Paplašinātā meklēšana

brĩvstuñda, die Freistunde.

Avots: ME I, 336

nestuñda, die Unglücksstunde, eine böse Stunde: nestundā es izgāju līgaviņas lūkuoties BW. 13877. ak tētiņ, tavu nestundu! MWM. VII, 478.

Avots: ME II, 734

paraũgstuñda, die Musterstunde (in der Schule).

Avots: ME III, 88

pãrstuñda,* die Überstunde: pārstundu (darba pēc nuoteikta laika) atcelšana Konv. ² 1141.

Avots: ME III, 179

prìekšstuñda, die Zeit kurz vor etwas: nāves priekšstunda Mitau. man nepatīk ne˙kādas priekšstundas..., ne iepriekš pē̦rkuoņam, nedz arī priekš svē̦tkiem MWM. IX, 449.

Avots: ME III, 398

pusstuñda, pus˙stuñdas, eine halbe Stunde: sabiju tur pus˙stundas.

Avots: ME III, 434

star̂pstuñda,* die Zwischenstunde, die Pause zwischen zwei Schulstunden; pa starpstundām jāmācās A. XXI, 18.

Avots: ME III, 1047

‡ stùnda ² Zvirgzdine, ein Atheist. Beruht auf r. штундист.

Avots: EH II, 596

stuñda Wolm. u. a., stùnde ² Prl., Lös., stunde Preili n. FBR. VIII, 13, Lubn., stunds Dunika, die Stunde: par stundes laiku Pas. IV, 176 (aus Jāsmuiža). kad dagāja divpadsmitā stunde 188 (aus Lixna). 8 stunžu (gew.: stundu) darba diena Latg. 1922, VI, 23. jai dzima dē̦ls, kurš auga pa minūtēm un pa stundēm Pas. II, 250 (aus Asūne). stundu (Var.: stundi) stāvu duomādama BW. 17888. stundiem šķinda ze̦lta pieši 21191. garu od. spuoku stunda, die Geisterstunde: garu stundā atnāks ve̦lni LP. V, 150. (nāves) stunda, die Todesstunde: līdz pat nāves stundiņai Dīcm. pas. v. I, 75. kad mana stunda nāks, wenn meine Sterbestunde kommt U. sirmā stunda, die Dämmerstunde: skuolnieki iznāca par sirmuo stundi pa ielām pastaigāt A. XVII, 482. tukšā stunda, die Zeit für ein Mittagsschläfchen: baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. Nebst li. stùndas und estn. tund aus mnd. stunde.

Avots: ME III, 1106, 1107

ce̦tur̃ksnis, ce̦turksnis L., ce̦r̂tuoksnis (aus tahm. ce̦tuorksnis) Ahs.,

1) ein Viertel:
stundas c.;

2) das Mondviertel;

3) das Vierteljahr;

4) ein Feldmass:
Dūksti bij ce̦turkšņa māja Vīt.

Avots: ME I, 376

dìevājs ² ,

1): glücklich
Auleja: dievāja stunda.

Avots: EH I, 328

drausma,

1) Drohung
St.;

2) die Angst, Furcht:
šīs stundas saceļ drausmas Rainis. viņu sagrāba briesmīgas drausmas Vēr. II, 352;

3) die Gefahr:
Viskuoku iegrūda lielās drausmās Lautb. - Vgl. draudêt.

Avots: ME I, 492

dusinât [li. dùsinti "engbrüstig machen"],

1) fact., ruhen, sich erholen lassen:
še dzīrās sveši ļaudis kumeliņus dusināt BW. 14113, 1. sešas stundas kājas āva, se̦stā ruoku dusināja 9335. kur kauliņus dusināt 19955. še viņa mēdza dusināt kājas R. Sk. II, 126;

2) intr., ruhen, rasten (selten):
ne tie (kumeliņi) svīda, ne tie kusa, ne tie ceļā dusināja Windau.

Kļūdu labojums:
sešas = piecas

Avots: ME I, 521

‡ *dze̦mums, in der Verbind. dze̦muma stunda, die Geburtsstunde Salis n. FBR. XV, 63, 70.

