Paplašinātā meklēšana

neslava: man neslavu izlaiduši BW. 12654.

Avots: EH II, 20

neslava, neslave Spr., [Zaļmuiža], böser Ruf, üble Nachrede: neslavu kādam celt, darīt, laist, jemand in üble Nachrede bringen. šuogad, tautas, nejājiet, neslavītes nedariet! BW. 7837. negribu nākt neslavā un neguodā Lautb.

Avots: ME II, 733

paslava,

2): par tevi izgājušas ļaunas paslavas (= baumas) Muremois.

Avots: EH XIII, 173

[paslava,

1) "= uzslava (das Lob)" Sauken;

2) "ļauna slava" Peb.;

3) "ein Beiname, Spitzname"
Selsau, Golg., Schwanb.]

Avots: ME III, 101

paslavas: "Hosen" Liepna, "Unterhosen" Alschw., Strods Par. vōrdn. 139; sašūn man paslaviņas! Latv. t. dai. XI, 3236.

Avots: EH XIII, 173

pašslava,* das Selbstlob: es likuos nēievē̦ruojam viņa pašslavu MWM. IX, 323.

Avots: ME III, 117

pašuzslava, das Selbstlob Ar.

Avots: ME III, 117

slava: lai baŗas, kas baŗas, - es ar māti nesabaŗuos; tautiņām liela s. (Geklatsch): ar māmiņu bārusēs BW. 3197, 1. tad nu gan skan slavas (geistliche Lieder) mūsu baznīcā Seyershof.

Avots: EH II, 522

slava, auch slave (li. šlavė "šlovė" in Dusetos) BW. 35181, Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Rutzau n. FBR. VII, 121, das Gerücht, der Ruf Lng., U., der Leumund; das Lob Lng., U.; der Ruhm U.: Sprw. laba slava tāļu neskan (neiet). paša slava, cita guods. viesa slava, paša guods. liela slava, mazs guods od. diža slava, mazs tikums. tāda slava izgājusi ļaudīs, ein solch Gerücht hat sich verbreitet U. slava (Gerücht) nāca Kurzemē Biel. 13.83. kam, tautieti, slavu (Var.: slavi) laidi, kad nedrīksti bildināt? BW. 14930. man slavīti nelaižat! netīk man slikta slava 14025. ej, māsiņa, tautiņās, dzīvuo labi aizgājuse, lai nenāca slikta slava (Var.: slave) mazajām māsiņām 17740, 6. labu ļaužu bē̦rnu ņēmu, lai slavīte laba slav 22316. tāļu brāļi māsu deva, lielas slavas (Var.: slaves) gribē̦dami 18093. labā slavā būt, in Ehren gehalten werden, gut angeschrieben sein: kamē̦r viņš pie ve̦cā un . . . Lienas pastāvēs labā slavā, tikām lai citi neduomā iemaisīties Kaudz. M. 44. tē̦vs šuo ābeli manā slavā te stādīja Neik., der Vater pflanzte den Apfelbaum mir zu Ehren. nāc laukā, svaiņa slava! BW. 13730, 29 var. (etwa: verrufener Schwager!). Nebst slũt, sluvêt, sludinât zu li. šlãvinti "ehren", šlovė "Herrlichkeit", slav. sluti "heissen", slava "Ruhm", slovo "Wort", sluxъ "Gehör", slyšati "hören", r. слыть "im Rufe stehen", ai. š̍rōtu "er höre", š̍rudhi "höre!", š̍ravaḥ "Ruhm", š̍rōṣ̌ati "hört", av. sraoša- "Gehör", gr. χλέω "rühme", χλέος "Ruhm", χλῦϑi "höre!", lat. cluēre "heissen", korn. clewaf "audio", ir. clú "Ruhm", ahd. hlosēn "zuhören" u. a., s. Trautmann Wrtb. 307 f., Walde Wrtb. ² 171 f., Boisacq Dict. 468 f.

Avots: ME III, 920

slavanîgs, = slavans, slave̦ns: slavanīga tī māsiņa, kuŗai daudzi bāleliņu FBR. VI, 45 (aus Cibla).

Avots: ME III, 920

slavans: auch Malta, Višķi, Tdz. 56252 (aus Jasmuiža).

Avots: EH II, 522

slavans Wallhof, Gr: Buschhof, Warkl., = slave̦ns: dzīvuoja ļuoti slavans ķēniņš Pas. II, 73 (aus Kapiņi). slavana tē̦va meitn Sussei n. FBR. VII, 151:'

Avots: ME III, 920

uzslava, das Lob LKVv.: ve̦cāki šādu uzslavu necieš BW. I, S. 184. šī uzslava nāk ausīs pērtiķim Kril. pas. 25. juoki, uzslavas, paļa Vēr. I, 1515. dzirdēt daudz... uzslavas A. XX, 194.

Avots: ME IV, 379

paslavas, Pluderhosen Manz. Lettus; ["Unterhosen" Baltinov; "nuokāries bikšu dibe̦ns": ja biksēm dibe̦ns nepiegul miesai, tad tām pārāk lielas paslavas. viņa paslavas kâ laba kule; tur variebērtsieku rāceņu Alschwangen]. gaiļa paslavas, auch gaiļa bikses, die Schlüsselblume (primula officinalis) Dond. [Etwa aus * pac(i)lavas (zu li. pakilùs "erhaben", le. pacilu)? Zum Suffix vgl. etwa le. ārd(av)s.]

Avots: ME III, 101

I aceknis,

2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 2

‡ àizẽ̦nuôt, beschatten, in den Schatten stellen: kuoks aizē̦nuo luogu (dārzu, sauli). (fig.) viņa slava aizē̦nuoja citus māksliniekus.

Avots: EH I, 22

‡ II alne Pas. II, 72 aus Kapiņi, Krāslava n. FBR. XII, 28, Pilda n. FBR. XIII, 41, 46, Dagda, = el˜le, die Hölle: dvēsele nuogāja uz mūžīgu alni Pas. IV, 81 (aus Malta).

Avots: EH I, 68

apbalvuôt, tr., beschenken, auch wohl bestechen; apbalvuots, begabt, geschmückt: gara dāvanām, slavas darbiem Pump.; dieva apbalvuots dziesminieks. apbalvuojums, die Beschenkung, das Geschenk: apbalvuo jums ar ordeni, Ordenverleihung.

Avots: ME I, 76

bārzda (unter bā`rda): auch (mit ā`r ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69, Baldohn, Kaltenbr., Krāslava, Linden, Lixna, Memelshof, Oknist, Pilskalne, Skaista, (mit âr ² ) Rojen n. FBR. XIII, 73, Puhren n. FBR. XIV, 47, Dunika, Lemsal, Lieven-Bersen, Pankelhof, Stenden,

1): sirma b. BW. 29147, 3. kupla b. 33507 var. ar me̦lnu bārzdeli Janš. Līgava II, 30.

Avots: EH I, 210

‡ bḕ̦rals ² (li. bė˜ralas) Auleja, ungeworfeltes Getreide: bē̦rala maize. In Krāslava gebe es ein Adj. bē̦rals ("ungeworfelt" ?).

