Paplašinātā meklēšana

‡ ā`mriķis ² Saikava, = ãmrija.

Avots: EH I, 193

‡ bul˜driķis Dond., ein ziemlich hoher zwischen Gebäuden befindlicher guļžuogs mit grossen Pfählen. Aus mnd. bolle "Bohle" + rick "lange Stange" ?

Avots: EH I, 250

dĩriķis [Nigr., Līn., dìriķis Drsth.], der Abdecker, Schinder Kand., Selb., [Salis].

Avots: ME I, 478

I dĩriķis, ‡

2) wer seine Kleider oder Schuhe schnell abnutzt
(mit ì ² ) Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 326

‡ II dīriķis, die Spitzmaus (sorex araneus) Wirgen n. BielU.

Avots: EH I, 326

‡ dižindriķis Dünsb. Trīs romant. gadīj. 66, = gaŗpẽteris.

Avots: EH I, 324

dūriķis, der Stechende, Stecher: dūriķis, miniķis, tas tev vārdā BW. 21036.

Avots: ME I, 529

griķis (li. grìkiai ): auch AP., Baldohn, Frauenb., Iw., Lems., Pernigel, Wessen: balti griķi tīrumā BW. 13077, 1. griķu druva 4508. - gaiļu griķi, die Winde. - griķu vācietis auch Fehteln.

Avots: EH I, 405

griķis Lis., C., Schujen, Jürg., Salis, Selg., Kand.], Buchweizen : spēcīgs kâ griķu biezputra, von jem. gesagt, der sich mit seiner Stärke brüstet, ohne stark zu sein. kazu griķi, Knöterich (polygonum convolvulus und dumetorum) U. ; suņu griķi, (polygonum convolvulus Mag. IV, 2, 43. vēja griķi, polygonum convolvulus RKr. III, 27, Salisb. [griķu vācietis "ein verbaurter Deutscher" St., einem Deutschen vergeblich sich gleich Stellender U.] Nebst oder durch li. grìkai aus poln. gryka [oder aus nd. grick ; vgl. Berneker Wrtb. I, 359 f.].

Kļūdu labojums:
III, 27 = III, 72

Avots: ME I, 654, 655

[ieriķis "eine kleine Ahle" Wid.]

Avots: ME II, 58

I kriķis [aus d. dial. kricke dass.], krĩklis U., auch krīklīte, kriķītis, kriķpĩle Sassm., die Krickente (anas crecca).

Avots: ME II, 278, 279

[II kriķis, = kũsis: kriķis manai sievai uz vienu pusi nuogrūstĩts Planhof.]

Avots: ME II, 279

kuriķis: auch Salis.

Avots: EH I, 678

kuriķis, der Heizer Seib. [Vgl. li. kurìkas dass.]

Avots: ME II, 322

loriķis, [auch lorķis Wid.], ein Nachlässiger Dond. n. Wid.

Avots: ME II, 509

luriķis, der Plumpsack, Einfaltspinsel Dond.: kâ luriķis nuolaidies Dünsb.

Avots: ME II, 515

lũriķis, ‡

2) "ļuoti rāms, gauss cilvē̦ks" Frauenb.

Avots: EH I, 764

lũriķis, lũris, der Lauernde Smilt., Mat., Irmelau.

Avots: ME II, 520

mitriķis, das Mütterchen der Schraube. Aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 639

[I muriķis (?) Stuhrhof "die Schraubenmutter".]

Avots: ME II, 669

[II muriķis "kas murī I (so eine Katze, die eine gefangene Maus quält)" Sessw., N. - Schwanb.]

Avots: ME II, 669

mũriķis: "Blaum." ME. II, 678 zu ersetzen durch "Blaum. Pie sk. ug., S. 258".

Avots: EH I, 839

mũriķis, der Maurer Blaum., Lös. n. Etn. IV, 147. Gew. mūrnieks.

Avots: ME II, 678

‡ I paldriķis Dond., Windau, eine Art Eimer: putras p.

Avots: EH II, 150

‡ II paldriķis (??) "zusammengenähte Lappen, die man im Winter (in alten Häusern) vor die Fenster legt".

Avots: EH II, 150

‡ pirtskuriķis Sussikas, ein gewisser Pilz (mit schwarzer Oberfläche).

Avots: EH XIII, 239

‡ pusriķis Frauenb., ein halber (durch Brechen entstandener) riķis.

Avots: EH II, 334

putriķis,

1): auch (ein sehr gesprächiger Mensch)
AP., ("?") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, (ein verleumderischer Mensch) A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 87; ‡

2) verächtl. Bezeichnung für jem., der viel Grütze
(putra) isst Warkl.

Avots: EH II, 340

putriķis Wid., ein Schwätzer; " = putrinieks" Fest., Stelp.; "purslis, vervelis" Etn. IV, 167; ein hitziger, hastig arbeitender Mensch Saikava.

Avots: ME III, 443

‡ repriķis NB. "ein kleines, wenig fressendes und daher elend aussehendes Ferkel". Aus rep(s)is + vepri(ķi)s?

Avots: EH II, 366

riķis: auch (ein Zaunstecken) Assiten, Grob., OB., Rutzau, (ein Zaunstecken; eine Holzstange) Iw.: ieraka stabus vienu nuo uotra riķa gaŗumā Iw.; riķi "sē̦ta" Nigr.: pārlipt riķiem pāri Dunika; riķu žuogs Frauenb., Schrnnden, Janš. Apsk. 1902, S. 17, Birznieks-Upītis Podiņi, S. 1; riķu dārzs Grob., = dārzs ar riķu žuogu.

