Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ināt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ināt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (7715)

adināt

adinât, 1) : auch C., Erlaa, Golg., Kegeln, Lems., Sessw., Trik.; ‡

2) freqn. zu adît, stricken:
tā būs laba līgaviņ[a], kas būs mani gaidījus[e], raibus cimdus adināj[u]se BW. 32037, 9 var.

Avots: EH I, 3


adināt

adinât, -u od. -ãju, -ãju, stricken lassen; caus. zu adît.

Avots: ME I, 11


ādināt

ādinât [wohl aus ārdinât], ärgern, foppen (Ermes).

Avots: ME I, 236


aicināt

aîcinât: berufen Kat. 1586.

Avots: EH I, 4


aicināt

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I 4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12


aināties

ainâties, -ãjuôs, sich gestalten, sich entrollen: cik tur viss tik krāšņi, tik spilgti viņai pretī ainājās MWM. X, 215.

Avots: ME I, 13


airināt

‡ *airinât, rupfen (erschlossen aus izairinât ). Vgl. die Notiz zu aĩrît.

Avots: EH I, 5


aizaicināt

àizaîcinât, hinberufen: tas viņa dē̦lu bij pie sevis aizaicinājis Plūd. LR. III, 67.

Avots: ME I, 17




aizaudzināt

àizaûdzinât Wid., = àizaûdzât: pļavu ar krūmiem aizaudzināt. tu gribē̦tu manu muti aizaudzināt, lai es nerunāju Ahs.

Avots: EH I, 6


aizbalināt

àizbalinât, anfangen zu bleichen (tr.); ein wenig bleichen, weiss machen: aude̦kls ir tikai aizbalināts. a. putru ar krējumu Mahlup, nee̦suot, ar kuo putras aizbalināt Warkl.

Avots: EH I, 7


aizbalsināt

àizbal˜sinât, weissend schliessen, zumachen, verdecken: a. blakšu perekļus ar kaļķiem.

Avots: EH I, 7


aizbēdināt

àizbèdinât, bekümmern, sich grämen machen: meita māti aizbēdinājusi.

Avots: EH I, 9


aizbēdzināt

àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairumā pilsē̦tās Pūrs III, 52.

Avots: ME I, 19


aizbidināt

àizbidinât, fortscheuchen Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 9



aizbīdināt

àizbīdinât, langsam, mit Mühe (hinter etwas) hinschieben: a. aizšaujamuo durīm priekšā Schwanb., Treiden.

Avots: EH I, 9


aizbiedināt

àizbiêdinât, wegscheuchen: suņi aizbiedinājuši putnus.

Avots: EH I, 10


aizbildināt

àizbilˆdinât, tr., entschuldigen, nach U., auch àizbildêt: aizbildini mani, ka tik ilgi Tev nee̦smu rakstījis. Refl. -tiês, sich antschuldigen, sich rechtfertigen: visi aizbildinājās ar steidzamiem darbiem LP. I, 170. tev jāaizbildinās par viņam nuodarītām pārestībām. man jāaizbildinājas, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464. aizbilˆdinâtãjs, der Fürsprecher; àizbilˆdinãjums, aizbildinâšanâs, die Entschuldigung.

Avots: ME I, 19


aizbirdināt

àizbirdinât, hinter etw. streuen: a. kam kuo aiz kakla.

Avots: EH I, 9


aizbirināt

àizbirinât Wandsen, Iterativform zu àizbẽrt.

Avots: EH I, 9



aizblākšķināt

àizblàkšķinât 2 Saikava, sich mit Geklapper entfernen: ve̦zums ar dēļu galiem aizblākšķināja pruom pa ceļu Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblīkšķināt

àizblĩkšķinât, ‡

2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.

Avots: EH I, 10


aizblīkšķināt

àizblĩkšķinât, - kšinât, tr., intr., knallend wegschnellen: šauj irbju pulkā iekšā un aizblīkšina gar,ām, schiesst vorüber MWM. VII, 237. K.

Avots: ME I, 19


aizblisināt

àizblisinât, schnell fortlaufen (in Städten gebraucht).

Avots: EH I, 10


aizblunkšķināt

àizblun̂kšķinât Saikava, mit einer Stange ins Wasser schlagend und dadurch einen gewissen Schall hervorrufend, hingelangen: kâ sāc nuo lejas, tâ blunkškini, līdz kāmet aizblunkšķini da tīklam! Saikava.

Avots: EH I, 10



aizbraucināties

àizbraũcinâtiês, beim Spazierenfahren, Rodeln (versehentlich) hingeraten: bē̦rns aizbraucinājies par tālu Stenden.

Avots: EH I, 11


aizbrēcināt

àizbrēcinât, zum Schreien veranlassen: a. bē̦rnu Bauske.

Avots: EH I, 11


aizbridināt

àizbridinât, fort-, hinwaten lassen, machen: a. zirgu līdz pašai dzelmei Wandsen.

Avots: EH I, 12


aizbrucināt

àizbrucinât,

1) reibend hinter etwas geraten machen:
a. skabargu aiz ādas Dunika;

2) anfangen zu streichen, schärfen:
a. izkapti in Treiden gehört.

Avots: EH I, 12


aizbrudzināt

àizbruzdinât,

1) ein knarrendes Geräusch hervorbringend forttreiben
Dunika;

2) = àizbruzdêt: žīds aizbruzdināja (fuhr polternd fort) pa sasalušuo ceļu.

Avots: EH I, 12


aizbubināt

àizbubinât, iês, anfangen ein wenig zu murmeln, leise wiehern: zirgi aizbubinājās, saimnieku ieraudzījušI.

Avots: ME I, 20


aizbūkšķināt

àizbūkšķinât, zu schnarren veranlassen (perfektiv): a. būkšķi Wandsen.

Avots: EH I, 13


aizčabināt

àizčabinât,

1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;

2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;

3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;

4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.

Avots: EH I, 14, 15


aizčakstināt

àizčakstinât, langsam fort-, hinfahren: ve̦cais ar savu zirdziņu aizčakstina Trik.

Avots: EH I, 15


aizčapstināties

àizčapstinâtiês, für eine kurze Weile zu jappen (schnappen) anfangen: viņš aizčapstinājās Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 15


aizčaukstināt

àizčaũkstinât, langsam, die Füsse schleppend fortgehen (von alten Menschen gesagt) Lubn., Sessw.; auf leichten Sohlen (in"Pasteln") fortgehen Adl., Bauske, Heidenfeld, Trik.

Avots: EH I, 15


aizčibināt

àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15


aizcietināt

àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14


aizčīkstināt

àizčĩkstinât,

1) Knarren verursachend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend) sich entfernen
Heidenfeld, Lems.;

2) zum Weinen bringen:
nu tu atkal esi bē̦rnu aizčīkstinājis Bers., Schwanb., Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 16



aizčirkstināt

àizčirkstinât,

1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;

2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.

Avots: EH I, 15


aizčivināt

àizčivinât,

1) zwitschernd, piepend sich entfernen:
bezdelīga aizčivina (fliegt zwitschernd fort) Bauske, Lubn., Sessw., Trik. u. a. zilīte... aizčivina tālāk Janš. Bandavā I, 237;

2) vollzwitschern, -piepen:
cāļi tâ čivināja, ka aizčivināja ausis Bauske, Lems.;

3) fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15, 16


aizčubināt

àizčubinât,

1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;

2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;

3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.

Avots: EH I, 16


aizčučināt

àizčučinât, (ein Kind) einschläfern; a. bē̦rnu Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčuekstināt

àizčurkstinât, anfangen zu braten (tr.): saimniece jau gaļu aizčurkstināja Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčulināt

àizčulinât, so sehr veovöhnen, dass der Verwöhnte nicht mehr recht gedeiht Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 16


aizčunčināt

àizčunčinât: langsam fort-, hinfahren Bauske, Golg., Jürg., Wandsen, (mit un̂ 2 ) Siuxt, Stenden: tēvs aizčunčināja ar ķēveni uz kruogu Siuxt, rati... aizčunčināja pa uolnīcu Azand. 56.

Avots: EH I, 16


aizčunčināt

àizčunčinât, intr., wegtraben: melnais aizčunčināja uz lauku.

Avots: ME I, 21


aizdancināt

àizdañcinât,

1) fort-, hintanzen lassen:
a. kādu līdz durīm Trik.;

2) fort-, hinführen
Kaltenbrunn, Prl.: tevi nāve var... aizdancināt uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 267; zufällig fortbringen, verlieren: nez kur bē̦rni aizdancinājuši nazi Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 17


aizdaņģināt

àizdaņ̃ģinât, (etwas Schweres) mühsam hin-, wegschaffen Dunika, Rutzau. Refl. -tiês. übersiedeln Rutzau: uz kurieni īsti e̦sat aizdaņģinājušies? Janš. Dzimtene III, 186.

Avots: EH I, 17


aizdarināt

àizdarinât,

1) zumachen, schliessen:
a. luogam šķirbas Schwanb.;

2) bis zu einer gewissen Stelle behauen:
a. kuoku līdz pusei Gr. - Busch.;

3) = àizdarît 3; a. putru Schwitten;

4) warnen:
viņa jau sen aizdarināta Bers.

Avots: EH I, 17


aizdaudzināt

àizdaudzinât: tā lieta jau aizdaudzināta līdz pašai Rīgai, das Gerücht darüber hat sich schon sogar bis Riga verbreitet.

Avots: EH I, 17


aizdāvināt

àizdãvinât, wegschenken; mit gewissen Bedingungen abtreten Warkh.: tē̦vs bē̦rniem aizdāvinājis māju.

Avots: EH I, 18


aizdedzināt

àizdedzinât, anzünden: skalu, sveci, žagaru, čupu, ē̦ku.

Avots: ME I, 22


aizdibināt

àizdibinât, aizdirbt, eilig mit kleinen Schritten weggehen: saimniece veikli aizdirbināja uz piena kambari Līb. P. 46. meitenīte pa ceļu aizdirba, kājiņs vien ņirbēja Tirs.

Avots: ME I, 22


aizdilināt

àizdilinât, in kurzem Trab wegeilen: Pēreris aizdilināja pa uolnīcu Jauns. M. dr. 88.

Avots: ME I, 22


aizdimdināt

àizdimdinât,

1) auch àizdimdinêt, dröhnend sich entfernen
Gr. - Buschh.;

2) einen dröhnenden Lärm verursachend zufallen lassen, betäuben:
kalējs citiem aizdimdina ausis Lems.;

3) erdröhnen lassen:
kas tuo zvanu aizdimdinājis? Bauske.

Avots: EH I, 19



aizdricināt

àizdricinât, fort-, hinziehen, -zerren: kazu ar lielu grūtu a. uz māju Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 19


aizdripināt

àizdripinât, langsam fort-, hinfahren AP.

Avots: EH I, 19


aizdrupināt

àizdrupinât,

1) bröckelnd
(tr.) hinter etwas geraten lassen: a. kam maizi aiz kakla;

2) bröckelnd
(tr.) hinstreuen vor (für): a. cāļiem maizi priekšā Sessw.;

3) anfangen zu (zer)bröckeln
(tr.): a. plāceni Saikava.

Avots: EH I, 20


aizducināt

àizducinât, rollend, dumpf schallend sich entfernen: pē̦rkuons aizducināja pruom (gaŗām). Refl. -tiês, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: tur kas aizducinājās. pē̦rkuons aizducinājās Lis.

Avots: EH I, 20


aizdūcināt

aîzdûcinât 2 Lems., rollend, donnernd sich entfernen: pē̦rkuons aizdūcināja. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, zu donnern: pē̦rkuonis aizdūcinājās Salis.

Avots: EH I, 21


aizdūmināt

àizdũminât,

1) hinter eine Rauchwolke geraten lassen, mit einer Rauchwolke verdecken:
a. mežmali Memelshof;

2) (etwas stark Rauchendes) anzünden:
a. spaļus, lai kūp Bauske.

Avots: EH I, 21


aizdusmināt

àizdusminât, (wiederholt) erzürnen Bauske.

Avots: EH I, 21


aizdzisināt

àizdzisinât, (aus Nachlässigkeit) erkalten lassen: alus bija aizdzisināts un tāpēc labi nerūgst Golg.

Avots: EH I, 22


aizdzīvināt

àizdzîvinât Trik., lockend, mit Betrug fort-, hinbekommen: sivē̦nus a. uz apluoku.

Avots: EH I, 22


aizēdināt

àizêdinât, tr., etwas füttern, satt füttern: kas tuos šuonakt aizēdinās (Var.: aizgrīdinās) BW. 19448.

Kļūdu labojums:
aizgrīdinās = aizrīdinās

Avots: ME I, 25


aizgausināt

àizgaũsinât,

1) = àizdarît 3: a. putru Ruhental;

2) aufsparen, ersparen:
a. ar jauniem kartupeļiem maizi.

Avots: EH I, 23



aizgludināt

àizgludinât, zuglätten: uz ceļa visas bedres jau aizgludinātas Dunika.

Avots: EH I, 24



aizgrabināt

àizgrabinât,

1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;

2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.

Avots: EH I, 24


aizgrudzināties

àizgrudzinâtiês, anfangen zu wiehern, einen wiehernden Laut von sich geben Spr.

Avots: ME I, 27



aizguldināt

àizguldinât,

1) schlafen legen
(perfektiv): a. bē̦rnu;

2) hinter etwas betten:
a. bē̦rnu aiz skapja;

3) verschlafen lassen:
māte meitu aizguldinājusi (hat nicht zeitig geweckt).

Avots: EH I, 26


aizīdināt

àizdzĩdinât, wiederholt wegtreiben: a. kam mušas O. - Bartau.

Avots: EH I, 22


aizīdzināt

àizîdzinât, ein wenig verärgern Bauske.

Avots: EH I, 27


aizirdināt

àizir̃dinât, lockernd zuschütten: a. vagu Bauske.

Avots: EH I, 26


aizjādināt

àizjādinât, hin-, wegreiten machen: nīcenieks ar savu... kumeļu aizjādinās viņu sev līdza Janš. Mežv. ļ. II, 11 (ähnlich S. 142).

Avots: EH I, 27


aizkabināt

àizkabinât,

1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡

3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.

Avots: EH I, 28


aizkabināt

àizkabinât,

1) anhaken, anhängen:
Ješkas aizkabināja labās ruokas pirkstu caurumā LP. VI, 566;

2) leichthin anspannen:
aizkabini ķēvi kamanās.

Avots: ME I, 30



aizkairināt

àizkairinât Lubn., verärgern, böse machen: a. suni.

Avots: EH I, 28


aizkaitināt

àizkaĩtinât, verärgern: ja pūķus aizkaitinuot, tad viņi atriebjuoties LP. VI, 48.

Avots: ME I, 30


aizkaldināt

àizkal˜dinât, zu schmieden anfangen machen: aizkaldinājis ratus (die Eisenteile eines Wagens), bet kalējs kalšanu pārtraucis Golg.

Avots: EH I, 28


aizkalināt

I àizkalinât uõlas "Eier anbrüten (lassen) und sie dadurch unbrauchbar machen" Ruhental.

Avots: EH I, 28


aizkalināt

II àizkalinât, eine längere Zeit hindurch hungern lassen Festen, Lettihn, Ludsen.

Avots: EH I, 28


aizkaltināt

àizkàltinât, nicht gehörig begiessend dorren lassen: a. stādus.

Avots: EH I, 28


aizkapināt

àizkapinât (Druckfehler?), = àizkabinât I (?): aizkapinādams... aiz kabes gula izkapti Janš. Mežv. ļ. I, 174.

Avots: EH I, 29


aizkārdināt

àizkãrdinât,

1) lüstern machen;

2) hin-, weglocken.

Avots: EH I, 30


aizkarināt

I àizkarinât, ‡

2) anhängen hinter..., hängend befestigen an:
a. dakstiņus aiz jumta latām.

Avots: EH I, 29


aizkarināt

I àizkarinât, tr., vorhängen, verhängen: atslē̦gu.

Avots: ME I, 30


aizkarināt

II àizkarinât, tr., ärgern, zerren: puiku.

Avots: ME I, 31


aizkaunināt

àizkàuninât, Schamgefühl hervorrufend vertreiben, hintreiben: a. suni.

Avots: EH I, 29


aizķepināt

àizķepinât: aizķēpinā[ju]si grāmatu cie[ti] Pas. IX, 224.

Avots: EH I, 34


aizķepināt

àizķepinât, auch àizķepêt, fact. zu àizķept, zukleben (von zähen flüssigen Massen), unsauber verschmieren: aizķepināt ligzdu dubļiem; ungew. von trockenen Gegenständen: pīšļi un putekļi aizķepina acis A. XVIII, 3.

Avots: ME I, 35


aizķezināt

àizķezinât, tr., verstopfen: skrejcaurumi ir sniegputeņa aizķezināti Tēv.

Avots: ME I, 35


aizķibināt

àizķibinât,

1) auch Dond., Dunika, Schnehpein, Stenden;

2) anrühren
Memelshof: a. lapseņu pūli.

Avots: EH I, 35


aizķibināt

àizķibinât, tr., lose anhaken: virvi aiz zara.

Avots: ME I, 35


aizķirināt

àizķirinât, lose anhängen oder vorhängen Stenden.

Avots: EH I, 35


aizklabināt

àizklabinât,

1) für eine kurze Zeit klappern machen:
vējš aizklabināja duris;

2) klappernd zumachen:
vējš aizklabināja duris Siuxt;

3) auch reflexiv Selsau, mit einem klappernden Wagen hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 30


aizklādināt

àizklâdinât AP., wiederholt zudecken (verdecken): a. luogu.

Avots: EH I, 31


aizkladzināt

àizkladzinât,

1) kakelnd, gackelnd betäuben:
vistas man aizkladzināja ausis;

2) "mit einem schlechten Pferde in kleinem Trab langsam hin-, wegfahren"
Trik. Refl. -tiês, einige gackelnde Laute von sich geben Golg.: vistas aizkladzinājās.

Avots: EH I, 30


aizklaudzināt

àizklaudzinât, wegklopfen: āmurs aizklaudzināja viņu mantu Aps. IV, 89, ihr Vermögen verfiel dem Hammer.

Avots: ME I, 32


aizklausināt

àizklausinât, sich beizeiten im eigenen Interesse nach etwas erkundigen Bers.: a. sev sivē̦nus (wo Ferkel zu bekommen sind).

Avots: EH I, 30



aizkledzināt

àizkledzinât kam ausis Kal., jem. die Ohren vollschwatzen.

Avots: EH I, 31


aizkleināt

àizkleĩnât Stenden, mühsam hin- weggelangen: kur šis nu aizkleinās savām līkajām kājām?

Avots: EH I, 31


aizklibināt

àizklibinât,

1) ein wenig hinkend hin-, fortgehen; in kleinem Trab hin-, fortfahren
Bauske;

2) a. klibu cilvē̦ku līdz gultai KatrE., einem lahmen Menschen zum Bett hinzuhinken helfen.

Avots: EH I, 31


aizklīdināt

àizklîdinât, fact. von àizklîst, zerstreuen, verjagen, vertreiben: aizkl. prātuojumus Pūrs. III, 104. un aizies gadi un arvien tālāk tie mūs aizklīdinās Vēr. II, 686.

Avots: ME I, 32


aizklidzināt

àizklidzinât, ‡

2) in einem Wagen hin-, wegfahren, wo ein Eisenteil wackellg ist und beim Fahren klappert
Golg.; ‡

3) machen, dass jemand schreiend hin-, weggelangt
Oknist: a. bērniņu da pašai baznīcai.

Avots: EH I, 31


aizklidzināt

àizklidzinât, sich langsam entfernen, langsam wegfahren: kaimiņš ar savu zirģeli aizklidzināja gar mūsu māju JK. sarķis sīkiem rikšiem aizklidzināja nuopakaļ... melnim Duomas III, 312.

Avots: ME I, 32


aizkloģināt

àizkluõģinât Pernigel, mit einem kluoģis 1 (eine Tür) verschliessen: a. duris.

Avots: EH I, 32


aizknapināties

àizknapinâtiês, sich einschränkend durchkommen bis...: a. ar gaļu līdz pavasarim Salis.

Avots: EH I, 32


aizknibināt

àizknibinât,

1) a. zeķei galu Trik., langsam (und mühsam?) einem Strumpf das Ende zustricken;

2) = àizknaîbît 1.

Avots: EH I, 32


aizknubināt

àizknubinât,

1) = ‡ àizknaîbît 1 Sessw.;

2) knibbernd, stochernd verstopfen
Lemsal: a. de̦gunu vēl vairāk cieti.

Avots: EH I, 32



aizkrebināt

àizkrebinât, leichthin befestigen, lose anbinden RKr. VI, 5.

Kļūdu labojums:
VI, 5 = VI, 88

Avots: ME I, 33



aizkrubināt

àizkrubinât, annagen Trik.: a. kukuli.

Avots: EH I, 33


aizkubināt

àizkubinât, (mit einem Tuch) verhängen, verdecken Dunika, Kal.: a. luogu. Refl. -tiês, sich verdecken Kal.

Avots: EH I, 33


aizkulcināt

àizkulcinât, -enêt, intr., wegwatscheln, sich entfernen: viņš aizkulcenēja pruom nuo luoga MWM. VII, 260. Aps.

Avots: ME I, 34


aizkupināt

àizkupinât, verwehen: aizkupināts ceļš.

Avots: ME I, 34


aizkūpināt

àizkûpinât, tr., anrauchen: kalējs vienu cigāru iesprauda mutē un aizkūpināja Dok. A.; kaļķīti A. XX, 508.

Avots: ME I, 35


aizkurināt

àizkurinât, tr., anheizen anzünden: krāsni, pirti, pīpi; auch aizkurt.

