Paplašinātā meklēšana

[drabulis (vgl. dre̦bulis),

1) "jem., der zittert"
Lemburg;

2) "ein charakterloser Mensch"
Kr. - Würzau.]

Avots: ME I, 488

‡ drabuškas N.-Rosen, = druskas: sīka nauda ar visām drabuškām (Var.: drusciņām) BW. 25638.

Avots: EH I, 328

grabu, graba, Interj., rasselnd, raschelnd, grabbelnd, klappernd: čīku, čīku, grabu, grabu, kas mežā grabinās? BW. 30550, 4. griba, graba kažuociņš 18590. Oft in negierter Verbindung mit čiku, čaku, čabu, nicht raschelt es, nicht grabbelt es, es ist mäuschenstill: viņš aizbraucis, ka ne čiku, ne grabu LP. VI, 323. viss bija klusu un mierīgi, ne čika, ne graba. ne čabu, ne grabu, lab˙rīt pie luoga Bielenst. Rätsel No 894 ("das Licht").

Avots: ME I, 635, 636

grabulis,

2): tuo sauc par grabuli, kas runā tukšu runu Salis; "nenuosvē̦rts cilvē̦ks" Salis n. FBR. XV, 64.

Avots: EH I, 397

grabulis,

1) die Rassel, Klapper:
kaķim astē iesiets grabulis, t. i. pūslis, lai tas grabē̦tu un kaķi tre̦nkātu. ja bē̦rni evajadzīgi vaicā:"kas tur ir?"mē̦dz atbildēt: kaķis ar grabuli LP. guovis ar zvārguļiem un grabuļiem A. XVI, 928. eglīti mē̦dz piekārt visādiem saldumiem un grabulīšiem LA.;

2) ein Fasler, Schwätzer
Wain.: ej nu, grabuli, ej! Gr. - Essern.

Avots: ME I, 636

‡ grabums "truoksnis, kas ruodas ņuo grabēšanas" Siuxt.

Avots: EH I, 397

‡ krabulis, eine alte, wertlose Sache Seyershof: jāme̦t tas k. (gemeint ist ein zerbrochener Tisch) ārā. tam tādi krabuļi bij ve̦zmā.

Avots: EH I, 640

prabulis Bers., prabuls Erlaa "pirtnieks, mītnieks".

Avots: ME III, 376

rabu, Interj., in Verbindung mit ribu: ribu, rabu rīta rasa pa uozuola lapiņām, tâ rībēja ļaužu mēles pa manim runādamas BW. 8831.

Avots: ME III, 460

‡ rabuslītis "?": tautiet[i]s mani ... kūla sprādzē̦tiem iemauktiem. paga, paga, rabuslīti. es stāstīšu bāliņam VL. aus Drosth.

Avots: EH II, 348

ribuļ[u] rabuļiem, Adv., "?": kâ likušas pa galvu putnam, tâ arī nācis ribul[u] rabuļiem zemē LP. V, 122; in Ziepelhof bedeute es: kreuz und quer.

Avots: ME III, 522

ribuļ[u] rabuļiem, Adv., "?": kâ likušas pa galvu putnam, tâ arī nācis ribul[u] rabuļiem zemē LP. V, 122; in Ziepelhof bedeute es: kreuz und quer.

Avots: ME III, 522

skrabulene, ein geschwätziges Weib mit einer unangenehmen Stimme Nigr.; "ein unruhiges Weib" Grünh.: ja tu būsi lē̦na, laba, tad uzsegšu villainīti; ja tu kāda skrabulene, tad uzsegšu buļļa ādu BW. 25341, 1.

Avots: ME II, 884

‡ *skrabulêtiês, zu erschliessen aus ‡ uzskrabulêtiês.

Avots: EH II, 506

skrabulîgs, leichtfertig.

Avots: ME II, 885

skrabulis,

1): "grabulis 1"; ein aus der Gurgel einer Gans angefertigter Ring mit einer Erbse drinnen
A.-Ottenhof, Wilsenhof.

Avots: EH II, 506

skrabulis,

1) etwas Rasselndes, Knirschendes:
kažuociņš skrabulīt[i]s, tas man krūdu padarīja: cik pie meitām lavījuos, kažuociņš grabējās BW. 12556, 2; ein rasselndes Kinderspielzeug Libau, Annenburg, Jakobstadt, Holmhof, (auch = grabulis

1) Wirginalen; = skrabals Libau; rasselnder Schmuck am Anzug oder am Pferdegeschirr ("iemauktiem piekārti visādi skrabuļi") Planhof; ein lärmendes Kind Stockm.; jem., der Spässe und Unglaubliches zu erzählen liebt Widdrisch; ein leichtfertiger Mensch;

2) ein Schabeisen zum Abkratzen des Teigs vom Backtrog
Drobbusch;

3) eine Schramme am Körper
Salisb.

Avots: ME II, 884, 885

‡ strabums, Brühe (sula, strebjums) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 584

‡ uzskrabulêtiês Seyershof "uzrāpties, uzķe̦puruoties".

Avots: EH II, 733

apsidrabuôt, tr., ringsum besilbern: kaŗuotes. Auch apsudrabuôt.

Kļūdu labojums:
ringsum besilbern = versilbern

Avots: ME I, 119

apsudrabuôt, tr., versilbern.

Avots: ME I, 127

[drabuoņa Bers. (vielleicht mit hochle. a aus e̦), Getöse, Dröhnen: braucuot dzirdama liela drabuoņa.]

Avots: ME I, 488

grabuoņa, das Rascheln, Prasseln, Klappern: ratu grabuoņa palika ar˙vienu klusāka Saul. grabuoņai pa vidu jaucās plaukstu sitieni MWM. VII, 297.

Avots: ME I, 636

nùosudrabuôt, tr., versilbern: viņas gadi nuosudrabuojuši viņas kupluos matus Druva I, 1082.

Avots: ME II, 861

‡ rabuoņa, eine Lärmbezeichnung: nevarējuši nakti ... gulēt, kāda rībuoņa un r. piedarbā nuotikusi Pas. XIV, 310.

Avots: EH II, 348

sidrabuojs, mit Silber geschmückt: sidrabuoja (Var.: sidrabuota) tautu meita BW. 18579, 8 var.