Avots: EH II, 371

riķis, gew. der Plur. riķi, U., Mag. II, 3, 36, Nigr., Tals., Senten, Wahnen, Luttr., Lieven-Behrsen, Dunika, Gr.-Essern, die Zaunspricken (riķīši U.), Fichtenreiser, Sprickerstangen Bielenstein Holzb., die quergelegten Stangen im Sprickenzaun Kawall n. U.: riķu žuogs od. riķu sē̦ta, der Sprickenzaun. vīrs... izrāva nuo žuoga riķi, ar kuo aizstāvēties pret suņiem Janš. Dzimtene ² I, 46. šķiŗaties, me̦lni meži, ārdāties, riķu puosmi! BW. 31399. -riķi- auch: auf gegabelten Stöcken befestigte Stangen zum Aufhängen von Netzen Bielenstein Holzb. 657 (mit Abbild.). Nebst li. rikė "Zaunstange" und estn. rike "Zaunstecken" aus mnd. rick "lange, dünne Stange".

Avots: ME III, 525, 526

siriķis Ar., = siŗa 1.

Avots: ME III, 846

slabriķis, Name für kleine Kinder, die gern im Wasser herumwirtschaften Salis n. U.

Avots: ME III, 912

spriķis: spriķu sē̦ta Popen n. FBR. XVI, 129.

Avots: EH II, 560

spriķis, = riķis Kawall n. U., abgeschälter Tannenzweig Bielenstein Holzb. 176. Aus mnd. sprick "dürres, abgefallenes Baumreis."

Avots: ME III, 1020

striķis: ar striķīti sasajuozu BW. 17010, 1; eine Falbel Seyershof; von einem besoffenen Menschen: tāds s., kas tik pilns, tas ne˙kuo neatskārš Seyershof.

Avots: EH II, 588

striķis, der Strick: es neietu..., kauč ir mani striķī ve̦stu BW. 9735. čūskas kâ striķi gulēja saulsguozī Neik. 34. Aus mnd. strick. strimala,

1) strimale Gold., der Strömling, Ostseehering (clupea harengus L.)
RKr. IX, 93; Natur. XXXVII, 53, L., U., Bielenstein Holzb. 661, Rutzau, Wirginalen, Auermünde, Dunika, Libau;

2) Schimpfwort für Frauen
Purap. Etwa zu mnd. strīme "Streifen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 637)??

Avots: ME IV, 1090

tiltriķis Daugava I, 996, ein Schimpfwort.

Avots: ME IV, 189

turiķis: die Handhabe Seyershof.

Avots: EH II, 705

turiķis "?": min, min miniķi, tur[i], tur[i] turiķi, un tam turiķim miniķi vajaga (Rätsel ; gemeint ist ein Spinnrad ) RKr. VII, 924.

Avots: ME IV, 271

vāriķis,

2): auch Aahof, N.-Schwanb.

Avots: EH II, 763

vāriķis,

1) wer kocht
(mit à ) Nötk., (mit à ² ) Vīt.; wer schlecht kocht Wessen;

2) einer, der schnell spricht und sich (beim Sprechen) übereilt
(mit à ² ) Vīt., wer viel und inhaltslos spricht (mit ã ) Orellen: vāriķi nav kuo klausīties, viņš jau pašu ve̦lnu savārījis Vīt.

Avots: ME IV, 504

vĩriķis Popen, Rothof, das Männlein (verächtlich): viņš tās vīriķis vien ir; kuo viņš izdarīs! Rothof n. FBR. VIII, 122.

Avots: ME IV, 641

apsitām, Instr. Pl. (apsist), stossweise (vom Winde), ungleich: vējš pūš apsitām. apsitu apsitām pūzdami sajauc jumtu Vīt. 2. striķis apsitām vīts, der Strick ist ungleich gedreht, wenn der eine Faden schärfer, der andere loser angezogen ist Lasd.

Avots: ME I, 120

duõma,

1): man neiziet tā d. nuo galvas AP. man duomas, ka ..., ich denke, dass ...
Sonnaxt. Indriķis ne duomiņu nebūtu viņu ņēmis Janš. Bandavā II, 176. kaļķītis ne duomiņu nevar nuoturēties lūpu kaktā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136. ar savu duomu, durch sein Nachdenken (nachdenkend) Elger bei Günther Altlett. Sprachdenkm. I, 192.

Avots: EH I, 350

driķi: auch Alswig, AP.; Auleja, Baltinow, Bērzgale, Gr.-Buschh., Goldbeck, Kaltenbr., Kalz., Laud., N: Rosen, Oknist, Pilda, Pilskalne, Prl., Saikava, Sonnaxt, Sussei, Weissensee, Wessen, Zvirgzdine. Der sing. driķis bezeichnet die einzelne Buchweizenpflanze.

Avots: EH I, 334

I duñgât, -āju, dunguot,

1) brummen, summen
[dunguôt Kreuzb., dungât Bers.]: uodiņš nāca dunguodams BW. 14975. tâ dungādams vecītis aizgāja savām mājām gaŗām; [duñgât, trommeln Ruj.];

2) bei sich brummen, undeutlich sprechen od. singen, namentl. eine Melodie, ein Lied
AP., Etn. III, 162 [aus Lös.]: Indriķis sevī mūžam dunguoja Klaustiņ. viņš dunguo kādas blēņu dziesmas Vēr. II, 903. māte dažus paņēmienus nuo marša dunguo ar sajūsmību MWM. VI, 289. dunguo tē̦vs BW. 18587, 1 [aus Sessw.]. cē̦rtuot tie dunguoja kuo par uozuola dzīvi Apsk. I, 449.

Avots: ME I, 517

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

gaŗpẽteris, der lange mittlere Finger; auch gaŗais Indriķis.

