4090. te̦kam visi bāreniņi saulrietiņa kalniņā; citam nava sava tē̦va, citam savas māmuliņas 4390.

Avots: ME I, 273

bārene (unter bāre): auch (mit à) AP., Ramkau, bàrenīte N.- Wohlfahrt.

Avots: EH I, 209

‡ bàrinīte ² Kaltenbr., Oknist, = bārenīte.

Avots: EH I, 209

[baruôt (mit altem r) C., Saussen], baŗuôt [Dond., Selg., Warkhof u. a.], tr., füttern, mästen: zuosis; zirgus baŗuot kruogā, füttern, dafür in Kurl. gew. paēdināt. Sprw.: kā suni baruo, tā suns klausa. baruo nu suni, kad vilks jau luopos od. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau kūtī. tā meita nav suņus baruojusi: precībās braucuot nejauks laiks. Refl. -ties, sich mästen, sich nähren, weiden: ieraudzījis lielu lauku, kur liels pulks aitu baŗuojušās LP. VI, 136. zirgi baruojušies acīm re̦dzuot. baruoties kā āpsis Aus. I, 28. bārenīte... maizītē baŗuojas BW. 4379. maizīte bē̦rnu baruotāja. [Nebst barība "Nahrung" etwa nach Pogodin §. XXXVII, 94 zu aksl. брашьно "Nahrung", r. бòрошно "Roggenmehl", la. far "Dinkel; Mehl", got. barizeins "Gersten-", ae. bere "Gerste" u. a. (vgl. zu diesen Wörtern Berneker Wrtb. I, 74 f., Walde Wrtb. ² 271 F. und Feist Wrtb. ² 60)? Oder zu ai. bhárvati "kaut, verzehrt", av. -ba ^ou rvō "kauend", gr. φῆρον· τροφή Hes. φορβή "Weide, Gahrung", cymr. bara "Brot" (die man auch mit den genannten slav., ital. und germ. Formen verglichen hat, s. Feist 1. c.), resp. gar zu arm. parar "Mast"?]

Avots: ME I, 265

bezradu bārenīte, eine alleinstehende, keine Verwandten habende Waise. Jan.

Avots: ME I, 285

bļaût: laut weinen Dunika u. a. ‡ Refl. -tiês,

1) schreien
Diet., Frauenb., Kaugurciems;

2) laut weinend sich beklagen:
e̦suot... bļāvusies, ka... pastalas zemē vieņ krītuot Janš. Dzimtene IV, 306. skaties, kâ Trūde aplam bļaujas! Līgava II, 440. ‡ Subst. bļaûšanâs, der Zank, Streit: būs atkal b. Janš. Bārenīte 39.

Avots: EH I, 233

‡ burķins Janš. Dzimtene III, 93, Bārenīte 92, ein (kleiner) Vogelbauer. Aus dem Niederdeutschen; vgl. ‡ bũrķins.

Avots: EH I, 255

I ceļš,

1): ūdens c.,

a) ein Flussbett, Graben, Kanal
Ramkau;

b) der Wasser-, Seeweg;
zemes c.,

a): pa zemes ceļu braukt uz Rīgu, mit Pferden (weder den Seeweg, noch mit der Eisenbahn) fahren
AP., Salis;

b) der Mastdarm
AP.; putnu c.: rudeņuos putni pēc putnu ceļa var redzēt, kur skriet Linden; saules c.,

a) der Regenbogen
Kreuzb.;

b): pa nuovakari vajag iet saules celiņus nuosvētīt, in der Dämmer- stunde soll man nicht arbeiten Grenzhof n. FBR. XII, 23; zāģa c.,

a) "renīte, kuo nuo gala skatuotiês re̦dz starp izliektajiem zāģa zuobiem" Ramkau;

b) diejenige Stelle im Holz, wo beim Sägen die Säge durchgehen muss:
kuoku laižuot iesit ķīli zāģa ceļā AP. kad būs šķībi, tad zāģis neies pa ceļu Siuxt. ceļa ņemties, eine Reise ins Ausland unternehmen PK. n. BielU. pa ceļu, weg Pas. III, 242: ej pa ceļu! auch Zaļmuiža; ‡

2) der Gebärmutterhals
AP.: dažai guovei ir mazs c.; tad teļi grūši nāk.

Avots: EH I, 264, 265

‡ cìrtumnieks, = lîdumnieks (?) Janš. Bārenīte 20.

Avots: EH I, 274

‡ dā`rzsaknes, das Gartengemüse: pirmās dārzsaknes le̦ce̦kluos Janš. Bārenīte 78.

Avots: EH I, 312

galˆva: Demin. verächtl. gal˜vele Siuxt.

4): cāļa galviņa auch Lems., Sawensee, Segew,

5): grābekļa g. auch Ramkau, Salis; sukura galviņa, der Mittelfinger
AP.;

9): savu galvu ņemties, eigensinnig werden, sich etwas in den Kopf setzen
Diet.;

10): iet visi galvu galvām (sehr eilig, Hals über Kopf)
sēnes lasīt Salis;

11): e̦smu tuo iemācījies galvā (auswendig)
Janš. Bandavā I; 380. ņemt galvā, für etw. bürgen, aufkommen, einstehen, mit Sicherheit etw. behaupten: kuo tu citus cilvē̦kus vari ņemt galvā! Janš. Mežv. ļ. I, 360. tādas merģeles (acc. plur.) nevar galvā ņemt ne˙kad Bārenīte 33; 13): uz galvas krist Bers., den Verstand, die Urteilskraft (zeitweilig) verlieren, auf den Kopf fallen. mums šuogad ir luopu uz astuoņām galvām (wir haben 8 Rinder) Sessw. Zur Etymologie s. auch St. Szobet Prace filolog. XIV, 606 (zu r. желвь "Schildkröte" usw.).

Avots: EH I, 381

gum̃dinât [Dond., gum̂dinât ² Nigr., Ruj.], Autz n. U., gew. gumdît C., [gum̂dît Ruj., Autz, Pl.], -u, -ĩju Nerft, tr., antreiben, anspornen, hetzen, anreizen; belästigen, quälen; anstrengen, sehr zusetzen: ragana gumdīja ļaudis uz nelabiem darbiem LP. radi sākuši vīru gumdīt LP. V, 73 viņš gumdīja, ka vajaguot tikai vienprātīgi biedruoties visiem kuopā Dzimt. V. visi tevi stumda un gumda Purap. sita mani, grūstīja un gumdīja MWM. VIII, 761. [runāja viņa..., sieviņas pie tam bikstīdama, stumdīdama un gumdīdama Janš. Bārenīte 95.] kas tevi skumdina, tik ātri pruojām duoties gumdina Lautb. Vidv. 50. [gumdît"saspiest" Wessen.] Refl. -tiês,

1) einander anspornen, anstacheln;

2) sich aufhetzen lassen gegen jem.:
neļāvusies nuo mātes gumdīties LP. III, 63. [Zu gumt.]

Avots: ME I, 681

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

ìestât,

1) tr., beginnen, unternehmen:
nāc, dieviņ, tu ar mani, es iestāju gaŗu ceļu BW. 17842. gribēju redzēt savu ve̦cu puisi, tādēļ nu e̦smu iestājusi turp iet Kaudz. M.;

2) intr., eintreten:
es iestāju meitaņās BW. 11123. [pats līdz juostas vietai iestājis tanī (grāvī) iekšā Janš. Bārenīte 10.] tagad tev būs Grietiņas vietā jāiestāj U. b. 104, 38. So gew. das Refl. - tiês, eintreten, erscheinen: iestājās klusums, krē̦sla, nāve. viņš iestājies skuolā, beidzamā klasē, amatā, mācībā. rudens iestājies vasaras vietā.

Avots: ME II, 72

izcilât, izcilinât, wiederholt auseinander heben, aufheben: ruonu krē̦slus izcilātus BW. 13245, 1. iešu pūru izcilāt 15545. es tuo tautu istabu ar galviņu izcilātu 191491. [kurmji izcilājuši zemi Wolm.] griestu griestus izcilātu ar vaiņaga ce̦kulīti BW. 25822. [dabūt viņi labi spriguļus izcilināt Janš. Bārenīte 4.] Refl. - tiês, sich satt heben: visu dienu viņš izcilājies kuliņus.

Kļūdu labojums:
istabu... 19149 = istabiņu 19149 ¹

Avots: ME I, 721

izlasît,

1): bārenīte sev izlasīja zilas krāsas skapi Pas. V, 403; ‡

3) während einer langeren Zeit allmählich (das nötige Quantum) zusammenschaffen (ansammeln)
Kaltenbr.: kad tik renti izlasījis! (etwa mit ostle. iz- für uz-?). Refl. -tiês, ‡

3) einzeln (allmählich) hinausgehen, eine Versammlung verlassen:
izlasījās drīž nuo aplāta Auleja.

Avots: EH I, 462

iznĩkt (li. išnỹkti), intr.,

1) ausgehen, vergehen, zu grunde gehen, verkommen, schwinden, verfallen, ausstreben, ruiniert, vereitelt werden:
nīktin nīka un iznīka... ve̦cas meitas BW. 13076. sīkās ē̦nas nīktin iznīka R. Sk. II, 104. bijis jāiznīkst nuo mājas LP. VI, 74. kāzas būtu gan˙drīz iznīkušas Alm. kad pirms Jurģiem ejuot uz uotru māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85. trumi, slimība lai iznīkst kâ uguns dzirkstelīte, kâ pirts gars, kâ lietus mākulis, kâ ve̦cs mēnesis, kâ ve̦cs pūpēdis, kâ rīta salna, kâ zâle ūdenī;

[2) Unsinn reden, fehl gehen in der Rede:
nu tu iznīki ar savu valuodu Janš. Bārenīte 55]. Refl. - tiês, des erquickenden Schlafes etbehren: e̦sam visu nakti iznīkušies.

Kļūdu labojums:
un iznīka = , nu iznīka

Avots: ME I, 776

izpùost (li. išpúošti), bei Spr. auch izpuosīt, tr., reinigen, aussczmücken: kad bija izpuosis katrs pļavu Lautb. jāizpuoš ratu šķūnis A. XXI, 9. [Auch vom Reinigen der Fische Bielenstein Holzb. 660; des gedroschenen Getreides: rīta kūlumu šuodien izpuosīs Janš. Bārenīte 10.] Refl. - tiês, sich ausschmücken, sich ausputzen: uz deju puisē̦ns taisījās, tas svē̦tku drēbēs izpuosās MWM. III, 83.

Avots: ME I, 788

[izteĩkât, klatschend (ein Gerücht) verbreiten: kad tik tā bārīte nav kuo izteikājusi Janš. Bārenīte 33.]

Avots: ME I, 816

iztẽ̦vuôt, tr., vornehmen, zurechtweisen, durchhauen: ņemšuot labi viņu iztē̦vuot Janš. [Bārenīte 93].

Avots: ME I, 817

iztiektiês, hinaus -, herausstreben, hinaus -, herausgelangen: bārenīte nu klusi iztiecās ārā Janš.

Avots: ME I, 819

izvazât, ‡

2) ausstrecken, ausspannen
Frauenb.: izvazā linus tâ gaŗi un tad satin ē̦rkulī. i. aude̦klu pa stellēm, die Kette des Gewebes aufziehen. Refl. -tiês, ‡

2) "ausgehen (aus dem Hause)":
izvazājies vakarvakarā pie meitām un nevar nu pā`rvilkties Janš. Bārenīte 40.

Avots: EH I, 494

jãņuôt, intr., Johannis feiern, zu Johanni Johannislieder singend umherziehen: mūsu pusē vairs nejāņuo. Refl. - tiês, sich der Johannislustbarkeit hingeben, sich belustigen: tu ar viņu jāņuojusēs LA. [tâ tu arī paliksi kādā žuogmalē guļuot, kad tā jāņuošanās būs pārgājuse Janš. Barenīte 83.]

Avots: ME II, 107

jẽrene,

1): auch AP., Seyershof;

2): kad aitai ir pirmuo reiz jē̦ri, tad tā ir j. Ramkau. kad aita nāk pus˙uotra gada ve̦ca, tad viņa ir j. ebenda. cik nu daudz nuo jērenītes var nuocirpt! AP.

Avots: EH I, 565

jẽrene,

1) eine Mütze, mit Schafsfell gefüttert und mit Klappen aus Schafsfell
Frauenb.: jērene - jē̦rādas ce̦pure. puišiem pirku caunenītes, pats ne̦sāju jērenīti BW. 31107. ievilkt pa jēreni, jem. einen Schlag versetzen Kav.;

2) = jēre Serb. n. Etn. IV, 28;

3) etw. Geringfügiges:
saimniece, jērenīte, staigā, galvu nuodūrusi, kalpa vīra ļaudaviņa saujā naudu žvadzināja BW. 31123 (Var.: jērenīte 31124).

