Paplašinātā meklēšana

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài ² ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa ² Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài ² ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa ² Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4

‡ àizbradât Spr.,

1) hinwaten, fortwaten:
pīlē̦ni nez kur aizbradājuši;

2) zutreten:
guovis aizbradājušas izraktuo grāvi;

3) teilweise niedertreten:
miežu lauks gar ceļu aizbradāts. Refl. -tiês, allmählich zugetreten werden: grāvītis aizbradājies cieti.

Avots: EH I, 11

‡ àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14

‡ àizdañgât,

1) (durcheinesumpfige Stelle) fort-, hinstapfen
Gr. - Buschh., Memelshof;

2) volltreten, vollstampfen:
guovis grāvi aizdangājušas AP., Gr. - Buschh., KatrE., Memelshof, Ronneb., Trik.

Avots: EH I, 17

àizdegt,

1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;

2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gar,u skalu BW. 7597.

Avots: ME I, 22

‡ àizdùmpêt ² Ass. - Kalt., volltreten, zutreten: guovis aizdumpēja grāvi.

Avots: EH I, 20

àizkàltêt, fact. von kàlst "trocknen", - aufhören zu melken (= aizlaist): netīruo laikā saimniecēm nebijis brīv guovis aizkaltēt LP. VII, 306.

Avots: ME I, 30

‡ àizklam̃pât C., Trik., langsam und schwerfällig hin-, weggehen Celm.: guovis nezin kur aizklampājušas.

Avots: EH I, 30

àizklîst, sich verlaufen, verirren: guovis aizklīdušas nuo luopu bara Etn. II, 99. viņš aizklīst sīkumuos MWM. VIII, 124.

Avots: ME I, 32

‡ àizlaîdelêt, sich verlaufen lassen Saikava: gans nezin kur aizlaidelējis guovis (= ļāvis guovīm aizklīst). Refl. -tiês, hin-, wegflattern: jaunie strazdi jau aizlaidelējušies.

Avots: EH I, 35

‡ àizlaîdinât,

1) allmählich hin-, weggehen lassen
C.: gans aizlaidinājis guovis līdz mežam;

2) a. guovi, machen, dass eine Kuh allmählich zu milchen aufhört
C., Golg., Sessw.; durch nachlässige Behandlung eine Kuh zu milchen aufhören lassen Trik. (bewusst, absichtlich dies bewirken - heisse dort nur: àizlaist).

Avots: EH I, 35

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

àizmudrît,

1) weg-, hinlocken
Gr. - Essern;

2) gewandt und schnell weg-, hingehen:
sadzinis guovis mājā, tâ i aizmudrīja uz upīti Bers., Laudohn.

Avots: ME I, 41

àizraût,

1) kad tevi kāds ve̦lns aizrautu! BielU.;

2) viņš runu aizrāva "viņam balss aptrūka (nevarēja parunāt)" C., Golg., Lös., Nitau, Sessw. valuodu (garu) tūlīt aizrāva BielU., er wurde sogleich sprachlos (bewusstlos, als er einen Hufschlag bekam).
Refl. -tiês,

3) jis aizrāvās aiz... kuoka Pas. VIII, 293;

4) : kad ve̦zms būs smags, zirgs aizrausies un vairs nevilks Siuxt; ‡

5) guovis aizraujas, die Kühe hören auf zu milchen
Vank.

Avots: EH I, 45

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46

àizriẽtêt, = àizdegt 2 Ahs.: vairāk kâ pusgadu slauktai guovij piens sāk aizrietēt.

Avots: EH I, 46

àizriẽtêt, sich verhärten (von den Milchdrüsen der Kuh): guovij neslauktai aizrietēja tesmenis. guovs aizriet Jan., Behnen.

Avots: ME I, 47

àizriẽtinât,

1) machen, dass die Milch der Kuh zuschiesst
Polangen;

2) machen, dass die Milchdrüsen sich verhärten und weiterhin zu melken au hören:
kad guovs pilnīgi neizslaukta, tad saka, ka meitas guovi aizrietinājušas Doblen, C., JK., Neugut.

Avots: ME I, 47

àizsar̂gât, tr., behüten, beschützen: pret raganām varuot guovis aizsargāt caur raganu zāli Etn. III, 53. Refl. -tiês, sich schützen.

Avots: ME I, 48

àiztuõšât, stöhnend (langsam) hin-, weggehen: guovis tâ saē̦dušās, ka nevar aiztuošāt vien uz māju.

Avots: EH I, 60

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57

I ãlava,

1): auch AP., Grob.: paliks guovis ālavās BW. 32459, 3 var. Hierher auch li. olavas "ledig, unverheiratet"
s. E. Fraenkel Zeitschr. f. slav. Phil. XI, 36 ff.

Avots: EH I, 193

ãlave (unter ãlava),

1): auch Frauenb., Siuxt, (mit à ² ) Linden: nuopirku ālaves guovi Linden.

Avots: EH I, 193

ãlavīca (unter ãlava),

1): auch AP., (mit à ² ) Golg., Kaltenbr., Mahlup, Oknist. àlavica ² Saikava, àlavīce ² Sonnaxt: paliks teles ālavicas BW. 32459. ganu guovis ālavīcas 28965, 1. guovi ālavici 20949 var, cūkas ālavices 29195, 2.

Avots: EH I, 193

ālavnīca (unter ãlava),

1): auch (mit ã) AP., Ramkau, (mit à ² ) Warkl., àlaunīce ² - auch Sonnaxt: cūka bija ālaunīca BW. 29195,5. paliks guovis ālavnicas 32459, 3 var.

Avots: EH I, 193

‡ apbauruôt Lemburg: guovis ve̦cuo ce̦lmu pa˙visam apbauruojušas, die Kühe haben brüllend die Erde um den alten Baumstumpf ganz ausgescharrt.

Avots: EH I, 73

apbẽrt, ‡

3) begraben
Für., Veselis Tīr. ļaudis: (nuosprāgušu guovi) aizvede uz kalna malu, izraka duobi, apbēre Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens verschüttet werden
Jürg. u. a.: uogas apbē̦rušas ar smilttm;

2) sich mit Ausschlägen bedecken
Auleja: galva apbē̦rusies.

Avots: EH I, 73

‡ II apdze̦nât, belaufen, bespringen (befruchten, von Tieren): auns apdze̦nā aitas Salisb. bullis apdze̦nā guovis Siuxt.

Avots: EH I, 79

apgùldinât: betten, hinlegen, sich hinlegen machen, lassen: apgul˜dināt guovis Kat., Rutzau.

Avots: EH I, 85

‡ apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85

‡ apgulinât, sich hinlegen machen, lassen: a. guovis Dunika.

Avots: EH I, 85

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97

‡ apkreĩkt Rutzau, bestreuen, ringsum etw. ausstreuen; a. salmus ap guovi. Aus li. apkreĩkti.

Avots: EH I, 94

aplaist, ‡

4) fallen lassen, herunterlassen
(r. "опусмимь" ): nevar drēbju a. Pas. VIII, 292 (aus Asūne); ‡

5) vernachlässigen:
cieši esit dārzus aplaiduši (eine Gärten sind Iange nicht gejätet worden) Oknist. staigājuot par aplaistu, visiem vienaldzīgu, ni˙kur ne-pieje̦mamu (cilvē̦ku) Pas. VIII, 110 (aus Lettg.); ‡

6) = aplecinât: a. guovis ar bulli Oknist; ‡

7) schnell (schneidig) um etw. herumfahren:
vēl viņš nebij aplaidis (auf einem Fahrrad) ap baznīcu A. Brigadere Daugava 1, 10.

Avots: EH I, 97

‡ aplamnice Saikava, = aplamniece: tava gane ir smagi liela aplamnice, ka guovis labībā gana.

Avots: EH I, 97

aplecinât: guovi aizveda a. AP. ‡ Refl. -tiês, sich begatten (von Tieren): ķēve aplecinājās, un katru gadu bija kumeļš Siuxt.

Avots: EH I, 98

apliekšêt, beschmutzt werden, sich besudeln: guovis ar sīvuo apliekšējušas A. XVI, 380. Grünh. [in Serben mit iê]. Refl. -tiês: pasaule jau apliekšas man "wird widerwärtig" Dietz.]

Avots: ME I, 102

aplikt [li. aplìkti], tr.,

1) umlegen:
puisis aplika striķi gar kaklu LP. VII, 63; diena apliek krē̦slas mēteli Vēr. II, 94; apliekami ruoku gre̦dze̦ni I Mos. 24, 22, Armband, jetzt dafür apruoce;

2) belegen:
kapu ve̦lê̦nām. namu grīdu viņš aplika priežu galdiem I Kön. 6, 15. Refl. -tiês, sich umlegen, sich hinlegen: viņa aplikusies lakatu Liew. 237. tava ruoka viegli tiecas man ap vidu aplikties JR. IV, 19. likāmies visi gar zemi, kur kuŗais aplikdamies Aps. aplikums, das, was umgelegt ist: meita nuoņe̦m (guovij nuo ragiem) aplikumus (aptītus zirga saŗus) LP. VII, 576.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t teikums (zu streichen ist der Satz) likāmies visi gar zemi, kur kurais aplikdamies Aps.

Avots: ME I, 101

apmeklêt ‡

2) "meklēt sev vis˙apkārt (pa drēbēm u. c.)" Bers. Refl. -tiês, ‡

2) = apietiês I Siuxt: visas guovis jau apmeklējušās.

Avots: EH I, 101

‡ appluosît, riugsum zerreissen, -fetzen, -zausen: vē̦tra appluosījusi kuokus, kuokiem zarus. trakais suns appluôsījis guovis Jürg., der tolle Hund hat einige Kühe (von der Herde) gebissen.

Avots: EH I, 106

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. ^2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

apraût,

6): a. pienu Siuxt, Ceļi III, 65, = àizraût pienu, zu milchen aufhören (von Kühen). Refl. -tiês, ‡ 6): guovis apraujas Vank. oder guovīm piens apraujas Siuxt, die Kühe fangen an, weniger Milch zu geben.

Avots: EH I, 108

aprìebt C.,

1) wie apraibīt, tr., streichelnd und besprechend die Schmerzen lindern, heilen, bestreichen:
auguoni, ruoku. tās ziepes, ar kuŗu miruoni mazgājuši, uzglabājuši, lai dziedinātu un apriebtu dažādas vainas LP. VII, 384;

2) behexen:
raganas guovi apriebušas Naud.;

3) aufspüren, finden, behexen:
es apriebu (Var.: apsedzu) caunes pē̦das BW. 11113; JKaln.

Kļūdu labojums:
ar kuŗu = ar kuŗām

Avots: ME I, 116

apriêt [li. apríeti], tr., anbellen, totbeissen: vilkači aprējuši māju-luopus LP. V, 123. traks suns aprējis (= ar kuodumu trakas padarījis) divi guovis.

Avots: ME I, 116

‡ apriẽtinât guovi Schnehpeln, vor dem Melkeu die Zitzen einer Kuh drückend bestreichen (und dann abwarten, bis die Milch zu fliessen beginnt).