Avots: EH I, 355

dziêdât, - u, - āju, (li. (giedóti), singen:

1) dziedu dziesmu, kāda bija BW. 14888 ¹ ; 922 dziedu, dziedu, kuo es dziedu, dziedu savu augumiņu (gew.: par savu aug.) 127. Jēci pašulaik sāk dziedāt, besingen
Aps. (gew.: apdziedāt). vīra balsi es dziedāju BW. 355. dziedamais kambaris, das Gebäude, in welchem die Herrnhuter den Gottesdienst helten. dziedamā balss, die Singstimme, dziedamā stunda, die Gesangstunde;

2) cilvē̦ki, putni, namentlich lakstīgala, zīle, gailis dzied; uodi, circeņi dzied; auch leblose Gegenstände: strautiņš te̦k dziedādams BW. 5137. sievu luste aizgājusi pār kalniem dziedādama. akmens aizgāja dziedādams;

3) daiļi, gre̦zni, jauki, kuoši, skaisti dziedu, ich singe schön
BW. 224, 598, 841. dziedu sīki (smalki), dziedu re̦sni (rupji) 330. dziedu pavilkdams, luocīdams, ar uzviju;

4) Vergleiche: dzied kâ bezdelīga, kâ circenis; dzied kâ gailis nuo galvas; dzied kâ lakstīgala; dzied kâ ve̦ca vista; dzied kâ ve̦ca bāba, wenn cem. Dummheiten spricht;

5) Sprw.: kas nuo rīta dzied, tas vakarā raud. visi dzied tuo pašu dziesmu. kuo nu dziedi, kad nav meldiņa? was sprichst du unvernünftiges Zeug.
Refl. - tiês, im Gesange wetteifern: ja tev tīk, tu puisīti, nāc ar mani dziedāties BW. 863. [Zu li. pragýsti "zu singen anfangen", gaidỹs "Hahn", ai. gāyati "singt", gītá-ḥ "gesungen", aruss. гаяти "krähen"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 33, Thumb KZ. XXXVI, 197, Trautmann Wrtb. 76, Berneker Wrtb. I, 291.]

Kļūdu labojums:
14888 = 14888 ¹ ;992

Avots: ME I, 561

dzîvuôt,

1) leben (im Gegensatzt zu tot sein):
kamē̦r dzīvuo, tikām mācies. kas dzīvuo, tas ē̦d; [wachen L.: vai jau dzīvuo, ist er schon wach? bē̦rns jau dzīvuo U., ist schon wach];

2) leben - mit Angabe der Art und Weise:
guodīgi, labi, laimīgi, plaši, priecīgi, rāmi, raže̦ni, smiedams, zaļi dzīvuot; dzīvuot vienā līksmībā; dzīvuot kâ dieva ausī, ar dievu uz pusēm, kâ gailis pa papuvi, kâ pa jē̦ra vilnu, kâ pa kāzām (herrlich). guodīgi dzīvuot grūti, bet labi; dz. bēdīgi, nelaimīgi, neē̦rti, naidīgi, ienaidā; dzīvuo kâ suns ar kaķi; dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi (ironisch); dzīvuo kâ pa miglu, kâ maisā iebāzts. viņš dzīvuo uz nebē̦du (flott, ausschweifend). kâ putns zara galā (unsicher, in ewiger Gefahr). dzīvuo tâ, ka arī citi var dzīvuot;

3) leben, hausen mit Angabe des Ortes:
dzīvuojam kur kuŗais, katrs pa savu malu. pīles tur dzīvoja A. XX, 722. dzīvojamā ē̦ka, istaba, Wohngebäude, Wohnstube;

4) mit eines Akk. der Zeit und des Inhaltes: dzīvot kur divi gadus, ilgu, laimīgu mūžu, dzīvojis cilvē̦ks, ein Bejahrer
U., gew. piedzīvuojis c. LP.IV, 121;

5) arbeiten, beschäftigt sein
Durben, Grobin, [Dond.] (s. dzīvāt): tu dzīvuoji dižu darbu BW. 3641. divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu 16939. kuo tad tu tur dzīvuo raudādams?

6) die Arbeit der Kinder tun, spielen:
viņš iesāka ar skaidiņām dzīvot MWM. VII, 16; in dieser Bedeutund gewöhnlich das Refl. -tiês: bē̦rni dzīvojas pa plānu.

Avots: ME I, 560, 561

‡ II gleĩjât, (über andere sprechend) klatschen NB.: viņa gleijāja ar saimnieci vairākas stundas; nu būs daudz jaunu ziņu.