Avots: ME I, 34



aizkustināt

àizkustinât, tr., in Bewegung bringen, berühren, übertr. - rühren: sirdi, prātu, dvēseli; aizk. jautājumu. dziesmas aizkustināja klausītājus LP. VII, 514. Subst, (dvēseles) aizkustinājums, Erregung, Bewegung.

Avots: ME I, 34


aizkvēpināt

àizkvêpinât,

1) beräuchern:
a. luogu Trik. u. a.;

2) räuchernd vertreiben
Trik. u. a.: a. bites nuo kādas vietas pruojām;

3) a. upuri, ein Opfer (Rauchopfer) anzünden (biblisch).

Avots: EH I, 34


aizlabināt

àizlabinât, hin-, weglocken Siuxt: a. suni līdz uz ganiem.

Avots: EH I, 35



aizlaidināt

àizlaîdinât,

1) allmählich hin-, weggehen lassen
C.: gans aizlaidinājis guovis līdz mežam;

2) a. guovi, machen, dass eine Kuh allmählich zu milchen aufhört
C., Golg., Sessw.; durch nachlässige Behandlung eine Kuh zu milchen aufhören lassen Trik. (bewusst, absichtlich dies bewirken - heisse dort nur: àizlaist).

Avots: EH I, 35


aizlaušķināt

àizlaûšķinât "brechend (z. B. Aste) fortlaufen" Warkl.

Avots: EH I, 36


aizlecināt

àizlecinât,

1) hin-, wegspringen machen
C.: a. sapītu zirgu uz māju;

2) hinter etwas springen machen:
a. kuce̦nu aiz sē̦tas;

3) rutki tikai aizlecināti Erlaa, man hat den (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig zu wenig geschüttelt (so dass er noch nicht nass geworden ist).

Avots: EH I, 36


aizlidināt

àizlidinât, dahinschweben, fortfliegen: aizskrēja vanags, aizlidināja. Refl. -tiês: dvēsele aizlidinājās uz viņsaules laimes mājuokļiem Alm.

Avots: ME I, 36


aizlīdzināt

àizlĩdzinât, ‡

2) Vertiefungen ausfüllend eben machen
Kal.: a. mūrī šķirbas ar māliem.

Avots: EH I, 37


aizlīdzināt

àizlĩdzinât, tr., abgleichen, bezahlen: pavalstnieki aizlīdzina nuoduokļus ar ve̦rgiem Konv. 2 408.

Avots: ME I, 37


aizliecināt

àizlìecinât,

1) a. kam par labu Stenden, zugunsten jemands ein Zeugnis abgeben;

2) viņš tiesā aizliecinājis uz mežu Saikava "er hat vor dem Gericht ein falsches Zeugnis abgegeben".

Avots: EH I, 37


aizliedināt

àizliêdinât, verlöten: a. cauru kannu.

Avots: EH I, 37


aizlipināt

I àizlipinât, zukleben (tr.) Dunika u. a.

Avots: EH I, 36


aizlipināt

II àizlipinât, anzünden Dunika.

Avots: EH I, 36


aizluncināt

àizluncinât, wedelnd hin-, weglocken: kaimiņu suns aizluncināja mūsu suni sev līdz C. Refl. -tiês, sich ringelnd hin-, wegkriechen: čūska aizluncinājās pa zâli pruojām. zutis aizluncinājas aiz siekstas Wandsen.

Avots: EH I, 37


aizlupināt

àizlupinât, zu schälen anfangen (und dann das Schälen unterbrechen): a. rāceni Trik.

Avots: EH I, 37


aizmaldināt

àizmàldinât, irreführend wohin geraten lassen.

Avots: EH I, 38


aizmasināt

àizmasinât, aufmuntern, anspornen Kal.: a. bē̦rnu uz nedarbiem.

Avots: EH I, 38




aizmetināt

àizmetinât, ‡

3) zuschweissen (schweissend verschliessen):
a. caurumu dzelzs plāksnē.

Avots: EH I, 39


aizmetināt

àizmetinât, tr.,

1) anknüpfen, befestigen:
virvi aiz kuoka;

2) vor dem Essen einen Imbiss machen.

Avots: ME I, 40


aizmidzināt

àizmidzinât, einschläfern, fact. zu aizmigt: bē̦rnu. divi acis viņš bij meitai aizmidzinājis Dīc. I, 16.

Avots: ME I, 40


aizmīlināt

àizmĩlinât, liebkosend hin-, weglocken: a. bē̦rnu pruojām.

Avots: EH I, 40


aizmirdzināt

àizmirdzinât,

1) intr., vorüber-, vorbeigehen (vom Regen):
lietutiņš aizmirdzināja gaŗām JK.;

2) etw. bespritzen
Spr.

Avots: ME I, 40


aizmirsināt

àizmirsinât, vergessen machen: laiks aizmirsina visas bē̦das Austrums.

Avots: EH I, 39


aizmitināt

àizmitinât, (Hausvieh im Herbst) für den Winter am Leben belassen: kad rudenī luopu aizmitināts pavairāk Janš. Mežv. ļ. II, 390.

Avots: EH I, 39


aizmudināt

àizmudinât, mahnend, antreibend hinbekommen: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 40



aizmuldināt

àizmuldinât, sich verirren machen Trik.: nezin kurp viņš mani aizmuldinājis.

Avots: EH I, 40


aizmurdzināt

àizmur̃dzinât bē̦rnu gulêt Trik., ein Kind zum Schlafengehen nötigen (perfektiv).

Avots: EH I, 40


aizmusināt

àizmusinât, aufwiegelnd wegbekommen, forthetzen: a. strādniekus nuo darba.

Avots: EH I, 40


aiznīcināt

àiznīcinât KatrE., = nùokavêt. unnütz aufhalten: a. citus ar niecīgiem jautājumiem.

Avots: EH I, 41


aizņirbināt

àizņirbinât, ‡

2) "mit kleinen Schritten eilig hin-, weggehen"
Erlaa (mit ir̂ ), Bers., N. - Peb., Setzen, Stomersee, Tirsen, Warkl.

Avots: EH I, 41


aizņirbināt

àizņirbinât, dahinflimmern lassen: dziedātāja dziesmiņu aizņirbināja gar klausītāju gara acīm pārāk steidzīgi Latv.

Avots: ME I, 43


aizpeldināt

àizpelˆdinât, fakt. zu aizpeldēt, wegschwemmen, bis zu einer gewissen Stelle schwemmen; baļķus pa upi līdz jūŗai.

Avots: ME I, 43


aizperināt

àizperinât, anbrüten: aizperinātas uolas.

Avots: EH I, 42


aizpilināt

àizpilinât, hinter etwas tröpfeln (tr.): a. kam kuo aiz kakla.

Avots: EH I, 42



aizpīpināt

II àizpīpinât Etn. III, 9, Grawendahl, Grünw., Sessw.: kuo pīpens aizpīpina, tas paliek dze̦ltāns, wer (am Morgen, ohne gegessen zu haben) das Geschrei eines pīpens (eines gewissen Vogels) zu hören bekommt, bekommt die Gelbsucht.

Avots: EH I, 42


aizplevināt

àizplevinât, hin-, wegflattern machen: vējš aizplevinājis visus lakatiņus nuo valga Lemsal.

Avots: EH I, 42


aizplezdināties

àizplezdinâtiês,

1) hin-, wegflattern, die Flügel schwingend hin-, wegeilen Dunika: pīles aizplezdinājās pa le̦du;

2) auf Glatteis oder durch Kot mühsam hin-, weggehen
Dunika, Kal.

Avots: EH I, 42



aizplivināt

àizplivinât, intr., hin-, wegflattern: tauriņi aizplivināja uz līci MWM. X, 11.

Avots: ME I, 44


aizpludināt

àizpludinât, auch àizplûdinât, (und BW. 33625, 10: aizpļundinât), tr., wegflössen, fort-, wegschwemmen: ūdens plūdi aizpludina zemes pīšļus Hiob 14, 19. mežus aizplūdināja uz pilsē̦tu A. XX, 561. un dzeŗuot aizplūdināt rūpes nuost Rain. Refl. -tiês, wegschwimmen: uzvilka laivas priekšgalu sēklī, lai neaizpludinātuos pruom Laps.

Avots: ME I, 44


aizprecināt

àizprecinât, (die Tochter) in die Fremde verheiraten: a. meitu uz citu nuovadu.

Avots: EH I, 43


aizpriecināt

àizpriêcinât,

1) = ‡ àizlabinât: a. kuo uz ganiem Trik.;

2) fröhlich stimmen (machen)
Bauske: a. bē̦rnu, bet ne˙kā neieduot.

Avots: EH I, 43


aizpucināt

àizpucinât,

1) forthetzen (mit Hunden):
a. čigānu ar suni Golg.;

2) hetzend (einen Hund) hin-, wegbekommen:
a. suni aiz kūts.

Avots: EH I, 43, 44



aizpupināt

àizpupinât, von dem bösen Geschrei des Wiedehopfes: kad pupiķis aizpupina, tad dvaša smird Etn. III, 9.

Avots: ME I, 45


aizpurināt

àizpurinât, hinter etwas schütten: a. kam sniegu aiz kakla.

Avots: EH I, 44


aizputināt

àizputinât,

1) wegwehen:
smiltis, sniegu;

2) wehend schliessen, verwehen, verschneien:
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109. ceļi bij aizputināti LP. VI, 897.

Avots: ME I, 45


aizpūtināt

àizpūtinât, sich anstauen machen Spr.: a. ūdeni aizdambējumā.

Avots: EH I, 44


aizracināt

àizracinât grāvi ceļam priekšā, (den Weg) sperrend einen Graben vor dem Weg graben lassen.

Avots: EH I, 44


aizraibināt

àizràibinât, mit Flecken bedecken: mušas aizraibinājušas (mit ihren Exkrementen) luogu.

Avots: EH I, 44


aizraudināt

àizraûdinât, weinen machen Bauske: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 45


aizrēķināt

àizrẽķinât, rechnend hingelangen: a. līdz 10. uzde̦vumam. Refl. -tiês, sich vom Rechnen hinreissen lassen.

Avots: EH I, 45


aizrekšināties

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46


aizrekšķināties

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46



aizribināt

àizrìbinât, ‡

2) geräuschvoll hin-, wegfahren
Siuxt: kaimiņš aizrībināja ar jaunuo bēri.

Avots: EH I, 46


aizrībināt

àizrìbinât, trans., geräuschvoll hinrollen: aizrībini tuo mucu uz dīķi! Ruhental.

Avots: ME I, 47


aizrīdināt

àizrĩdinât, àizrĩdît, tr., füttern, übermässig füttern, sodass sich der Gefütterte verschluckt: ja tevi ve̦lns aizrīdīs, gan mēs kruķi dabūsim BW. 19243. Refl. -tiês, sich verschlucken, sich verstopfen Mag. XIII, 2, 56.

Kļūdu labojums:
sodasss sich der Gefütterte verschluckt = so dass der Gefütterte sich verschluckt BW. 19448; sich verschlucken lassen

Avots: ME I, 47


aizrīdināt

àizrîdinât, àizrîdît, tr., hetzend fortjagen: licis ar suņiem tuo aizrīdīt nuo savas mājas durvīm Etn. IV, 111. gani aizrīdina vilku LP. VII, 1128.

Avots: ME I, 47


aizrietināt

àizriẽtinât,

1) machen, dass die Milch der Kuh zuschiesst
Polangen;

2) machen, dass die Milchdrüsen sich verhärten und weiterhin zu melken au hören:
kad guovs pilnīgi neizslaukta, tad saka, ka meitas guovi aizrietinājušas Doblen, C., JK., Neugut.

Avots: ME I, 47


aizripināt

àizripinât, hin-, wegrollen (tr.): a. ripu. Refl. -tiês, (sich) hin-, wegtrollen: vai tu vis vēl neesi aizripinājies uz māju? Trik.

Avots: EH I, 45


aizrisināties

àizrisinâtiês, sich los-, entwickeln bis zu einer bestimmten Stelle: duomu pavediens aizrisinājās līdz viņas pašas bērnībai Up.

Avots: ME I, 46


aizritināt

àizritinât, ‡

2) hin-, wegrollen
(intr.): aizgāja Katrīna, aizritināja BW. 33242, 1. aizritināja (= aizbrauca) kruogam garām Warkl. ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegschlängeln: čūska aizritinājās pa ceļu. acc. s. aizritināšanuos Pēterburgas Avizes I, 274.

Avots: EH I, 46


aizritināt

àizritinât, tr., weg-, hinrollen: bumbu A. XX, 769.

Avots: ME I, 46


aizrotināt

àizruõtinât virvi aiz masta, ein Seil um den Mast ringeln.

Avots: EH I, 46


aizrubināties

àizrubinâtiês, für eine kurze Zeit zu falzen (kollern) anfangen: teteris aizrubinājās un apklusa.

Avots: EH I, 46


aizrūcināt

àizrūcinât,

1) donnernd sich entfernen:
pē̦rkuons aizrūcināja gaŗām Bers.;

2) (einen rūcenis

1) brummen machen:
a. rūceni Bauske.

Avots: EH I, 46


aizrūdināt

àizrūdinât,

1) weinen machen
Lubn.: a. bē̦rnu;

2) jem. ein Unrecht (etwas Schlimmes) antun
A.-Laitzen, Saikava: a. uotru.

Avots: EH I, 46


aizrušināt

aizrušinât,

1) zuscharren (scharrend anfüllen, bedecken):
a. bedri cieti;

2) scharrend (wühlend) (vor etwas) hinschaffen:
a. kam uogles priekšā.

Avots: EH I, 46


aizsaldināt

àizsalˆdinât, zufrieren lassen: a. aku; gefrieren lassen: a. kartupeļus.

Avots: EH I, 47




aizsēdināt

àizsêdinât, tr., hinsetzen: vīra māte aizsēdināja jaunuo pāri galda galā BW. III, 1, 18.

Avots: ME I, 49


aizsitināt

àizsitinât,

1) zuwickelnd verdecken
(àiztît) Dunika, Kal.: a. kam acis;

2) umwickelnd an etwas befestigen
Dunika: a. diegu (= aptît diega galu ap kuo, lai neiet vaļā).

Avots: EH I, 47


aizskandināt

àizskañdinât,

1) klingelnd betäuben:
a. kam ausis;

2) hinschallen machen:
a. dziesmas līdz svešām zemēm;

3) für eine kurze Zeit zu klingeln anfangen:
a. zvaniņu.

Avots: EH I, 48



aizšķetināt

àizšķetinât, abwickelnd (losreffelnd) wegrollen machen: a. kamuolu pruojām. Refl. -tiês, sich abwickelnd wegrollen (intr.) Lemburg: nezin kur mans kamuols aizšķetinājies.

Avots: EH I, 55


aizsklidināt

àizsklidinât, hin-, weggleiten machen Stenden: kas var le̦dus gabaliņu tālāk a. (pa le̦du)? Refl. -tiês, hin-, weggleiten, -glitschen Stenden; mit Schlittschuhen hin-, weglaufen Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 48


aizskrabināties

àizskrabinâtiês. nagend für eine kurze Zeit zu rasseln anfangen Bauske u. a.: aiz skapja aizskrabinājās peles.

Avots: EH I, 48


aizskriedināt

àizskriedinât pakaļ Für. I (unter skriet) "eiligst nachschicken".

Avots: EH I, 48


aizskrubināt

àizskrubinât Meselau, ein wenig annagen: aizskrubināts kauls.

Avots: EH I, 48


aizskubināt

àizskubinât, ermahnend, antreibend, ansputend hin-, wegbekommen, -gehen machen: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 48


aizslīcināt

àizslīcinât, hinter etwas versenken: a. baļķi aiz niedrēm.

Avots: EH I, 49


aizslidināt

àizslidinât, hin-, weggleiten (-glitschen) machen: a. puiku (pa le̦du), einen Knaben (der noch nicht Schlittschuh zu laufen versteht) an der Hand haltend und selbst mitlaufend auf Schlittschuhen hin-, weggleiten machen.

Avots: EH I, 49



aizšļūcināties

àizšļũcinâtiês, (aus eigenem Antrieb) hin-, weggleiten, -rutschen: a. pa le̦du līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 56


aizšļūdināties

àizšļûdinâtiês, hinglitschen, hingleiten: aizšļūdināties pa uolainuo ceļu uz istabu Poruks.

Avots: ME I, 55


aizsmīdināt

àizsmīdinât, lachen machen: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 50


aizsmirdināt

àizsmir̂dinât, ‡

2) mit Gestank vertreiben:
a. blaktis ar petroleju nuo dzīvuokļa;

3) a. pĩpi, schlechten Tabak (in der Pfeife) zu rauchen anfangen;


4) dünkelhaft in einem Auto hin-, wegfahren
Trik.: kas tad tur aizsmirdina?

Avots: EH I, 50


aizsmirdināt

àizsmir̂dinât, verstänkern, durchstänkern: visu pasauli.

Avots: ME I, 51


aizšņakstināt

àizšņakstinât: lietus aizšņakstina Trik., die Wolke zieht (intr.) leicht (ein wenig) regnend hin (weg).

Avots: EH I, 56


aizspīdināt

àizspîdinât,

1) für eine Weile blenden:
a. kam acis;

2) aufleuchten machen, anzünden:
a. mazu uguntiņu Golg., Stenden.

Avots: EH I, 50



aizsprādzināt

àizsprādzinât, halbwegs krepieren machen Memelshof: a. luopus.

Avots: EH I, 51


aizspridzināt

àizspridzinât,

1) hin-, wegplatzen machen, hin-, wegsprengen:
visi akmeņi aizspridzināti pruojām;

2) sprengend versperren:
a. ceļu.

Avots: EH I, 51



aizsrudzināties

àizsprudzinâtiês,

1) sich drängend stecken bleiben
Dond.: siena ve̦zms aizsprudzinājies šķūņa vārtuos;

2) a. kam gaŗām, sich an jem. vorbeidrängen
Dond.

Avots: EH I, 51


aizstādināt

àizstãdināt, od. àizstâdinât, tr., hin- stellen, hinführen: ieve̦duši istabā aizstādina aiz galdiņa (mani) BW. 13250, 8.

Avots: ME I, 52


aizstipināt

àizstiprinât,

1) hinter etwas befestigen
Bauske: a. kuo aiz spāres;

2) a. dūšu Bauske, das Herz (trinkend) kräftigen.

Avots: EH I, 52


aizstridzināt

àizstridzinât, versehentlich einstechen (hinter etwas hineinfahren, -dringen machen) Sassm.: a. sev sknabaru pirkstā (aiz naga).

Avots: EH I, 53


aizsutināt

àizsutinât, zu bähen (brühen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): aizsutināts spieķis, gaļas gabals Kl.

Avots: EH I, 54



aizsvilināt

àizsvilinât,

1) (etwas, was schwirrend brennt) anzünden, zu sengen anfangen:
a. kūlu, paegli, mežu, cūku; leichtfertig (?) anzünden: nu viņi aizsvilinājuši uotru ē̦ku Janš. Līgava 1, 125;

2) heftig erzürnen
Stenden: nu jau viņš aizsvilināts. Refl. -tiês, sich versengen: te stāvuot tu vari a. Jürg.

Avots: EH I, 54



aiztakšķināt

àiztakšķinât suôļus, mit hörbaren Schritten (die Füsse anschlagend) hin-, weg- gehen: bruģi, pa kuŗu aiztakšķināja suoļus neskaitāmas kājas Veselis Daugava v. d. I 1934, S. 3.

Avots: EH I, 57


aiztapināt

àiztapinât, tr., leihen, borgen von jem.: naudu.

Avots: ME I, 55


aiztapšķināt

àiztapšķinât, mit den Füssen anschlagend hin-. weggehen: vecītis... aiztapšķināja tālāk Skuju Frīdis Daugavas Vanadzēni 38.

Avots: EH I, 57


aiztecināt

àiztecinât,

1) hinter etwas, hin-, wegfliessen machen:
a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vollfliessen machen und dadurch schliessen
Erlaa: a. caurumu ar sve̦kiem;

3) anzapfen:
aiztecināta muca. laikus a. alu Warkl.;

4) in kleinem Trab hin-, wegfahren:
a. uz pilsē̦tu Lemsal, Trik.;

5) schleifend stumpf machen
Warkl.: a. cirvim zuobus.

Avots: EH I, 57



aizticināt

II àizticinât,

1) befriedigen, sättigen
Fest.: kur nu tuo nepieēšku aizticināsi?

2) "wiederholt anrühren"(?)
Wessen;

3) "wiederholt wohin hingelangen"(?)
Wessen.

Avots: EH I, 58


aiztilināt

I àiztilinât Dunika, Kausativform zu ‡ àiztilât: lini jau aiztilināti.

Avots: EH I, 58


aiztilināt

II àiztilinât Wandsen, anfangen (eine Baumrinde) sich loslösen zu machen (worauf eine Unterbrechung eintritt): svilpe jau aiztilināta.

Avots: EH I, 58


aiztipināt

àiztipinât, hin-, weglaufen, hinwegtrippeln: gailis mudīgi aiztipināja uz vistu baru A. XV, 2, 85.

Avots: ME I, 57


aiztirināt

àiztirinât, schüttelnd hinter etwas fallen machen Lemburg: daži ābuoli aiztirināti aiz sē̦tas. Refl. -tiês, zuckend hin-, weggelangen: streipuļuodams tas aiztirinājās atpakaļis Deglavs Rīga II, 1, 173.

Avots: EH I, 58


aiztricināt

àiztricinât,

1) erschüttern
Bauske: pienu nevajag aiztricināt;

2) erschütternd (schüttelnd) hin-, wegschaffen, -führen
Saikava: a. kuo uz pilsē̦tu. Refl. -tiês, erzittern: zvaniņš nejauši aiztricinājās.

Avots: EH I, 59




aiztrūdināt

àiztrûdinât, modern (faulen) machen (ingressiv): kartupeļi pagrabā aiztrūdināti.

