Paplašinātā meklēšana

netĩrums, das Unreine, Unsaubere; der Plur. netīrumi, der Schmutz, Unrat: mēslenīcā bijuši sakrājušies daudz netīrumu LP. V, 165. bijuši iesieti cūku netīrumi

Avots: ME II, 737

tĩrums, der Acker: Sprw. tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā RKr. VI, 906. kāds tīrums, tādi augļi 907. gabalnieki dabūjuši 1 ¹ / ₂ pūrvietas zemes katrā tīrumā Etn. I11, 133. tītumi kâ dze̦ltānas un sarkanas villaines Kra. Vīt. 108. tīrums vien, klajums vien BW. 26519, 1 var. lauka tīrumiņš 25917 var. pāri lietus gāja par tiem lauku tīrumiem 33683, 9. tautu neveiklītis dara lielus tīrumiņus Biel. 2183. Zu tīrs; vgl, tīri lauki (unter tīrs)" r. чистое поле u. a, bei Grünenthal Извѣстiя XVIII, 4, 138. Ursprünglich: eine gereinigte, gesäoberte Stelle.

Avots: ME IV, 204

‡ àizbìrzît, aizbir̂žuôt ² Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9

àizstìept, tr.,

1) spannend zumachen, vorspannen:
drēbi luogam priekšā;

2) hinwegschleppen:
aizstiepuši katlu uz dārzu LP. VII, 1141. Refl. -tiês,

1) sich erstrecken:
tīrums aizstiepās līdz kalna galam;

2) langsam hin-, weggehen.

Avots: ME I, 53

ârîgs,

1) geckenhaft, extravagant, ausser sich:
viņš tāds ārīgs, er ist extravagant. kad viņš tuo dzirdēja, tad viņš bija ārīgs, war er ausser sich (vor Wut);

2) ārīgs uz (von unersättlicher Grier), verpicht auf:
meita ārīga uz puišiem; zirgs ārīgs uz auzām;

3) ārīgs für ârẽjs, äusserlicht:
ārīgs st. ārējs spuožums, der äussere Glanz;

4) n. Etn. III, 145 ārīgs tīrums, mežs = ārējs od. āra t. m., ein Feld, ein Wald, wo guter Boden ist, wo schönes Gras, Laubbäume wachsen.
Dasselbe bedeutet ârîgsnêjs tīrums, mežs.

Avots: ME I, 242, 243

‡ atmañduôtiês Seyershof, = uzzinât: vistas jau atmanduojušās, kur miežu tīrums.

Avots: EH I, 155

[atžût

1) ein wenig trocken werden:
lai siens vēl atžūst Lemsal; tīrums pēc lietus jau atžuvis Saussen;

2) wieder trocken werden
Ruj.]

Avots: ME I, 214

avuotijs Saussen n. FBR. XIV, 72, quellig: a. tīrums. avuotija pļava, pakalne.

Avots: EH I, 190

‡ beigum, Adv., zu Ende (von einer Arbeit), fertig Seyershof: uotrs tīrums ar drīz būs b. Apokopierter instr. s. von bèigums?

Avots: EH I, 211

bèmberains, bè̦mbarains PS.],

1) knollig, knotig:
bemberains kuoks AP.;

2) ueben, hümpelig:
pļava, tīrums A. X, 2, 535;

3) kurzstämmig
U.;

4) zottig:
suns U.

Avots: ME I, 278, 279

‡ blaņģis, schwerer, wasserhaltiger, einschüssiger Grund Segew.: tīrums kâ b., nevar rudzus iesēt Golg.

Avots: EH I, 226

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335

ciêtnējs,

1) etwas hart:
cietnējs tīrums Lub., Fest., [cietnēji kāpuosti Ronneb.];

2) energisch, [abgehärtet, stark
Wid.]: cietnējs puisē̦ns Kaudz. M. 5.

Avots: ME I, 396

‡ ciñkuļaîns Lems., voller Hümpel; voller Ackerschollen: cinkuļaina pļava. c. tīrums.

Avots: EH I, 272

‡ dirvans (gespr.: dyrvonc) tīrums Bērzgale "ein Acker mit vielen Rasenstücken, der daher schwer zu eggen ist".