Avots: ME I, 607

grievalgs, grievalga St., grievalks Kokn., grievalka Sissegal, grievalts, grievalta Sooaxt, in Lettg. grievanka, ein Strick oder aus jungen Bäumen, namenllich von Birken gedrehtes Band zur Befestigung der Femerstange an die erste Stütze auf den Schlittensohlen (mietne): ilksis piestiprina, iegriež pie pirmās mietnes ap apaļā luokā savītu striķi, kuŗu sauc par grievaltu A. XI, 171. atradis jaunu grievaltu (linu cilpu, ar kurgu ragavām ilksis iesien) LP. VI, 90, aus Selb. grievalts ir striķis, egles zars vai bē̦rza klūga, ar kuo ilkss piestiprināta pie ragavām Nerft. pūķis esuot redzams dažreiz kâ grievalgs LP. VI, 104. lietuo kaņepāju un egļu klūgu grievalkus Kokn. n. A. XIII, 329, [Bielenstein Holzb. 549. - Hierher auch grīvalka dass; vgl. li. grìvelka "поперечный чурбан у сохи", gryvenkà " eine Klaube am Wagen; ein von Stroh gewundener Ring"].

Avots: ME I, 660

ir̃bulis, irbuls Kursiten,

1) eine runde, einige Fuss lange Spricke (etwas dünner als
riķis): aiztaisi žuoga caurumu ar irbuliem! Kursiten;

2) irbuli, die Stäbe, aus denen das Flechtwerk
(režģis) auf den Schlitten besteht Kursiten;

3) ein Stäbchen zum Aufstecken des Dochtes bei der Verfertigung der Kerzen
Kand.: daktis savēra irbuliņuos, mērca karstajuos taukuos un kāra āra durvīs, lai sastingst Latv.;

4) die Wurstspricke zum Schliessen der gestopften Wurst:
sataisi de̦sām irbulišus! Kand.; auch sonst je ein Stäbchen, ein Pflöckchen, z. B. zum Befestigen der Flachstocke an der Kunkel, ein Zahnstocher, ein Pergel zum Anzünden; [eine Holznadel Bielenstein Holzb. 347, 387, 392, 403, 439;]

5) ein Stäbchen zum Zeigen der Buchstaben beim Lesen
Kand., Bers., Lasd., Fest.;

6) eine dünne Eisenstange, ein Eisenstäbchen:
čūska pārlika tādu dzelzs irbuli krustiem pāri LP. VI, 473;

7) der Griffel (von Blüten)
Konv. ² 230;

8) die sonde Brasche;

9) der Pfriem
L., Biel.;

10) die Stricknadel
L., Biel. I, 270.

Avots: ME I, 709

II jê̦ls,

1) wund, abgerieben:
sāni līdz kaulam jē̦li LP. IV, 162. zirgam krūtis jē̦las nuobe̦rztas. jē̦las kājas, ruokas, wunde Füsse, Hände;

2) in ursprünglichem Zustande,

a) roh, ungar, ungekocht, ungebraten, nicht gar gekocht, gebraten, gebackt:
jē̦la maize, gaļa. jē̦las zivis ēst LP. IV, 39. jē̦las uolas dzert;

b) frisch, süss:
jē̦ls piens St., C., Bers., Lub., Erlaa, Smilt. jē̦lu pienu brucināju Tr. IV, 638;

c) nicht gehörig getrocknet:
jē̦ls siens, jē̦la zeme, nasser Boden; rāceņi tīri jē̦li, die Kartoffeln sind verfault Nigr.; jē̦ls laiks, nasskaltes Wetter; [jē̦li ķieģeļi U., lufttrockene Ziegel];

3) enreif:
jē̦las uogas;

4) jē̦ls vē̦de̦rs, ein schlecht verdauender, loser Leib;

5) schlaff gedreht, gewunden:
jē̦ls striķis, jē̦la dzija Druw.; [jē̦li diegi U., loser Zwirn];

6) schlaff, schwächlich:
tam jē̦li nagi; viss krīt nuo ruokām ārā Kand. (vgl. jē̦nadzis). tu gan esi jē̦ls: līdz iziet ārā, tūliņ saaukstējas Kand. [ar jē̦lām ruokām strādāt U., die Arbeit nicht recht anfassen wollen. zirgam jē̦las kājas U., das Pferd geht unsicher. tad ir jē̦ls! wie ist der doch an harte Arbeit nicht gewöhnt U.] puišam palikuse jē̦la sirds, tuo skatuot, wurde schlecht zu Mut Etn. III, 79;

7) roh, unflätig, zotig:
katrs trīc zem jē̦liem un draudiem skatiem A. XVII, 583. jē̦la valuoda, zotige Rede. te atkal dažu reiz it jē̦li dziedāja BW. III, 1, 77. [Von Leskien Nom. 167, Bezzenberger KZ. XLIV, 328 f., Berneker Wrtb. I, 444, Trautmann Wrtb. 107 zu slav. jal(ov)ъ "unfruchtbar" gestellt. Sollte diese Zusammenstellung richtig, so wäre von einer ursprünglichen Bedeutung "unreif" auszugehen, die noch in klrss. яловля "junges Vieh, Kälber" vorliegen kann.]

Avots: ME II, 113

juodž, juodžu [L.], je mehr und mehr: sals un aukstums atstāj mūs, saule juodž juo silta būs Neredz. Indriķis. Vgl. juoču.

Avots: ME II, 125

kar̂stputra, comm., kar̂stputriņš Kand., kar̂stputris, kar̂stputriķis, kar̂sta putra od. kar̂stas putras strēbējs, der Hitzkopf Bers. n. A. XVI, 476, Vēr. II, 600: mans pretinieks ir īsts karsta putra Grünh., Frauenb.