Avots: EH I, 59


aiztrupināt

àiztrupinât zemi Saikava, den Boden auflockern (Dünger darin verfaulen lassend).

Avots: EH I, 59


aizttacināt

àiztracinât, wild machen (perfektiv): a. vērsi, bites.

Avots: EH I, 58


aiztupināt

àiztupinât aiz, hinter etwas einsperren: a. aiz restēm (ins Gefängnis).

Avots: EH I, 59


aizvaldzināt

àizval˜dzinât Salis, bestrickend (psychisch fesselnd) hin-, wegbekommen.

Avots: EH I, 61


aizvārdzināt

àizvārdzinât,

1) (schlechtfütternd) mager (schwächlich) werden lassen
Kaltenbr.: sivē̦ni bija smagi aizvārdzināti;

2) a. līdz Trik., in einem elenden (kränklichen) Zustande bleiben lassen bis:
a. slimuo cūku līdz rudenim.

Avots: EH I, 62


aizvedināt

àizvedinât Spr. u. a., durch Überredung oder durch Lockungen hin-, wegführen (mitzukommen bewegen): a. kuo uz kruogu.

Avots: EH I, 62


aizvēdināt

àizvẽdinât, wedelnd verscheuchen, z. B. mušas.

Avots: ME I, 59


aizvēlināt

àizvēlinât sich verspäten machen, aufhalten Warkl.: a. uotru ar savu runu.

Avots: EH I, 62


aizvicināties

àizvicinâtiês, (sich hin und her drehend?) sich hin-, wegbegeben Frauenb.: kur viņš nu atkal aizvicinājies?

Avots: EH I, 63


aizvilbināt

aîzvilˆbinât 2 Dond., Sassm., hin-, weglocken: a. uotru līdz uz kruogu.

Avots: EH I, 63


aizvilcināt

àizvil˜cinât, tr.,

1) verzögern, vertrödeln:
laiku;

2) hinziehen, hinführen (lassen):
a. siena tupesi līdz šķūnim Fr. Ad. aizvilcini man [i], Laimiņa, labu ļaužu maliņā! BW. V, Nr. 351.

Avots: ME I, 60



aizviļināt

àizviļinât, tr., hin-, weglocken: mēģina daždažādiem apsuolījumiem viņu aizviļināt JK. V, 142.

Avots: ME I, 60


aizvirināt

àizvirinât duris, eine Tür langsam und allmählich zumachen. Refl. -tiês: duris aizvirinājās, die Tür schloss sich - langsam und allmählich - von selbst zu.

Avots: EH I, 63


aizvirpināt

àizvir̃pinât, tr., herumdrehend wegwehen: ziemelis aizvirpina nuodzeltējušas lapas tāļu pruom Laps.

Avots: ME I, 60


aizvizināt

àizvizinât, spazieren fahrend hin-, wegführen: a. bē̦rnus uz ciemu. Refl. -tiês, spazieren hin-, wegfahren (intr.): a. uz ciemu.

Avots: EH I, 64


aizzabināt

àizzabinât: e̦smu tâ aizzabināts (aizmauts, aizgrūsts, verstopft), ka ne˙kā nevaru ēst Dond.

Avots: EH I, 64


aizzabināt

àizzabinât, fesseln: mēs skauģa rīklīti aizzabinājām RKr. XIII, 101. [Dazu wohl auch das Reflexiv -tiês, den Appetit verlieren: guovs aizzabinājusies, nemaz vairs neē̦d Dondangen].

Avots: ME I, 61


aizzibināt

àizzibinêt,

1) blitzend blenden
(perfektiv) Dunika: a. acis;

2) blitzend verderben
Rutzau: kad zibine aizzibinē riekstus, tad tie neaug;

3) = ‡ àizzibêt 2 Dunika.

Avots: EH I, 64


aizzilināt

àizzilinât putru = aizdarīt, wohl nur ein wenig Milch zu der gekochten Grütze zugiessen, sodass diese eine bläuliche Farbe annimmt Lit. tr., bezeichnen, begrenzen bis zu einer gewissen Stelle: pietē̦sumu jeb kaķējumu Konv. 2 1588.

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 61


aizzvadzināt

àizzvadzinât, schellend (klappernd) betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 65


aklināt

aklinât, blenden [li. ãklinti dass.]: viņas seja bija... aklinuoša un aizraujuoša Druva III, 45.

Avots: ME I, 62


akstināt

akstinât, hurtig machen, Depkin n. U.; Kinder zu ausgelassenen Streichen anleiten Sessw.

Avots: ME I, 65


ākstināt

ākstinât, narrieren: kungi ākstināja nabaga žīdiņu Sessw.

Avots: ME I, 237


aldzināt

àldzinât, besolden: visu aldzināts Apsk. I, 328; gew. alguot.

Avots: ME I, 66


alināt

alinât, "aluörufen beim Viehhüten: kur es pate alināšu BW. 29365.

Avots: ME I, 67


alināt

aļināt, verlaufenes Vieh zusammenrufen Etn. III, 145.

Avots: ME I, 69


apaļināt

apaļinât (li. apvalìnti) od. apaļuôt, tr., runden: kuoku.

Avots: ME I, 74


apauglināt

apaûglinât, apaûgļuôt, tr., befruchten: lietus apauglina zemi. Refl. -tiês, sich befruchten: dārzā dažādas (stādu) sugas augdamas savstarpīgi apaugļuojas Peng. Subst. apagļuojums, die Befruchtung, apaugļuôšana, das Befruchten: kad zieds apaugļuojumu pieņēmis, tad zieda lapiņas nuobirst. apaugļuošanu pie augiem izdara vējš, kustuoņi Konv. 1

Kļūdu labojums:
Konv. 1 = Konv. 2

Avots: ME I, 75


apbalināt

apbalinât, ein wenig oder ringsum weissen (tr.), bleichen (tr.) Wid.: drusku a. sienas Zvirgzdine. Refl. -tiês Spr., ein wenig oder ringsum bleichen (intr., so namentlich von der Wäsche).

Avots: EH I, 73


apbalsināt

apbal˜sinât, ringsum weissen (tr., perfektiv), weiss anstreichen: a. ābeles ar kaļķiem.

Avots: EH I, 73


apbēdināt

apbèdinât, auch apbè̦dât nach L., tr., betrüben, in Trauer versetzen: visu mūžu tu mani allaž apbēdināji LP. VII, 87; apbē̦dāta sirds, bekümmertes Herz GL. Refl. apbè̦dâtiês, in Angst, Sorge sein (L.).

Avots: ME I, 77


apbēdzināt

apbêdzinât, unter etwas verstecken Lemsal, Salis: a. kuo zem skapja.

Avots: EH I, 73


apbildināt

apbilˆdinât, (um viele Mädchen nacheinander) werben Bauske : apbildinājis gan˙drīz visas nuovada meitas.

Avots: EH I, 73


apbirdināt

[apbirdinât, fallend bedecken: tur tevi ziediņi apbirdinās BW. 33778].

Avots: ME I, 77


apbrucināt

apbrucinât, ‡

3) abbrühen:
ne˙kad nevārījusi ūdeni - miltu apbrucināšanai Anekd. IV, 178; ‡

4) ringsherum abstreifen
Saikava: a. zaram visas lapas.

Avots: EH I, 74


apbrucināt

apbrucinât,

1) abreiben, abtragen:
drēbes;

2) verbrühen:
karsts ūdens gandrīz apbrucināja kājas A. XVIII, 204. Refl. -tiês, sich verbrühen, verbrüht werden.

Avots: ME I, 78


apbrūnināt

apbrũninât, bratend oder backend braun werden lassen (bräunen) OB., Rutzau: a. cepeti, baltmaizi.

Avots: EH I, 75


apčabināt

apčabinât, ‡

2) ringsum aufzausen, aufklopfen (ein Bett, damit es weicher wird):
a. gultu;

3) "bedienen; liebkosen"
Frauenb.

Avots: EH I, 76


apčabināt

apčabinât, tr., raschelnd beträufeln: un (lietus) lapas apčabina Duomas II, 648.

Avots: ME I, 80


apcepināt

apcepinât (li. apkẽpinti ), ringsum ein wenig braten, backen (tr.) Ar. u. a.: a. gaļu, kartupeļus. Refl. -tiês, sich ringsum (von der Sonne) bräunen lassen: par˙daudz a. saulē.

Avots: EH I, 75


apcietināt

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80



apčubināt

apčubinât, tr., betätscheln: Jurīti šūpulī Purap.

Avots: ME I, 80


apčupināt

apčupinât,

1) betasten:
a. meitas krūtis U. (unter čupinât);

2) umhettastend auffinden
Gr.-Buschh, Refl. -tiês Gr.-Buschh.,

1) sich oder einander betasten;

2) sich umhüllen.
Vgl. li. apčiupinėti "aptaustīt".

Avots: EH I, 76



apčužināt

apčužinât, einhüllen Ahs.: kad stipri salst, tad mē̦dz ausis a. ar drānu, lai nenuosalst.

Avots: EH I, 76


apdancināt

apdañcinât, tr., betanzen, durchtanzen mit allen: viņš visas meitas apdancināja.

Avots: ME I, 80


apdarināt

apdarinât, bekappen: auch Saikava; beschneiden: a. (mit hochle. -a- aus -e̦- ?) rāciņus Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90.

Avots: EH I, 77


apdarināt

apdarinât, tr., kuokus, die Bäume bekappen. apdarini (schmücke) savas zeltenītes BW. 14077, 1. galviņa apdarināta staru pītiem vaiņagiem Pump.

Avots: ME I, 80


apdāvināt

apdāvanât (li. apdovanóti ), beschenken Latv. Av. 1839, No 51: par kuo tika apdāvanāta Rutzau n. RKr. XVI, 217.

Avots: EH I, 77


apdāvināt

apdãvinât (unter apdãvât), ‡ Refl. -tiês, einander beschenken: tauta jaungadā . . . apdāvinājās uolām Brīvā Zeme 1931, No 294.

Avots: EH I, 77


apdāvinātība

apdãvinâtĩba,* die Begabung Latvis No 2467; Brīvā Zeme 1931, No 199 u. a.

Avots: EH I, 77


apdāvināts

apdãvinâts, begabt, fähig: apdāvināts dziesminieks, cilvē̦ks; apdāvināts ar miesas spē̦ku, smalkām jūtām.

Avots: ME I, 81


apdedzināt

apdedzinât, ‡ Refl. -tiês, Brandwunden bekommen Spr., Brīvā Zeme 1930, No 180.

Avots: EH I, 77


apdedzināt

apdedzinât (li. apdẽginti), tr.,

1) etwas ringsumher anbrennen:
apdedzināta milna Etn. I, 102;

2) brennend vernichten (im grossen Umkreise), niederbrennen:
visus krūmus.

Avots: ME I, 81


apderināt

apderinât, ‡

2) = apdarinât, ringsum abhauen, bekappen: a. kuokiem zarus Warkl. apderināja divas priedītes RKr. XIX, 138 (aus Palzmar).

Avots: EH I, 77


apderināt

apderinât, tr., beschenken, schmücken: krusta mātes ve̦d jaunavu uz klēti, lai tuo savukārt apderinātu (apdāvinātu) RKr. XVI, 214; cf. apdarinât.

Avots: ME I, 81




apdricināt

apdricinât, mühsam um etwas herumzerren (-schleppen, -ziehen) Dunika, Rutzau: a. āzi ap stūri.

Avots: EH I, 78



apdrošināt

apdrùošinât,

1) mutig machen:
auch Lettg. Refl. -tiês,

3) sich versehen mit (sich sicherstellen mit): a. ar pārtiku.

Avots: EH I, 78


apdrošināt

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82



apducināt

apducinât,

1) vom Donner erschallen machen
Golg.: pē̦rkuons apducināja visu pamali un aizgāja;

2) pē̦rkuons sausu laiku apducina St. (unter ducinât), es donnert täglich, was auf trockene Zeit deutet.

Avots: EH I, 78


apdullināt

apdul˜linât, tr., verwirren, dumm machen, betäuben: sitiens pa ģīmi tuo apdullināja MWM. IX, 455. viņš uzklausījās šuos vārdus it kā apmulsis un apdullināts MWM. II, 778. Refl. -tiês, sich betäuben, berauschen: cilvē̦ki apdullinājās ar sīvuo Etn.

Avots: ME I, 82



apdziedināt

apdziêdinât Spr., zuheilen (intr.) machen ("залѣчить").

Avots: EH I, 80


apdzirdināt

apdzirdinât [li. apgìrdinti] und apdzirdît [li. apgìrdyti], durch einen Zaubertrank behexen: kad tik Rasas kungs nav dze̦lte̦nmaizes un vīna apbūris, lai mani ieēdinātu un apdzirdinātu A. XVI, 306. vilkacis e̦suot apdzirdīts cilvē̦ks LP. VII, 926; s. Etn. I, 75. apdzirdināšana, das Behexen durch einen Zaubertrunk: viņš nuo apdzirdīšanas bij nuomiris LP. VII, 674.

Avots: ME I, 84


apdzisināt

apdzisināt [li. apgesìnti], tr., erkalten machen oder lassen, abkühlen: putru, barību.

Avots: ME I, 84



apēdināt

apêdinât,

1) (den ganzen Vorrat) auf(fr)essen machen:
meitas apēdinājušas jau visu ē̦damuo Siuxt. a. sienu luopiem Stenden;

2) a. cilvē̦ku Wolmarshof, einem Menschen etwas Schädliches zu essen geben
(perfektiv): ar netaisnu maizi gan savu bē̦rnu neapēdināšu Kaudz. Izjurieši 163;

3) sättigen, beköstigen
Jürg.: nevar visu saimi a.

Avots: EH I, 80


apgailināt

apgailinât, sich mit weisser Asche bedecken lassen: a. uogles Trik.

Avots: EH I, 80


apgardināt

apgar̂dinât muti, einen guten Geschmack im Munde erzielen: ieduod man ar a. muti! Nitau. Trik. Refl. -tiês, die Lippen beleckend eine angenehme Geschmacksempfindung zur Schau tragen: iedzert šņabi un apgardināties Dunika.

Avots: EH I, 81


apgausināt

apgaũsinât, auch apgaũsît, tr., segnen, Verschlagsamkeit verleihen: veļus aicina cepjamuo maizi apgausināt LP. VII, 277. gausmāmiņa, apgaus [i] manu baltmaizīti JK. V, 149, segenspendende Mutter, verleihe meinem Weissbrot Verschlagsamkeit.

Avots: ME I, 86


apģībināt

apģībinât, in Ohnmacht fallen machen, lassen (perfektiv) Warkl.

Avots: EH I, 86


apglābināt

apglābināt, einheimsen, verwahren: tikkuo paspējām apglābinal saknes, kad jau uznāca sals Bauske.

Avots: EH I, 82


apglītināt

apglîtinât, (ringsum) ordentlich, sauber, schmuck machen (perfektiv): a. māju sestdienā.

Avots: EH I, 82


apglizināt

apglizinât, (mit den Händen) rings um ebnen, glätten Stenden: a. miltu piku. mmaizes kukuli veiduojuot, tuo beigās apglizina.

Avots: EH I, 82


apgližināt

apgližinât Dunica, Rutzau, =apglizinât: apgližinât: saimniece apglžina maizes kukuļus un tad tuos bāž krāsnī.

Avots: EH I, 82


apgludināt

apgludinât, ringsum glätten, glatt machen (perfektiv): a. malas.

Avots: EH I, 82


apglumināt

apgluminât,

1) =apgludinât: a. malzes klaipus priekš cepšanas Bauske;

2) ringsum mit Speichel benetzen, begeifern:
a. maizi, bet neapēst Jürg.

Avots: EH I, 82


apglužināt

apglužinât, =apgludinât: maizes kukuli vajaga papriekšu ar ruoku labi a. un tad tik šaut krāsnī Kal.

Avots: EH I, 82


apgodināt

apgùodinât, ehren, mit Ehrbezeigungen überschütten: kungs deva apguodinātu valstību I Chron. 30, 25, gab ein löbliches Königreich.

Avots: ME I, 89


apgrabināt

apgrabinât,

1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;

2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam apkārt Trik.;

3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;

4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.

Avots: EH I, 83


apgrēcināt

apgrècinât, tr., ärgern, Ärgernis erregen, zur Sünde verleiten (bibl.): ja tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj tuo. Refl. -tiês, sich versündigen: kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es mūžam negribu apgrēcināties.

Avots: ME I, 88


apgriezināt

apgriezināt, beschneiden lassen Für. I (unter griezt).

Avots: EH I, 84


apgrimdināt

apgrimdinât, wiederholt versenken: a. linus mārkā Fest., Schwanb.

Avots: EH I, 84


apgrubināt

apgrubinât, benagen Schnehpeln, Stenden.

Avots: EH I, 84





apgrūtināt

apgrũtinât, tr.,

1) schwer (grũts) machen, beschweren, belasten, belästigen:
zemi apgrūtināt nuoduokļiem. sargāties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu Luk. 21, 34. visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinām II Sam. 13, 25;

2) schwanger
(grũts) machen, beschwängern L., U.

Avots: ME I, 88, 89


apgruzdināt

apgruzdinât,

1) anschwelen machen, lassen:
a. stabiem galus Schwanb.;

2) = ‡ apgrkàzdêt: a. graudus Dunika.

Avots: EH I, 84



apģuģināt

apģuģinât umwickeln, (ringsum) einwickeln, einhüllen: apģuģini bē̦rnu labāki. lai nenuosalst! Kal. Refl. -tiês, sich (ringsum) einwickeln (einhüllen): vecā māte apgraginājusēs trim lakatiem Perkuhnen. apģuģinājusies meitene Dunika, Kal.

Avots: EH I, 86


apguldināt

apgùldinât: betten, hinlegen, sich hinlegen machen, lassen: apgul˜dināt guovis Kat., Rutzau.

Avots: EH I, 85


apguldināt

apgùldinât oder apgùldît [li. apguldýti], zu Bette legen: bē̦rnus. tē̦va māti apguldīju BW. 30196, 1.

Kļūdu labojums:
tē̦va māti = tē, vu, māti
30196, 1 = 30961, 1

Avots: ME I, 89


apgulināt

apgulinât, sich hinlegen machen, lassen: a. guovis Dunika.

Avots: EH I, 85


apgurdināt

apgurdinât, ermüden, ermatten (tr.): a. līde̦ku. kaķis apgurdinājis peli Salis. tē̦vs apgurdinājis dē̦lu Warkl.

Avots: EH I, 86


apirdināt

apir̃dinât,

1) ringsum auftrennen
(tr.): a. lakatam malas Trik.;

2) rings um etwas auflockern:
a. zemi ap ābeli. a. ābeles, die Erde um die Apfelbäume auflockern.

Avots: EH I, 86


apjucināt

apjucinât, verwirren: cilvē̦kus, cilvē̦ku prātus.

Avots: ME I, 91



apkabināt

I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88


apkabināt

II apkabinât Scinibbenhof "(einen Baum vor dem Abhauen) ringsum behacken".

Avots: EH I, 88


apkacināt

apkacinât (eine ganze Anzahl von Objekten) verhören: a. visus lieciniekus Golg.

Avots: EH I, 88


apkaitināt

apkaitinât, ‡ Refl. -tiês, ganz und gar zornig werden, in Zorn geraten: tamē̦r viņu kaitināja, kamē̦r viņš apkaitinājās Fest. viņš briesmīgi apkaitinājies Stenden.

Avots: EH I, 88


apkaitināt

apkaĩtinât (li. apkaĩtinti, ringsum heiss machen), tr., zornig machen, erzürnen: es savu mīļāku apkaitināju BW. 20704.

Avots: ME I, 92


apkaldināt

apkal˜dinât (li. apkáldinte), (wiederholt) beschlagen Spr.: a. zirgu, ratus. a. pūra lādi (ar ornāmentiem). Refl. -tiês, mit dem (wiederholten) Beschlagen endgültig fectig werden: vai e̦sat nu reiz apkaldinājušies? Fest.

Avots: EH I, 89



apkalināt

II apkalinât, halbwegs abmästen (gew. auf Schweine bezogen) Ass.-Kalt.: (sivē̦nu) drusku apkalina i[r] kaun.

Avots: EH I, 89



apkaltināt

apkàltinât 2 Golg., Lis., Schwanb., (mit àl ) Trik., (mit alˆ 2 ) Lems., Schnehpeln, ringsum (ein wenig) trocknen (intr.) machen, lassen: a. maizi.

Avots: EH I, 89


apkankstināt

apkankstinât Warkl., apkankstinêt ebenda, beklopfen: a. visas siênas. apkankstinājis riteņus, bet plīsis nav ne˙viens.

Avots: EH I, 89


apkapināt

apkapinât, ein wenig dengeln (perfektiv): a. izkapti Laud., Nitau.

Avots: EH I, 90


apkarināt

apkarinât, ‡ Refl. -tiês, sich behängen: a. visādiem bimbuļiem.

Avots: EH I, 90


apkarināt

apkarinât, tr., behängen: zē̦nu kankariem; auch apkãrdinât: prismām apkārdināts kruoņa lukturis Alm.

Avots: ME I, 93


apkaudināt

apkaudinât, umbringen lassen (perfektiv).

Avots: EH I, 90



apķezināt

apķezinât, besudeln Dunika, OB.: a. drānas, galdu. Refl. -tiês, sich besudeln: puišelis tâ apķezinājies, ka nevar ne nuomazgāt Dunika.

Avots: EH I, 96


apķibināt

apķibinât, tr., lose umbinden, umwinden. Refl. -tiês, sich umwinden.

Avots: ME I, 98


apķirināt

apķirinât,

1) behängen
Kal., OB.: a. siênu ar me̦ncām;

2) leichthin befestigen:
viņš šķūnim dēļus tikai tâ apķirinājis - krīt jau atkal nuost Stenden. Refl. -tiês, sich umklammern: a. ap kaklu Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96


apķirmināt

apķirminât Kurs., tr., bepatschen, beschmieren Grünh., Bauske. apķirmināts kuoks, vom Holzbohrer (ķirmis) angefressenes Holz Grünh.