Avots: EH I, 322

‡ duôbuļaîns Ramkau, = duobulaîns: d. (mit uô) ceļš; ein unebener, gruftiger Weg Kalz. n. Fil. mat. 26. d. (mit uô) tīrums; ein Feld, dessen Mitte niedriger gelegen ist, als die Ränder ebenda. duobuļaina... istabiņa BW. 25789.

Avots: EH I, 349

‡ gaŗgruoda, ein längliches Feld ("gare̦ns tīrums") Heidenfeld; eine lange und schmale Wiese an einem Fluss Ramkau.

Avots: EH I, 385

‡ grāvijs Saussen, mit Gräben durchzogen: lauks (tīrums, zemes gabals) ir g., ja tur izrakts daudz grāvju FBR. XIV, 72.

Avots: EH I, 401

[ìegramstît,

1) einharken:
iegram̃stît salmus paspārnē Ruj.;

2) zu harken anfangen:
tīrums palika iegramstīts Ruj.;

3) ein wenig worin zusammenraffen, - scharren:
iegr. zirgam auzas PS.;

4) ein wenig fressend zu sich nehmen:
guovis nuo rīta jau kuo iegramstījušas Lis. Refl. - tiês,

1) ein wenig (fr)essend zu sich nehmen:
viņš jau drusku iegramstījies Wolm., Bauske;

2) sich verwickeln in, sich einmischen in:
viņš ar tai lietā iegrastījies Jürg.;

3) sich oberflächlich einüben in:
viņš drusku iegramstījies vācu valuodā Wandsen.]

Avots: ME II, 17

izburbt,

1): aufwallen
Diet.; nuo liela slapņuma pļava izburbuse Warkl. tīrums irburbis Nautrēni, Warkl.;

2) dick, schwammig, fett werden
Diet.: re̦sns un izburbis cilvē̦ks Saikava. sarkanas, izburbušas sejas Veselis Saules kaps. 88; ‡

3) = izburbêt: izburbis le̦dus Kal.

Avots: EH I, 437

izļurgt (unter izļur̂kt ),

1): izļurdzis ceļš, tīrums Adsel, Mesoten, Lubn. izļurgusi pļava C.; ‡

2) = izļuodzîtiês 1: miets izļurdzis Wandsen, Warkl.

Avots: EH I, 464

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kakalžņaîns, voll harter Lehmktumpen: k. tīrums Mar.

Avots: EH I, 575

kalˆnãjs, ‡

2) Adj., = kalˆnaîns: kalnāja zeme Warkl. k. tīrums ebenda.

Avots: EH I, 578

klajums,

1) eine freie (waldlose) Fläche:
tīrums vien, klajums vien līdz maniem bāliņiem BW. 26519. tīrumā, klajumā laižu tautu kumeliņu 14580. pa krūmiem un pa klajumiem tie uošņā, kašņā, brien un skrien JR. IV, 95. kumeļam nama kaktu, man istabas klajumiņu BW. 19041, 1;

2) die Öffentlichkeit,
so namentl. der Lok. klajumā: kur tie tautu brāļi, māsas, nākat visi klajumā, treten an die Öffentlichkeit, tretet offen auf BW. 25257. ja duosiet divi simti, tad vedīšu klajumā 13655, 3. lai stāv mana valuodiņa ir nelaista klajumā 9616. ja kāds vārdu izgudruojis, lai tuo ceļ klajumā, dero mache es bekannt, veröffentliche es Kronw. klajumā (= klajā) nākt, offenbar, ruchbar werden. [klajumā laist U., veröffentlichen; klajumā (iz)vest U., ans Licht bringen, zur Welt bringen (gebären)];

3) das Freie, -
klajumā, ins Freie unter die Leute: kad es tiku klajumā, palē̦kdama mutes devu BW. 10246. laidiet mani klajumā 17572.

Avots: ME II, 210

‡ I krepele "biezs, sakaltis netīrums" Seyershof: ābuoli saplaisājuši un me̦lnas krepeles ap plīsumiem. Vgl. krepeles.

Avots: EH I, 649

[III kul˜dains Ruj., Binsenkungen aufweisend: k. tīrums.]

Avots: ME II, 305

‡ kur̃maîns, an Maulwürfen reich: k. gads AP. k. tīrums Warkl.

