Paplašinātā meklēšana

paslapjš, ziemlich nass, feucht: paslapjas drēbes.

Avots: ME III, 101

slapjš: slapjis Kaltenbr., Oknist. Subst. slapjums: kur s., tur lîst (wer da hat, dem wird gegeben) BielU. apkārt griežu velēniņu, slapjumiņa mē̦klē̦dams BW. 11116, 9; jede Flüssigkeit, die man dazutrinkt, besonders der "skābums" mit gegorener Milch Salis.

Avots: EH II, 520

slapjš (li. šlãpias), nass: Sprw. slapjš kâ ūdens žurka. slapjš līdz kauliem, durchweg nass. kur jau slapjš, tur vairāk liet nevajaga. ve̦lns izskrējās slapju muguru (lief mit vor Schweiss nassem Rücken) LP. II, 76. viņa slapja nuobridusies Aps. V, 29. guovīm raganas kāpj mugurā un nuojāj slapjas Etn. IV, 46. "slapjš aiz ausīm" od. "slapjš pakausis" sagt man von einem noch nicht ganz Erwachsenen, einem Grünschnabel: es sen jau kurpēs staigāju, kad tev vēl slapjš bij aiz ausīm Neik. vēl slapjš aiz ausīm un grib jau precēties LP. I, 138. tev jau vēl slapjš pakausis Etn. II, 63. - Subst. slapjums, die Nässe: acīs vinam tāds mazs slapjumiņš A. XX, 163. kam vēl bē̦rna slapjums aiz ausīm Apsk. v: J. 1903, S. 660. Wohl zu gr. χλέπας· νοτερόν πηλῶδες, ή˚ δασύ, ή˚ υ'γρόν Hes. und ir. clúain Wiese", wenn aus ide. *k̑lopni- (s. Fick Wrtb. III4, 537, Boisacq Dict. 467, Strachan BB. XX, 13, Trautmann Wrtb. 306), sowie slav. slota (wenn mit -t- aus -pt-) "Regenwetter; nasse Witterung".

Avots: ME III, 916

‡ atslar̃patât Jürg., zerlumpt (und durchnässt?) herkommen: a. nuo kruogus slapjš un netīrs.

Avots: EH I, 167

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

caũri (li. [kiáurai], Adv., durch,

1) lokal: hindurch, zwischendurch:
gaŗām kuoki, šķē̦rsu kuoki, caur[i] augušas atvasītes BW. 26014;

2) beim Adj. slapjš - durch und durch, vollständig: zaldāts atradies guļu vietā cauri slapjš Etn. IV, 13;

3) zur Verstärkung des Akk. der Zeit: svinēja kāzas četras dienas cauri BW. III, 1, 95;

4) bei einfachen Verben zur Bezeichnung einer durchdringenden imperfektiven Handlung (auch cauram BW. 21796), bei mit iz - zusammengesetzten Verben zur Bezeichnung einer durchgedrungenen, perfektiven Handlung: es puisīti cauri re̦dzu Ltd. 1408. vai tu cauri spīdi? ūdens sūcas pa šķirbu cauri. te tiek ar saviem spē̦kiem cauri. mēs izgājām mežam cauri. [man iet cauri U., ich habe den Durchfall.]
man neiet cauri, ich leide an Verstopfung. Mit einem Partizip verbinden sich caur zuweinen zu einem Kompositum: sak(a) tautiņas caurjādamas.

Avots: ME I, 365

‡ dreîķis Planhof "=draņ̃ķis 5": slapjš d. nāk zemē.

Avots: EH I, 332

II dum̃brs, dum̃bris Lautenbach, dumbras U., ein Sumpf, ein Moor: meita priecīgi lēca un plunčuojās dumbrā ar ruokām LP. V, 258. lai kāds dumbrs, kad tik slapjš IV, 216. Fig.: dvēsele paceļas nuo ikdienības dumbra MWM. X, 108.

Avots: ME I, 514

‡ izmaknît,

1) heimlich ausleeren, heimlich aus etwas entwenden
Laud. n. Druva I, 392: i. me̦dus trauku. i. miltus nuo kubula;

2) "izplêst, izrakt" Wain.: i. visas malas;

3) izmaknīts ceļš Kokn. "izbraukts, slapjš ceļš". Refl. -tiês, für sich heimlich entwenden
(?): dārzā kaltē̦ts siers, bet krauklis tur izmaknījies vienu gabalu un aizlaidies (ar siera gabalu) Pas. 1, 178.

