Paplašinātā meklēšana

‡ àizčapstinâtiês, für eine kurze Weile zu jappen (schnappen) anfangen: viņš aizčapstinājās Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 15

‡ aprutinâtiês (?) Warkl. "= ‡ apruõtinâtiês".

Avots: EH I, 110

čalkstinâtiês, plätschern: nelieli viļņi čalkstinājās ap laivu.

Avots: ME I, 402

‡ ìeaũkstinâtiês, sich erkalten: uz ganībām un pieguļām ieaukstinājušies ..., iekš smagām slimībām iekrīt Klefelda Padoms 97.

Avots: EH I, 502

ìepratinâties, etw. sich aneignen, Gewandtheit gewinnen: viņš jau labi iepratinājies kurvju pīšanā Dond. n. A. XII, 560. pie katra darba vajaga pa˙priekšu iepratināties Dond.

Avots: ME II, 53

‡ izsūkstinâtiês (?) Schwitten, izsūkstîtiês Trik., zur Genüge sūkstîtiês 2: nevar vien i.

Avots: EH I, 484

izvilstinâtiês, sich durch Betrug herausziehen U.

Avots: ME I, 829

knakstinâtiês BW. 12975, = knakstîtiês.

Avots: ME II, 242

knikstinâtiês, = knakstîties: tu puisīti, knēvelīti, kuo gar mani knikstinies (Var.: knakstinies) BW. 12975 var.

Avots: ME II, 246

‡ kņikstinât(iês), mit einem metalienen Werkzeug kleine Schläge versetzend, gewisse Laute erzeugen Stenden: dzirkalis visu dienu kņikstinās pie akmens.

Avots: EH I, 636

‡ nùočakstinâtiês, eine (kurze) Weile mit Behagen schmatzen: cūka ēda un nuočakstinājās Frauenb.

Avots: EH II, 37

[nùokusnît(iês) "einen Seufzer ausstossen" Bers.]

Avots: ME II, 803

‡ nùošmùkstinâtiês ² Meselau, = ‡ nùošmukstinâtiês.

Avots: EH II, 97

‡ nùošmustināties Gr.-Buschh., Sessw., = nùošmaũkstêtiês.

Avots: EH II, 97

‡ pašņakstinâties, ein wenig schmatzen (?): nuoblākšķēja kaŗuote, meistars [ēšanā iztraucē̦ts] vēl pašņakstinājās un iznāca Sudrabkalns V. b. l. ² 67.

Avots: EH XIII, 180

pìešļakstinâtiês, spülend an etwas rühren: piešļakstināties pie mūŗiem Dr.

Avots: ME III, 301

rakstinâtiês. s. rakstîtiês 2.

Avots: ME III, 473

‡ saaũkstinâtiês, = saaũkstêtiês: vilka svārkus mugurā, ka ... nesaaukstinātuos Stobe 1797, IV, 39.

Avots: EH II, 395

sašmàukstinâtiês ^2, gewisse, dem Eichhörnchen eigene Töne von sich geben: vāvere pa zariem bē̦gdama sašmaukstinājās Saikava.

Avots: ME III, 758

II satutinât(iês) "klusu sarunât(iês)" MSil.: vecenes būs atkal kuo satutinājušas tur pa kaktu Golg.

Avots: ME III, 769

‡ šļekstinâtiês Seyershof, zögern od. beim Arbeiten faul sein.

Avots: EH II, 645

‡ slupstinât(iês) Bers., etwas Heisses od. nicht Mundendes in kleinen Dosen essen resp. schlürfen: ēd! kuo slupstinies?

Avots: EH II, 529

šņaukstinâtiês, wiederholt ein wenig schnauben Ermes.

Avots: ME IV, 92

‡ šņikstinâtiês Stenden "?": viens iešņikstas, paliek klusu, tad atkal sāk š.

Avots: EH II, 653

tinâtiês, -ãjuôs Bers., Schwanb., Warkl., = tiņâties, tîties: ai nāburga stilbakāja, kuo ar mani tinājies! BW. 9322.

Avots: ME IV, 192

tītinâtiês "?": (ve̦ctē̦vi) sāka tītināties ap tabakas maku Veselis Netic. Toma mīlestība 168.

Avots: ME IV, 207

‡ uzskaistinâtiês, sich aufputzen, sich schön machen: sievietes ļuoti mīl u. A. Upītis Ģertr. 73.

Avots: EH II, 733

žâkstinâtiês ^2, freqn. zu žâkstîtiês, gähnen; trödeln: kuo žākstinies? vai labāki neiesi pie darba? Dobl., Schmarden.

