Paplašinātā meklēšana

‡ aîzslaûkt ² Dunika, Rutzau, melkend (den Milchstrahl) hinter etwas geraten lassen: a. (pienu) aiz piedurknes.

Avots: EH I, 49

apslàukt,

1) visas guovis, das Melken (aller Kühe) beendigen;

2) beim Kartenspiel oder bei einem Geschäfte eine grosse Menge übervorteilen:
viņš visus apslauc, kas ar viņu ielaižas.

Avots: ME I, 123

ìeslàukt, tr.,

1) hineinmelken:
pienu slaucenē;

2) intr., anfangen zu melken:
kâ guovi ieslauc, tā piens te̦k.

Avots: ME II, 67

izslàukt, ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) ausmelken: ir guovis, kas pašas sevi izslaucas Seyershof.

Avots: EH I, 480

izslàukt, tr., ausmelken: guovs bijusi izslaukta LP. VI, 1.

Avots: ME I, 799

nùoslàukt,

1): nenuoslaukta ... viņa (= guovs) būs tagad ce̦nā Janš. Dzimtene III ² , 96. ‡ Refl. -tiês, zu Schanden gemolken werden:
Zile nav lieia pienīdze un drīzi nuoslaucas Janš. Dzimtene III ² , 96.

Avots: EH II, 87

nùoslàukt, tr.,

1) ausmelken, zu Schanden melken:
raganas pa naktīm ar˙vienu nuoslaukušas guovis LP. V, 5;

2) fig., berupfen; [schwächen:
laukus Dond.]

Avots: ME II, 851

pãrslàukt, ‡

2) pārslaucama guovs Jakobstadt "ālava"; vgl. pãrslàucene.

Avots: EH XIII, 211

pãrslàukt, tr., noch einmal melken: pēc guovu izslaukšanas vēl īpaši iet guovis pārslaukt Konv. ² 3918.

Avots: ME III, 176

paslàukt, ‡

2) ausmelken
Dunika: p. guovis.

Avots: EH XIII, 173

paslàukt, tr., ein wenig, eine Zeitlang melken: guovis.

Avots: ME III, 101

pìeslàukt,

1) dazu-, hinzumelken;

2) vollmelken:
pilnas slauktuves pieslaukušas LP. VII, 603. Refl. -tiês, zur Genüge (für sich) melken: raganas, pieslaukušās nuo citu guovīm piena... LP. VII, 587.

Avots: ME III, 291

saslàukt, ‡

2) = saslaũcît 1: saslauc ... mē̦slus priekšautā! Pas. IX, 180.

Avots: EH XVI, 448

saslàukt, tr., (viel) melken; hineinmelken: ķipī piena nesaslauca BW. 28909.

Avots: ME III, 736

I slàukt,

1): sievas māte cūku slauca BW. 16490, 8; ‡

2) slaucamā uguns, das Fegefeuer
A. Sprudžs Asaru liekņa 57. Refl. -tiês: pirmpienes ne˙maz nelaižas sevi s. (lassen sich gar nicht melken) AP. Subst. slaucēja BW. 28913, die Melkende.

Avots: EH II, 521

I slàukt, slàucu, melken: guovi, kazu. slaucama guovs, eine milchende Kuh. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas (werden milchend) Etn. IV, 69. Sprw.: slauc, kamēr piena duod. Refl. -tiês, sich milchen St. Subst. slàukšana, das Melken; slàukums, das Ausgemelkte, das einmal durch Melken Erhaltene U., der Milchertrag Dr.: rīta un vakara slaukums. šai slaucenē ir triju guovju slaukumi. rīta slaukumā bij maz piena. dzinās pēc lieliem piena daudzumiem (slaukumiem) Konv. ² 2523. trešā slaukuma guovs, eine das dritte Mal milchende Kuh Raiskum; slàucẽjs, wer melkt. Nebst slaucît zu li. šliaũkti "fegen" (s. Būga LM. IV, 443 und KZ. LII, 270 und 293) und (nach Specht 19) šliùkšlė "Auskehricht"; letzten Endes wohl zur Wurzel von le. slaumi; vgl. auch šļūk(ā)t.