Avots: EH I, 465

izpeldinât, tr., ausschwemmen: zirgus. zirgs nuojāts tik slapjš kâ izpeldināts LP. V, 18. [Refl. - tiês, zur Genüge baden: izpeldinājām zirgus un paši izpeldinājāmies N. - Peb.]

Avots: ME I, 779

liêt (li. líeti), leju, lêju, tr.,

1) giessen:
ūdeni, pienu; - garu, laimes; asaras liet, Tränen vergiessen. es neriestu (Var.: nelietu) mūžiņā vienas gaužas asariņas BW. 3500. (tauku) sveces liet, Talglichte machen. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griežama. nevajaguot lepuotoes Kaudz. M. kur jau slapjš, tur vairs liet nevajaga;

2) giessen (von Metallen, namentlich Zinn):
alvu. brāļi visi tādi kâ liets, die Brüder sind einander ähnlich wie ein Ei dem andern;

3) de̦sas liet, Würste machen
Mar., Stom.;

4) fig., kâ lej vien, wie geschmiert:
viņam gāja aršana, ka lej vien LP.;

5) hauen, schlagen:
kāds viņam tumsā e̦suot lējis vien, lējis vien pa kaklu Kaudz. M. Refl. -tiês, einander mit Wasser begiessen, rummeln, wenn eine Arbeit zum ersten Male im Jahre vorgenommen wurde. Subst. liêšanâs, das Rummeln. [Zu lît (s. dies).]

Avots: ME II, 505

lipt,

1): šī slimība līp (ist ansteckend);

2): līpst kai bites pi me̦dus Warkl.;

3): auch Dunika, PlKur.;

5): auch Dunika, Kal. (nur von Lampen, Lichtern und Holzspänen!); "dedzināt" Perkunen. Die Bed. 4 ME. II, 475 ist wahrscheinlich zu streichen, da die dorf zitierte III p. prs. līp wohl zu līpêt gehört. ‡ Refl. -tiês Seyershof, = lipt 1: slapjš diedziņu kre̦kls līpas (miesai) klāt. Zu lipt "anzünden" stelit Skardžius Arch. PhiI. III, 51 auch li. laipo "lodert".

Avots: EH I, 744

mḕ̦rka ² [Stelp., mē̦rks], = mā`rka

II; [Linumē̦rka (eine Wiese)
Lvv. II, 43; ein ganz durchnässter Gegenstand Dobl. n Etn. IV, 146]; Feuchtigkeit: viņš vienā mê̦rkā ² slapjš, er ist durch und durch nass Ahs. [viņš stāv vienā mē̦rkā, er ist beständig betrunken Biel n. U.]

Avots: ME II, 619

[mḕ̦rks (in Riga gehört), = mḕ̦rka: slapjš kâ mē̦rks.]

Avots: ME II, 619

miekšis, miekšķis,

1) mìekšis ^2, schlechtes, nasses Wetter: jau vairāk dienu ir laiks tāds niekšis Plm. n. RKr. XVII, 68;

2) miêkšis, miekšķis Smilt., Lub., ein Durchnässter: slapjš līdz ādai kâ miekšķis Smilt., Lub. izmircis kâ tīrais miekšis Vīt. 81. [pievilcis (piedzēries) kâ miekšis (ein Trunkenbold): acis pusviru, plakstiņus vien līpina Fest.];

3) mìekšis ^2, ein dicker und träger Mensch
Plm. n. RKr. XVII, 68;

[4) miêkšļis ² (verächtlich) Bauske, = pūtelis (eine Speise). - In der Bed. 1 u. 2 zu miekšêt 1.

Avots: ME II, 652

nùoar̂t [li. nuárti], tr., abpflügen, abackern: e̦sam jau labu gabalu nuoaruši āzis pārskrien itin slapjš nuoarts LP. IV, 172. Refl. - tiês, sich abackern, sich abmatten: kad jau bijām nuoarušies, reiz sarunājāmies Latv.