Avots: ME III, 836

sidrabuôt ‡

2) glänzen wie Silber:
e̦ze̦rs pamalē sidrabuo tik gaiši Austriņš Raksti VII, 94.

Avots: EH II, 485

sidrabuôt (li. sidabrúoti), versilbern U.: brāļi sidrabuoja (pūru) BW. 16624, 1. mēness sidrabuoja e̦ze̦ru Vēr. II, 456. sidrabuôts, versilbert, mit Silber geschmückt: nuo zīļuotas, sidrabuotas (meitas) nuostu griežu kumeliņu BW. 11368 var. (ähnlich 12440; 22547 var.). sidrabuotu vaiņadziņu 29222.

Avots: ME III, 836

skrabuoņa Gr.-Buschhof,

1) das Rasseln, Knirschen;

2) comm., wer (was) rasselt, knirscht.

Avots: ME II, 885

sudrabuôt: jau matiņi sudrabuoja Tdz. 56453. Refl. -tiês: sudrabuojas debestiņas Skalbe Raksti I (1938), 132. Subst. sudrabuõjums: e̦ze̦ra s. (Schimmer) Austriņš Raksti VII, 13.

Avots: EH II, 599

àizbẽrt,

1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;

2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.

Avots: EH I, 9

àizčaluôt, intr., murmelnd dahin fliessen: sudrabuotuo Uogres vilni, čaluo ātrāk - aizčaluo A. XX, 942.

Avots: ME I, 21

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60

alka, der Hunger: ar ūdens lāsīti ir mierā tava alka MWM. VI, 333, MWM. VIII, 943. Sudrabu Edž.

Avots: ME I, 67

‡ apsudabruôt Pas. IV, 509, = ap˙rabu%C3%B4t">sudrabuôt.

Avots: EH I, 118

atdziêdât [li. atgiedóti],

1) entgegensingen:
viņpus Daugaviņas sudrabuoti gaiļi dzied; šai pusē atdziedāja pazeltīta lakstīgala;

2) wegsingen, singend beseitigen, singend herbeilocken:
kurluma slimību atdziedāt LP. VI, 948.

Avots: ME I, 157

atrakt (li. atràkti), auf-, abgraben: raudzījuši pagrabu atrakt LP. VII, 341.

Avots: ME I, 184

atskribu, ein onomatopoetisches Adv.: skribu, skrabu, vāvere atskribu le̦c Biel. R. 63.

Avots: ME I, 192

bal˜têt, -ēju, bal˜tinât (li. báltinti), baltuôt, tr., weissen, weiss machen: istabu, griestus, sienas. bajāriņš savas meitas ar sudrabu baltināja BW. 2857. kas tuo baltu baltināja BW. 4500. sienas baltinājums, das Ausweissen der Wand.

Avots: ME I, 257

bezaste, wer keinen Schwanz hat, schwanzlos, die Hexe: raganas skrien par bezastes žagatām LP. VII, 548. tādas bezastes (Hexen) varuot vienīgi ar skaidru sudrabu nuošaut LP. V, 1. bezastes mērkaķi, schwanzlose Affen A. XX, 872.

Kļūdu labojums:
wer keinen Schwanz hat, schwanzlos, die Hexe = wer keinen Schwanz hat; die Hexe; gen. s. bezastes, schwanzlos

Avots: ME I, 282

čabs! čabu! čabum! Interj. zur Bezeichnung eines raschelnden Geräusches: te uz reizi lien pa kūts augšieni čabs! čabs! LP. I, 186. čabu, čabu pa istabu dze̦ltenām kurpītēm BW. 16958, 4 ne čabu (gew. čibu), ne grabu, mäuschenstill U. [čabu iet U., mit Rascheln gehn.] smilgas gāja čabum, čabum BW. 25143.

Avots: ME I, 400

čaku! Interjektion, = čaka 1: par mums ne čaku, ne grabu MWM. VI, 906.

Avots: ME I, 402

caunuots, cauņuots, auch caunāts U., mit Marderfell verbrämt: cauņuotas ce̦purītes BW. 20486. ja tu biji sudrabuota, caunuots mans bāleliņš 13899.

Avots: ME I, 364

čibu,

1) in der Verbindung ne čibu, ne grabu, mäuschenstill;

1) čibu, čabu, Interj. zur Bezeichnung eines raschelnden Lautes:
es ar kārklu vīzītēm čibu, čabu čabināju BW. 24101, 1. ne čibu, ne čabu, ganz still: es klausījuos gan, bet ne čibu, ne čabu Līniņ Wain. [Vgl. cibu, cabu.]

Kļūdu labojums:
1) čibu, čabu = 2) čibu, čabu

Avots: ME I, 412

cigu - cigu, Interj. zur Bezeichnung eines knirschenden, knarrenden Lautes: cigu cigu, grabu, grabu, ceļa vīra kamaniņas BW. 31838 var.

Avots: ME I, 379

čiku, Interj. (mit ne) in Verbindung mit grabu, mäuschenstill, umbemerkt: viņš apsedzās, ka ne čiku ne grabu LP. VII, 198.

Avots: ME I, 413

čĩku, Interj. zur Bezeichnung eines knarrenden Geräusches: čīku, čīku dzirnutiņas BW. 8983. čīku, čīku, grabu, grabu, kas pa mežu brikšķināja BW. 2282. pijuoles, plēšiņas iet čīku, čīku. [Vgl. cīku 1.]

Avots: ME I, 416

I cīku cīku, Interj. zur Bezeichnung eines knarrenden, knirschenden: cīku cīku, grabu grabu, ceļa vīra kamaniņas BW. 31838 var.

Avots: ME I, 390, 391

[II cìrksnis Ronneb., Smilt., in Wandsen und Bauenhof cir̂ksnis ² ], cirksnis Karls., cìrsnis ² Mar. n. RKr. XVII, 123, cìrslis [Lis., C.], Palzmar, cìrsne ² Mar. n. RKr. XV, 109, die Spitzmaus. mājas, meža, ūdens cirksnis od. cirslis, Haus -, Wald -, Wasserspitzmaus. cirslītis, Zwergspitzmaus (sorex pygmaeus) RKr. VIII, 85. [Doch wohl zu li. kir̃stis "Spitzmaus" li. (kirstis drabužį sùkert" Jušk.), auch kirtùkas od. kertùkas, klr. "grosse Haselmaus", und somit zu cirst; in Nigr. habe man von den Spithmäusen (cir̂slīši ²⁾ behauptet, dass sie "nuocē̦rt luopus".]