Avots: ME III, 919

II slaukt! Interjektion zur Bezeichnung eines klatschenden, knallenden Geräusches: zaldāts... sagrābj šuo un slaukt! gar zemi LP. VII, 88.

Avots: ME III, 919

slaûktava ² : slàuktava ² Kalupe.

Avots: EH II, 521

slaûktava ² Suhrs n. FBR. VII, 39, slauktava Bielenstein Holzb. 325, slàuktave ² Golg., slauktave Römershof n. FBR. VIII, 103, slàukteve ² Prl., Gr.Buschhof, Saikava, slaûkteve ² Dond., Dunika, slaukteve Lubn., slàuktevis ² Lös., slàuktive ² Sussei n. FBR. VII, 140, Infl., Warkh., Warkl., Pilda, slauktuva U., slàuktuve ² A.-Schwanb. n. FBR. V, 152, Kl., Lis., slàuktuve C., Wohlf., slaûktuve ² Karls., Ugalen n. FBR. VII, 19, Dunika, Treiland nar. p. No 108, slauktuve Gold. n. Etn. 11, 137, Mar., Memelshof, ein acc. pl. demin. slautuvītes (?) BW. 20216 var., der Melkeimer (Abb. s. bei Bielenstein Holzb. 3251: pilnas slauktuves pieslaukušas LP. VII, 603. kūtī gāju guov[j]u slaukt deviņām slauktuvēm (Var.: slauktuvām; ar deviņas slauktaviņas; bez deviņu slauktevīšu) BW. 4859 var: izlīst piena slauktuviņa 29357. Ostle. slauktive wohl aus slauktuve, s. Le. Gr. 34.

Avots: ME III, 919

slauktave: auch (mit àu ² ) Sonnaxt, (mit aû ² ) Iw.

Avots: EH II, 521

‡ slauktene Veldre Dižmuiža 182, = slaũcene 2

Avots: EH II, 521

slaukteve: auch (mit àu ² ) Daudsewas, Heidenfeld, Sonnaxt, (mit aû ² ) Stenden. slàuktive ² (unter slaûktava ² ): auch Auleja, Borchow, Kaltenbr., Lubn., Wessen.

Avots: EH II, 521

slaukteve, slauktevis, slauktive, s. slauktava.

Avots: ME III, 919

slaukts, ein Geschirr mit einer Öffnung am Boden (zum Bierbrauen z. B.) Infl. n. U.; das Seihgefäss Bielenstein Holzb. 297 (mit Abb.); ein loc. s. slauktī ("jeb seirī") bei Lenz Spred. gr. 1764, S. 252. Wenn überhaupt richtig mit s-, wohl an slàukt angelehnt; vgl. zlaukts.

Avots: ME III, 919

slauktuva, slauktuve, s. slauktava.

Avots: ME III, 919

slàuktuve ² (unter slaûktuva ² ): auch Oknist, Sessw., Sonuaxt, Zvirgzdine, ( slàu[k]tuve ² ) Liepna, (mit aû ² ) Gramsden.

Avots: EH II, 521

‡ uzslàukt piẽnu, melkend die Milch hervorschiessen machen.

Avots: EH II, 733

àizriẽtêt, = àizdegt 2 Ahs.: vairāk kâ pusgadu slauktai guovij piens sāk aizrietēt.

Avots: EH I, 46

àizriẽtêt, sich verhärten (von den Milchdrüsen der Kuh): guovij neslauktai aizrietēja tesmenis. guovs aizriet Jan., Behnen.