Avots: EH I, 216

‡ blākšêt, -u, -ẽju,

1) poltern; polternd fallen, schlagen, haven
PV.: mežs blākšēja, lielai egtei gāžuoties. skrien un iet, ka durvis vien blākš;

2) laut sprechen, Unsinn schwatzen, Geheimnisse mit lauter Stimme ausplaudern
PV.: kuo nu blākši kâ blākša! kuo nu blākši - izies neslava pasaulē!

Avots: EH I, 227

cêlêjs, cê̦lājs, jem. der hebt, der Übersetzer, der Prahmkerl; der Wecker Spr.; der Urheber, Stifter, Gründer: valuodu, neslavas cēlājs, der Verleumder; ienaida, kaŗa, slimības cēlēji. In Kroppenh. ist cêlējs auch ein Dieb.

Avots: ME I, 376

cìenîgs, würdig: uzslavas cienīgs, lobenswert; ehrende Anrede: cienīgs kungs! Gnädiger Herr; cienīga māte od. cienīgmāte od. cienīgā! gnädige Frau; cienīgs tē̦vs, cienīgtē̦vs! gnädiger Herr; cienīgs mācītājs ehrwürdiger (Herr) Pastor; pēc niecīgās bērēm, nach der Beerdigung der gnädigen Frau. cienīgi uzņemt viesi, den Gast ehrenvoll, würdevoll aufnehmen.

Avots: ME I, 394

desmitais: de̦smitais ausser Le. Gr. 66 auch Baltinow, Erlaa, Ermes, Gr.- Buschh., Kārsava, Kraslava, Oppek., Salisb., Sussei, Wessen, Wolmarshof.

Avots: EH I, 317

dižs (li. dìdis),

1) gross
(synonym mit liels und mit diesem promiscue gebraucht): diža (liela) slava, mazs tikums Ltd. 1024. diža (liela) meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama BW. 11713. dižs un liels mit einander verbunden: liela, diža istaba, pumpuruoti griesti RKr. 268;

2) vornehm, herrlich, edel:
dižu ļaužu bērniņš biju

3) zur Steigerung eines Verbs od. Adj., gewaltig, herrlich, sehr:
diži, meitas, dzīvuojiet BW. 14086, 2; diži piekust Etn.; kāzas diži svinēt BW. III, 1, 48; diži ve̦cuos laikuos, in uralten Zeiten. dižais ēdiens, das Mittagessen BW. III, 3, 870. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 454, Prellwitz Wrtb. ² 106, Brugmann Grdr. II ^2, 1, 130, Solmsen IF. XIV, 433, Bezzenberger BB. XXVII, 161 zu an. teitr "froh", gr. δέαται "scheint", ai. dīdyati "scheint". Unsicher.]

Avots: ME I, 475

‡ gārdedze Kraslava, Smilt., der Regenbogen.

Avots: EH I, 390

glabâtãjs, der Hüter, Förderer: tev slava, mīļam glabātājam, kas visu vajadzību duod GL. bē̦rna glabātāja U., eine Kindwärterin.

Avots: ME I, 621

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

I grìda,

2): auch Krāslava, Sussei; in Auleja, Lixna und Pas. I, 248 (aus Lettg.) virsijā g. "Oberlage"
im Gegensatz zu ze̦mijā g. "Fussboden"; ‡

3) Demin. grīdiņa, die Stufen
("dēļu paaugstinājums" Dunika, OB.) vor der Eingangstür Saikava; der unter dem vorspringenden Dach befindliche Raum vor der Kletentür Orellen.

Avots: EH I, 406

grìļuôt C., grĩļuôt [Gold.], K., gew. refl. [grìļuôtiês N. -Peb., Salis, Ruj., Ronneb., Drosth., Bauenhof], schwanken, wanken, watscheln, taumeln, [sich mit dem Schiff auf die Seite legen U.] : guovis grīluo smagi šķūnī iekšā Lautb. grīļuo laiviņa R. Sk. I, 31. sirdī smagas sē̦ras grims, kājas grīļuot sāks. viņš grīļuojās un sašļuka zemē Purap. grīļuojas kâ mieļu piedzēris. ve̦lns aiziet grīļuodamies LP. II, 64. zeme beidz grīļuoties SDP. VI, 43. nuo slavas pareģuonei galva grīļuojas Adam. [redzēju jūriņā ze̦lta grīsli grīļuojam BW. 30742. Nach Bielenstein Holzb. 561 grīļuot auch vom Gleiten einem Bootes auf dem Meereswogen und vom Herumfliegen der virpeles (des Carousselschlittens).]

Avots: ME I, 656, 657

I îksis (unter îkstis): auch Kaltenbr., Kraslava, Līvāni, Liepna, Zvirgzdine, (mit î ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 500

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

izpaûst, tr., ausposaunen, aus sprengen, verbreiten, bekannt machen: tie izpauda nelabu slavu IV Mos. 13, 33. izpaudziet tuo līdz zemes galiem Jes. 48, 20. puiši laikam izpauduši šuo vēsti Blaum. šā vīra vārdu nee̦smu izpaudis Kronw. mežuoņi izpauž dejā sava jūtas Antrop. II, 110. Refl. - tiês, sich verbreiten (von einem Gerücht): izpaudās slava, valuodas, vēstis, ziņa. pār lūpām ne vārdiņš neizpaudās MWM. VI, 840. [Bei Glück öfters iz paust in der Bed. von izpausties: šī lieta izpaudīs Esther 1, 17. nuo jums ir... kunga vārds izpaudis I Thess. 1, 8. nepatiesa slava izpauda II Makkab. 5, 5.]

Avots: ME I, 778

izslâpt, intr.,

1) sehr durstig werden:
tas, visu dienu iedams, gan būšuot izslāpis Etn. IV, 54. viņš pēc pasaules guoda un slavas nebij izslāpis Vēr. I, 1304;

[2) zusammenfallen (von einer Geschwulst)
U.].

Avots: ME I, 800

II kalve: auch (mit àl ² ) Krāslava, Skaista: kalvis gāja ..., kab kas nuopirktu jā kalvi Pas. X, 139 (aus Asūne). kal, kalvīte, kuo kaldama, kal man dze̦lza ritentiņu! Tdz. 44064.

Avots: EH I, 580

I kãre, die Leckerheit, Begehrlichkeit, Begierde, namentl. etw. Leckerem: viņam uzgāja ķeŗamā kāre LP. VII, 865. ēda un dzēra... bez kādas kāres Vēr. I, 1372. tuo slavas kāre dīda MWM. VI, 401. Das Demin. kãrĩte als Personifikation des Liebreizes: viņa bija tik skaista kâ pate kārīte LP. VII, 41.

Avots: ME II, 195

kažuks (unter kažuõkš),

1): auch Oknist n. FBR. XV, 194, Auleja, Sonnaxt: ni kažuka nenuovilku BW. 19571, 1 (aus Līvāni). nuoplīsušu kažuceņu 20563 (aus Krāslava).