Avots: EH I, 679

I laîda,

1): ādu sagriêž laĩdās (in schmale Streifen)
Siuxt. nuogriêž, kādu laĩdiņu nuo vidukļa ebenda. tur tīrums, tur pļava - viss vienā laîdā KatrE. kad sāka kliegt, viņam valuoda gāja vienā laîdā ebenda. viss vienā laîdā, iznāk Oknist. mūsu lādēm vāki ir vienā laîdā (sind eben) AP. izšuvās sev kleitus vienā laîdā (in einem Stück, ohne Teilung in Rock und Bluse) ebenda. visa būve bij vienā laîdā ebenda. ejuot ē̦kas divstāvu laidai ("?") gar galu gaŗām Janš. Līgava I, 184;

3): ‡

g) laîda saucama; kad uzliek lieku dzelztiņu izkaptij pie pē̦das gar mugaru Heidenfeld; ‡

4) Freiheit
Druw,: luopi palikuši savā laĩdā Zögenhof.

Avots: EH I, 711

làse: mit â ² PlKur., Roop n. FBR. XV, 145,

1): auch (mit â ² ) AP., Siuxt, (Tropfen)
Frauenb.: lietus līst làsēm ² Meselau; s. auch oben S. 721 unter lase;

2): ein leerer Fleck im Getreidefeld
Seyershof (mit â ² ): viens miežu tīrums ir labs, bet uotrs ir lāsēs. tam gan labība lāsēm vien: sē̦kla nav augusi. Scheftelowitz KZ. LVI, 165 stellt zu diesem baltischen Wort auch arm. lac·, "Träne".

Avots: EH I, 729

‡ lâse̦ns ² Seyershof, = làukumaîns 2: l. rudzu tīrums.

Avots: EH I, 729

I laũks (li. laũkas, [apr. laucks "Feld", ai. lōká-ḥ "freier Platz", ahd. lôh "niedriges Holz, Gebüsch", la. lūcus "Hain"]),

1) die Waldblösse, Lichtung, waldlose Fläche im Walde:
re, kāds lauks te mežā Mat.;

2) das Freie, das freie Feld, im Gegensatz des von den vier Wänden eingeschlossenen Raumes, auch des Waldes od. der Stadt:
visu dienu pa lauku skraidīt, den ganzen Tag im Freien, draussen umherlaufen. Sprw.: mežam ausis, laukam acis. laukus ieguodīt, nuokuopt, nuovākt, die Ertne von den Feldern einheimsen. uz trim laukiem zemi apstrādāt. uz laukiem dzīvuot, auf dem Lande wohnen; nuo laukiem pilsē̦tā ienākt, vom Lande in die Stadt kommen. Besonders häufig der Lok. laũkā,

a) hinaus, heraus:
tūliņ pa durvīm laukā! tē̦vs nāk nuo istabas laukā. laukā entspricht dem Präfix

- iz, bezeichnet aber die imperfektive Aktionsart: lai kāpjuot nuo ratiem laukā, möge er aus dem Wagen steigen. Dadzis zuobuo cilvē̦kus laukā, foppt die Menschen Saul. kad puiši neredzēja, ārdīju (das Gestrickte) ārā (Var.: laukā) BW. 7157. saki vien droši laukā! heraus mit der Sprache! tas kumeļš mums gāž sē̦tu laukā, das Füllen zertrümmert unseren Zaun Kaudz. M. kad tu izputē̦tu laukā! dass du zugrunde gingest! LP. VII, 621. Vielfach so elliptisch in Verwünschungen: kad tevi jupis (piķis, ve̦lns) laukā!

b) draussen, im Freien, vor der Tür:
laukā sala kumeliņš BW. 14813. guli, guli, meitiņa, dieniņa laukā 7643. vakars jau laukā LP. Vi, 54;

3) oft promiscue mit tīrums "Acker",
zuweilem jedoch von ihm unterschieden, indem tīrums den Acker, lauks dagegen freie Fläche bedeutet: tev piede̦r purvi, meži, man lauki, tīrumiņi Tr. IV, S. 158. visapkārt upe te̦k, vidū lieli tīrumiņi (Var.: vidū lauka tīrumiņš, der Acker auf freier Fläche, vidū lauki, tīrumiņi) BW. 25917. braukšu lauka tīrumā Zirau. papuves lauks, das Brachfeld;

4) kaŗa lauks, der Kriegsschauplatz,
kaujas lauks, das Schlachtfeld;

5) fig., das Feld, Gebiet:
šuos virzienus, kāduos darbuojas strāvas magnētiskie spē̦ki, nuosauc par magnēt. spē̦ka līnijām, un tās te̦lpas, kuŗās tie darbuojas, par magnēt. spē̦ka lauku Konv. ² 820;