Avots: ME I, 47

àizriẽtinât,

1) machen, dass die Milch der Kuh zuschiesst
Polangen;

2) machen, dass die Milchdrüsen sich verhärten und weiterhin zu melken au hören:
kad guovs pilnīgi neizslaukta, tad saka, ka meitas guovi aizrietinājušas Doblen, C., JK., Neugut.

Avots: ME I, 47

blãuks, blãukš schallnachahmende Interj, bei Fallen, Klopfen: uz reizi blaukš es gar zemi Līb. P. 5. blauks, blauks, blauks, kāds aiz durvīm dauzīja kājas Vēr. II, 324. pirmā dusmīga iegājusi kūtī, de̦vusi guovei ar slauktavu par sāniem - blauks! Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

ciêts,

3): guovs cieta slaukt (schwer zu melken)
Fil. mat. 173. c. de̦guns Strasden u. a.;

6): mürrisch, verstimmt, brummig, ärgerlich
N.-Autz n. BielU.;

8): auch AP., Kaltenbr., Warkl.: viņš bij c., ne˙kur viņš aplam naudas kapeigu neizdeve AP.; ‡

10) schwer:
c. darbs Frauenb.; ‡

11) trocken (vom Wetter):
c. laiks Frauenb. Zur Etymolog;e s. auch A. Vaillant Rev. des et, slaves VI, 106,

Avots: EH I, 279

‡ čirkinât PV. "slaukt">čirkatām slaukt (guovi)"

Avots: EH I, 291

didinât,

1) zittern, [frösteln
Lis.]: kad tie ziemas vēji pūta, visas piecas didināja. kuo tu didini, vai tev salst? Mar. n. RKr. XV, 112;

2) die Zähne klappern:
viņš nuo saltuma zuobus didina Druw. Etn. II, 33;

3) = dīkt, leise brüllen, leise dröhnen:
kad vakaruos sadze̦n guovis mājā, tad viņas didina, dīc, lai nāk slaukt Nötkensh. pē̦rkuons didina Smilt., Burtn. Refl. -tiês, zurückschaudern, sich fürchten: kuo nu didinies, ka neleci pār gŗāvi, slīkt jau neslīksi Blieden n. Etn. I, 120, A. XI, 630. [Vgl. didelêt.]

Avots: ME I, 466

[ìespirinât, die spiras aus dem Leib aussondern hineinfallen machen: aita iespirinājusi slauktuvē Nigr.]

Avots: ME II, 70

izmedît, tr.,

1) jagend vertilgen, ausfangen, ausschiessen:
kaķis izmedī visas peles;

2) fig., verzehren:
izmedījušas kreima ķē̦rnu, tad tik iet guovu slaukt BW. 31117. Refl. - tiês, zur Genüge jagen: mednieki izmedījušies visu augu dienu.

Avots: ME I, 770

‡ izšķelvinêt, (eine Flüssigkeit in einem Gefäss) schüttelnd an die Oberfläche befördern (?): kad kraistuot puodā tika iekšā kāds nasis, tad pienu puodā šķelvinēja, kamē̦r nasi izšķelvinēja arā Bērzgale; (eine Flüssigkeit) verschütten Līvani, Nautrēni: i. pienu nuo slauktuves (mit elˆ ) Pilda. Refl. -tiês Līvani, = izšļakstêt: braucuot var nuo trauka i. viss šķidrums.

Avots: EH I, 485

krencele,

1) auch krencelis Oppek. n. U., die Dolde, Traube: nuoraun uogu krènceli ² Mar. n. RKr. XV, 120;

2) ein krummei Baum:
ve̦ca vīksne ir ne˙kam nederīga krencele Druw.;

3) ein altes, mageres Tier, namentl. eine solche Kuh:
es savu ve̦cuo, izslauktuo krenceli pārduošu Sassm.