Avots: ME I, 385

duõze, Demin. [duozene Schwanb.], (verächtl.) duõžele,

1) [duõza C.], die Dose;

2) das weibliche Geschlechtsglied:
[man duozīte sidrabuota BW. 34423 v. Entlehnt gleich estn. tōż].

Avots: ME I, 536

dũmaka, oft im Pl.,

1) Höhenrauch
[dùmākas ² Bers.]: saule bij ietinusies dūmakās Saul. zem zilām dūmakām vizēja sudrabuoti e̦ze̦ri Zalkt. I, 111. kaut kur tālu dūmakā A. Up.; [in Schujen gebrauche man dafür auch dūmaksnēji od. dūm(m)ākuļi];

2) Rauchwolke:
man riebsies šie nami, cilvē̦ki un dūmakas MWM. XI, 193. pīpēt lielām dūmakām;

3) räucherige Schwüle:
saule brien pa dūmakām Naud.

Avots: ME I, 527

I graba, Interj., s. grabu.

Avots: ME I, 634

II griba, Interj., s. grabu.

Avots: ME I, 653

gribu, Interj. in Verbindung mit grabu, raschelnd, rasselnd, klappernd : grab kažuoki gribu grabu BW. 15627, 7. es ar savu kažuociņu gribu grabu gubenī 12682.

Avots: ME I, 654

ìela,

1): Rīgas ielas maliņā BW. 11055 var.; (sniegā) bija nācies rakt dziļu ielu (einen Gang)
Janš. Dzimtene I ² , 104; die Allee - auch Fest.; ein Korridor Warkl.; ziedi, rudzu vārpa, deviņām ìeliņām (Var.: ailiņām; ailītēm u. a.)! BW. 28128 var.;

2): divas ieliņas var klāt piedrabā Seyershof. ieliņa ir vispār piedrabu Salis; ābuoliņu, sìenu, salmus šķūņī kŗauj kantainā, gare̦nā čupā, kuo sauc par iellņu Salis;

3): malkas ie. - auch Ruj., Salisb. Zur Etymologie s. auch Liden Blandade språkhist. bidrag II, 18.

Avots: EH I, 525

iestāvu(s), [iestāvis Welonen, Domopol], Adv., etwas steil, beinahe stehend: pagrabuos burkāni vis˙labāk uzglabājami iestāvu uz galvām Konv. ¹ 305.

Avots: ME II, 72

iestāvu(s), [iestāvis Welonen, Domopol], Adv., etwas steil, beinahe stehend: pagrabuos burkāni vis˙labāk uzglabājami iestāvu uz galvām Konv. ¹ 305.

Avots: ME II, 72

izbest (li. išbèsti "ausstechen" ): cūkas izbeda kartupelēju Mahlup. izbe[dī]šu visu aku Pas. XI, 60, izbe̦d duobīti 151. izbede ... pagrabu Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 59).

Avots: EH I, 434

izrakt (li. išràkti), tr., ausgraben: puisis izracis dziļu bedri LP. III, 43. cūkas izrakušas tupeņus VI, 373. [Refl. - tiês, zur Genüge graben ]. Subst. izrakums, die Ausgrabung: kapu izrakumi Etn. III, 120.

Avots: ME I, 789

izstutêt, tr., mit Stützen versehen: pagrabu izstutē, lai neiekrīt griesti un sienas Dond. A. XV, 83.

Avots: ME I, 807

izvel˜vêt, tr., mit einem Gewölbe versehen: pagrabu. Subst. izvel˜vẽjums, das Gewölbe: skaņu plūdumi viļņuo starp augstajiem izvelvējumiem Vēr. II, 57.

Avots: ME I, 827

‡ izvētrinât, auslüften Bērzgale, Sessw., B. Vēstn. v. J. 1873, № 36: pagrabus pa˙priekš jāizvētrina Pēt. Av. III, S. 79.

Avots: EH I, 495

ķiku! Interj.,

1) in der Verbindung mit ķaku, zur Nachahmung des Hundegebelles:
rej sunīši ķiku ķaku BW. 15627, 7;

2) ne ķiku, ne grabu, mäuschenstill
Tr. III, 402.

Avots: ME II, 379

kùokuts, -s, die Mauerassel (oniscus murarius): kuokutis piemīt mitruos pagrabuos apakš sapuvušas grīdas Sassm.

Avots: ME II, 343

kuõžalât [Wandsen, kuôžaļât Lautb.], kuožļât Grünh., Grünw., [kuõžļât Līn.], kuôžļât ² Sassm., [Salis, kuôželêt ² Ruj.], kuožņât, -ãju, tr., freqn., wiederholt beissen, kauen: kuožalāt nagus Sudr. E. zuobiņiem nākuot, duod kuožļāt (kuodaļāt) saitītē uzvē̦rtu un kaklā pakārtu vilka kaulu, sudrabu (gre̦dze̦nu), dzintaru JK. VI, 56. lē̦ni viņš kuožļāja smilgu Niedra. baigums, saltums miesu kuožņā Latv. Refl. -tiês, sich, einander beissen, schuppen: abi meļņi kuožļājās Latv. kad zirgi tuvu cits pie cita piesieti, tad viņi kuožņājas.

Avots: ME II, 350

lendere, le̦nde̦rs, auch leñderis,

1) das Geländer
(hieraus [nebst estn. lender] entlehnt), = sē̦tai līdzīgs ierīkuojums zirgu piesiešanai RKr. XV, 123. gar kapsē̦tas malu pie lenderēm stāvēja rinda aizjūgu Egl.;

2) die Raufe:
ze̦lta durvis, vaŗa grīda, sudrabuoti lenderiņi (Var.: redelītes) BW. 29735, 4.

Avots: ME II, 451

ļuõvenes (Tr., Autz], auch ļuoveņi, selten der Sing. ļuovenis Vēr. I, 1365, = lievenes: dzelžu duris, vara grīda, sudrabuotas ļuovenītes BW. 25810. (Aus mnd. lovene "bedeckte Halle."]