Avots: ME II, 114

‡ jũks Grob., = juõks: taisīt jūkus Grob. tik tâ pa jūkiem vien bij ebenda. stāsta..., kādi jūki e̦suot bijuši sē̦tā Janš. Bārenīte 36. Aus dem Žemaitischen?

Avots: EH I, 569

kab,

1): jis pasaka..., k, jis atve̦stu... tārpu Pas. IV, 21 (aus Ružina); ‡

2) = laî 2: kuo vien bārenīte teikšuot, tuo k. viņš izpildītu Pas. V, 403 (aus Rosittenl. Weitere Belege gibt J. Zēvers IMM. 1933 II, 183.

Avots: EH I, 572

kal˜ps, Demin. verächtl. kal˜pelis, kal˜perĩtis BW. 988, 8 [wohl aus * kalpelītis], kalpenītis 988, 8 var.,

1) der Knecht, Arbeiter:
auzai liela sē̦naliņa, kalpam ve̦rga dzīvuošana BW. 9723, 2. kalpa puisis, der unverheiratete, kalpa vīrs, der verheiratete Knecht. tē̦vu dē̦li kalpuos gāja BW. 31137. dieviņš pats kalpiem (Var.: kalpu) gāja 11776; jetzt: par kalpu iet, sich als Knecht verdingen. Sprw.: kas tuo duos kalpam, kas kungam ir. kalps kalpa ve̦lns. cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. tâ dzēra kâ kalpa kāzās, von einem ärmlichen Festmahl. [apkārtējie zemnieki - pa lielākai daļai kalpeļi Janš. Bārenīte 16];

2) dieva kalps, der Diener Gottes, der Prediger,
dieva kalpa kalps, Gottes Dieners Diener, d. i. der Küster; bendes kalps od. ve̦lna kalps, der Henkersknecht BW. 31614; dze̦guzes od. lakstīgalas kalps, die Zaungrasmücke (sylvia curruca) RKr. VIII, 93, Konv. ² 2319;

3) der Bube im Kartenspiel:
pīķa krusta kalps od. kalpiņš. [Aus einem urruss. * хоlpъp > r. холóпъ "Leibeigener, Knecht".]

Avots: ME II, 144

kašeklis,

1) das Schrabeisen
[Nigr.], die Schrape, ein Instrument zum Scharren, Schaben, Kratzen des Teiges aus dem Troge (= abrakasis) [Hasenpot, Kurs.], Grawendahl, Naud., Frauenb., Autz; Schabeisen der Böttcher U.; eine Hacke [Kalnzeem]: ar mazu dzelzs kašekli viņa, iekāpusi le̦ce̦klā, cirta un kapāja Janš. [Bārenīte 76.] kašeklis - rīks, ar kuo ruok rāceņus Kalleten, Rutzau, Etn. II, 17. [man kāsus kâ kašeklis Nigr.];

2) = kasīklis 2, "kuoka, dažreiz arī dzelzs adata, ar kuŗu linu vai pakulu kuodeļu piesprauž pie sprēslīcas" Konv. ¹ 884. Vgl. kasīklis und kaseklis. [kasēklis hat sein š wohl aus kašât bezogen.]

Avots: ME II, 170

I ķizinât, ķizît, -ĩju, tr., jem. etwas Angenehmes zeigen, es aber nicht geben [Dond.], oder es sich nicht gönnen, necken, reizen, zergen, schadenfroh ķiz, ķiz sagen, indem man mit dem rechten Zeigefinger den linken streicht [Dunika]: redz, neģēlis kāds, nuoņēmis gre̦dze̦nu, nāk te sē̦tā ķizināt LP. V, 302. [viņš savu naudu ķizina priekšā U.] kuo tu te viņam ķizī, ka tu viņam neduod Wain. nu tad ēdi vienu (ābuolu)! kuo tu ķizini! LP. VI, 865. [(kurpītis) skaudīgā priekā vīstīja dūres pa gaisu, ķizinādams Ādamam atslēgu Janš. Dzimtene ² I, 52.] mazais viņu ķizināja un teica: ķiz, ķiz, brālīt, man astuoņi zirgi, tev ne˙viena JK. V, 109. saimniece man ķizīja, ka es vīru nedabūju VL. Refl. -tiês,

1) sich necken, charmieren:
ilgi viņi nedabū ķīķēties un ķizināties Janš. [Bārenīte 29];

2) nach etw. streben, verlangen
Lems., Salis n. U.;

3) wiederholt
ķizinât: kuo ķizinies? pietiek jau Dunika.

Avots: ME II, 387

klaũkstêt, klaũkšķêt, klaũkšêt C., - u, - ẽju, intr.,

1) hell tönen, poltern, klappern:
zābaki klaukst Jan. [tupelēm klaukstuot un klabuot gāja Janš. Bārenīte 3.] viņš kala, ka klaukstēja vien Kand. te uz vienu reizi viens sācis tēst, urbt un dzīt tapas, ka klaukšķ vien LP. IV, 234. suoļi klaukšķēja istabas smagajā klusumā Vēr. I, 897;

2) schwatzen, schwadronieren:
kuo nu klaukšķi kâ suns mēnesnīcā Naud. Vgl. klaudzēt.

Avots: ME II, 215

II krams, s. krama. [Hierher wohl auch krams,

1) eine unreife Beere
(vgl. semasiologisch li. šãšas "Schorf": sasis "unreife Frucht" ) Dunika: ne˙vienas uogas, - krami vien salasīti;

2) ein Schimpfwort
(vgl. li. krãmas "паршивый человѣк"): labi puiši nuomiruši, krami vien atlikuši BW. 12809. ne tik dikti! kad tas meitenes krams (halberwachsenes Kind) nenuoklausās! Janš. Bārenīte 14.]

Avots: ME II, 258

kruķêt,

1): bārenīte, dubļu kruķē̦tāja ("?") Pas. V, 443 (aus Kal.); ‡

2) "zur Arbeit benutzen"
M. Arons: tuo zirgu vēl var k.; knechten Frauenb. ‡ Refl. -tiês, arbeiten, sich plagen Frauenb.: saimniece viena pati kruķējas pa mājām. - Wenigstens in der Bed. 1 aus nd. krukken "mit der Krücke an sich ziehen", s. Sehwers Unters. 59.

Avots: EH I, 659

laĩpnîgs, ‡ Subst. laipnīgums Janš. Bārenīte 26, das Freundlichsein, das Liebenswürdigsein.

Avots: EH I, 714

I lañka [Tr., Bl., Līn.,

1) "upes līcis" Dond.];

2) eine niedrige, langgestreckte Ebene
[Schrunden, Kurs., Lvv. I, 44, 64, II, 8, 9, 10, 11, 15, 16, 18, 19, 21, 23, 31, 43, 76, 88, 102, 107, 126, 127, 141], namentlich an Glussufern Preekuln, [Gr. - Sessau, Wandsen, Bauske, Gr. - Essern, Dond., Jakobshof, Nigr.], Kalleten, Grob., Popen, Etn. I, 121: jābrauc meža lankā pēc siena Stari II, 362. [aiz lankas cirtumiem Janš. Bārenīte 5; grosse Pfütze; Wasseransammlung an niedrigen Stellen U.] Wasserland L.; [in Selg. "ein Getreidefeld"; um Gold., Kabillen, Luttr. "viss lauku plašums (atšķirībā nuo atsevišķiem, mazākiem laukiem): muižas lañkas ("visi muižas lauki kuopā")];

3) das Riedgras:
slapjās pļavās aug gaŗa lanka Sassm. [Als ein Kuronismus nebst li. lankà "Tal", slav. lǫka "Tal, Wiese" zu le. liekt.]

Avots: ME II, 420

leciņus, lèciņus, leciņuôs, lèciņuôs, im Sprunge, im Galopp: leciņus iet; leciņuos laist zirgu. jātnieks aizjāja lēciņus. [aizskrēja lêciņus ² palē̦kdama Janš. Bārenīte 91.]

Avots: ME II, 444

ļê̦psna ^2,

1) der Fetzen
Grünh.: uz zarnu auguoniem nuorāda strutas un audu ļē̦psnas izkārnījumuos Konv. ² 3562. [tirguotājs pirktai gaļai piemeta vēl kādas ļē̦psnas (cīpslainus, mazvērtīgus nuoplē̦sumus). ve̦cajam mētelim sānuos karājas laukā netīra vates ļē̦psna Lennew.];

2) zur verächtlichen Bezeichnung einer Person - Lump:
vīri ir ļē̦psnas Janš. [Bārenīte 35]. e, tāds ļē̦psnas sievietis nav ne˙kam vē̦rts Alm. [gļē̦vā... rakstura dēļ viņš tapa saukāts par ļê̦psnu ² Janš. Čāp. 23.]

Avots: ME II, 540

lẽtẽm, Instr. Pl., leicht: kalpuonītes, bārenītes, tās lētēm (Var.: vieglēm) maldināt BW. 4174 var.

Avots: ME II, 462

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. ² 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

lìecĩba,

1) der aussergewöhnliche Gehorch, der Frondienst:
iet, nākt, sūtīt liecībā(s), zum Frondienst gehen, kommen, schicken. lai puosta liecības atņe̦m, tad visiem būs diezgan St. [kādas liecības, kad gans līgšus jālīgst! Janš. Bārenīte 21];

2) das Zeugnis:
nepareiza liecība, falsches Zeugnis; liecību duot, Zeugnis abgeben, bezeugen; liecību apzvērēt, das Zeugnis beschwören; saukt pie liecības, als Zeugen laden; liecības šķirsts

II Mos. 39, 35. Zu lìeks.

Avots: ME II, 492

liẽves, = lievenes, der Balkon, das Chor, die Emporkirche N.-Bartau: apakšā krē̦sluos, arī augšā uz lievēm Janš. [Bārenīte 45; s. liẽvenes].

Avots: ME II, 508

[līgšus, Adverb zur Hervorhebung von līgt: gans līgšus jālīgst Janš. Bārenīte 21.]

Avots: ME II, 483

I lipinât (li. lipìnti), tr., fakt. zu lipt, kleben machen, (trans.) kleben: lipinājām pārplīsušuo rūti A. XX, 268. Refl. -tiês,

1) flattern:
vis˙apkārt apšu lapas starp eglēm spuoži zaļas maz˙lietu lipinājās MWM. VIII, 414;

2) [kleine Schritte machend, behutsam gehen:
viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobriedušuo ceļmali Janš. Dzimtene V, 281.] aitas, gar žuogmalu lipinādamās ... Janš. [Bārenīte 5];

3) "?": pie debesīm lipinājās kâ zilas uguntiņas neskaitāmas zvaigznes Jauns. Druva III, 49.

Avots: ME II, 473

‡ lũsītis Hasenp., ein sanftmütiger und geistig beschränkter Mensch: pati uzbāzusies ... pē̦rnajam puisim. tas tāds l, ir, - ar to visādi var izdarīt Janš. Bārenīte 95.

Avots: EH I, 764

mãkuôņa, [màkuoņa Neuenb., mâkuoņa ² Nigr., Dunika, Līn., Rutzau], mãkuônis PS., mâkuonis ² Kand., [Ruj., Iwanden, Dond., Selg., mãkuõnis C., mãkuonis Salis, Jürg., Gr. - Essern, màkuonis Arrasch, Wolmarshof, màkuonis ² Kl.],

1) die Wolke:
te bij saule, te pazuda tai me̦lnā mākuoņā RKr. XVI, 183. ieiet saule vizē̦dama zilajās mākuoņās BW. 18877. [mākuoņas sāka dalīties Janš. Bārenīte 42.] kad Jē̦kaba dienā, saulei spīduot, pie debess staigā mazas, baltas mākuoņi savilkas. es izbēgu nuo tautām kâ nuo lietus mākuonīša BW. 26359. visi makuoņi izsīka, die Wolken verschwanden, es hat sich alles zum Besten gekehrt. teōrijas, kas dzeju nuo pīšļiem grib atkal sacelt mākuoņus Vēr. I, 1187;

[2) als Schimpfwort für einen (duseligen?)Menschen: piedzēries kâ mâkuoņa ^2; tāds kâ mākuoņa! Nigr.] Zu màkt (iês).