Avots: EH I, 597

labiẽtis, labĩtis,

1) der Reiche, Aristokrat, Patrizier:
labi, labi labiešam (Var.: labīšam), labi tecēja kumeliņš: kâ tas labi netecēs, auziņām baŗuojams BW. 29820; 19819; 19821; 19822. tautiešam, labiešam, slava gāja maliņā 8767. labi bija labiešam i[r] lijuot, i[r] baltā saulītē 4099. S. RKr. XVI, 268. [Vgl. mnd. gude und aruss. добрые люди;

2) labiẽtis, der Schmeichler
Kokn. n. Oberkurl. n. U., Kreuzb.]

Avots: ME II, 396

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

liẽlmanis, f. (in livl. Mundarten) lielmanīša, der (die) Vornehme, Patrizier; oft im üblen Sinn: der Charlatan, Junker, der Hochmützige: ej nu vairs izšķir, kuŗa lielmanīša, kuŗa kalpuone Kaudz M. baznīcā ieveda brūtgānu pavecīgs vīrs - lielmanis un brūti pavecīga sieva - lielmanīša BW. III, 1, S. 48. liela slava, mazs pūriņš lielmanīšu meitiņām BW. 16749. Sprw.: lielmanis dara kâ grib, nabags kâ var.

Avots: ME II, 500

lît: prs. (III p.) lij auch Auleja, Bērzgale, Kaltenbr., Krāslava, Oknist, Sonnaxt, Stockmannshof, Wessen;

1): rudeņuos līst (fallen)
zvaigznes Stenden;

2): sāk gāzt l., un gāž l. visu dienu (von starkem Regen)
Frauenb.

Avots: EH I, 751

lîts: auch Aulela, Borchow, Daudsewas, Fast., Gr.-Buschh.,. Grosdohn, Kaltenbr., Kalz., Kokn., Krāslava, Kreuzb., Laud., Lubn., Marzen, Nerft, Odsen, Pilda, Saikava, Schwanb., Selb., Setzen, Sonnaxt, Stirniene, Welonen, Zvirgzdiņe, (n. Manz. Lettus) Wallhof; in KatrE und Oknist - ein i- Stamm; lîti staigā vis˙aplīk Gr.-Buschh. līteņš lija BW. 19376 (aus Lixna und Višķi). lij, lītiņ! 14371 (aus Odensee). smalka līts pielijuse 3036, 1 var. (aus KatrE.).

Avots: EH I, 751

mazs (li. mãžas), klein, gering: Sprw. lai mazs, kad tik labs. mazs, bet gudrs. dižas slava, mazs tikums. sievietes jau nuo mazas gaismiņas (von der Morgendämmerung an) kurina krāsni Upītis. viņam e̦suot gluži maza balss A. XX, 145. tad palika nuo bāriena mazs Apsīšu Jē̦kabs III, 39. - nuo mazām dienām, von klein auf, von Jugend auf. mazi ļaudis, geringe Leute mazākam palikt, unterliegen, nachgeben U. Subst. mazums, das Wenige, Geringe, die Wenigkeit, Kleinheit, kleine Anzahl: Sprw. kas mazumu nesmādē, dabū daudz. viņi bij priecīgi pie mazākā mazuma Kaudz. M. dižu radu mūs[u] māsiņa, neej tautu mazumā! kur tu savu dižu pūru mazumā izdalīsi? BW. 14880. ne mazumu, nicht wenige: Kače, kas arī ne mazumu bija nuoskumusi Janš - mazumā iet bedeutet gewöhnilch: weniger werden, sich verringern: meitu pulks gājis mazumā BW. III, 1, S. 14. [Zu apr. massais "weniger"; woher stammt μαζίον· ὀλίγον Hes.? Anscheinend dieselbe Wurzel zeigt auch die entgegengesetzte Bedeutung (alb. maδi "der grosse", gr. μέγας, got. miklis, arm. mec "gross", ai. majman-, av. mazo' "Grösse" u. a.), vgl. die Wurzelform kel- "warm; kalt" und Wundt Völkerpsych. I ^2, I, 359 ("so bedeutet im Ewe ein Adjektiv mit Tiefton und mit verlängertem Vokal gesprochen einen grossen, im Hochton und mit verkürztem Vokal einen kleinen Gegenstand").]

Avots: ME II, 574

neî ² [Rutzau, Nigr., Bauske] (li. neĩ, [slav. ni "auch nicht", got. nei, la. nī (alt: nei) "nicht"]),

1) auch nicht:
es tuo nedarīšu, nei man klātuos tuo darīt Bl.;

2) nicht einmal:
ja tevi ir nuislē̦pumi, nestāsti viņus nei draugam! kuprainais āzītis var par deviņām sē̦tām pārlēkt, bet ze̦lta kaziņa nevar nei par vienu (Rätsel);

3) nei - nei oder ne-nei, weder-noch:
nei (Var.: ne, ni) tā puķe, nei (Var.: ne, ni) tā ruoze BW. 281. bet tuomē̦r panākt neduomā ne slavas, nei ar pateicības Adam.;

4) in manchen:
nèi˙kas (li. niẽkas) für ne˙kas, nèi˙kur für ne˙kur, nèi˙maz für ne˙maz Mar. n. RKr. XV, 146. [Vgl. auch av. naē-čiš "keiner" und Walde Wrtb. ² 518.]

Avots: ME II, 715

nikns, böse, grimmig, heftig, boshaft,

a) von Menscham und Tieren:
cilvē̦ks niknāks nekâ zvē̦rs. viņiem abiem bij nikna pamāte - ragana LP. IV, 102. nikni suņi krīt cilvē̦kiem klāt. nikni. putni, Rabubvögel Tr. IV, 435;

b) von unbelebten Gegenständen:
niknas zāles (Unkraut) visur ielasās. [nikni augļi Glück Matth. 7, 17.] nikna vē̦rta, heftiger Strum; nikna vājība od. slimība od. liga, böse Krankheit; nikna slava, böser Ruf; nikni viļņi böse, heftige Wellen: visi kuģi dabū galu niknuos viļņuos LP. IV, 131. lai nenāca nikna slava BW. 17740, 6. kamdēļ jūs tâ nikni ķīvējaties? Dīcm. [Zu le. na1iks (s. dies), niktiês, li. - nìkti "heftig beginnen" (apnikti "herfallen über jem.") apr. neikaut "wandeln", r. вни́кнуть "eindringen", gr. νεῖχος "Zank" u. a.; vgl. auch Holthausen KZ. XL VIII, 238.]