Avots: ME II, 546

maranuôts, rotbraun, die Farbe einer Wildente habend ("jāievē̦ruo, ka rauduves galva nav zaļa kâ citām meža pīlēm, bet mirdz sarkani brūna kāda vāverei mē̦dz būt spalva vasarā") Latv.: man atskrēja rauduvīte̦... pate bija maranuota, spārnu gali sudrabuoti BW. 28549.

Avots: ME II, 563

matàukla, matàukle, matàuklis, das Haarband: matuos piepina matauklu ar raibi izšūtiem galiem, pīnas aptina ap galvu un pakaļā sasēja nuo matauklas kuplu ce̦kulu BW. III, 1, 16. matauklas - sarkanas, vilnainas, ap divi asis gaŗas lentes, kuŗas pina matuos gre̦znuma dēļ Plutte 65. dze̦ltān[a] mana galva bija, sudrabuota mataukliņa BW. 5503, 1. zaļa zīda matauklīte (Var.: matauklīši 5524.

Avots: ME II, 566

maũrs (li. máuras): tē̦va dubļi sidrabuoti, tautām mauri asaruoti BW. 18794, 1 var. rudzi saauguši maũrā Frauenb. jau zâle saņē̦musies maura (= saaugusi) kupla Vindedze 9.

Avots: EH I, 787

mùldêt,

1): auch Wolm. u. a., (mit ulˆ ² ) Grob.;

2): des Nachts herumgrassieren; (vom Vieh) durch Pfützen gehen und "sich zumarachen"
Lng.; rennen, rasen Für.; im Dunkel-Hindernisse überwindend - wandeln Sonnaxt; visu nakti m. pa mežu Ģipka n. FBR. XIII, 66. tā nakts muldēšana ... ir tas nepatīkamākais Jauns. Raksti III, 85. sudrabuotie vītuoli muldēja ("?") vējā Akuraters Deg sala. Refl. -tiês: auch (faseln; mit ulˆ ² ) Siuxt; muldies ("?") un maldies apkārt un nevari attapties un ieraudzīt ceļu Janš. Bandava II, 246.

Avots: EH I, 831

‡ nesidraba, nicht silbern: tautas jāja man gaŗām, sidrabuotas me̦klē̦dami. dievs duod jāt, nedabūt, - paņems mani n. BW. 10772, 6.

Avots: EH II, 19

nevaļa [slav. nevola "Unfreiheit"], Mangel an Musse, Zeitmangel: Prātnieks gribēja aizbildināties ar nevālu Kaudz. viņa sacīja lielā nevaļā Kaudz. Sudrabu Edžus gebraucht nevaļa [wie li. nevalià] in der Bedeutung "Unfreiheit, Sklaverei": latvietim vajadzēja nevaļā grimt. var nuotikt, ka tautieši dzimteni slēgs pie nevàļas šausmīgā staba A. IV, 611.

Avots: ME II, 738

nikns, böse, grimmig, heftig, boshaft,

a) von Menscham und Tieren:
cilvē̦ks niknāks nekâ zvē̦rs. viņiem abiem bij nikna pamāte - ragana LP. IV, 102. nikni suņi krīt cilvē̦kiem klāt. nikni. putni, Rabubvögel Tr. IV, 435;

b) von unbelebten Gegenständen:
niknas zāles (Unkraut) visur ielasās. [nikni augļi Glück Matth. 7, 17.] nikna vē̦rta, heftiger Strum; nikna vājība od. slimība od. liga, böse Krankheit; nikna slava, böser Ruf; nikni viļņi böse, heftige Wellen: visi kuģi dabū galu niknuos viļņuos LP. IV, 131. lai nenāca nikna slava BW. 17740, 6. kamdēļ jūs tâ nikni ķīvējaties? Dīcm. [Zu le. na1iks (s. dies), niktiês, li. - nìkti "heftig beginnen" (apnikti "herfallen über jem.") apr. neikaut "wandeln", r. вни́кнуть "eindringen", gr. νεῖχος "Zank" u. a.; vgl. auch Holthausen KZ. XL VIII, 238.]

Avots: ME II, 744

nùolaîstît [li. nuláistyti], tr., freqn. zu nùoliêt, wiederholt weg -, ab -, stark begiessen: viss bij nuolaistīts vienā ūdenī Dok. A. kas tās manas lievenītes ar sudrabu nuolaistīja (Var.: aplaistīja)? BW. 32612. Refl. - tiês, sich abschilpren.

Avots: ME II, 808

paber̂zêt, paber̂zt, tr., ein wenig reiben: kad nuo sitiena kur uzpampis, tad paberzē vainīguo vietu ar sudrabu Etn. III, 6. [luopiņiem krūtis pabe̦rztas cauras De̦glavs Rīga II, 2, 1135. Refl. -tiês, sich ein wenig reiben.]

Avots: ME III, 7

pãrzìemuôt,

1) überwintern:
bites labi pārziemuo, kad vairāk me̦dus struopā LA.;

2) überwintern lassen:
pārziemuoti kāļi Konv. ² 1376. stādi pār ziemuojami pagrabuos Konv. ² 1260.

Avots: ME III, 189

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. ² 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp ² . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95

paspãrne [PS., paspā`rne Wolmarshof], paspârne ² [Salis, Widdrisch, Adiamünde, Selg., Wandsen, Dond.], Kand., paspārns Etv., Kronw., [bei Manz. Post. I, 361 der Pl. paspārņi (li. pāsparnė Tiž. III, 446, pãsparnis "was unter dem Flügel ist")],

1) der Ort unter dem Flügel, fig. das Obdach, die Zuflucht, der Schutz:
Krievijas paspārnē dzīvuo dažādas tautiņas;

2) für paspāre, der Raum unter den Sparren, . das untere Ende der Sparren:
kad es iešu pagalmā, lien mudīgi paspārnē! BW. 23375, 4. jāizluožņā visas paspārnes Saul. sudrabuota zīle dzied mana staļļa paspārnē BW. 13949, 3. kad sveču dienā paspārnes pil, tad gaidāms auksts pavasaris Etn. II, 25. mājas paspārnē; salmuos III, 192. Zu spā`rns, [aber jedenfalls durch paspãre beeinflusst.]

