Paplašinātā meklēšana

‡ àizsukât,

1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;

2) (Flachs) zu hecheln anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt):
aizsukājis linu sauju un pametis A.-Ottenhof;

3) hin-, wegeilen
Dunika, Lemburg u. a.

Avots: EH I, 53

‡ apsukât,

1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;

3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.

Avots: EH I, 118

atsukât, ‡

3) wegessen (von schnellem Essen gesagt)
Dunika: puisē̦ns atsukājis pusi de̦sas gabala.

Avots: EH I, 172

atsukât,

1) tr., abhecheln, ab-, zurückkämmen:
matus;

2) intr., herbeieilen.

Avots: ME I, 199

ìesukât, tr.,

1) anfangen zu kämmen, ein wenig kämmen:
nāc, es tev iesukāšu galvu Dīc. I, 62;

2) den Buckel schmieren, ein wenig wichsen, prügeln:
vakarā tuo saimnieks mazliet gan iesukāja MWM. VI, 193;

3) pickeln, schmausen, sich gütlich tun:
tad ta iesukājām!

Avots: ME II, 74

[iẽsukât Wolm., = iẽskât.]

Avots: ME II, 74

‡ izsukât, ‡

4) ausbürsten; figürlich vom Coitus:
lai viņu ar ... smukuo suku labi izsukā Anekd. IV, 326. ‡ Refl. -tiês, sich (das Haar) auskämmen: izsukājusies un sapinusies matus Janš. Dzimtene V, 189.

Avots: EH I, 484

izsukât, tr.,

1) auskämmen:
galvu, matus; pieri, das Haar von der Stirn zurückkämmen: es skatījuos viņa izsukātā pierē un pieaudzē̦tā pakaklē Kaudz.;

2) aufessen:
visu bļuodu putras;

3) durchprügeln:
nerātni.

Avots: ME I, 807

nùosukât,

1): n. ve̦zumu, mit dem Rechen eine Heu-, Stroh-, Getreidefuhre ringsum abputzen, damit die losen Halme sich beim Fahren nicht auf den Weg streuen
Frauenb.

Avots: EH II, 92

nùosukât [li. nušukóti], tr.,

1) abkämmen, abstriegeln, abputzen:
matus; zirgus ar sukām, ar skrāpi. atjāj Jāņa vakarā nuosukātu, nuoglaudītu BW. 32933;

2) abhecheln;

3) aufessen:
viņš nuosukājis ve̦se̦lu nuku maizes;

4) ab-, durchprügeln:
tē̦vs rājas, suolīdams nuosukāt MWM. X, 434;

5) zurücklegen:
sešas jūdzes lēkšus braucu, kâ sukāt nuosukāju BW. 29768. [Refl. -tiês, sich abkämmen.]

Avots: ME II, 861

pãrsukât, tr., überhecheln, überbürsten, überkämmen: linus, drēbes, matus.

Avots: ME III, 179

pasukât, tr., ein wenig kämmen, bürsten, striegeln: matus, bārzdu.

Avots: ME III, 109

pìesukât, ankämmen Spr.: matus.

Avots: ME III, 298

sasukât,

1): sieks kartupeļu, trīs mārciņas gaļas ... - voi ... kāds var tādu lē̦rumu uz reizes s.? Jauns. Raksti VIII, 343;

4): sievietes ... labi s. Apsk 1903, S. 66.

Avots: EH XVI, 452

sasukât, tr.,

1) zurechtkämmen; fertigkämmen:
matus. gludi sasukāts jaunkungs A. XX, 136. matu sasukājums A. XX, 46, die Frisur;

2) aufessen:
es sasukāju divas lielas karšas Grünh.;

3) fertighecheln:
s. daudz linu;

4) durchprügeln.
Refl. -tiês, sich zurechtkämmen, sich fertigkämmen: Grauds nuomazgājās un sasukājās A. XXI, 199.