Avots: ME II, 744

nùotikt, intr.,

1) hingelangen, hinkommen, herabkommen:
žē̦l, ka nevaru nuotikt turp. bē̦rns nevarēja nuo krē̦sla nuotikt;

2) [li. nu(si)tikti], prs. nuotīku Schwanb., geschehen, vorfallen, zuteil werden, zupass kommen:
tavs prāts lai nuotiek. lai nuotīkst dieva prāts Fürecker. kad nelaime nuotikusi, tad visi gudri. [nelaime nuotīk Für. I unter ka ar nazi ieskājuot nuotīk, ka... galvā griež Für.I unter ieskāt. kad tas nuotīkst Glück III Mos. 5, 4.] tas nuotiek pie daža, kam nava sava naža. man nuotika nelaimīte BW. 29921. tâ˙pat ar vilku un lāci nuotika LP. VI, 261. lielajam vedējam slikta slava nuotikuse BW. 16327, 1. nuotīk (eignet sich?) mana ve̦ca druva, nuotīk ve̦ca māmulīte: ve̦ca druva ganīklēm, māmulīte - paduomam Mag. XX, 3, 148. ticības mācība arī nuotiek vācu valuodā Kronw. nuotiks tev (plekste) svē̦tu rītu BW. 19355. [lai jau Pudiķim nuotiek viņa dievinātā! De̦glavs Rīga II, 1, 317;

3) umkommen:
viņš nuotika karā Bergm. n. U. ("nicht gehört");

4) da sein:
vai jums nenuotiek kādas zâles U., habt ihr nicht zufällig eine Arzenei?] Refl. -tiês, geschehen, sich ereigwen, sich zutragen: man raizīte nuotikās BW. 18403. nezināja, kas ar meitu nuoticies LP. VII, 128. kad es nee̦smu, kad es nevaru, tad jau tâ nuotīkstas Siuxt n. LP. VI, 2.

Avots: ME II,

paģer̂kle ² auch Gr.-Essern, Memelshof, (mit er̂) Krāslava.

Avots: EH II, 136

pãrplûst,

1) intr., aus den Ufern treten, überschwemmt werden, überfliessen, überströmen:
upīte bij dikti pārplūdusi LP. VII, 372. pavasaŗuos visas mūsu pļavas pārplūst. viņa mute pārplūda nuo radu slavas Aps. mana sirds pārplūst rūgtām sāpēm Kronw. lai nuo saldām slavas dziesmām pārplūst jūsu lūpiņas Aps.;

2) tr., überfluten:
jauna cenšanās pārplūda visu vakara Eiruopu Kundz. Subst. pãŗplûdums, die Uberschwemmung, Uberflutung; pãrplûšana, das Überfliessen, Überströmen.

Avots: ME III, 170

[pasmir̂dêt,

1) ein wenig stinken:
kas te uz reiz pasmirdēja?

2) tāda slava pasmirdēja Lis., es wurde Schlimmes (über jem.) gesprochen.]

Avots: ME III, 103

paûst Wolm., Kr., Kl., C., Lis., Sessw., Nötk., Plm., Renzen, Sauken, paûst ² Autz, Schlehk, Salgaln, Ruj., paũst Seyershof, Irmelau, pàust ² Warkl., -žu, -du, pàust ² , -šu, -su Warkh., Ruj., ruchbar machen, öffentlich verbreiten: pauž cik vien varē̦dami tādas valuodas Kaudz. M. 283. tādas pasakas ļaudis pauž A. V, 386. le̦pni paužu uzvaru Asp. R. VII, 8, tas paudīs viņu paduomu Manz. Post. I, 102; paûst ² "(Unsinn) erzählen" Dzērve. Refl. -tiês, ruchbar, verbreitet werden: viņa slava paudās par visu.., apriņķi Balss. kas bija klusumā slē̦pts, nu sāka pausties uz âru Lis.

Avots: ME III, 129

pažags (unter pažaga): auch (Besenstiel) Lubn. n. Etn. II, 17, (Ofenbesen) Auleja, Kaltenbr., Linden in Kurl., ("krāsns slaukāmais kruķis") Krāslava, Warkh.: atzasēja Jāns re̦tuo bārzdu; būs ... bābām pažagus taisīt Tdz. 57221.

Avots: EH XIII, 193

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

‡ putpele Kurmin 169 I, Krāslava, = putpe̦lava; s. auch FBR. X, 236.

Avots: EH II, 339

putraîms,

1) gew. der Plur. putraimi Wolm. u. a., putrāmi Lis., Saikava, Sessw., Selsau, Heidenfeld, Warkl., Meiran, N.Peb., Spr., KL, Buschh., Krāslava, putrami Salis, putre̦m Dond., die rohe Grütze,
(der Sing.) das Grützkorn U. cāļu putraimi, grob gemahlene Grütze Salisb. putraimu putra, aus Grütze gekochie Suppe od. Brei. putraimu zupa, Fettgrütze Sassm., Etn. I, 41. putraimu de̦sa, die Grützwurst. - es vēl ne putraima nee̦smu baudījis, ich habe noch kein Krümchen genossen U.;

2) Demin. putraimĩtis, das Körnchen, die Finne, der Tippel, der Punkt
U.; putraima (für putraina?) gaļa, finniges Fleisch U. (unter gaļa);

3) vanagu od. vārnu putraimiņi, Zittergras
(briza) Wid. Zur Bildung s. Le. Gr. § 164.

Avots: ME III, 442, 443

I salˆdîgs Sessw., L., süsslich (auch fig.): saldīgas slavas dziesmas Dünsb. ar saldīgu "džentelmeņa" pieklājību Austriņš Nuopūtas vējā 78. salˆdîga maize Golg.

Avots: ME II, 669

I sāts Jürg., sàts ² Golg., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof (li. sotas "Sättigung"), sãta Biel., U., sāte, sàts ² , -s Kl., Saikava (li. sótis "Sättigung"), sātus,

1) Segen, Gedeihen (beim Essen
U.); Nahrhaftigkeit, Verschlagsamkeit: Sprw. slima slava - ve̦se̦la sāts od. mana slava - cita sāte. pūķis aiznesis svētību un sātu nuo labības LP. VI, 82, puķis taisni labību nene̦suot, bet tikai labības sāti V, 118. lai dievs duod sātu un gausu, ein gedeihliches Essen U. dievs, duod sãtu! sagt man, ein neues Brot anschneidend Ronneb. nei tam sāta, nei tam gausa, nei tam dieva palīdziņa BW. 34071. maizei nav sāts LP. VI, 84. ē̦d bez sãta C. barība neiet sāta (gedeiht nicht zum Segen, ist nicht verschlagsain) MWM. v. J. 1897, S. 91. pie ēdiena tai nee̦suot ne sātus, ne gausus De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 671;

2) sāts Kl., sāte Spr., sātus Alksnis-Zundulis, sãts Lautb., Mässigkeit (im Essen
Kl.) U., Spr.: ēst ar sãtu PS. ar lielu satu baudīt kuo Etn. I, 62. visu, šķiet, aprīs bez sātes R. Kam. 108. ē̦du pilnīgi bez sāts Jauns. jūs dzīvuojat bez sātas, ihr macht zuviel Aufwand Biel. n. U. viņai nav ne sāta, ne jē̦gas De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 675. Zu apr. sātuinei "sättigest", got. dat. s. sōƥa "Sättigung", saƥs, la. satur "satt", air. sáith "Saitheit" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 444 f., Trautmann Wrtb. 250, L. Meyer KZ. XXII, 470 f.