Avots: ME II, 580

mañguôt [Dond., Līn.], betteln, bitten, zu erhalten suchen Spiess n. U., Katzd.: čigāni iet apkārt manguot [Bers., N.-Peb.], Etn. I, 58. citiem jau arī tâ tīk un ve̦das gar kungiem pīties un dažādas dāvanas manguot Janš. [Bārenīte 66. Refl. -tiês Ruj. "blēdīties"]. Subst. manguôtãjs, mangâtãjs, der Bettler: Piķis nu skrēja kâ mangātājs nuo vienām durvīm pie uotrām A. v. J. 1902, S. 245; manguôšana, das Betteln: [čigānes, kas dzīvuo tikai nuo manguošanas, ne+vienam ne+kā neaizduod Janš. Dzimtene V, 325. Nebst estn. maṅguma "zudringlich betteln"zunächst wohl aus dem Germanischen; vgl. as. mango'n "handeln", mnd. manger "Händler."]

Avots: ME II, 561

marenes: meitas brauca marenēs BW. 7129. sarkanas marenītes 7123 var.

Avots: EH I, 783

‡ II māršava, = mā`rša: salaulāties ... bez māršavām un dieveŗiem Janš. Bārenīte 93.

Avots: EH I, 793

mãsa [li. móša "des Ehemanns Schwester", apr. moazo "Muhme"], Demin. verächtl. māšele, mašelīte BW. 6387 var.,

1) die Schwester;
īstā māsa, leibliche Schwester; māsiņa in der Anrede auch "brāļa od. māsas meita" Döbner n. U.;

2) die Freundin, gebraucht in der Anrede bei Mädchen
resp. Frauen untereinander: vai meitiņas, vai māsiņas, guodājat arājiņu! BW. 27902. ai māsiņa, brāļa sieva! 1833, 4;

3) māsiņa (in Sassm. n. RKr. XVII, 39 sānu māsa), die Hure
U., Wolm.: [tâ tām vīriešu māsiņām iet! Janš. Bārenīte 83.] māsiņu nams, das Bordell U., Grünh.;

4) sarkanā māsiņa, eine Blume.
[Vgl. dazu Bezzenberger Altrp. Monatsschr. XV, 282 ff.]

Avots: ME II, 586

meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,

1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,

a) ein junges Mädchen;

b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;

2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;

3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,

a) Gott hat Töchter geschenkt,

b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;

4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;

3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]

Avots: ME II, 592, 593

mèlšât, faseln: gaŗāmgājēji melšāja Janš. [Bārenīte 55].

Avots: ME II, 600

na: (na, nun, wohlan) na, ... kâ tad nu ... sviežas? Janš. Dzimtene II ² , 250. na, kuo jūs sakāt par manu... darbu krājumu? V, 380. na... tagad jūs man patīkat 100. na, nu ir kaŗš mājās Bārenīte 79. na, bet Pēteris uz˙reiz palicis citāds Dzimtene III ² , 185. (zweifelnd) na, nevar vis zināt V, 146.

Avots: EH II, 1

negùods, die Unehre, Schande, Schmach: Sprw. labāk nabags ar guodu nekâ bagāts ar neguodu. me̦luot neguoda amats. Der Gen. neguoda steht oft in der Funktion des Adjektivs neguodīgs, unehrlich, unverschämt, schändlich: pruojām, pruojām neguoda ļaudis! BW. 26131; 16188. izdzirdu cīruli, neguoda putnu; vgl. BW. 2600. neguoda māte, neguoda tē̦vs, Beiwort der Schlange Tr. IV, 405. [šādā ceļā un tik neguoda laikā Janš. Bārenīte 39.] kāzās dziedāju neguoda dziesmas Ltd. 598. likt neguodā, in einen schlechten Ruf bringen; neguodā nākt, tikt, in einen sclechten Ruf gebracht werden: ļaudis manu augumiņu neguodā nuolikuši; vgl. BW. 8623. tik es tiku neguodā caur netiklu tē̦va dē̦lu BW. 21883. ar neguodu od. neguodam, mit Schimpf, in Unehre, unehrenhaft: grib netiklis ar neguodu nuoņemt manu vainadziņu Ltd. 680. bagātais izsunījis viņu un aizdzinis ar neguodu pruojām LP. V, 262. kâ es nu tik ve̦cu cilvē̦ku neguodam pie matiem vazāšu? VI, 830. par neguodu, zur Schande: tas tev par neguodu.

Avots: ME II, 714

‡ *niedrene, das Rohr: vēja lauztas niedrenītes BW. 29631 var.

Avots: EH II, 27

niktiês, nìkuôs, nikuôs virsū, sich aufdrängen, [sich reiben an U.], mit Bitten bestürmen Nigr.: meita viņam nikās virsū. vistas nīkas saimniecei virsū Janš. [nikties Jānim virsū un ar viņu lakstoties Janš. Bārenīte 34. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16. Zu nikns.]

Avots: ME II, 744

nùokladzinât, nùokleidzinât, ab-, kakeln, ableiern: runu. viņš nuokladzināja (schnalzte) ar mēli MWM. X, 55. kuo gan meita jau nuokledzināja Janš. [Bārenīte 55].

Avots: ME II, 797

I nùolipt,

1) vollständig beklebt sein:
man ruokas nuolipušas ar me̦du. [apvilkās ve̦cu, salāpītu un nuolipušu kažuoķeli Janš. Bārenīte 3;]

2) tr., besetzen, auf etwas verpicht sein:
meitas manu ce̦purīti kâ nitītes nuolipušas (Var.: aplipušas) BW. 20502.

Avots: ME II, 811

nùolìst [li. nulį̃sti], intr., herab -, hinab -, weg -, hinkriechen: viņš nuolīda pie luoga A. XX, 45. [līdz ar ve̦cuo bē̦rnuo tādu ceļa gabalu nuolīdīs, būs vakars klāt Janš. Bārenīte 50.]

Avots: ME II, 812

[nùopļuņ̃čât, auf durchgeweichtem Wege (eine Strecke) zurücklegen: līdz tādu gabalu šādā ceļā... nuopļuņčās Janš. Bārenīte 39.]

Avots: ME II, 833

nùoskust [li. nuskùsti), nùoskũt, tr., abrasieren, abscheren: pa lielākai daļai latvieši nuoskuj bārzdu Plutte. viņam bija nuoskūta (nuoskusta) seja, galvas matus bieži mē̦dz nuoskust par sē̦ru zīmi Antrop. II, 56. Refl. -tiês, sich abrasieren, sich abscheren: viņš bija tāds vare̦n uzpuosies un nuoskuvies A. XIV, 371. [Jānis... nuoskutās vēl bārzdu Janš. Bārenīte 38.]

Avots: ME II, 850

nùosùolît, tr.,

1) versprechen:
tuos kāpuostus jau bij Annužai mana māte nuosuolījusi par pakulu verpšanu Kaudz.;

2) meistbietend, als Letztbietender beim Meistbot erlangen, zu etw. kommen:
viņam izduodas mājas nuosuolīt Dz. Vēstn. Refl. -tiês, hoch und teuer versprechen: bārenīte nuosuolās visu uzkuopt Janš.

Avots: ME II, 863

nùospurgt,

1) [sich abprusten]:
nuogulējusies, nuospurgusi un drīz vien atžilbusi Janš.[Bārenīte 63;

2) schwirrend wegfliegen:
putns nuospurdza nuo zara Nigr., Bauske;

3) schwirrende Laute von sich geben:
spārni vien nuospurdza Warkl. Refl. -tiês, sich abprusten Sunzel.]

Avots: ME II, 857

[nùoteiciens, die Aussage, Äusserung: audžu mātes nuoteicienu sapratusi pareizi Janš. Bārenīte 8.]

Avots: ME II, 873

nùovērtiês,

1): meita nuosaveŗ, ka jis gradzinu nuoliek Pas. VII, 482. nuosavērt, kas bārenītei palīdz VI, 199. sirdei grūši nuosapūst, acīm gauži nuosavērt Tdz. 43604; ‡

2) = nùoskatît 2: nuosavēru pļāvējeņu: tī būs muna pļāvējeņa Tdz. 50333.

Avots: EH II, 107

nuôzâlêt; ‡

2) vergiften:
bārenīte nuozālēja ... meitu Pas. V, 340 (aus Lettg.; ähnlich X, 209).

Avots: EH II, 108

nuõzis [Talsen n. U.], nuõza,

1) die Heu-, Stroh-, Kafftrage
Kand., [Autz, Wandsen], Gold., Tuckum: nuozis [Kursiten, Alschw., nuõžis Wirginalen] izpīts nuo grīztēm; iegriež pakulas kažuos un savij saites pa divām kuopā; tādas grīztes iepin rūtītēm starp divām līkstēm; nuozī ne̦s salmus un pe̦lus RKr. XVII, 34; Etn: I, 138; Bl. H. 130. piedarbā metiens tik tāļu nuomīdīts, ka var nuojemt salmus, kas puisim jāne̦s ar nuozi uz tuvējuo pe̦lūdi Etn. I, 103; [nuõzis"salmu nastä Luttringen;

2) ein Päckchen:
izvilka nuo mēteļa kabatas savīstītu nuozi Janš. Bārenīte 51;

3) nuõžis, ein voller Bauch Wirginalen.]
vgl. nuosis.

Avots: ME II, 891

I ņuga, [ņugla Lis.], ņuguoņa Etn. IV, 161, das Gewühl, Gedränge, Gewimmel, der Wirrwarr Lub.: [tirgū cilvē̦ku kâ ņugla Lis.] pa krastiem čum un ielām biezas ņugas MWM. XI, 260. vēl mīkia man šī raibā zemes bē̦rnu ņuga Duomas I, 1172, pa galvu man dauzījās tik pārmērīgi raiba un liela iespaidu ņuguoņa Latv. [sirdis, kas juklajā dzīves ņugā bija laimīgi atradušās Janš. Bārenīte 64.] Der Plur. ņugas, Abfall von Flachs und Hede. ņugu ņugām,

a) bunt durcheinander:
viss pūlis gāja ņugu ņugām A. XVIII, 126;

b) in grosser Menge:
pašas guovij piens, kreims ņugām, uotrai ne˙kā LP. I, 5.

Avots: ME II, 905

uotrtik, ùotra ² tik Mar. n. RKr. XVII, 145, uotru tik, uotrtiek (li. antra tiek Valančiauskas Pas. Ant. Tretin. 32), uotra tiek, uotru tiek U., noch einmal so viel, doppelt: uotra (uotru U.) tik daudz, noch einmal so viel Mar. n. RKr. XVII, 145. uotra tik ilgi, noch einmal so lange ebenda. uotrtiek naudas Glück I. Mos. 43, 15; JK. V, 39. tam būs uotru tiek būt pār tuo, kuo tie ik˙dienas sakrāj Glück II Mos. 16, 5. citām ciltīm, kas uotru tiek lielas bija Josuus 21, 41. dari uotrtik! Blaum. suolījās atnest uotra tik LP. VI, 124. savairuojušies gan˙drīz par uotra tik Janš. Bārenīte 19. suola viņam uotru tik daudz Pas. III, 403 (aus Lubn.). varēšuot uotrtik daudz rudzu iesēt Vēr. 11, 1045. plauši... izpūšas uotra tik lieli RA. viņi, kad turp brauc, ir uotrtiek gaŗi un smagi nekâ mājās Kaudz. viņa nu bijuse uotru tiek tik daiļa kâ pa˙priekšu LP. VII, 200. aizeju . . . tukšinieks, bet le̦pnāks uotru tiek MWM. VI, 280.

Avots: ME IV, 425, 426

[pabrukt, zum Teil weichen, entweichen: jālaiž luopiņi ganuos, - būs salna pabrukusi Janš. Bārenīte 5.]

Avots: ME III, 10

pačunčinât, Intr., tr.,

1) in kleinem Trott fahren, reiten:
nevarēja ne pačunčināt LP. V, 318. varēja drusku pačunčināt rikšus Janš. [Bārenīte 52];

2) ein wenig schaukeln:
mazais jāpačunčina B.Vēstn.

Avots: ME III, 14

pagre̦zuôt, intr., ein wenig drohen: meitenei ar galvu pagre̦zuodama... Janš. [Bārenīte 6].

Avots: ME III, 31

‡ II pagrîns ² ,

1) ziemlich drall (straff)
Stenden: p. diegs;

2) ein wenig böse (unfreundlich)
Anzen, Gr.-Essern: būdama pagrīnu dabu un dze̦dru valuodu Janš. Bandavā II, 127. rādīdama pagrīnu seju Bārenīte 71. pagrīni uz viņu ... pable̦nzdama Bandavā II, 124. saimnieks ir tāds p. Anzen.