Avots: ME II, 757

nùojàukt,

1): n. (nuoārdīt) cimdam pirkstus Kaltenbr. Refl. -tiês,

1): dzijs bij aizme̦tusēs aiz krūma, un tâ bij staigājuot nuojaucies viss šā rīta adījums Saikava; ‡

2) "netīrs nuovārtīties" Seyershof: renstelē nuojaucies slapjš līdz vidučam; ‡

3) = nuokulties (?) Saikava: visu dienu n. pa tirgu. kad tiksi par mācekli pie mūrnieka, tad gan nuojauksies ir stīvs palikdams.

Avots: EH II, 49

nùokarpîtiês, ‡

2) durch unruhige Bewegungen in einen gewissen Zustand geraten
Vank.: zirgs (nemierīgi ar priekškājām zemi kasdams) nuokarpījies gluži slapjš.

Avots: EH II, 52

nùokar̂st: puika skriedams nuokarsis gluži slapjš AP.

Avots: EH II, 52

nùoļekt, schlaff werden, schlaff herabhangen: puķes aiz karstuma nuoļe̦kst [Stelp. cilvē̦kam dūša nuoļe̦kusi Stelp.] cūkai ausis stāv nuoļe̦kušas Lös. n. Etn. IV, 130, [Mar.] staigā ausis nuoļe̦kusi (transitiv!) BW. 12844. nuoļe̦kuse platmale A. XX, 649. luocekļi jau nuoļe̦kuši Stari II, 233. [kupli nuoļe̦kušas ūsas Leijerk. II, 85.] slapjš izmircis, tâ ka nuoļe̦kst Etn. IV, 129.

Avots: ME II, 814

‡ nuoļê̦patiês ² Salis, watend schmutzig werden: bē̦rns nuoļē̦pajies slapjš un dubļains.

Avots: EH II, 65

nùoliêdêt, tr., beregnen: piķa lietus nuoliedējis mātes meitume̦lnu LP. VI, 832. [Refl. - tiês, sich dem Regen aussetzend nass werden: slapjš nuoliedējies.]

Avots: ME II, 812

nùoliêt [li. nulíeti], tr.,

1) abgiessen:
viņš nuolēja nuo gluži pilnas pudeles drusku alus Blaum.;

[2) begiessen
Salis: puķes. Refl. - tiês, sich begiessen: n. gluži slapjš ar skābputru].

Avots: ME II, 813

nùoloskât, ‡ Refl. -tiês,

1) n. slapjš Salis "saslapināties, savazāt drēbes slapjumā";

2) "nuoplīst" Seyershof: brunči nuoloskājušies pa slapju pļavu brienuot.

Avots: EH II, 64

nùomìrkt, nuosmirkt Peb., Smilt., intr., abweichen, durchnässt werden: sen būtu mani balti vaigi asarām (asarās 15687) nuomirkuši BW. 15711. lietū mirku nenuomirku, kâ nuomirku rasiņā BWp. ^2. 23981. viņš bijis tīri slapjš nuomircis LP. VII, 640. Jāņa bē̦rni nuosmirkuši, Jāņa zāles lasīdami Peb. [guovju gans... bija briesmīgi nuomircis, birzdams pa lieluo... sūnekli Veselis Saules kapsē̦ta 5.] viņa strādāja un gāja nuosmirkuse, netīra Jauns.

Avots: ME II, 820

nùopeldinât: slapjš kâ nuopeldināts Pas. VI, 20.

Avots: EH II, 73

nuôslem̂pêtiês ² : bē̦rns pie dīķa nuoslem̃pējies gluži slapjš Nötk.

Avots: EH II, 87

nùovir̂zît, tr., abwenden, ab-, hinlenken: viņš runu nuovirzīja uz laikiem bijušiem Apsk. Refl. -tiês,

1) sich auf etw. richten, sich von etwas abwenden:
ja kādreiz nejauši saruna nuovirzījās uz šuo tematu Apsk. magnētadatas nuovirzījās nuo parastā stāvuokļa MWM. X, 199;

2) trocken werden, abtrocknen:
ceļš slapjš; kad nelīs, nuovirzīsies Sassm. n. RKr. XVII, 43, Kand. rāceņu vagas vajaga iepriekš uzart, lai zeme nuovirzās; tad labāka ņemšana Dond.