Avots: EH I, 110

‡ apruôtinât Salis., herumwinden um: a. virvi ap kuoku. Refl. -tiês Salis, sich herumwinden um: čūska apruotinājusies guovij ap kāju.

Avots: EH I, 111

apslàukt,

1) visas guovis, das Melken (aller Kühe) beendigen;

2) beim Kartenspiel oder bei einem Geschäfte eine grosse Menge übervorteilen:
viņš visus apslauc, kas ar viņu ielaižas.

Avots: ME I, 123

‡ apspaidelêt wiederholt - ein wenig drückend - betasten: pircējs pamatīgi apspaidelēja guovi.

Avots: EH I, 115

‡ apstebêt (li. apstebė´ti) Dunika, = nùobrīnêt, durch Bewunderung schädigen: a. teļu (tas tad vairs neaug), guovi (tā tad duod maz piena).

Avots: EH I, 117

apstuomuôt,

1) "apstulbt" Druva I, 392; ‡

2) = apstùtbinât, verwirren: suns trenca guovi tik ilgi, kamē̦r tuo apstuomuoja: nezināja ne˙kuo darīt, stāvēja uz vietas Druva I, 392; ‡

3) "stuomīties, kavēties, vilcināties" Druva I, 393.

Avots: EH I, 118

apvadât, freqn., tr.,

1) herumführen:
svešinieku ap purvu;

2) herumführen, herumgeleiten (in grossem Umkreise):
zē̦ns apvadājis akluo ubagu pa visu nuovadu. Refl. -tiês, sich belaufen, begatten (von einer Kuh): guovis laikā apvadājušās LP. V, 12.

Avots: ME I, 133

apzâļuôt,

1) intr., sich mit Gras
(zâles) bedecken, sich begrasen: uzart savu apzāļuojušuo druvu Vēr. I, 501;

2) tr., durch Zauberkräuter feien:
manas guovis apzāļuotas LP. VII, 594;

3) würzen
U.

Avots: ME I, 137

apziêduôt, tr., beschenken, namentlich mit Brautgeschenken ausstatten: es tuo savu vīra guovi ar ziediem apzieduošu (Var.: ar veltēm apveltīšu) BW. 25572, 2.

Avots: ME I, 138

‡ II ā`rstêt ² Auleja "tramdīt": guovis viena uotra ārstē (jagen elnander, stossen einander mit den Hörnern).

Avots: EH I, 195

‡ atbalsîtiês, = atbalsinâtiês: luopi labi atbalsījušies U. (unter balsīties). guovis atbalsījušās (kļuvušas tre̦knākas un ar spīduošu spalvu) A. X, 2, 939.

Avots: EH I, 134

atduôt,

3): kad guovs neatduod pienu, kad tuo pasaka guovi pārduoduot, tad guovs pienu atkal atduod Siuxt; ‡

4) schroff erwidern:
"piepilini pati sev!" atdeva kučieris sirdīgi atpakaļ. Refl. -tiês, ‡

5) nach jem. geraten, nacharten:
atduoduoties savās krustmatēs Janš. Dzimtene V, 248. dē̦ls pēc tē̦va atdevies Ewers. Subst. atduošana, das Zurückgeben, die Zurückgabe, Wiedergabe J. AI. IMM. 1933 II, 225 f.

Avots: EH I, 140

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155

atdzìt [li. atgiñti], tr.,

1) hertreiben:
kāds dievs tevi tādā laikā, tādā ceļā atdzinis?

2) wegtreiben, abwehren, zurücktreiben, heimtreiben:
citas meitas zē̦nu raud, es nevaru at (a) dzīt BW. 11003. brāļam māsa nemīlēja, atdze̦n guovis, ganījuse 11670. Refl. -tiês, ankommen (mühsam, mit Hab und Gut): pie mums atdzinās trīs ve̦zumi čigānu.

Avots: ME I, 156

‡ atglâbt, retten (perfektiv), auskurieren Siuxt: a. guovi ar zâlēm. Refl. -tiês (unter atglêbtiês),

1): saimniecība bija atglābusies pēc neražas gadiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 190. atglābies nuo slimības Kurmene; ‡

2) sich erwehren:
ar... pame̦luošanu varēs a. (= atvairīties) Salasīšana 101.

Avots: EH I, 142

‡ atgur̂kstêtiês ² Siuxt, wider(sc)hallen (beim Wiederkäuen): rīkle guovij atgurkstas, kad tā atgre̦muo kumuosu.

Avots: EH I, 143

atnest (li. atnèšti, [russ. отнести]), tr., her-, zurückbringen: atnesi cirvi šurp; atnesi tuo atpakaļ. tec, māsiņa, uz avotu, atnes tīra ūdentiņa BW. 20714, 3. Spra.: vai nelaime tevi še atnesa? kāds dievs od. kāds ve̦lns tevi šādā laikā od. ceļā atnesa od. atdzina? Übertr., bringen: lapu mēnesis atnesis kuokam lapas Aps. III, 22. vēji atne̦s lietu Kaudz. tas atne̦s daudz peļņas. mājasluopi neatne̦suši nekāda labuma Etn. III, 24. guovis atne̦s teļus LP. V, 14. Refl. -tiês, Junge bekommen (von grossen Tieren): guovs atne̦sas LP. VII, 538. ķēvei atne̦sas divi kumeļi JK. V, 99; aitām jē̦ri. Subst. atnesẽjs, wer herbringt; atne̦sums, das Hergebrachte, die vollendete Handlung des Herbringens; atnešana, das Herbringen; atnešanâs, das Gebären: pēc guovs atnešanās Etn. II, 2.

Avots: ME I, 179, 180

atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruokām, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo māmuliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it kā atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.

Avots: ME I, 183, 184

atriẽtêt, zuschiessen: piens guovij atriet; auch guovs atriet, die Kuh gibt Milch. rietini guovi, kamē̦r atriet.

Avots: ME I, 186

‡ atrĩrinât Ahs., = atriẽtinât: a. guovi">guovi.

Avots: EH I, 162

atsitinât, ‡

2) loswickeln
Dunika, Telssen: sastapusi... guovi, kas bijusi ķēdē satinusies, guovs lūgusi: "... atsitini mani!" Pas. V, 316 (aus N.Bartau).

Avots: EH I, 165

‡ atslàukt,

1) wegmelken, beiseite melken:
meita atslauca pusi piena citā traukā Dunika, Kal., Rutzau. slimuo pupu neslauc pie cita piena, bet atslauc īpašu Siuxt;

2) abmelken, ein wenig melken:
re̦dz guovi cieši piebriedušu. guovs sāka prasīt a. juo kaut drusku Pas. V, 325 (aus Lixna); "einige Minuten nach Beendigung des Melkens die Milch, die sich noch angesammelt hat, ausmelken" Siuxt. Refl. -tiês, für sich wegmelken: a. savu tiesu Dunika.

Avots: EH I, 167

attaisît, tr.,

1) öffnen, aufmachen, lösen:
acis, durvis, vārtus, me̦zglu;

2) die im Wege befindlichen Hindernisse beseitigen:
kur ceļš bij aiztaisīts, vajadzēja duot ziedu, lai tuo attaisītu BW. III, 1, S. 89;

3) den Zauber lösen, von der Zauberei befreien:
gājis pie tā paša burvja, lai attaisuot guovis LP. VII, 680.

Avots: ME I, 203

atvadît, ‡

3) a. atpakaļ, zurückschieben:
labdarene atvadīja guovij dzimti (die Gebärmutter) atpakaļ Siuxt.

Avots: EH I, 178

‡ atvedîgs,

1) geschickt, gewandt
Golg.: meita ... tik gudra, tik atvedīga valuoda Pas. VII, 226;

2) atvedīgas guovis "guovis, kas ātri nuotīrās pēc atnešanās" Alschw.

Avots: EH I, 179

atvest (li. atvèsti, [r. отвести]), tr., her-, heimführen: brūtgans piesēja atve̦stās guovis BW III, 1, 31. atved man, māmuliņa, nuo tā ciema līgaviņu 11167. Refl. -tiês,

1) sich fördern, von statten gehen, gedeihen:
darbs man tagad labi atve̦das; lai atve̦stuos valuoda JK. VI, 26;

2) Junge bekommen (von grösseren Tieren):
guovis atve̦das Etn.II, 120.

Avots: ME I, 209

‡ atzaļas, Wurzelschösslinge, Sprösslinge Trik.: kuokam nāk a. būs jau a., laidīs guovis virsū (sc.: uz ābuoliņa tīrumu).

Avots: EH I, 182

àusaînis,

1) der Inhaber grosser Ohren:
zirgus, cūkas sauc par ausaiņiem, kamē̦r guovis par ragaiņiem Vid.; [

2) ein Dummkopf
(Salis);

3) ein Mensch mit einer Mütze mit Ohrklappen
Spr., Warkl.].

Avots: ME I, 226

badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kur'š vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I ^4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. ² 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]

Avots: ME I, 247, 248

‡ bal˜vât Dunika,

1) beschenken;
s. auch ‡ apbalvât;

2) bewirten
Gramsden: b. guovis, den Kühen etwas Schmackhaftes zu iressen geben.

Avots: EH I, 203

bam̃ba,

1): uogas tâ kâ bambas, duoma, vai pušu plīsīs AP. guovis piedzērēs kâ bambas ebenda; ‡

3) der Nabel
Rutzau (mit am̂ ² ); der Intonation wegen in der Bed. 3 wohl ein Lituanismus.

Avots: EH I, 203

‡ bārkšķi,

1) Fransen (mit âr ² ) Salis: guovij mutē sānuos ir b.;

2) kleine Wurzeln:
bietēm apsnāj bārkšķus Uozuolnieki;

3) "?": rudzi zied ar tādiem maziem bârkšķīšiem ² Iw.

Avots: EH I, 209

birkavnieks: auch (mit ir̃) Salis; trīs guovis viņai e̦suot birkavnieces: birkavu sviesta izduoduot Linden.

Avots: EH I, 220

bizenes Druva II, 279 od. [bizenis C., PS., Bers. und] bizeņu resp. bizeņa laiks, bizines laiks Stockm., biza [od. bizu Lis.] laiks Mar., die Bieszeit, die Zeit, wo das Vieh biest, spāru un dunduru laiks, kad guovis bizuo Etn. I, 45.

Avots: ME I, 302

bizinât, bizinêt, bizen̂t, -ēju,

1) intr., biesen, umherlaufen, namentlich vom Vieh, aber auch von Menschen:
kad guovis stipri bizinē, tas uz lietu Etn. II, 96. ubadziņi bizināja (Var.: bizanāja, bizenēja) pavasaŗa saulītē BW. 2743;

2) fact., bizinât, zum Biesen, Laufen bringen, biesen machen:
dunduri luopus bizina, gans bizina guovis dziedādams: biz, biz, guosniņ, dundurs astē. uodi kuoda tautu dē̦lu, bizināt bizināja BW. 12186.