Avots: ME III, 104, 105

pẽkste,

1) ein Federkiel:
pēkstē uzglabā dzīvsudrabu Sassm.;

2) eine Pfeife
(svilpe) aus Akazienschoten Bauske.

Avots: ME III, 207

pìesprâdzinât,

1) krepieren machend anfūllen:
p. pagrabu ar žurkām;

2) sprengend anfüllen:
p. tīrumu ar akmeņu gabaliem Jürg., Drosth.

Avots: ME III, 295

pĩkstiņš,

1) ein Federkiel:
pīkstinā tur dzīvsudrabu Dond.;

2) eine Pfeife aus einem Gänsekiel
Dond.

Avots: ME III, 231

pluncît, -ĩju "waten, watend nass werden, lange mit einer unsaubem Arbeit beschäftigt sein": kuo nu plùncī ² pa tuo mārku kâ pluncis? Gr.-Buschhof; spritzen Ermes: kaijas sudrabuotiem spārnu galiem pluncī uostas ūdeni Laiviņ. Refl. pluñcîtiês PS., plunčuoties.

Avots: ME III, 357

redzinât, tr., fakt.,

1) sehend machen
Kokn. n. U.; sehen lassen, hinweisen auf: neredzini māsu manu! Hasenp.; zu sehen, schauen auffordern: "redz(i), redz(i)!" - "kuo tu mani redzini?" Nigr.;

2) Karten legen, nach Karten wahrsagen
Dubena n. Etn. I, 31;

3) (scheltend zur Arbeit) anspornen, antreiben:
brālītim sudrabuoti matu gali; nedrīkst kungi vārdā saukt, ne vagares redzināt (Var.: drīzināt, brīdināt, bildināt, pie darba radzināt od. raidināt) BW. 3429 var. saimīti redzināt 22073. gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi redzināšu (Var.: rūdināšu) 23316, 8 var, priedi, egli vējš luocīja, kas snaudaļu redzināja (Var.: muodināja)? 21983 var. drīkstēsi redzināt... dē̦la līgaviņu BW. 3046 (aus Gr.-Kruhten). tautu dē̦la māmuļīte kd me̦llā bambālīte. drīkst[i] tu mani redzināt, baltu putu gabaliņu! RKr. XVI, 227. dzīvāt gāju tautiņās, ne dieveŗus redzināt ebenda 143. ņemsies mus rāt un redzināt Janš. Čāp. 57;

4) zum Essen nötigen
N.-Bartau: ēda gaļu... un cits citu redzināja, lai tik(ai) ē̦duot - gaļas e̦suot LP. VI, 26. In den Bedd. 1-2 zu redzêt, in den Bedd. 3-4 zu radzinât 2.

Avots: ME III, 503, 504

ribu, auch in der Verbindung mit rabu, rubu, Interjeklion zur Bezeichnung eines polternden, dröhnenden Schalles: ribu, ribu (Var.: rību, rību) mans pūriņš atpakal bāliņuos BW. 23061. ribu, rabu rīta rasa pa uozuola lapiņām; tâ rībēja (aužu mēles, par manirn runādamas 8831. bungas rīb ribu, rubu Rainis.

Avots: ME III, 522

rubu, Interjektion,

a) zur Bezeichnung des Koilerns, Falzens der Birkhähne:
rubu, rubu, teterīti, papardītes krūmiņā! BW. 30504;

b) in der Verbindung mit ribu, zur Bezeichnung des Trommelschlags:
bungas rīb ribu, rabu Rainis.

Avots: ME III, 552

II rūsa,

1) rũsa Kurs., Frauenb., der Haufe: tādu rūsu sūdu nuokŗāvis Alksnis-Zundulis, vienā rūsā, auf einem Haufen (von zusammenliegenden Bauerhöfen gesagt)
Biel. n. U.;

2) rûsa ² Karls., Gr.-Essern, Bauske, Naud:, Fockenhof, Schibbenhof, rũsa Kursiten, Gaiken, rûsis ² (li. rūsỹs "Grube für Kartoffeln"
) Gr.-Essern, Schrunden, Schwitten, rūsis Memelshof, ein mit Erde (U.) od. Stroh bedeckter Kartoffelhaufe auf dem Felde, auch eine flache Kartoffelgrube: kartupeļus uzglabā pagrabuos, bedrēs, rūsās Konv. ² 1646. burkāni jāuzglabā vē̦sā, sausā te̦lpā vai arī rūsā Mazvērsītis Luopkuopība. tā ne̦susi pusmaisiņu uz rūsu (salmiem izklātu padziļinājumu zemē) Alm. Kaislību varā 122;

3) rũsa Segew., Sussikas, PS., C., Wenden, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Schutt, Abfall, aufgehäufter Schutt, wie es z. B. bei Bauten sich findet
U.; in Fäulnis übergegangener Mist Alksnis-Zundulis: kur amatnieks strādā, tur rūsas bez gala Adiamünde. sagramstija rūsu (roidu) Etn. II, 67. tīkls jāizkvēpina ar tādiem dūmiem, kur dedzinātas ve̦cas ādas tupeles un šāda, tāda rūsa Etn.II, 108 (aus Jerkull). - Nebst li. pelen-rūsà "Aschenbrödel", r. pюхa "Grube" (nach Būga PФB. LXXV, 142), an. reyrr "Steinhaufen", dän. ros "Abfall" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.) zu ràust (s. dies).

Avots: ME III, 572

saskrabt, schmutzig und starr, hart werden: saskrabušas drēbes Gr. - Buschhof, N. - Bergfried.