Avots: EH I, 392

il˜gt, -stu, -gu, (li. ìlgti),

1) dauern, währen:
viņa ceļuojumi ilga divi gadi Vēr. II, 271. saruna ilgusi divi stundas Vārds. ilgstuoša slimība MWM. V, 480;

2) sich sehnen:
viņš ilgst pēc manis A. XVII, 817. [Hierher vielleicht folgende Phrase aus Erlaa: kuo tu te ilgsti?]

Avots: ME I, 706

izkleñderêt, tr., bummelnd durchwandern, durchstreifen: visu pasauli. Refl. - tiês, vergeblich lange Zeit wandern, schlendern: vēl kādas stundas pa mežu izklenderējušies.

Avots: ME I, 752

izkùkuôt,

1): dem Kuckucksschrei ähnliche Laute erzeugen:
viņš ... ar rīkli un mēli ... izkūkuojuot kâ dze̦guze A. Brigadere Dievs, daba, darbs 132. Refl. -tiês, ‡

2) längere Zeit quienen, vergebens (sitzend) warten
Jürg.: es izkūkuojuos tur divas stundas, bet ne˙viena nesagaidīju.

Avots: EH I, 459

kašât [li. kasióti "понемногу копать"], -ãju, tr., freqn. zu kast,

1) wiederholt scharren, kratzen
[Salis, Wolmar]: staigā vērši bauruodami, smilšu kalnu kašādami BW. 12956. kašā, kraukli, pur(v)a sūnas 15144;

2) stark regnen:
lietus kašāja vairāk stundas Druw.;

[3) schnell gehen, traben
Salis.] Refl. - tiês,

1) scharren, kratzen:
dzirdējis, ka ap stabu viens kašājas Aps. kuo jūs te vie˙nādi kašājaties? Vīt. 54;

[2) zanken, streiten; öfters Einspruch erheben
Dunika].

Avots: ME II, 170

kuôpš C., [kuôpš ² Gr. - Essern, Bauske, Lautb.],

1) Praep. mit dem Gen. Sing. und mit dem Dativ. - Instr. Plur., seit:
kuopš mazatnes, seit der Kindheit Stari II, 649. jau kuopš bē̦rnu kājām bija apsirdzis ar šuo sē̦rgu Vēr. II, 1005. neapduomībā tevi apsuolīju kuopš divdesmit gadiem LP. IV, 154 ;

2) Konjunktion, seitdem:
jau divi gadi. kuopš klibiķi nuospēra LP. VI, 237. lūk, jau pusstunda, kuopš viņa gaidīja Vēr. III, 140 ;

3) Adv., wie lange ist es her, seitdem, seit welcher Zeit:
kuopš es jau viņu nee̦smu redzējis Ruhental. [Wohl aus kuom (e) š, s. Le. Gr. 820 ^{1 ;} bei Bielenstein LSpr. II, 279 für kuopš auch kuops (?).]

Avots: ME II, 346

laĩks,

1)

a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);

b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;

gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡

c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;

h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;

i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;

j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;

5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti ² laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);

6)

a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;

b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡

7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.

Avots: EH I, 712, 713

lasît, - u, - ĩju (li. lasyti "mehrfach mit dem Schnabel picken; [sammeln" Wolter Об этнограф. поѣздкѣ 97]),

1) lesen, sammeln, suchen:
uogas, sēnes, vārpas. atradu pādīti skaidiņas lasām BW. 2014. kuo tie mani cāļi lasa, pa plāniņu staigādami Ltd. 848. lē̦ni lasu paduomiņu BW. 4734;

2) aussuchen, ausersehen, auserwählen:
man apkārt ciema puiši, lai es je̦mu lasīdama BW. 9608. nāks Laimiņa, ņems nuo gala, ne nuo vidus lasīdama 14692. lasīts, auserwählt, ausgesucht: lasītus ļautiņus kūmām ņēmu 1304. lasīti, lasīti tie vedējiņi RKr. XVI, 123. lasīti zirgi tīreļa sienu ē̦d Rätsel:

3) lesen (im Buch):
grāmatu od. grāmatā, bībeli od. bībelē; vgl. BW. 3050; laimes (laimi) lasīt, s. laime 1c; kuopā lasīt, zusammenlesen, nicht mehr buchstabieren L., SP.; lasīt nepratējs, der Analphabet; lašama grāmata, das Lesebuch, lasāma stunda, die Lesestunde. Die Bedeutung 3 ist wohl unter dem Einfluss des deutschen Verbs lesen hervorgegangen (im Inflänt. dafür skaitīt.) Refl. - tiês,

1) sich sammeln, sich versammeln:
lasāties, dieveŗi, viena vietā! BW. 25440. vienreiz pulka zuosu pa pļavu lasījās LP. VI, 364. lasies pie malas, geh zur Seite, pack dich;

[2) sich anschicken:
rītā atkan lasās iet uz tiesu Rositten; = lavîtiês 2 u. 3 Warkl.];

3) für sich sammeln, lesen:
viena pati tautu meita dziŗā dze̦ltas lasījās bW. 7142. nu būtu vaļas lasīties patīkama tē̦va dē̦la 22043. Subst. lasĩjums, das Gesammelte, Gelesene, das Gelesenhaben, die Lektion, die Lesung; lasîšana, das Lesen; lasîtãjs, der Sammler, Leser. [Zu lest od. lēst "zählen", li. lèsti "aufpicken", ahd. lesan "(aus)lesen" u. a.]

Avots: ME II, 423, 424

muļļinât, tr., irreführen, herumführen: gars tuo stundas laiku muļļinājis Etn. II, 39.

Avots: ME II, 666

nùociêtêt, intr., völlig hart werden, sich verhärten: viņa sirds bij nuocietējuse Lapsk. vidus nuocietējis, verstoft JK. VI, 51. Refl. - tiês, sich verhärten, sich abhärten, stählen: tam jāļaun 24 stundas nuocietēties Būvm. puika par vīru Latv.

Avots: ME II, 768, 769

‡ nùokaîtêtiês ² AP.,

1) eine Zeitlang spielen, tändeln:
reizēm bē̦rni ve̦se̦liem cēlieniem nuokaitējās ar mantiņam;

2) = nùoknibinâtiês (?): tur viņš ar grābeķiem nuokaitējās visu vakaru; būtu tāds sapratīgs, - stundas darba tur nebij.

Avots: EH II, 50

‡ nuopeksît "uzsist ar spriguli vai rungu" Seyershof; "nuopērt" C., Meselau; n. (=nuokult?) stundas laikā metienu rudzu (wo?).

Avots: EH II, 73

nùoripuôt, ‡

2) = nùobràukt 6: šuo tālumu nuoripuo ... stundas laikā Janš. Nīca 7.

Avots: EH II, 81

nùovãrgt [li. nuvar̃gti], intr.,

1) abzehren, absiechen, verkommen, verquienen, entkräftet, erschöpft werden:
kāds cilvē̦ks bijis ļuoti nuovārdzis ar plaušu diluoni Etn. II, 166. nuovārguse mātes meita BW. 8300;

2) zur Langweile, zum Trödeln verdammt sein:
viņam jānuovārgst kādas... stundas MWM. VIII, 379. Refl. -tiês, elend werden Bl. II, 226.

Avots: ME II, 884

nùozadinât, vertändeln, ["schwatzend od. summend verbringen" Bauske]: dienas un stundas labāk nuozadināt vai nuogulēt A. v. J. 1892, 1, 360.

Avots: ME II, 889

paaûst, tr., intr., ein wenig weben: paaudi, kamē̦r luopus apkuopšu! Refl. -tiês, sich ein wenig mit dem Weben beschäftigen, für sich weben: Anna paaudās pāra stundas MWM. X, 814.

Avots: ME III, 5

pagàist: auch Kaltenbr., Saikava: pagaisa (= nuoklīda) adata lāpījuot Warkl. par pagaisušuo ve̦ctē̦vu Pas. IX, 80. pagaisa (= aiztecēja) stundas Jaun. Ziņas 1938, № 222. vasaras saldums nuo zālītes bija pagaisis Sudrabkalns V. b. 1. 116; teilweise verloren gehen Auleja, Oknist (neben izgaist, vollständig verloren gehen): kad dzīvā pie lielceļa, daudz kas pagaist Auleja. auzas cieš[i] pagaisa piekalnītē; taidas re̦tas! ebenda. visi sadēstītie kāpusti neizaug: daudz pagaist ebenda.