Avots: ME I, 302

blãukšêt [C., PS., RUJ., Schujen, Lis.], blãukšķêt, blãukstêt, -u, -ēju, blãukš(ķ)inât,

1) poltern, lärmen:
guovis kūtī ejuot kâ trakas, bīkšuot, blaukssuot un bļaujuot A. XX, 305. viņš iet ka blaukš vien. mežsargs nāk blaukšķinādams tuvāki A. X, 145;

2) einen klatschenden Laut hervorbringen (
z. B. von nassen Kleidungsstücken): slapjās biksas vien ap gurniem blaukšķējušas Upīte, Medn. laiki. (briedis) ar dunduriem kaudamies, savas lielās ausis blaukšinājis Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

blē̦gs, heimtückisch, listig, unzuverlässig: viņš ir blē̦gs cilvē̦ks Plm. [dikti blē̦gas tās guovis: uz labību vie zuogas Mahlup., Sessau. Auch in der Bed. "ausgelassen, ungezogen, wild": guovis pa˙visam blē̦gas ² Stuhrhof.] Dazu das Substantiv blē̦ga ² Bers., ein unverlässiger Mensch: es ar tādu blē̦gu negribu darīšanās ielaisties. [Vielleicht eine Umbildung von blāgs unter dem Einfluss von blèdis.]

Avots: ME I, 314

‡ blùžga ² ,

1) = blùzga ² I 2 Saikava: guovis dzirduot meitietis bij nuolējies kâ b.:

2) = blùzga ² I 3 Saikava: dzer kâ b.;

3) ein Schimpfname
Warkl.

Avots: EH I, 232

‡ brace, die Rüge, Strafe: kad ielaida cita laukā, tad... tev b, ir, tad guovis ķīlāja Siuxt n. Fil. mat. 67.

Avots: EH I, 235

brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė´ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III ^4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 ¹ und Walde Wrtb. ² stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]

Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās

Avots: ME I, 322, 323

brañgs,

1): auch Salis, Siuxt (in der Bed. "fett, korpulent"),
(mit an̂ ² ) Dunika, OB., Rutzau: guovis brangas atēdas līdz Jurģiem Siuxt. b. atāliņš ebenda. tu man esi b. krustadē̦ls ebenda. brangum b., sehr vortrefflich, tüchtig Ar. nuo pļavas tika brangi (reichlich) divdesmit ve̦zumi sìena Sessw. guovs bràngi ² (reichlich, viel) deve piena Erlaa. bràngi ² uzšāve (es gab einen starken Regenguss) ebenda. brangi (=stipri) līst Frauenb. bràngi ² (sehr) liels akmeņs Linden. mieži aug bran̂gi ² (ziemlich gut) Pussen. mazais jau bran̂gi ² (ziemlich gut) lasīja grāmatu Strasden. mūsijie panijas brañgi strebj Ramkau; ‡

2) teuer
(mit añ) Nidden: brangu naudu Preiļi (Kur. Nehrung). Zur Etymologie s. auch FBR. XII, 171 f.

Avots: EH I, 237

bresmes, die Euterentzündung: guovij pieme̦tušās tesmenī bresmes Ahs.

Avots: ME I, 330

brucinât,

1): auch AP., Auleja, Kaltenbr., KatrE., Linden, Sonnaxt: brucināta maize, gebrühtes Brot,
b. (mit kochendem Wasser waschen) traukus Sonnaxt;

2): ("abtragen")
auch Wessen; massieren Ahswikken: b. kāju;

4): auch Grob., Iw.;

5) (auch Saikava): aizgājis... brucīšu (= brūkleņu) brucināt ("lasīt") Anekd. IV, 299; ‡

6) weilen machen
(?): gans visu rītu guovis brucina ("aiztur") pa pļavas stūri Dond. Refl. -tiês, ‡

2) sich reiben, scheuern, schaben:
suvē̦ns brucinās gar riķiem Dunika, Kal., OB.; ‡

3) sich (im Leben) durchschlagen:
kâ tev klājas? - nu šâ, tâ brucinuos Kal.

Avots: EH I, 244

bum̃burs,

1) eine harte Hervorragung, Erhöhung, der Höcker, Auswuchs:
uz pieres bumburs uzmeties. uz lapas sāk augt bumburs. guovij bumburs mugurā Bers., Drosth., Peb., kuoks ar bumburiem, ein knoriger Baum;

2) der gefrorene Kot; eine Bergkoppe
A. XI, 166;

3) die Kartoffel
[vgl. Niedermann WuS. VIII, 8 f.] Mag. III, 1, 120;

4) Ball
[bum̃buris Ruj., Salisb.], Kugel, Ballon (zum Spielen); bumbura spēle, Kegelspiel Ruj. n. U.;

5) ein kleiner Junge
(bumburītis U.): puisi, puisi, bumburīti BW. 29154, 2 var.; ein stark in Kleider gehüllter Mensch: ir gan bùmburis ^2: i de̦guna ārā nere̦dz Mar. n. RKr. XV, 109. Vgl˙li. bumburas "колѣнце у растенiя, почка (растенiя)" und le. bumbulis.

Avots: ME I, 350

čãkstere: auch Frauenb., NB., Siuxt: katram pupam sava č. Siuxt. tai guovij dižas čāksteres NB.

Avots: EH I, 287

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

‡ I cemeris, eine Pflanze Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; eine giftige Sumpfpflanze Warkl., Zaļmuiža; ein an Flussufern wachsendes Kraut Zvirgzdine: cemeri rudenī saldani; guovis juos ē̦d Zvirgzdine. Zu cemeriņš.

Avots: EH I, 265

II čḕrkstele ² Schwaneb., [Lös.], ein Milchstrahl, ein Strahl überhaupt: guovi slaucuot izlēca vēl kāda čērkstele. [Vgl. čirkste 1.]

Avots: ME I, 411

ciêši (unter ciêšs),

1) (stark, intensiv):
vai tu labi c. pieteici, ka neaizmirst? AP. es bruokašlaikā paguldu guovis; tad viņas ciešāk ē̦d ebenda. man c. miegs iet Zvirgzdine n. FBR. X, 32. dē̦ls ... c. dzēre Pas. X, 327 (aus Rositten);

2) (= ļùoti): auch Baltinow n. FBR. XI, 135, Skaista n. FBR. XV, 48, Kaltenbr., Pilskalne, Saikava, Warkl., Zvirgzdine: c. saslima Pas. VIII, 482. šis nav vis c. ve̦cais Saikava, c. pateicuos Warkl.; ‡

3) sehr nah, hart an:
viņam māja ir c. pie ceļa AP.

Avots: EH I, 278

čimbaks, das Bein: ielaidu ar sprungulu guovij pa čimbakiem Grünw.

Avots: ME I, 413

I čirka! čirks! čirku! Interj. zur Bezeichnung des mit dem Melken verbundenen Geräusches, Lautes: guovis slaucu čirka [Var.: čirku] čirks BW. 10444.

Avots: ME I, 414

‡ čirkinât PV. "čirkatām slaukt (guovi">guovi)"

Avots: EH I, 291

I čir̃kstinât,

1): ceļmaļā čirkstinājusi žagata Pas. IX, 77; 2): auch (mit ir̂ ² ) Katzd.: č. (mit ir̂) vijuoli Mar.; č. (mit ir̂) guovi Zvirgzdine, eine Kuh (hörbar) melken:
pirms pabaruo, tad... čirkstini! Pas. IX, 137. ‡ Refl. -tiês Siuxt, = čirkstinât 1: cīrulis čir̃kstinās.

Avots: EH I, 291

cìrtējs [li. kirtė˜jas],

1) der Hauer;
malkas c., der Holzhacker;

2) eine nach dem Volksglauben gefährliche Raupe, eine Schlange:
čūska, kas dažreiz guovis nuocē̦rt, sauc par cirtēju LP. VII, 1273.

Avots: ME I, 388

cisas,

1) langes, besonders in alten Flussbetten wachsendes Gras
(cisu jumti L. W. 1921, No 50), das getrocknet in Betten oder auf die Diele zum Schlafen gebreitet wird:

2) das Lager überhaupt:
gulēt uz nāves (miruoņu) cisām, auf dem Sterbebette liegen. pataisīja siena cisas, guovis guļ uz cisām. tu dūņu cisās luteklīgi dusi R. Sk. II, 14. siena cisas BW. 30178; cisu maiss, der Strohsack;

3) eža cisas lycopodium clavatum RKr. III, 71. [Etwa zu li. kìsti prs. (kisù) "насаживать овин" (urspr. nach Būga Изв. XVII, 1, 19 etwa: класть, складывать), wozu nach Jaunis (bei Būga 1. c.) ai. cinōti "schichtet"
u. a. bei Berneker Wrtb. I, 157.]

Kļūdu labojums:
teikums "pataisīju siena cisas" jāpārceļ uz 2. nozīmes nodalījumu(der Satz"pataisīju siena cisas"gehört zur Bed. 2).

Avots: ME I, 388

čur (li. čur)! čuru! Interj., das Laufen des Wassers, das Fliessen jeglicher Flüssigkeit bezeichnend: ūdens te̦k čur, čur, čur. čuru, čuru guovis slaucu.

Avots: ME I, 422

čūraga, ein Tropfen, ein wenig Flüssigkeit: guovij jāizslauc beidzamā čūraga piena Lub., Fest.

Avots: ME I, 425

čurinât,

1) mit Geräusch fliessen lassen:
guovis slaucu, čurināju BW. 7341;

2) geräuschvoll und langsam braten:
tagad gaļu čurina viesiem [Morizberg, Lös., Burtn.], AP.;

3) intr., auch čurinâties, mit geringem Geräusch langsam fliessen
[Waldeg.], den Urin lassen (von Kindern) [N. - Peb., Gramsden, Posendorf, Ruj., Ermes], Mar. n. RKr. XV, 111: bija dzirdama strauta paklusa čurināšana Kaln. Uo. 113. grāvītis tecēja čurinādamies LP. III, 95. [Auch: (ein Kind) harnen lassen Lös. u. a.]. Vgl. li. čiùrinti "испускать мочу".

Avots: ME I, 422

čuru! čũru! = čur: čūru, čūru (gew. čuru), guovis slaucu BW. 10864.

Avots: ME I, 423

II da,

1) Präp. (im östlichen Teil Lettl.) mit d. Gen. od. Dativ:

a) bis
(= schriftle. līdz): augsti kalni, gar,i meži da manai māmiņai BW. 227. ir da vārtu nedajāju. nuo rudeņa da rudeņa puišiem zirgu luocīšana BW. 18775;

b) zu
(schriftle. pie): iesim da kungam;

2)

Präf. (= schriftle. pie), hat ein weiteres Verbreitungsgebiet nach Westen hin als die Präp. da, so in Wolmar, Trikaten, Ronneburg, Wenden. Das Präf.

da- bezeichnet:

a) das Erreichen des Ziels:
linu druvu dagājusi BW. 632. meita daskrējusi pie brāļa LP. VII, 142;

b) die nach der Erreichung des Zieles erfolgte Hinzufügung, das Hinzukommen einer Person
od. eines Gegenstandes zu etw. anderem: daliet [schriftle. pieliet] pienu pie putras; dadzīt guovi pie ganāmā pulka PS. [Zu li. da-, slav. do, do-, ahd. za "zu" u. a.; s. Le. Gr. 521 - 3.]