Avots: ME III, 750, 751

sukât,

1): bürsten
AP.; s. galvu Sonnaxt; ar susekli matus s. Siuxt; s. (striegeln) zirgu ebenda; vilnu s. Druw., Ramkau; linus s. (die Samenköpfchen abhauen) Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt, (hecheln) Siuxt, Sonnaxt;

2): auch Dunika, Mahlup, Mežamuiža (Grenzhof), Siuxt, Sonnaxt, Wessen;

3): auch Laidsen, Mežamuiža (Grenzhof), Sonnaxt;

4): auch Saikava; viņš tik sukājis, kamē̦r mājā Salis. tagad bē̦rns jau sukā, kur tik grib Kaltenbr.;

5): sich energisch betätigen:
nu tikai sukāsim braukt! Diet. s. ar pļaušanu visu dienu Heidenfeld. sukā tik virsū ar pļaušanu (beeile dich mit dem Mähen)! Seyershof. s. ar ēšanu ebenda. sukā (ist energisch eine Zeitlang beschäftigt) ar drēbes velšanu Kaltenbr. pa kaimiņiem sukā rāties, ka skan vien Siuxt. nu tik sukā ēst ziemassvē̦tku biezputru Apsk. 1903, 83. nuo rīta sukā līt (es regnet stark), lai čīkst Siuxt. tad nu sukā lietus! Frauenb. neganti sukā (regnet) BielU. Refl. -tiês: "2" ME. III, 1117 durch "2" zu ersetzen; ‡

3) energisch sich betätigen:
sukājies tik ar pļaušanu, ka dabū sestdienas vakaru! Seyershof. paraduši visi s. ap vienu bļuodu Laidsen; ‡

4) verschiedene Gänge tun
Seyershof: viņa katru dienu sukājas pa lauku (iet ciemā vai uz pilsē̦tu). Subst. ‡ sukâšana, das Kämmen: par galviņas sukāšanu BW. 13646, 6; ‡ sukâtājs, der Kämmende: galviņas sukātāju BW. 4640.

Avots: EH II, 600, 601

sukât,

1) bürsten
U., Bielenstein Holzb. 706, striegeln U., kämmen U., hecheln U., Bielenstein Holzb. 373, Ronneb., (Wolle) kämmeln Bielenstein Holzb. 373; reinigen Wessen; durcharbeiten Mag. IV, 2, 149: galvu manu sukājat! BW. 16908. sukājiet, pucējiet, vediet drīzi istabā! nesukātas... nevediet! 16896. svārkus sukāt A. XX, 372. puišiem jānuosukā (jānuotīra nuo puogaļām) 2000 šauju par dienu Etn. III, 89. sukât (= nuo pakulām tīrīt) linus Dunika. Dazu das nomen actionis sukâšana (linu sukāšana Etn. III, 89) und das nomen acti sukãjums (par galviņas sukājumu BW. 4384, 8 var.);

2) prügeln
Ronneb., Salis, Wolm.: es tevi sukāšu LP. III, 99. sukā tam par muguru Memelshof. vīrs sukājis (sievu) un sacījis Etn. IV, 171. tuos sukā par abi gali I, 112;

3) tüchtig essen
Kav., Ronneb., Salis: kuo gaidīt, - sukā nuost! LP. IV, 6. tu jau sukā labi ilgi; vai nebiis par grūti? Saikava; saufen A. 1897, S. 481: bet tad sukāja krietni Aps. J. III, 27;

4) rasch gehen
U., Ronneb.;

5) sich energisch an etwas machen:
sukāt ar pļaušanu, ēšanu Memelshof. nu tik sukā iet LP. IV, 9 (ähnlich II, 19). sukā tūliņ art Kav. sukājam pūst, kuo tik var Janš. Bandavā II, 37. sukāsim nu vaļā (= sâksim)! Dunika;

6) intensiv bearbeiten
Nigr.: sukāt tē̦va tīrumiņus VL. Refl. -tiês,

1) sich kämmen
Spr.: saules meita sukājas sudrabiņa suseklīti BW. 33817. piektdien matus nesukāju...; piektdien Māŗa sukājās 34145; 2 einen Streit, Prozess führen Spr. Subst. sukâšanâs, mühseliges Fahren auf schlechtem Wege Seew. n. U. Vgl. li. šukúoti "kämmen".