Avots: EH II, 131

papiere,

1) die Partie unter der Stirn
(pìere): tūiīt pēc radībām bē̦rnam sien papieri jeb spiež iegāļus (iegālīšus) JK. VI, 27;

2) ein Kopftuch
RKr. XVII, 29: divi stundas mici lika, trešuo sēja papierīti (Var.: lakatiņu) BW. 24662;

3) papieres, Kopfweh vom Rausche
LD.

Avots: ME III, 81, 82

‡ *pāpier(īt)e od. *pāpier(īt)is, = pãrpìere: divi stundas mici lika, trešuo sēja pāpierīti (Var.: lakatiņu) BW. 24662 var.

Avots: EH XIII, 195

pastars (li. pãstaras),

1) als Adj. und als solches auch mit definiter Endung - letzter, der letzte:
līdz pastarai (neben pastara, auch pastaras) dienai, bis zum jüngsten Tage. šis vārdiņš visu pastarais Für. tad eima ceļu pastaru Hug.; pastaruo galu gaidīdams AU. [pastarā (schlimmste) netikle! Zaravič];

2) als attributiver Genitiv von einem Substantiv
*pastars, auch *pastara: pastaras stunda, die letzte Stunde; līdz pastara, pastaras dienai Etn. I, 103, Tr. IV, 1. ja kāds lielās kaut kuo izdarīt, tad ātri prasa: "kad tas būs? vai tuo pirmdien pēc pastara dienas?" Etn. IV, 77. mans pastara (pastaris = pastars 16681) bāleliņš kâ pē̦rkuons rībināja BW. 18001, 4. pastaruôs, zur letzten Zeit, beim Sterben, am jüngsten Tage: tad pastaruos tē̦vs sacīja St. negudriem pastaruos ir grūt St. pie jums es nākšu vēl reiz pastaruos Blaum. [Nebst la. posterus als ein alter Komparativ zu li. pãskui, ai. paš̍cāt, la. post "nach", aksl. pozd "spät" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 78 f.; s. auch Zubatý AfsIPh. XIII, 316.]

Avots: ME III, 107

pìektrîts, Freitag morgen Sassm.; liẽlais piektrīts, der Morgen des Charfreitags: lieluo piektrītu 2 stundas priekš saules jāeimuot uz krusta ceļa LP. VI, 2,

Avots: ME III, 261

pìetikt,

1) an etwas, zu etwas kommen, herankommen, sich nähern:
sitis ļaudis, kur tik pieticis Etn. IV, 72. ne˙kâ un ne˙kâ muļķītim pietikt LP. IV, 221. gudruojuši visādi šim pietikt Etn. II, 77;

2) ausreichen, hinreichen, genug sein, genügen:
Sprw. ar "paldies" vien nepietiek. pietiks ir atliks (ruft man einem Kargen zu) Seew. n. U. augums bija tev, māsiņ, ne auguma vien pietiek (Var.: ne auguma vien ir gan) BW. 5383, 1. nakti vežu līgaviņu, dienu laika nepietika 18411 var. stallī ragi neiegāja, laukā rūmes nepietika 32416, 5. ievainuotais bijis nuo asiņu nuoplūšanas jau ļuoti vājš... tas varējis pietikt vēl kādas piecas-sešas stundas Janš. Dzimtene V, 112. tas būs krietns cilvē̦ks, un ar tuo pietiek Alm. Kaislību varā 104. vai vēl nepietika, ka mani grāvī iesviedi? LP. lI, 21. vīram pietika, kuo Krišus tam sacīja VI, 1, 515. ņemi šuo zuobinu un cērti, ka katram ar cirtienu pietiek! IV, 226; part. pietiekams, pietiekuõšs, genügend; befriedigend: pietiekams ce̦ns Trik. pietiekami liels gabals Kaudz. Ve̦cpiebalga 23. ganāmie pulki neienesa pietiekuoši daudz uzturas A. v. J. 1899, S. 305;

3) (mit etwas) auskommen, sich begnügen:
stiprais vēl smādējis nūju par vieglu, bet pietikt jau varuot LP. VI, 1, 457. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuo dalītuo tiesu BW. III, 1, 19. - Part. pieticis, = pãrticis, wohlhabend, sein Auskommen habend: saimnieks arvien bijis pieticis LP. VI, l, 66. - Refl. -tiês, sich genügen lassen, begnügen U. Subst. pietikšana, das Auskommen U.