Avots: ME II, 164

kriķi: auch AP., Ramkau, Seyershof; auch der Sing. kriķis zur Bezeichnung der einzelnen Buchweizenpflanze gebräuchlich; kriķu karašiņa BW. 2922. kriķu sē̦naliņu 11954, 3 var.; kazu kriķis, polygonum convolvulus Ramkau; kuñ[nu] kriķis, ein Unkraut in Gemüsegärten Seyershof; suņu kriķis "eine dem Buchweizen ähnelnde, in Gärten und auf Feldern wachsende Schlingpflanze" Iw.; vēja kriķis; eine gewisse Schlingpflanze Salisb., ein gewisses Unkraut in Gemüsegärten Seyershof. Vgl. d. Kricken Bulmerincq Vier B. I, 375.

Avots: EH I, 653

II krĩklis, wer gierig zugreift und frisst Plm., A.-Schwanb., Druw.; s. auch krĩklē̦ns und kriķis I.

Avots: ME II, 283

lũris (unter lũriķis): wer jem. schief ("caur pieri") ansieht Orellen. Aus nd. lūr "Laurer", s. Zēvers IMM. 1928 II, 313.

Avots: EH I, 764

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

I miniķis "?": mini, mini, miniķi, turi, turi, turiķi! un tam turiķim miniķi vajaga (Rätsel) RKr. VII, 924. - saki, se̦buli, kas tev vārdā? dūriķis, miniķis, tas tev vārdā BW. 21036.

Avots: ME II, 630

‡ mitriķine Kaltenbr., = mitriķis.

Avots: EH I, 819

[mutara Nikrazen, Valgāle, mutars Stenden, Blieden, mutraks Blieden, mutriķis Stuhrhof, die Schraubenmutter.]

Avots: ME II, 674

neredzis, ein Blinder, ein Mensch, der entweder gar nicht oder nur ein wenig sieht C.: Indriķis, neredzis būdams... LA.

Avots: ME II, 729

[nùorantît,

1) (gleichsam hackend) jedes Wort deutlich aussprechend vorlesen:
Indriķis garuo sprediķi nuo lielā Manceļa kâ rantīt nuoran̂tīja ² Janš. Dzimtene ² III, 293;

2) (li. nurantýti), mühsam abhauen:
kādu stundu rantīju, līdz nuorantīju šuo egli Dunika;

3) tüchtig durchprügeln
Dond., Wandsen, Bauske.]

Avots: ME II, 837

nùozìmîgs,

1) bedeutungsvoll:
"tu zini, Indriķis knašs barā", viņa nuo-zīmīgi piemetināja De̦gl. nuozīmīgs vārds, bedeutungsvolles, treffendes Wort.

Avots: ME II, 891

pãrtìešãm [Frauenb.], pãrtìeši, pãrtìešu, pãrtìešus, pãrtìešâ, gerade, auf dem Richtwege, ohne Umweg, ohne Umschweif: viņš gāja pārtiešām pa lauku Grünh. [Indriķis ar Andruli devās pārtiešu pa kaimiņu laukiem mājup Janš. Dzimtene ² I, 103. ejuot pārtiešus pa ganu te̦kām un malkas ceļiem V, 483]. stirniņa luobj pārtiešu vien, pārtiešu vien LP. I, 140. steidzas, cik spē̦dams, tiešām vien (pārtiešus) uz tuo pusi skriet LP. VI, 26; VII, 273. pār tieši runāt, geradeaus, freimütig, ohne Umschweif reden Oscheneeken. tas ir tāds pārtiešām cilvēciņš, das ist ein gutmütiger Mensch, der keine Umwege kennt. pāŗtiešus ņe̦muot, im allgemeinen Lautb. [Nach U. in Livl. ungebtäuchlich.]

Avots: ME III, 183

pĩķis,

1) ein Pfeil
Bergm. n. U.; Bajonett Neik., Spiess n. U.; Pieke U.: mums ies kâ ies, juo vienam re̦dzu pīķi, uotrs lasa akmeņus... LP. V, 187;

2) "?": 2. pirksts (garais Indriķis) apzīmē pīķi Etn. IV, 92 (aus Selg.). Ausdrücke beim Kartenspiel:
pīķītis lācītis - tas tuop mācīts Etn. II, 63. pīķi ve̦d uz dīķi Etn. II, 32 (aus Bilsteinshof). pīķis kâ dīķis Etn. IV 41. Nebst li. pykis und estn. pīk "Pieke" zunächst aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 231

prīste, die Strähne Wid.: vēl tikai viena pati prīste turējās, tad striķis būs pušu Dīcm. pas. v. I, 13.

Avots: ME III, 391

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. ² 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. ² 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. ² 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

ran̂tît ² Līn., BL, Nigr., Dond., Lautb., -u, -ĩju,

1) rantît A.-Autz, quer durchhauen, durchschneiden
U.; abhauen Bielenstein Holzb.; (ran̂tît ² ) mit einem stumpfen Beil hauen Dunika; kerben, scheiden (für schneiden?) U.: gādājis kuokus, un akmeņus līdz ranta un skalda, lai mežmala trīc Janš.; "= ramstīt 3" Neuenb., Kalleten. Sprw.: kad rantīs, tad redzēs Ugalen, Pas. l, 316 aus Dond., wenn man schneiden wird, so wird man sehen; etwa: Probieren geht über Studieren Biel. n. U.;

2) (gleichsam hackend) jedes Wort deutlich aussprechend vorlesen:
Indriķis gaŗuo sprediķi nuo lielā Manceļa kā rantît nuorantīja Janš. Dzimtene ² III, 293;

3) bearbeiten:
rudzu lauku Ar.; "pūlēties": tur nu gan tev būs, kuo rañtît Neuenb.;

4) tüchtig prügeln
Dond. Ein Kuronismus resp. Lituanismus (vgl. li. rantýti "mehrfach kerben") fürs echtle. ruotît.