Avots: ME III, 1117

‡ sukâtava Strods Par. vōrdn. 167 "?".

Avots: EH II, 601

‡ sukâtnes AP. "vilnas sukājamā mašīna (parasti pie dzirnavām)".

Avots: EH II, 601

uzsukât,

1): bārdiņa neuzsukāta A. Upītis Ģertr. 211. vecis nuoliecās un ar pirkstiem uzsukāja nuomītuo zâli Jauns. Raksti IV, 237.

Avots: EH II, 735

uzsukât,

1) aufbürsten
Dr., aufkämmen: u. matus Japana 16. ūsas nesējs arī bij uzsukājis A. XX, 221;

2) u. kam, jem. Prügel verabfolgen
Memelshof, Ruj.;

3) über das verabredete Gewicht hinaus hecheln (Flachs):
u. linus pāri nuorunātam svaram Lubn.;

4) ein gewisses Quantum (Hede, Flachs) hecheln:
u. pakulas auklu vīšanai Saikava. Refl. -tiês, sich aufbürsten, sich aufkämmen Spr. Subst. uzsukãjums, das abgeschlossene Aufkämmen, das Aufgekämmte, die Frisur: meitas augstiem matu uzsukājumiem Skuju Fridis.

Avots: ME IV, 386

ce̦rũzis, cē̦rūzis,

1) das Haar, namentlich das verwühlte
Kav.: [kur tu iesi ar tādu nesasukātu cē̦rūzi!] cē̦rūžuos ķerties, in die Haare fahren;

2) verwühlter kopf, Struwelpeter:
ak tu ciema ce̦ruzīte BW. 531; zu ce̦ra.

Avots: ME I, 376

ērķêt, hecheln ("linu saujai, kad galviņas ar izkapti nuogriêztas, ar sukām atlikušās galviņas ārā sukāt") Sauken.

Avots: ME I, 575

galenes, Pl. t., die Hede, "tie atkritumi, kas mīstuot nuokrīt zemē, un kuo salasa un pārmīsta" Siuxt, Salisb.; = galu pakulas, t. i. rupjas, pirmās nuosukātās pakulas Lasd. n. A. XII, 948.

Avots: ME I, 591

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

ìegreizs [PS., Wolm., Arrasch, iêrgeizs ² Bauske, Ruj., Salis, iẽgreizs Nigr., Jürg.], nicht ganz gerade, etwas schief: iegreizā celiņā sasukātiem matiem Jaun. mežk. 182. Adv. iegreizi: vecenīte raudzījās iegreizi Turg. Muižn. per. 11.

Avots: ME II, 18

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

izķemmêt, tr., auskämmen: matus (geniun: izsukāt); fig. ausessen: putru. Refl. - tiês, sich auskämmen, sich gehörig kämmen: tagad jau laika diezgan, var izķemmēties A. XX, 243.

Avots: ME I, 759

izvalcît, stückweise, einzeln herausziehen: [suns izvalcījis nuo trauka gaļu Mar.] izvalceju linu sauju pa vienai šķiedriņai BW. 27137, 1 [aus Schwanb.; izvàlcît ² "(auklas) izstaipīt (veļas izkāršanai)";"(mantas) izne̦sāt, izvalkāt";"(linus) izvilkt vijuot jeb vērpjuot" Mar.; "(linus) kulstuot jeb sukājuot izstaipīt, izlīdzināt" Bers.; "šai kuodeļā izvalcīju visus izsukātuos linus" Fest.; "izstaipīt": māte izvàlcīja ² aude̦klus dārzā balināšanai Mar.; hin und her wenden, umstellen, izgruozīt: izvalcīt krāsnī maizi Tadaiken, Lis. Vgl. auch izvalcêt].