Avots: ME III, 304

plukšinât, langsam fahren (auf einem schlechten Weg oder mit einem schlechten Pferd): piecas verstis plukšināju ve̦se̦las divas stundas Jürg.; vgl. etwa pluksniņi.

Avots: ME III, 356

puõsms C., Līn., Iw., pùosms ² KL. Kr., auch puosma, ein Demin. puosmītis bei Neik.,

1) puõsma Lautb., eine Abteilung zwischen zwei Endpunkten, z. B. die Zaunschicht zwischen 2 Pfosten
(Lasd.), ein Feld im Paneelwerk, der Halm von einem Knoten bis zum andern ("der Knoten beim Schilf oder Getreidehalm" Mag. XIII, 3, 68), an Pflanzen der Jahrestrieb usw. U.: sē̦tai viens puosms izgāzies Purap. skaties, skauģīti, caur tuoga puosmu! RKr. XVI, 200. es taulās iejādams salauzīju žuoga puosmu BW. 18612. tur nebija žuoga puosma, kur piesiet kumeliņu 25803, 2. viņu nakti gulēju aiz riķu puosma 11563. labības stiebriem jau nuo pirmās puosmas augušas garas vārpas LP. V, 84. pluosts palika par kādu puosmu īsāks DL. mūsu ruoka sastāv nuo diviem lielākiem puosmiem Māc. p. dz. 52. - laika puosms, der Zeitabschnitt: pēdējā stunda pat˙laban aizmirstībā slīkstuošam laika puosmam A. v. J. 1902, S. 1. attīstības puosms, die Entwicklungsphase: ievirzīti jaunā attīstības puosma JR. IV, 228;

2) puosms, eine Abteilung von 10 Zähnen beim Weberkamm
Bielenstein Holzb. 401, Lasd.; eine Gruppe von Weberhefteln Bielenstein Holzb. 405;

3) so viel man zwischen zwei Fingern aus der Kunkel Flachs zieht
U. Zu serb. pȁsmо, čech. pásmo, r. пáсмо "Fitze".

Avots: ME III, 458

pulce,* die Versammlung, das Sichversammeln: pulces vieta Lāčpl. 120. vel stundas ce̦turksnis līdz pulces laikam Seibolt.

Avots: ME III, 406

saaĩrêt, intr., kräftig rudern; längere Zeit rudern : nu, saairē labi dūšīgi! D. Goŗkijs 45. es saairēju četras stundas.

Avots: ME III, 589

saklidzinât,

1) eine gewisse Zeit hindurch klappern machen:
s. dzirnus visu dienu, bet ne˙kā nesamalt C. s. duru mēlīti ve̦se̦lu stundu C.; saklidzinât (klappern machen) nazi;

2) zum Weinen od. Schreien veranlassen:
s. bē̦rnu Kl.;

3) zusammenrufen:
s. vistas pie graudiem Kreuzb.;

4) eine gewisse Zeit hindurch langsam und klappernd fahren:
saklidzināja sešas stundas līdz muižai Wandsen, Zögenhof, Adiamünde, Wolmarshof.

Avots: ME II, 650

II salinât: auch Ramkau (= "dzisināt mīklu saldskābai maizei, turuot tuo pēc iejaukuma stundas 6 neapjauktu"), Orellen, Salis ("nuoplaucēt miltus karstā ūdenī un kult, lai maizes iejavam ruodas saldskāba garša"); s. iesalu Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH XVI, 425

samiekšêt: s. drēbes Sermus (mit iê). iesalu septiņas stundas samiêkšē ² AP.

Avots: EH XVI, 432

sasviêdrêt: mani ... stundas laikā ... tâ s. A. Upītis Sm. lapa 57.