Avots: ME I, 98


apklabināt

apklabinât,

1) beklopfen:
ārsts apklabināja. slimniekam krūtis;

2) langsam (klappernd) um etw. herumfahren:
a. purvam apkārt Golg.

Avots: EH I, 91


apkladzināt

apkladzinât,

1) = ‡ apklabinât 2 Golg.;

2) Neuigkeiten erzählend, klatschend durchstreifen:
viņa jau būs visu pagastu apkladzinājusi Trik.

Avots: EH I, 91


apklaudzināt

apklaudzinât, an eine grössere Anzahl von Objekten anklopfen: visas duris a., bet iekšā netikt.

Avots: EH I, 91


apklaušināt

apklaušinât,

1) (eine grössere Anzahl von Objekten) verhören:
visi liecinieki jau apklaušināti Bauske;

2) sich erkundigen:
viņš gāja a., kas tur nuoticis Kal. jāapklaušina, vai kur nevar dabūt maizi pirkt Stenden. Refl. -tiês: auch Pas. II, 181.

Avots: EH I, 91, 92


apklaušināties

apklaušinâtiês, sich erkundigen: par labībās ce̦nām tam nenāca prātā apklaušināties pie tē̦va. tas apklaušinās pēc vietas Alm.

Avots: ME I, 95


apklidzināt

apklidzinât, mit einem schtechten Pferd und einem klappernden Wagen um etwas herumfahren Golg. u. a.: a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 92



apklusināt

apklusinât, tr., beruhigen, beschwichtigen, stillen, zum Schweigen bringen: māte nevarēja suni apklusināt Etn. III, 62. bē̦rns nebija nemaz apklusināms Etn. IV, 128. Kalebs apklusināja ļaudis I Mos. 13, 31. šuo ļaužu pašapziņa ar spaidiem vien nebūs apklusināma Apsk. apklusināt bateriju, zum Schweigen bringen A. XX, 295.

Kļūdu labojums:
I Mos. = IV Mos.

Avots: ME I, 95


apknabināt

apknabinât

1) mit den Fingeospitzen bearbeiten
Renzen: a. jaunuos sīpuolus, lai labāk aug, kad tie jau sadīguši;

2) ringsum ein wenig abbröckeln
(tr., perfektiv): a. maizes kukuli NB., N.-Peb., Schibbenhof, Warkl. gani dažkārt apknabina kuo-kiem mizu N.-Peb.;

3) benagen
Schibbenhof;

4) "scherzweise (kitzelnd) anrühren"
Baltinov.

Avots: EH I, 92



apknubināt

apknubinât, ringsum beknibbern; "окрошить" Spr.: a. sieru, maizes kukuli Schibbenhof.

Avots: EH I, 93



apkodināt

apkuôdinât, abbeizen: a. graudus Sessw. a. dzijas.

Avots: EH I, 95


apkribināt

apkribinât, beknibbern; benagen: a. maizes duoniņu Wolm. a. kaulus Salis.

Avots: EH I, 94


apkritināt

apkritinât, umfallen machen, lassen (perfektiv): ragavas apkritinājis Janš. Dzimtene V, 169.

Avots: EH I, 94


apkrubināt

apkrubinât, beknabbern, benagen: a. kaulu, maizes kukuli.

Avots: EH I, 94


apkubināt

apkubinât: auch Gramsden; bedecken NB.: apkubini ar lakatu galvu! NB. apkubini rāceņus! ebenda. Refl. -tiês: pajem apkube̦klu un apkubinies! Dunika.

Avots: EH I, 94


apkubināt

apkubinât, tr., umlegen: lakatu ap galvu Kalleten, N. - Bartau [Wohl zu kuburis]. Refl. -tiês, sich umdecken: ārā auksts, apsakubinies jel vilnaini! Etn. III, 65 (Grobin).

Avots: ME I, 96


apkupināt

apkupinât, ein wenig gerinnen machen: a. pienu Bauske.

Avots: EH I, 95


apkūpināt

apkûpinât, ‡ Refl. -tiês "(sich beräuchernd) zaubern" (?): kad cita nebij, tad ņēme pats savas lincē̦klas, trejdeviņas reizes izlaide caur šķietu un apkūpinājās; tad palika ve̦se̦ls Saikava.

Avots: EH I, 95


apkūpināt

apkûpinât, tr., beräuchern; cf. apkvêpinât.

Avots: ME I, 97


apkurināt

apkurinât, ‡

2) anheizen, einheizen:
a. uguni Pernigel, Salis.

Avots: EH I, 95


apkurināt

apkurinât, dial. apkurdinât Gr. - Essern, beheizen: istabas. apkurināšana, die Beheizung: par skuolas apkurināšanu jāgādā pagastam.

Avots: ME I, 96


apkurlināt

apkur̃linât, betäuben: dzirdi apkurlināja nemituoši grāvieni Latv. Kursiten, Hasenp., J. Kaln.

Avots: ME I, 96


apkušināt

apkušinât, tr., stillen, beruhigen: bē̦rnu.

Avots: ME I, 97


apkūsināt

apkūsinât, überwallen lassen, machen (perfektiv): neapkūsini pienu! Bauske.

Avots: EH I, 95



apkveldināt

apkvel˜dinât Dunika, (mit elˆ 2 ) Bauske, bebrühen: a. teļa kājas, luopa iekšas.

Avots: EH I, 96


apkvēpināt

apkvêpinât, auch apkvêpêt, tr., beräuchern: luopus apkvēpēja ar mē̦sliem, kuŗus uz kvē̦luošām uoglēm sadedzināja. K. Müll.

Avots: ME I, 98


aplabināt

aplabinât: bē̦rnu vajaga a. un ieduot tam sukura graudu. ‡ Refl. -tiês: a. ar suni Dunika, Rutzau, sich einen Hund zutraulich machen.

Avots: EH I, 96


aplabināt

aplabinât, tr., begütigen, beschwichtigen, beruhigen: aplabini suni, lai nerej.

Avots: ME I, 98


aplacināt

aplacinât, mangelhaft abmäslen: nuokavām tādu aplacinātu cūku Frauenb.

Avots: EH I, 96


aplacinātājs

aplacinātājs, der Spötter; aplacināšana, das Verhöhnen, Verleumden Sir. 8, 11; 2 Kor. 12, 20.

Avots: ME I, 98


aplādināt

aplādinât, durch häufiges Rügen, Schimpfen, Heruntermachen abstumpfen: aplādināts cilvē̦ks, luops Frauenb. aplādināta meita Stenden ve̦cā māte bē̦rnus aplādinājusi pa˙visam; vai tie vairs kuo klausa! ebenda. Refl. -tiês: puika par daudz aplãdinājies Schnehpeln, der Knabe hat sich an jenl. so gewöhnt, dass er allen Respekt verloren hat.

Avots: EH I, 98


aplaidināt

aplaîdinât, tr., anstecken, behaften: ar kašķi.

Avots: ME I, 99


aplasināt

aplasinât, ‡ Refl. -tiês, sich beträufeln: a. ar sveču taukiem Dunika.

Avots: EH I, 97


aplasināt

aplasinât (li. aplãšinti, beträufeln), tr., beklecksen. Brasche.

Avots: ME I, 100


aplāsināt

aplāsinât, beträufeln, bespritzen: a. duobi (mit à ) Wolm., (mit â 2 ) Salis. krāsuotājs aplasina siênu (so, dass ein Pünktchenmuster entslel).

Avots: EH I, 98



aplecināt

aplecinât: guovi aizveda a. AP. ‡ Refl. -tiês, sich begatten (von Tieren): ķēve aplecinājās, un katru gadu bija kumeļš Siuxt.

Avots: EH I, 98


aplecināt

aplecinât, fact., bespringen lassen: ķēvi.

Avots: ME I, 100


apļepināt

[apļepinât, tr., bewerfen: sienas ar māliem Weinsch.]

Avots: ME I, 103


apļezināt

apļezinât Dunika, belecken, begeifern: teļš apļezinājis meitai lindruku.

Avots: EH I, 100


aplidināt

aplidinât, ‡ Refl. -tiês, (wiederholt) um etwas herumfliegen, -flattern: putns dažas reizas aplidinājās ap mežu Dunika, Kal. tauriņš aplidinājās ap puķu duobi ebenda.

Avots: EH I, 98


aplidināt

aplidinât oder apliduôt, umflattern, umschwärmen: tauriņš puķītes ziedu aplidina LP. VI, 916. viņu apliduoja ve̦se̦ls bars karstu pielūdzēju. liegs sārtums apliduoja Emmas apaļuos vaidziņus Laps. 90; B. Vēstn. apliduotājs, der Verehrer, Anbeter, Courmacher: viņai bija daudz apliduotāju A. XVII, 709.

Avots: ME I, 101


aplīdzināt

aplĩdzinât, tr., gleich machen: matus, das Haar ordnen Kaudz. M., A. XX, 10.

Kļūdu labojums:
ordnen = beschneiden

Avots: ME I, 102


apliecināt

apliecinât, ‡

2) neapliecini savu dvēseli! beschwere deine Seele nicht mit einem Meineid!
BieIU. Refl. -tiês, sicu erweisen, sich bestätigen Salis (nur in der alten Generation): apliecinājās, ka e̦suot . . . mazi pasauļu radījumi... Pēterb. Avīzes I 28.

Avots: EH I, 99


apliecināt

aplìecinât, tr., bezeugen, bekräftigen, bestätigen: tad apliecināju es pretī tiem Nehem. 13, 21. jūs bez kādu parādīšanu, kas jūs apliecinātu par guodīgiem cilvē̦kiem BW. III, 1, 13. apliecinājums, die Bekräftigung, der Beweis: atzinības un mīlestības apliecinājumi, Beweise von Erkenntlichkeit und Liebe.

Avots: ME I, 102



aplipināt

aplipinât [li. aplipinti], tr.,

1) bekleben:
istabas sienas aplipinātas ar ve̦cām avīzēm;

2) anstecken:
slimais aplipina visu māju ar bakām.

Avots: ME I, 101


aplīpināt

aplĩpinât, mit Schmeichelei und Bestechung für gewinnen: tuos kungus vajaga mācēt aplīpināt Tals.

Avots: ME I, 102


apluncināties

apluncinâtiês, sich (an eine ganze Anzahl von Objekten) anschmeicheln: viņš jau būs apluncinājies ap visiem Jürg.

Avots: EH I, 99


apļundināt

apļun̂dinât 2 Dunika, eine Plüssigkeit (spülend) umschütteln: a. piena stuoveri.

Avots: EH I, 100


aplupināt

aplupinât,

1) ringsum abschälen, abklauben:
a. kartupelim mizu;

2) berauben, ausplündern
Salis, St.: piedzē̦rušu var apsmiet un a. Salasīšana 111.

Avots: EH I, 99


aplutināt

aplutinât, einigermassen verwöhnen: aplutināts bē̦rns Bauske.

Avots: EH I, 99


apmaldināt

apmàldinât, caus., irre leiten, verwirren: vedējs veda brūti aizsietām acīm ap galdu, apmaldinādams, lai nezinuot iet atpakaļ BW. III, 1, 54.

Avots: ME I, 104


apmērdināt

apmẽrdinât und apmẽrdît Salis, (vor Hunger oder durch Gift) umkommen machen: a. žurkas.

Avots: EH I, 101


apmetināt

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas;

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I 2 , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101


apmetināt

apmetinât, tr., ansiedeln, oft mit dem Zusatz: uz dzīvi.

Avots: ME I, 106


apmidzināt

apmidzinât, einschläfern Trik.: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 102


apmierināt

apmiêrinât, befriedigen, beruhigen, versöhnen: tas mani apmierina Kaudz. M.; apm. savu tukšuo vē̦de̦ru Etn. III, 110, savu ēstgribu JK. met naudu, lai apmierina gariņus LP. VII, 346. Refl. -tiês, sich befriedigen, beruhigen: viņš apmierinājas ar mazumu, er ist mit wenigem zufrieden. viņa sāka apmierinādamās ar bē̦rnu mīlināties Kaudz. M. apmierinãjums, Befriedigung, Beruhigung.

Avots: ME I, 108


apmīlināt

apmĩlinât, tr., streicheln, liebkosen: sargs apmīlināja glaudīguo kaķi LP. VI, 860.

Avots: ME I, 108


apmilzināt

apmilˆzinât 2, dunkel, nebelig, blöde machen (von Augen): uguns acis apmilzina Dünsb.

Avots: ME I, 107


apmirdināt

apmirdinât,

1) (eine ganze Reihe von Objekten) sterben machen
Trik.: tâ jau var visus cilvē̦kus apmirdināt;

2) (Lebewesen) erstarren machen
Bauske: mušas tikai apmirdinātas, bet nav pa˙galam;

3) = ‡ apmirdît 1 Festen.

Avots: EH I, 102


apmirdzināt

apmir̂dzinât, tr.,

1) bescheinen, beleuchten:
mēneša apmirdzinātie sniega klajumi Egl.;

2) benetzen, bespritzen
Spr.

Avots: ME I, 107





apmuldināt

apmùldinât: bē̦rnus ar māņiem apmuldinājuši Pet. Av. I, 53.

Avots: EH I, 103


apmuldināt

apmùldinât, tr., betören, verwirren Spr.

Avots: ME I, 109



apmuļināt

apmuļinât, tr., besabbeln: maizi; beschmutzen, unordentlich, ohne die gehörige Gründlichkeit eine Arbeit tun: apmuļināts vien vēl ir; nav nekas padarīts SP. mūsu ausis ir vācu valuodas apmuļinātas, unsere Ohren sind durch die deutsche Sprache unsicher, abgestumpft worden.

Avots: ME I, 109


apmuļķināt

apmuļķinât, auch apmuļķuôt, denom. von muļķis, tr., betören, narrieren: kā nu gribi mani, ve̦cu vīru, apmuļķināt LP. V, 271.

Avots: ME I, 109


apmulsināt

apmulsinât: žīds tevi apmulsina kâ mazu bē̦rnu Dond.

Avots: EH I, 103


apmulsināt

apmùlsinât, apmùlšinât, fact. von apmùlst, betören, verwirren: ze̦lta taisīšana apmulsināja ļaužu prātus Kundz. māns gājējus apmulšina LP. VII, 942.

Avots: ME I, 109


apmurdzināt

apmurdzinât Trik. (mit ur̂ ), Wolmarshof (mit ur̃ ), apmur̂dzît Trik., wiederholt knautschend indolent (schlaff, energielos) machen: apmurdzīts kaķis peļu neķeŗ.

Avots: EH I, 103


apnicināt

apnicinât, tr., verschmähen: viņš neapnicina tādus ceļus B. Vēstn. viņš tik ilgi tejieni aizmirsis, apnicinājis, apvainuojis Druva II, 455 (Baltpurviņš).

Avots: ME I, 109


apniecināt

apniẽcinât Bauske, geringschätzig (verächtlich) behandeln: a. dāvanu.

Avots: EH I, 103


apnižģināt

apnižģinât,

1) bepatschen, betätscheln:
māte raušus apnižģinājuse BW. VI, 897. bē̦rns mutē apnižģinājis maizi.

Avots: ME I, 110


appeldināt

appelˆdinât, um etwas herurnschwimmen lassen: a. zirgu ap laipām (oder laipām apkārt).

Avots: EH I, 104


apperināt

apperinât, bebrüten machen (lassen) Trik.: apperinātas uolas.

Avots: EH I, 104



appilināt

appilinât, ‡ Refl. -tiês, sich beträufeln Jürg. u. a.: bē̦rns appilinājies ar taukiem.

Avots: EH I, 105


appilināt

appilinât, tr., beträufeln: sviests bijis ar asinīm appilināts LP. VII, 557.

Avots: ME I, 111



applikšināt

applikšinât, mit den Händen resp. Füssen leicht schlagend ringsum glätten: maizes kukuli pa˙priekšu (ar plaukstām) applikšina un tad tik šauj krāsnī Kal. a. kalniņu ar kājām gludu Warkl.

Avots: EH I, 105


appļikšināt

appļikšinât Dunika, Kal., mit den Händen (leicht schlagend) ringsum abglätten: a. rnaizes kukuli, pirms tuo šauj krāsnī.

Avots: EH I, 106


applikšķināt

applikšķinât,

1) = ‡ applikšinât: a. (nece̦ptu) klaipu Bauske; leicht beklopfen, betätscheln: a. zirgam kaklu KatrE.;

2) mit der Hand aufs Wasser schlagend bespritzen
Schwanb. u. a.: a. uotru ar ūdeni.

Avots: EH I, 105


applīvināt

applīvinât, (tanzend) herumflattern: a. zãlei apkārt A. Brigader.

Avots: EH I, 106


applucināt

applucinât: a. uogas, lai nebuojājas Kaugurciems.

Avots: EH I, 106


applucināt

applucinât, fact. von applukt, bebrühen: tēju, iekšas, iesala dīgļus ar vāruošu ūdeni.

Avots: ME I, 111


applūdināt

applûdinât, appludinât, auch applûdît, tr., bewässern, überschwemmen: pļavas. ūdens applūdināja grāmatu drukātavu Kundz.; fact. von applûst.

Avots: ME I, 111


apprecināt

apprecinât, fact., verheiraten: ve̦cāki gribējuši dē̦lu apprecinât BW. III, 1, 38.

Avots: ME I, 112


appudžināties

appudžinâtiês Ahs., sich langsam ankleiden (zurechtmachen).

Avots: EH I, 106


appulcināt

appùlcinât, ringsum ansammeln Kl.: a. ļaudis ap sevi.

Avots: EH I, 106


appurināt

appurinât Spr., Warkl., appurinêt Warkl., ringsum abschütteln: a. kuokiem augļus, lapas. Refl. -tiês Warkl., sich beschütten: a. ar sniegu.

Avots: EH I, 107



apputināt

apputinât, ‡ Refl. -tiês Dunika, Kal., = apputêt 1: sudmalis viss apputinājies ar miltiem.

Avots: EH I, 107


apputināt

apputinât, tr., mit Staub bedecken, bestauben: slaukuot meita apputinājusi galdus, krē̦slus, drēbes; ar sniegu apputināt, verwehen JR. IV, 81.

Avots: ME I, 112



apradināt

apradinât, ‡

2) zähmen (Tiere):
daudz apradinātu zaķu Pas. Vlll, 269. Refl. -tiês: krievu tautas apradinājās ar leišiem Pet. Av. I, 62.

Avots: EH I, 107


apradināt

apradinât, tr., gewöhnen, durch Gewohnheit abstumpfen, annehmbar erscheinen lassen: gan viņa apradināja tautu ar daudz nepareizībām vārduos un teikumuos Pav. Refl. -tiês, sich an etw. gewöhnen, sich vertraut machen: Jurītis apradinājās ar jaunajiem apstākļiem Purap.

Avots: ME I, 113


apraibināt

apràibinât

1) bunt machen
(perfektiv): a. papīru;

2) verwirren, beirren:
a. acis.

Avots: EH I, 107


aprasināt

apracinât, aufwühlen lasseu Trik.: a. kartupeļu lauku (palaižuot cūkas savā vaļā).

Avots: EH I, 107


aprasināt

aprasinât, mit Tau bedecken, betauen, etw. nass machen, benetzen: pļavas, zāli. iznāca katram knapi kuo lūpas aprasināt Alm.

Avots: ME I, 113


apraudināt

apraûdinât, weinen machen (perfektiv): meita apraudināja māti Lemsal, Nitau, Salis, Trik.

Avots: EH I, 108


apreibināt

aprêibinât (li. apreibinti): kad cūku (pa galvu situot) apreibina, tuo var viegli nuokaut Kaltenbr.

Avots: EH I, 108


apreibināt

aprèibinât, fact. zu aprèibt, schwindlig machen, betäuben: viesulis, griezdams laivu riņķī vien, apreibināja braucēju LP. V, 258. viņu bij apreibinājuse cerība Vēr. II, 159. viņas apreibinātie prāti MWM. II, 362. Refl. -tiês, schwindlig, betäubt werden: nuo truokšņa viņš apreibinājās.

Kļūdu labojums:
-tiês = -tiês, sich berauschen, sich betäuben

Avots: ME I, 115




apremdināt

aprèmdinât (unter aprèmdêt): besänftigen, lindern (perfektiv) Ewers.

Avots: EH I, 108


apremināt

apreminât Schnehpeln, Stenden, lauwarm machen: a. (aukstu) ūdeni.

Avots: EH I, 108


apretināt

apretinât Bauske, (eine Anpflanzung oder Saat) undichter machen (indem man einige Exemplare derselben beseitigt): a. laukus.

Avots: EH I, 108


aprībināt

aprìbinât,

1) (eine ganze Gegend) erdröhnen machen:
pē̦rkuons aprībināja visu pamali, bet lietus nelija Saikava;

2) mit Gedröhn umstürzen
(tr.) Trik.: a. mucu.

Avots: EH I, 109


apriebināt

apriêbinât Aps., verleiden (tr.), widerwärtig machen, verekeln: tâ varējis tavās acīs sevi a. Janš. Līgava I, 204. a. kam skuolu, lasīšanu, ēdienu Schwanb. a. (= apšķebinât) kam dūšu KatrE.

Avots: EH I, 109


apriebināt

aprìebinât, (zur Heilung) bestreichen und besprechen machen KatrE.: a. ruozi, lai vairs neaug.

Avots: EH I, 110


aprietināt

apriẽtinât guovi Schnehpeln, vor dem Melkeu die Zitzen einer Kuh drückend bestreichen (und dann abwarten, bis die Milch zu fliessen beginnt).