Avots: ME I, 824

izvir̃gât, tr., auszupfen, ausrupfen: dē̦lu mātes pakaļiņa kuplumā, biezumā, meitu mātes pakaļiņa kâ virgāt izvirgāta (Var.: kâ sukāt izsukāta, kâ ar sluotu nuoslaucīta) BW. 23618.

Avots: ME I, 829

ķe̦ra, sehr langes, dichtes Haar: tādu ķe̦ru izaudzinājis, ka ne˙maz vairs pazīt nevar Naud. nevīžuo ne savu ķe̦ru izsukāt Wain. [ķe̦ras, Haarzotten Fockenhof.] Vgl. das echt le. ce̦ra.

Avots: ME II, 368

ķe̦ragalva, Zottenkopf: tautu meita, ķe̦ragalva, gaida kuošu vedējiņu ; atiet kuoši vedējiņi, ķe̦ragalva nesukāta RKr. XVI, 117.

Avots: ME II, 368

krẽpaînis: mit ẽ̦ AP., Ramkau, (mit ēp ) Renzen: krē̦paini, vai nevari sev galvas sasukāt! AP.

Avots: EH I, 651

I mats,

1) das (einzelne) Haar
mati, die Haare (gew. nur von Menschen gebraucht): balti, brūni, dze̦ltāni, gaiši, mīksti, sarkani, sirmi, tumši, spruogaini, izpūruši, savē̦lušies mati, weisses, braunes, gelbes, helles, weiches, rotes, graues, dunkles, lockiges, zerzaustes, verfilztes Haar. lai stāv mani vasku mati BW. 6570, 3 var., von blonden Haar. mati kâ sari, von struppigem Haar. mati me̦lni kâ čigānam Etn. IV, 3. Sprw.: gaŗi mati kâ leišam. lai pūst mati, kad nav tē̦vam ce̦pures. gaŗi mati, īss paduoms. aiz dusmām vai mati stāvu ceļas. mati ceļas stāvus nuo bailēm JK. III, 79. kas ve̦lnam vienu matiņu atļauj, tam viņš rauj visu galvu Plūd. Rakstn. I, 150. ņemt pie matiem Dīcm. pas. I, 59. matus apgriezt, nuogriezt, dzīt, sukāt, das Haar beschneiden, abschneiden, in Unfrieden leben. bijušas, kur nebijušas - matuos! un tad auļiem vien pie kunga Alm. Kaislību varā 128. - mati sāp, es ist Katzenjammer da Biel. n. U.;

2) das Haar, als Verkörperung des Kleinen, Unbedeutenden, eines äusserst geringen Abstandes, der Genauigkeit;
so häufig in der Verbindung uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. I, 66. vīrs tâ izdarījis uz mata tiesu nicht um ein Jota, gar nicht: par mata tiesu ar nav pārkāpis matā (pünktlich) četruos. matā ap tuo laiku, kad mē̦slu vešana muižā bij pašā spē̦kā Seib. nu tā tas gāja matu pa matam (in genauer Reihenfolge) tāļāk Alm. dē̦ls nuolēcies tē̦vā mats matā, ist dem Vater auf ein Haar ähnlich Mar.;

3) in genitivischen Verbindungen: matu gaļa, das knorpelige, sehnige, weisse Fleisch der Tiere
Lind. n. U.; matu zâles, Storchschnabel, Geranium L., U., fumaria officinalis. [Zu mest zur Bed. vgl. etwa r. мотáть "aufwickeln, aufwinden") als irgendwie geordnetes Haar?]