Avots: ME II, 888

pãrģḕrbt, tr.,

1) umkleiden:
bē̦rnu;

2) verkleiden, vermummen:
puisi par lāci. Refl. -tiês,

1) sich umkleiden:
pārgājis slapjš mājā un gribējis pārģērbties LP. IV, 35;

2) sich verkleiden, sich vermummen:
labāk par nabagu pārģērbties! LP. V, 359.

Avots: ME III, 157

‡ pãrijuõ Ramkau, sehr, zuviel: nav vis p. silts laiks. p. slapjš stāvēja. Aus pāri + juo?

Avots: EH XIII, 201

‡ pase̦rs C., Heidenfeld, Meselau, Sessw., (nicht auf die Darrbalken, sondern) auf kleine Holzstangen neben dem Ofen (in der rija) zum Trocknen aufgestecktes Getreide; "caur ārdiem apakšā izkāries se̦rs" Heidenfeld (andere Gewährsperson): nevar vēl kult: p. vēl slapjš.

Avots: EH XIII, 171

I pe̦ska,

1): auch (polyporus)
Karls.; ‡

3) "slapjš sìens" Seyershof: kuo tu pe̦skam padarīsi - ne viņš kaisīt de̦r ziemā, ne ēst.

Avots: EH XIII, 225

pìevārtît,

1) = pievāļât 1: p. gultu (netīru);

2) sich wälzend beschmutzen:
slapjš suns pievārtījis istabu;

3) sich wälzend etwas unerwünscht füllen:
p. drēbes ar dadžiem Dunika.

Avots: ME III, 309

plasku plaskumis, = ple̦sku ple̦skumis: kad salijis mētelis steidzīgi suoļuojuot sitas un tinas ap lieliem, tad saka: "salijis slapjš iet plasku plaskumis" Burtn.; "juku jukumis" Dobl, n. Etn. IV, 165.

Avots: ME III, 320

pludaksnis Wid.,

1) nasser Schlamm; eine Pfütze; "kas pe̦lduošs, slapjš"; "pludaksnis" Lw. II, 5, Name eines Teiches;

2) ein Bettpisser.

Avots: ME III, 353

pluncis,

1) eine Pfütze
Nieder-Bartau : peļķes jeb plunči, kur labprāt vārtās cūkas Kronw.; asiņu pluncis Austrums;

2) pluñcis C., ein Schlemmer, Säufer,
(Preekuln, Gaiken) ein liederlicher Mensch Seew. n. U., wer auf saubere Kleidung nichts gibt Mag. XIII; 3, 67: kaut kāds palaidnis vai pluncis A. XXI, 4. ne˙viena laikam gan negribēs . . . kaut kāda plunča MWM. XI, 188. neraugāt šāda plunča, rasiņā izmirkuša! BW. 12172 (auf den Freier bezogen);

3) ein sackartiges Kleidungsstück
De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 470: Paula . . . bija ielīdusi laikam kādā mātes ve̦cā, vaļīgā rīta svārkā; bet arī šādā pluncī viņa bija skaista Janš. Dzimtene V, 320;

4) pluñcis "ein vom Regen Durch nässter" :
slapjš kâ pluncis Rothof, (mit ùn ² ) Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 356, 357

sabràukt, freqn. sabraũkât,

1) zusammenfahren:
sabrauca precenieki BW. 13385 var. sabrauca sveši ļaudis 13565. krustību svē̦trītā sabrauca kūmas BW. I, S. 178. vakarā sabrauc brūtes pūra vedēji III, 1, S. 78. kāzinieki sabrauca LP. IV, 39. muižā sabrauca ve̦se̦la rinda darbinieku Krišs Laksts 34. - abas laivas sabrauca blakām Apsk. v. J. 1905, S. 548;

2) durch starkes, vieles Fahren strapazieren, verderben
U., überfahren: sabraukt vāģus, Wagen verfahren U. zirgus sabraukt, Pferde herunterbringen U. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīstēm savē̦lusēs Etn. III, 162. ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās (bis sie schäumen) IV, 119. es tevi sabraukšu dze̦lzu ecēšām Br. 6;