Avots: ME III, 733

sasper̂t, tr.,

1) (mit den Füssen, Hufen ausschlagend) zerschlagen, zerhauen; vernichten; einschlagend zerstören (vom Blitz):
man bij balts kumeliņš, le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu deviņiem gabaliem BW. 132681, 30. saspert pīšļuos visu dzelzs pagrabu Fr. Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 32. laiva bijuse lupatās saspe̦rta LP. VII, 498. pē̦rkuons saspeŗ uozuolu Kav. viņš stāvēja it kâ nuo zibens saspe̦rts Kaudz. M. 173. fig. līdzcensuoņus, kas mēģināja pretuoties, viņš saspēra Bjernsona raksti I, 24. - In Verwünschungen: ka tevi pē̦rkuons saspe̦rtu! Mag. XX, 3, 41. sasper juods Alm. Kaislību varā 133;

2) an-, aufstemmen:
kaza kārklus grauza abas kājas saspē̦ruse (Var.: atspē̦ruse, piespē̦ruse, pieminuse) BW. 12494. Refl. -tiês,

1) sich an-, aufstemmen:
līdz kuo gribēja sasperties, kājas aizslīdēja R. Kam. 187. āži [pie ratiem piesieti] nezin par kuo saspē̦rušies, un... baltiņš nevarējis spēt vilkt Anekd. 103;

2) sich anstrengen
Erlaa n. U., sich (zu etwas) aufraffen, sich zusammennehmen: dē̦li saspērās laivu gatavuot LP. VI, 633. viņš saspērās un aizbrauca VII, 214. zirdziņš sasperas, parauj kādus suoļus ātrāki un... apstājas A. v. J. 1893, S. 282;

3) einspringen, sich zusammenziehen
Warkl.: aiz kuo manas villainītes nesaspērās velējuot? BW. 7501.

Avots: ME III, 740

sastiprinât, Refl. -tiês, (essend) sich stärken: paņēmis maizi, aizgāja uz pagrabu s. Ciema spīg. 121.

Avots: EH XVI, 451

‡ šaũtave,

1) jem., der viel und schnell läuft
AP.; ein Leichtsinniger ebenda;

2) = šaũtava 1: sudrabuota šautavīte BW. 1920 var.

Avots: EH II, 623

še, Adv., hier: vai puoļuos, vai leišuos, vai še pat (hierselbst; gew. zusammen geschrieben) Kurzemē BW. 9797, 1. neredzēja ne˙viena cilvē̦ka ne še, ne tur (weder hier, noch dort) LP. VI, 299. še un te L., hier und dort. pa mežu bradājuši še tuo, te tuo (hier dieses, dort jenes) pavē̦lē̦dami, vienā vietā strādniekus... nuorādami Blaum. Skal. ug. 9. še! da hast du! (beim Reichen eines Gegenstandes). še (nu) tev! da hast du es nun! še tev brīnumi! LP. V, 318. še tev, kuo dabūjis! 114. še nu tev! nu ir maize pa˙galam, un pili arī nevar vairs atrast VI, 303. atnāk ķēniņš un atruod pilnu pagrabu ar zagļiem. še nu tev! 324. še tev nu, kuo ve̦lns tam klāt dzinis! VII, 217. Mit dem analogischen š- von šis (s. dies) für s-; vgl. li. šè "hier" (Lit. Mit. I, 362 und AfslPh. XXXIX, 284), aksl. se "ecce", lat. hice "dieser" u. a., s. W. Schutze Quaest. ep. 395, Būga РФВ. LXXV, 143, Walde Vrgl. Wrtb. I, 452 ff.

Avots: ME IV, 13, 14

sidrabaîns, versilbert, silberartig U.; mit Silber geschmückt: sidrabaiņu (Var.: sudrabuotu, sudrabuoju) māršu vedu BW. 22547 var.

Avots: ME III, 835

siļ˜ķe Wolm., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., siļķe ² KL, Prl., Nerft, Preili, auch siļķis L., U., RKr. VIII, 103,

1) der Hering
(siļķis Manz. Lettus); ein gesalzener Fisch überhaupt, namentlich der Dorsch Bielenstein Holzb. 6621 (siļķe); der Strömling Kur. Strand n. U., Bielenstein Holzb. 662 (siļķe), Rothof (siļķe): ievas siļķe, der zur Zeit der Faulbaumblüte gefangene Strömling U.; krabu s., der sich von Meerasseln nährt U.; nārstes s., der voll Laich ist U.;

2) dabūsi siļķi ar piecām astēm, du wirst eine Maulschelle bekommen
U.;

3) siļķu kapteine, ein Schimpfwort
U. Zunächst wohl aus li. sil˜kė resp. silkis "Hering" (das leitischer aussehende silce BW. 20233, 2 aus dem Rosittenschen Kr. ist wahrscheinlich fehlerhaft [doch wird auch für Welonen ein silce angegebenj statt. ostle. *siľčę < siļķe), dessen silk- wohl auf sildk- zurückgeht, s. Būga PФB. LXXV, 143, Pedersen Kelt. Gr. I. 72, Fick Wrtb. III ⁴ , 441, Solmsen KZ. XXXVII, 585.

Avots: ME III, 840

II sil˜t "reibend putzen" N.-Bartan n. Janš.: ku[r] tās vakarējas dziedātājas? aiz kalna aizgāja sudrabu silt (= sirt?) Latv. Saule v. J. 1926, № 39, S. 425 (aus Ob.-Battau).

Avots: ME III, 840

skanuoņa, skaņuoņa, der Schall, das Geklirr, Getöse: es dzirdē̦tu klusu... skanuoņu Druva I, 721. galds apgāzdās, bij skaņuoņa un grabuoņa Libek Pūķis 41.

Avots: ME III, 872

I skraba,

1) die hartgefrorene Schneekruste
Gr.-Buschhof, Glatteis Stelp., "die Erdkruste nach starkem Regen od. Hagel" Gr.-Buschhof: sāka salt; uz drēbēm bij skraba Vīt. man tâ kâ skrabas truoksnis ieskrabēja ausīs, t. i., it kâ kāds ietu pa skrabu Stelp. pa šitādu skrabu zābakus plēš Gr.-Buschhof. vai tādā skrabā vairs kas augs? ebenda;

2) "?": kāju skrabas, plīsumi Etn. I, 67;

3) skrabas "Hügel und Täler, ein unebenes Feld"
Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617. Zu skrabêt I.

Avots: ME II, 884

‡ II skrabis Lems., ein stumpfes Werkzeug zum Abschaben; = rabulis">skrabulis 2: nuokašāt ar kādu skrabi ve̦cuo krāsu nuo sienām.

Avots: EH II, 506

skrabt, skrabstu L., St. od. skrabu U., skrabu, meisseln L., schaben, höhlen U.; striegeln, schrapen, kratzen U., Bielenstein Holzb. 491. Zu skrabêt I.