Avots: EH XVI, 453

sìetals Ronneb. n. RKr. XVI, 16, Smilt., Drosth., sietals, auch sietalis Manz., ein Mastschwein Elv., Manz. Lettus, U., Rositten, Dricē̦ni: kādi cūkasluopi: ne˙maz tādi kâ ziemu mitināmi pussiķi, bet tīri kâ rudeni gārdā uz baŗuokli turē̦ti siêtali ² Janš. Dzimtene ² III, 127. saimniece . . . sietaliem kāpuostu dārzā lauž lapas Dz. V. tie, ar saviem labiem draugiem sagājuši, baruojas kâ sietaļi Manz. Post. II, 22; ein dicker Mensch U., ein Unmässiger, Gieriger (auch sietala kuņģis N.-Sessau n. U., sìetals ² od. sìetalis ² , ein Schimpfwort Warkl., sietalža Alksnis-Zundulis): tas jau gatavs sietalža: ē̦d vai ik stundas, tuomē̦r nav paēdis! Alksnis-Zundulis. -sietala zirgs "zirgs, kas ātri ē̦damuo cauri laiž". Wohl zu siet.

Avots: ME III, 860

sir̃ms (li. šìrmas "grau" bei Būga Aist. Stud. 138 und Tiž. II, 475),

1) grau, silbergrau
U.: sirmi mati, graues, weisses Haar. Sprw.: sirms kâ se̦sks. sirmais, der Grauschimmel U., "пестряк (конь, волк)" Spr. - sirmā stunda, die Dämmerstunde: skuolnieki iznāca pa sirmuo stundi pa ielām pastaigāt A. XVII, 482. vakaruos, pa sirmuo stundu . . . Plūd. LR. III, 83;

2) grau
(fig.), alt: sirmti se̦natne, die graue Vorzeit. varēja nuodzīvuot . . . sirmu mūžu Alm. Kaislību varā 95. daudz šis akmens pieredzējis savā sirmajā mūžā A. Upītis. vē̦ruot dziesmas sirmuo ve̦cumu SDP. VIII, 14. zē̦ns nuo sirmas dzimtas (aus altem Geschlecht) MWM. VIII, 86. - Subst. sir̃mums, das Grausein, Greisesein U.; das Alter: matuos jau spīdēja sirmums Aps. tikai bārdā varēja manīt drusku sirmuma Aps. VI, 5. Nebst sir̃ks und li. širvas "grau" wohl zu sar̂ma (s. dies, sowie auch Brückner KZ. XLV, 316 und Petersson Zwei sprachl. Aufs. 18).

Avots: ME III, 846, 847

spā`rnuôts (li. sparnúotas), geflügelt: uzbruka nespārnuoti divkāji LP. VII, 73. spārnuotās stundas J. R. V, 163. spārnuota valuoda Vēr. I, 137. spārnuotus vārdus Stari II, 501.

Avots: ME III, 988

I spuõgs Ekau, Grünwald, Siuxt, Bershof, Bauske, Schibbenhof, Grenzhof, = spuoks: spuogi (auch in Planhof, Nötk.) jeb maži cē̦lušies nuo tādiem cilvē̦kiem, kas paši sev galu padarījušies LP. V, 64. spuogu stunda, die Spukstunde Brasche.

Avots: ME III, 1034

stundenis, die Uhr, Sanduhr (smilšu stundenis MWM. VI, 750), Schlaguhr L., U., Infl.: stunden[i]s stundas ātri skaita Vēr. II, 10. saules stundenis, die Sonnenuhr Elv., L., U., Brasche.

Avots: ME III, 1107

stuñds (unter stuñda): auch Pussen; lai viņš tam stundam i[r] pa˙galam Schrunden n. FBR. XIII, 106.

Avots: EH II, 596

tukšs,

1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;

2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;

3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;

4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;

5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,

a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);

b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,

1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;

2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;

3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye ⁱ ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.

Avots: ME IV, 256, 257, 258

tũļa Arrasch, Bauske, Jürg., Kurs., Ruj., Salis, Salisb., Selg., Stenden, Widdrisch, tûļa Erlaa, Gr.-Guschh., Kalz., Kl., tûļa ² MSil., tūļa ² Bers., Golg., Prl.. Sessw., Stom., tūļa U., Spr., Lenzenhof n. Etn. II, 17, Dond., Fest., Lasd., Laud., comm., wer mit nichts fertig wird ("kam darbs neveicas") U.: es tā tūļas negribēju, man tas tūļa (Var.: tūlis) gadījās: divi stundas kājas āva, trešuo jūdza kumeliņu BW. 21872. man zūd . . . cerības uz šuo tūļu . . . tas ne˙kad nevar saņemties un ne˙kuo neizdara Janš. Bandavā I, 286. kamē̦r tie tūļas uzsliesies nuo migas Veselis Saules kapsēta 116. tūļu pasteidzināja drīzāk ar dziesmiņu . . . BW. I, S. 330. Zu tūls II.