3) längere Zeit fahren:
sabrauc sešas dienas LP. I, 17. viņš sabraukāja ve̦se̦lus 3 gadus nuo ārsta pie ārsta Turg. Muižn. per. 43;

4) fahrend erreichen:
brauc, brauc - ne+maz gala sabraukt LP. IV, 38. nevar sabraukt malu VI, 17. Refl. -tiês,

1) durch Fahren erwerben:
kaimiņš labu naudu sabraucies Ar.;

2) = sabràukt 3: sabraucuos ve̦se̦lu dienu MSil.;

3) übermässig und mit schlimmen Folgen für sich fahren:
velosipedists sabraucies gluži slapjš. puika sabraucies gluži slims Golg.;

4) fahrend zusammenstossen
(intr.): uz upes sabraucās divi laivas Salis;

5) unversehens überfahren werden:
uz ceļa sabraucās jē̦rs.

Avots: ME III, 596, 597

I sačūrât, = samìzt 1: bē̦rns sačūrājis gultu Salis. Refl. -tiês, = samìzties 1: bē̦rns sačūrājies slapjš Ar.

Avots: ME II, 606

samḕrcêt, tr., tüchtig durchweichen, eintunken: sievietes samērcēja vīnā savus apģē̦rbus MWM. VIII, 226. Refl. -tiês, sich durchnässen: samērcējies upē slapjš LP. VII, 862.

Avots: ME II, 684

samêzt, ‡ Refl. -tiês AP., mistend sich überanstrengen: viņš samēzies gluži slapjš. samēzēs vairāk, - un nu beigas viņam!

Avots: EH XVI, 430

‡ sataurinêt(iês) Wessen, = sataurêt(iês) II: slapjš papīrs kalstuot sataurinējas.

Avots: EH XVI, 456

sist,

1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;

5): auch Siuxt; ‡

7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);
‡

8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡

9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡

10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,

1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;

2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. ⁴ 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;

3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡

7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡

8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.

Avots: EH II, 490

sladrabs, Schlackenwetter L., U. ("scheint in Livl. unbekannt"); aus *slapdrabs (zu slapjš und drēbt II).

Avots: ME III, 912

I slam̃pa: "kas bradā pa slapjumu vai nuobridies slapjš" A.-Schwanb., Nötk.; ein träges, hederhches, schmutziges Lebewesen AP.

Avots: EH II, 520

‡ slapains Sirgen n. FBR. XX, 46, = slapjš.

Avots: EH II, 520

slapatât, oft durch Kot waten Allend., Gr.-Jungfernh. n. U. Wohl zur Wurzel von slapjš; zur Form vgl. lapatât "ziellos hin und her gehen" Ronneb.

Avots: ME III, 916

slapdraņķis U., Karls., slapjdrañķis Smilt., Iw., Schlackenwetter U., Regen und Schnee: viņš atmin aukstuos slapdraņķa rudeņus A. v. J. 1900, S. 934. ja slapjdraņķa sniegs snieg LP. VII, 94. dažu gadu ir tāds slapjdraņķis, ka viņi nedabū saulītes redzēt JR. III, 64. Aus slapjš . drañķis; li. šlapdrankis (bei Miežinis) dürfte ein Lettizismus sein.

Avots: ME III, 916

slapijs Römershof n. FBR. VIII, 103, Golg., Adl., Ledmannshof u. a., slapijš Serbigal n. FBR. IV, 55 u. a., slapĩjš PS., für slapjš, nass.

Avots: ME III, 916

‡ slapļis, Subst. slapļums Baltinow n. PBR. XI, 131, = slapjš resp. slapjums. Mit ļ aus j?

Avots: EH II, 520

slapns Preili n. FBR. VIII, 15, slapņis Pilda, Dubena, Lassen, Warkl., Warkh., f. slapna Liepna, slapņa Meiran, Lixna, Gr.-Buschhof, Warkh., slapņains Memelshof, = slapjš, nass: piere i[r] mugara slapņa nuosvīduse Zbiór XVIII, 482. slapni kāpuosti Pas. IV, 320. Subst. slapņums Meiran, Gr.-Buschh., die Nässe: kâ mete sulaiņam ar sprigulu, tâ slapņums vien pašķīda Pas. II, 47 (aus Rositten). Zum Suffix vgl. drē̦gns.