Avots: EH I, 110


aprimdināt

aprimdinât Selsau, (mit im̃) Bauske, Trik., Wolm., (mit im̂ 2 ) Siuxt, lauwarm machen: a. ūdeni.

Avots: EH I, 109




apripināt

apripinât, herumrollen (um, tr.) Jürg.: a. ripu ap māju. Refl. -tiês Salis, unter etwas rollen (intr., perfektiv): naudas gabals apripinājās zem skapja.

Avots: EH I, 109


apritināt

apritinât, tr., umringeln, umwinden: suņu asti ap kaklu BW. 20641. Refl. -tiês, sich umwinden: čūska viņam apritinājās ap augumu.

Avots: ME I, 116


aprotināt

apruôtinât Salis., herumwinden um: a. virvi ap kuoku. Refl. -tiês Salis, sich herumwinden um: čūska apruotinājusies guovij ap kāju.

Avots: EH I, 111


aprubināt

I aprubinât, anfressen, benagen: peles aprubina klaipa galu Dunika, Jürg., Kal., Rutzau, Stenden, Wandsen, Wolmarshof. a. kaulu Mežamuiža n. Fil. mat. 62, AP.

Avots: EH I, 110


aprubināt

II aprubinât, kollernd (falzend)erschallen machen Saikava: kuo tu vēl guli? rubeņi jau visu kalnu aprubinājuši!

Avots: EH I, 110


aprucināt

‡ ll aprucinât Schibbenhof, in der Perne ringsum donnern: pē̦rkuons vis˙apkārt aprucinājis.

Avots: EH I, 110


aprucināt

I aprucinât, um etwas einsclvumpfen machen (?): es šķitu Ilzīti ce̦puri galvā: suvē̦na kuņģīti aprucināj[u]se BW. 20423 (aus NB.).

Avots: EH I, 110




aprudināt

aprudinât, ringsum rötlich (braunrot) färben: a. dzijas Bauske, Wandsen.

Avots: EH I, 110


aprūdināt

aprûdinât 2 Bauske, weinen machen (perfektiv): a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 110


aprūpināt

aprũpinât (li. aprúpinti) PIKur., = apkùopt 2: dzīvuoja... ilggadējās kalpuones aprūpināts Izgl. Min. Mēn. 1925 I, 28.

Avots: EH I, 110


aprušināt

aprušinât, tr., Erde (Asche) wühlend mit derselben ringsum bedecken: aprušinat puķes Vēr. II, 206; naudas kuli pe̦lnuos LP. V, 401.

Avots: ME I, 116


aprūsināt

[aprūsinât, tr., rosten machen: zibeņi labību aprūsināja Kalzenau "das Wetterleuchten hat im Getreide Brandkorn gezeugt"].

Avots: ME I, 117




apsaldināt

apsalˆdinât, sich erkälten machen (lassen): a. zirgu Warkl.

Avots: EH I, 111


apsalināt

apsalinât Bērzgale "(Malz) mit heissem Wasser begiessen".

Avots: EH I, 111


apsārtināt

apsārtinât, (bis zu einem gewissen Grade) röten (perfektiv): a. dzijas Bauske. brūklenes nav ienākušās nuoplūktas, bet vē̦lāk saulē apsārtinātas Jürg.

Avots: EH I, 111


apsaucināt

apsaũcinât Planhof "jem., der etwas Schlechtes begangen hat, auf der Kanzel in der Fürbitte erwähnen".

Avots: EH I, 111





apsitināt

apsitinât,

1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap kāju; a. pirkstu, acis;

2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,

1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap kārti Dunika;

2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās apkārt Janš. Dzimtene IV, 60.

Avots: EH I, 112




apskalināt

apskalinât, bespülen: a. vīna pudeli un nuolikt Salis.

Avots: EH I, 112


apskandināt

apskañdinât ar dziesmām visu nuovadu, im ganzen Gebiet Lieder erschallen lassen.

Avots: EH I, 113


apšķebināt

apšķebinât [Lisohn u. a.], auch apšķibinât PS., Übligkeit, Ekel erregen: man rutki apšķebināja dūšu, sirdi MWM. III, 696. Refl. -tiês, übel werden: varēja dūša apšķebināties Vēr. I, 1162; A. X, 1, 528. Auch: widerwärtig werden, z. B. uzbāzīgā brūte brūtganam apšķebinājās Dr. - Für apšķebināties "übel werden" auch apšķebêt: dūša apšķebēja U. b. 41, 18.

Avots: ME I, 129




apšķibināt

apšķibinât (unter apšķebinât): auch Altenwoga, Warkl., Windau.

Avots: EH I, 119






apskubināt

apskubinât nãvi, den Tod beschleunigen J. Baumann Poslille v. J. 1746.

Avots: EH I, 113


apskulbināt

apskul˜binât Dunika, Rutzau, = apzvanît: apskulbina paši savu nelaiķi Janš. Bandavā II, 55.

Avots: EH I, 113


apskumdināt

apskumdinât, betrüben Salis: a. savus ve̦cākus. Subst. apskumdinâšana, das Betrüben Pet. Av. II, 179.

Avots: EH I, 113


apskurbināt

apskur̃binât, tr., betäuben, schwindlig machen.

Avots: ME I, 122


apskurināt

apskurinât Lubn., von allen Seiten hin und her bewegen: a. lazdu krūmu (rauguot, vai nav kādi rieksti vēl klāt palikuši).

Avots: EH I, 114


apšļacināt

apšļacinât, apšļacît, freqn. apšļakstît, apšļakstinât, bespritzen, besprengen, bespülen: viļņi apšļakstīja viņa zābakus MWM. II, 303. Refl. -tiês, bespritzt, besprengt werden: ar asinīm debess apšļakstījās Vēr. II, 86. Cf. apslacît.

Avots: ME I, 129


apšļakstināt

apšļakstinât (unter apšļacinât): asinis... apšļakstināja netīruos salmus Veselis Netic. Toma mīlestība 132.

Avots: EH I, 120


apslīcināt

apslìcinât, tr., ersäufen, ertränken: tad ūdens mus būtu apslīcinājis Psalm. 124, 4.

Avots: ME I, 123


apslidināties

apslidinâtiês (ar slidām), Schlittschuh laufend herumgelangen (um) Salis u˙a.: a. (ar slidām) e̦ze̦ram vis˙apkārt.

Avots: EH I, 114


apšļircināt

apšļircinât bespritzen Bers., Ramkau, (mit ir̃ ) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 120


apsludināt

apsludinât, tr., verkündigen (in grossem Umkreise).

Avots: ME I, 123



apsmacināt

apsmacinât, ersticken (tr.) Warkl.: a. uogles, lai negailējas.

Avots: EH I, 115


apsmidzināt

apsmidzinât,

1) = apsmildzinât: lietutiņš zemi tikai apsmidzināja Lis., Wolm.;

2) fein bespritzen:
a. uogulājus, lai tārpi neme̦tas.

Avots: EH I, 115


apsmildzināt

apsmildzinât, tr., benetzen mit Staubregen: lietus mani apsmildzināja LP. VI, 833. C.

Avots: ME I, 124


apsmirdināt

apsmir̂dinât, mit Geruch (Gestank) anfüllen, stinken machen: kad vilnainu luputu dedzina, tad apsmirdina visu istabu Ahs. sīpuolus mizuojuot, apsmirdina pirkstus Siuxt.

Avots: EH I, 115



apsmurināt

apsmurinât, betrüben: nu mana dvēsel[e] apsmurināta Elger Evang. Joh. 12 27. Refl. -tiês, sich betrüben; ergrimmen Elger Evang. Joh. 11,33.

Avots: EH I, 115


apspīdināt

apspîdinât C., Lichtstrahlen (dat.) aussetzen: ar spuoguli a. kaimiņus.

Avots: EH I, 116


apspirdzināt

apspir̃dzinât, tr., erquicken: skābums viņu lieliski apspirdzināja Poruk.

Avots: ME I, 124



apspodrināt

apspuôdrinât,

1) bescheinen, beleuchīen:
gaisme . . . apspuodrinava viņus Evang. 1753, S. 6;

2) blank (glänzend) machen
(perfektiv) Warkl.: a. dzelzi. Refl. -tiês Warkl., blank (glänzend) werden (perfektiv): naudas gabals kabatā apspuodrinājies.

Avots: EH I, 116



apsprādzināt

apsprâdzinât C. u. a., (eine ganze Anzahl von Tieren) krepieren machen: a. kam luopus.

Avots: EH I, 116


apspridzināt

apspridzinât,

1) bespritzen:
a. grāmatu ar tinti Kl. lietus apspridzina laukus N.-Peb., Schwanb.;

2) sprengend bestreuen:
a. ar drumslām visu lauku Dunika;

3) sprengend umstürzen
(tr.) Salis.

Avots: EH I, 116


apstādināt

apstādinât, caus.,

1) zum Stehen bringen:
zirgu C. čūsku var apstādināt RKr. XII, 30. viņu apstādināja kāda savāda balss A. XVI, 861;

2) umherstellen, umringen lassen
U.

Avots: ME I, 125


apstāvināt

apstāvinât, = apstādinât 1 (?): steidzās pie guovīm, apstāvināja tās Janš. Mežv. ļ. II, 352; (die Herde) zusammentreiben und nicht mehr auseinandergehen lassen (so dass die Herde sich schliesslich niederlegt) AP. u. a.

Avots: EH I, 117


apstiprināt

apstiprinât, tr., bestärken, bestätigen: likumus, līgumus, spriedumus, biedrības, amatuos, par saimnieku. es tuo apstiprināju Ap. 26, 10. tur viņam taisnība, V. apstiprināja Aps. III, 17. Refl. -tiês:... vīri steigšus likās apstiprināties I Kön. 20, 33 (in der neuesten Ausgabe: sev apstiprināt), liessen es sich bestätigen.

Avots: ME I, 126


apstribināt

apstribinât Dunika, Kal., mit einer flüssigen, zu schlürfenden Speise (eine ganze Anzahl von Objekten) speisend (tr.) erkranken machen: saimniece ar kaut kuo bija saimi apstribinājusi: visiem sāpēja vē̦de̦ri.

Avots: EH I, 117


apstrupināt

apstrupinât, verkürzen Bauske: a. svārkus.

Avots: EH I, 118


apstulbināt

apstùlbinât, apstùlbuôt, tr., blenden, verblenden, verwirren, dumm machen: apstulbuo viņu acis Jes. 6, 10. prāts Lienai vēl kā apstulbuots Kaudz. M.

Avots: ME I, 127


apsūbināt

apsūbinât, beschmutzen, sich beschlagen lassen Festen: a. brilles.

Avots: EH I, 118


apšūdināt

apšũdinât Bauske, = ìešũdinât. Refl. -tiês, sich alle nStigen Kleider nähen lassen: e̦sat jau agrāk apšūdinājušies Janš. Līgava I, 495.

Avots: EH I, 120


apsumināt

apsuminât, tr., begrüssen, willkommen heissen: viesus. Refl. -tiês, sich begrüssen: un tie apsuminājās viens uotru II Mos. 18, 7.

Avots: ME I, 127


apsusināt

apsusinât, caus., ein wenig trocken machen, trocknen: sienu.

Avots: ME I, 127


apsutināt

apsutinât [li. apšùtinti], tr., ringsum bähen, ein wenig bähen: dē̦ls apriņķa skuolā apsutināts, von der Kreisschulbilduug beleckt Purap. P.

Avots: ME I, 127


apsveicināt

apsveĩcinât, apsvèikt, tr., begrüssen, willkommen heissen: Dāvids apsveicināja savus brāļus I Sam. 17, 22. šis atgadījums visā zemē ar prieku apsveikts Tēv. viens uotru guodam apsveica Dünsb. Refl. -tiês, sich begrüssen: apsveicinājušies ar meitas ve̦cākiem BW. III, 1, 51. apsveicinãjums, apsveiciens, apsvèikums, die Begrüssung.

Avots: ME I, 128




apsvilināt

apsvilinât: par lapsu, kas aizšauta vai šāvienā izbiedē̦ta ātri aizskrien, saka: "aizsvilināju lapsai asti; aizgāja kâ svilaste" N.-Peb.

Avots: EH I, 118


apsvilināt

apsvilinât (li. apsvìlinti), caus., ansengen, besengen: kautām cūkām sarus; auklu. kuokam liesmu biezuo mizu apsvilinājuse Aps. Sprw.: iet kā apsvilināta lapsa, von dem gesagt, der nicht weiss, was er tut. apsv. nagus, sich die Finger verbrennen A. XIII, 389. Refl. -tiês, sich ansengen.

Avots: ME I, 128


apšvitināt

apšvitinât Dunika, Kal., Rutzau, wiederholt schnell herumdrehen: a. pāte̦gu ap galvu; a. (dancuojuot) meitu.

Avots: EH I, 120




aptaisināt

aptaĩsinât

1) um etwas herummachen lassen
Trik. u. a.: a. sē̦tu ap dārzu;

2) = apbàlzît Jürg.: māte rūpīgi aptaisināja kamanās iesēdinātuo bē̦rnu.

Avots: EH I, 120


aptapināties

aptapinâtiês, = patapinâtiês: kad paši nebūsim pie citiem aptapinājušies, tad arī tie nenāks pie mums ne˙kuo tapināt Janš. Mežv. ļ. I, 337. pie . . . Pēteŗa viņš bija arvienu ar dažiem rubļiem aptapinājies Dzimtene I 2 , 475.

Avots: EH I, 121


aptaprināt

aptaprinât, bezeugen Für. I (unter taprināt).

Avots: EH I, 121


aptecināt

aptecinât (li. aptẽkinti), caus.,

1) um etw. laufen od. fliessen lassen:
lapuotu rīksti ar skudrām Etn. I, 114;

2) sirdi, Übligkeit, Ekel erregen.

Avots: ME I, 130


aptencināt

aptencinât visus pēc kārtas (?) Bauske "sich bei allen der Reihe nach bedanken".

Avots: EH I, 121


apticināties

apticinâtiês, sich überzeugen (zur Überzeugung gelangen) Dunika, Kal., Rutzau: nevaru a., ka tas tâ ir.

Avots: EH I, 121


aptilināt

aptilinât Dunika, Rutzau, ausgebreitet ein wenig bleichen (intr.) machen: lini jau drusku aptilināti.

Avots: EH I, 122


aptrīcināt

aptrĩcinât, erschütternd umstürzen (tr.) Salis, Stenden: a. pudeli.

Avots: EH I, 122


aptrūdināt

aptrûdinât, anfaulen lassen Salis: a. kartupeļus.

Avots: EH I, 122


aptrulināt

aptrulinât, abstumpfen (tr.): a. bē̦rna garu.

Avots: EH I, 122


aptrupināt

aptrupinât, ringsum ein wenig faulen machen: a. nuošautuo irbi KatrE. a. sieriņus Arrasch.

Avots: EH I, 122




aptupināt

aptupinât,

1) (sich) niederhocken machen:
a. bē̦rnu, suni Bauske, Dunika;

2) (sich) unter etwas niederhocken machen
Salis: a. vistu apakš sieta;

3) mit gleichsam hockenden Objekten bedecken
KatrE.: slapjuos rudeņuos aptupina visus uzkalnīšus ar linu saujām.

Avots: EH I, 123


apucināt

apucinât

1) eine Weile (ein Kind) auf den Händen oder Füssen schaukeln:
a. bē̦rnu(s);

2) an solches Schaukeln gewöhnen
Bauske: bē̦rns tâ apucināts, ka grib, lai vienmē̦r tuo ucina.

Avots: EH I, 123


apulināt

apulinât abstumpfen (tr.) Druw. n. RKr. XVII, 84: cirvim zuobi apulināti.

Avots: EH I, 124


apuļināt

apuļinât, tr., oberflächlich eine Arbeit tun Etn. III, 146; abstumpfen: ir nu tāds apuļināts, nejūtīgs muļķis A. XII, 407. es guodam pabeidzu, kuo viņš bij apuļinājis ar cirvi Vid.

Avots: ME I, 132


apurbināt

apurbinât,

1) ringsum (kleine Löcher hinterlassend) abhröckeln
(tr.): a. maizi;

2) mühsam (pflügend oder grabend) auflockern:
a. zemi Trik.

Avots: EH I, 124




apvaldzināt

apvaldzinât, fesseln, verstricken: dievs mani ar savu tīklu apvaldzinājis Hiob 19, 6.

Avots: ME I, 133


apvārdzināt

apvārdzinât Spr., tr., ganz herunterbringen, elend machen.

Avots: ME I, 134


apvārtināt

apvārtinât, wiederholt timwenden Schwanb.: a. gaļu (ce̦puot).

Avots: EH I, 125


apvēcināt

apvẽcinât Stenden, herumschwenken um: a. ce̦puri ap galvu.

Avots: EH I, 126


apvedināt

apvedinât KatrE., herumgeleiten, -führen um: draudzene mani apvedināja ar līkumu apkārt purvam.

Avots: EH I, 125


apvēdināt

apvẽdinât, tr.,

1) etw. lüften:
drēbes;

2) umfächeln, umwehen:
ruožu smarša apvēdināja meiteni MWM. VIII, 742.

Avots: ME I, 135


apvēkšķināt

apvẽkšķinât Dunika, plärren (laut weinen) machen: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 126


apvemdināt

apvem̃dinât, vomieren machen: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 125



apvicināt

apvicinât Ahs., tr., schwingend umwinden: apvicina savus gaŗuos matus gar ruoku.

Avots: ME I, 135



apvilināt

apvilinât Salis, herumlocken um: a. suni ap e̦ze̦ra galu.

Avots: EH I, 126


apvirināt

[apvirinât (li. apvìrinti), tr., ein wenig kochen: sēnes Weinsch., KronsWürzau, zāles Pussen.]

Avots: ME I, 136



apvirpināt

apvir̃pinât Stenden,

1) wiederholt (zwischen den Fingern) umdrehen:
a. zariņu pirkstuos;

2) mühsam und langsam herumwälzen um:
a. mucu ap aku.

Avots: EH I, 126


apvirzināt

apvir̃zinât, tr., (an der Oberfläche) trocknen: saule jau it labi sienu apvirzinājusi Dondangen.

Avots: ME I, 136



apvizināt

apvizinât spazieren fahrend (tr.) um etwas herumführen: a. kuo ap mežu.

Avots: EH I, 126


apzabināt

apzabinât Dond., tr., mit unreinen Händen betasten, z. B. drēbes.

Avots: ME I, 136


apzadzināt

apzadzinât, auch apzādzināt, tr.,

1) jem. durch gedungene Diebe bestehlen lassen;

2) jem. des Diebstahls beschuldigen
A. X, 1, 417: vācu draugi apzādzināja latviešus, teikdami, ka tie taisuoties pie pilsē̦tu naudas lādēm Apsk. 1, 189.

Avots: ME I, 136


apžāžināt

apžãžinât, mit Worten bedrohen, ermahnen, zurecht weisen (cf. li. žosti, Worte machen): bē̦rni, kas pavēli neklausa, ir apsaukta pasaule, vai apžāžināti Etn. II, 30. ganu zē̦ns ar tuo muti tik apžāžināts, - viņš kā neklausa, tā neklausa, jāņe̦m tik kuoks ruokā Siuxt.

Avots: ME I, 138


apzeldināt

apzelˆdinât, tr., ein wenig ringsum verbrennen: viņš nātrēs pirkstus apzeldinājis Lauva, Buschh. (dzeldinât).

Avots: ME I, 137



apzibināt

apzibinât, ‡

2) rūsa apziblna linus U. (unter rūsa), der Meltau schädigt den Flachs.

Avots: EH I, 127


apzibināt

apzibinât (li. apžìbinti), tr., flimmern machen, blenden: spuožums man apzibināja acis.

Avots: ME I, 137




apziedināt

apziedinât, mit Geschenken ausstatten Konv. 2 1062: zirgu vajadzēja apziedināt RKr. XVI, 121. kas manu ē̦rkuli apziedan BW. 33444.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) Konv. 2 1062

Avots: ME I, 138


apziedzināt

apzìedzinât, tr., zur Sünde, zum Vergehen, Verbrechen verleiten Spr.; s. nùozìegties.

Avots: ME I, 138


apžilbināt

apžil˜binât, caus., blenden PS.: spuožums tev acis apžilbinājis. Refl. -tiês, geblendet werden, sich blenden, betäuben lassen: gribas gaismā apžilbināties, līdz akls paliek Stari I, 358.

Avots: ME I, 139


apzilināt

apzilināt, ringsum verbrennen (von Nesseln): pirkstus, ruoku. [Wohl mit z für dz; zu dzelˆt.]

Avots: ME I, 137


apzināt

apzinât, ‡

2) erfahren,
uzzinât: apzinājuši par... pagasta sarīkuošanu Janš. Līgava l, 376. apzinājuši, ka... Janš. Atpūta № 382, S. 4 (ähnlich N‡ 377, S. 6). ‡ Subst. apzinâtãjs, = pãrzinâtãjs: Jūs e̦sat tā īsta apzinātaja un apteicēja ... pa visu nuo vadu Janš. Līgava I, 225.

Avots: EH I, 127


apzināt

apzinât [li. apžinóti], tr., etw. mit seinem Wissen umfassen: tuo es labi apzinu; auch mit par: par šuo pusi es apzinu; apzināts pretstats, bewusster Gegensatz RKr. IX, 119. apzināma sirds, das Gewissen; apzināma vieta, ein bekannter Ort, ein Ort, den jeder kennen muss Mag. III. 1, 92. Refl. -tiês, sich bewusst sein,

1) mit Acc.: Jurītis apzinājās savu spē̦ku Purap.; bei der Negation auch mit dem Gen.: mātīte nuodievuojusies, ka nekā ļauna neapzinuoties LP. III, 101;

2) mit abhäng. Part. od. ka: viņa ne- apzinās nekādi grē̦ku darījuse Apsk. I, 243.

