Paplašinātā meklēšana

‡ àizskũt, zu rasieren anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): viņš iznāca ar aizskūtu bārdu.

Avots: EH I, 48

‡ apskũt

1) = ‡ apskust Warkl.;

2) betrügen
Warkl. Refl. -tlês Warkl.,

1) = apslaustiės 1 ;

2) = apskusliês 2;

3) sich betrügen, sich täuschen.

Avots: EH I, 114

gùovskũts, -s, der Kuhstall: Jāņa vakarā guovkūts paslieksnē liek dadžus, izkapti Etn. III, 23.

Avots: ME I, 693

[ìeskūt,

1) zu rasieren anfangen:
ieskūta bārda Bauske;

2) rasierend oder schabend herstellen:
zīmi ādā Bers.]

Avots: ME II, 66

izskũt, tr., rasieren, Perfektivform von skūt: bārda bij izskūta A. XI, 259. [izskūt bārdā ruobus PS.]

Avots: ME I, 799

nùoskũt, s. nùoskust.

Avots: ME II, 850

[pãrskūt, von neuem rasieren: p. bārdu.]

Avots: ME III, 176

[paskūt, ein wenig rasieren (bārdu) oder abschaben (vilnu kažuokam) PS.]

Avots: ME III, 101

paskũtêt [N.-Peb.], tr., ein wenig aufhetzen: saimniece viņu paskūtējuse JU.

Avots: ME III, 101

pìeskūtêt,

1) "?": viņš tuo pieskūtējis nez kuo grib izpelnīt nuo manis Zaravič;

2) antreiben, aufhetzen, aufwiegeln:
biedru pieskūtē̦ts viņš izdarīja nedarbu C.

Avots: ME III, 291

saskūt PS., = saskust: s. labu sauju vilnas.

Avots: ME III, 735

saskūtêt: auch (mit ũ) AP., C., N.-Peb., Veļķi; aufhetzen, aufwiegeln Peb. n. U. (unter skūtēt); biedri viņu saskūtē Austriņš Raksti V, 135.

Avots: EH XVI, 448

saskūtêt, tr., zu etw. überreden, aufwiegeln: brāļi māsu saskūtējuši uz Rīgu braukt (pret ve̦cāku gribu) Serben.

Avots: ME III, 735

skũt: skuvj (III p. prs.) bārzdas Janš. Mežv. ļ. II, 235. skuva bārdu Tdz. 59687.

Avots: EH II, 517

skũt Karls., C., PS., Ermes, skùt ² Warkl., Praes. skuju, skuvu od. skūnu Warkl., Pas. IV, 81 f. (aus Malta), Praet. skuvu, auch skūst Stockm., tr., rasieren: frizieŗi, kās viņus skuv Stari II, 545. bārzddziņi skuva bārzdas Antrop. Il, 7. ar neskūstu bārzdu Pas. IV, 81 (aus Malta). - skujamais (skujams Karls.) od. skuvamais nazis Smilt. od, skuvamais (falsch geschr.: skuvmais) U., das Rasiermesser. - Refl. -tiês, sich rasieren. Subst. skuvẽjs Bartscheier U. Neben diesem skū- ein ksū- in gr. ξύω "schabe, reibe" und ai. kṣ̌urá-ḥ "Schermesser"; vgl. Trautmann Wrtb. 268. Walde Wrtb 2 525. Die Form skūst ist wohl aus skūt und skust kontaminiert.

Avots: ME III, 908

skūtava,

1) das Rasiermesser
MWM. X, 247;

2) skũtava, die Rasierstube
Karls.

Avots: ME III, 908

skūtêt,

2): auch (mit ũ ) AP., C., Nötk., N.-Peb.: musinuot un skūtējuot muižas strādniekus Stērste A. Z. 103. ‡ Refl. -tiês AP. "einander aufwiegeln"
(?): kad vienās tē̦lpās dzīvuo vairāku ģimeņu meitieši, tad viņas tur skūtējas un plešas bez jē̦gas.