Avots: ME III, 916

slapt (li. šlàpti), sluopu (mit uô ² Dunika, Karls.), slapu, intr., nass, feucht ;verden: līdzi gāju druviņā, tūdaļ slapu (Var.: mirku) rasiņā BW. 7515, 2 . neļaudams tām (= drēbēm) slapt ūdenī Janš. Dzimtene ² II, 69. likās... kaut kas it kâ sluopam nuo kamiešiem uz leju, - tâ tad laikam tecēja asinis Bandavā I, 272. lai tikai līst, līdz asni slaps un susēs MWM. XI, 256. Zu slapjš.

Avots: ME III, 917

šļaukstêt, -u, -ẽju,

1) šlaũkstêt C., PS., schallen;
šļàukstêt ² Bers., Kl., Kreuzb., Lubn., Saikava, Selsau, Sessw., Warkl., rauschen, wie beim Aneinanderschlagen der Wellen U.; plätschern: plūst ūdens rūkdams, šļaukstē̦dams Plūd. Llv. II, 313. ūdens šļaukstē̦dams te̦k nuo jumta Saul. III, 81. viļņi šlaukstē̦dami čaluos Lautb. Vidv. 53. viļņi diktāki šļaũkst Janš. e̦ze̦rā pie krasta vilņi šķīst un šļaukst JR. IV, 24, gāzās ūdens strāvas uz visām pusēm šļaukstē̦damas vien Krišs Laksts 54. dzird laivu ūdenī drusku šļaukstam Lautb. Luomi 112. slapjš meitietis tur ce̦ldamies nuo viļņiem ārā šļaukst Plūd. Llv. II, 314. airu šļaukstēšana A. XXI, 506; šļàukstêt ² Adl., Festen, Meselau, Stomersee, = šļankstêt;

2) plappern
(mit àu ² ) Tirs. n. RKr. XVII, 81. Refl. -tiês, = šļaukstêt 1: vilciņš alu padarīja,... visas purvu purvmalītes šļaukstēt vien šļaukstējās BW. 2394.

Avots: ME IV, 66

‡ šļūkšêt, = šļūkstêt (?): ceļš bija slapjš; arī riteņi šļūkšēja pa uolnīcas grambām Jauns. B. gr. II ³ 130.

Avots: EH II, 647

slũtājs "?": nuobridies (slapjš) kâ slūtājs Jürg.

Avots: ME III, 943

‡ šļūža PV., = mīža I: slapjš kâ š.

Avots: EH II, 648

‡ smē̦rkuoņa Smilt., etwas Feuchtes (?): ja kuoku cē̦rt jaunā mēnesī, tad tas ir gatavais s. (= ir slapjš un nekalst).

Avots: EH II, 537

‡ smula PV. "slapjš, netīrs darbs; draņķa laiks": linu vilkšana nuo mārka ir smulas darbs. smulas laiks.

Avots: EH II, 540

strukt Wid., strūku, struku, triefen Dond.; strotzen V.: Jānis iekrita upe un nu tik slapjš, ka strūk ² vien Dond. n. FBR. VI, 67. Nebst li. struklė (wenn mit altem k!) "eine Röhre, durch welche etwas fliesst" zur Wurzel von straujš.

Avots: ME IV, 1093, 1094

‡ sũdīgs "nejauks, nelabs" Salis; s. ("nejauks, slapjš, dubļains") laìks Seyershof; "niecīgs" (mit ù ² ) Kaltenbr. Adv. sũdīgi Salis, = ‡ sũdiski; būs diezgan s. ("muļķīgi"), ja lemesi pa nakti nedabūs gatavu Seyershof.

Avots: EH II, 606

‡ II šulgans "drē̦gns, mitrs, slapjš": š. apavs Domopol, (mit ùl ² ; "auch: žùlgans ² ") Meiran; šùlganas ² drēbes Holmhof. Hierher wohl auch šulgans (ME. IV, 106).

Avots: EH II, 657

II tūksnaîns,

2): t. ("staigns, slapjš") purvs N.-Peb.