Avots: ME II, 273

laîstît (li. laístyti), - u, ĩju, tr., freqn. zu liêt,

1) wiederholt begiessen:
puķes, kāpuostus;

2) für laitīt, streichen, massieren
BW. 20338; 20536. Refl. - tiês,

1) wiederholt sich begissen, einander begiessen:
divi upītes blakām te̦k, viena uotru laistījās BW. 3625. kad guovis izslauktas, jauni ļaudis laistās RKr. XI, 82;

2) sichillern, funkeln, glänzen:
pilī viss laistījies un mirdzējis ze̦ltā, sudrabā un dažādās ugunīs LP. III, 104. sienas laistījās nuo dārgumiem LP. VII, 624. saulē luogi laistās, kâ ze̦ltu pārvilkti Aps. zibiņi laistījās pie debesīm LP. VII, 471. acis tam laistās laimībā. Subst. laîstĩjums,

1) die Begiessung, das Begossene:
es sieviņai samaksāju par puķu laistījumu, ich bezahlte der armen Frau, weil sie die Blumen begossen hatte;

2) = laitījums, die Massage: gaŗas zeķes izde̦vušas par vē̦de̦ra laistījumu BW. 20536, 4; laîstîšana, das Begiesse: es sieviņai samaksāju par puķu laistīšanu, ich bezahlte der armen Frau für das Begiessen der Blumen, d. h. weil sie Blumen begiesst; Subst. laîstîšanâs,

1) das Sichbegiessen;

2) das Schillern;
laîstîtãjs, f. - ãja,

1) wer begiesst:
kur man sējēja, kur laistītāja BW. 13256;

2) wer streicht, massiert:
māte kuili nuojādīja laitītājas (Var.: laistītājas) me̦klē̦dama BW. 20338.

Avots: ME II, 413

maũruôt Kand., [Salis, Ruj., Serbig., AP., màurât ² Saussen, Preili, Nerft, Wandsen, Dond.], brüllen (vom Rindvieh): mauruo guovis neizslauktas BW. 6925 var. [Nach Thomsen Beröringer 269 aus liv. mour resp. estn. mõurama dass.; aber es gibt auch ein li. mauróti od. muróti "brüllen" (s. Būga Изв. XVII, 1, 35 und KZ. LII, 298), sodass es (als Reimwort zu baũruôt) sehr wohl zu le. maût III gehören kann.]

Avots: ME II, 570

‡ naracis Ramkau "?": ja guovs ilgāk paliekuot neslaukta, tad tesmenī ieme̦tuoties n. (tesmenī e̦suot cietumi, un piens uz laiku izzūduot). Anscheinend umgebildet aus narîca (s. dies).

Avots: EH II, 5

nazis, das Messer: liecams od. kabatas nazis, das Einlege-, Klapp-, Taschenmesser, galda n., das Tischmesser; skalu nazis, das Pergelmesser BW. 15998, 2. ass, neass od. truls nazis; nazi atgriezt, asināt, trīt. [nazis atgriêzies U.] nazis labi kuož, das Messer ist scharf. viņam izgāja kâ nazis caur sirdi, es drang ihm wie ein Schwert durch das Herz. zirgam mugura kâ nazis, von einem sehr mageren Pferde. [es tuo meklējis kâ ve̦cu nažu Ruj. n. U.] Sprw.: asam od. ve̦cam nazim plāni zuobi. tas nuoticis pie daža, kam nava sava naža. uz naža galu likt, es sehr genau nehmen; nuogriezt kâ ar nazi, wie mit einem Messer abschneiden, etwas im Nu wegnehmen, beseitigen: kuo tu šuodien liec visu uz naža galu? Latv. ja skaudīgs cilvē̦ks piena slauktevē ieskatuoties, tad luopiem nelabums pielīuot: pienu kâ ar nazi nuogriežuot LP. V, 11. nažus dancināt, die Messer tanzen lassen - ein derber Volkswitz, bei dem der Eingeweihte dem Uneingeweihten das Gesicht mit Russ beschmierte Etn. II, 70. [Wohl aus r. ножъ dass.; zum Auslaut des nom. s. vgl. z. B. le. grasis.]