6) das Feld, Gebiet, Fach:
darba lauks, das Arbeitsfeld: dižani strādnieki visāduos darba laukuos Aus. te paradumu tiesībām plašs lauks atveŗas Etn. III, 5;

[7) vienu lauku, über und über, durchweg:
nuopempis vienu lauku, über den ganzen Körper geschwollen U. - Als "Lichtung" eigentlich das substantivierte làuks "blässig", vgl. W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 798 f. Wood AJPh. XXIII, 203, Walde Wrtb. ² 444, Trautmann Wrtb. 151].

Avots: ME II, 426, 427

lĩgât,

2): ej, pluostiņ, līgādams! Tdz. 52056 (aus Linden in Kurl.). redzēja ... pa tiem (scil.: ceļiem) līgājam savu Jukumu lē̦nā gaitā ar mazuo, pakūduo luosīti Janš. Līgava II, 307;

6): vējš lìgā ² kuoku Saikava. l. bē̦rnu, šūpuli ebenda, Warkl.;

8): sich beugend und bewegend (eine Arbeit) verrichten
Liepna: man vuss itis rudzu tīrums jālìgā ² (= jāpļauj). Refl. -tiês: visi meži lìgājas ² , kad vējš pārskrien Saikava. jī līgājas šūpelī Pas. X, 302 (ähnlich in Bērzgale, Warkl.).

Avots: EH I, 748

‡ màlijs ² ,

1) "māla lauki" PV.: sēj kalnā, mālijā (Var.: mālājā)! BW. 28320, 2;

2) lehmhaltig
(vgl. dazu Kauliņš PBR. XIV, 70) Lasd., Prl.: m. tīrums, ceļš, PV. mālija zeme Fest.;

3) lehmfarbig
Gr.-Buschh., Oknist, Sussei, Wessen; "orange" Sonnaxt.

Avots: EH I, 791

‡ mālīns PV. "tīrums, kas ir mālijs" (Subst. ?).

Avots: EH I, 791

mê̦sluôt, ‡ Refl. -tiês;

1) "nuostīguoties" PV.: kad aplecinuot guovs nemē̦sluojas, tad viņa vēl nav apgājusies ar šuo reizi;

2) sich (von selbst) düngen
PV.: tīrums mē̦sluojas, kad papuves zâli nenuogana, bet apaŗ līdz ar sūduojumu;

3) Zaubereien treiben, ("pesteļuoties"): saimnīca, kas ... mē̦sluo[ju]sies Pas. XV, 500 (aus Plm.).

Avots: EH I, 809

nùoar̂t,

1): nuoara kalnu; ar laiku tīrums izlīdzinājās Warkl.; ‡

2) n. zemi, Land abnutzen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; nuoarta zeme Diet., = nuõra; ‡

3) längere Zeit bzw. bis zu einem bestimmten Zeitpunkt pflügen:
kalps ... nuoara līdz vē̦la vakara Pas. XII, 261; ‡

4) "ar mieta arklu pluostu apturēt" Saikava: pluostus pavada pluostnieki, ... ęjuot gar krastu ..., vaduot kuokus ar ķekšiem un vajadzīgās vietās pluostus nuoaŗuot, t. i. apturuot Latv. konv. vārdn., s. v. Plostošana. stipra, jauna rīcāga vajag, lai var pluostu n. Saikava. Refl. -tiês, ‡

2) versehentlich gepflügt werden
(perfektiv): šitij vaga man škībi nuoarās Saikava.

Avots: EH II, 30

nùobrâzt, [nùobrāzît L., abstreifen (die Haut)]. tr., abstossen, abbrechen, abschrammen [Ronneb.]: saknes nuobrāza viņam ādu Vēr. II, 225. tas spē̦ks, kas nuobrāzis nuo cilvēces netīrums Vēr. II, 605. aukas nuobrāztas egļu galuotnes JR. IV, 155. [vilkdams nuo malkas starpas cirvi nuobrāzu ruokai ādu Wessen.]

Avots: ME II, 764, 765

nuokaļņi (unter nuõkalˆnis): auch Oknist n. FBR. XV, 184, (mit ùo ² ) Kaltenbr., (mit uô ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89: tīrums iet n. Kaltenbr. ragavas n. pašas skrēja Jauns. B. gr. ³ II, 216.