Avots: ME I, 137


apžlebināt

apžlebinât (li. apžlebènti), tr., benagen, bekauen und besabbeln: zirgs apžlebinājis auzas Bers., Sonnaxt.

Avots: ME I, 139




apžulināt

apžulinât, (Wäsche) nachlässig bewaschen Fest.

Avots: EH I, 129


apzurināt

apzurinât Dond. n. RKr. XVII, 65, = apkuošļât: kaķis ... ar zuobiem apzurinājis gaļas gabalu.

Avots: EH I, 128


apzvecināt

apzvecinât Dond., tr., um-, durchschütteln: nuolupinātus, izvārītus rāceņus apzvecina, lai paliek miltaini.

Avots: ME I, 138


ārdināt

I ārdinât, tr., härten. Refl. -tiês, sich abhärten: iet ārdināties A. -Autz, aus der heissen Badstube in den Fluss baden gehen. Zu ãrdêt.

Avots: ME I, 241


ārdināt

II ārdinât, auch ādinât, tr., foppen, reizen, necken; sirdi ārdinât U., das Herz quälen. [Nebst le. ērdinât "reizen" wohl zu an. erta "aufreizen, necken" und ai. ardáyati "regt auf", s. Bezzenberger GGN. v. J. 1875, 229, T. Torbiörnsson LiqMet. I, 69, Boisacq Dict. unter ἄρδις und ἐρέϑω Fick Wrtb. III 4, 19 und Falk-Torp 196 f.]

Avots: ME I, 241


ārprātināt

ârpràtinât,* wahnsinnig machen, die Vernunit verlieren lassen: tieksme pēc tevis mani ārprātina J. Veselis Saules kaps. 142.

Avots: EH I, 195


asināt

asinât, tr., schärfen, spitzen: izkapti, nazi. asināt asināja bāliņš savu zuobentiņu BW. 13693, 5. suņi zuobus ase̦nāja BW. 756, Nitau. Refl. -tiês, sich schärfen, schärfer werden: viņas kritika asinājās ar katru dienu A. XVI, 784.

Avots: ME I, 143


ataicināt

ataîcinât,

1) zurückrufen, abberufen:
un tuos ataicināšu un sapulcēšu Zach. 10, 8;

2) herbeirufen:
ārstu Vēr. II, 187.

Avots: ME I, 148


atasināt

atasinât Dond., tr., stumpf machen: nazi, dzirkles.

Avots: ME I, 148


atbaidināt

atbaidinât (unter atbaĩdît): auch Salis, Stenden.

Avots: EH I, 134


atbalināt

atbalinât Warkl. "weiss machen": pamazām a. drēbi.

Avots: EH I, 134




atbēdzināt

atbêdzinât, herflüchten (tr.): a. šurp kādu mantu.

Avots: EH I, 135


atbirdināt

atbirdinât Salis, Schwanb., =atbãrstît 2.

Avots: EH I, 135


atbirināt

atbirinât, zurückschütten Stenden: a. paje̦mtuos graudus apcirknī atpakaļ.

Avots: EH I, 135


atblākšķināties

atblàkšķinâtiês 2 Saikava "längere Zeit lärmen": kuo gan tu esi atblākšķinājies visu rītu!

Avots: EH I, 135


atbļaudināt

atbļaûdinât, sich laut schreiend, weinend nähern, herkommen lassen, machen: a. bē̦rnu nuo baznīcas uz māju Oknist.

Avots: EH I, 135


atbrīdināt

atbrĩdinât, tr., zurückscheuchen, warnen: tautas dziesma nuo tam atbrīdina, das Volkslied warnt davor BW., S. 491.

Kļūdu labojums:
BW., S.491 = BW. I, S.491

Avots: ME I, 151


atbrucināt

atbrucinât, auf-, zurückstreifen Kal., Rutzau: a. ruokas (=piedurknes). atbrucini bikses un tad bried! Saikava. Refl. -tiês, sich die Ärmel aufstreifen: vajaga a., lai piedurkues neapmirkst Saikava. atbrucinājies kâ maizes mīcītājs ebenda.

Avots: EH I, 136


atbubināt

atbubināt(iês), Hafer oder Mehl witternd, leise entgegenwiehern Salis.

Avots: EH I, 136


atbubināties

atbubināt(iês), Hafer oder Mehl witternd, leise entgegenwiehern Salis.

Avots: EH I, 136


atcepināt

atcepinât maizi, das Brod zu lange backen lassen, sodass sich die Kruste von der Krume trennt. Refl. -tiês, gleichbed. mit atcept 1.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 152


atcināties

atcinâtiês, sich befreien, sich losreissen: atcinājies jel dvēsele nuo visām blēņu lietām A. X, 2, 66; es nuo tās valuodas atcinājies, die Sprache ist mir fremd geworden Trik. n. U.

Avots: ME I, 153


atčivināt

atčivinât, intr., entgegen zwitschern, antworten: kundze jautri atčivināja pretī Up.

Avots: ME I, 153


atčurināt

atčurinât "atcept, apdedzināt; anbrennen (tr., an heissem Eisen)": esi gan atčurinājis ādu Kalz. und Lubn. n. Fil, mat. 25. Refl. -tiês "anbrennen (intr.)" ebenda: saulē atčurinājies ruokai ve̦se̦ls gabals ādas.

Avots: EH I, 138


atdancināt

atdañcinât,

1) hertanzen machen (lassen):
a. jaunkundzi nuo zāles gala šurp;

2) bis zum Überdruss tanzen machen;

3) a. kumeļu nuo lauka uz māju Oknist, ein Füllen, das dabei Seitensprünge macht, an einem langen Strick vom Felde nach Hause führen.

Avots: EH I, 138


atdarināt

atdarinât: ar gudru ziņu un smalku prašu atdarinātiem paraksteņiem Janš. Mežv. ļ. II, 471.

Avots: EH I, 138



atdaudzināt

atdaudzinât, durch wiederholtes Erwähnen herbeischaffen AP.: nerunā tik bieži par tādām briēsmīgām lietām! atdaudzināsi ir sev kādu nelaimi.

Avots: EH I, 138


atdedzināt

atdedzinât, abbrennen (tr.): a. sev nagus.

Avots: EH I, 138


atderināt

atderinât saderību Dünsb., eine Verlobung annullieren. Refl. -tiês, s. unter atderêt; ‡ Subst. atderinašanâs, das Annullieren einer Verlobung seitens des Verlobten resp. der Verlobten: atderināšanās nuo līgavas puses bija visai viegli izdarāma Janš. Dzimtene II, 316.

Avots: EH I, 138


atdimdināt

atdimdinât,

1) = ‡ atdimdêt;

2) durch Donnern sich loslösen machen
Wandsen: pec pē̦rkuona kuokiem miza atdimdināta (atlē̦kusi).

Avots: EH I, 139


atdiņģināties

atdaņ̃ģinâtiês Rutzan, ein-, herziehen (intr.), sich herbegeben: jaunajam saimniekam atdaņģinuoties vairāk ne˙kā nebijis līdza kâ tik pātaga Janš. Dzimtene IV, 214. Aus li. atsidanginti dass.

Avots: EH I, 138


atdipināt

atdipinât Meiran, atdipît Dunika, Kal., her-, zurücktrippeln: zē̦ns atdipīja (ātriem, sīkiem suolīšiem) atpakaļ mājās.

Avots: EH I, 139


atdirbināt

atdirbinât Prl., kleinen Schrittes her-, zurücklaufen.

Avots: EH I, 139


atdricināt

atdricinât,

1) zerrend herziehen
Dunika, Kal., Rutzau: āzi tikai ar varu varēja a. šurp;

2) schüttelnd sich loslösen machen
Golg.: braucuot pa grambainuo ceļu, mucai spunde atdricināta. Refl. -tiês, geschüttelt, sich loslösen Golg.

Avots: EH I, 139



atdrupināt

atdrupinat, tr., abbröckeln: pa drusciņai maizes Purap.

Avots: ME I, 154


atducināt

atducinât, donnernd herannahen: pē̦rkuons atducināja Bauske.

Avots: EH I, 139


atdudināt

atdudinat, entgegen girren, halblaut antworten: vai tā par brāļiem runā, atdudināju A. XI, 52.

Avots: ME I, 154


atdusināt

atdusinât, verschiessen lassen: zirgu, ķēvi LP. VI, 487; kājas Sassm.

Avots: ME I, 155



atdzemdināt

atdzèmdinât, wiedergebären, erwecken: es negribu grieķu mākslu atdzemdināt JR. V, 13. Volga viņus gluži atdzemdina, erweckt (übertragen) zum neuen Leben.

Avots: ME I, 155, 156



atdzīdināt

atdzīdinât, freqn. von atdzīt, wiederholt wegjagen, vertreiben: atdzīdina sīvus suņus BW. 13646, 27.

Avots: ME I, 156


atdziedināt

atdziêdinât, wegkurieren, durch unverständige Behandlung verlieren machen Wandsen: pūšļuotājs viņam atdziedinājis kāju.

Avots: EH I, 140






atdzīvināt

atdzîvinât, tr., wiederbeleben, ins Leben zurückrufen: zāles, ar kuŗām var atkal atdzīvināt. Refl. -tiês, wieder belebt werden: tie atdzīvinājušies LP. VII, 151.

Avots: ME I, 156


atēdināt

atêdinât, tr., auffüttern, zu sehr satt machen.

Avots: ME I, 157



atgādināt

atgãdinât kuo kam, jem. an etw. erinnern: tuo tad arī kāzenieki tiem taisni atgādināja BW. III, 1, 45. Refl. -tiês, sich erinnern, eingedenk sein, mit d. Akk. u. Gen.: bet atgādinies katru brīdi tuo mīklu Vēr. I, 1443. atgãdinājums, die Mahnung.

Avots: ME I, 158



atgardināt

atgar̂dinât, bis zum Überdrüss mit Leckerbissen traktieren AP.: e̦sam jau atgardināti.

Avots: EH I, 141


atgarināt

atgarinât, abkühlen (tr., atgaũsinât) Dond., Segew.

Avots: EH I, 141


atgausināt

atgaũsinât Sassm., tr., abkühlen ("= atgarināt, atgarēt"): krāsns tā atgausināta, ka maizi nevar izcept.

Avots: ME I, 158


atģeibināt

atģèibinât, wieder zur Besinnung bringen Spr., N. - Schwnb.

Avots: ME I, 161


atģībināt

atģībinât, wieder zur Besinnung bringen, und atģībt, wieder zur Besinnung kommen. Aahof. [Aus dem Litauischen; vgl. li. gỹbti "поправляться отъ болѣзни".]

Avots: ME I, 161


atģilbināt

atģil˜binât, fact., beleben, wieder zu Kräften kommen lassen: ārsts atģilbināja pamirušuo bē̦rnu Gold., Kursiten. Gew. atžilbinât.

Avots: ME I, 161


atgrabināt

atgrabinât, tr.,

1) abschaben
Spr.;

2) schwatzend etwas Gehörtes anderen erzählen:
kalpuone atgrabina visus niekus saimniecei Sassm.

Avots: ME I, 159


atgūdināt

atgũdināt, fact. von atgũt, sättigen, befriedigen: viņu (cilvē̦ku, kustuoni) nekad nevar atgūdināt A. X, 1, 629. Frauenburg. Refl. -tiês, sich erholen: rudzītis atgūdinās (U.), cf. atgũtiês.

Avots: ME I, 160


atguldināt

atgùldinât: atguldina (Jē̦kubu) mīksta gulta Pas. VII, 290 (ähnlich 340).

Avots: EH I, 143


atguldināt

atgùldinât, atguldît Spr. [li. atguldýti], tr., zurücklehnen, betten: viņš atguldināja viņu sēdeklī Rain.

Avots: ME I, 160



atirināt

[atirinât, tr.,

1) ausfädeln, ausfasern, auftrennen:
vìli Bers.;

2) loswickeln:
valgu, kas samežģījies Ruj.]

Avots: ME I, 161


atjēdzināt

atjẽdzinât, fact., zur Besinnung bringen MWM. III, 594.

Avots: ME I, 162


atjūtināt

atjūtinât, zum Bewusstsein, zur Besinnung bringen Spr.

Avots: ME I, 163


atkabināt

atkabinât [li. atkabìnti], tr., los-, abhaken, auch abspannen: zirgu. Refl. -tiês, sich ab-, loshaken.

Avots: ME I, 163


atkacināt

atkacinât, herlocken rik.: a. zirgu nuo lauka.

Avots: EH I, 145


atkapināt

atkapinât, tr.,

1) ungeschickt mit dem Hammer die Sense schärfend
(kapināt), dieselbe stumpf machen: zē̦ns atkapinājis izkapti Kand., Hug.;

2) Widerhacken machen
LD.;

3) atkapināt sirdi, das Herz erquicken, besonders durch den Genuss von Alkohol
Kand. [In der letzten Bedeutung wohl zu li. prikàpti "müde werden" Viltis v. J. 1908, № 82, serb. ko`pnīm "falle in Ohnmacht; taue", sloven. srce mu kopni "er wird mutlos" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 566. Betreffs der Bedeutung vgl. le. kust "müde werden; tauen".]

Avots: ME I, 164


atkāpināt

atkâpinât: 629 ... 19 zu korrigieren in: 629;

3) abtrünnig machen:
tas Jūdu bij atkāpinājis II Chron. 28, 19 (in der Ausgabe v. J. 1865; s. J. Al. IMM. 1933 II, 226). ‡ Refl. -tiês Stenden, sich mit seinem Gespann rückwärts bewegen: tu vare̦tu a. ar saviem ratiem, lai tieku gaŗām.

Avots: EH I, 147


atkāpināt

atkâpinât, fact.,

1) zurücksteigen, zurücktreten lassen, zurückschieben:
zirgu, z. B. beim Anspannen; baļķi, beim Bauen PS.;

2) von sich weisen:
es viņu pāris asiem vārdiem atkāpināju A. X, 1, 629. kungs Jūdu atkāpināja (pazemināja in der neuesten Ausg.) II Chron. 28, 19.

Avots: ME I, 166


atkarcināt

atkar̂cinât, zappelnd (die Beine) ausstrecken: vista atkarcināja kājas (= nuosprāga) Erlaa, Jürg., Lubn., Prl. Refl. -tiês, sich erwehren: a. abām ruokām Niedra Latvis № 1528.

Avots: EH I, 146


atkārdināt

atkãrdinât AP., herlocken: visādi izmēģinājuos, bet ne˙kâ nevarēju viņu šurp a.

Avots: EH I, 147


atkarināt

atkarinât, weg-, zurückhāngen (tr.): atkarini guoda drēbes skapī! Ahs.

Avots: EH I, 146



atķibināt

atķibinât ab-, weg-, loslösen: pavasarī naģes nevar a. vienu nuo uotras Dunika, OB., Rutzau. a. dadžus nuo drānām ebenda. a. papīri (ein angeklebtes Papier) Rutzau. Refl. -tiês, sich ab-, loslösen (von etwas Angeklebtem): pieķibinātais papīris atķibinājies nuost Rutzau.

Avots: EH I, 152


atķidināties

atķidinâtiês "?": nevar nuo dadžiem a., so viele Kletten sind an den Kleidern haften geblleben, dass man mit dem Abldsengar nicht fertig werden kann Dunika.

Avots: EH I, 152


atklabināt

atklabinât

1) klappernd allmählich lose machen, öffnen:
bērniņa man nebija, bet es tâ˙pat atslē̦gu atklabināju i iegāju Oknist. vējš atklabinājis nama duris Salis, Siuxt;

2) klappernd, mit Geklapper herschaffen:
zirgs, uz mājām skriedams, ķēdi vien atklabināja Oknist. Refl. -tiês, klappernd allmählich lose werden Oknist.

Avots: EH I, 148


atklaudzināt

atklaudzinât Meselau,

1) polternd losstossen:
vējš var a. duris;

2) entgegenklopfen, -pochen:
viņš man atklaudzināja pretī.

Avots: EH I, 148



atkledzināties

atkledzinâtiês "zu gackern aufhören" Dunika: nevar sagaidīt, kad vista atkledzināsies.

Avots: EH I, 148


atklibināt

atklibinât (li. atklìbinti) Stenden, wackeln (klappern) machend losbekommen: klibināju duris, kamē̦r atklibināju grīzekli vaļā.

Avots: EH I, 148


atklidzināt

atklidzinât,

1) = ‡ atklibinât Erlaa: a. duris vaļā;

2) langsam (mit einem schlechten Pferd oder Wagen, auch ohne Geklapper
Salis, Trik.), in kleinem Trab (Lemburg) oder klappernd (Lemsal) herfahren.

Avots: EH I, 148



atknibināt

atknibinât, auch atknubinât, atkņubinât tr., abklauben, mit den Fingern lostrennen, aufknabbern: sienamuo, me̦zglu LP. V, 180; pudelei korķi Purap.; ar zuobiem virvi atknibināt Saulietis in Plūd. LR. III, 349.

Avots: ME I, 168



atkņubināt

atkņubinât (unter atknibinât): auch Dunika, Rutzau, Stcnden.

Avots: EH I, 149



atkribināt

atkribinât, ab-, wegknibbern, -nagen: a. maizei garuozu Bauske, Erlaa, Salis, Trik., Wolmarshof.

Avots: EH I, 150


atkrubināt

atkrubinât, langsam und vorsichtig lösen Seyershof: a. me̦zglu.

Avots: EH I, 150


atkūdināt

atkūdinât, weghetzen Dond.: māte grib savu dē̦lu nuo sievas a.

Avots: EH I, 151


atkupināt

atkupinât pienu, Milch gerinnen lassen = "sarūgušu nuokrejuotu pienu turēt siltā krāsnī, pie kam atdalās sukalas, un piens dabū tumīgu, patīkamu garšu" Dobl., Spr. u. a.

Avots: ME I, 169


atkūpināt

atkûpinât, rauchend od, räuchernd entfernen: a. uodus Warkl. Refl. -tiês, rauchend od. räuchernd sich erwehren: a. nuo uodiem Warkl.

Avots: EH I, 151


atkusināt

atkusinât, wie atkausēt, schmelzen, wieder zum Schmelzen bringen, fact. von atkust, intr., inch.,

1) ab-, auf-, lostauen:
smilgas stiebriņš atkusis luokās RSk. II, 140. Übertr.: šai sirds atkususe LP. VII, 1200.

Avots: ME I, 169


atlabināt

atlabinât, tr.,

1) heran-, weglocken:
viltnieks atlabināja tuo pie upes LP. VII, 41;

2) verbessern, wieder gut machen.
Refl. -tiês, wieder gut werden, sich versöhnen lassen: gan junais Uozuols atlabināsies A. XVI, 296.

Avots: ME I, 170


atlaidināt

atlaîdinât,

1) a. dzelzi (nicht: Eisen härten, sondern) Eisen erweichen
Festen u. a. a, cirvi, kas pārāk trausli nuorūdīts Golg. a. nazi Siuxt, ein Messer durch Hitze stumpf machen: karstā ūdenī nazi nedrīkst bāzt, juo tad tuo ātri var a.;

2) mākulītis atlaidināja BielU. "der Nebel wandelte den Frost in Tauwetter".

Avots: EH I, 152


atlaidināt

atlaîdinât, fact.,

1) machen, dass etw. nachlässt, erkalten lassen Lind. Mag. XIII, 2, 66; atlaidināt dzelzi, Eisen härten;

2) mākulītis atlaidināja, der feine Nebel bewirkte als Umschlagen des Wetters
(Erlaa n. Biel. II, 401);

3) atlaidināt muguru, dem (müden) Rücken ein wenig Erholung gönnen.

Avots: ME I, 170


atlasināt

atlasinât, tr., das Erlernte lesen lassen: mācītājs brauc apkārt bē̦rnus atlasināt C.

Avots: ME I, 172


atlecināt

atlecinât, ‡

2) (z. B. die Rinde) sich loslösen machen
Dond., Sassm.: a. mizu kuokam. kalpuone ce̦pdama atlecinājusi maizi (hat die Brotkruste von der Krume sich loslösen lassen).

Avots: EH I, 153



atlicināt

atlicinât, ‡

2) dievs atlicinājis, Gott hat Überfluss gegeben
Kalz. n. BielU.

Avots: EH I, 153


atlicināt

atlicinât [li. atlìkinti], fact. zu atlikt, übrig bleiben lassen, übrig behalten, erübrigen, zurücklegen, ersparen: nuo labības daudz nevarēja atlicināt A. XVIII, 247. Sprw.: kuo vienreiz atlicina, tuo uotrreiz apē̦d. Refl. -tiês, übrigbleiben: paparžu kuoki atlicinājušies tagad tikai vairs dažuos tropiskuos, mikluos apgabaluos.

Avots: ME I, 173


atlidināties

atlidinâtiês, atlidenêt Spr., atliduôt, herschweben, schwebend herfliegen, herflattern: bet naktī atliduo pie muļķīša salds miegs LP. IV, 152.

Avots: ME I, 173


atliecināties

atlìecinâtiês, durch Zeugenaussagen sich frei machen (?): puisis ...nespēs a. un atsvabināties nuo ... apvainuošanas Pet. Av.

Avots: EH I, 154


atlipināt

atlipinât, loslösen: salipušās lapas. Fact. von atlipt, intr., sich loslösen, loskleben.

Avots: ME I, 173


atlupināt

atlupinât, (li. atlupinė´ti), tr., losschälen, lösen abnagen: gaļu nuo kaula. priekšsē̦dē̦tājs sāka telegrammu atlupināt Purap.

Avots: ME I, 174



atmetināt

atmetinât, tr.,

1) loslösen, losflechten, einen verworrenen Strick auseinander wirren:
mazgu, virvi;

2) als Stütze gebrauchen, stützen
Mag. III, I, 96;

3) [tu atmetinā (in der letzten Auflage dafür: iznīcini)... dieva bijāšanu Glück (Hiob 15, 4)].