Kļūdu labojums:
BW. 18755 = 13775

Avots: ME I, 427

dâbuols, dâbuls [Warkhof, Kreuzb.], Demin. dābuoliņš, dābuoltiņš, dâbuliņš [Lennew., Nerft, Selb.] BW. 9065, der Klee (trifolium): dzīsim guovis dābuolā BW. 7201. brūnais cūku dābuliņš, brunella vulgaris Buschh., vilnainais d., Ackerklee (trifolium arvense) Buschh. dābuols ist wohl aus einer dem li. dóbilas "Klee" entsprechenden Form durch Kontamination mit âbuols hervorgegangen; ābuols, ābuoliņš hat aber die Bedeutung "Klee" in Anlehnung an eine dem li. dóbilas entsprechende Form, etwa dābils, bezogen.

Avots: ME I, 446

dadzìt [li. dagiñti "догнать"],

1) hinzutreiben
[iterat. dadze̦nât]: dadzīt guovis pie ganāma pulka PS.;

[2) hintreiben (bis zu einer gewissen Stelle)].

Avots: ME I, 429

I dā`rdzinât: dižan dārdzinā savu guovi, - nevarēs ne˙viens nuopirkt Zvirgzdine. kāžns savu dārdzina Auleja.

Avots: EH I, 312

I dīceklis,

1) der Sperling, Spatz
RKr. VII, 90; (vgl. dīcinieks);

[2) dîceklis ^2, dìceklis ² Mar., jem., der viel zu heulen pflegt
Salis, Daiben, Fest. u. a.; auch von einer Kuh: kâ dìcekle ² Mar.;

3) dìceklis ² N. - Schwanb., Anlass zu dīkt: tai guovij jau ir dīceklis, t. i. kāda kaite, kādēļ tā dīc].

Avots: ME I, 476

didinât,

1) zittern, [frösteln
Lis.]: kad tie ziemas vēji pūta, visas piecas didināja. kuo tu didini, vai tev salst? Mar. n. RKr. XV, 112;

2) die Zähne klappern:
viņš nuo saltuma zuobus didina Druw. Etn. II, 33;

3) = dīkt, leise brüllen, leise dröhnen:
kad vakaruos sadze̦n guovis mājā, tad viņas didina, dīc, lai nāk slaukt Nötkensh. pē̦rkuons didina Smilt., Burtn. Refl. -tiês, zurückschaudern, sich fürchten: kuo nu didinies, ka neleci pār gŗāvi, slīkt jau neslīksi Blieden n. Etn. I, 120, A. XI, 630. [Vgl. didelêt.]

Avots: ME I, 466

dikât, dĩkât Sassm., -āju, laufen: bē̦rns dikā pa plānu Kand. dunduru laikā guovis dīkā Dond. Hen. Refl. -tiês, gehend nicht vorwärts kommen Katzd.

Avots: ME I, 466

dìkt [PS., C.], dìcu,

1) knirren, leise brüllen:
teļi, guovis dīc. dīca, māva man telīte BW. 16515, 12;

2) summen:
bite, knišļi, uodi, mušas dīc. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps.;

3) heulen, klingen:
vējš žē̦li dīc. zvans skarbi dīc. lielas meitas, mazas meitas, visas man līdza dīca BW. 881. [bē̦rns dīc kâ vērsis U.; recht schwere Arbeit verrichten: tur bija gan kuo dīkt U.; dīciens, eine solche Arbeit U.]

Avots: ME I, 478

‡ draktîgs, tracntig Siuxt n. Fu. mat. 68, N.-Autz: draktīgas guovis Adolphi Pamāc. moderēm 1837, S. 6 und 49. Aus mnd. drachtig.

Avots: EH I, 329

draņ̃ķêt, -ēju,

1) tr., mit Spülicht
(draņķis) tränken, füttern: guovis tapa draņķē̦tas cauru gadu LA.; in Dond. "füttern"(vom Vieh) überhaupt;

2) intr., auch draņķuôt Spr., regnen und schneien zugleich, schlacken:
laiks taisās uz draņķēšanu Blaum. pēdējās dienās bij lijis un draņķuojis Duomas II, 27. Refl. -tiês, sich beschmutzen: neiešu vis vairs jūsu dēļ draņķēties MWM. X, 675.

Avots: ME I, 489, 490

draņ̃ķis, dial. draņķes,

1) Spülicht, Branntweinspülicht:
šis alus tīrais draņķis. ar draņķi dzirdina guovis. brūžuos baŗuo ar draņķi vēršus;

2) schmutziges Wasser, schlechtes Getränk:
kas tādu draņķi var dzert?

3) das Grünfutter für das Vieh
Dond.;

4) ein (schmutziger) Schlemmer, Säufer:
skrej ellē, alus draņķi! als Schimpfwort - ein nichtsnutziger Mensch: labam vīram labas lietas; nauda katram draņķim;

5) schmutziges Wetter, besonders ein Gemisch von Regen und Schnee:
rītu būs draņķa laiks BW. 2471;

6) die Lochien der Wöchnerinnen.
[Nebst li. dránka "Schweinefutter" aus nd. drank "Spülicht".]

Avots: ME I, 490

I dràuzs ^2,

1) der erste Flaum, den die jungen Vögel im Nest lassen
Mar. n. RKr. XV, 112;

2) der Schelfer
Mar. n. RKr. XV, 112, [Domopol, Marienhausen; eine Spaltung (der Haut): guovis apme̦tušās ar drauzu N. - Schwanb. - Vgl. drauza].

Avots: ME I, 493

‡ I dūkaļa Lubn., eine sumpfige Wiese; eine einschiessende Stelle: dūkaļā guovis nevar ganīt.

Avots: EH I, 346

dũlēģis [Jürg., Schujen. Bers., = dūlājs]: apsvēpējat guovis ar dūlēģi B. Vēstn.; [in Schujen auch als Schimpfwort für jem., der viel raucht].

Avots: ME I, 527

duls, dunkelfarbig, dunkel, ins Bräunliche hineinspielend RKr. XVI, 67, [Nigr.], Hasenp.: duli zirgi BW. 15905, 9, dulas guovis 16471 var. dula mute BW. 12400. Oft in Verbindung mit bē̦rns; vgl. dulibē̦rs. [Die Schreibung od. Aussprache mit ll (dullu, bē̦ru kumeliņu BW. 1335) ist wohl durch dul˜ls hervorgerufen. Zu le. dūls (s. dies), li. dulas "темносѣдой" u. a., vgl. Persson Beitr. 32 u. 580 und Lidén Stud. z. tochar. Sprachgesch. I, 25 ff.

Avots: ME I, 513

I dũms (li. dūmas "dunkelbraun"): dùmas ² guovis auch Oknist.

Avots: EH I, 348

I dũms, [dunkelrot Ruj., dunkelgrau N. - Peb., (dùms ²⁾ Kreuzb., Warkh., Domopol]: dūmas guovis BW. 16471; [32422. 2]. Vgl. dumjš II.

Avots: ME I, 528

[I dùndurnīca ^2,

1) "laiks, kad dunduri sāk skraidīt un guovis bizuot" Mar.;

2) "eine sonnige Stelle":
tu jau esi luopus pašā dundurnīcā salaidis; sāks bizuot Bers.;

3) "sieviete, kas dunduruo" Kārsava.]

Avots: ME I, 516

dur̃t;

1): mit den Hörnern stossen (z. B. vom Ziegenbock)
Saikava;

3): viņreiz bija auss durta (litt an stechenden Schmerzen)
Janš. Bandavā I, 58. Refl. -tiês;

1): guovis duŗas AP., Sonnaxt;

3): = pìeskar̂tiês Kaltenbr.: kad dursies pie kuoka, tad tâ i[r] birst sarma;

4): kur tu tāds dursies? Fest.; durties pie kā, sich an, jem. (z. B. an einen Arzt Kaltenbr.) mit einem Bedürfnis, einer Bitte wenden:
es pie uotra. neduŗuos; es pats iztieku Kand.; ‡

6) anhaften, ankleben
(intr.) Heidenfeld: pe̦lē̦kai drēbei viss duŗas.

Avots: EH I, 344

duš: guovis slaucuot mierina: duš! Rothof n. FBR. VIII, 130,

Avots: EH I, 345

dušinât, den Kühen duš! zurufen: tur tu guovis dušināji BW. 21988, 14.

Avots: ME I, 522

dzeinis,

3): die Aufschur
- auch (mit èi ² ) Saikava; . dz. ir aude̦kls, uz griežamiem kuokiem savilkts ebenda; kad dzijs ir sašķē̦rē̦ta, tad sasien ciesminiekus un tad ne̦m nuost dzèini ² . kad aude̦kls ir dzeinī sane̦mts, tad tuo saliek riekumā un uzgriež uz stellēm Mahlup; dzeiņa buomis, die Aufzugswelle am Webstuhl BielU.; ‡

4) ein kurzer (abgerissener) Strick, ein Schnürchen,
(mit èi ² ) Erlaa: tur tāds dz. bij; es ar tuo piesèju guovi; ‡

5) der Nabelstrang
Windau.

Avots: EH I, 352, 353

I dzẽrve: voc. s. dzērviņ BW. 2451 var.,

1): kuoka dz: Glück Hiob 39, 16, der schwarze Storch.
sila dz. BW. 3072 var. purva dz. garu kaklu 3117, 3. dz. kliedza 2658;

4): auch Frauenb.; Grob.; "der Blinddarm"
(> dzẽre) Iw:; viena zarna pie kuņģa ir, tā ir dz., - viens gals ciet Frauenb. miežu pe̦lus guovīm nevar duot: ieiet guovij dzērvē un aizdambējas Grob.

Avots: EH I, 357

II dzira [Warkh.] (li. girà "Trunk"). dziŗa [Nigr.], Getränk,

a) fürs Vieh:
cik vārīju teļam dziru BW. 9397. 5 var. nedzirdini guovis ar miltu dzirām SDP. III, 56;

b) für Menschen:
drudzis atdze̦nams tikai ar riebīgu dziŗu Etn. IV, 3. izdarīja krietnu, svaigu dziru II, 183. mana dzira nerūgusi BW. 12325. vai dziras ne˙maz nevajadzēs? Alm. [dzira "ein bierähnliches Getränk" Stom.] dziras Mačs. ein Schmorfink Ar. [dziras U., saurer Mehltrank.]

Avots: ME I, 552

dzìrde dzìrde. das Gehör: smalki dzirdes un taustes jūtekļi A. XV. 464. [guovi dzina gar dzirdi (Organ des Gehörs). gar redzi BW. VI, S. 161.]