Avots: ME III, 809

slave (unter slava): auch Tdz. 36058 (aus Auleja). 46938 (aus Rugāji), 56370 (aus Zvirgzdine), 56548 (aus Nirza), 58623, 2 (aus Vidsmuiža), 4 (aus Warkl.), Lasd. u. a. n. FBR. IX, 140, A.- Schwanb., Pest., Heidenfeld, Perkunen, Selb., Višķi; s. (der Ruf) par bagãtuo dē̦lu izgāja pa visu pasauli Pas. VII, 492 (aus Lettg.). muiža ... nebija diez kādā slavē Austriņš Raksti VII, 364. pļāpīgām meitām slikta s. KatrE. tâ kâ tai slavei (d. h. sehr wenig) dalika ebenda. miltu tik drusku dalieku, tik tai slavei AP. Jēkabs sabrauca vairākkārt, gan it kâ biedrības mājas slavē (unter dem Vorwand) Austriņš Raksti VII, 228.

Avots: EH II, 522

‡ *slāve (li. šlovė) od. *slāva (slav. slava), = slava, der Ruhm: mana mute sludenās tawe slahwe (acc.) IMM. 7934 II, 348 (aus einem Text des 17. Jahrh.).

Avots: EH II, 523

slave̦ns: brūtes kruonis bij slavans (schön, fein) AP. teteŗām e̦suot slave̦nāka (schmackhafter) gaļa Seyershof.

Avots: EH II, 522

slave̦ns Dunika, Siuxt, C., Lis., auch slavē̦ns U., (mit ê̦) PS., slavans, slavuns BW. 12287, 1, slavns, slavins Kl., Warkl., löblich, preiswürdig; berühmt U.: pirksti, pirksti, nagi, nagi, tie man[i] skaistu darināja..., tie slave̦nu (Var.: slavanu (aus Lös., Sessw.)) sludināja BW. 6883. ve̦cākā māsa bija par visām slavnāka i[r] gudrāka, bet brālis... bija slavns, bet glups Pas. II, 135 (aus Lixna). slavns wohl aus r. славный dass.

Avots: ME III, 920

slavinât (li. šlãvinti "preisen") Wid., tr., freqn., rühmen, preisen: mūsu meitas tāļi slavina Mar. n. RKr. XV, 136. kas bāreni guodināja, kas bāreni slavināja? dieviņš guodu guodināja, Laimīt[e] slavu slavināja BW. 5004. vainadziņu darināju deviņām kārtiņām: slave̦n[a] manu augumiņu caur deviņas kungu valstis 6190. pirksti, pirksti, nagi, nagi, tie man[i] skaistu darināja..., tie slavanu slavināja (Var.: sludināja) 6883 var.

Avots: ME III, 921

slàvît ² (li. šlóvinti "rühmen"), -ĩju "ļaunas valuodas paust" Gr.-Buschh.: nu tevi, meit, pa visu pagastu slāvī Gr.-Buschh. vai būsit jau beiguši slāvīt? ebenda. Zu slava.

Avots: ME III, 924

‡ slavs Warkl., = slava">slava: slava dēļ tik iet uz baznīcu.

Avots: EH II, 522

šlìeksnis ² Krāslava, = slieksnis; š- hier für s durch Assimilation in Formen wie gen. s. sliekšņa.

Avots: ME IV, 60

slims,

1) arg, böse
Manz. Lettus, schlimm U.: Sprw. pretī ņēmējs slimāks par zagli. izsalkušie luopi krīt slimāki uz zâli, nekâ mušas uz me̦du Druw. tâ iznāks vēl slimāki kâ bij Naud. raudāt slimāk par bē̦rnu LP. II, 37. pasacīja slimu (Var.: ļaunu) vārdu BW. 21758, 2. nāk meitai slima (Var.: slikta, nikna) slava 8931. dzīvuot man slimu mūžu, iekam dievs labu deva 9177. pruom uz māju, vai tur labi, vai tur slimi! 26279. slimais, vai būsi mierā! Mar. n. RKr. XV, 136;

2) krank; schlimm zu Mute
U.: Sprw. slimais ve̦se̦luo baŗuo. slimam prasa, ve̦se̦lam duod. - Adv. slimâk, mehr: sviestu gatavuojuot slimāk jāraugās uz tīrību nekâ zâles gatavuojuot Ar. Subst. slimums, die Krankheit, das Kranksein, die Übelkeit U. Aus mnd. slim "schlecht, elend".

Avots: ME III, 932

slivêt, -u, -ẽju,

1) tr. rühmen, preisen:
sen slivēja (Var.: slavēja) tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju BW. 21571 var.;

2) intr., bekannt werden, sich verbreiten (von einem Gerücht), gerühmt werden:
kur tā liela slava sliv, tur tā maza bagātība BW. 25974. kaida slave tev slivēja 35181. sen slivēja tai ciemā špe̦tni suņi, bargi vīri 18331 var. Mit ostle. iv aus ūv; vgl. sluvêt.

Avots: ME III, 934

sludêt, III p. praes. slud, praet. sludẽja, sich verbreiten (von einem Gerücht): slavīte sludēja pa nuovadiņu BW. 16111. kur tā liela slava slud (Var.: sluv ) 11977 var. Nebst sludināt zur Wurzel von slava; mit d aus dem ide. Imperativ k̑lu-dhi?

Avots: ME III, 940

slūt (r. слыть "im Rufe stehen"), III p. praet. sluva, sich verbreiten, bekannt werden (von einem Gerücht): tautiešam, labiešam, slava sluva maliņā BW. 8767 var., Warkl. - Zu slava: die alte III p. prs. könnte slav (s. unter slavêt) sein; aus Bauske wird dafür ein neugebildetes sluj (viņš sluj pa viņu nuovadu) angegeben.

Avots: ME III, 943

sluvêt Tirsen, III p. praes. sluv, praet. sluvēja, sich verbreiten, bekannt werden (von einem Gerücht): kur tā liela slave sluv (Var.: slud), tur tā maza bagātība BW. 11977 var. kur slavīte sluvējuse (Var.: slavējuse), tur sluvēja dažu dienu 8566 var. lai slavīte labi sluv 17740 var. Zu slava.

Avots: ME III, 942

smagurêt(iês) Krāslava, Skaista "nach einem Leckerbissen trachten".

Avots: EH II, 531

smagurêt(iês) Krāslava, Skaista "nach einem Leckerbissen trachten".