Avots: ME I, 176, 177


atmīkstināt

atmîkstinât, auch atmîkstêt, tr., erweichen, eig. u. übertr.: tur viņa bij par nespējīgu atmīkstināt viņa sirdi Apsk. I, 549. Refl. -tiês, sich erweichen; ļauties atmīkstināties, sich erweichen lassen Pūrs III, 67. neizcieta tas un atmīkstinājās Vēr. II, 1316; kaulu atmīkstināšanās, Knochenerweichung Konv. 2 1527.

Avots: ME I, 178


atminināt

atmininât, atmiñstinât Kand., fact., erinnern: tas atminstina se̦nuo prūšu dievu Lautb. Refl. -tiês, sich erinnern: minstinuos, minstinuos, bet nevaru atminstināties.

Avots: ME I, 177


atmircināt

atmircinât (li. atmirkinti), aufweichen (tr.): dambji ... tapa ... ievainuoti un atmircināti Pet. Av. II, 50. a. maizes garuozu Bērzgale.

Avots: EH I, 156



atmirkšķināt

atmir̂kšķinât, mit den Augen entgegen blinzeln: meitene atmirkšķināja pretim Up.

Avots: ME I, 177


atmitināt

atmitinât,

1): a. cietu malu ar ūdeni Doblen n. BielU.

Avots: EH I, 156


atmitināt

atmitinât, fact. zu atmist,

1) feucht machen, aufweichen
(n. A. X, 1, 629 auch atmītinât): lietus atmitina zemi;

2) wieder auffüttern:
luopus.

Avots: ME I, 178


atmodināt

atmuôdinât, tr., aufwecken, auferwecken: sieva gan izmuodinājusies, bet nevarējuse tuo atmuodināt LP. V, 373; meitu nuo miruoņiem atmuodināt LP. VII, 135.

Kļūdu labojums:
135 = 185

Avots: ME I, 179


atmudināt

atmudinât, hereilen machen Salis: a. meitu nuo lauka uz māju.

Avots: EH I, 156


atmudžināt

atmudžinât, losreffeln, -knoten Dond.: a. samudžinātas dzijas.

Avots: EH I, 156


atmuldināt

atmùldinât Trik., (durch falsche Auskünfte über den Weg) herirren machen: kas tevi šurp atmuldinājis?

Avots: EH I, 156


atmurdzināt

atmurdzinât, tr., mit grosser Mühe zur Besinnung bringen: tas viņu atmurdzināja un veda pie samaņas A. XII, 736.

Avots: ME I, 179



atmurmināt

atmurminât, entgegenmurmeln: viņa kaut ko atmurmināja Up.

Avots: ME I, 179


atpeldināt

atpelˆdinât, tr., heranschwemmen: malku, uozuolu LP. V, 230.

Avots: ME I, 181


atpilināt

atpilinât, tropfenweise abfliessen machen: a. daļu šķidruma.

Avots: EH I, 158


atplucināt

I atplucinât, ab-, wegzupfen, -rupfen, -raufen.

Avots: EH I, 159


atplucināt

II atplucinât, abbrühen Dunika, Kal., Rutzau: a. cūkas sarus, a. ādu, kāju.

Avots: EH I, 159


atpludināt

atpludinât, [auch atplûdinât], tr., anherschwemmen: malku.

Avots: ME I, 182


atprecināt

atprecinât dē̦lam sievu nuo cita pagasta, für den Sohn ein Mädchen aus einem andern pagasts (Gebiet, Gemeinde) als Frau heimführen.

Avots: EH I, 159


atpulcināt

atpulcinât, aus verschiedenen Orten herbestellen und versammeln: a. aizsargus uz Rīgu Mar. u. a.

Avots: EH I, 159


atpurināt

atpurinât, ‡

2) a. ar galvu, abweisend den Kopf schütteln:
atpurināja ar galvu. ka šuo valuodu nepruotuot Janš. Tie, kas uz ūdens 17. ‡ Refl. -tiês, auf einem grüftigen Wege herfahren Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 160


atpurināt

atpurinât, tr., ab-, weg-, zurückschütteln: matus nuo pieres.

Avots: ME I, 183


atputināt

atputinât,

1) herstauben machen;

2) wehend entbldssen (freilegen):
vējl atputināja kapsē̦ta miruoņu kaulus A. Niedra Latv. Sargs v. J. 1925, .N's 3.

Avots: EH I, 160


atpūtināt

atpũtinât C., atpûtinât 2 Kand., fact., Erholung gönnen, verschiessen lassen: kājas LP. III, 65, zirgus IV, 98.

Avots: ME I, 183


atradināt

atradinât, fact. zu atrast 2, abgewöhnen: tuo ieradumu vajaguot viņam atradināt LP, VI, 566. Refl. -tiês, sich entwöhnen: nuo smēķēšanas, od. mit abhäng. Inf.: smēķēt.

Avots: ME I, 183


atreibināt

atrèibinât, nüchtern machen: piedzē̦rušu. Refl. -tiês, nüchtern werden.

Avots: ME I, 185


atrēķināt

atrẽķiņât, tr., abrechnen, in Abzug bringen: parādu nuo algas.

Avots: ME I, 185





atrietināt

atriẽtinât: atrietina pienu Janš. Mežv. ļ. II, 351.

Avots: EH I, 162


atrietināt

atriẽtinât, machen, dass die Milch in der Brust zuschiesst BW. 20835.

Avots: ME I, 186



ātrināt

ãtrinât, tr., beschleunigen: laimi MWM. III, 563.

Avots: ME I, 244


atripināt

atripinât, her- resp. zurückrollen (intr.) machen Salis, Wolm. u. a.

Avots: EH I, 162



atrisināt

atrisinât, fact., loswickeln: kamuoli; übertr., entwickeln, entwirren, lösen: murguojumi nespēj atrisināt nuopietnus jautājumus Vēr. I, 1550. Refl. - sich loswickeln, sich lösen, befreien: te uz reizi zaltis atrisinās nuo kakla LP. IV, 70. atrisināties nuo saitēm, sich von den Fesseln befreien Alm. Übertr., sich entfalten, entspinnen, hervorgehen: te atrisinājās līdzīgas saruņas RKr. XI, 73. teo'rijas, kas dabiski neatrisinās nuo pašas lietas Vēr. II, 379; atrisinājums, die Entwickelung, Lösung.

Kļūdu labojums:
te atrisinājās līdzīgas saruņas RKr. XI, 73 = te atrisinājas līdzīgas saruņas RKr. XI, 79

Avots: ME I, 186


atritināt

atritinât,

1) fact., entrollen, loswickeln:
mazu papīra vīstuoklīti Purap.;

2) sich loswickeln, sich lösen, sich entfalien:
viņa skurināja dvieli, lai tas atritinātuos Blaum. pamazām sāka režģis atritināties Purap. dienas citpakaļ citas atritinājās nuo lielā mūžības kamuoļa Līb. kāzas atritinājās (cf. atrisināties) īstā ve̦claiku spuožumā Degl.

Avots: ME I, 186


atrotināt

atruotinât (unter atruõtît),

2): a. šķeteri vaļā Seyershof.

Avots: EH I, 163




atrūgtināt

atrûgtinât, tr., die Bitterkeit nehmen, entbittern Luopk. III, 70.

Avots: ME I, 187


atrušināt

atrušinât, ‡

2) losscharren:
a. (vaļā) kartupeļus.

Avots: EH I, 163


atrušināt

atrušinât, tr., wegscharren: zemi LP. IV, 83; pe̦lnus, smiltis.

Avots: ME I, 187


atrūsināt

atrùsinât, rosten und dadurch abfallen lassen Wolmarshof: a. mucai stīpas.

Avots: EH I, 163




atsalināt

atsalinât brühend versüssen: a. iesalu Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 163



atšaudināt

atšaũdinât, fact., Erholung gönnen, sich erholen, verschiessen lassen: ruokas, AP., zirgus C.

Avots: ME I, 200



atsēdināt

atsêdinât,

2): vajaga saberzt nātri sulā un likt uz auguonu virsū, tad viņš atsēdina tuo auguonu Seyershof; ‡

4) upe atsēdina Segew., der Fluss bildet (ausserhalb seines Bettes) stagnierendes Wasser, lässt seine Fluten gegen die Strömung hin rückwärts kreisen oder drängt (anschwellend) das Wasser seines Nebenflusses an der Mündung zurück.

Avots: EH I, 164


atsēdināt

atsêdinât, faut.,

1) hinsetzen, sich setzen, sitzen lassen:
istabā atsēdināja brūti uz krē̦sla BW. III, 1, 49;

2) übertr., (eine Krankheit) rückgängig machen, ersticken:
auguoni Etn. III, 159, ruozi II, 165. suņanaglu var pašā sākumā atsēdināt, ja tuo trīs reiz apraiba IV, 21;

3) zurücksetzen:
Trīna jutās gan atsēdināta MWM. IX, 495.

Avots: ME I, 189


atsildināt

atsildinât, aufwarmen Stender Deutschlett. Wrtb.

Avots: EH I, 165


atsitināt

atsitinât, ‡

2) loswickeln
Dunika, Telssen: sastapusi... guovi, kas bijusi ķēdē satinusies, guovs lūgusi: "... atsitini mani!" Pas. V, 316 (aus N.Bartau).

Avots: EH I, 165


atsitināt

atsitinât svārkus, den Rock zurückschlagen, locker machen. Refl. -tiês, sich losknöpfen, die Kleider loser machen, damit es nicht so heiss wäre Grünh.

Avots: ME I, 190



atskaidināt

atskaidinât, abspannen, das Holz verdünnen L.

Avots: ME I, 191





atskāpināt

atskâpinât (mit infigiertem Reflexiv pronomen) zirgus = atkâpinât: atskāpini zirgu atpakaļ Mar., Burtn. C. Refl. atskâptiês, [speziell vom Pferde gesagt; gesproch.: ack-] = atkâptiês PS.

Avots: ME I, 192


atskarbināt

atskarbinât, tr., absplittern. Reflex. atskarbinâtiês, auch atskarbît, atskarbelêt, sich absplittern Brasche.

Avots: ME I, 192


atšķebināties

atšķebinâtiês, übel werden: man dūša atšķebinās Purap.

Avots: ME I, 201


atšķerbināt

[atšķer̃binât Ruj.: uogas mani (at)šķerbina, die Beeren werden mir zuwider.]

Avots: ME I, 201


atšķetināt

atšķetinât, tr.,

1) aufzwirnen, die Fäden lösen:
dziju, pavedienu A. XX, 20;

2) übertr., entwirren, lösen:
sarežģījums jau laimīgi atšķetināts A. XX,30; neatšķetināmā juceklī A. XX, 242; dzīves jautājumus atšķetināt JR. IV, 80. Refl. -tiês,

1) sich lösen, sich losdrehen:
pavediens atšķetinājies;

2) ankommen:
viņš atšķetinājies šurpu, von einem unliebsamen Gaste gesagt Ruj. n. U. Subst. atšķetinājums, die Entwirrung, Lösung: drīzumā bij gaidāms galīgais atšķetinājums Purap.

Avots: ME I, 201





atšķilināt

atšķilinât Stenden, (von harzigen Kiefern kleine Späne zum Anheizen) abspalten: a. iekuru.

Avots: EH I, 173





atskrudzināt

atskrudzinât, tr., entkräuseln, glatt machen: matus LP. VI, 381.

Avots: ME I, 193


atskubināt

atskubinât (li. atskùbinti), herzukommen antreiben Salis: a. puiku uz māju.

Avots: EH I, 167


atskurbināt

atskur̃binât, wieder nüchtern machen, von einem Rausch befreien: piedzē̦rušu. Refl. -tiês = atskur̃bt, wieder nüchtern werden, den Rausch verlieren: atskurbis viņš vairs nevar atminēties Latv.

Avots: ME I, 193


atskurināt

atskurinât,

1) abschütteln:
vējš atskurinājis visas plūmes Kalz.;

2) auseinanderbreiten
Lubn.: a. bārdu.

Avots: EH I, 167


atslābināt

atslābinât, fact., erleichtern, schlaff, schwach machen, zusammenfallen machen: tūsku Etn. I, 84.

Avots: ME I, 193


atslapināt

atslapinât, anfeuchtend loslösen: a. markas nuo vē̦stulēm.

Avots: EH I, 167


atslīcināt

atslīcinât, (aus einer gewissen Anzahl einige) ertränkend beseitigen Oknist: nuo četriem kakē̦niem trīs bija jāatslīcina.

Avots: EH I, 167, 168


atslidināt

atslidinât, hergleiten machen. Refl. -tiês Dunika, hergleiten; auf Schlittschuhen herlaufen, auf einem Schlittchen herrodeln.

Avots: EH I, 167


atslīdināties

atslîdinâtiês, auf dem Eise hergleiten (ohne Schlittschuhe) Bauske.

Avots: EH I, 168


atsludināt

atsludinât, Botschaft zurückbringen Lukas 7, 22.

Avots: EH I, 168


atspēcināt

atspècinât, tr., wieder zu Kräften verhelfen, kräftigen. Refl. -tiês, wieder zu Kräften kommen Spr.

Avots: ME I, 195


atspēdināt

atspēdinât (zu pê̦da), tr., zurücktreten lassen, zurückschieben Bers., N. - Schwnb., Ruj.

Avots: ME I, 195


atspīdināt

atspîdinât,

1) "von neuem blank machen, glänzen machen"
Vīt.;

2) (Licht) reflektieren:
"balsnēja sejä nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību vis˙cauri ādai un nuo katras vietiņas Etn. III, 166.

Avots: EH I, 169


atspirdzināt

atspir̃dzinât, fact., erfrischen, erquicken, laben: miegs laikam tevi atspirdzinās Vēr. II, 306. Refl. -tiês, sich erquicken, laben: lai iebaudītu vakariņas un atspirdzinātuos pēc dienas darbiem JR. IV, 76. Subst. atspir̃dzinājums, Erfrischung, Erquickung, Labsal.

Avots: ME I, 195


atspirināt

atspirinât,

1) = nùospirinât: aita atspirina kājas, kad tuo kauj;

2) zappelnd befreien, loslösen
Trik.: aita atspirinājusi kājas (vaļā). Refl. -tiês,

1) "?" : a. nuo saltuma Lös.;

2) a. vaļā, zappelnd sich befreien
Golg., Meselau, Sessw., Smilten, Trik. u. a.

Avots: EH I, 169


atspīrināt

atspīrinât Vīt. "= nùospīrinât". Refl. -tiês,

1): vērsis gaidīja, uz visām četrām atspīrinājies A. Brigadere Dievs, daba, darbs 314; ‡

2) "krepieren"
Vīt.

Avots: EH I, 169


atspīrināties

atspĩrinâtiês Ans., sich mit den Füssen entgegenstemmen: kad suni ve̦d saitē, tas dažreiz stāv atspīrinājies.

Avots: ME I, 195


atspradzināt

atspradzinât Stenden, absprengen; sich loslösen machen: sabristuos zābakus viņs uzlika uz karstas krāsns un atspradzināja zuoles.

Avots: EH I, 169


atspridzināt

atspridzinât, tr., absprengen, durch Explosivmittel abtrennen: gabalu nuo klints. Refl. -tiês, zurückspringen Antr. II, 17.

Avots: ME I, 196



atstādināt

atstãdinât, (li. atstódinti), auch atstâdît, fact., zurücksetzen, zurückstellen, entfernen, von sich tun: nuo augstāku ļaužu sadzīves Rol. atstādini nuost nuo sevim netiklu muti Spr. Sal. 4, 24. atstādināt nuo amata, des Amtes entsetzen.

Avots: ME I, 197



atstatināt

atstatinât, (von einem Amt) absetzen: a. tiesnešus Latvis № 3668.

Avots: EH I, 171


atstiprināt

atstiprinât, mit neuer Kraft versellen, auffrischen: ve̦cu zemi vajag... ar labāku ... zemi a. Dārza kalend. v. J. 1796, S. 22.

Avots: EH I, 171


atstirināt

atstirinât kājas, krepieren Duuika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, krepieren Dunika, Kal.: vai tu vēl neesi atstirinājies?

Avots: EH I, 171, 172


atstīrināties

atstĩrinâtiês (auch Dond.): ķersies pie darba nevis ... de̦nkti un dūšīgi, bet kâ par negribu un atstīrinājusēs Janš. Mežv. ļ. I, 206.

Avots: EH I, 172


atstīrināties

atstĩrinâtiês Sassm., sich entgegenstemmen: puišelis stāv atstīrinājies.

Avots: ME I, 198



atsulināt

atsulinât,

1) = atsuluôt Lis.: a. pienu, machen, dass sich die Molken von der gegorenen Milch absondern;

2) = sasulinât 1 Nigr. Refl. -tiês, Lange Latv. ārste 8, = atsuluôt.

Avots: EH I, 172



atsutināt

atsutinât (li. aišùtinti),

3) durch Bähen öffnen:
ierēdņi vē̦stuli "atsutinājušï Anekd. IV, 622; durch Bähen erweichen (?): puņus a. Lange Latv. ārste 22.

Avots: EH I, 172


atsutināt

atsutinât, fact.,

1) abbähen:
mizu; [sviedri ādu atsutina U., der viele Schweiss macht die Haut schmerzhaft]; übertr., abbläuen: es priecājuos redzēt, ka viņi viens uotram atsutinās ādu Purap.;

2) auffüttern:
cik labības gan nepāriet, kamē̦r tādu cuku atsutina Grünh.

Avots: ME I, 199



atsvabināt

atsvabinât, tr., befreien, losmachen: tie taps atsvabināti I Mak. 10, 43. daudz paldies tev, ka tu mani atsvabināji LP. VII, 88. tas savu ruokunuo viņas atsvabinājis. Refl., sich befreien, loswerden: ja viņš varē̦tu atsvabināties nuo tē̦la... Vēr. I, 1327; atsvabināties nuo zē̦na stāstījumiem Kaudz. M. - atsvabinâtājs, der Befreier.

Avots: ME I, 199


atsvaidzināt

atsvaidzinât, auffrischen Janš. Līgava II, 79, erfrischen: sejas bija sārtas, atsvaidzinātas, bez nuoguruma . . . Veselis Saules kaps. 57. Refl. -tiês, sich erfrischen.

Avots: EH I, 173


atsveicināt

atsveĩcinât (li. atsvéikinti), intr., auf einen Gruss erwidern, entgegengrüssen: mācītājs nedzirdēja sveicinājuma, nedz atsveicināja Kaln. Refl. -tiês, sich verabschieden: cits gribēja atsveicināties nuo vē̦cākiem R. Sk. II, 254.

Avots: ME I, 199


atsveiķināt

atsveĩķinât radus Dunika, Kal., Rutzau, sich vor dem Tode von den Verwandten verabschieden. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = atsveicinâtiês: a. nuo kāziniekiem. Aus li. atsvéikinti.

Avots: EH I, 173


atsvešināt

atsvešinât, tr., entfremden: vakardiena viņu galīgi atsvešinājusi nuo Paulīnes A. XVIII, 389; bē̦rnus atsv. savai tautai Kundz. Kr. 199. Refl. -tiês, sich entfremden: viņi nuo baznīcas atsvešinājušies Vēr. II, 597.

Avots: ME I, 199


atsvībināties

atsvībinâtiês "mit einer Peitsche schwingend sich wehren" Wessen.

Avots: EH I, 173



atšvitināt

atšvitinât,

f) tr., (beim Tanz) schnell in die Runde drehend herschaffen
Dunika: puišis meitu atšvitināja līdz kambaŗa durīm;

2) intr., schnell herkommen, herlaufen
Dunika, OB.: tādu tālu ceļu atšvitinājis!

Avots: EH I, 175


attālināt

attâlinât (li. attólinti), attâļinât, tr., entfernen, weiter rücken: katrs nuodzīvuots mirklis attāļina mani nuo tām stundām Vēr. II, 52. Refl. -tiês, auch attâļuoties, sich entfremden: viņa iesaucās attāļinādamās JR. V, 92. cilvē̦kam ir iespējams attālināties nuo dabas Vēr. I, 1133.

Kļūdu labojums:
sich entfremden = sich entfernen; sich entfremden

Avots: ME I, 204


attapināt

attapinât, erübrigen Segew. Refl. -tiês" übrig bleiben Segew.: cik baļķu man tâ neattapinājas atpakaļ!

Avots: EH I, 175


attārpināties

attārpinâtiês: ("wieder zu Kraft kommen") auch Matkuln (mit ār).

Avots: EH I, 175



attecināt

attecinât, ‡

3) herleiten:
a. ūdeni Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 175


attecināt

[attecinât, tr.,

1) abfliessen lassen
Spr., Warkl.;

2) schleifen:
cirvi Bers., Kalz.]

Avots: ME I, 204


attencināties

atteñcinâtiês Dunika, zur Genüge danken: vecenīte nevarēja vien a. par dāvanu.

Avots: EH I, 176




attiecināt

attiecinât, tr., beziehen: ja šuos vārdus gribē̦tu attiecināt uz Heines dzeju Vēr. II, 863. Refl. -tiês, auch attiekties, sich beziehen: attiecības vietniekvārdi attiecas uz kaut kādu minē̦tu priekšme̦tu. vē̦stules, kas uz šuo sakaru attiecas Vēr. I, 1420. [Bei L. attiekt "auf etwas zutreffen, reichen" und attiekams "anbetreffend".]

Avots: ME I, 205


attillināt

attillinât Katz., behutsam weg-, herragen, -schieben, -ziehen: a. skapi nuo sienas.

Avots: EH I, 176


attirināt

attirinât, wiederholt zuckend von ich strecken: aita vēl reiz attirināja kājas (un bija pa˙galam).

Avots: EH I, 176


attirpināt

attirpinât: tirpini ātrāk savus pirkstus! vai nebūsi jau reiz attirpinājis? Vīt.