Avots: ME I, 552

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

dzîvs,

1): ūdens ir dz. arī akās Kaugurciems;

2): vajaga saēst; nevajaga rīt dzīvu Orellen. guovij dz. uz dibe̦nu iet; vē̦lāk gre̦muo Sonnaxt. zuobi vēl dzīvi (heil, nicht verdorben)
ebenda. galva pārplīsa; ragi dzīvi palika Kaltenbr. rudzus atstājis tīri dzīvus miltiem maišumā (beim Mahlen) Seyershof;

3): nuo gaisa nāk dz. ūdens (von starkem Regen gesagt)
Sonnaxt. dz. sāls (von starker Salzlake) ebenda. dz: ("der grösste") ve̦lns, nelietis, pagāns Ar. te jau ir dz. kaŗš, hier ist ja vollständiger Unfriede Diet. tas ir dz. nabags, der ist ein vollständiger Bettler ders. es uztraucuos pie dzīvas nabadzības (ich war in höchstem Masse aufgeregt) Linden in Kurl. kāzās dzīvais gals ("tīrais puosts"): puiši raun pie savas partijas, lai palīdz meitas apdziedāt, meitas atkan pie savas Sonnaxt; ‡

4) lebendig, munter, temperamentvoll:
viņa ir ļoti dzīva. dz. zirdzē̦ns, ein munteres Pferdchen Saikava: = ‡ Subst. dzîvums (li. gyvùmas "Lebhaftigkeit"),

1) Lebhaftigkeit (?):
spē̦ks pieauga, ... vairāk nuo dzīvuma luocekļuos Veselis Dienas krusts 44;

2) das Lebendige unter dem Nagel
Kaltenbr.: zirgu kaustīdami, iedzinuši naglu dzīvumā Oknist. kad dzīvumā ieskrien skabarna, sāp cieš Auleja: (nagi) dzīvumā aizlūst ebenda.

Avots: EH I, 363

‡ ê̦stava ² Salis, = êšana 1: guovi vai aitu dažkārt, ja pašam trūkst barības, duod uotram barībā; vasarā - uz ganību; ziemu uz ē̦stavu. S. auch ē̦stavā unter ē̦stuve.

Avots: EH I, 374

gàiši (unter gàišs), ‡

2) "beinahe"
AP.: tā salst, ka zuobi g. klab. kurpītei (eine Blume) g. kâ kurpīte zieds. guovis sabizuo mājā g. tū˙li pēc bruokašlaika.

Avots: EH I, 378

gals,

1) - 2): gada gali,

a) Ende der Dienstzeit, des Dienstjahres
Siuxt n. BielU.;

b) Geburtstag
Siuxt n. BielU. gali "aude̦kla me̦tu dzija, kas paliek nesaausta aude̦klu nuobeidzuot" Auleja. gala vārds, die Entscheidung VL. n. BielU.: das Schlusswort (z. B. in einem Buch). - (fig.) nu piegāju pie puosta gala, jetzt bin ich ins äusserste Verderben geraten Peb. n. BielU. nu būs salšanas g., gewaltiges Frieren C., Jürg., PS, viņam tik gŗūti klājas taisni žē̦luma g˙! Schnehpeln;

7): ar tām utīm ir g., tās nevar aizdzìt Strasden. mātei g. ir ar bē̦rniem (d. h. viel Sorge, Mühe, Arbeit) Salis. jāvāra atkal pusdiena, - ar tuo ēdienu vien˙mē̦r ir g. ebenda;

13): maisa g. (Schimpfwort für Menschen und Tiere)
AP.;

15): ne˙viena galiņa nevaru kustēt, ich kann mich gar nicht bewegen
Fest.;

17) b): beigu galā (schliesslich, zuletzt)
guovi nuopē̦rk Siuxt;

e) galā nākt, fertig werden
Kand.: tuo vēl nezin, kad tā māja nāks galā;

18): kâ sāka dzert, tâ dzeŗ ar tuogalu (seitdem ununterbrochen, in einem fort)
Bers., Jürg. zuvis ar tuogalu ("?") bij nākušas Heidenfeld. siena neizbeigs ar tuogalu ("?") ebenda, Schwitten. lai bez gala (sehr) mani neizsmej BielU. pie gala (zu Ende) viņam tā gudrība ebenda. lâd pie dzīva gala, flucht ohne Ende ebenda. ēst pa zuobu galam (ungern) Salisb.; ‡

19) tiesas gals, gerichtliches Endurteil
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 380

ganît, - u, ĩju (li. ganýti "hütten", slav. goniti "treiben"), tr., hüten, weiden: cūkas, guovis, luopus. ganāmais od. ganāms pulks, die Herde: būs viens gans, viens ganāmais GL. laiks piecelties, ganāmuos apraudzīt BW. 30208. [ vanags, vilkus ganīt U., abwehren, fernhalten. ] Refl. - tiês,

1) sich erwehren,
wohl nur in der Zstz. mit at -, [= sargāties U.];

2) weiden:
lielceļa malā ganījās aitas, cūkas, guovis, zirgi;

3) sich gütlich tun, sich pflegen, sich nähren:
es par pūru nebē̦dāju, pati tukla ganījuos BW. 16687. ganīšana, das Weilen: līcī laba ganīšana BW. 29313. ganîtãjs, das Hüter: brālīšam sirmi zirgi, divi māsiņas ganītājas Ltd. 757. [Zu dzìt "treiben".]

Avots: ME I, 600

II gar̂ši, gārši, Adv.,

1) herzlich:
garši, garši pasmējuos BW. 23282. viņš nuolaizījās un garši nuorēcās Sudr. E. lapsa gārši pasmējusies LP. VI, 269;

2) wohlschmeckend, erquickend
Diez n. U.;

[3) mit Wohlgefallen: guovis garši ē̦d zāli Mar.].

Avots: ME I, 604

[gaũruôt, brüllen: guovis gauruo Koddiack; vgl. gaurât.]

Avots: ME I, 612

‡ ģirinât; (das Vieh) zum Trinken veranlassen: gani, padzinuši guovis pie ūdens, ģirināja: ģirù, guosniņas! ģirù, ģirù! Janš. Mežv. ļ. II, 350.

Avots: EH I, 427

gùovs: nom. plur. guovas BW. 22340, 1 (aus Selg.), acc. plur. guovas 28892 (ebenda), Demin. guovtiņa BW. 9349, 2; 16471 var., dat. s. guoviņai 29065: raiba g. BW. 19128. ālavas g. 19008, 5. guosniņa raibaļiņa 32762.

Avots: EH I, 424

gùovs, -s, Demin. guotiņa, gùosniņa, guostiņa, guovīte BW. 16484, guoliņa, guoča, verächlich guosnele, guošņele Wain., guotele, die Kuh: tre̦kna, liesa, pinīga, slaucama guovs, fette, magere, milchreiche, milchende Kuh; pirmpiena guovs, eine zum ersten Male milchende Kuh. guovis īd, ņīd, kad grib ēst, brüllen leise; govis mauj, kad meklē citas Etn. II, 51. guovs apgājusies, hat gerindert; guovs atne̦susies, hat gekalbt; g. izme̦tusies, hat abortiert. pati guovs pienu deva, pati izspēra. guovs ve̦lnu nuospē̦rusi RKr. VI, 231. kad guovij astes vairs nav, tad tā tik zin, kam tā derējusi. guovīm piens raguos iet, sagt man von Kühen, die fett, aber milcharm sind. kâ guovi ieslauc, tâ piens te̦k. - Zu ai. gāuh., av. gāuš "Rind", arm. kov "Kuh", gr. βοῦς (dor. βῶς) "Rind", air. bō, as. kō "Kuh", r. говядо "Rindvieh" u. a.; [vgl. J. Schmidt KZ. XXV., 17 ff., XXVI, 9 f. und Neutra 65, Walde Wrtb. ² 94 f. unter bōs, Ipsen in Stand u. Aufg. d. Sprachw. 226, sowie Brückner AfslPh. XXXIX, 7.]

Avots: ME I, 692, 693

grabulis,

1) die Rassel, Klapper:
kaķim astē iesiets grabulis, t. i. pūslis, lai tas grabē̦tu un kaķi tre̦nkātu. ja bē̦rni evajadzīgi vaicā:"kas tur ir?"mē̦dz atbildēt: kaķis ar grabuli LP. guovis ar zvārguļiem un grabuļiem A. XVI, 928. eglīti mē̦dz piekārt visādiem saldumiem un grabulīšiem LA.;

2) ein Fasler, Schwätzer
Wain.: ej nu, grabuli, ej! Gr. - Essern.

Avots: ME I, 636

graũšļât [Dunika, N. - Peb.], - ãju, (freqn. von graûzt), wiederholt nagen: guovis graušļā kaulus Sissegel n. A.III, 252.

Avots: ME I, 640

gre̦muôklis, gre̦muôkslis, gre̦mūkslis Erlaa, das Wiederkäusel : guovij gre̦muoklis izkritis oder izriebts, oder guovs gre̦muoksli pame̦tusi, die Kuh wiederkäuet nicht. kad guovs negre̦muo, tad ve̦ci ļaudis tic, ka tuo ragana apriebusi, t. i. gre̦muoksli izņē̦musi nuo mutes Naud. guovij izkrita gre̦muoklis, nu paliks slima Kurs.

Avots: ME I, 648, 649

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

grìļuôt C., grĩļuôt [Gold.], K., gew. refl. [grìļuôtiês N. -Peb., Salis, Ruj., Ronneb., Drosth., Bauenhof], schwanken, wanken, watscheln, taumeln, [sich mit dem Schiff auf die Seite legen U.] : guovis grīluo smagi šķūnī iekšā Lautb. grīļuo laiviņa R. Sk. I, 31. sirdī smagas sē̦ras grims, kājas grīļuot sāks. viņš grīļuojās un sašļuka zemē Purap. grīļuojas kâ mieļu piedzēris. ve̦lns aiziet grīļuodamies LP. II, 64. zeme beidz grīļuoties SDP. VI, 43. nuo slavas pareģuonei galva grīļuojas Adam. [redzēju jūriņā ze̦lta grīsli grīļuojam BW. 30742. Nach Bielenstein Holzb. 561 grīļuot auch vom Gleiten einem Bootes auf dem Meereswogen und vom Herumfliegen der virpeles (des Carousselschlittens).]

Avots: ME I, 656, 657

‡ grivinīks, eine Münze: deve guovi, deve vušku, vēl iebāze grivinīku BW. 21015, 2. Aus r. гри́венник.

Avots: EH I, 406

II grũzdinât, grūzinât, nagen lassen: es neduošu ganiņam atmatā grūzdināt BW. 29439, 2. lai nesaka sveša māte atmatā grūzdinātas BW. 28988, 2 (Var.: grūzināja). puika grūzdina visu rītu guovis uz plika lauka Ahs. Zu graûzt.