Avots: ME IV, 281

tuntelêt, tuñtulêt Karls., -ẽju,

1) tuntelēt U., (mit ùn ² ) Warkl., tuntulêt U., Vīt., (mit uñ) AP., Arrasch, Bauske, Drosth., Jürg., Ruj., Schujen, Stenden, Wolmarshof, (mit ùn ² ) Gr.-Buschh., Warkl., tuntuļât Nigr., Siuxt, (mit ùn ² ) Schwanb., -ãju, tuñtuļuôt Bauske, Dond., Salis, Salisb., Segewold, Selg., Wandsen, (mit ùn ² ) Adl., Adsel, Bers., Golg., Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, eintunkeln, einmummeln, in viel Kleidungsstücke einhüllen
U.;

2) tuntulêt Vīt., tuntaļuôt, tuntuļuôt, trodeln; etwas langsam, ungeschickt tun:
tuntuļuo vakara māsa! divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu BW. 16939. visu vakar[u] tuntaļuo gar vienu galvu 21081, 2. es deviņas (=dziesmas) izdziedāju, tu vēl vienu tuniulē 856;

3) langsam gehn
(tùntuļuôt ² ) Saikava; sich langsam bewegen: Steņģene lūkuoja tuntuļuot viņai pakaļ Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 127. ciņuos tuntuļuoja kaut kas balts (auf einen Hasen bezogen) Veselis Saules kapsēta 123; tuntuļuôt "pa kājām tīties; eilig, ein wenig wackelnd gehen". Refl. -tiês,

1) tuntelêtiês Bewershof, tuntulêtiês N.-Peb., Vīt., tuntuļuôtiês Bewershof, Brucken, Erlaa, Grünwald, Pērse, sich einmummen, sich in viele Kleidungsstücke einhüllen;

2) tuñtulêtiês Kand., tuntuļuôtiês Hasenpot u. Grobin n. Etn. III, 66, Morizberg, Naud., trödeln:
tad ta nevar ne iztaisīties! tuntuļuojas vien stundām gar tādu nieku Naud. tunt- kontaminiert aus tut- (in tutelêties I, tutinât II

1) und tent- (in tentelis) resp. tint (in tintetêt)? Anders Walde Vrgl. Wrtb. I, 710. D. dial. tunteln verwickeln; zögern,
(bei Frischbier II, 415), das sonst als das Original des le. Worts gelten könnte, dürfte baltischen Ursprungs sein.

Avots: ME IV, 265

tuže̦kla, = tuža: tuže̦kla tā dē̦lu māte: divi stundas mici lika, trešuo sēja pieres drānu BW. 24662, 2.

Avots: ME IV, 277

upurêt, -ẽju,

1) opfern:
u. kādas stundas latviešu valuodai Aus. II, 3;

2) beisteuern
U.;

3) Opfer einsammeln
Spr. - Refl. -tiês,

1) sich opfern;

2) betteln
Ruj. n. U. Aus uperēt.

Avots: ME IV, 301

uztapt,

1) auf etw. gelangen
(perfektiv), hinaufgelangen Amboten, Bassen, Dunika, Ekengraf, Pilten, Rutzau, Sauken, Schrunden, Stenden: uztapt uz īstā ceļa. grūti nācās uztapt kalnā. viņš nevar uztapt pa kalnu augšā Bassen. pakritis, nevar uztapt vairs augšā ehenda. (fig.) viņš uztapis augstu (hat einen hohen Posten erreicht) dienuot Pēterburgā Stenden;

2) zum Sprechen verleiten
Stenden: runājām par meža darbiem, bet es zinu, kas šim ģeld: uztuopu par medībām, kâ viņš saka, tâ 3 stundas runāja Stenden;

3) = iztapt 2 Lubn.;

4) das Gespräch leiten auf:
pielabinādamies baruonam uztapuši, kas tam patīk Stenden;

5) auf etw. kommen:
tuo es nevaru uztapt, ich kann nicht darauf kommen Für. I (unter tapt).

Avots: ME IV, 391