Avots: ME IV, 796

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

atmîkstinât, auch atmîkstêt, tr., erweichen, eig. u. übertr.: tur viņa bij par nespējīgu atmīkstināt viņa sirdi Apsk. I, 549. Refl. -tiês, sich erweichen; ļauties atmīkstināties, sich erweichen lassen Pūrs III, 67. neizcieta tas un atmīkstinājās Vēr. II, 1316; kaulu atmīkstināšanās, Knochenerweichung Konv. ² 1527.

Avots: ME I, 178

atmininât, atmiñstinât Kand., fact., erinnern: tas atminstina se̦nuo prūšu dievu Lautb. Refl. -tiês, sich erinnern: minstinuos, minstinuos, bet nevaru atminstināties.

Avots: ME I, 177

atritinât,

1) fact., entrollen, loswickeln:
mazu papīra vīstuoklīti Purap.;

2) sich loswickeln, sich lösen, sich entfalien:
viņa skurināja dvieli, lai tas atritinātuos Blaum. pamazām sāka režģis atritināties Purap. dienas citpakaļ citas atritinājās nuo lielā mūžības kamuoļa Līb. kāzas atritinājās (cf. atrisināties) īstā ve̦claiku spuožumā Degl.

Avots: ME I, 186

ìešķetinât, tr., anfangen zu zwirnen, zu spinnen: diegu. pārrāva iešķetinātu duomu pavedienu A. XXI, 95. Refl. - tiês, sich hineinspinnen, hineinwirken: dzejnieks nuotikuma pavedienam liek iešķetināties darbībā Druva I, 250.

Avots: ME II, 76

izmitinât, tr., aus -, durchfüttern: luopus pa ziemu. [izmitināja tuos ar maizi Glück I Mos. 47, 17.] Refl. - tiês, sich durchfüttern, leben: nuometās, lai varē̦tu izmitināties St.

Avots: ME I, 772

izputinât, tr.,

1) ausstäuben:
drēbes, maisus;

2) ver -, zerstreuen:
tie ir kâ pe̦lus, kuo vējš izputina Psalm 1, 4;

3) zu grunde richten, ruinieren, liederilch verkommen, lassen, vertun, vergeuden, zerstören, vernichten, schmettern:
jūsu sieva duomā, ka es jūs izputinu MWM. XI, 292. puiši muižas gaitās saimnieka zirgus izputina Neik. īsā laikā izputinājis visu mantu LP. V, 318. zaļumballe izputina ve̦se̦lu dienu A. XX, 268. izputināšuot viņam visu pili LP. IV, 3. kaŗa spē̦ku izputināsi IV, 93. valdi gruožus, ka neizputina mūs abus V, 318. Refl. - tiês,

1) sich ausstäuben:
ej ārā izputināties;

2) sich ruinieren, zu grunde gehen:
negribuot vairs tâ izputinâties, kâ līdz šim Neik.;

3) zur Genüge st"rmen:
pa nedēļu bija gan izputinājies, gan izsnidzies MWM. VII, 130.

Avots: ME I, 787

izrubinât, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang rubinât II 1 Dunika: bē̦rns izrubinājās ve̦se̦lu stundu pie maizes kukuļa, bet ne˙kuo nevarēja atrubināt; "izkutināties" Dunika.

Avots: EH I, 477

kaĩtinât (li. kaĩtinti "erhitzen"), tr., necken, sticheln, durch Neckerei zum Zorn reizen, ärgern, reizen: kundziņš savu gaspažiņu ar ābuoli kaitināja (Var.: kairināja, karināja) BW. 28262. es tam tautu dēliņam sirdi vien kaitināju 24636, 1. dzē̦rājs vīrs dievu lūdza, vairāk dievu kaitināja 19910. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es viņus kaitināju BW. 8485. nekaitini suni: viņš iekuodīs. Refl. - tiês, einander necken, sticheln, zum Ärger reizen, scherzen: meitas un puiši savā starpā kaitinās. dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru pārspītēt: durties, kaitināties LP. VII, 1159. es jau tikai kaitinādamies vai pajuokuodamies tāda izrādījuos A. XI, 55. Zu kaist.

Avots: ME II, 136

metinât, tr.,

1) hinzufügen [z. B. eine zweite Sohle an abgenutzte Schlittenschleifen fügen
Bielenstein Holzb. 557, versohlen, eine Stütze geben, eine Anlage machen U.], schweissen, ansticken: braucat, ļaudis, uz Kuldīgu savas mēles metināt! BW 8355. Anniņai īsi svārki, eža ādu metināti 20509, 2;

[2) Geld aufwerfen
St.] Refl. -tiês, sich anticken, schweissen: platīna ļaujas kalties, stiepties un metināties Konv. ² 3198.

Avots: ME II, 607

I milinâtiês [?] "badināties, skuopuļuoties": šuoziem tik daudz tā darba, ka ne ēšanu nevar pagatavuot; te jau es tikai tâ milinājuos kâ mēr,a kažuoks Katzd. [Verschrieben für mitināties?]