Avots: ME I, 670

I guba,

1): žagaru, mē̦slu g. (= čupa) Warkl: sūdu g. Sonnaxt. rudzus liekās (anderswo statiņuos) Baldohn, Behrshof, Bixten, Burtn., Ekau, Erlaa, Essern, Fockenhof, Fossenberg, Garrosen, Hofzumberge, Kirchholm, Kremon, Kreuzb., Lemb:, Lieven-Bersen, Linden in Kurl., Marzenhof, Mesoten, Misshof, Mitau, Pampeln, N.-Peb., A.-Rahden, Ronneb., Sehönberg, Gr.-Sessau, Stelph., Stenden, Stuhrhof, Treiden, Wallhof, Weitenfeld, Wilzen, Windau, Wirginalen, Kr.-Würzau, Zeezern: sìena g. (= ķir̃pa I

1) Gramsden, Grob., Iw., Mahlup, Pussen; sìena, labības g. KatrE., Ramkau, Salis. sìena, zaru, akmiņu g. Kaltenbr. vasarātas gubiņu krauj nuo nesietām kuopiņām Salisb. ābuoliņa (dābula Sonnaxt): g. Heidenfeld. gubiņa AP., ein um vier oben zusammengebundene Halzstangen aufgehäufter Getreidehaufen.
sakraun mantas gubiņā Saikava. septiņas sē̦tas vienā gubā (nahe beisammen) Kaltenbr. abjuos galuos pāri līkstis, lai tilta griesti neskrien gubā, kad ar ve̦zumu brauc pāri Saikava. guovis mierīgi gubiņā ē̦d Sonnaxt. viņi jau gubā (prügeln sich) Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64.

Avots: EH I, 415

gũstît,

1): zvejnieki ... gūstīja zivis Pas. IV, 291. kad guovis ē̦d atvālu, tās gūsta i[r] gūsta (haschen eilig nach dem Grase)
Auleja. Refl. -tiês: viņš ne˙kā kārtīgi nepadaŗa, tik gūstās Sessw. nezin, kaî g. ap darbu (kad darba daudz) Auleja: neprazdams peldēt, ieticis dziļā ūdenī, nevarē̦dams ūdens kustības pārvarēt, gūstās vien Wessen. viņš vai katrā vārdā gūstās (aizķeras, stottert) Stenden; "aplam runāt" Saikava ("kad izrunātuo grib labuot, bet nevar"), Heidenfeld: kuo nu gūsties kâ aplamis! sapruotu, ka jūs nu˙pat mani aprunājāt Saikava.

Avots: EH I, 422

ìeaûdzinât,

3): sich im Euter bilden machen:
kad guovi ne˙maz neaizlaiž, tad nevar dabūt ie. pirmuo pienu teļam Frauenb.

Avots: EH I, 502

‡ ìebalvât, (mit guter Kost) verwöhnen Dunika: saimniece guovis iebalvājusi.

Avots: EH I, 503

‡ ìebizenêt Frauenb. u. a., = ìebizuôt: guovis iebizenēja mežā.

Avots: EH I, 504

‡ iedun̂ckât ² Frauenb., = iedùnkāt: meita iedunckājuse guovi.

Avots: EH I, 510

‡ ieduņ̂ķît ² Siuxt, (mit einem stumpfen Gegenstand) einen Stoss versetzen: puole ar pieri ieduņķī uotrai guovij.

Avots: EH I, 510

[ìeganît,

1) (das Vieh im Frühjahr) an die Hütung gewöhnen:
luopi ieganīti PS.;

2) teilweise abwieden lassen:
lauks od. ābuoliņš ieganīts Bauske, Selg. jūsu gans mūsu pļavā labu gabalu ieganījis Ruj.;

3) weidend sich satt fressen lassen:
guovis jau labi ieganītas Warkh. Refl. - tiês, sich an einen Weideplatz od. an die Hütung gewöhnen: tur luopi ieganījušies Arrasch.]

Avots: ME II, 15

[ìegramstît,

1) einharken:
iegram̃stît salmus paspārnē Ruj.;

2) zu harken anfangen:
tīrums palika iegramstīts Ruj.;

3) ein wenig worin zusammenraffen, - scharren:
iegr. zirgam auzas PS.;

4) ein wenig fressend zu sich nehmen:
guovis nuo rīta jau kuo iegramstījušas Lis. Refl. - tiês,

1) ein wenig (fr)essend zu sich nehmen:
viņš jau drusku iegramstījies Wolm., Bauske;

2) sich verwickeln in, sich einmischen in:
viņš ar tai lietā iegrastījies Jürg.;

3) sich oberflächlich einüben in:
viņš drusku iegramstījies vācu valuodā Wandsen.]

Avots: ME II, 17

‡ ìegulinât, ans Liegen (Schlafen) gewöhnen Dunika: ie. guovis.

Avots: EH I, 515

ìegult,

1): zirgs iegulis dubļuos un nevar tikt ārā Zvirgzdine. guovs iegula duobē ebenda; ‡

2) = ìestigt 1: zirgs iegulis pļavā Kaltenbr.; ‡

3) ins Stocken geraten, aufhören:
ieteiktās reformas iegula Deglavs Rīga II, 1, 185. uz daudz gadiem iegula arī visa sātības kustība Janš. Nīca 49. Refl. -tiês, ‡

2) = ìestigt 1 (wo?): ganuoties guovis iegulās purvā; ‡

3) einschlafen
Seyershof: bē̦rns nevar ie. Subst. ìegulums, ‡

2) = ‡ ieguliens: vai tu guli vēl ar vakarējuo iegulumu? PV.

Avots: EH I, 515

[ìeĩdinât Ruj., ìeìdzinât ² Kl., leise brüllen (īdêt) machen: ieīdināt guovis.]

Avots: ME II, 22

‡ ìeknesêt, Schläge versetzen, durchprügeln Frauenb.: ie. guovi, kas kāra uz labību.

Avots: EH I, 521

ìekramstît,

1): auch Adl., Druw., Fehsen, Geistershof, Grawendahl, Lis., Lös., Lubn., N.-Schwanb., Ramkau, Selsau, (mit am̃ ) Schibbenhof, (mit àm ² ) Mar.; (mit am̂ ² ) Peb., Zögenhof, (iekramstêt) Jāsmuiža: iekramstīju putras (kartupeļu) Mar. guovis nuo rīta iekramstīja zaļuo ābuoliņu Jāsmuiža. kuo nu viņš ēda! tik drusku iekramstīja Līvāni, Ruhental, Schibbenhof; ‡

2) "iekrāt, ievākt (krējumu)" (mit -êt ) Līvāni: iekramsteju putrai krējuma; einschöpfen
Vīpe: ie. taukus nuo putras katla; ‡

3) stibitzen
(mit am̃ ) Lems: kalps iekramstīja saimnieka labību; ‡

4) einen Hieb versetzen
Gramsden, (mit am̃ ) Frauenb.: ie. zirgam ar pātagas kātu; ‡

5) (mit dem Fingernagel) ein wenig einkratzen
Renzen. ‡ Refl. -tiês, sich räuspern Sessw.

Avots: EH I, 521

I ìelangât,

1): auch (mit añ ) Frauenb,: puikas ņē̦muši ie. guovi par karusu.

Avots: EH I, 526

ìelasît, Refl. -tiês,

1): palaist guovis pa grūtāk ganāmām vietām, lai ielasās svētdienas tiesu Brigadere Skarbos vējos 207.

Avots: EH I, 526

ìelĩguôt,

1) tr., in Schwung bringen:
šūpuoles Kand.

2) die Johannisfeier beginnen:
kas tuos Jāņus ielīguoja? BW. 32353;

3) [līguo - Lieder singend hereinbekommen, erlangen:
ielīguoju brāļam sievu, sev diženu arājiņu BW. 343. manu vainadziņu kaimiņuos ielīguot 5907;

4) intr.,, herein -, hineinschweben, herein -, hineinschwanken:
ielīguoja tē̦va māsa kâ saulīte istabā. brangas, pienīgas guovis lē̦nām ielīguoja sē̦tā R. Sk. II, 58. Refl. - tiês, in Schwung geraten.

Avots: ME II, 39

iẽradzis, ieradze, Demin. auch ieradziņš,

1) die weiche Substanz in der Höhle des Horns
Katzd.;

2) der Rest eines abgeschagenen Horns
(ja guovij, aitai u. c. ragu nuosit, tad tai vietā re̦dzama ieradze PS., Lasd. n. A. XII, 560): mūsu te̦kulim tik ieradži atlikuši, ragus tas ir nuositis B. Vēstn.

Avots: ME II, 55

ìeriẽtêt,

1) hinein -, hereinfliessen:
viņa acīs ierietēja valgums MWM. VIII, 593;

2) zufliessen (von der Milsch in der Brust, im Euter):
guovis ierietējušas;

[3) = ienākties, ietecēties: ābuoli ierietējuši Nigr.].

Avots: ME II, 58

ìerĩt, tr., ein -, verschlucken: septiņas liesās guovis ierija septiņas krāšņās guovis I Mos. 41, 4. zivs ierīs visu kuģi LP. IV, 45.

Avots: ME II, 58

I [ìeruotât,

1) zu essen verschaffen, einsammeln:
kalpuone guovīm jau šuo tuo ir ieruotājusi Nigr.;

2) fressend zu sich nehmen:
guovis būs jau pa druskai ieruotājušas Nigr.]

Avots: ME II, 60

[ìešaustît, wiederholt durchprügeln: guovi Warkh., Warkl.]

Avots: ME II, 76

ìeslàukt, tr.,

1) hineinmelken:
pienu slaucenē;

2) intr., anfangen zu melken:
kâ guovi ieslauc, tā piens te̦k.

Avots: ME II, 67

ìestuorêt, hineingehen, hereinkommen: guovis kūtī iestuorē R. Sk. II, 58.

Avots: ME II, 74

‡ îkši Serbigal n. FBR. IV, 58, Zvirgzdine, (> ikši) Ramkau. (mit î ² ) AP., Adv., = îsi, kurz: î. piesiet guovi.

Avots: EH I, 500

‡ îš Auleja, îšai ebenda, Adv., = ĩši: ī. dasiet guovis.

Avots: EH I, 502

îss,

1): manai guovij ī: piens Kand., meine Kuh hört schnell auf, Milch zu geben.

Avots: EH I, 501

‡ izàderêt ² Saikava "sariet": suns izāderē guovi.

Avots: EH I, 433

izbuozît (freqn.) und izbuozt,

1) ausspreizern, aufplaustern:
putniņi ar atlaistiem spārniem un izbuoztām spalvām Saul.;

2) aufsperren, aufreissen:
acis grose Augen machen [Rositten], Dreimann. Refl. -tiês, sich ausspreizen, sich aufplaustern, sich borsten, sich sträubig machen: cūkas izbuožas, guovis izbuozās, izkritās miesās A. XVI, 364. sausās rudzu vārpas izbuozušas saulē A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 720

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. ² 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731

izdzèmdêt, ‡

2) die Leibesfrucht von sich geben:
dažai guovij ir dikti jāpalīdz i. Iw. ‡ Refl. -tiês, die Leibesfrucht von sich geben Siuxt: ja augļi lieli, nevar i.

Avots: EH I, 444

[izdzīdinât, (das Vieh nebst dem Hirten auf die Weide) hinausgeleiten: guovis izdzīdinājušas, meitas ieiet pavārdā Janš. Čāp. 9.]