Avots: EH II, 51

‡ II uôsnains Lubn. "reich an uôsnes": uo. tīrums.

Avots: EH II, 744

[pa-uoļš "uoļi enthaltend" (?): šis tīrums tāds pauoļš Bers.; ein wenig mit Kieselsteinen untermischt: paùoļa ² zeme Lis., Adleenen, Lüdern, N.-Peb.]

Avots: ME III, 130

[pãrpļaũstît, tr.,

1) hier und da nachlässig abmähen:
tuo uzkalnīti pārpļaustījām Jürg.;

2) zum zweiten Mal nachlässig abmähen:
vajadzēs pārpļaustīt; būs glītāks tīrums N.-Peb.]

Avots: ME III, 170

[pãrsẽt,

1) von neuembesäen:
tīrums jāpārsēj;

2) (nicht ganz dicht, stellenweise) besäen, bestreuen:
ābuoliņš jāpārsēj ar ģipšiem. Refl. -tiês, sich säend überanstrengen: viņš sē̦dams pārsējies.]

Avots: ME III, 174

‡ pũdît AP., Ramkau, düngen: pūdīta zeme. pūdīts tīrums.

Avots: EH II, 341

pulksts, -s, gew. der Pl.,

1) pul˜kstis Smilt., Klunkerhede
L.; Klunker, Knoten in Flachs, Hede oder Garn: dzijs samigāta vienā pulkstī, ka nevar vairs pavediena atšķetināt Fest.; linu nuokulstas ir gatava pulksts Vīt. peles linus sakapājušas mīkstus kâ pulksti Vīt.;

2) Wurzel- und Unkrautbüschel od. Erdklumpen, die beim Eggen auf dem Felde entstehen
Druw. n. RKr. XVII, 74 (hier ein nom. pl. pulkstes, gen. pulkstu): kad tīrums ir bijis saaudzis ar zâli un kad tuo uzartu ecē, tad ecēšas save̦lk ve̦lę̄nu zâles un saknes piciņuos, kuŗus nuosauc par pulkstīm Etn. II, 97 (aus Druw.);

3) ein weiches Polster am Kummet
U.: seglinieks liek se̦dulkai cauršuvumā katra vietā mīkstu pulksti Fest.

Avots: ME III, 408

pupešaîns,

1) "?": Jurģa dienā vajaga miežu sēt, tad tie auguot pupešaini Etn. II, 127;

2) holperig, uneben:
p. tīrums, aude̦kls Schwanb.

Avots: ME III, 414

I ruõze,

1): ein gen. pl. ruõ zu in der Verbindung r. krūms Behnen n. FBR. XVI, 146; lai mana pādīte kâ r. zied BW. 1324; juriņu r., die Georgine
Diet.; kazu r. RKr. II, 74, lythrum salicaria; miežu od. rudzu r. Salis, miežu rùozīte ² Oknist, agrostemma githago; rudzu r. Anzen, der Mohn; agrostemma githago; ūdens r. Ramkau, nymphaea alba; kàula rùozīte ² Oknist, malva alcea; tīruma ruozīte U. (unter tīrums), convolvulus arvensis;

2): piena r. ir desmenī, kas tad pumpst Frauenb.

Avots: EH II, 393

‡ sadzēdêt, fest und hart werden: sadzēdējusi (bet ne sapelējusi) maize AP. ilgi nav lijis, tâ ka papuve sadzēdējuse (un nevarēs mē̦slu ieart) N.-Peb. s. var arī tīrums, kas ilgu laiku atmatā bijis ebenda.

Avots: EH XVI, 406

sir̃ms,

1): "bē̦rs ar baltu" (von Tieren) Grob.; sirma bārzda BW. 3763 var. abi labi - tē̦va pirkti kumeliņi; sirmais labs Rīgai braukt, bē̦rais labs baznīcai 29622, 1 var. rudzi jau me̦tas brangi sirmi Frauenb. tīrums ir s. ar rugājiem Seyershof.

Avots: EH II, 489

II skurbs Erlaa, Linden in Livl.,

1) "putnu bars";

2) ein Büschel
(?): ja tīrums nevienādi nuosē̦ts, tad labība aug skurbiem, t. i. vietām biezāka.