Avots: ME II, 566, 567

nelaĩks,

1): auch (plur. nelaiki) Nautrēni; kaidā nelaika dienā pasacēle viesulis Pas. VII, 340; schlechtes Wetter Perkunen;
‡

3) nelaiks Auleja, nelaiki Behnen, Marzenhof, Nötk., Wesselshof "nedienas": laicīt kaidam nelaikam, kad kaida slimība ci kas Auleja; ‡

4) nelaiki, Zeitmangel
Auleja: galva nesukāta - vis aiz nelaiku.

Avots: EH II, 14

pagluds: Adv. pagluži, ziemlich glatt: tā jau p. vērpj Oknist. p. sasukāti mati Lubn., Meselau. talka nuoritēja p. Saikava.

Avots: EH II, 133

pìeaûdzêt, voll wachsen lassen: skatījuos viņa... izsukātā pierē un pieaudzē̦tā pakaklē Kaudz. M. 22.

Avots: ME III, 237

plauki,

1) plaûki C., PS., Trik. (li. plaukaĩ "Haare"), plaûki ² Ruj., Salis, = plauka I Spr., Ronneb.: plaûki - tīrākās, labākās pakulas. Mar. n. RKr. XV, 130. par plaukiem Alūksnes pagastā sauc sīkas tinu škiedriņas; was im Weben vom Kamme abfällt U.;

2) Schneeflocken
Wend. n. U.;

3) Schelfer, Schinn
Warkl., (mit aû) Saikava : Māres dienā nedrīkst galvu sukāt, lai plauki galvā neme̦tas RKr. VI, 34;

4) Staub
Ruj. n. U.;

5) Mutterkorn
(auch me̦lni plauki) U. - Vgl. plauka; in der Bed. 5 dürfte es zu plaûkt I gehören (während Persson Beitr. 806 f. plauki 5 von plauki 1-4 und plauka nicht trennt).

Avots: ME III, 324, 325

‡ *purgalve "?": tautu meita, purgalvīte (Var.: cē̦rpa galva), gaida kuošus vedējiņus; atjāj kuoši vedējiņi, tai galviņa nesukāta BW. 16938 var.

Avots: EH II, 327

saglaũdît: saglaudītu (Var.: sasukātu) kumeliņu BW. 3095, 1 var.; 33591. kad kukulis saglàurdīts ² (vor dem Backen), tad ar pirkstu pārve̦lk krustu Linden in Kurl.

Avots: EH XVI, 408

sajàukt, tr., vermischen, verwühlen, verwirren, durcheinanderstören U.: kas dūņas sajauca upītes malā? BW. 1387. pāriet zuosis klaigādamas, ezeriņu sajaukušas BW. 637, 1. brūtes brāļi . . . sajauca jau sasukātuo galvu BW. III, l, 30. jaunpuisis tai sajauca matus ebenda 49, sajaukt kārtis, Karten taillieren. tu . . . sajauc visu dzīvi Apsk. v. J. 1903, S. 584. viņa, kâ saka, sajauc prātus Vēr. II, 926. sajauktas stīgas, verstimmte Saiten L. Refl. -tiês, sich vermischen, sich verwirren. Subst. sajàukšana, das Vermischen, Verwühlen, Verwirren: asins sajaukšana Vēr, I, 1383; sajàukšanâs, das Sichvermischen, Sichverwirren : šuo dzīvības parādību sauc par individu sajaukšanuos Vēr. II, 1181; sajàukums, das Vermischte, Verwirrte, die Mischung: niķeļa sajaukums ar dzelzi Konv. ² 1352, izsmēķējis . . . tādu sajaukumu Latv.; sajàucẽjs, wer vermischt, verwirrt.

Avots: ME II, 639, 640

sapickâtiês,

1) auch sapickāt, zusammenfallen, schliefig werden: maize sapickājusēs kâ galuoda Dond. maize sapickājuse viena pickā Dond. n. RKr. XVII, 50;

2) sich verwickeln, verwühlen:
mati sapickājušies, ka nevar izsukāt Dond.