Avots: EH II, 517

skūtêt; -ẽju,

1) trotzen
Serb. n. U.;

2) aufwiegeln, aufhetzen
Nötk. In der Bed. 2 etwa zu aksl. skytati sę; "vagari", ae. scúdan "eilen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 601 f.), wenn le. ū hier ein ide. ū fortsetzt; wenn dagegen le. ū hier auf un zurückgeht, zu ahd. scunten "antreiben, reizen", and. farskundian "anreizen, aufhetzen", an. skunda "beschleunigen".

Avots: ME III, 909

skũtîtiês: skūties (wundere dich) cik gribē̦dama! Janš. Mežv. ļ. II, 226. ‡ *skuobrainis "?": krievi, skūbrainīši (mit ostle. ū < uo) Tdz. 54923.

Avots: EH II, 517

skũtîtiês (li. skūtyties "sich wundern" Lit. Mitt. I, 69) Preekuln, sich wundern N.-Bartau, Gramsden; "bē̦dāties, skumt" (mit û ²⁾ Dunika; "ungehalten, unzufrieden sein, werden": ve̦lns skūtījās, ka bārzdas labad nevaruot raušus cept LP. VI, 28. par tuo vārdu vīrs drusku skūtījās, ka . . . bērniņu lai nu par Nāvi saucuot 849. tie par tuo dikti vien skūtījās Pas. II, 178 (aus Ober-Bartau). In der Bed. "sich wundern" vielleicht zur Wurzel von ahd. scouwōn "schauen" u. a., wie slav. divo "Wunder" zu slav. diviti sę "schauen", und slav. čudo "Wunder" zu slav. čuti "wahrnehmen" gestellt wird (bei Berneker Wrtb. 1, 161).

Avots: ME III, 909

skūtnis, das Rasiermesser: pazuodē sarkana švītra nuo bārdas skūtņa Duomas IV, 233.

Avots: ME III, 909

uzskũtiês, sich hübsch rasieren: viņš nu˙pat kâ uzskuvies.

Avots: ME IV, 379

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda <sup>2</sup> Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda ² Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde ² Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha ^x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha ^x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. ² 83.]

Avots: ME I, 273

iẽrkas [Bauske], Pelzstaaffierung (durch Ausnähen der Pelznaht) L., St.; ierka "aitas vai arī citas ādas sluoksnes, nuoskūtu vilnu; tuo uzšuj plikajam kažuokam spruoslu vietā virsū, lai tas stiprāks. par vāju luopu arī saka: kâ ierka" Nerft. [Aus irka(s); s. dies.]

Avots: ME II, 59

kas,

1): rūpes, kas diena, kas nakts (jeden Tag, jede Nacht)
Janš. Mežv. ļ. II, 8; 2): kai meitiņas daiļas auga Janš. Mežv. ļ. II, 3 ;

3): kamē̦r kas šuo nuoskūtu Pas. X, 150. viņš darbuos ni pa kam (vermag nichts)
Saikava. kab ... atrastu kuo ni˙bijis (irgend etwas) Pas. X, 139 (aus Asūne).

Avots: EH I, 591

nùoskust [li. nuskùsti), nùoskũt, tr., abrasieren, abscheren: pa lielākai daļai latvieši nuoskuj bārzdu Plutte. viņam bija nuoskūta (nuoskusta) seja, galvas matus bieži mē̦dz nuoskust par sē̦ru zīmi Antrop. II, 56. Refl. -tiês, sich abrasieren, sich abscheren: viņš bija tāds vare̦n uzpuosies un nuoskuvies A. XIV, 371. [Jānis... nuoskutās vēl bārzdu Janš. Bārenīte 38.]

Avots: ME II, 850

ùotrup, uotruop Dubenalken,

1) vienup uotrup, hin und her
Adolphi. ar visu zirgu gruozās vienup uotrup kâ tranis Dünsb.;

2) andrerseits:
kauču grāmatniecībai uznācis krizes laiks, taču uotrup dažu rakstnieku izde̦vumi tuop izplātīti tādā mē̦rā kâ vēl ne˙kad agrāk A. XI, 509. kad se̦natnes veltījamie veļi ir tagadnes drūmīgie ve̦lni, tad uotrup uzmācas jautājums, kas tagadnes e̦lki bijuši se̦natnē Pūrs I, 116. vienup - uotrup, einerseits andrerseits: starp osētiem un skūtiem vienup un suomiem uotrup pastāvēja kultūriskas attiecības Etn. III, 102, nevaram atrast... starpību starp augiem vienup un kustuoņiem uotrup Vēr. II, 926. Vgl. Le. Gr. § 558.