Avots: EH II, 516

I stabaîns,

1): šis tīrums nav ne˙kāds labais, juo ir stipri s.: tur blakus gabaliņiem ar mālu pamatu ir gabaliņi ar smilšu pamatu Jungfernhof;

2): "verfault Warkl. Zu stabs resp. stabji" ME. III, 1036 zu ersetzen durch "s. lietus Diet., Platzregen". Zu stabs.

Avots: EH II, 566

‡ trepjains Ramkau, = trepains: pļaujuot ar vienruoci, griezi aizcē̦rtuot ir īsāki, bet kuopiņu veļuot - gaŗāki, un tâ tīrums iznāk t. Zu trepe.

Avots: EH II, 693

usnaîns, = ušņaîns, voller Disteln: usnains tīrums Sessw., Warkl. u. a.

Avots: ME IV, 309

uzar̂t,

1) aufpflügen:
zemesgabalu... uzaris LP. V11, 465. rugāji vēl nav uzarti Alm. Kaislību varā 27, uzartais tīrums Vēr. l, 1405. uzardams, ecē̦dams apkārt grìezu velēniņu BW. 11116, 1 var.;

2) aufpflügen, pflügend an die Erdoberflāche bringen:
ve̦cu naudu uzart. Refl. -tiês,

1) sich aufpflügen:
zeme pate uzarās LP. III, 9. kaut birzē zeme uzartuos! Kurbads;

2) viņam (nejauši) uzarās uz akmens, es passierte ihm, dass er pflügend zufällig auf einen Stein geriet;

3) beim Pflügen an die Erdoberfläche gelangen:
man uzarās nauda.

Avots: ME IV, 315

vādze,

1) vàdze Ramkau, (mit à ² ) Bers., Butzkowsky, Festen, Kl., Kr., Linden (in Livl.), Saikava, Vīt., Warkl., Wessen, (mit â ² ) Frauenb., Karls., MSil., Schwarden, ein ungepflügt gebliebener Streifen im Felde
U., Lennew.; "izarums" N.-Peb.; Demin. vàdzīte ² , ein beim Eggen unberührt gebliebener Streifen auf dem Felde Gr.-Buschh.: ar vadzēm art U. tīrums aparts vādzēm Butzkowsky. platas vagas dze̦nuot paliek vādzes Vīt. ar nuo vietas, ka nepaliek vādzes! ders. nepamet vādzēm! Saikava. tur bija neliela vādze un uzme̦tuma sluoksnīte, kas ruodas aramā zemē Veselis Trīs laimes. atstāj vādzīti, lai re̦dz pa kurieni atpakaļ braukt! (beim Eggen gesagt) Gr.-Buschh.;

2) ein Fehler im Gewebe (ein breiterer Streifen im Muster)
Ekau, Grünw.; ein Fehler, eine Unebenheit beim Nähen ebenda: šis aude̦kls nuoausts vādžu vādzēm Ekau, Grünw. Auf ein li. *vogė deutet das Adverb vogė´tai: ãria sù võgiais oder vogė´tai (= palikdamas ben po vagą neišartos žemės) in Dusetos (nach K. Būga). Wohl (vgl. Leskien Nom. 124) nebst li. voga "Ackerscholle" zu vāga; vgl. auch vadze.

Avots: ME IV, 492

vārpataîns, reich an Quecken: v. tīrums AP., Jürg., Schrunden.

Avots: ME IV, 507

‡ vasarējs, Sommer-: v. (= vasarāja) tīrums Roop, vasarēja labība Grob., Gr.-Roop.

Avots: EH II, 759

‡ III velêklis Siuxt "slapjums, kur izmanāms arī netīrums": istabā jau tādu velēkli nevar taisīt.

Avots: EH II, 769

velgme,

1) die Feuchtigkeit
(mit elˆ ) Bers., Kalzenau, Meiran, Warkl., die Erfrischung: kūp miglas velgme Juris Brasa 75. pavasara velgmē rūgstuošs tīrums Ezeriņš Leijerk. Il, 39. tu manām cerībām lai velgmi ruod[i] Latv.;

2) "?": piekļaujuos ar... lūpām... pie tavu ruoku velgmēm baltām Akurāters Astras 69.

Avots: ME IV, 530

‡ zvirgzdijs FBR. XIV, 71, kiesicht, (Kies od. Kieselsteine enthaltend): z. tīrums (aber: zvirgzdains upes dibe̦ns).

Avots: EH II, 815