Avots: ME II, 698

‡ savalcît,

1) "saluocīt" (gaŗāku drēbes gabalu; drēbju linus vērpšanai kuodeļā) PV. (mit àl ² ); "savilkt, sataisīt" (kuodeļu) Kalz. (mit àl ² ): savaicījusi katrai (scil.: meitai) lielu kuodeļu linu Pas. XV, 278. s. kuodeļu (= linus uz galda stiepjuot sataisīt vērpšanai) Druw. n. RKr. XVII, 85, (ņe̦muot tīri izsukātu linu griezeni pa saujām, izpurinuot un viegli saklājuot citu uz citas) Lubn.;

2) Schläge verabfolgen
Nötk.: es viņam krietni saval˜cīju.

Avots: EH XVI, 462

sikspãrnis PS., sikspārnis Deg., Natur. XXXVII, 1, 6, 7, RKr. VIII, 85, Wolm., Nigr., sikspārne Glück, L., U., sīkspārnis (?) LP. VII, 676,. Demin. sikspārnelis MWM. IX, 189, die Fledermaus: "sikspārnis ievelsies matuos", baida bē̦rnus, kas neļaujas sukāt galvu Nigr.; sikspārnis, eine Libelle. Nerft. - Nebst li. šikšnósparnis dass. als der "Lederflügler" zu siksna.

Avots: ME III, 837

šķirtne,

1) der Scheitel
U., (mit ir̃) AP., (mit ìr ² ) Bers., Erlaa, Golg. Kl., Lubn., Saikava: pār pašu galvas vidu balta šķirtne re̦dzama Dok. A. matiņi gludi sukāti, šķirtni vidū MWM. VIII, 242. māte skatās spuogulī, nuopūlējas ar taisnas šķirtnes pāršķiršanu Blaum. Skal. ug. 230;

2) eine Fuge
Döbner n. U., "sprauga" (mit ìr ² ) Gr. - Buschh.: saules seja... pa mākuoņu šķirtnēm... atklājās Janš. Dzimtene ² III, 81. kuociņi auga... saknītēm klints šķirtnēs turē̦damies Valdis Stabur. b. 17. dakstiņiem, kam šķirtnes piesvaidītas... kaļķiem Vēr. I, 898. lietus iespriezdamies pa mazākām šķirtnītēm Duomas III, 827. caur vārtu šķirtni MWM. VI, 328;

3) ūdens sķirtne, die Wasserscheide:
draudzes... daļu, kas atruodas Salacas un Pē̦rnavas upes ūdens šķirtnē A. Melnalksnis Mazsalaca 10. ūdeņu šķirtne starp Ziemeļu Le̦dusjūŗu un Bēringa līci MWM. VII, 394;

4) das Diaphragma
Dr.;

5) die Zäsur
Plūd. Llv. 176;

6) šķirtnīte ² , die Strähne
Saikava: kad ieskā galvu, tad pašķiŗ matus mazām šķirtnītēm.

Avots: ME IV, 46

‡ sklasts Rutzau, der Haarscheitel: sasukāt matus uz sklastu. Wohl ein Lituanismus; vgl. li. klãstymos "Haarscheitel" in Kurschats Wrtb., wo auch auf ein sklãstymas verwiesen wird, und sklaistė dass.

Avots: EH II, 505

skràpt C., PS., Wolm., Smilten, skràpt ² Mar. n. RKr. XVII, 117, Alswig, Vank., skrâpt ² Salis, AP., Schujen, kratzen (einmal); in Fehsen (mit à ²⁾ gleichbed. mit kasît (abru) und sukāt (luopus). Etwa aus skrāpêt + skrampt?