Avots: EH II, 707

vait MWM. VIII, 592, A. XXI, 563, aus vai ta(d): vait šis pēc ēšanas vēl tuoj ne jiešķis Kl., werde er denn nach dem Essen noch nicht gleich gehen? vait nu šitāds slapjš pruojām braukšuot Upīte Medn. laiki 194, werde er denn so nass wegfahren?

Avots: ME IV, 444

I vīksts,

1): "schlaff, feucht"
Für. s. v. slapjš.

Avots: EH II, 792

vis˙caũr, vis˙caũrẽm Siuxt, vis˙caũri, vis˙cauren Altr. asins zieds 45, Adv., durchweg, ganz und gar, überall: vis˙caur slapjš LP. IV, 35. aplipa vis˙caur ar ze̦ltu VII, 99. izvada vis˙caur pa mājām 329.

Avots: ME IV, 622

žļar̂kšķêt ² Siuxt, -u, -ẽju, = žļarkstêt 1: apakšā slapjš, kâ speŗ kāju, tâ žļarkšķ Siuxt.

Avots: ME IV, 816

žļur̂ka, eine durchnässte Lehmmasse Jürg.: zeme tāda žļurka; nevar art KatrE. ar tādu žļurku nevar mūrēt KatrE. Übertragen: kur tu tāds žļurka (so nass) iesi? Adl., Selsau. slapjš kâ žļurka Heidenfeld.

Avots: ME IV, 819

žūkuris,

1) = zūkuris, ein Besucher, Zollvisitator U. (auch žūkeris), (mit ũ ) Dond., Gipken, Wezaken, Zarnikau, (žũkurs) Salis;

2) žũkurs Karls., ein Taucher:
slapjš kâ žũkuris Salisb.

Avots: ME IV, 836

žurcē̦ns, Demin. zu žurka, eine kleine, junge Ratte Dr., Wid.: tie ir žurcē̦ni, kas nuokuodīs viņus LP. V, 20. slapjš kâ žurcē̦ns Aps. IV, 78.

Avots: ME IV, 833

I žūris,

1) eine Pfütze
(mit ũ ) Bauske, (mit ù ² ) Erlaa, Selsau, Sessw.: te tāds žūris pieliets, ka nevar ne pāriet Bauske;

2) eine Speise Erlaa; mit Wasser verdünnter Quark od. Hanf
Erlaa;

3) wer viel Flüssigkeit vergeudet, unnütz giesst
(mit ũ Nötk., Ronneb., Sermus;

4) wer sich mit Wasser begossen hat, wer durchnässt ist
mit ũ ) Bauske, Drosth., (mit ù ² ) Adl., Erlaa, Golg., Heidenfeld, Prl., Selsau, Sessw.: slapjš kâ žūris Drosth., Selsau;

5) wer viel (Wasser) trinkt
(mit ũ ) Bauske, (mit ù ² ) Prl.; ein Säufer, Saufbold (mit ũ ) Bauske, (mit ù ² ) Erlaa, Lubn., Prl., Saikava, Selsau, Sessw.: valkājies nu, māsiņa, kāda žūra (vom Mann gesagt) dabūjusi! BW. 21876 var.;

6) "žeiris" (mit ũ ) Karls.

Avots: ME IV, 837, 838

I zutenis, ein geschmeidiger Stock zum Prügeln Mag. XIII, 41 (zutens), LKVv., Gr. - Sessau, Grünh.; eine Gerte; "zaļa kuoka sitamais" Alksnis-Zundulis; Plur. zuteņi, frisch gehauenes, noch nicht trockenes Holz od. Reisig Naud.: dabūsi ar zuteni par sāniem! Grünh. kāzenieki grābj pēc zuteņiem un sāk... mūzikantu mieluot LP. VI, 258. slapjš (piemircis) kâ zuteņis Alksnis-Zundulis. kur nu tādi zuteņi degs! ders. tik tādus zuteņus vien save̦d, sausu kuŗamuo ne˙maz Naud. zuteņa malka "dünnes Holz" Gr. - Sessau. Von zutis abgeleitet? Vgl. aber auch sutenis 3.

Avots: ME IV, 752, 753