Avots: ME II, 626

[mir̂kstinât Domopol, Warkl., Lautb. od. mir̂kstît ² (acis, prs. -stu) Lautb., = mirkš(ķ)ināt.] Refl. mirkstinâtiês, blinzeln: acu plakstiņi sāk ātrāk mirkstināties Līguotnis Stāsti I, 36.

Avots: ME II, 633

I mitêt, Refl. -tiês: vari ... iet uz e̦ze̦ru un tur m. (= mitināties) mierīgi Pas. XI, 92 (aus Kapiņi).

Avots: EH I, 819

mitinât (li. mìtinti "nähren"), fakt. zu mist

I, Aufenthalt und Nahrung geben, erhalten, ernähren:
[kuŗš saimnieks ņemsies tik daudz vē̦de̦ru mitināt? Janš. Dzimtene V, 250]. tad es tevi mitināšu BW. 29071. tas savu kumeliņu tik auzām mitināja MWM. VIII, 483; mitināma barība, Erlathungsfutter Dz. Vēstn. Refl. -tiês, leben, sich ernähren: tu mitināsies nuo savu ruoku darba Psalmm 128, 2. [tu nuo cita labuma vien gribi sevi mitināties Ahs. n. RKr. XVII, 39.] cirmenis mitinās nuo kuoku saknēm Konv. ² 3005. [mitinājaties, draudziņi, langt zu, Freunde, tut euch wohl und gut! Für. I.] cits gars tad mitinājās mūsu starpā Lautb.

Avots: ME II, 638

nùočâpstinât C., Mar., Lubn., die perfektive Form zu čâpstinât: glāzi gan˙drīz tukšu izdzēris, tas nuočāpstināja lūopas A. XIII, 2, 137. [ja mutē nav zuobu, tad nuočāpstina vien Grünwald, N. - Peb. muti vien nuočâpstināja ² Autz. mācītājs sprediķi tikai nuočāpstināja Plm.] nuo lielām sirdssāpēm lūpas vien nuočāpstināja A. XIV 1, 302. "nuo Rīgas ne˙kā "ātri nuočāpstināja (sagte jappend) ar bezzuobainuo muti Aldiņš Vēr. II, 1201. So auch, aber intr., das Refl. - tiês, [mit den Lippen od. mit der Zunge(ab) - schnalzen (perfektivi)]: runātājs nuočāpstinājas vien Druva II, 14. [nuočāpstinājas parasti pēc garda kumuosa Mar., Serben, Peb., Burtn. citi ēda un dzēra, mumsatlika nuočāpstināties Jürg., Neu - Wohlfahrt, Vank. zivs sausumā nuočāpstinājās vien Mar.; "resultatlos arbeiten" Rönnen.]

Avots: ME II, 770

nùosukstîtiês "?": nuosukstījās vien! A. XV, 165; ["schnüffeind gewisse Laute von sich geben": suns nuosukstījās vien N.-Peb., Bauske; "nuočāpstināties": n. pēc garda ēdiena Arrasch.]

Avots: ME II, 862

[pasutinât (li. pašùtinti), ein wenig, eine Zeitlang bähen: pasutināt veļu; brühen: pasutināt salmus ar karstu ūdeni; dämpfen: pasutināt katlā gaļu Jürg. Refl. -tiês, eine Zeitlang sich quästen (in der heissen Badstube), ein Schwitzbad nehmen: jākāpj uz lâvas pasutināties; slimniekam de̦rē̦tu vannā pasutināties Jürg.]

Avots: ME III, 109

pìemitinât, einen Aufenihaltsort geben, Obdach geben. Refl. -tiês, Zuflucht finden, sich aufhalten : šinī galā arī varēs paši piemitināties Purap. Kkt. 47.

Avots: ME III, 273

skàitît (li. skaitýti "zählen, lesen") Wolm., PS., C., Jürg., Serbigal, Neuenb., skaĩtît Rutzau n. FBR. VII, 116, skàitît ² Kl., Prl., Nerft, Preili, skaîtît ² Ruj., Salis, Iw., Līn., Gr.-Essern, Grünh., Widdrisch, Zögenhof, -u, -ĩju,

1) zählen; rechnen:
Sprw. iet suoļus skaitīdams. tas kuo meklē, skaita tev zuobus (d. h., befindet sich ganz in der Nähe). kuopā skaitīt, addieren U. - skaitīja veļu laiku nuo Mārtlņiem līdz 12. decembrim;

2) (Gebete) hersagen, aufsagen
U.: pātarus skaitīt, Gebete hersagen (eig.: den Rosenkranz abbeten) U. lūdz dievu jeb skaiti pātarus! Etn. 11, 75. skaitīt baušļus Kaudz. M. I, 4, die 10 Gebote hersagen. pakaļ skaitīt, nachsprechen. nuo galvas skaitīt, auswendig hersagen;