Avots: ME II, 890

skrũvêt, -ẽju,

1} schrauben
U.;

2) erpressen
U.;

3) locken
Golg.: sukājiet, skrūvējiet (Var.: pucējiet, puškuojat), ve̦dat drīzi istabā! nesukātas, neskrūvē̦tas istabā neve̦dat! BW. 16896 var. Aus mnd. schruven.

Avots: ME III, 899, 900

slakšêt, ‡

3) schallen
Seyershof: sukāt linus, ka slakš vien. dūči vien slakšēja, kad viņi rīkuojās ap gaļu. zuobi vien slakšēja (kuopā sasituoties).

Avots: EH II, 519

‡ II stùopât ² "sukāt (vilnu)" Warkl. (von alten Leuten gebraucht): s. vilnu Liepna ("dauzīt vilnu ar sakaltušām aitas zarnām"), Lubn. n. FBR. XVII. 138.

Avots: EH II, 598

sukatas "?": sukatas bē̦rnam vajaga izsukāt tūliņ, kâ piedzimst Vēr. Il, 656, Dric`e̦ni (gemeint seien damit vermeintliche Borsten auf dem Rücken).

Avots: ME III, 1117

I valcît,

4): auch (prs. val˜ku) AP., (prs. vàlku ² ) Druw., Fehsen, Golg., Kalnemois, KatrE., Saikava, Sonnaxt, Stom.;

5): linus v. (mit ài ² ; "sukāt"), pakulas atsukājuot Lubn.;

7): auch (prs. vàlku ² ) Saikava; sāka v. (schlagen?)
visus juodus ... pa istabiņu Pas. XIV, 174; ‡

9) "energisch etwas tun"
Druw.; līdz pusdienai kā v. nuovalcīju (= nuopļāvu) visu pūravietu.

Avots: EH II, 751

vickulis Stenden, vickuls Frauenb., Nigr., eine Menge Frauenb.; ein dichter Wirrwarr Frauenb., Nigr., "save̦lts muckulis" Stenden: siena, matu vic kulis Stenden. lini savē̦lušies tādā vickulā, ka nevar ne izsukāt Nigr. dzijas samudžinājušās visas vienā vickulā ebenda. strazds iestiepa īstu vickulu pakulu burķinā ebenda. vilnas vickuliņu Janš. (lūkus) savicināšu vickulā Janš. Mežv, ļ. I, 71 (ähnlich II, 349). kādu paunas vickulu Dzimtene ² I, 315. miglas vickuliem Dzimtene IV, 34. dūmu vickuļi JR. VII, 1. nuokrīt pa uguns vickuļam zemē Upītis St. 35. bites sacēlās vienā vickulā Frauenb. Zur Form vgl. muskul(i)s I.

Avots: ME IV, 577

I vir̃gât C., Serbigal, (mit ir̂ ) Ronneb., Smilt., Trik., (mit ìr ² ) Lis., -ãju, raufen, reissen, zupfen Plm. n. RKr. XVII, 86, Adl., Golg,, Lubn., Meiran, Meselau, N.-Peb., Vīt.; reissen, zerreissen, abtragen Sessw.: kuce̦ns virgā grāmatu, papīru, lupatu Golg. virgāt matus, linus Vīt. sīkstu ve̦lē̦nu aruot bij gan, kuo virgāt ders. saknes jāvirgā gruoziem Serben. meitu mātes pakaļiņa kâ virgāt izvirgāta (Var.: sukāt izsukāta) BW. 23618 var. kāds sāka virgāt harmōnikas Saul. I, 211. Refl. -tiês, sich, einander beissen, raufen, (scherzweise Lubn., Meiran) zanken Plm. n. RKr. XVII, 86, Adl., Grawendahl, Kosenhof, Meselau, Peb., Ogershof, Schwanb., Sessw., Vīt., (mit ir̃ ) Nötk., Drosth., Gotthardsberg; albern, lärmen Lubn., Meiran: virgājās kâ suņi Grawendahl. mūsu un viņsē̦tas suņi briesmīgi virgājās Sessw. bē̦rni virgājas Schwanb. zēni sāka matiem virgāties (einander die Haare raufen) Vīt. tad ta tie virgājas! Lis., Nötk. Zur Wurzel u̯er- "aufreissen, ritzen" (bei Walde Vrgi. Wrtb. I, 286)?