Avots: ME II, 884

skraidulis,

1) auch skraiduonis Wid., skraiduons L., U., ein Bummler, Umhertreiber, Herumläufer U.; ein Laufbursche Dr.: pasaules skraidulis V. kur tādu skraĩduli var likt, ne+kad nestāv mājās! Sassm. n. RKr. XVII, 52. viņdien atvēru durvis tam pasaules skraiduoņam Alm. ;

2) dārza skraidulis, carabus hortensis L. Latv.; labības skraidulis, zabrus gibbus Fabr. Latv.; agristes lineatus Konv. ² 645.

Avots: ME II, 885

spā`rngali, die Spitzen der Flügel: vārnas aizne̦sušas (uguni) spārngaluos BW. 30164 var. vanadziņu . . . zeltītiem spārngaliem 30611, 2 var. vanadziņ, sudrabuotiem spār[n]galiem! 33627, 9.

Avots: ME III, 987

spĩgulis C., Karls., (mit ì ² ) Kr., was glänzt, leuchtet; spīgulis U., Celm., Jāņu spīgulis Konv. ² 1418; MWM. VIII, 415, das Johanniswürmchen (lampyris); der Ohrwurm V.: mēness... bārsta sudraba spīguļus MWM. v. J. 1899, S. 355. zibuoša kariete kâ . . . sudrabuots spīgulītis A. Brigader Daugava I, 955. Nebst spīgana, spuoguot u. a. zu li. spinguliai "Augen auf der Suppe" (bei Geitler Lit. Stud. 110), spingė´ti "glänzen", spingis "Lichtung im Walde", spangatoti "łyskać", apspañgęs "verblendet", apr. spanxti (wie vermutlich für soanxti zu lesen ist) "Funke", ae. spincan "Funken sprühen", engl. spunk "Funke, Zunder" u. a., s. Būga KSn. I, 285, Zupitza Germ. Gutt. 162, Walde Vrgl. Wrtb. II, 663.

Avots: ME III, 1002, 1003

‡ sudrabāts BW. 6322, 1 (aus Lennew.), = rabu%C3%B4ts">sudrabuôts.

Avots: EH II, 599

tvanîgs (li. tvanìngas "leicht anschwellend"), = tvanaîns: tvanīgs gaiss V. Eglītis Eleģijas 72. tvanīgais karstums MWM. VI, 588. ir tvanīgs šis bezvēja vakars Ed. Virza. tvanīgie pagrabu dzīvuokļi MWM. VI, 731. iebraukšanas vietas ar tvanīgām sē̦tām Vēr. I, 905.

Avots: ME IV, 288

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. ² 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314

uzkarinât: sudrabu ... uz viena pupiņa uzkarinājusi Tdz. 57978. ‡ Refl. -tiês, = uzkārtiês 5: pate gribē̦tu tev u. ar varu vai viltu Janš. Līgava I, 485.

Avots: EH II, 724

uzmũrêt, aufmauern, mauernd errichten LKVv.: uzmūrēt pagrabu. uzmūrē... plīti Janš. Bandavā I, 8.

Avots: ME IV, 361

uzsist,

1) einen Schlag versetzen:
Kalvis nu uzsit šim ar veseri pa galvu Pas. IV, 180 f.; (energisch und wiederholt?) schlagen: situ knipi uzsizdama uz knēveŗa de̦guniņu BW. 15206 (ähnlich 21808 var., wo dafür auch: situ knipi uz knipīša uz tautieša de̦guniņa);

2) aufschlagen (aufheften):
u. jumtu, ein Schindeldach herstellen. arklus tesiet, griezes (II

1) uzsist ("?") Lāčpl. 129. u. (bauen)
laivu Bielenstein Holzb. 607. uzsitamais, Umschlag Mag. IV, 2, 145;

3) aufschlagen (üffnen):
u. le̦du. u. grāmatu U. (ein Germanismus?);

4) aufschlagend finden:
sit par mūri, uzsit sudrabu RKr. VII, m. 793;

5) aufstreuen:
u. (uzbērt un iejaukt) miltus putrai, kuo vāra;

6) uzsist trumpas, ein Kartenspiel beginnen;

7) anschlagen (einen Ton):
izjauc sākumā uzsistuo skaidruo... akordu Vēr. II, 729. sirds sāka jau uzsist... citadus tuoņus Veselis Tīr. ļaudis;

8) im Aussehen, in der Farbe ähneln:
meita uzsit vairāk pēc mātes. šī drēbe uzsit (jeb izsit) vairāk pēc sarkanas... krāsas Druw. n. RKr. XVII, 85. Refl. -tiês,

1) aufschlagen
(intr., = emporschnellen): mutulis... uzsitās augšup MWM. IX, 592. viļņu šļakatas uzsitās līdz ceļam;

2) "пристать, прилипнуть" Spr.; unvermutet sich bilden (= entstehen) an, auf:
man uzsities budzis Jürg.;

3) sich emporarbeiten, mit Mühe und Kraftaufwand in eine höhere Stellung gelangen:
uzsitīšuos par vīru A. XII, 524. nuo vienkārša skrīverīša uzsities par simtu tūkstuošnieku A. v. J. 1897, S. 850;

4) man uzsitās ar āmuru uz pirksta, es passierte mir, dass ich (oder ein anderer) unversehens mir mit dem Hammer auf den Finger schlug.
Subst. uzsišana, das Aufschlagen; das definitive zu Tode Schlagen: Matīss ar savu lieluo kūju pie lāču mātes klāt"pie uzsišanas" A. XX, 144. uzsitẽjs, der Aufschlagende; wer in der Schmiede mit dem grossen Hammer aufs Eisen schlägt: kalējam ir uzsitējs.

Avots: ME IV, 377

uzskrabinât Dunika, mit einem skrabulis 1 einen rasselnden Ton erzeugen: māte bē̦rnam uzskrabināja ar skrabulīti.