Avots: EH II, 134

pagũt, tr.,

1) über-, bewältigen:
vai duomā, ka tev izduosies ir mani pagūt, tāpēc ka vakar manu brāli nuokāvi? LP. VI, 483. gan viņi abi ar tē̦vu darbus pagūs Janš. [kuo puiši un precinieki bija darījušies šīs... meitenes dēļ, līdz tad Krastenieks beidzuot visus bija paguvis Janš. Bārenīte 58];

2) mit abhängigem Infin. - vermögen, etwas fertig bekommen:
bet šuorīt tiešām paguvis mazumu uzart LP. V, 181. nepaguvu aplīguot savu lielu tīrumiņu BW. 33202. es nepaguvu vinam ne˙kuo nuopirkt AU. [es nevarēju pagūt U., ich konnte nicht dazu kommen;

3) erlangen, erschwingen
Mag. V, 2, 166, U.: it visus paguva pie malas Janš. Tie, kas uz ūdens 22;

4) pagūt darbu U., die Arbeit tüchtig betreiben;

5) fassen
(perfektiv): kungs paguva... sievai aiz ruokas Pas. III, 454.]

Avots: ME III, 32, 33

pãrbaznĩca, die Emporkirche L., Mag. lII, l, 109: [meitenes... sanākušas pārbaznīcā Janš. Bārenīte 45; "baznīcas priekšnams" Rutzau].

Avots: ME III, 150

pavārît,

1): pavārījis putru Pas. Vl, 439; ‡

2) (fertig)kochen:
vir,ra pusdienu drīz, drīz pavārīšuot Janš. Bārenīte 30. vakar pavārītā putra ceļama galdā Sieva 9. putra taukuos pavārīta Vanagu ligzda 54; ‡

3) eine Weile kochen (intr.)
Oknist: lai vēl pavārī putra. Refl. -tiês, ‡

2) für sich (ein wenig) kochen (tr.):
nejaudājuot maizi izcept; labi vēl, ka varuot p. kādu putriņu Janš. Mežv. ļ. I, 166.

Avots: EH XIII, 188

pìepũlêt, anstrengen: pārāk gaiša gaisma piepūlē acis Straut. Vesel. 22. Refl. -tiês, sich (übermässig) anstrengen: bārenīte, piepūlējusies un piete̦kājusies, iemieg viegli Janš. Bārenīte 15. bij briesmīgi karsts laiks; nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. Subst. pìe-pũlêšana, das Anstrengen: gręmuojamā aparāta stiprāka piepūlēšana Vēr. II, 220; pìepũlêšanâs, das Sichanstrengen, die Anstrengung.

Avots: ME III, 281, 282

pìete̦kât, freqn. zu pietecēt, (mehrfach) dazu-, hinzugehen, -laufen. Refl. -tiês, zur Genüge eine längere Zeit hin- und hergehen, -laufen: bārenīte, piepūlējusies un piete̦kājusies, iemieg viegli Janš. Bārenīte 15.

Avots: ME III, 303

I pìevākt,

1) herbeischaffen
Mittel-Kurl. n. U.: pūķis pievāc labību LP. VII, 708. lai saviem tīkliem pievāktu laimi VII, 689;

2) pievākt pie malas, wegschaffen, zur Seite schaffen:
sievas pievāca atlikušuos egļu zarus pie malas Alm. Kaislību varā 61;

3) annehmen, zu sich nehmen, sich jemandes annehmen:
uogles gaŗāmgā]ējs pievāc LP. VII, 1045. pievāķ visu, kas nav piesiets; pievāķ visādus vazaņķus Nigr. pievāķa kuņu biedruos LP. VI, 729 (aus Schrunden). bērniņi! kas jūs pievāks? kas nuoslaucīs bāreņiem asaras? Latv. ļaužu nepievākta vientulīte Janš. Bārenīte 25. pievākt bē̦rnu, lai akā nekrīt, das (wegspazierte) Kind zurückbringen (dahin, wo es gesehen wird), dass es nicht in den Brunnen falle U.

Avots: ME III, 308

plaûka Kr.,

1) gew. der Pl. plaũkas Bl., Flocken, Fasern, Abgang von Wolle, Flachs (beim Brechen
- plaukas Gr.-Essern,. Lennewarden, Kokn., plaûkas ² Ruj., Zögenhof): aizdrāzām pa krūmiem kâ plaukas, . . asa vēja ne̦stas Purap. slikti lini, - daudz plauku, kad tuos kulsta C: plaukas iet nuost, es fasert U. plē̦suma un ābuolāja liniem ir plaukas sakņu galuos Fest. linu jeb kaņepēju sliktākām šķiedrām ir vietām tādi šķiedras sacietējumi, kur škiedras turas sacietējumā kuopā, caur kuo ruvdas kaut kas linu jeb kaņepju kaulam līdzīgs, tikai tāds sīkstāks, stiprāks; tuo sauc par plauku Laud.;

2) plaukas, = ska-ras, die Hülsen Hug., Bergm. n. U.: auzu plaũkas Janš.;

3) plaûkas ² Sassm., der Schinn:
plaukas lzē̦d matus nuogalvas;

4) die Knospe
Plūd. Rakstn. I, 59;

5) die Farbe:
uolas dažādās plaukās. kumeļš tumši dze̦lte̦nā plaukā: pumpurīši... pieņē̦muši sārtaini - zaļganu plaûku ² Janš. Bārenīte 75. smaida jūŗa tumši zaļganā... plaukā Janš. mākuoņu strēmeles metās jau ze̦ltruozaini iesārtā plaukā Janš. Dzimtene V, 225. arī ģīmja plauku (Teint) abi bija pavienādi Janš. pirktās plaukas tik ātri nebrūkuot LA. plaũka Siuxt, die Farbe im Kartenspiel: spēlē jaunu plauku. - uz tādu plauku ir, er ist desselben Aussehens (wie ein andrer, für den man ihn hält) Ringen n. U. visi vienu plauku (gleich), tik tavs tē̦vs, tik tu! B. Vēstn. In der Bed. 4 dürfte es ein Neologismus zu plaûkt I sein. Die Bed. 5 beruht wohl auf der Bed. 1 (vgl. li. pláukas "ein Haar" und le. spal˜va "Feder, Haar, Farbe des Haares"; in den Bedd. 1--3 nebst plauki 1-4 (s. dies) und plukt wohl zu ahd. floccho "lanugo", fliogan "fliegen" n. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 und 97.

Avots: ME III, 324

pļukstêt (undeutlich sprechen N.- Peb.), plukšêt Wessen, Wid., Salis, pļukšķêt Erlaa, -u, -ẽju, tr., intr., faseln, schwatzen, plappern; plätschern: Sprw. pļukst kâ žagata. pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduod! kuo nu pļukšķi niekus! Upītis Nemiers 116. tā nedrīkst kuo par viņām pļukstēt Janš. Barenīte 8. vilnīši, piesizdamies pie sugas, pļukšķēja Seifert Chrest. Ill, 3, 195. - Subst. pļukslêšana, pļuk-š(ķ)êšana, das Geschwätz, Geplapper: kuo tur sieviešu pļukšķēšanā klausīties? Purap.; pļukstê̦tājs, pļukš(ķ)ê̦tãjs, ein Schwätzer, Plapperer: jūs esat nuoduoti pļukšķē̦tāju mēlēm Ezechiel 36, 3. Vgl. plukstêt, plukš(ķ)êt.

Avots: ME III, 372

I pļuna, eine Pfötze Wid.,Preekuln (Kurl.), Katzd., eine mit Wasscr gefüllte Vertiefung auf dem Wege Gold. n. Etn. I, 58, dünnflüssiger Köt Nigr.: visas malas pielijušas kā pļuna Janš. Bārenīte 40. Vgl. plunca 1.

Avots: ME III, 372

pļuñkstêt Dond., U., pļunkšķêt Saikava, pļunkšêt Wessen, -u, -ẽju, ein Verbum vom Schalle, der beim Fallen ins Wasser entsteht: ūdens... pļunkšķēja nuo gaŗuo aiŗu mājieniem D. Goŗkijs 41. (ārā) slapjs; ka pļurzkst vien Janš. Bārenīte 39. Vgl. plunkš(ķ)êt.

Avots: ME III, 373

pùost PS., Wolm., puôst (li. puõšti und pùošti KZ. LII, 253 "schmücken") Gr.-Buschhof, Neuenb., pùost ² Kr., puôst ² Dond., Ahs., Wandsen, Iw., -šu (-žu Zalktis 1, 77), -su,

1) tr., reinigen, säubern, fegen, aufräumen; roden:
mežu, Līdumu puost Dond., Wandsen. es puošu pļavu: jāizcē̦rt krūmi Dond. puost šī rīta kūlumu Janš. Bārenīte 10;

2) tr., putzen, schmücken
U.;

3) intr., schnell gehen, laufen:
runcis puosis labu gabalu pa priekšu LP. V, 87. nu puosis mājā VII, 1126. vīrs nu puosis uz iekšu IV, 12. puost pakaļ LP. 1, 187; IV, 34, nachlaufen, nacheilen: pelīte puoš citam ze̦lta gabalam pakaļ LP. VII, I8. puost pruojām LP. III, 39, sich davon machen. Refl. -tiês,

1) sich putzen, schmücken;

2) sich zurechtmachen, sich zu etw. anschicken:
Kviesiene puosās iet uz... baznīcu Vēr. II, 205. ķēniņa dē̦ls, paēdies vakariņas, puošas atdusēties LP. VI, 478. vakariņas ieturējušas, puosāmies iet gulēt RA. man nu jāpuošas mājās Purap., ich muss mich anschicken, nach Hause zu gehen. tautu dē̦ls taisās un puošas ceļā (macht sich auf den Weg, bereitet sich für den Weg vor) BW. 111, 1, S. 284. mūsu ve̦cie paziņas sāk puosties ceļā JR. IV, 92. viņa tad arī puošas pie bē̦rna Purap. tiem, kuri pie cita saimnieka saderējuši, šinī dienā jāpuošas uz jaunu māju Etn. 111, 5. - Subst. puôsums ² , ein ausgerodetes Stück im Walde, die Rodung Dond., Windau, Iw., Wandsen, Ahs.: uz puosuma guovis nelaid! Dond. līdzēt man līdumā un puosumā B. 206. Vgl. die Wiesennamen: puôsums ² Lvv. II, 99, puosums Lvv. II, 98 f. (auch Name eines Waldes), 106, 112, 150, puôsumi ² Lvv. 11, 8, 122, puosumi Lvv. 11, 110, 148, vārnas puosums Lvv. II, 104, Punces puosums Lvv. II, 149 und krievu puosums Lvv. 11, 151; den Feldnamen puosumiņi Lvv. 11, 127; den Weidenamen Virpu puosums Lvv. II, 147, und den Gesindenamen puôsumi = Lvv. 11, 18. - Zu an. fága "reinigen, schmücken", got. gafēhaba "passend, ehrbar" u. a., s. Walde Vergl. Wrtb. II, 16.

Avots: ME III, 458

puģis Dunika, Rutzau, Janš. Bārenīte 91, puģelis U., Kand., Tals., Wessen, ein kleiner Knabe.

Avots: ME III, 402

I purene,

1): auch Daugeln, Kalz., Lems., Mar., N.-Schwanb., Tuckum; purvā auga purenīte (= purenis II?), uotenīte maliņā BW. 4183; sviesta p. Sawensee, trollius europaeus.

Avots: EH II, 327

I purene, purenis, pure̦ns,

1) purenes N.-Peb., Kl., Jürg., Selg., pure̦ni Lis., Saikava, Sessw., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof, pureņi Golg., Dotterblume (caltha palustris
L.): dze̦lte̦ns sviests guovīm ruodas rtuo purenēm Etn. II, 147. kad brangi pureņi zied, tad būs labi zirņi Etn. II, 127. nuozied ze̦lta pureniņš (Var.: purenītis, purenīte) BW. 6468. zem katras skuostas pure̦na, vīgrieznes un ņārbules lapas A. v. J. 1899, S. 260. bijām ar Līzi pļavā pure̦nuos Blaum. - Daugavas pure̦ni, anemone silvestris L. Stockm. n. RKr. III, 69. saules pure̦ns, trollius europaeus L. RKr. III, 73. sila pure̦ni, anemone pulsatilla L. Fest. n. RKr. III, 69; vgl. pur̃na;

2) purene (zu korrigieren in pucene?), der Vogelbeerbaum
St., U.

Avots: ME III, 416

pus˙pavakarē (unter puspavakars): diena jau p. Janš. Bārenīte 50.

Avots: EH II, 333

pušpũrs Nigr., Ugalen, pušpũre Dunika, pušpūre O.-Bartau n. Latv. Saule 1926, № 39, S. 427, Neu-Platohn, = puspũrs: vai sēšu pūriņu, vai pušpūrīti (Var.: pušpũriņu RKr. XVI, 224)7 BW. 28326. dē̦lu māte alu dara...; trīs dīķu ūdeņa, pušpũra (Var.: pušpūre) miltu 23459. pa pūriņam vai pušpūrei iemērīs Janš. Dzimtene ² II, 17. pārdeva... pa pūriem, puspūriem... ebenda. rudenī varē̦tu iekaisīt kādu pušpūri rudzu Janš. Bārenīte 20.