Avots: ME III, 477, 478

rikšus U., Karls., Spr., rikšu (li. riščią) U., Spr., rikšis (instr. pl.) Neu-Sackenhof, rikšiem U., rikšām Spr., rikšum BW. 18649, rikšķiem Kl., rikšņiem, rikšuos, rikšņuos, rikšņus N.-Schwanb., Adv., im Trabe: Sprw. tas būs tad, kad zaķītis rikšus tēcēs. braukt rikšis Janš. Dzimtene V, 350. visi puiši rikšus (Var.: rikšu) te̦k BW. 12674. rikšiem (Var.: rikšņiem, rikšu, rikšus, rikšņus) laidu kumeliņu 26785. tec rikšņuos, kumeliņ, neej suoļus skaitīdams! 29995, 3 var. sivēniņi rikšus (Var.: rikšu, rikšlem) te̦k 29151, 2. Indriķis uzlēca savam sirmim mugurā un nelielu rikšu (instr. s.) laida pruojām JR. IV, 151. zirgi laiž rikšņus vien pa labību N.-Schwanb. kumeliņš te̦k rikšņiem Lubn. auļiem, auļiem, rikšņiem, rikšņiem jājam aunam siena zagtu Mar. n. RKr. XVII, 104. kāds rikšķiem aizlaidās gar mežu MWM. VIII, 10.

Avots: ME III, 525

sal˜ms (ahd. halm, la. culmus "Halm"), der Strohhalm; Plur. salmi, Stroh, Streu U.: Sprw. nevar ne salma pa le̦dus virsu pavilkt. me̦lnas drānas mugurā, tīri salmi vē̦de̦rā. kâ vējiņš pūš, kâ salmiņš dancuo, sagt man von jem., der vieles tun will, aber nichts ordentlich verrichtet Etn. IV, 120. viņas nevīžuoja ne salmiņu pa celt. ieliec vāģuos vienu kūli garuo salmu (Langstroh)! LP. VI, 174. salmu ceļš U., die Milchstrasse; salmu ce̦pure, der Strohhut; salmu deķis Brasche, die Strohdecke; salmu jumts, das Strohdach; salmu kušķis od. vīšķis, der Strohwisch; salmu kūlis, das Strohbund Brasche; salmu striķis, das Strohseil. Zu apr. salme, r. солóма, serb. slȁma, čech. sláma "Stroh", gr. χάλαμος "Rohr", s. Walde Wrtb. ² 208, Boisacq Dict. 397, Trautmann Wrtb. 298.

Avots: ME II, 675

sir̃mis U. (li. šir̃mis "Grauschimmel"), auch ein Demin. sirmiņš, der Grauschimmel: sirmīt[i]s mans kumeliņš BW. 17115, 2. ar sirmīti Rīgā braucu 29620. sirmīšam (Var.: sirmiņam 29948) auzas devu 29949. Indriķis uzlēca savam sirmim mugurā JR. IV, 151, zirgus, nuo kuriem viens ir sirmis, uotrs sirķis Janš. Bandavā II, 307.

Avots: ME III, 846

skuopiķis B. Dīriķis, der Geizhals: ieguvis bagātnieka un skuopiķa slavu Blaum.

Avots: ME III, 910

slãbans Karls., Salis, slābans U., slãbe̦ns C., slàbins ² Kl., adv. slābani, schlaff; matt U.: slābans striķis, ein schlaffer Strick U. slābanas ruokas, erschlaffte, ermattete Arme U. vecenītei ruokas slābani nuolaidās gar sāniem Niedra. tik slābani ap dūšu CTR. 67.

Avots: ME III, 921

spriks: zu spriķis?

Avots: EH II, 559

špriks "das Querholz" : kad dēļus kraun sārtā, tad apakšā liek šprikus N.-Schwanb.; ein kleiner, kurzer Holzspan, den man beim Spinnen zwischen die Spule und das Garn steckt, damit letzteres nicht über den Rand der Spule gleitet Golg., Lubn., N.-Schwanb., Stomersee. Nebst šprika II und spriks gleichen Ursprungs wie spriķis?

Avots: ME IV, 102

stakle (li. atãklė "Risse von Leiterwagen", apr. stacle "Stütze"),

1) auch staklis L., U. (stakle Wolm.), ein gabelförmiger Ast U., Kurs.; die Gabelung (z. B. eines Baumes); ein zackiger Pfahl U.: beē̦rza staklē ietupiem Upīte Medn. laiki 91. agrāki visi aruši ar paegļa stakli 130; stakle Janš., ein Buchzeichen;

2) die Zacke, Zinke
(staklis) U.: dakša ar pieci stakļiem, ein Gabel mit fünf Zinken U.;

3) ein gabelförmiger Schwanz;
ķikutam ir gaŗa stakle VL.;

4) die Dolle am Boot;
aiŗi, kuŗus ieliek laivas malās iedzītās staklītēs Antrop. II, 73;

5) staklis Mag. IV, 2, 148, U., (bikšu Karls.) stakle Wolm., Etn. IV, 151, der Schluss bei Hosen, die Stelle zwischen den Beinen
U., die Gabelung der (Hosen)beine;

6) ceļa staklis (Mag. IV, 2, 165, U., Brasche) od. stakle, die Stelle, da der Weg sich gabelt, der Scheideweg;
ceļa staklē bijuse viena liepa LP. VI, 920;