Avots: ME IV, 604, 605

‡ virza galva "?": tev ... v. g., tev galveņa nesukāta Tdz. 57821.

Avots: EH II, 789

zir̃nis (li. žìrnis "die Erbse"),

1) Plur. zirniņi BW. 2281, 3, die Erbse (pisum)
: Sprw. pliks kâ zirnis Br. sak. v. 1539. zirņiem druva nee̦cē̦ta BW. 11621. būs mums pupiņas, būs mums zirniņi 2281, 3. zirņu graudi 4053. iznīkst kâ zirņa grauds Br. 197. beŗ kâ zirņu (s), sagt man von einem schnell Sprechenden Kav. tādu nuoplīsušu nuo zirņiem nevar dzīt laukā, sagt man von einem, der alte, zerrissene Kleider hat Frauenb. zirņu ēdiens, eine Speise - gekochte, zerstampfte Erbsen mit Fett Frauenb. - zirņu krūms, Erbsenbaum, -strauch (caragana arborescens Lam., frutescens DC.) Konv. 52. - zirņu tārps, bruchus pisi Wid. - baltais zirnis, gemeine Erbse, Gartenerbse (pisum sativum L.) RKr. II, 75; Konv. ² 182; e̦ze̦ra zirnis, die Stachelnuss Karls.; gaiļa (Konv. ¹ 494) od. gaiļu (RKr. II, 74) zirņi, Schneckenklee (medicago falcata L.); me̦lnais zirnis, orobus niger L. Druva III, 432; meža zirnis, orobus tuberosus L. Zehren (?); pe̦lē̦kais zirnis, die Felderbde (pisum arvense L.) RKr. II, 75; peļa (?) zirnis, vicia hirsuta Koch. Druva III, 733; četrsē̦klainais peļa z., vicia tetrasperina Mnch. Lubessern; peļu zirnis (zirnītis Latv.), vicia cracca L. Wid.; vicia saepium Ahsuppen; puķu zirņi Frauenb., Salis od. schlechthin zir̃nis Burtn., Drosth., Lappier, Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., N. - Peb., Ruj. - Thorney, Schujen, Smilt., Wenden,Wesselshof, wohlriechende Erbse; nach Bezzenbergers Le. Di. - St. 177 ist zìrnis ² in Andrepno das Herzkraut (diclytra formosa); purva zirnis, lathyrus paluster L.; saldi zirņi, Zuckererbsen U.; vanaga zirnis Gr. - Buschh., Oknist, vanagu zirņi U., vanagu zirnīši Mag. XIII, 3, 61, die Vogelwicke (vicia cracca L.; s. auch vanagzirņi); zirnīši Lennew., eine Art Wicke (in Wiesen wachsend); vanaga zirnis, vicia saepium Wid.; vēja zirņi Konv. ² 2323, Frühlings-Platterbse RKr. II, 73;

2) Plur. zìrņi ² Mar. n. RKr. XV, 145, N. - Rosen, die Pocken;

3) zirņi, Unebenheiten, Knollen im Garn u. dergl.:
nelāgā sukātas pakulas zirņiem (zirņuos) savilktas Stelp.;

4) acu zirnīši, Pupillen
Celm.;

5) vēja zir̃nis Nötk. "eine erbsenförmige Verhärtung im Körper".
Zu apr. syrne, r. зернó, serb. zȑno, got. kaurn, lat. grānum "Korn", ahd. cherno "Kern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 372 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 599 f.

Avots: ME IV, 729