Avots: ME III, 439

rada,

1) gen. s., verwandt; zu einem gewissen
(durch ein Adjektiv bezeichneten) oder demselben Geschlecht gehörig: viņš man rada, er ist mir verwandt U. Sprw.: priekšā rada, nuo pakaļas bada. suņi nav rada. mēs bijām liela rada (Var.: lielu radu), wir hatten grosse (bedeutende, berühmte) Verwandtschaft Ld. 7.597. kaķis bija liela rada (Var.: kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. bārenīte liela rada: dieviņš tē̦vs, Laime māte, dieva dē̦ii bāleliņi BW. 5045. maza rada līgaviņa Biel. 1459. visai liela rada gan viņš man nav, allzunah verwandt ist er mir nicht Kaudz. M. 94. tu vēl nevari izprast, kāda rada (in welcher Weise verwandt) viņš tev bij ebenda 385. kuŗš tāļāka rada (weiter verwandt) bija... Biel. 1459. visi bija ļaužu rada (Var.: radi), vai es viena kuokam rada? BW. 4104, 4;

2) die Verwandte:
iesakūla kaķa rada (Var.: man[a] māsiņa) lielajuos radiņuos BW. 22242. ne vien ka tai bij .. . ķēniņa Dāvida radai, bet ir jumpravai būt Manz. Post. I, 351. S. auch rads.

Avots: ME III, 461

rads (slav. rodъ "Geburt, Geschlecht"),

1) der Verwandte;
der Plur. radi, die Verwandten, die Verwandtschaft: Sprw. rads rada ve̦lns. ne draugs, ne rads Krūza Ze̦lta laipa 5. tuvi od. cieti (U.) radi, nahe Verwandte: viņi bijuši tuvi radi LP. V, 259. mācītājs tuo tik tuviem radiem neatļaušuot Aps. tāļi radi, weite, weitläufige Verwandte. biezi radi, vielfältig verwandt U. raduos būt, iekļūt, ietikt, verwandt sein, werden: tāduos raduos nevar vis ik katrs iekļūt! De̦glavs. tam jau rads rada galā, der hat viele Verwandte. raud mani radu radi (alle meine Verwandten), ka es kalpa līgaviņa BW. 22306. saimniece aizbraukuse raduos (ist zu den Verwandten gefahren) LP. VII, 1251. Andrievs brauks raduos ar ve̦zumu Vīt. 27. tuvu, tāļu radu būt, nah, entfernt verwandt sein: zutis ar čūsku e̦suot tuvu radu Etn. IV, 96. lielu radu būt, bedeutende, berühmte Verwandtschaft haben: mēs bijām lielu radu (Var.: liela rada) Ld. 7.597. kaķis bija lielu radu (Var.: liela rada; kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. tu, tautiet, dižu radu, es nabaga bārenīte BW. piel. ² 5244. - uz radu radiem U., auf immer;

2) das Geschlecht
Und. Psalm. 32, der Stamm: nuo viena rada līdz uotru Und. Psalm. 38; die Verwandtschaft Spr.;

3) fig.: mēs vēl e̦sam radi, du bist mir noch schuldig;

4) in genitivischen Verbindungen: rada od. radu raksts, die Genealogie, das Geschleehtsregister:
tā ir tā bārenīte, bez tē̦va, bez mātes, bez rada raksta Kaudz. M. 6; rada vārds, ein verwandtes Wort, das Stammwort Bergm. n. U.;

5) radi, die Niederkunft
L., U.: raduos būt, niederkommen; raduos gulēt, in den Wochen liegen U. - Vgl. auch rada. Da es in der Bed. von slav. rodъ teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch in le. raža, rasme (li. rasmė˜) vorliegt, so dürfte auch rads eher echt lettisch, als ein Lehnwort sein; vgl. dazu Persson Beitr. 275 f und (zur urspr. Bed. von slav. rodъ) Brückner AfslPh: XL, 12, sowie le. rast; radît, raž(an)s.

Avots: ME III, 462, 463

rast (li. ràsti "finden"), rùodu od. ruonu, radu,

1) tr., finden, vorfinden:
es neradu (Var.: neruodu) pūriņā vienu daiļu gabaliņu BW. 7678. dievs, duod man rāmu rast sev maizītes arājiņu! 10580. traucies, manu kumeliņ, ...lai man rast tautu meitu vēl gulam, nemaļam! 13989, 2. grūtas radu, smagas radu svešu ļaužu dzirnaviņas 22504. vai dieviņ, kad es rastu dzīvu dē̦la māmuliņu! 23143, 1. priekšā radu svešu māti 23320. ne kalnā, ne lejā neruod savu arājiņu 27838. neruon vainu bāleliņi 25809. tik vien varu vainas rast 32847, 1. ruonu... tautas dēlu sē̦dam galda galiņā 13590, 1. kambarī ruonu krē̦slus izcilātus 13245, 1. tad ir manu dziņu mērķis rasts!

2) gewohnt sein, werden
U.: tuo nee̦smu radis, das bin ich nicht gewohnt. viņi atkal sēdēja, kur bij raduši Smilga Aizsn, ceļi 32, viņš grūtumus radis A. v. J. 1896, S. 357. nee̦smu prasta darba raduse Seibolt. ilgāki tai viņa dusēt ļāva kā rasts Apsk. v. J. 1903, S. 304. tik rupji pie mums nav rasts ebenda S. 376. Refl. -tiês, sich finden, sich einfinden, vorgefunden werden: naudiņa ruonas ruonama, das Geld kommt massenweise zusammen Biel. n. U. Sprw.: kur ir, tur ruodas. gan jau rasies kāds, kas arī tev spēs krūtis pretim griezt Alm. Kaislību varā 124. kungi vēl neruodas Vēr. II, 1403. nu reiz laba ganu meita radusēs Dīcm. pas. v. I, 29. ruonas virszemē cilvē̦ki LP. VII, 1144. kur tad tā labība tâ varē̦tu rasties? LP. VII, 729. tikai lopdzinējam valuoda radās Kaudz. M. 11. suolījies tikai trešā dienā mājā rasties LP. VII, 140. septiņi bē̦rni Jurim . . . radušies VI, 61. guovij teļš radies, die Kuh hat gekalbt; ķēvei kumeļš radies Ar. lai ruodas man telītes (Var.: lai telītes vairuojas), kā skudrītes pūlītē BW. 28960 var. bārenīte radās stipri nuogaidījusies Janš. viņš tam varus turpmāk sugadu rasties (sich als nützlich erweisen) Pas. II, 178 (aus Ober-Bartau). Nach Trautmann BB. XXIX, 308 f. und Wrtb. 236 in der Bed. 1 zu got. wratōn "gehen, reisen", an. rata "reisen; treffen, finden". Die Bed. "finden" dürfte aus der Bed. "gehen" im präfigierten Verbum entstanden sein, wie denn noch jetzt im Le. in der Bed. "finden" gewühnlich atrast gebraucht wird. Und zu rastiês "sich (ein)-, finden" dürfte ie. radît, slav. roditi das Kausativ sein (wie nahe einander diese Verba stehen, zeigt le. radīties "rasties"); ähnlich auch Būga bei Преображенскiй Этим. словарь русск. яз. II, 209. Auch die Bed. "gewohnt werden" (wofür gewöhnlich ierast, parast, pierast) dürfte aus der Bed. "gehen" entstanden sein, und zwar gleichfalls ursprünglich im präfigierten Verbum ; zur Bed. vgl. z. B. lat. ingredī "anfangen" (diese Bed. könnte zunächst auch le. ierast gehabt haben). Demnach müsste im Slavischen ein dem balt. rast(i) entsprechendes Verbum geschwunden sein.

Avots: ME III, 479

raudzeknis Selsau, auch raudzeklis, das Vorbild, Muster: ņemiet, tautas, raudzeknīti ve̦cajā māsiņā! kâ darīja ve̦cā māsa, tâ jaunās pakaļā BW. 12166. raudzekņam vien atvežu nuo tās puses meitiņām. ja būs laba šī ve̦de̦na, vedīs citas pakaļā 18696, 2. visi te̦k raudzīties bārenītes pūriņā; bārenītes pūriņā daudz skaistu raudzeklīšu (raudzeknīšu 25220) 4956. aude̦kli e̦suot... austi pēc daž˙dažādiem raũdzekņiem Janš. Dzimtene ² III, 261. šuos Latvijas gaismas spīdeklus ņemt sev par raũdzekni II, 468. Zu raudzît.

Avots: ME III, 485

rene,

1) reñnis Karls., die Rinne; die Brunnenröhre
Bergm. n. U.: jātaisa būs rene, ka var ūdeni nuo akas ielaist stallī Selb. ūdeņa izlaižamā rene Jaun. Dr. 1902, S. 36. brangam zirgam rene pār krustiem Tirs.;

2) rene Tirs., renīte Druw. n. Etn. II, 33, ein schmaler Wiesenstreifen, der sich zwischen Feldern hindehnt, Heuschlag zwischen zwei Feldern
Biel. n. U. Nebst estn. reńń "Rinne" aus mnd. renne "Renne, Kanal".

Avots: ME III, 511

rine,

1): auch ("?") Kalupe, Warkl.; "rieva; eine längliche Vertiefung"
Auleja: riestuvī taida rinīte izrinē̦ta; ‡

2) "rinda" Liepna: dzērves skrien rinē; cilvē̦ku r.; rinīte "renīte" Welonen. - "Vgl. rene " (ME. III, 528) zu verbessern in "Aus d. Rinne".

Avots: EH II, 372

rite, der Tropfen: dzirdēja tik lietus rites šļācam luogā Janš. Bārenīte 39. Zu ritêt I.

Avots: ME III, 532

II ruõtât, -ãju,

1) auch ruotêt, gewandt sein, sich drehen, hüpfen U., hin und her fliegen Lems. n. U., sich spielerisch bewegen Warkl.: guovis te+pat pa druvu ruotā Janš. Bārenīte 5. kuo tad nu abas tâ pa iekšu ruotājat? Janš. Prec. viesulis 32. es atradu vabuolīti mēslienā ruotājuot BW. 1160. es biju irbīte, es māku ruotēt , nuo viena kalniņa uz uotruo 13645 , (aus Kokn.). kas kait irbei neruotāt! 13723. saulītei ruotājuot LP. VII, 528, Warkl. mīļā Māŗa ruotā pa nama jumtu BW. 33386. piegāja grāvim, lai re̦dzē̦tu, kâ ruotā atsvabinātā sula Ezeriņš Leijerkaste II, 179;

2) durchsuchen
Neuenb, n. U.; "beriechen (?)" Bergm. n. U.: es ruotāju, es meklēju sava raiba kaķēniņa BW. 19296;

3) faulenzen
Ruj. n. U. Refl. -tiês, tummeln, (ruõtâties Salis, Ruj.) spielen, hin- und herhüpfen, -springen: tur es ruotājuos kâ bē̦rns Rainis. zaķis ruotājas ar sudraba ābuolu LP. IV, 180. ej druvā, druvaļiņa, kuo pa sē̦tu ruotājies? BW. 27973. mīļa Māŗa ruotājās mūsu jumta virsiņā 1442. nu sāka saulīte ruotāties, te bij rītā, te vakarā, te nu līguo dienas vidū 24794 (weitere Belege bei Wolter AfslPh. VII, 629 ff.). - viegls pussmaids tam tikkuo manāmi ruotājas ap lūpām Vēr. 1, 1392. - Subst. ruõtâšana, das Gewandtsein, das Sichdrehen, Hüpfen, Spielen; ruõtãšanâs, das Tummeln, Spielen, Hüpfen, Springen; ruõtãjums, die vollendete Tätigkeit des Sichdrehens, Hüpfens, Spielens; ruõtâtãj(iê)s, wer sich dreht, hüpft, spielt, springt. Die Bedd. 2 und 3 beruhen wohl auf der Bed. 1, und ruotât 1 gehört wohl (nach Būga LM. IV, 432) nebst rats zur Wurzelform reth- "laufen, rollen".

Avots: ME III, 584

rūpĩnât (li. rúpinti "sorgen"),

1) tr., Sorge machen
L., Wid., mit Sorgen erfüllen Austr., besorgt machen: tas mani rūpina Ronneb.;

2) sich bemühen, etwas zu erreichen, erringen; mühsam erreichen
Spr.; "beschleunigen": rùpināt ² darbu Gr.- Buschhof. Refl. -tiês, rūpenêtiês U., sich sorgen, bekümmert sein, Sorge tragen: viņš tagad sevišķi. rūpinājas Apsk. v. J. 1903, S. 149. rūpinies, bārenīte, ne māmiņa rūpinās BW. 4736 var.