Avots: EH II, 531

spè̦ks (li. spė˜kas "Kraft"),

1) Kraft, Stärke, Macht; eine grosse Menge, ein Heer
U., Kriegsheer Manz. Lettus: dzīvais spē̦ks, lebendige Kraft MWM. VI, 417. raisījās vaļā ar ārprātīgiem spē̦kiem Mērn. laiki 25. kas tas par brīnumu spē̦ku tiem vārdiem! 38. kam spē̦ks, tam daļa (RKr. VI, sak. v. 766) resp. slava (JlgRKr. II, sak. v. 353). kur spē̦ks, tur vara, Kraft gibt Macht U. kam lieli spē̦ki, tam lieli grē̦ki Br. sak. v. 1150. zūd spē̦ki, zūd prāts 1151. dabas spē̦ki SDP. VIII, 7. redakcijas spē̦ki A. XX, 73. karaspē̦ks, ein Kriegsheer. spē̦ka (gen. s.) kâ lācim Kraš. Vīt. 116. abi bija viena spē̦ka Zb. XVIII, 489. vilks... aurējis, cik spē̦ka LP. IV, 229. viņi ir jauni, spē̦ka pilni Dīcm. pas. v. I, 40. spē̦ka un nespē̦ka zâles LP. III, 81. spē̦ka vīrs, ein starker Mann U., LP. IV, 48. spē̦ka cilvē̦ks, spē̦ka darbs Mērn. 1. 10. spē̦ka luopiņi LP. V, 318. pašuos spē̦ka gaduos, im besten Mannesalter VI, 30, A. 1896, S. 132. spē̦ka barība Mazvērs. Luopkuopība III, 9. nuo visa spē̦ka, mit aller Kraft LP. I, 186. es tev visā spē̦kā labprāt gribu līdzēt Pas. IV, 500 (aus Leegen). spē̦ku izlaist, ohnmächtig werden U. spē̦ku nuoņemt, schwächen Brasche. spē̦kus saņemt LP. IV, 17, izmēģināt II, 66. palaidies uz savu spē̦ku kâ vērsis uz ragiem! RKr. VI, sak. v. 767. jauns ar spē̦ku, ve̦cs ar prātu Br. sak. v. 449. spē̦kiem mērīties U., = lauzties, spē̦kā iet U., nākt, an Kraft zunehmen: tikkuo mazais Krišelis bij nācis spē̦kā LP. VI, 513. maize, kas spē̦kā iet U., nahrhaftes Brot. viņam ne˙kas neiet spē̦kā U., bei ihm schlägt nichts an (ihm gedeiht nichts). vīrs pilnā spē̦kā U., ein Mann in, bei voller Kraft. pilnā spē̦kā burt LP. I, 161. ērzelis sāka pilnā spē̦kā skriet VI, 268. krāsns pilnā spē̦kā kurējās 260. karš bij pilnā spē̦kā Vēr. II, 270. darbs bij pašā spē̦kd, in vollem Gange Mērn. Laiki 181. strādāt visā spē̦kā, aus Leibeskräften 24. skrēja visā spē̦kā uz mājām 24. spē̦kuos iet ar kādu U., mit lemand anbinden, sich in einen Kampf einlassen : ve̦lns gāja spē̦kuos LP. V1, 483;

2) Bienenschwarm
Ar.: liels (mazs) spē̦ks. Nebst ai. pīva-sphāká-ḥ "von Fett strotzend" zu spẽt; s. auch Hoffmann BB. XVIII, 288.

Avots: ME III, 992

‡ II spilgt, erglänzen: debess tālumi klusā ze̦ltā spilgst Skalbe Raksti I (1938), 289. nuo uguns puķe plaukst un zied un sārkst, pret nakti spilgst Rainis Dz. un d. III2, 343. viņa slava juopruojām spuožāka spilgs Austriņš Aizsaulē 130.

Avots: EH II, 550

sviêksts Eversmuiža n. FBR. VI, 37, Krāslava, Lubn., Meiran, Modohn, Walk, Warkl., Wolmarshof, (mit iê ² ) Ruj., Salisb., Bixten, svieksts ² Mar. n. RKr. XVII, 133, = sviests, die Butter U., Siuxt: es prasīju svieksta maizi BW. 26914 var. (ähnlich: 12733 var.; 13730, 6).

Avots: ME III, 1165

tikums,

1): tai tikumi darbiņuos BW. 568,2. liela slava, mazs t. 8372, 1. laba meita, labs t. 14274;

2): man ... bija ... savāds t. (= nùotikums) Janš. Mežv. ļ. II, 306. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 715.

Avots: EH II, 681

tikums,

1) die Art; die Eigenschaft
U.; die Tugend: Sprw. labs tikums spīd vairāk nekā ze̦lts Br. sak. v. 94. dieva likums, paša tikums 266. suņam suņa tikums 1192. pēc ve̦cāku tikumiem St., nach alter Manier. diža slava, mazs tikums Biel. 1024. neraugāt kupla pūra, raugāt laba tikumiņa! BW. 7768. zirgam jau tāds tikums, das Pferd hat schon eine solche Art oder Eigenschaft U. tikumu kuopt Kundziņš Vecais Stenders 105. tikumu māclba, die Sittenlehre Brasche;

2) Vorgang
St. - Zu tikt I (vgl. ticis).

Avots: ME IV, 186

tũkstuotis (li. túkstantis),

1) tūkstuotis Adiamünde, AP. (mit uõ), Līn., Ruj., Salis, (mit uô) PS., tùkstuotis ² Lös., Prl., (mit uô ) Kl., tūkstuotis U., tūkstuots, tūkstuote Rainis Vēja n. 1. 27, tūkstuôšs Serbigal, (mit uô ² ) Iw., tùkstuošs ² Krāslava, Nerft, Preili, tûkstušs Aahof n. FBR. IV, 43, tūkstuša, tùkstužs ² Mar. n. RKr. XVII, 141, N.Laitzen n. FBR. VIII, 41, N.-Rosen, acc. s. tùstušu ² Aahof n. FBR. N, 43, substantivisch gebraucht, das Tausend: puisis saņēmis nuo fabrikanta tūkstuotu Dīcm. pas. v. I, 75. uz beidzamuo tūkstuoti nuodzīvuojies, ganz heruntergekommen Grünh. viņš sarakstījis nuo tūkstuota līdz pus˙uotra tūkstuotam lugu A. v. J. 1896, S. 313. dažuos pagastuos ir līdz pus˙uotrai tūkstušai zemes pieprasītāju Latg. 1922, VI, 21. atdzina trīs tūkstuoti veršu LP. VI, 638. paņema visi trīs tūkstuoti ebenda. - gadu tūkstuotis, das Jahrtausend;

2) tūkstuots, tukstuoš U.; Golg., Salis, tūkstuošu, tausend:
ar tūkstuots puķēm A. v. J. 1896, S. 756. uz viena cirtiena tūkstuots cilvē̦ku nuotriec LP. VI, 956. līdz simts tūk-stuots ubagu A. v. J. 1896, S. 320. tūkstuoš jūdzes LP. VI, 956. lāči ve̦lnu sapluosījuši tūkstuošu gabaluos 727. Auch adjektivisch: purvs ņudzēja . . . nuo tūkstuošu tūkstuošam čūskām LP. VII, 1263. S. Le. Gr. § 336 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 707.