7) Plur. stakles Karls., Saikava, das Gerüst, die Stützen;
linu suseklis atbalstās uz staklēm Saikava, šūpuolēm divi stakles, kas apakšā sastiprinātas ar balzienu ebenda. lāvai sauc par stakli mietu, uz kā lika lāvu N. - Schwanb. Indriķis lai pacē̦rtuot stakles, kur katlu pakārt Aps. VI, 11. īpašu krāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. M. 258. pie... galda, kas bija... nuostatīts uz stiprām staklēm Janš. Bandavā I, 15; staklis, das Gerüst einer Heukuije U. gultas stakle, das Bein des Bettes, der Bettpfosten; gultai četras stakles Saikava. manai gultai nuopuvuse stakle Kurs. gultu taisu uz uozuola staklītēm BW. 8722. stakle od. staklis, jeder der 4 Eckpfosten des Webstuhls Bielenstein Holzb. 398; 406. stakle, das Holz am Webstuhl, darauf der krūšu buomis ruht U., Mag. XX, 3, 223 (nach Bielenstein Holzb. 402 heissen stakles od. stakļi 2 Einschnitte in den vorderen Pfosten des Webstuhls, darin der kr. buomis ruht);

8) stakles (li. stãklės) Rutzau n. FBR. VIII, 141, Dunika, Bielenstein Holzb. 398, V., stakle Lixna, auch stakļi Bielenstein I. c., der Webstuhl;
prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs Plutte 73;

9) stakļi, senkrechte Zaunhölzer
Bielenstein Holzb.;

10) staklis, Stelze
Bergm, n. U.; stakļi U., stakles, die Beine; viņam gaŗi stakļi U. viņš stiepa savas me̦lnās, strupās stakles Alm.;

11) bada stakle (Etn. IV, 146) od. staklis, verächtliche Bezeichnung für einen Nimmersatt;

12) stakļa mēle, Zweizüngigkeit
U. Wohl mit -kl- aus -tl- und zur Wurzel von stāt, s. Trautmann Wrtb. 283, Walde Vrgl. Wrtb. II, 606.

Avots: ME III, 1041

‡ striķē̦ns, eine Art Demin. zu striķis Gr.-Buschh., Lubn., (striķens) Kand.; "patievs, paīss valgs" Orellen.

Avots: EH II, 588

strìķis ² Prl.,

1) das Streichholz zum Schärfen der Sense
U., Bielenstein Holzb. 500, (strĩķis) Wolm., Salisb.;

2) striķis Burtn., strīķa kuoks Heniņ RKr. XVII, 54, das Streichholz fürs Getreidemass;
ar strīķi od. strīķī (strīķītē LP. VI, 152), ohne Haufen, glatt gestrichen: labība mē̦rā iebē̦rta ar strĩķi Rutzau. labību var mērīt ar kuopu jeb ar strīķi ebenda. nuolīdzināt... pūru ar... strīķi Konv. ¹ 139. es ražīga malējiņa: strīķī sieku nenuomalu (Var.: siekam kaudzes nenuomalu) BW. 8062 var. kaudzēs tev šuo pūru aizduodu, bet pēc gada tu man atduosi strīķītē LP. VI, 152;

3) die Striegel
U., Pferdestreiche, ein Werkzeug zum Putzen der Pferde Mag. XIII, 2, 66;

4) mēness ir strīķī L., der Mond ist im ersten (letzten) Viertel:
mēness strīķī spīdēja paiss pie debesīm MWM. VIII, 406. Nebst estn. trīk "Streichen" und li. strýkas "Streichbogen" aus nd. strīk.

Avots: ME IV, 1091, 1092

trūkt [li. trúkti "reissen, brechen, platzen"] (in Grundsahl angeblich so in der Bed. 2, in der Bed. I dagegen trùkt; Rosenberger unterscheidet Mag. IX, 2, 16 trũkt "mangeln" von trûkt ² "reissen"), -kstu, -ku (eine reflexive III p. prt. trūcēs Zbiór XVIII, 271),

1) entzweigehn, reissen
(intr.), brechen (intr.), auseinanderspringen U.: striķis trūkst (pušu), der Strick reisst U. izkapts trūkst (pušu), die Sense bricht U., Bers., Gr.-Buschh., Marzen, Saikava, Warkl. glāze trūkst (pušu), das Glas springt entzwei U. ātri rāvu . . . dzirnus, lai tās trūka (Var.: plīsa) gabaluos BW. 22478 var. pavediens negribējis un negribējis trūkt LP. IV, 216. ieskanējās trūkdama klavieŗu stīga A. XX, 953. man sirds trūkst, mir bricht das Herz U., Bauske, PS., Saikava, Selsau, Stenden. man(im) sirds par viņu pušu trūkst, er jammert mich Brasche. vēru durvis, spēru kāju, trūkst (verstummen, horen auf) ļaudim valuodiņas BW. 8603;

2) mangeln, fehlen
U.: man trūkst naudas, veselības, druošības, mir fehlt Geld, Gesundheit, Mut U. trūktin trūkst tev, māmiņa, trūkst trijās vietiņās: stallī guov[j]u, klētī pūra, kambarī malējiņas BW. 18379 var. Sprw.: putna piena vien trūkst Br. sak. v. 976 (ähnlich: LP. VI, 858). kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu! 671. daudz vairs netrūka, kad bija beigts RKr. VI, 550. vai tam daudz trūkst nuo kunga (ist er nicht beinahe ein Herr)? Alm. Kaislību varā 127. tik jau manis tur trūka Etn. IV, 43. tā tik vēl trūka, ka jūs būtu neguodīga tē̦va dē̦li Rainis Zelta zirgs 53. ne˙kas tiem netrūka Pas. III, 467;