Avots: ME IV, 426

‡ paskūst, = paskūt, paskust: gribu p. sevi Pas. IV, 81 (aus Malta). Refl. -tiês, sich (ein wenig?) abrasieren: gribu p. Pas. IV, 84 (aus Warkl.; ebenda III p. fut. paskuss und I p. s. cond. paskustu!).

Avots: EH XIII, 173

I plĩns (li. plýnas "eben") Sassm., Dunika, glatt, eben: plīns le̦dus LP. I, 164. le̦dus tik plīns, - kâ iet, tâ krīt Sassm. tautiešam plīns plāns, šķiļ uguni staigādams BW. 7476, 3 var. pīlādži un liepas ar plīnu (plānu, līdze̦nu) mizu Pussen. plīni nuoskūts A. VIII, 67. Zu norw. dlal. flein "kahl" u. a. bei Walde Vrgl. Wttb. II, 93.

Avots: ME III, 348

skuit, skuju, = skũt, schaben, scheren; reinigen: Jānis bij sācis ce̦rkas skuit... kažuokam Jauns. Baltā grām. I, 191. es skuju (kann zu skũt gehöre!) savu mēteli Gr.-Ellei. skuit für skūt nach skuju.

Avots: ME III, 902

skust (li. skùsti "schaben"), Praes. skutu, skūtu (?) L., U., skušu Warkl., Nigr., Memelshof, Gr.-Buschhof, Praet. skutu, tr., kratzen Wessen, rasieren U., kurz abschneiden Nigr., Haare abschneiden (z. B. am ungegorbenen Pastelfell) U.; schälen Prohden, PlKur.: bārdu skust V. skut nuo labās puses vienu ūsu! Pas. IV, 84 (aus Warkl.). (3. prs.) skuš tiem matus nuost Janš. Bandavā I, 140. skutamais nazis, das Rasiermesser L., U. - skutiet, bē̦rni, kartupeļus! BW. 28476, 4. Refl. -tiês, sich rasieren Pas. IV, 84 (aus Warkl.), PlKur. In Kurmins Wörterbuch dazu ein nomen agentis skutājs "tonsor". Nebst šķaute (und čech. skutiti "zusammenscharren"?) wohl zur Wurze( von skūt und skurinât, s. Trautmann Wrtb. 268, Persson Beitr. 375, Valde Vrgl. Wrtb. II, 552 f., Johansson IF. :CIX, 126.

Avots: ME III, 907

šķūt Burtn. n. Mag. IV, 2, 143, U., Infl., (mit ù ² ) Bers., = skūt. rasieren: bārdu.

Avots: ME IV, 56

spura U., spure U., spuris, spurs U., gew. der Plur. spuras, spuri, spuŗi Wid., die Flosse, Flossfeder U., (spure) Spr., (spurs) Bielenstein Holzb. 678; die Faser U., Zacke am Nāhwerk U., Fransen; die Zinke, der Widerhaken am Fischeisen U., (spurs) Bielenstein Hclzb. 678; ein Widerhaken überhaupt; Borsten: izzvejuot zivi ar ze̦lta spurām LP. VI, 788. zivtiņas sarkanām spurām A. v. J. 1896, S. 7: visu, kam spuŗi un zvīņi Glück III Mos. 11, 8. diega spurs Duomas I, 12. nuogriêza ar nazi spuŗus (sīpuoliem) Janš. Bandavā I, 126. līdz astes spuru spicēm Tiesu kal. 55. dabūjuse ciekuru, plucina tuo, ka spuras vien lē̦kā MWM. v. J. 1896, S. 415. neskūtas bārdas spuras Sudr. E. ebenda, S. 4. teicēja nerunāja nuo sariem, bet spuriem, kuŗus... peŗuot JK. VI, 38.(fig.) Sprw.: cits citam ķeŗas spurās Birk. Sakāmv. 111. spurus sacelt pretī, Schwierigkeiten, Häkeleien machen MWM. U. Wohl zu spurt.

Avots: ME III, 1030