3) lesen
Rutzau, N.Peb., Fest., Wessen, Infl.: sēd vecītis, skaita grāmatā Pas. IV, 402 (aus Welonen). drukātuo skāitīja, bet rakstītuo nevarēja L. W. 1921, 47, 13. Refl. -tiês, um die Wette zählen: dievs ar ve̦lnu rauga uotru pārspēt: durties, skaitīties, kaitināties LP. VII, 1159. - Subst. skàitîšana, das Zählen; das Hersagen; das Lesen; skàitĩjums, das einmalige, beendete Zählen; Hersagen; Lesen; skàitîtãjs (li. skailýtojis),

a) wer zählt; hersagt, liest;

b) der Zähler (in der Arithmetik)
Konv. ² 522. Zu šķist.

Avots: ME III, 866, 867

šķetinât,

1) = šķeterêt; zwirnen, aus mehreren Fäden Zwirn machen U., Ermes, Salis, Wolmarshof, drehen, aufwinden, aufwickeln Mag. XX, 3, 183: dziju, viena vērpa, uotra auda, trešā diegus šķetināj[a] BW. 13250, 17. es tavus... matus ap ruociņu šķetināšu 23353;

2) abwickeln, losreffeln
Kl., Wessen: rudens nāk, jātin dziesmas kamuolā; kad atnāks pavasaris, pa vienai šķe̦te̦nāšu BW. 1029. viņš stāstu pavedienus šķetina ar lielu izveicību Vēr. I, 1151. tu manu dvēseli šķetini laukā Rainis Zelta zirgs 24;

3) stühmen:
sniegs šķetina (= pieputina) acis pilnas Salis. Refl. -tiês,

1) gezwirnt werden, sich aus mehreren Fäden vereinigen; sich abwickeln
(eig. und fig.); nicht vorwärtskommen, pinkern U.: galvā šķetinājas jaunas duomas Vēr. II, 550. darbu strādājuot šketinās... jautrākās valuodas MWM. X, 420. veikla tiesneša ruokās šī lieta sāka labi šķetināties Saikava. bikšu gali šķetinājas Memelshof, Saikava. smalki šķetinājās klusā mēnesnīca... krastmales niedrās Vēr. II, 92;

2) toben, lärmen
U.;

3) sniegs šķetinājas, es stühmt
W. - Livl. n. U.

Avots: ME IV, 31

šļakstaga, = šļakata: viļņi sašķīst šļakstagās Fest. mēs gājām šļakstināties un viens uotru ar šļakstagām pataisījām cauri slapjus Lub.

Avots: ME IV, 62

šļakstinât Golg., plätschern Dr., spritzen, ins Wasser schlagen, dass es aufspritzt Drosth., Fest., Lub., (šļakstinêt) Warkl.; klatschen: ar ruoku šļakstināt ūdeni Dr. viņš šļakstina meitai ūdeni acīs A. XX, 861. vilnīši vienmuļīgi vienādi šļakstināja Janš. Bandavā II, 84. zirgi šļakstina dubļus uz ratiem A. XX, 168. mēli šļakstinādams pie aukšlejām Kleinb. st. 33. šļakstinājis zuobus Etn. II, 86; LP. VII, 892, hat mit den Zähnen geknirscht. Refl. -tiês Bers., KL, einander bespritzen Fest.; energisch spritzen, plätschern: šļakstinuoties viens uotram sit virsū šļakatas Fest. ar mani laikam gribēsi šļakstināties Vīt. 80. kučieris tīrīja vāģus šļakstinādamies ar ūdeni A. v. J. 1899, S. 433. viņš pērās un šļakstinājās A. XX, 14.

Avots: ME IV, 62

‡ švārbât Bērzgale "kustināt". Refl. -tiês (s. ME. IV, 114): "kustināties" Bērzgale.

Avots: EH II, 660

II tàurêt ² : "burzīt" (mit au) Bērzgale. Refl. -tiês: "(tāsij de̦guot vai kalstaot) ritināties, grìezties taurē" (mit au) Adsel; "sagrìezties" (mit àu ² ) Meiran; de̦ga ..., taurējās ..., švirkštēja ... un sade̦ga Pas. IX, 523.

Avots: EH II, 669

I vietêt: mit ìe ² Fehteln; gaļu v. Bērzpils. Refl. -tiês,

1): pirtī v. "sutināties, sviedrēties" Fehteln (mit ìe ² ), Kaugershof. ‡ Subst. vietêtājs, wer welken macht:
ābuoliņa vietē̦tāja (von der Sonne) BW. 28591.

Avots: EH II, 798