Avots: ME IV, 279

tũlin AP., Ruj., Serbigal, tūlin N.-Schwanb., tũ˙liņ Adiamünde, C., tũliņ Schlehk n. FBR. VII, 52, Salis, tūliņ ² KL, Nerft, Prl., tûliņ Kr., tūliņ U., tū˙leņ ² Krāslava, tūleņ Pas. V, 264 (aus Asūne), (mit û) Preili, tūlīn U., tūlī RKr. XVI, 195, tũli AP., tūliņās LP. VII, 155, tūliņas JK. III, 2, tūliņe̦s Suhrs n. FBR. VII, 52, tūlīnas U., tūliņī LP. V, 19, tũlĩt C., Iw., Līn., tûlît Mar. n. RKr. XVII, 146, tūlît ² Kl., tūlīt U., tûlîts Mar. n. RKr. XVII, 146, tũlîtan ² Preekuln, tūlitan Pas. III, 464 (aus Serbigal), tũlĩtâs ² Zabeln n. FBR. IV, 67, Kand., Selg., tũ˙lītâs ² Iw. n. FBR. VI, 56, tūlītās Pas. IV, 310 (aus Smilt.); V, 311 (aus Serbigal), tũlĩtês Drosth., tūlī˙tēs Saussen (n. BB. XII, 234), tūlitiņ BW. 23592, tūlītnes Pas. III, 369 (aus Dond.), Adv., gleich, sogleich, sofort: tūlin atskanē̦s pē̦rkuonīga balss Vēr. II, 56. man miedziņš tūlī nāca BW. 6806 var. (aus Ahs.). viņš būs tūlī pa˙galam LP. VI, 909. taisāties, mani pieci bāleliņi! duj tūlīt vakarā, trīs nuo rīta saulītē RKr. XVI, 178. Beruht wohl auf einem *tū˙le, gebildet wie nūle. Zum -le s. Le. Gr. § 590; *tū "hier", auf das auch tūdaļ und tuvs weisen (vgl. auch tūr und apr. stwi "da" mit stw- wohl aus *stū), ist wohl einem *kū (= ai. und av. kū "wo" ; vgl. auch gr. rhod. ό'πῡς "wohin" und alb. ku, mcymr. cw. li.- le. kur, apr. quei [aus *kū-ei] "wo") nachgebildet. Zu den verschiedenen Ausgängen des le. Worts vgl. nūlīt, nūleņ (unter nule), tagad(iņ) u. a. Zur Bed. vgl. r. тут-же "sogleich". Über das ähnlich lautende und gleichbedeutende li. žem. tūlỹd (auch tulỹt LitMnd. I, 138) s. Büga KSn. I, 112.

Avots: ME IV, 280

tvàiks (li. tvaĩkas Lit. Mitt. II, 129, tváikas KZ. LI, 111 "Dunst" ) C., Neuenb., Serbigal, (mit ài ² ) Kl., Krāslava, Lös., Nerft, Prl., (mit aî) Mar., (mit aî ² ) Adiamünde, AP., Dond., Iw., Līn., Nigr., Ruj., Salis, tvaîkus ² (neben tvaîks ²⁾ Siuxt,

1) der Dampf
U.; der Dunst U., (mit ài) PS., Wolm., Kohlendunst (mit aî ² ) Bauske, Frauenb., Stenden; die Schwüle U.; "schlechte Luft" (mit aî ² ) Dond., Rnj., Widdrisch: (acc: s.) dūmu tvaiku (Rauchdampf) Glück Apostelgesch. 2, 19. meži... kūpēja mitrā tvaikā JR. N, 137. pāri pļavām rudens tvaika vē̦smu suta Rainis Tāļas noskaņas 58. viņi piekvēpināja baznīcu biezu tvaiku Dīcm. pas. v, I, 46. laiki aizgājuši kā tvaiki Aus. I, 3. tvaiku laist stänkern Bergm: n. U. lē̦ti tvaiku ņemt, leicht zum Zorn gereizt sein, zu Händeln geneigt sein L., U.;

2) der Atem
Bergm. n. U.: voi tev nav stiprāks tvaiks? kannst du nicht stärker blasen? (beim Feueranblasen) Bergm. n. U. Zu tveice, tveikme u. a.

Avots: ME IV, 288

uzvedĩba,* das Betragen Ar., Wid.: oficiera... uzvedība stāv pāri katrai uzslavai Ezeriņš Leijerk. II, 47. viņa nav mierā ar savu uzvedību Seibolt.

Avots: ME IV, 397

I važuôt (li. važiúoti "fahren"),

1) važuôt U., Spr., Ahswikken, Gramsden, Krāslava, Lubn., Skaista, važât (li. važioti Miežinis) U., Lubn., fahren
(intr.); važuôt Bers., Kalzenau, Memelshof, Sonnaxt, langsam, ohne Eile fahren; važuot L., Schlitten fahren; važât Mag. XIII, 2, Wessen, in einem Korbschlitten fahren: važuo vieglam! fahre sanft! Manz. 10 Gespr. važuosim pruojām! wir wollen fortfahren! Manz. Phraseol. Sprw.: važuo kâ leitis uz Rīgu JK. II, 290. grieza zirgus apkārt un važuoja atpakaļ pār ruobežu Janš. Dzimtene ² II, 292. kur, puisīti, tu važuoji ar tām skārda kamanām? BW. 12807, 1. nu es braukšu, nu važuošu pie tās meitu māmuļītes 13910, 3. braucin braucu vai važuoju (Var.: važāju) 13956. gaŗu ceļu važuodams 8212, 1. gaŗām ciemu jāvažuo 16233. kā gaidīji tu, tautiet, ka uz sē̦tu nevažuoji? 26122, 6;

2) fahren
(tr.), führen: atpakaļ sav[u] māsiņu važuosim (Var.: vedīsim) BW. 26189, 1. Refl. -tiês, (im Schlitten) herumfahren U.; "langsam und ungeschickt fahren" MSil. - Subst. važuôšana, die Spazierfahrt VL. n. U.; važuôtãjs, wer (langsam) fährt: es... nuopakaļu važuotājs; netīk manim priekšā braukt, sviedruot savu kumeliņu BW. 18294. Zur Wurzel von ve̦z(u)ms.

Avots: ME IV, 489, 490

I važus Krāslava, Skaista "= braukšus".

Avots: ME IV, 489

vidā, = vidū, Adv.,

1) drinnen
Dubena: kad . . . gāja iz klēti, tad atrada, ka Mārtiņš tur vidā bija LP. VI, 539;

2) hinein:
ej vidā! Baltinow n. FBR. XI, 135, A.-Laitzen, AP., Kaltenbrunn, Kārsava, Krāslava, Lubn., Memelshof, Oknist, Warkh. iegājis vidā, staigāja pa... istabām Pas. II, 73 (aus Kapiņi). pastāvi tu te! es iešu vidā IV, 251 (aus Welonen). tu mani nelaidi vidā 520 (aus Rositten; ähnlich VI, 213). kad aizjūgs, tad sēsties vidā! V,372 (aus Nīcgale).