Avots: ME III, 571

saîvêt ² Nigr., saivuôt U., tr., (das Weberschiffchen) mit Garn umwickeln Allunan n. U.: bārenīte saivēja dzijas Janš. Bārenīte 85. saivējamā rateņa vienmulīgi dzieduošais rūciens Paipala 4.

Avots: ME II, 638

‡ sarietinât, Perfektivform zu riẽtinât: guovis (acc. pl.) sarietinājušas, ... ņe̦mas ar slaukšanu Janš. Bārenīte 34. tās (= asaras) bija sarietinājis liels aizkustinājums Veldre Dēli un meitas 161.

Avots: EH XVI, 442

sãrtaîns, rötlich: pumpurīši . . . pieņē̦muši sārtaini zaļganu plauku Janš. Bārenīte 75.

Avots: ME III, 807

sašķĩt, tr., (eine grössere Menge) pflücken, abblatten: eji... dārzā un sašķini augļus! LP. V, 81. (saimniece) nāk nuo kāpuostu dārza, ne̦sdama klēpi sašķītu lapu Janš. Bārenīte 6.

Avots: ME III, 756

sàukt,

1): nennen (mit prädikativem Genitiv):
juo (ihn) Jāņa sauc Līvāni n. FBR. XX, 155; ‡

5) (aus)sprechen
Salis: kad bē̦rns sāk runāt, tad jau sauc kādu vārdu. viņš pats jau sāk s. nuo pakaļas citiem; buchstabierend lesen: viņa sauc grāmatā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 27; hörbar lesen Saikava: sāc nu s˙! dzirdēsim, kas tur rakstīts; ‡

6) mužiņu s., einen Kuss zuwerfen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Kuss"). Refl. -tiês, ‡

2) sich von der Kanzel (vor der Trauung) aufbieten lassen
Seyershof: cits, kad gāja pre̦cē̦tuos, tad tū˙liņ gāja mācībā, saucās un taisīja kāzas. Subst. sàukšana, ‡

2) das Aufbieten von der Kanzel:
mācītājs ... sprediķi bija beidzis, pēc tā nāca aizlūgšanas, tad saukšanas Aps. J. Raksti I ² , 154. sieva būs tev laba. saukšanas būs ... svē̦tdien (sic!) izsauktas Pas. V, 134; sàukums: saukumiem Laima sauca ...: "nāc ārā, bārenīte!" BW. 5070 var.; die Benennung: tie ir ve̦cie saukumi Frauenb. tur ne˙kāda saukama nebij Orellen; sàucẽjs,

2): es būt[u] laba dziedātāja, būt[u] man dziesmu saucējiņa BW. 860, 3.

Avots: EH XVI, 459

sierene Alswig, thalictrum augustifolium Stockm. n. RKr. III, 73: siereņu vaiņags Niedra. siẽrenītes C., eine Art Pflanzen.

Avots: ME III, 859

‡ sīpuole, die Zwiebel: puisẽ̦ns sīpuolĩtei nevar svārciņu un krekliņu nuovilkt Janš. Bārenīte 78. spāniskas sīpuoles Dārza kal. 1796, S. 25.

Avots: EH II, 493

sircinât "?": taurenīte sircina Rainis.

Avots: ME III, 842

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870

I skarene: zâles, smilgas, skarenītes Tdz. 54841. "annula" und "cynoturus" ME. III, 874 zu verbessern in "annua" resp. "cynosurus".

Avots: EH II, 502

‡ šķelˆtine skarenīte Auleja, ein dreieckiges Kopftuch.

Avots: EH II, 630

I šķeñdêt Bauske, Siuxt, šķendêt U., Bewern, Golg., Frauenb., Talsen, -u, -ẽju, refl. šķendêtiês Bauske, Siuxt, šķendêtiês U., Altenwoga, Bewern, Dond., schänden, heruntermachen, schimpfen, keifen, schelten, schmähen U., nörgeln Frauenb.: pamāte nuobeidza savas mācības šķe̦ndē̦dama un suodīdama Janš. Bārenīte 86. Uoliņš šķendēja par jaunām naga ce̦purēm, spīdīgām puogām Vēr. I, 1446. (mācītājs) uz dzērējiem šķendējas Janš. Dzimtene ² I, 299. dzirdēja... dusmīgā balsī šķendējamies:"ak tu ve̦lna negandele!" Dzimtene V, 57. ve̦lns vienmē̦r šķe̦ndas un rājas, ka tam tik ilgi jāgaida Pas. IV, 36 (aus Selg.). Zuobs stipri saskaities šķendējās un bārās ar Ilzīti Tirzm. šķendējās, kad ir apklausīties nevar A. XXI, 9. - Subst. šķendêšana, šķendêšanâs, das Schimpfen, Schmähen, Keifen: dusmas saceļas pret tuo jaunekli, kas šādu šķendēšanu viņai uzkŗāvis Līv. - Brez. un Hav. 239; šķe̦ndê̦tãj(iê)s, wer schimpft, schmäht, keift. Aus mnd. schenden "in Schande bringen, schimpfen".

Avots: ME IV, 27

šķila,

1) was abgespalten ist; eine Scheibe; ein Splitter; ein Holzscheit
U., Bielenstein Holzb. 213, Erlaa, ein abgespaltenes Holzstück, ein grosser Span Lasd., die eine Hälfte des gespaltenen Klotzes U.: le̦dus šķilas lūst Treum. Gaujm. 9. satvēra katru klints šķilu Vēr. II, 225. rūtis dauzīdami un nebē̦dādami, ka šķilas lēca tiem... sejā A. Brigader Daugava I, 1230. metalu šķilas Konv. ² 442, erkšu šķila Rainis Göˉtes dzeja 10. gaļu šķilām sagriêzt, in Scheiben zerschneiden U. skalu šķilas BW. 20954 var. apšu šķilas 20956, 3. Jānis nuosēdās uz kādas malkas šķilas Janš. Bārenīte 74. tiltu šķilas, gespaltene Fichtenhölzer, zur Brückendiele gebraucht Bielenstein Holzb. 24. šķilu sē̦ta Ronneb., Serben, Wend. und Wolm. n. Bielenstein Holzb. 172, Karls., Salisb., ein Zaun aus schräg liegenden Hölzern (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 172);

2) šķilas, Hüllen, aus denen sich etwas herausgeschält hat
St., U., leere Insektenpuppen U., Eierschalen U.; der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden St., U. Zu šķelt.

Avots: ME IV, 39

I sklañda (li. sklanda "Riegel" Miežinis)Gramsden, Līn., Iw.,

1) sklañda Kurs., Frauenb., Kalleten, Grobin, Dunika, Wirginalen, sklanda Bielenstein Holzb. 173, Lasd., Mar., eine Stange,
(sklañda Deg.) Zaunstange: Sprw. gaŗš kâ sklanda Birk. Sakāmv. 31. viņš pagādāja labu re̦snu sklandu Pas. II, 131 (aus Leegen). malkai ņe̦mdama... pārlauztu un sapuvušu sklandu gabalus Janš. Bārenīte 7; sklañda, ein Schlagbaum Schrunden;

2) sklañda Suhrs, Schlehk n. FBR. VII, 35, Dond., sklanda St., Kurl. n. U., Plur. sklañdas Bl., Nigr., Gr.-Essern, Wandsen, Dond., Rojen, sklandas Bielenstein Holzb. 173, 176, Gold., Frauenb., Lutr., Kursiten, Tuckum, Dobl., Lasd., sklandes Dond., sklandu žuogs RKr. XI, 91, Dunika, Spārne, sklanžu ž., ein Stangenzaun
(Abb. bei Bielenstein Holzb. 173): apluokam, dārzam apkārt ir sklandas. nuo tā apšu sklanžu žuoga, kas laukam apkārt LP. VI, 173;

3) ein Mensch von langem Wuchs:
vai tad nu tādu sklañdu nevarēs ieraugt? Dunika. Als ein Kuronismüs zu li. sklindas oder sklą̃stis "Riegel", sklę̃sti "verriegeln" (bei Būga KSn. I, 122 und 261; hierher anscheinend auch sklendžiaũ mergẽlę bei Jušk. SvD. 216,2); als "Gleitendes" ursprünglich identisch mit sklanda II?

Avots: ME II, 881, 882

skriba,

1) ein Schrubhobel
Mag. XX, 3, 222;

2) eine Scherbe, ein zerschlagenes Lehmgefäss
Ronneb.;

3) = luba 2: buda . . . apjumta ar krijām un skribām Janš. Bārenīte 28;

4) Plur. skribas Blieden n. Etn. II, 177, Bielenstein Holzb. 548, Bixten, Zeezern, Lieven-Bersen, Ahs., eine auf den Boden des Wagen- resp. Schlittenkorbes zu legende zusammenrollbare Decke aus Haselnussstöckchen
(Abb. bei Bialenstein Holzb. 549). Zur Bed. 1 vgl. skribene 1, zur Bed. 4. - kribas, kribiņi. Nebst (?) li. skrìbti "krepieren" (s. Būga KSn. I, 219) wohl eher - mit ri aus re- zu skrabt u. a. (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 582), als zu lat. skrībere "mit einem Griffel graben".

Avots: ME III, 892

skrìemelis C., Neuenb., skriêmelis ² Ugalen n. FBR. VII, 18; Schlehk n. FBR. VII, 46, Iw., Līn., skrìemenis ² KL, Lös., skrieminis Zaļmuiža, Demin. auch skriemeltiņš, skriementiņš, skriemistiņš,

1) skriemelis, skriemens, eine runde Scheibe, ein Rad
U.;

2) skriê-melis ² Karls., skrìemelis Wolm., skriemelis Bielenstein Holzb. 376; 385, Ronneb., Nigr., Freiziņ, skriemenis Lasd. n. A. XI, 83, Lubn., Plm., Wessen, Selb., skriemens Bielenstein Holzb. 376, skriemanis Spr., der Spinnwirtel, eine kleine Scheibe am Spinnrad neben der Spule, worauf die zweite Schnur läuft;
Demin. skriemeltiņš, das sich mit drehende (aus Stein gedrechselte) Gewicht an der Spindel U.: vērpu deviņiem skriemeļiem (Var.: skriemeņiem) BW. 25436. nete̦k vārpstīte bez skriementiņa (Var.: skriemelīša, skriemistiņa) 24610. skriemeni vajaga labi stipri piegriezt, lai spuole vienādi te̦k Selb. sprē̦zdama bārenīte iesviede akā skriemistiņu Ludsen. dreijā vienu skriemelīti (Var.: skriemeltiņu, skriemenīti)! BW. 22610. - Fig.: acis kâ skriemeļi Ld. 10913; LP. VI, 755, wie sich drehende Scheiben U.;

3) Demin. skriemeltiņš, ein Kreisel
U.;

4) skriemelis U., skriêmelis ² Karls., skriemels Manz. Lettus, skriemenis Dr., skriemens U., der Wirbel (des Hauptes
U., des Rückgrats Karls.): mugurkauls sastāv nuo kaulu riņkiem jeb tâ sauktiem skriemeļiem Māc. p. dz. 44. ribas atruodas ne˙vien pie muguras, bet arī pie kakla skriemeļiem Konv. ² 2021;

5) skriêmelis ² Suhrs, Karls., skriemelis Manz. Lettus, U., Ronneb., skriemels Manz. Lettus, skriemenis Wessen, skriemens Manz. Lettus, U., skriemanis Spr., die Kniescheibe;
skriemanis Spr., Demin. skriemeltiņš Lind. n. U., der Knöchel am Fuss;

6) skriemelis, skriemens, ein Strudel im Wasser
U. zu skrìet.

Avots: ME III, 896

skubinât (li. skùbinti "beeilen"), skubinêt Warkl., tr., antreiben, ansputen, fördern U., aufmuntern (zu etw.), beeilen; rasch vollenden: zirgu Kaudz. M. 173. "brauksim tūliņ!" Priedainīte skubināja Alm. Kaislību varā 20. skubināt uz krāpšanu Austr. kal. 1893, S. 37. (bārenīte) darbiņu skubināja BW. 6885 var. pate iešu druviņā, māku darbu skubināt 15436. Refl. -tiês,

1) sich anspornen, antreiben, zu etw. aufmuntem:
skubinies, bārenīte! nav māmiņas, kas skubina BW. piel.2 4736;

2) wiederholt anspornen, antreiberi, aufmuntern:
meitene ņēma puisē̦nu pie ruokas un devās... pruojām skubinādamās: "steigsimies, steigsimies...!" Janš. Bandavā II, 85. "tâ, tâ, bārīt", skubinājās saimniece viņai pakaļ Bārenīte 5;

3) eilen, sich sputen
U.: Priedaiši sāka skubināties uz mājām Alm. Kaislību varā 36. skubinies, sieviņ, ar bruokastīm! Seibolt. Nebst skuba, skubît I, skubrs, skubt, li. skubýti "eilen", skubùs "eilig" zu got. afskiuban "wegschieben" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 556.