Avots: ME IV, 378

vambale,

1) vam̃bâle ² (li. vambolė˜ "Mistkäfer")
Dunika, Frauenb., Nigr., vam̃bulis Auermünde, Bixten, vam̃bale Siuxt, vambulis U., vambuls Elv., vam̃buõle Ahs, n. RKr. XVII, 62, Schibbenhof, Wahnen, vàmbuole Blumenhof, vam̃buole MSil., ("scherzweise") Nötk., vambuole Rutzau, der Käfer, Mistkäfer: sūdu vambuole Wahnen. es atrādu mēslienē mazu, mazu vambulīti (Var.: vabuolīti) BW. 1162, 1. me̦lna kâ vambale (vambuole 11290) 27130, 2. sudrabuota vambuolīte gar manim aiztecēja 10293, 1 var. ieŗūcās dažas vambāles Janš. Dzimtene V, 478;

2) vambulis, ein dickes junges Tier
Wirgin. u. a.; vambulis Kalnazeem, ein dickes Kind Wirgin. u. a.: vambulis var būt mazs, re̦sns zirģelis, guočis, sivē̦ns, aita, šunelis, arī mazs bē̦rns Sarreiken, Seemuppen, Wirgin. vambulis izkrita nuo šūpuoļa un nu ķē̦rc ebenda. tāds vambulis vien ir, von einem kleinen Kinde gesagt Bers.;

3) vambuols ² Sessw., der Alexanderapfel
Sessw. Kontaminiert aus vab- (in vabuolis usw.) und bamb- (in bam̃bals usw.), s. Specht KZ. LII, 42.

Avots: ME IV, 466, 467

III vē̦rlaks "?": sudrabuota cielaviņa, laižies ze̦lta vē̦rlakā! BW. 14817 (aus Erwalen).

Avots: ME IV, 563

vilkacis (li. vil˜kakis "der Werwolf"),

1) vilkacis AP., C., Jürg., Wolm., (mit ilˆ ² ) Salis, (mit il˜ ) Dond., Segew., Siuxt, Pankelhof, Tr., Frauenb., U., Linden n. Mag. XIII, 3, 60, vilkatis, vilkats (li. vilkãtas ) St., U., vilkata (li. vilkatà ) Tr., vilkate Kaudz. Atmiņas I, 27, comm., der Werwolf:
Sprw. kad vilkaci pie vārda sauc, tad suņi plēš Br. s. v. p. 111. vilkaci tik var ar sudraba luodi nuošaut Mag. XIII, 3, 60. mežsargs nuopratis, ka tas vilkatis - ielādējis dzīvsudrabu un tad nuošāvis LP. VI, 146. vai viņš nav pārvērties par vilkaci vai lāci? Janš. Bandavā I, 274. tie gādājuši par visiem vilkatām LP. VII, 930, pazinu Jurīti vilkača (Var.: vilkaša) rada BW. 19392. vilkatas bērniņus 19392, 2. vilkačuos skriet, sich in Werwölfe verwandeln und davonlaufen Frauenb. pazinuši . . . vīru un sievu, par kuriem visi runājuši, ka tie Jāņu naktī skre juot vilkatās Janš. Bandavā I, 274;

2) ein heisshungriger Mensch
Linden n. Mag. XIII, 3, 60. vilkacis dürfte nach acs "Auge" aus vilkat- umgebildet sein. vilkat aber erinnert an ai. ved. vṛkáti-ḥ "gefährlicher, bösartiger Mensch" ; und W. Schulze Jagič Festschr. 3435 findet dasselbe Suffix in gr. αἰετός "Adler". Būga dagegen meint PФB. LXXI, 466 und KSn. I, 300, dass li: le. vilkata- durch *viltaka- (vgl. le. vilte̦ka) aus einem urbalt. *vilkatakas (vgl. le. vilkataks) "žmogus, kuris vilku teka" entstanden sei.

Avots: ME IV, 587

vispãr, vispãri,

1) Präp. mit dem Dat. od. Acc.-Instr., über:
izsẽjis sudrabu vispār dārzu (über den ganzen Garten) LP. III, 30. apsitās kašķis vispār miesām (über den ganzen Körper) kā . . . bruģis VI, 865. ne sniedz ... vispāri bļuodai! BW. 19369, 2. akmentiņi izkaisīti vispāri grīdai Pas. IV, 37 (aus Selg.). vispār seju nuotvīkdama Janš. Bandavā I, 177;

2) Adv., ganz darüber:
saskatīja ... Miķeleni, .. vispāri ... lakatu pārklājušuos A.Brigader Daugava I, 303;

3) Adv., überhaupt:
tajuos laikuos vispār bij daudz dzimtļaužu MWM. VII, 199.

Avots: ME IV, 624

vîtuõls Wolm. u. a., vîtuõlis ² Bl., PlKur., vîtuls (li. vytulas "ein Bund", serb. vìtao "Garnhaspel" ) Preili n. Preili n.FBR. VIII, 11, (mit î ² ) AP., vîtuls ² Ruj., vītals L.,Demin. vītuolītis BW. 26540, 7 var., die Weide (salix L.): sudrabuoti vītuoliņi BW. 30401. pie kupla vītuoliņa 29756,10. nevijies, vītuolīti! 12175 var. vijiet... vītuoliņa vainadziņu! 6209. vītuola žagariņš 3045. smuidri, gari vītuliņi 12344. - buku vītuols, die Korbweide (salix viminalis L.) RKr. II, 77; kazu vītuoļi U. (unter kaza), Bandweiden; purva v., die Lorbeerweide (salix pentandra L.) RKr. II, 77; Konv. ¹ 254; sē̦tas v. RKr. II, 77 od. trauslais v. U., RKr. II, 77, die Bruchweide (salix fragilis L.); upmaļu v., die Bachweide Brasche. Zu vîte nebst apr. -witwo, r. ветла, poln. witwa, ahd. wīda, gr. 'ῑτέᾱ oder ἴτυς av. vaēiti- "Weide", ai. vēta- "Gerte", lat. vītis "Rebe", air. féith "fibra" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 224 f., Petersson Zur Kenntnis 58 f., Trautmann Wrtb. 347.

Avots: ME IV, 648

žaudekle Aiviekste, = šaudekle: (siļķes) gulēja... kâ sudrabuotas žaudekles Jauns. Domas II, 1037. Mit š- zu lesen?

Avots: ME IV, 790

žvar̃kstenis Jürg., ein lärmendes Spielzeug (grabulis

1): kaķis ar mazu... žvarksteni astes galā, kuŗu tur ruotādamies piesējuši bē̦rni Latv.

Avots: ME IV, 842