Avots: ME I, 732

izglabât,

1): eine gewisse Zeitlang aufbewahren:
kamet pats bij pruom, es drēbes izglabāju pie sevim Salis; ‡

3) (Heu od. Getreide von der Fuhre) ünter Dach bringen
Siuxt: piebrauc pie augšas, kâ var i˙! Refl. -tiês,

1): eine Zeitlang aufbewahren:
izglabājies guovi vienu dienu, uotru dienu Pas. IV, 191 f.; ‡

2) "izsargāties" Dunika, sich sicher stellen, sich retten: arvien īstā laikā varēja nuo policijas i. Pēt. Av. III, 422.

Avots: EH I, 448

izguldinât,

2): ganuos i. guovis AP., ‡

3) ausbrüten:
saimniece liek vistai pīļu uolas i. Dond.

Avots: EH I, 450

‡ izgulinât Dunika, = izguldinât 2: guovis izgulinātas visu rītu.

Avots: EH I, 450

izkâpt [li. iškópti],

1) aus -, heraussteigen:
nuo upes izkāpa septiņas guovis I Mos. 41, 2. meita izkāpj nuo ratiem LP. IV, 138. izkāpt malā, ans Land steigen, landen;

2) bites izkāpt, zeideln:
bites gan arī bij izkāptas Latv. Refl. - tiês, zur Genüge, viel steigen: arājs izkāpies, nevarējis izkāpt, ve̦zums par augstu LP. VI, 162.

Avots: ME I, 750

‡ *II izkãruôt: part. prt. act. izkãruojis, unersättlich Frauenb.: palika guovis tādas izkāruojušas ("badīgas, nepieēdināmas"), kad nedeva miltus. Refl. -tiês, zur Genüge (vergeblich) nach etw. verlangen: viņš visādi izkāruojās, bet nedabūja ne˙kā PV. guovis tādas izkāruojušās (= izbaduojušās) Frauenb.

Avots: EH I, 455

izklaidām (unter izklaîdu ),

1): i. linus klāt Warkl. i. ganīt guovis Frauenb.

Avots: EH I, 455

izkrist (li. iškrìsti), intr.,

1) aus -, heraus -, hinausfallen, verloren gehen:
kad bē̦rnam zuobs izkrīt, tad tas jāsviež uz krāsni BW. I, 184. vai tev par tuo mēle izkrita MWM. VIII, 569. Sprw.: iebāzi labas dienas kabatā, ka neizkrīt. vācietim nuo ratu pakaļas izkritis, er möchte gern den Deutschen spielen. izkritis žīdam nuo ratu pakaļas, ganz untauglich Dond. guovij gre̦muoklis izkritis, die Kuh wiederkäuet nicht;

2) zusammenfallen, abmagern:
trums izkrīt kâ čaumala Tr. 204. [tāds izkritis, ka ne pieēdināt nevar Dond.] viņa sejs bij bāls un izkritis A. XXI, 190;

3) tas tâ vis neizkrita, das verhält sich nicht so, oder: das kommt nicht so zustande
U. Refl. - tiês, zusammenfallen, abmagern, - oft mit dem Lok. miesās: luopi izkrītas acīm re̦dzuot A. XVI, 366. guovis izbuozās, izkritās miesās A. XVI, 364.

Kļūdu labojums:
neizkrita = neizkrīt

Avots: ME I, 754

izlaîdums,

1) etwas Ausgelassenes, wie z. B. ein ausgelassenes, erweitertes Stück am Kleide:
maniem lindruokiem jāizlaiž lielāks izlaidums, viņi par maziem Nigr.; eine ausgelassene Stelle in der Schrift, die Auslassung: atstāstīt rakstu ar lieliem izlaidumiem

2) die Emission:
beidzamais prēmiju izlaidums;

3) eine Beule, Erhöhung:
guovij izlaidies sānuos liels izlaidums, lielāks par dūri Nigr. par virsumu nuosauc kādu mūŗu luakmu, kuŗam nav nedz izlaidumu, nedz ierāvumu Būvm.

Avots: ME I, 761

izlaîst (li. išláisti),

5): siena gubu izlaiž žāvēšanai Zvirgzdine;

6): me̦lus i. U., Lügen verbreiten;

11) izlaîsts, ungezogen, unartig, ausgelassen
Ahs. u. a.: izlaisti bē̦rni; ‡

12) i. uguni, das Feuer ausgehen (verlöschen, intr.) lassen: meita patīšām izlaidusi uguni Pas. V, 424; ‡

13) weggeben; -verkaufen
Frauenb., Seyershof: jaunu guovi vēl negribas i ; ‡

14) = izmest, izsviest Dunika: i. akmini gaisa; ‡

15) gedeihen lassen:
lai dievs izlaiž Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

1):· izlaidies (= izgājis) nuo sē̦tas ap pusdienas laiku Kaltenbr. kājām jūs nevarat i. (= iziet); tad jūs varat palikt uz ceļa Frauenb.;

3): gul vē̦de̦ru is˙laidies Blieden;

4): pakakle izlaidās (= piepama) kâ ūdeņa pilna Frauenb.; ‡

7) zerschmelzen
Auleja: sviests izlaižas.

Avots: EH I, 461

izlît,

2): kad guovis izlīst, tās duod mazāk piena Siuxt. Refl. -tiês,

3): izlijies līdz ādai Daugava 1934, S. 580.

Avots: EH I, 463

izmaûtiês, zur Genüge brüllen, schreien: guovis aiz vārtiem izmausies Janš.

Avots: ME I, 769

izpît,

2): i. guovis Kaltenbr., den Kühen die Beine losflechten;
auswickeln (= iztīstīt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 472

izpurzât, tr., auseinander bringen, verschleppen, in Unordnung bringen: guovis izpurzājušas barību.

Avots: ME I, 786

izrìebt C., tr., wegschaffen: guovij gre̦muokslis izriebts (= izkritis), die Kuh wiederkäuet nicht - ein Rest alten lettischen Aberglaubens.

Avots: ME I, 792

izriẽtêt (li. išrietė´ti), ‡

2) sich verflüchtigen (von der Milch im Euter)
Wolmarshof: ja ierietējušu guovi tūliņ neslauc, piens atkal izriet.

Avots: EH I, 477

‡ izriẽtinât Wolmarshof, die Milch im Euter verflüchtigen lassen ("ļaut pienam izrietēt"): nemākulīgi slaucuot, var guovi i.

Avots: EH I, 477

‡ izrĩrinât Adiamünde, Schnehpeln, ausmelken: i. guovi.

Avots: EH I, 477

izruotât, tr.,

1) ausschmücken, verzieren:
brāļu laiva izruotāta dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10. izauklējuse, izruotājuse, duod tautām niecināt BW. 17250, 9. sienmaļi, kur sēdēja jaunais pāris, bija izruotāti baltiem palagiem RKr. VI, 110;

2) ["zur genüge und nach Belieben weiden"]: guovis aiz vārtiem izmausies un pa druvu izruotās Janš. Refl. - tiês,

1) sich ausputzen, schmücken:
vārna lūguse nuo citiem putniem spalvas, ar kuo izruotāties Etn. II, 80;

2) sich satt spielen (von Kindern)
Misshof n. U. Subst. izruotãjums, der Schmuck, das Ornament: dažādu izruotājumu paraugi Etn. III, 118.

Kļūdu labojums:
dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10 = vanadziņa nadziņiem BW. 30973, 10 var.

Avots: ME I, 794

[izskraidinât, sich ordentlich ablaufen lassen: karstā laikā, kad guovis nemierīgas, ganus lieliski izskraidina Nigr., C.]

Avots: ME I, 798

izslàukt, ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) ausmelken: ir guovis, kas pašas sevi izslaucas Seyershof.

Avots: EH I, 480

‡ l izspanderêt Meiran, hinausdrängen, -stossen: i. kuo pa durīm. Refl. -tiês C., Ermes, Lennew., Meselau, anschwellen: guovij tesmens izspanderējies.

Avots: EH I, 481

izsprâgt (li. išsprógti), auch izsprêgt, intr.,

1) ausplatzen:
man izsprāga bikšu knuope BW. 382. mucai izsprāga dibe̦ns LP. VI, 757. durvis kâ nieks izsprāga nuo eņģēm LP. VII, 148. kad tev acis izsprāgtu! lai tev acis izsprāgst! eine Verwünschungsformel;

2) zerplatzen:
izsprē̦gušas (gew. izsprē̦gājušas) lūpas St.;

3) aufbrechen:
lapiņas, pumpuri jau izsprāguši;

4) abknallen, losgehen:
bise nejauši izsprāga;

5) krepieren, aussterben:
vēži upē izsprāguši. kaimiņas izsprāgušas visas cūkas, guovis, aitas, bites.

Avots: ME I, 803

‡ iztemelêt Bērzgale "aussaugen": teļš iztemelējis guovi.

Avots: EH I, 489

‡ izžuksnît, aussaugen Frauenb.: teļš šuorīt izžuksnījis visu pienu guovij (visu guovi), - piena ne˙maz.

Avots: EH I, 499

jũdît,

3): kad guovis badās, tad stellē suni j. Ramkau.

Avots: EH I, 568

juka,

1) der Wirrwarr, die Mischung:
viss gaiss vārījās un kūsāja nevaldāmu spē̦ku jukā R. Sk. II, 248. Gew. Pl.:

a) der Wirrwarr, die Verwirrung, das Misverständnis:
izcēlās jukas un traucekļi Apsk. nu smējās līdz visi, kas sāka jukas saprast Lautb. - [jukā Fianden oder] juku jukām, bunt, durcheinander, in Unordnung, Verwirrung: guovis un aitas gāja juku jukām. annēnieši, kuosēnieši jauku jukām sajukuši BW. 20949;

b) = jukaini Mar. n. RKr. XV, 117;

c) juku labība, das Mengkorn
Frauenb.; gew. mistrs;

[2) jem., der Wirrwarr stiftend sich ein- mischt:
iet kâ juka Bers., Warkl. Zu jukt].

Avots: ME II, 116

jūtîgs, ‡

2) empfindlich:
guovis jùtīgas 2 pret smaku Sonnaxt.

Avots: EH I, 570

‡ kadu, =kad: es tev saskruotēšu bikses, k. tu laidīsi guovis labībā! Ukri. Aus ostli. kadù?

Avots: EH I, 573

kaîls [Wolm., Kl., PS., Lis., N. - Peb., Arrasch, C., Trik., kaîls ² Ruj., Salis, Bauske, kaĩls Tr., Gr. - Essern; unbekannt in Dond., Selg., Wahnen, Kabillen, Angern, Kreuzb., Warkh., Warkl., wo dafür nur pliks],

1) kahl, nacht, splitternackt:
Sprw. baznīcā iet kailu galvu, pirtī gluži kails. Auch von einzelnen Körperteilen: kailas ruokas, krūtis. Sprw.: kails kâ pirksts. Auch von anderen Gegenständen: kaili kuoki, kahle, blätterlose Bäume; kails laiks, schneeloses Wetter, die Zeit des Kahlfrostes. kailās nuorās guldinās (guovis) BW. 29004. kaila nabadzība, die grösste Armut;

2) bloss, unberwaffnet:
tuo kailām acīm var redzēt Kaudz. M.; kails grauds, das blosse Korn (ohne die Schale) Luopk. III, 66. kaila alga, das Gehalt ohne sonstige Einnahmen Aps. kails cilvē̦ks, ein unverheirateter Mensch Bers. kaili ļaudis,

a) kahle Menschen;

b) arme;

c) ein Ehepaar ohne Kinder
U. pliks, kails od. pliks un kails, bettelarm: kuopā, kuopā plikie, kailie BW. 25255. [Am ehesten zu la. caelebs, "unvermählt, ehelos" und (?) slav. cěglъ "allein"; vgl. Walde Wrtb. ² 106 f. und Berneker Wrtb. I, 123.]