Avots: ME III, 901

skutuls U., Manz. Lettus, Rutzau n. FBR. VIII, 141, Nidden, Lasd., skutulis N.-Sessau n. U., Schrunden, skutelis Tahm. n. L., U., eine Schüssel; skutuls Mar., skutuliņa Bērzinš, eine kleine Schüssel; skutulis Manz. Lettus, PlKur., eine breite, flache Schüssel; skutulis, ein Töpfergeschirr überhaupt Schrunden; skutuls, ein hölzernes Schüsselchen, ein kl. hölzernes Gefäss Grünh.; skutelis, skutulis, eine (früher im Gebrauch gewesene) kleine, gedrechselte od. geschnitzte Schlüssel, ein solcher Teller Siuxt, an d. unteren Windau n. Bielenstein Holzb. 283, ein gedrechseltes hölzernes Schüsselchen Edwahlen n. U.; skutulis Kalleten, skutuls Dunika, eine grosse Lehmschüssel; skutuls "ein Behältnis, worin man Butter für den Weg mitnimmt" Katzd.: nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. skutulā iesmē̦lusi, izne̦s . . . bruokasti Janš. Bārenīte 5. dabuon jel lielāku bļuodu! kâ lai nu izlaista ēdienu pa skutulu skutuliem? Naud. suņi laka skutulā VL. Nebst li. skutùlė "hötzerne Büchse" und skùtulas "lauknešė" (s. Būga KSn. I, 283) aus mnd. schuttet "Schüssel".

Avots: ME III, 908

‡ staigniens, = staîgnis ² : liels purvs un s. Janš. Bārenīte 24.

Avots: EH II, 568

stât (li. stóti, slav. stati "treten"), -ju,

1) stellen (?)
U., Bielenstein Holzb. 28;

2) sich stellen;
vērsis stāj pie staba Pas. I, 244 (aus Baltinava). vilks... stāja pie luoga 302 (aus Rositten). izvilka ūdeni, salēja tuo gruozā un tad stāja ar... basuo kāju iekšā Jauns. tāda var jau sievas gaitās stāt Janš. Bandavā I, 128. vai tu izmācīsi manu dē̦lu par kalēju?... lai stāj un sāc strādāt Pas. III, 424 (aus Atašiene). viņš kâ stâja pie galda, tâ vêl tagad ē̦d Gr. - Buschhof. pie darba stât ² Bauske. klāt stāt, sich herzustellen U. pretī stāt, sich entgegenstellen; ar gudrību ve̦lnam pretī stāt LP. VI, 433. virsū stāt, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U.; sieva stājuse virsū, lai teic LP. VI, 187;

3) sich lassen, sich bergen
Wid.;

4) stehen bleiben; aufhören;
vijies gaŗu pātadziņu, lai nestāj (Var.; neapstāja, nenuostāja) līķa zirgi! BW. 27458, 1. sirds aiz līksmas vai stāja Kārstenis Gāju p. 61. vai nevarat reiz stât pļāpāt? Arrasch. tu nestāji, tu nerimi BW. 15319;

5) beginnen
U.; viņš stāj bļaut, rakstīt, er beginnt zu brüllen, zu schreiben U. Refl. -tiês,

1) sich stellen;
stājies, pate, māmuliņa, pie lieluo dzirnaviņu! BW. 8221. stājies man pakaļā (stell dich hinter mich)! 24596 var. iecirties ze̦lta drēbēs un iztaisījies tāds, ka... ķēniņš ne˙maz nevar ieduomāties blakus stāties (sich nebenan stellen; sich vergleichen) LP. IV, 108. klāt stāties, sich herzustellen U., virsū stāties, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U. saziņā stāties ar kādu SDP. VIIl, 14, sich mit jem, verständigen, in Verbindung treten;

2) bleibenden Aufenthalt, Ruhe gewinnen
U.; kur stāšuos, kur palikšu? wo soll ich ein Plätzchen zum Bleiben finden? U. diez, kur tāds visu nakti stājies, kur ne? Jaun. mežk. 59;

3) stehen bleiben; aufhören;
stājās laiva Daugavā, piekusuši stūrmanīši; stājās dzirnus maltuvē, piekusušas malējiņas BW. 8220. teci, kumeliņ, šai ciemā nestājies! 14000, 23 var. stājieties, grūtas dzirnas! gan bijāt tecejušas; stājieties, labi ļaudis! gan bijāt runājuši 8921. stājaties, darba ļaudis! jau saulīte nuogājuse BW. piel. ² 31704. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. gausāk sit riteņu takts. liekas, nu˙pat jau stāsies Druva II, 906. sāpes... pamazām stājās Ezeriņš Leijerk. II, 69. truoksnis stājās Jaunības dzeja 36. vējš stājas U. bārenīte strādāt stājas Treum. Sap. un sm. 49. vai tu reiz nestāsies? wirst du nicht einmal aufhören, wirst du nicht einmal mich in Ruhe lassen? Mag. XIII, 3, 64. Nebst apr. postāt "werden", stānintei "stehend" zu ai. ásthām, gr. dor. ἔστᾱν "ich trat", lat. stāre, slav, stojati "stehen", av. II p. s. stayata "stellte an als", air. donessa "betritt", alb. štoraze "aufrecht", arm. stanam "erstehe". got. stōƥ "stand", av., ap. stāna- "Standort" u. a., s. Trautmann Wrtb. 281 ff. und Walde Vrgt. Wrtb. I, 603 ff.; vgl. auch le. stdvêt und stats.

Avots: ME III, 1051, 1052

šuķis,

1) = suķe 2, eine Lücke, ein Gebrechen L., U.;

2) = suķe 1, eine Scherbe U., Dunika, Rutzau: ve̦ca katla Suķī paņē̦musies nuo kuldas uogles Janš. Bārenīte 7. nuoliku... le̦snuos šuķuos ūdeni, kur cālīši nevar iekrist Mežv. ļ. I, 181. paklētē bija sabē̦rti šuķi Dunika;

3) = suķe 3, einer, dem Zähne im Munde fehlen U., der Lücken zwischen den Zähnen hat L., St. In der Bed. 3 aus li. šukỹs "wer Zahnlücken hat."

Avots: ME IV, 105

sũrene(s): auch AP., Salis; sūra ... kâ ... sūrenīte BW, 8927; in AP. auch gleichbedeutend mit "cālenes"; dze̦ltānā sũrene AP., = gunde̦ga; "polygonum persicaria" (sũrene) Ramkau; "polygonum lapathifolium" (sùrene ² ) Saikava; lielā s. "ranunculus acer" ebenda; svē̦tās sùrenes ² Linden in Kurl., eine gewisse Pflanze. "hydropiper" ME. III, 1134 zu ersetzen durch "hydropiper)".

Avots: EH II, 609

sũrene(s): auch AP., Salis; sūra ... kâ ... sūrenīte BW, 8927; in AP. auch gleichbedeutend mit "cālenes"; dze̦ltānā sũrene AP., = gunde̦ga; "polygonum persicaria" (sũrene) Ramkau; "polygonum lapathifolium" (sùrene ² ) Saikava; lielā s. "ranunculus acer" ebenda; svē̦tās sùrenes ² Linden in Kurl., eine gewisse Pflanze. "hydropiper" ME. III, 1134 zu ersetzen durch "hydropiper)".

Avots: EH II, 609

tad,

2): nu t. tad šim arī gudrība ...! Janš. Bārenīte 13.

Avots: EH II, 663

teciņi, = teceņi: Jancis sāk tecēt mazuos teciņuos D. Kleinb. J. 57. teci, mana līgaviņa, ar teciņus vārtus vērt! BW. 16219, 1. - Adv. teciņi Spr., BW. 1926, tecini, teciņu Spr., teciņus U., Spr., N.-Sackenhof, O.Bartau, teciņis N.-Bartau n. Etn. II, 48, tecinis, teciņiem, teciņām, Adv., in kleinem Trab: es teciņus (Var.: teciņi, teciņu, teciņiem, teciņām) vien tecēju BW. 3745; 28812; BW. I, S. 862, № 910, 2, tec teciņu, bārenīte! BW. 4666, 1. tec teciņis, kumeliņš! 14005. tec tecini vārtu vērt! 28503. teciņiem ietecēja talkas māte pagrabā 28504. teciņus viņam klāt steidzas Kra. Vīt. 4. teciņiem vien duodas dē̦lam palīgā A. XV, 249. meita pārskrēja tecinis vien mājā Etn. II, 48. vēl tāļu e̦suot redzēja tuo viņa tē̦vs . . . un teciņus apsakampēs (lief und fiel ihm um seinen Hals) Glück Lukas 15, 20. viņš iet tecins (li. tẽkinas) "teciņus" PlKur.

Avots: ME IV, 154

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene ² I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III ^4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157

te̦kâtnis Nötk., te̦kātnis Spr., AP., Lennew., Sessw., Tirs., te̦katnis Bers., te̦katnis U., ein Kind, das schon zu laufen anfängt U.: divi te̦katņi bē̦rni LA. bārenīte bija tuoreiz vēl sīka, maza meitenīte - te̦kātnīte, kas gana vietu nevarēja vēl aizstāt Janš. Bārenīte 22; te̦kâtnis, ein Jungschwein, das hin und wieder aus dem Stall hinausgelassen wird Kl.

Avots: ME IV, 158, 159

III tilinât, trillern (von der Lerche); auf der Hirtenflote spielen Wid., Schrunden; in hohem Diskant singen, sprechen: cīruļi tilina savas ... daiņas gaisā Janš. Dzimtene ² I, 219. dzirdama bija tikai cīruļa tilināšana gaisā Bārenīte 92. sīkie putni svilpdami, čivinādami un tilinādami Mežv. ļ. II, 527. "tâ jau ir", mēdza viņa dažreiz ... tilināt tievi un gaŗi Bārenīte 65.

Avots: ME IV, 187, 188

I tĩtît Bielenstein LSpr. I, 395, -u od. -ĩju, -ĩju, trotzen U.; reizen U., Ruj., (mit ĩ) Siuxt; zörgen (mit ĩ) Bl.; verdriessen, Vorwürfe machen Alksnis-Zundulis; drohen Boses zu tun (mit ĩ) MSil.; drillen, vexieren Für. I: dziedādama vien staigāju ļaunu dienu tītīdama BW. 108. sē̦ri dzied mātes meita sērdienīti tītīdama (Var.: sēr dienei spītē̦dama) 146. ēd, māmiņa, cukuriņu tētiņam tītīdama! 2371. brālītim tītīdama (Var.: spītē̦dama) trīs pūriņus tautās vedu 16584, 3 var. gulu, snaužu ... miedziņam tītīdama 7648. saimeniece man tītīja, ka es vīra nedabūšu 22338, 1. bārenīti kaitinādama un citiem tītīdama Janš. Bārenīte 66. "tuo viņai arī vajagä, ļaužu pūlis tītīja MWM. X, 890. Kristaps viņu tītuoši uzlūkuoja Deglavs Rīga II, 1, 102, tâ viņš tuo tīt[a], so drillt er ihn Für. I. Refl. -tiês, sich eigensinnig zeigen U., Ramkau, Ruj., (mit ĩ) C., Ligat, MSil., Nötk., Pe̦nkule, PS., Raiskum, Ruj., Salis, Salisb., Segew., Siuxt, Weissenstein, Wenden, (mit ì ² ) Adsel; feilschen (mit ĩ) Siuxt: bē̦rns tītās PS., Salisb. bē̦rns tītās pret māti, ist gegen die Mutter widerspenstig mit trotzigem Heulen U. bē̦rns tītās uz māti, will durchaus zur Mutter U. tītīties pret tē̦va nuolē̦mumu MWM. v. J. 1897, S. 530. kuo tur nu tik ilgi tīties, - saki, kas jāsaka! Nötk. "nu Miķel!" labinājās pate, "kuo nu tīties!" MWM. VII, 848. Wohl nebst tītinât I zunächst za li. titinti "ptahlen" (bei Bezzenberger BGLS. 332), titinoti(s) "btavieren, gross tun" und (vgl. auch tīdît und tīšām) weiterhin etwa - mit "gebrochener" Reduplikation - zu le. tielêt I und tievêt "nach etwas trachten" und russ. затѣя "Vorhaben, Einfall", затѣвать "vorhaben, im Schilde führen" ?? Die Bed. "necken, reizen" könnte auf det Interjektion tī beruhen.

Avots: ME IV, 208

tuotuôt, = tūtuôt: šķitu gulbjus tuotuojuot (Var.: dūduojuot), ... tuotuo divi bārenītes BW. 4234.