3) zusammenfahren, erschrecken
(intr.) U. (unter trukt). Refl. -tiês, erschrecken (intr.) AP., Bauske, Drosth., PS. (mit ũ ), Kl. (mit ù ² ), Spr., Wessen, erschreckt auffahren U., scheu werden U.; (schnell) aufstehn, aufspringen: lai nuobēdza baidiklīši, lai māsiņa netrūkstas BW. 26178, 7. sit pie vārtu stuburiņa, lai trūkās Jāņa māte 32638, 1. trūkās mans kumeliņš nuo pe̦lē̦ka akmentiņa 15932, 4. trūksties, manu kumeliņ, kad es gruožus kustināju! A. 913. zirgs trūkstas Kaudz. M. 236. viņa gulēja netrūkdamās tālāk Janš. Mežv. ļ. I, 15. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. trūkties nuo gultas augšām Etn. I, 56. trūkās augšā, cik ātri varēja JR. IV, 156. tūlīt trūkstas abi nuo gultas ārā BW. III, 1, S. 97. zē̦ns trūkās kā putniņš tē̦vam nuo ruokām Krišs Laksts 50. kājās trūkties, blitzschnell aufstehen Infl. n. U.: meita trūkās kājās Pas. IV, 283 (aus Atašiene; ähnlich: Zbiór XVIII, 473; LP. V, 29). jis trūkās un saka: "ai, cik ilgi es nuogulēju!" Pas. III, 385 (aus Bikava). sunītis trūkās nuo suola ze̦maškas Pas. IV, 384. - Subst. trũkšana,

1) das Entzweigehen;

2) das Fehlen, Mangeln;
trũkšanās, das Erschrecken (intr.), das Aufschrecken (intr.); trũkums,

1) das abgeschlossene Entzweigehn; der Bruch
St., U.; das Resultat des Entzweigehns -

a) die Spalte, der Riss:
maizes kukulim ir rieva (trūkums) RKr. XIX, 97;

b) der Bruch:
nabas trūkums, der Nabelbruch (hernia umbilicalis) Preip. 56; vē̦de̦ra trūkums, Flankenbruch, Bauchbruch (hernia ventralis) 55; trūkuma kaite (Wid.) od. tr. valna (Bers., Smilt.), der Hodenbruch. - trūkuma puķe Gr.-Buschh., eine Art Blumen; trũkuma zāle Gr.Buschh.,

a) Wolverlei, Arnika (arnica montana
L.) U., Mag. IV, 2, 61; 89; RKr. II, 67: trūkuma zāļu tēja nuoderīga, kad pārcēlies Etn. II, 150;

b) geranium silvestre
Grünh.;

2) der Mangel
U.; die Armut: trūkumu ciest, Mangel leiden, darben U. nespējīgs vecītis, lielu trūkumu ciezdams LP. IV, 191. izdara nuoziegumu . . . nabadzības vai trūkuma spiesti Vēr. I, 1259. kaujamies... ar savu trūkumu Aps. Bag. radi 15. Sprw.: kur nauda, tur nav trūkuma JK. II, 372, bads māca lūgties, trūkums diedelēt. darbu trūkums A. XI, 98;

3) das einmalige Erschrecken
(intr.), Aufschrecken (intr.): satrūkās ciema suņi; pa tam suņu trūkumam izte̦k ciema dze̦ltanītes BW. 13250, 6. Zu traukt, trauks s. diese und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 731, Reichett KZ. XXXIX, 64, Hirt Abl. 8, Scheftelowitz KZ. LVI, 172.'

Avots: ME IV, 251, 252

ulderis, ein Unverständiger, einer, der in der Eile etwas schlecht macht Gr.-Buschh. uldriķis "?": uldriķi papriekšu, pe̦lē̦ki pakaļ BW. 19126, 3.

Avots: ME IV, 297

II vācele,

1) der Querbalken an der Stubendecke
(mit ã) Plm., Smilt.: striķis ir aizvē̦rts aiz vāceles Plm.;

2) Plur. vāceles Grünh. n. Etn. IlI, 66, Lieven-Behrsen, vācelas Naud., der untere (gewölbte) Teil des Schornsteins (zum Räuchern).
Wohl aus vārcele, vgl. Le. Gr. § 103a.

Avots: ME IV, 491

I valkans,

1) val˜kans Dond., Kalnazeem, Katzd., vàlkans Nötk., valˆkans ² Gaiken, Gold., Kluostere, Kurs., Matkuln, Neuhausen, Nikrazen, Salis, Schlehk, Schlock, Stenden, Wain., valkans U., Dr., Erlaa, Fehteln, Frauenb., Kalzenau, Neuenb., Rutzau, Santen, Schwanb., Tirsen, Wirgin., sich ziehend (wie Leder, Brotteig)
U., dehnbar Dr., zäh und elastisch Wahnen, "luokans" (mit alˆ ² ) Līn.: valkana mīkla Kalnazeem, Matk., Salis, Schlehk, Wirgin. u. a. valkani māli Gold., Wain. u. a. valkans vasks Gaweesen; Wirgin. valkana ķite Katzd., Stenden. izmē̦rcē̦tas pastalas ir valkanas Schlock. valkans kuoks Neuenb. izvietē vices, lai paliek valkanas, ka var savicēt! Kurs. valkana dzelzs Stenden. vara drātis ir valkanākas nekâ dzelzs vai tē̦rauda drātis Rutzau. valkani paklausīga viela Janš. lubas plīsa tik viegli un valkani, ka prieks bija skatīties Janš. Mežv. ļ. II, 410. valkanām, luokanām vielām Vēr. II, 722. āda vis˙caur pa ķermeni ļuoti valkana Vidiņš Pasaules zīd. kust. 36. (fig.) tam zirgam gan ir valkanas kājas (das Pferd läuft gut) Gaiken. tas ir valkans puika! ebenda. pirtī labi izpēries saka: e̦smu nu tik valkans kâ čigāns Frauenb.;