Avots: ME II, 133

kàisît: auch N.-Wohlfahrt, mit aî ² AP., Frauenb., Ramkau, Siuxt, mit aĩ Iw., Kal., Orellen, Rutzau, Salisb., Strasden: ve̦d mājā skujas, kapā un kaisa guovis Siuxt. Vgl. cisas oben 275.

Avots: EH I, 574, 575

kaĩtêt: mit aî ² auch Iw., Siuxt; guovij kait, die Kuh ist krank Siuxt. paegļu sēnes pēc smeķa nekait (schmekken gut) Salis. lācenes ne˙kas nekait (schmecken gut) ebenda. kad jau ve̦cums kaiš, wenn man älter wird Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "älter").

Avots: EH I, 575

kalˆnãjs, kalnãja Kauz., die Bergkette, der Höhenzug, das gebirge, das Gebirgsland: vai pazuda (guovis) miežājā, vai ābeļu kalnājā BW. p. 747. citi sabēga kalnājuos B. Vēstn.

Avots: ME II, 142

kàltinât,

1): k. guovi, eine Kuh längere Zeit ungemolken lassen (so dass sie keine Milch mehr gibt)
Kalnemois; ‡

2) hungern lassen:
k. guovi Meiran.

Avots: EH I, 579

kàmpiêns (kam̃piêns Kand.),

1) der Griff:
čūska kampj bezdelīgu, bet kampiens neizduodas LP. I, 173;

2) eine Handvoll, soviel man mit einem Mal ergreifen kann:
viņa pasvieda katrai guovij pa kampienam Schnb.

Avots: ME II, 152

[II kandava "eine grosse magere Kuh" N. - Peb., AP., Wizenhof: katru pavasari viņam guovis kâ kandavas. kas tādas kandavas var piebaruot?]

Avots: ME II, 154

‡ II kārsinât, hungern lassen Wessen: guovi tik ilgi kārsināja, ka tīri pārkritusi.

Avots: EH I, 603

karstaknis, [=kārstāklis]: guovi uzšķē̦rduši, pie kam atraduši, ka tâ sauktais karstaknis (grāmatiņas) bijis pa·visam satrunējis Tēv.

Avots: ME II, 164

‡ kartākslis NB., = kârtâkslis ² : guovij de̦g k.

Avots: EH I, 590

‡ kãrtinieks Drustu pag. tiesas spried. № 26, = kā`rtniẽks. reiz slaukušas kārtinieces guovis Pas. XIII, 422.

Avots: EH I, 605

kazẽ̦ka (unter kazē̦ks ),

1); auch (mit ê̦ ² ) Salisb.; ‡

2) comm., ein Ausgelassener, "wer sehr viel läuft" AP.: pagā[ju]šgad guovis bij tādas kâ kazēkas, bet šuopavašar nebizuo ne˙maz.

Avots: EH I, 597

ķempe,

1) der Schwamm,

a) der Baumschwamm
[Jakobshof]: tautu dē̦la klētes durvis zaļajām ķempītēm BW. 16811;

b) der Feuerschwamm
Frauenb., Bauske, Grünhof: uozuola, bē̦rza piepi, kuŗu izraudzē, izvāra un izkaltē un lietuo pie uguns iešķilšanas Rundālē sauc par ķempi Etn. I, 58;

2) eine dicke, breiartige Masse:
kamē̦r māte guovis slauca, tikām klučkas ķempītē BW. 2969. [In der Bed. 1 aus li. kémpė "губка, трут"; in der Bed. 2 wohl aus estn. kämp "Klumpen".]

Avots: ME II, 364

‡ ķiravât Zvirgzdine "sargāt": ķ. guovis. dievs ķiravā, lai cilvē̦ks neiekrīt nelaimē.

Avots: EH I, 703

klìegt: auch (mit iê ² ) Pernigel, Salis; klìegt ² guovis majā Sonnaxt. visi kliedz (klagen), ka vāji rudzi Kaltenbr. ja kuo sacīs saimenice, sit pa pašu kliedzamuo (Mund)! BW. 28877, 1. ‡ Refl. -tiês,

1) wiederholt schreien
Seyershof: gailis kliedzas tur viņā pusē;

2) um die Wette schreien:
viņi kliedzēs līdz trijām reizām Pas. XI, 129.

Avots: EH I, 620

‡ kol˜maka Seyershof "?": guovis tâ kâ kolmakas sliktas (mager). Vgl. kalmaka.

Avots: EH I, 638

kùopt [Wolm., C., kuõpt Rutzau n. RKr. XVI, 264 ^1, kuôpt ² Līn.] (li. kuõpti "reinigen"), kùopju, kùopu, tr.,

1) reinigen, abraümen:
Liena kuopa līdz ar citām meitām galdu Kaudz. M. ;

2) pflegen, warten, bestellen, beschicken:
bē̦rnus, slimniekus, laukus, bites, luopus. kamē̦r sieva guovis kuopuse LP. IV, 105. Sprw.: kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj. kuopt ābuoliņu Blaum., amatu LP. III, 27, ve̦cu ieradumu. dzīvuosim un kuopsim mieru mājā Blaum. dzimtene tam bē̦rzu galā ; pārnācis mājā, kuopj skaidrību (Rätsel). suoli kuopt, die häuslichen Arbeiten verrichten, die Wirtschaft besorgen: Ilze kuopa savu saimnieces suoli Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich pflegen:
Sprw. kas cilvē̦ku kuops, ja pats nekuopsies ;

2) die häuslichen Arbeiten verrichten:
kurpniece pa laidaru kuopjas LP. VI, 3. viņa sāk kuopties gar galdu Vēr. II, 781. vīrs rāj sievu, ka nevīžuojuot saimniecībā kuopties RKR. XVI, 251. ar vārdu "kuopšanâs" apzīmē saimes ēdiena un kustuoņu (t. i. ragu luopu, aitu un cūku) barības pagatavuošanu, viņu paēdināšanu, lietuotuo trauku mazgāšanu, saimes istabu aptīrīšanu. žagaru saciršanu un sildīšanuos (t. i. ūdens nuokarsēšanu), luopu barības vārīšanu un mājas apkurināšanu. klausības laikuos, kad meitas bijis jāsūta uz muižu darbuos, pašām saimniecēm bijuši ar bē̦rnu vai ganu palīdzību visi kuopšanas darbi jāpadara Etn. III, 73. [Da Kurschat für li. kõpti auch die Bed. "aushaüfeln" gibt, so gehört as wohl zu kuõpa I, s. Leskien Abl. 301 und Trautmann Wrtb. 138.]

Avots: ME II, 346, 347

košinât, tr., Pferde rufen, locken, koš! koš! (li. ko`š!) rufen: kur es guovis lallināju, tur tu zirgus košināji BW. 21988.

Avots: ME II, 255

I kraps, [= drusciņa Nigr., Altenburg]: guovis ir tâ visu izē̦dušas, ka ne krapa (=ne˙kā) nav palicies Wain. [Vielleicht gleichbedeutend und verwandt mit slav. krop`a "Tropfen"; vgl. aber auch krapačas.]

Avots: ME II, 260

kràšņs [PS.], herrlich, prächtig: septiņas liesas guovis ierija septiņas krāšņas guovis I Mos. 41, 4. mēs varam visi teikties gan tā laba, krāšņa kunga GL. [krâšņas ² vietas Autz; sauber, zierlich, artig U. - Wohl nebst krāsns I aus ar. красьнъ "schön", wofür auch die von U. aus Autz angeführte Nebenform mit kurzem a spricht; das šņ für sn ist wohl zuerst im Adverb krāšņi aufgekommen, vgl. dazu Le. Gr. § 471.]

Avots: ME II, 269

‡ kreĩčat Salis,

1) kreuzen (von Schiffen);

2) zwecklos hin und her gehen:
guovis neē̦d, bei kreiča uz priekšu un atpakaļ.

Avots: EH I, 647

‡ kristā, Adv., kreuzweise Liepna: kājas jam iet k. kad guovis pirmuo reizi ganuos laiž, tad k. saun pāri.

Avots: EH I, 655

‡ kruoņuôts, mit einem Kranz (einer Krone) versehen: Jāņu vakarā guovis nāk nuo ganībām mājā kruoņuotas Frauenb.

Avots: EH I, 664

krupis (li. krùpis), kŗupis BW. 17166,

1) die Krote;
raibs krupis, Wechselkrote (bufo variabilis) Natur. XXXVII. 9. pē̦rkuoņa krupis ir brūns un uz negaisu uzpūšas Sassm. piena krupis (zaļš) zīž guovis Sassm. svilpuotājs krupis (tumšs), Wasserkrote Sassm, lietus krupis, gelbbrauner Grasfrosch Sassm.;

2) wie krupe, auf kleine Menschen bezogen:
kâ krupītis tautu dē̦ls BW. 17166; besonders häufig zur Bezeichnung unartiger Kinder: ak tu krupis tāds;

[3) ein Zwerg
Ruj. - Zu krupt, krūpis, kŗaũpa, aksl. krupa "Krümchen, Brocken", ae. hruf "Schorf, Grind', hréof "rauh" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 630, Persson IF. XXXV, 2033 nnd Beitr. 8621 n. 865, Būga PФB. LXXI, 50, Trautmann Wrtb. 143, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 97.]

Avots: ME II, 287

krustdìena: Bergm. Saņ. spr. māc. (1795) 235, auch Linden in Kurl. (hier im Volksglauben mit dem Hagel, krusa, in Verbindung gebracht); krust(u)diena, Benennung der 2 Donnerstage vorHimmelfahrt (in einem handschriftl Vokabular): atbraukšuot... pa lieldienām vai krustadienu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 193. pa pļavām var ganzt guovis līdz lielai krustadienai Frauenb. krustdienā vārdu liku pē̦rnajām telītēm BW. 32422, 4.

Avots: EH I, 660, 661

I krustenes, ‡

2) das Kreuz
(anatom.) Seyershof: guovij uz krustenēm zīme.

Avots: EH I, 661

kũlãjs,

1) ein mit altem, dürrem Gras bewachsener Ort
kùlājs (neben kũla!) Arrasch, kûlājs ² Ruj.]: tautu guovis neganītu ne pa ve̦cu kūlājiņu BW. 28973 ;

2) kũlāji, = kulmāji.

Avots: ME II, 334

kun̂te̦ns ^2, [wohlbeleibt]: guovis tādas apaļas un kunte̦nas Janš.

Avots: ME II, 316