Avots: ME II, 697

nùotupêt, ‡ Refl. -tiês Salis, = nùotupt(iês): milzis ... slauktavi paņēmis, nuotupējās slaukt kazu Dünsb. Vecie grieķi II 106.

Avots: EH II, 103

padzir̂dinât [Wolm.], padzir̂dît [Wolm.], padzir̃dinât, padzir̃dît [li. pagirdyti] Kand., tr., zu trinken geben, satt tränken, abtränken: ja burvi padzirdina, viņš nuo muokām vaļu LP. VII, 692. kustuoņus rītuos un vakaruos paēdina un padzirdina visas meitas kuopā Etn. III, 74. es viņu pabaŗuoju, padzirdīju A. XX, 269. cik iedama guovu slaukt, tik ar pienu padzirdīju BW. 9397.

Avots: ME III, 22

pasainis: auch Pilda n. FBR. XIII, 48, Warkh., (mit aî) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, (mit àI ² ) Linden in Kurl. ("tāds gaŗš p. sē̦tavai, ka var kaklā uzmaukt"), Sonnaxt ("slauktuves p. jeb luociņš"), Warkl. ("nuo auklām savīts ne̦samais kuoka spainim"), (mit aî) Kaltenbr. ("spaiņa saite"), Oknist ("spainim, grezelei"), Zvirgzdine ("spaiņa auklas ruokturis"), (mit aĩ) Tr. ("перевязка"); divas (kules) ..., katra savā sānā, uzkārtas ple̦cuos tâ, ka pasaiņi uz muguras un uz krūtīm zīmēja krustus Jauns. Sliņķu virsnieks 133. Aus pasainis auch ostle. pasańć (die übrigen Kasus vielleicht mit -ain- ?) "spaiņa stīpa" in Eglūna?

Avots: EH XIII, 169

putuôt (li. putúoti), auch refl. putuôtiês, schäumen: baltas šķūmes putuoja Mācīt. meita 43. zirgam mute putuo (von schnellem Laufen) Vīt. 107. leja krāce putuoja un šļāca ūdens Blaum. putuojuošs alus, schäumendes Bier: saimeniece man ienesa putuojuošu alutiņu BW. 31122. glāze alus putuojas Seifert Latv. Chrest. II, 196. eite, meitas, guovu slaukt!... kuŗai piens putuojās, tā būs laba salminiece BW. 11756. kuilis putuojas (lässt Schaum aus dem Munde) Grünh.

Avots: ME III, 443

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. ¹ 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466

riẽtaļa Heniņ, riẽtaliņa Karls., Name einer (milchreichen) Kuh: rieti, rieti, rietaļiņa, duod man pillu (für pilnu) slauktuvīti! BW. piel. ² 2931. Zu rietêt 4.

Avots: ME III, 549

sadur̃t, tr.,

1) zusammenstecken, zustecken:
seģeni uz vienu kamiesi sadurdami jeb sase̦gdami ar saktu Antrop. II, 67;

2) zusammenstecken, in Berührung bringen:
galvas kuopā sadurt Celm. māt[e] ar meitu kaktā sēda, kuopā galvas sadūrušas BW. 7723;

3) zerstechen:
gaisīgu miesu jau nevar nāvīgi sadurt Dünsb. Refl. -tiês,

1) in Berührung kommen, zusammenstossen, Brust gegen Brust zusammentreffen
Mag. XIII, 2, 42, in Zwiespalt geraten, scharmützeln Brasche: piesis izlietojams . . . kuģim ar kuģi saduŗuoties Konv. ² 455. dzīves pienākumi saduŗas kuopā Kundziņš Kronv. 66. kas tik ar tuo dzīvē kaut kâ sadūries Alm. Kaislību varā 130. kur vien tie saduŗuoties, tur bez ķildas neiztiekuot Kaudz. M. 48. viņš sadūrās ar skuolas valdi, kuŗa turējās pie ve̦cajām būšanām Latvju Tauta XI, 1, 40. Anna bijusi sadūrusēs ar se̦stuo bausli Upīte Medn. laiki 92;