Avots: ME IV, 287

traĩķis Nigr., = traĩcis: bez truokšņa un traiķa . . . nebūs Janš. Bārenīte 73. māte skries šurpu rāties un taisīs lielu traiķi Bandavā I, 320. šai pārdruošā traiķī Mežv. ļ. II, 402.

Avots: ME IV, 218

uzbràukt

1) (hin)auffahren:
uzbraukt kalnā od. uz kalna (kalnu). dzīvuoja zaļi, kamē̦r uzbrauca uz sēkļa;

2) hinfahren
(perfektiv): taisni šuodien vajadzēja... arī tev tur uzbraukt! Janš. Bandavā 11, 125;

3) fahrend erreichen, erlangen, auffinden:
brauca, brauca, bet kruogu nevarēja uzbraukt Pas. IV, 125 (aus Leegen). beidzuot uzbraucām... ceļu Janš. Bandavā II, 257. kādā vietā viņi... uzbrauca luopus ganāmies Bärenīte 52. Refl. -tiês: mau netīšām uzbraucās viņam virsū, es passierte mir unversehens, dass ich auf ihn drauffuhr.

Avots: ME IV, 318

uzkranîtiês, (mit Bitten) bestürmen, sich aufdrängen: čigāns man uzkranījās, lai miju zirgus Nigr. ciemiņš uzkranījās, lai tapinu sìena ebenda. kas šuo tâ nuo sevis ņe̦mtu?... pati vien uzkranījusies Janš. Bārenīte 95.

Avots: ME IV, 343, 344

uztupinât (li. užtùpinti "setzen [ein Huhn] auf [die Eier]"), auf etw. hocken machen, hinsetzen: bē̦rns uztupināja lelli uz krē̦sla. Veprenīte uztupināja savu mazuo brēķi Sveķīšam uz ceļiem Seibolt. linu saujas apakšu paplēš un uztupina uz zemi Mar.

Avots: ME IV, 394

I valks U., Hasenpot, valka (li. valkà "Pfütze" bei Būga KSn. I, 129) U., ein fliessend Wässerchen; valˆks ² Frauenb., ein Waldbächlein; valˆks ² Amboten, Anzen, Gaweesen, Gudenieki, Iw., Nikrazen, Nogallen, Popen, Wandsen, valka Alksnis-Zundulis, ein kleiner Bach; valks L., U., Rutzau, valka Rutzau, der Zug des Stromes; ein Regenbach (der bei warmem Wetter austrocknet [valˆks ² ] Bl., Dond., Luttr., Schrunden, Stenden, Windau, Wirgin.); Abgang, Abzug des Wassers St. (valks); valˆks ² Schlehk, ein mit Gras verwachsenes Flüsschen; valˆks ² Neuhausen, ein Bach, der durch einen Morast fliesst; valks, eine Schlucht Brinken n. Lvv. II, 11; eine Quelle Popen; valˆks ² Schrunden, eine Wiese, durch die ein Bach fliesst; valˆks ² Kalvene, ein Wiesenstreifen am Bachufer; valˆks ² Kluostere, Kurs., Wain,, valˆka ² Wain,, eine morastige Wiese; valka Neuenb., eine feuchte Wiese im Walde; valˆka ² Rutzau, eine Waldwiese; valˆka ² Frauenb., eine nasse Stelle in einer Wiese Bixten (hier auch: eine solche Stelle im Morast), (valˆks ²⁾ Hasau, Sarnaten; valks ² Dragunen, Kabillen, ein Morast; valˆks ² Stenden, Wandsen, valks Kurl. n. U., Wirgin., valˆka ² Dragunen, valka Kurl. n. U., ein niedrig gelegener, feuchter Ort; valˆks ² Golg., ein feuchter Ort, durch den ein Bach fliesst: dziļas upes, stragni valki BW. 26472. valks, kas iete̦k Abavā LP. VII, 645. neliels valciņš, pa kārklienu un alksnienu lejup uz upi luocīdamies Janš. Bārenīte 17. slapjā laikā pa dažu valku te̦k ve̦se̦ls strautiņš Stenden. nikni valki, kur mūk, verwachsene Flussstellen, da man einsinkt Depkin, Kurl. n. U. kas tai valkā pē̦rn bij par zāli ! Kurs. - Vgl. auch die Wiesennamen Maiļu valks Lvv. II, 47; Bišu valks u. a. 103, Aunu valks u. a. 118, Mãlvalˆks ² 122, den Feldnamen Spiru valks Lvv. II, 47, den Weidenamen Rašu valks II, 99 und die Gesindenamen Valˆki ² Lvv. II 16, 17, 93, 98, 146, 148, 150, 151, 152, 154 und Mãlvalˆki ² Lvv. II, 92. Es scheinen hier zwei, nicht sicher von einander abzugrenzende Wörter vorzuliegen:

1) in der Bed. "feuchter Ort"
zu valks II;

2) in der Bed. "Abzug des Wassers"
zu vìlkt und valka II.

Avots: ME IV, 457

vẽ̦rte̦ns AP., Dunika, ziemlich gross AP., Dunika, "krietni paaudzis" Dunika, tüchtig ("krietns, pamatīgs") Dunika; wert(voll): ve̦rte̦na runga AP. ve̦rte̦ns suvē̦ns, bullis Dunika. šādi, tādi ganeļi, - nevis vē̦rte̦ni puikas, kas nuoduomājuši precēties Janš. Bandavā II, 36. mēs e̦sam . . , vērte̦nākie vīri valstij Dzimtene ² I, 305. tu . . . esi vē̦rte̦na saimniece ... izce̦pdama tādus ... raušus Mežv. ļ. I, 278. tu esi man gan ve̦rte̦ns dē̦ls! (ironisch) Dunika. kaut būtu..,vē̦rte̦ns sievietis, kāda ievē̦ruojama meita Janš. Bārenīte 81. Mit. li. vertinaĩ (adv.) "wert" zu vergleichen?

Avots: ME IV, 568

‡ viênureĩz, einmal: vai tas v. dzirdē̦ts? Janš. Bārenīte 57.

Avots: EH II, 797

*viežus, die Art: vai esi... sastapusi kādu nuo mūsu viežus? Alm. tagadējā viežū... darbs būs... nuoderīgs RKr. XVI, 67. tādā viẽžū (in der Art, von der Farbe, so aussehend) iznāca lindraki, tâ kâ es duomāju Siuxt. viņš varēja aplūkuoties pēc kādas..., kas vairāk viņa viežū Alm. esi precējies ar tādu, kas tavu viežu Janš. Dzimtene ² II, 379. abas tīri vienu viežu Bandavā I, 26. viņš ar Rubi vienus me̦tus, vienu viežu Dzimtene IV, 218. meitenes... bija... pusaugu skuķes - apmē̦ram tuo viežu (in dem Alter) kâ tagad bārenīte Bārenīte 21. meitene... tādu pat viežu (eben so aussehend) kâ Cieba un... tādā pašā ve̦cumā Līgava I, 39. Silarāja dē̦li nav tavu viežu nedz pēc mantas stāvuokļa, nedz... pēc dabas Dzimtene2 III, 149. mūsu zemē 17 gadus ve̦ca jaunava būs tuo pašu viežu kâ dienvidnieces ar 14 gadiem Bandavā I, 201. tas ir prāvs miests, būs Saldus viežu Mežv. J. II, 90. krita virsū suņa viežu (nach der Art eines Hundes, wie ein Hund) Sessw. aizskrēja putna viežu Sessw. kalpa viežu paklanuos Diez. es ē̦nas viežu kapā iem[u] ders. Hierher auch viežu "gleichwie" bei Bergmann im Gesangbuch v.,i. 1786. Wohl zu viedêt, veids.

Avots: ME IV, 675

visai (li. visài "gänzlich"), in Festen u. a. mit Nachdruck gesprochen auch vi˙sai, Adv., gar sehr, durchaus U.; gänzlich U., ganz: es... nevaru... nest, juo tas ir man visai gŗuts Glück IV Mos. I1, 14. lai bij grūti, kam bij grūti, ganiņam visai grūti BW. 29274, 3 var. visai daila tē̦va dē̦la 10373. kuo darīšu visai barga uzauguse? 6630 var. visai daudz ēst nedeva 16097. tas raudāja visai gauži 17452. ne visai ilgi LP. VII, 17. visai muļķīgs Kaudz. M. 57. visai puostā aiziet IV. Mos. 29, 20, tas... mani visai sadragās, un es būšu uz vietas beigta Janš. Bandavā II, 171. krieviem . . Volgas upe visai piede̦r Launitz Stāsti 31, vaļa tev, tautieti, ne visai tava vaļa: vaļa tevi agri celt, nava vaļas rūdināt BW. 26071, 5. ābels kuoka tā laiviņa, tā iet visai (Var.: visu) neairama; bārenīte tā meitiņa., tā iet visai (Var.: visu) nesūtāma 4712. iesācis savus... smieklus visai smieties Kaudz. Izjurieši 22. ne visai St., nicht gar sonderlich. Vgl. Le. Gr. 466.

Avots: ME IV, 621, 622

žagargraûzis,

1) scherzhafte Bezeichnung des Hasen:
zaķītis žagargrauzis R. Kam. 36; Janš. Bārenīte 24. kur tu lēci, žagargrauzi? BW. 2313, 3;

2) scherzhafte Bezeichnung der Axt:
ķirvel, ķeksel, žagargrauzi! BW. 15998, 1.

Avots: ME IV, 785

žẽ̦luôt,

1) jem. Erbarmen, Güte erweisen
U., Gnade erweisen, gnädig sein; bedauern, beklagen U.; (ein Kind) beruhigen, still machen Frauenb.; schonen U.; (aus Geiz) nicht geben wollen: lai dievs žē̦luo! LP. VII, 436. ne˙viens nav viņas žēluojis 835. meitene, putniņu žē̦luodama... 497. kuo jūs manis žē̦luojat? 16594, 2. žē̦luo mani žē̦luodama! 14773. es gribēju žē̦luot iet; smiekli nāca, nevarēju 22087, 4. dievs žē̦luo tuo māmiņu, kam tā tuop jaunavīte! 887. brāli, brāli, žē̦luo māsu! nāk māsiņa raudādama. - lai māsiņu dievs žē̦luo, es māsiņu nežē̦luoju 13746, 1. žē̦luo mani, ieduod kādu klēpīti sìena! Frauenb. Sprw.: vienu suoli žē̦luo, desmit pazaudē Br. sak. v. 1180. ja auzu nežē̦luosi, tad zirgu pucēt nevajadzēs Br. s. v. p. 7. duos naudiņu žē̦luodams BW. 16992. saimnieks arī 200 rubļu nežē̦luoja Dīcm. pas. v. I, 12;

2) betrübt sein, trauern:
kad jauneklis dabāja zināt, ka bārenītes vairāk nav, jis cieši žē̦luoja Pas. V, 161 (aus Kārsava);

3) lieben (nicht erotisch)
Schlossberg. Refl. -tiês,

1) Erbarmen haben
L.; sich über einander erbarmen; einander Güte erweisen; einander beklagen: div[i] sērdieņi satikās, viens uotaru žē̦luojās BW. piel. ² 3981, 1. div[i] māsiņas sagājās, vien[a] ar uotru žē̦luojās BW. 26616;

2) klagen, sich beklagen
U.: iet pie skuoluotāja žē̦luoties A. XI, 105. nabadziņš aizskrēja pie dieva žē̦luoties Lp. V, 79. Jāņa māte žē̦luojas, atslēdziņa nuozudusi BW. 32765, 3. kad neņēma, žē̦luojās 11072, 4 var. tikkuo satieku savu māsu, tūlīn sāk žē̦luoties Frauenb. ķēniņš gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīcm. pas. v. I, 36. žīdiņš gaužām žē̦luojās pēc spuožajiem ze̦lta dukātiem 39. - Subst. žẽ̦luošana, das Sicherbarmen, das Gnädigsein; das Bedauern, Beklagen; das Schonen: kungs, tu atmaksāji blēžu trakuošanu ar žē̦luošanu Gesangb. 327, 2. labāk maza nuomiruse nekâ liela izauguse, būt[u] manai māmiņai jel mazāka žē̦luošana BW. 27354; žẽ̦luôžanâs, das Klagen, das Sichbeklagen; žẽ̦luõjums, das einmalige, vollendete Sicherbarmen, Bedauern, Schonen; žẽ̦luôtãjs, wer sich erbarmt, Güte, Gnade erweist; wer bedauert; wer schont: žē̦luotājs mums bē̦du tvaikuos Gesangb. 39, 4. tie bij mani žē̦luotāji BW. 4082, 4. cik man bija žē̦luotāja nuo viena bāleliņa BW.

Avots: ME IV, 807