Avots: ME IV, 577

viesis C. u˙a., viess Mag. XIII, 2, 59, Bielenstein Holzb. 143, Janš. Mežv. ļaudis II, 9, Līgava II, 340, gen. s. viesa C., (mit ìe ² ) Bers., KL, Memelshof, Oknist, Sonnaxt, (mit iê ² ) Bauske, Kandau, Selg., viêša ² Dond., dat. s. viesim Manzel Post. I, 150, viesam Janš. Mežv. ļ. II, 9, acc. s. viesi C., Jürg., (mit ie ² ) Bers., Kl., Memelshof, Sonnaxt, (mit iê ² ) Bauske, viesu A.-Ottenhof, Gr.-Buschh., Kandau, Saikava, Sonnaxt, Wolmarshof, Janš. Līgava II, 339, Mežv. ļaudis II, 9, nom. pl. viesis Manzel Post. I, 113, 116, 146, II, 28, 391, III, 191, viesi Bauske, Bers., C., Gr.-Buschh., Kl., Memelshof, Sonnaxt, Wolmarshof, vieši Dond., Wandsen, BW. 13645, 14132 var., acc. pl. viesis Manzel Post. I, 146, Glück Zephanja 1, 7, viesus C. u. a., viešus Sk. Do. 41, RKr. XVI, 264 (aus Rutzau), Demin. viesītis BW. 14355, 4 var., 14679 var., viesiņš Birkert Sakāmv. 107, BW. 14678 (aus Lettihn), viestiņš BW. 3057 und14679 (unbekannt in Adiamünde, AP., Dunika, Erlaa, Golg., Krāslava, Laud., Lubn., Pankelhof, Ruj., Saikava, Salis, Schwanb., Segew., Selsau, Siuxt, Stenden, Warkh., Zvirgzdine u. a., wo dafür ciemiņš, so in Salis, Segew., Selsau u. a., svešs in Dunika, gasts, so in Krāslava, Laud., Saikava, Schwanb.; in Dond. neben viesis ein ciemcilvēks), ein Ankömmling, Fremder L.; ein Fremdling Manz. Lettus; der Gast (in Bers. u. a. ein zu einer Festlichkeit geladener Gast, ciemiņš - ein gelegentlicher, zufälliger Gast): es biju viesis, un jūs e̦sat mani uzņē̦muši Glück Matth. 25, 35. Sprw.: kāds viesis, tāda maltīte RKr. VI, sak. v. 961. viesa slava, paša guods Br. sak. v. 1454. nelūgti viesi - aiz durvīm 1455. Laima man viesuos nāca BW. 1197 var. lielus viesus gaidīdama 14116, 6 var. ne tie visi lūgti viesi, kas sanāca vešanā 16262. aicināja ve̦lnu pie sevis viesuos (zu Gaste, zu Besuch) LP. VII, 1188. saimniece brauktu tam līdz viesuos pie svaiņa A.v. J. 1896, S. 356. viesu galds Frauenb., ein nur für Gäste gedeckter Tisch. In Frauenb. antworte man scherzweise auf eine Frage "kur tu biji tik ilgi? " -"viesus vadīt (Gäste ausgeleiten)". Zu li. viẽšpat(i)s "Herr", viẽškelis "grosse Landstrasse", vienvišỹs "ein Einsamer" (zur Bed. vgl. le. vientrēb), vaišinti "bewirten", apr. acc. s. waispattin "Hausfraü, aksl. vьsь, got. weihs, lat. vīcus "Dorf", ai. viš̍-, vēš̍á-ḥ, gr. οἶχος "Haus", ai. vēš̍a-ḥ, "Nachbar", viš̍ati "tritt ein", av. vaēsma- "Wohnung" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 231, Boisacq Dict. 689 f., Trautmann Wrtb. 363 f., Fraenkel KZ. L, 213 ff. Dem le. viesis ("ciemiņš") liegt ein o- Stamm neben einem i- Stamm (woraus der i̯o- St.) zugrunde.

Avots: ME IV, 669, 670

vispasaũle,* die (ganze) Welt: kâ nuojucis vispasaules tuksnešuos Vēr. I, 1110. vispasaules kongress A. v. J. 1897, S. 409. vispasaules slava Stari II, 383. vispasaules gravitācijas likums III, 57.

Avots: ME IV, 624

I vuška Oberl. n. St, und U., Aahof, A.-Annenhof, Alswig, Asūne, Baltinov, Borchow, Dagda, Dweeten, Ilsen, Jaunušāni, Kalnemois, Kaunata, Kolup, Kortenhof, Korwenhof, Krąslava, Lassen, Lettihn, Liewenhof, Lubn., Mahlup, Mar., Marienhausen, Meiran, Mērdzine, Nerft, N.-Rosen, Oppek., Pilda, Preili, Schlossberg, Schwanb., Seltingshof, Šķilbē̦ni, Warkh., Warkl., Welonen, Wessen, Zaļmuiža, Zvirgzdine, Mag. IV, 2, 156 (aus Dubena und Kaltenbrunn), = avs, àita, das Schaf: gans, kur,š... kai vilks plēš... vuškiņas Latgalits 1922, I, 3 _3. balta vuška BW. 30703, 12. vuškas vēkš 29176 1. vušku gane 29574, 1. Etwa aus *a˙vuž-ka (zur Bildung vgl. li. avùžė, le. Annuža u. a. Le. Gr. § 194 a und r. овечка ?) Vgl. auch vuc und vuce̦ns.

Avots: ME IV, 677

zaidît: auch (mit ài ² ) Nautrēni (hier auch vom Kritzeln, unschönem Schreiben), Krāslava; mit ài ² auch zaidêt in Pilda.

Avots: EH II, 800

zāka,

1) comm., wer höhnt, verachtet, lästert, verleumdet
Laud., Stelpenhof, (mit ã ) AP., Brucken, Burtn., C., Drosth., Gotthardsberg, Jürg., Mesoten, Nötk., Ruj., Rutzau, Sehmen, Smilt., Ukri, (mit à ² ) Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, Sessw., Vīt.: viņš ir liels zāka Laud. kuo tur klausīties, viņš jau tāds zāka ir Jürg.;

2) das Höhnen, Lästern, Verleumden
(mit ã ) Jürg., (mit à ² ) Vīt.: zē̦ns jau tur dzīvuo vienā zākā Vīt.;

3) Plur. zãkas Mezküll "slavas">neslavas". Zu zãkât.

Avots: ME IV, 695

zarums "?": (slavas kuoks) aizlūst zarumā.

Avots: ME IV, 691

‡ *zibaiņa (od. *zibaine?) "?": timsa nakts zaļejām zibaiņām BW. 10789, 1 (aus Krāslava).

Avots: EH II, 806

zirnavas Krāslava, BW. 24079, 1, zirnavi Jaunušāni, = dzir̃navas 1.

Avots: ME IV, 728

zuôds (li. žándas "der Kinnbacken"),

1) das Kinn
U., Fest., Hasenpot, Mar., Memelshof, (mit uô ) Bers., C., Gaigalava. Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Jürg., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Kr., Krāslava, Laud., Lubn., Marzen, Meiran, Oknist, PS., Saikava, Schwanb., Sessw., Trik., Warkh., Warkl., Welonen, Wessen, Wolmarshof, (mit uô ² ) Iw., Karls., Salisb. (unbek. in Bauske, Dond., Dunika, Salis, Schnehpeln, Stenden, Wandsen), die Kinnbacke Manz. Lettus; Plur. zuodi, die Kinnlade U.: saimnieks nuoglāstīja zuodu Blaum. Skal. ug. 157. lūpas un zuods iekustējās A. v. J. 1896, S. 749. es tupu... līdz zuodam ūdenī A. XX, 722. ka neieēd vēl zuodu iekšā! Freiziņ;

2) die scharfe Kante, Ecke eines Steines
(auch in Jürg.), eines Klotzes, die man mit dem Hebebaum fassen kann St., U.; die Ecke an der Schneide einer Axt L., St., A. XI, 171, Golg., Kl. S. dazu und zu gr. γνάϑος "Kinnbacke; Schneide" Walde Vrgl. Wrtb. I, 587 und Fick Wrtb. I ^4, 429.

Avots: ME IV, 758, 759