2) weich
Heidenfeldt, (mit alˆ ) Golg., Saikava, (mit alˆ ² ) Gaweesen, Gudenieki, Wandsen, (mit àl ² ) Sessw.: valkana maize Golg., Saikava, Sessw. valkans plācenis Heidenfeldt. valkans biezpiens ebenda. valkans sviests Gold., Gudenieki, Matk., Schlehk u. a. valkans siers Heidenfeldt, Gudenieki, Wain. valkans māls Gudenieki, Wandsen. valˆkana ² meita Nigr., Wahnen, ein molliges Mädchen;

3) schlaff
Erlaa (mit àl ² ), Rentzen (mit nichtgedehntem Ton): valkans striķis;

4) "rund und glatt"
Bers., Stockm. - Subst. valkanums, die Zähigkeit V.; die Elastizität: šķiedras tuop bluožas un zaudē savu valkanumu Vēr. II, 42. In der Bed, 1 (und 3?) zu valks IV ; in der Bed. 2 zu valkans II?

Avots: ME IV, 455

valˆstît Wolm. u. a., val˜stît Salis, -u, -ĩju, freqn. zu velt, (viel, stark) wälzen, hin- und herwälzen L.: ceļat .., manu pūru, ceļat viegli, nevalstāt! BW.16679, 10. bluķi valstīt pa zemi Dond. viņam zuobu nav, tāpēc viņš tuo kumuosu tik ilgi mutē valsta Kronw. zem kājām... viņu valstīt A. XX, 258. valstīt uz vienu un uotru pusi Dunika. acis valstît Frauenb. Refl. -tiês,

1) sich wälzen
St., U.; sich an esinem Ort müssig und träge bewegen: muca valstās U., die Tonne wackelt U. pa grīdas virsu valstās visādas lietas Mar. n. RKr. XV, 142. sniegi valstās, der Schnee ballt sich U. karīte pa nelīdze̦nu ceļu lē̦nām uz priekšu valstījās Neik. 11. Indriķis pakrita un valstījās savās asinīs Mācītāja meita 94. ilgi vēl gultā valstuos bez miega A. v. J. 1898, S. 17. vai A. jau uz zirgiem aizgāja? - kas tuo duod! vēl jau te˙pat valstās pa māju Kronw.;

2) = balstîtiês 1, sich (mit den Ellenbogen auf etw.) stützen N.-Bartau.

Avots: ME IV, 459

II vīvaļa,

1) Beiname der Biene im VL.: ai bitīte vīvaļina, kur mēs abas vīvinām? BW. 30247;

2) auf ein Mädchen bezogen:
Indriķis ņems Ezernieku ve̦cākuo vīvaļu ("? ") Janš. Bandavā I, 15. nezin, kur Ezernieku lielā vīvaļa tagad vīvaļājas II, I33. māsiņa vīvaliņa VL.

Avots: ME IV, 648

II zedenis Spr., AP., Bers., Bewershof, Borchow, Burtn., Butzkowsky, Drosth., Festen, Gilsen, Gotthardsberg, Heidenfeld, Jürg., Kalnemois, KL, Kosenhof, Lennew., Lis., Lös., Lub., Lubn., Meiran, Meselau, Nötk., N.Peb., N.-Schwanb., Odsen, Ramelshof, Rengenhof, Ruhental, Saikava, Schujen, Selb., Selsau, Sessw., Stockm., Stomersee, zedinis Lub., Mar., zediņš Wid., = vab(iņ)a, riķis, ein Zaunstecken (gew. ein Fichtenast): kuo stāvi kâ zedenis Saikava. slinks kâ zedenis Meiran. izkaltis kâ zedenis Nötk. utu zedenis (Schimpfname für einen sehr abgemagerten Menschen) Nötk. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās? Birk. Sakāmv. 102. - zedenis, ein ästiger Pfahl, daran man Leinsaat trocknet Brucken. - zedeņi AP., Bers., Drosth., Erkul, Gaigalava, Gilsen, Grawendahl, Kokn., Korwenhof, Linden(in Livl.), Lös., Lubn., Meselau, N.Peb., Ruhental, Schwanb., Serben, Sessw., zediņi Bers., Fehsen, Golg., Kalnemois, Kokn., Lis., Mar., Odsen, Orellen, N.-Schwaneburg, Rengenhof, Selburg, Selsau, Semershof, Siuxt, Smilten, Stomersee,

a) Plural zu zedenis resp. zedinis (oder zediņš?);

b) ein aus
zedeņi resp. zediņi hergestellter Zaun (Abbild. s. auch Bielenstein Hol2b. 177, Fig. 95): zedeņu (Lubn., Meiran, Nötk.) oder zediņu (Adsel, Autz, Bers., Borchow, Erlaa, Golg., Holmhof, Kalz., KatrE., Kokn., Mahlup, A.-Ottenhof, Schwanb., Warkh., Widdrisch, A. Melnalksnis Mazsalaca 47) sē̦ta (gleichbed. mit zedeņi

b). iedrāzies zedeņuos Austriņš Nop. vējā 64. gar ruobežas zedeņiem 91. stabi kâ zedeņi slaistās P. W. Šis ar mani tiesāties? 6. gar zedeņ[u] malu (Var.: gar sē̦tmalām ) BW. 20577 var. kurzemnieki savas meitas sapinuši zediņuos I2862. Etwa Ableitung von einem *ze̦da (oder *ze̦ds) "Tor"
< "Loch, Öffnung" (und in diesem Fall zu li. pryžeda "Backofenloch", wofür auch prieždà LChr. 359,22, an. gat "Loch, Öffnung", ae. geat "Tor" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 572)? Oder zu aschwed. gadder, ahd. gataro "Gitter" u. a. (bei Walde 1. c. 531 f.)?

Avots: ME IV, 701, 702