2) sich zerstechen:
es iemetu asu dadzi savā guov[j]u laidarā, lai raganas sadūrās (Var.: padūrās, nuodūrās, uzdūrās), Jāņa nakti slaukt iedamas BW. 32472 var. Subst. sadur̂šana,

1) das Zusammenstecken, Zustecken;

2) das Zerstechen;
sadur̃šanâs,

1) die Berührung, der Zusammenstoss, das Scharmützel Brasche;

2) das Sichzerstechen;
sadũrums, die einmalige Tätigkeit des Zusammensteckens, Zerstechens; das Sichberühren, die Berührung: sadūruma vietas Konv. ² 888.

Avots: ME III, 617

saplukt, intr.,

1) verbrüht werden
Wid.;

2) käsicht werden
Siuxt, Wolmarshof: piens tāds, ka ne˙kur likt: kâ izslaukts, tūliņ it kâ saplucis LP. VI, 8;

3) Federn verlieren (von Vögeln):
vista saplukusi Ruj.;

4) verschiessen, sich verwischen (von Farben):
karuogs saplucis Jürg., Saikava;

5) sich niederbeugen:
s. pie zemes Arrasch, Gr. - Buschhof, Warkl.

Avots: ME II, 704

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773

sē̦brs Wid., sēbris U., Celm., sàbris N.-Peb., sàbris ² Warkl., Meiran, Saikava, Selsau (in Warkl., Meiran, Saikava daneben ein demin. voc. s. sèbriņ ² ! und in Saikava und Meiran auch ein acc. s. sàbru ² ), sàbris ² Mar. n. RKr. XVII, 118 (daneben eine Deminutivform sèbrītis ² ), A.-Schwanb., sãbris Oppek. n. U., Mag. XIII, 24, Lubn. n. Etn. II, 17, Golg., f. sābrene Etn. III, 92, sābriene, der Nachbar Wid., Celm., Mar., Lubn. n. Etn. II, 17, der Mitwirt in demselben Gesinde Oppek. n. U., Mag. XIII, 24, Golg., A.-Schwanb. (sē̦bri, die Wirte eines Dorfes Lubn. n. U.), (sèbris C.) ein "guter Bekannter, Freund, Verwandter N.-Peb.: mēs jau kâ sābri dzīvuojam ļuoti saticīgi Mar. sē̦bru bē̦rni, Kinder der Nachbarn U. sumpurņu māte tuo stāstīja savai sābrienei (= pušelniecei) JK. III, 7. pagastuos ir manāma tendence pabalstīt saimniekus sābrus vai vienam uotru Latgalits 1922, IV, 33. raganas ejuot... uz sābriem guov[j]u slaukt LP. VII, 545. viņam daudz sābru, er hat eine grosse Bekanntschaft Peb. n. U. - bišu sābris, der Mitinhaber eines Bienenschwarmes Lubn. n. Etn. II, 17. sē̦brs geht zunächst (s. Solmsen KZ. XXXVII, 597) nebst li. sė˜bras "Hälftner" auf r. сябръ (wozu P. Schmidt FBR. W, 9) zurück; hochle. sābris ist eine Neuerung für älteres sābrs (vgl. biedris für biedrs n. a.), und sābr(i)ene (für *sēbr(i)ene) ist eine Ableitung von sābrs; sābr(i)s in Peb. u. a., wo sonst ē, nicht zu ā geworden ist, ist wahrscheinlich aus dem Hochle. entlehnt. Schwierigkeiten macht die für Prohden, Rositten und Schwanb. angegebene Aussprache suobris (mit uo aus ā); mit *sā- aus r. ся-?

Avots: ME III, 823