Avots: EH I, 176


attirpināt

attìrpinât, tr., die Erstarrung, Unempfindlichkeit wieder heben, beseitigen: cik patīkami uguns siltums attirpina izaukstējušuos, izmirkušuos luocekļus Vid.

Avots: ME I, 205


attricināt

attricinât, schüttelnd losbekommen Vīt.: nelīdze̦nais ceļš var a. piena kannai vāku Golg. ratiem asis nuo plāču attricināja Nautrēni. bucai aizbāžamie ceļā attricināti ebenda. Refl. -tiês,

1) viel geschüttelt werdend herfahren
Vīt.;

2) viel geschüttelt wer dend losgehen (sich loslösen):
piena kannai nelīdze̦najā ceļā var a. vāks Golg., Meselau, Peb., Tirsen u. a.

Avots: EH I, 176



attrulināt

attrulinât, Sassm., stumpf machen: cirvi, kaltu.

Avots: ME I, 205


attupināt

attupinât Spr., tr., sich hinhocken lassen.

Avots: ME I, 205


atturpināt

atturpinât, aufschieben (zeitlich): gribi tās (= vajadzības) pieciest vai a. Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 124.

Avots: EH I, 177


atvācināt

atvãcinât, entdeutschen: atvācināja un par latviešiem pārvērse Pet. Av. I, 275.

Avots: EH I, 179


atvadināt

atvadinât, tr., ableiten, folgern: kādus spriedumus mēs nuo tā varam atvadināt Pūrs II, 1. *

Avots: ME I, 206



atvaldzināt

[atvaldzinât Spr., Kalz., Bers., Saussen, Warkl., tr., feucht machen.]

Avots: ME I, 207



atvaļināt

atvaļinât, tr.,

1) befreien:
māte viņu, kur varēja, atvaļināja nuo darba A. XVI, 363;

2) beurlauben, verabschieden:
zaldātu, ierēdni. Refl. -tiês, sich befreien, Urlaub nehmen. atvaļinājums, der Urlaub: bij aizgājis atvaļinājumā A. XX, 102.

Avots: ME I, 207


atvārdzināties

atvãrdzinâtiês, genesen, wieder kräftig werden: nuo slimības Liev.

Avots: ME I, 208



atvarināties

atvarinâtiês, wieder zur Kraft (vara), zum Bewusstsein, zur Geltung, Bedeutung gelangen, wieder belebt werden: kučē̦rs it kā nuo reibuoņa atvarinājies LP. VII, 975. teikas atvarinājās Dünsb., [Wandsen].

Kļūdu labojums:
kučē̦rs = kučieris

Avots: ME I, 207


atvasināt

atvasinât, tr., ableiten: vārdus atvasina ar atvasināmām galuotnēm, die abgeleiteten Wörter bildet man mit Suffixen. sociālas parādības atvasināt nuo viena un vēl tik nenuoteikta faktuora Vēr. I, 1385. Von Kronwald in die Schriftsprache eingeführt, jetzt allgemein gebr.

Avots: ME I, 207


atvēcināt

atvẽcinât, tr., zurückschwingen, zum Schlagen ausholen: ruoku, zuobe̦nu. Refl. -tiês, fächelnd sich erwehren: kundze atvēcinās abām ruokām Vēr. I, 1399. dāmas atvēcinājās nuo dūmiem Up.

Avots: ME I, 209


atvedināt

atvedinât,

1) (wiederholt) herführen, -locken;

2) fig., zurückführen
(?): nuodarbuojās ... ar saimniecības un kārtības jautājumiem, bet . . . tuos atvedināja nevis uz materiāluo, bet uz garīguo ... plāksni J. Veselis Daugava 1934, S. 9.

Avots: EH I, 179


atvēdināt

atvẽdinât (li. atvėdìnti): zãles tveici un karstumu nespēja a. ... atvē̦rtās... vējrūtis Līg. J. Burtnieks 1934, S. 514.

Avots: EH I, 180


atvēdināt

[atvẽdinât Salis. Ruj., Kreuzb., tr., abkühlen. Refl. -tiês, sich abkühlen.]

Avots: ME I, 209



atvēsināt

I atvẽsinât (li. atvėsinti), auch atvẽsêt, tr., abkühlen: ūdeni Vēr. II, 1063. vēji var lielā mē̦rā atvēsināt cilvē̦ka miesu A. XX, 331. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziešu ārā atvēsināties. [In Salis. dafür auch atvẽ̦sâtiês.

Avots: ME I, 209


atvēsināt

II atvẽsinât (gleichbed. mit atvēzinât), tr., zurückschwingen, zum Hiebe ausholen: cirvi uz strtienu. dē̦ls atvēsina pātagu un gaž vīriem pa ciskām LP. IV, 3. Refl. -tiês, einen Schwung zum Schlagen nehmen: dē̦ls atvēsinās un gāž ar patāgu LP. IV, 3.

Avots: ME I, 209, 210


atvēzināt

atvẽzinât (unter atvẽzt): atvēzinās cirvi pēc cirtiena Pas. VIII, 441 (a. c. uz cirtienu VII, 416).

Avots: EH I, 180


atvicināt

atvicinât einen Gegenstand schwenkend dadurch jem. wegscheuchen: a. mušas nuo me̦dus Saikava.

Avots: EH I, 180


atvīcināt

atvīcinât, entgegenschwenken, schwenkend reagieren Jürg.: pļāvēji ar lakatiņu atvīcināja saucējai.

Avots: EH I, 181


atvidžināt

atvidžinât, intr., entgegenzwitschern, freundlich antworten: tūlīt, tēt, tūlīt, mana māte atvidžināja Jauns.

Avots: ME I, 210


atvieglināt

atvìeglinât, atvìegluôt, tr., erleichtern, leicht machen: darba gŗūtumus BW. 608; sirdi Kundz.; dažu suoli Kaudz. M. vedējs izlēca nuo ratiem, lai atviegluotu smagumu RSk. II, 238. kā atviegluots viņš pacēlās Vēr. I, 828. Refl. -tiês,

1) leichter werden, sich leichter machen:
ne̦samais nuoplaks un atvieglināsies LP. IV, 225. atvieglinies tā savu nastu II Mos. 18, 22;

2) euphem., seine Notdurft verrichten:
jāiet aiz pakšķa atvieglināties od. atviegluoties. Subst. atvieglinājums, die Erleichterung.

Kļūdu labojums:
BW. 608 = BW. I, S. 102

Avots: ME I, 211



atvilbināt

atvilbinât Sassm., tr., weglocken: kaimiņš atvilbināja man puisi.

Avots: ME I, 210


atvilcināt

atvil˜cinât, tr., auf Ästen herbeiführen: sienu pie šķūņa Kand.

Avots: ME I, 210



atvilināt

[atvilinât Neu-Bergfried, gleichbed. mit atviļinât.]

Avots: ME I, 210


atviļināt

atviļinât, tr., her-, weglocken, abspenstig machen: es prasu, lai tu nemēģinātu Almu nuo manis atviļināt pruojām Alm.

Avots: ME I, 211


atvilstināt

atvilˆstinât 2 Seyershof, = atvilˆt 3: viņš ar graudiem atvilstina šurp vistas.

Avots: EH I, 181


atvirtināt

[atvirtinât Spr., Kalz., tr., loswinden, loswickeln: kamuolu.]

Avots: ME I, 211


atvirzināt

atvirzinât (unter atvirzît 2): auch Warkl., Wid.

Avots: EH I, 181


atvizināt

atvizinât, im Wagen od. Schlitten herführen: līdz gatuves galam atvizinājis Janš. Paipala 6. Refl. -tiês, eine Spazierfahrt machend anlangen.

Avots: EH I, 181



atžeibināt

atžeibinât, tr., erfrischen: iziet laukā acu atžeibināt (N. - Schwnb.) A. XII, 656; zum Bewusstsein bringen: piedzē̦rušuo. Refl. -tiês, zu sich kommen, sich erholen: drīz tas atžeibinājās nuo belziena A. XVIII, 245; nuo reibuoņa Wid.

Avots: ME I, 213


atzeldināt

atzeldinât [li. atžéldinti], tr., von neuem grün machen, wieder zu Kraft, Blüte bringen: labību.

Avots: ME I, 212


atžilbināt

atžilbinât, tr., erfrischen, wieder beleben, zur Besinnung bringen: aukstais ūdens mani atžilbināja Alm., A. XII, 817; Zeib. Sk. 64; [Lub., Festen].

Avots: ME I, 214


atžirbināt

atžir̃binât: sākām piedzē̦rušuo žirbināt un atžirbinājām tīri žirgtu Vīt.

Avots: EH I, 183


atžirbināt

atžir̃binât, tr., wieder zur Besinnung bringen, wieder beleben, ermuntern: šis mani atžirbinādams iedruošina Liev. R. 18.

Avots: ME I, 214


atžirdzināt

atžirdzinât, tr., zur Besinnung bringen, wieder beleben: kapteinis atžirdzina brūti LP. VI, 30, 698.

Avots: ME I, 214


atzorināt

atzorinât, längs der Erde herziehen Rojen n. FBR. XIII, 69: a. baļķi.

Avots: EH I, 182


atzvardzināt

atzvãrdzinât, intr., mit Schellengeklingel heranfahren: atbrauc kungi, atzvārdzina BW. 31925.

Avots: ME I, 213



audināt

aûdinât, fact. zu aûst, also weben lassen: gaŗus dvieļus audināju, šķituos tālu nuolīguot BW. 22402. Wird aber im VL. sehr oft für aûst "weben" gebraucht: vēver(i)s kre̦klus audināja BW. 9631; 3096; 5723; 11526; so kann auch BW. 22402 gefasst werden.

Kļūdu labojums:
3096 = 12335, 2
gefasst = aufgefasst

Avots: ME I, 215


audzināt

aûdzinât (unter aûdzêt),

2) keimen lassen (um sich über die Keimkraft der Saat zu vergewissern)
Seyershof: neaudzināta sē̦kla ir druošāka, tā nesalst. Refl. -tiês: kad guovs aizlaista, tad vai[r] desmina nav; tad viņš pazūd, līdz sāk a. atkal Frauenb., Sassm.

Avots: EH I, 184




auglināt

aûglinât, tr., die Fruchtbarkeit fördern, fruchtbar machen: es tuo namu auglināšu Jer. 31, 27.

Avots: ME I, 216


augstināt

aûgstinât [li. áugštinti], tr., erhöhen: tavā ruokā stāv visu aûgstināt un stiprināt I Chr. 30, 12; gew. dafür paaûgstinât.

Avots: ME I, 217


ausināt

I ausinât (s. unter aũsît): auch C., N: Peb. (mit aũ), Nötk., (mit 2 ) Arrasch.

Avots: EH I, 188


ausināt

II ausinât, zu horchen veranlassen (?): "dzi. ku te̦k!" Lulīte ausina A. Brigadere Dievs, daba, darbs 37.

Avots: EH I, 188


ausināt

III ausinât, streng schelten; züchtigen Golg.

Avots: EH I, 188


bacināt

bacinât, (Pocken) impfen: nebacināts bē̦rns Mag. IV, 2, 109. [Wohl von bakas abgeleitet.]

Avots: ME I, 247


badināt

I badinât: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84. Refl. -tiês: būtu ir maize, kuo b. pāris gadu Janš. Mežv. ļ. II, 338, Segew.

Avots: EH I, 197


badināt

I badinât (li. bãdinti), fact., hungern lassen: luopus, cilvē̦kus. Refl. -ties, Mangel leiden, sich einschränken: viņai nebija jābadinās kā dažai labai Degl. pilsētnieki dārguma dēļ badinās ar malku Ahs. viņi salst un badinās Druva I, 391.

Avots: ME I, 247


badināt

II badinât, fact. zu badît, mit Hörnern stossen lassen: sāka zē̦nus badināt MWM. VIII, 246.

Avots: ME I, 247



baidināt

baĩdinât, baîdît [E., PS., Ruj., Dond., Selg. u. a., baîdît Kr., Mar.], -u, -īju (li. baidìnti, baidýti "scheuchen"), dial. auch baidât BW. 13738, 5 var., baîdêt [Preili, Warkhof, Nerft], tr., ängstigen, scheuchen: bē̦rnu, zirgu. Sprw.: baida kā kaķi ar pūsli. Refl. -ties, sich fürchten, ängstigen, ängstlich, schüchtern sein: kuo baidies? muižu jau nepaspēlēsi Etn. IV, 121. Mit d. Gen. [ader Akk. (nebaiduos tautu dē̦lu, ne ar sīvu māmuļīti RKr. XVI, 76)] od. nuo: baidās kā ve̦lns nuo pē̦rkoņa, kā pūķis nuo krusta. dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos: laukā baidu (gew. baiduos) svešu ļaužu, istabā bāleliņu BW. 19621, 2. Mit abhäng. Inf. od. ka: zirgs baidās pār tiltu iet. es baiduos, ka tik neuznāk lietus. Mit einem Partizip: vainājama nebaiduos RKr. XVI, 76 Subst. baĩdîtãjs, wer ängstigt; baĩdîtãjiês, wer sich fürchtet: lai bē̦rns nebūtu baidītājies JK. VI, 9. - Kausativ zu bîtiês.

Avots: ME I, 250


bailināt

baîlinât (li. báilinti "in Schrecken setzen") Nautrē̦ni, sich dauernd fürchten machen: miŗšana mani vienmē̦ŗ bailina.

Avots: EH I, 199


baldzināt

baldzināt Zehrxen, verleumden; s. balgs

Avots: ME I, 253


balināt

balinât (li. bãlinti "бѣлить"), fact.,

1) bleichen:
saule vairs nebalinās mūsu miežu laukus Kaudz. 79;

2) weiss, zart, rein machen
[vgl. Bielenstein Holzb. 440], putzen: es tuo savu bāleliņu kā gulbīti balināju BW. 16003, 1; aiz upītes balta meita, kas tuo baltu balināja 5375;

3) blank, scharf machen, schärfen:
izkapti BW. 28681, 2; im VL. sehr beliebt: zuobentiņu balināt, das Schwert schärfen, z. B. BW. 4261;

4) auf die Bleiche legen,
term. techn. neben tilinât: izklāj linus balināt; savilkt balināmuos aude̦klus. Refl. -ties,

1) bleichen, bleich werden:
aude̦kli līdz Jāņa dienai vien balinās (Var.: mazgājās, baluojās) BW. 32455, 3 var.

Avots: ME I, 254


bālināt

[bālinât,

1) nach U. gleichbed. mit balinât;

2) "(einen Menschen) blass werden lassen (durch schlechte Behandlung)"
Fehteln.]

Avots: ME I, 271


balsināt

bal˜sinât, auch balsît, weiss, rein machen, weissen, bleichen: līdz šim savu bāleliņu kā gulbīti balsināju BW. 16004, 4. tad es tevi balsināšu linu šķiedru baltumiņu 10272. balsināt sienas. saule zarus balsināja (Var.: balināja) 2798. Refl. -ties, wird vom Gewehrputzen der Soldaten gebraucht: viņi vēl balsinājas, sind sie noch damit beschäftigt (Mag. III, 1, 107). Mit at-: luopi tagad atbalsinās, das Vieh kommt wieder zur Leibesfülle. [In der leztern Bed. gehöhrt es wohl zu balsêtiês.]

Avots: ME I, 254


balšināt

bal˜šināt, dial. für bal˜sināt BW. 16002.

Avots: ME I, 256



bambināties

bambinâtiês Gr. - Sessau, sich einwickeln. [Wohl zu bam̃ba.]

Avots: ME I, 261


bankšķināt

bañkšķināt, einen Gegenstand schlagend (z. B. einen trockenen Balken behauend) ein dumpfes, dröhnendes, weithin hörbares Geräusch machen C., Bers., Lub., Aps., Druw.

Avots: ME I, 263


bardzināt

bar̂dzināt, tr., streng vornehmen, anfahren, heftig schelten: māte meitu bardzināja, kam tik ilgi nuogulēja BW. 6758.

Avots: ME I, 263



baukšķināt

baukšķinât, schlagend einen Schall verursachen: baukšķina ar cirvi ap pakšiem Druw.

Avots: ME I, 267


baurināt

baurinât, tr., (einen Ochsen) brüllen lassen K. Jakobson.

Avots: ME I, 267


bauzināt

bauzinât, intr., unnütz reden; hin und wieder bellen Stomersee. [Zu bauzt.]

Avots: ME I, 269


bēbināt

[bebināt nach M. Siliņ. in Weinschenken, spotten. Zu apr. bebbint "spotten".]

Avots: ME I, 276


bēdināt

bèdinât [li. bėdinti], tr., betrüben, Kummer bereiten: pirms tu mani priecināji, pēc tu mani bēdināji BW. 11033.

Avots: ME I, 288


bēdzināt

bêdzinât [li. bėginti "laufen machen" ], fact. von bêgt,

1) fliehen machen, zum Fliehen, Weglaufen veranlassen:
migla mani bēdzināja BW. 13463;

2) [bêdzināt L. "Laüflinge durchhelfen".]

Avots: ME I, 289


bibināt

bibinât, stammeln, plappern, undeutlich reden: vārdus pakaļ bibināt U.; [ leise wiehern, murmeln Wid.]

Avots: ME I, 293


bicināties

bicinâtiês Siuxt, mit gedämpftem Schall (barfuss oder nur Strümpfe - nicht Schuhe - anhabend) im Zimmer hin und her taufen oder gehen (von Menschen); (mit allen vier Beinen zugleich) hüpfen (von Lämmern).

Avots: EH I, 218


bidināt

bidinât,

1) scheuchen
Stenden;

2) antreiben, anspornen
in West-Kurl. gehört.

Avots: EH I, 218


bīdināt

bîdinât [C., Ruj., Bers., Kalz.], Spr., tr., scheuchen, schrecken, warnen. Refl. -tiês, sich fürchten, erschrecken, gew. mit sa- Dr.

Avots: ME I, 303



bidzināt

bidzinât, tr.,

1) an-, aufstacheln, aufhetzen
Oppek.; [

2) den Ofen umrühren
Wid.]

Avots: ME I, 293


biedināt

biêdinât: mit iẽ FBR. IV, 68 (aus Dond.).Refl. -tiês: nelikties b., sich nicht abschrecken tassen Stender Deutsch-lett. Wrtb. unter abschrecken.

Avots: EH I, 224


biedināt

biêdinât, caus., bange machen, warnen, drohen: nerunā, suns biedinājis LP. IV, 229. "ja suni nepārduosi, tad apgāzīšu tavu kruogu!"dē̦ls biedina IV, 48. ar nāvi biedināt, mit dem Tode bedrohen. Subst. biedinājums, die Warnung.

Avots: ME I, 305


biedrināt

biedrinât, ‡ Refl. -tiês "sich vergesellschaften" St., sich als Gesellschafter anschliessen Stender Deulsch-lett. Wrtb, unter anschliessen.

Avots: EH I, 224


biedrināt

bìedrināt, vereinen, zusammenbringen.

Avots: ME I, 305



biezināt

[biezinât Wid., verdichten, verdicken.]

Avots: ME I, 306


bildināt

bil˜dinât: mit il˜ Dunika,

1): bildināja mani gaŗām iedams (sprach einige Worte mit mir)
Ramkau; jem. zu einer Aussprache veranlassen BielU.

Avots: EH I, 219


bildināt

bilˆdinât, tr.,

1) anreden, um etw. angehen:
kas guodīga mātes meita, ceļā uotru bildināja BW. 13215. bildināšu meitu māti, bet es viņu nelūgšuos BW. 14705;

2) grüssen:
viņš manis ne˙maz nebildina AP.;

3) werben, anhalten:
arājs mani bildināja, oft mit dem Zusatz: par līgavu. Refl. -tiês,

1) (viel und lange) reden:
ej, bāliņi, bildinies, lai es slauku istabiņu BW. 14355, 4;

2) sich melden:
pie lielkunga iegājis A. bildinājās: e̦smu nācis pie jums izrunāties Neik.

Avots: ME I, 295, 296


bilināt

bilinât, intr., blasen, brausen, pfeifen (vom Winde): vējš bilina, būs mīksts laiks. [Wohl nebst ahd. bullōn "heulen"(vom Winde) und an. bylja "dröhnen" zur Wurzel von bàlss und bilˆdêt.]

Avots: ME I, 296


bimbināt

bim̃binât [Salisb., Lis.],

1) läuten:
šim jāskrien vai pašuos gaiļos un jābimbina A. XX, 82. krievi atkal bimbina; laikam rītu kāda svētdiena Etn. I, 6;

2) weinen:
kuo tik ilgi bimbini, vai nestāvēsi klusu?

Avots: ME I, 297


birbināt

birbinât "?": trīs sita bungas, trīs birbināja BW. 33703; [wohl identisch mit li. birbinti, einen summenden Ton hervorbringen; играть на свирѣли. - Zu li. bir̃bti summen, barbõžius, der Summer, sloven. brbotáti, murmeln u. a.; vgl. Berneker Wrtb. I, 107 f.]

Avots: ME I, 297


birdināt

bir̃dinât [C., Wolm., Salis, Dond., Selg. u. a., bir̂dinât 2 Tr. (li. bìrdinti)], auch birdît, -u, -īju,

1) fact., streuen, schütten, fallen machen:
vējš birdina ziedus, rasu; sē̦klu zemē birdināt; asaras b., Tränen vergiessen, auch asaras kā pupas b. vāverei pieci pirksti, pieci ze̦lta gredzentiņi; le̦c priedē, le̦c eglē, ze̦lte vien birdināja BW. 2346. cīrulis birdina savus dziesmu trizuļus A. XX, 165;

2) fallen (von Schneeflocken, vom Regen in geringen Masse):
lietutiņš, sniegs sāk birdināt; so auch lietus, sniegs birdina. Refl. -tiês, fallen, fliessen: daža asara birdinājas iz acīm Liev. 167.

Avots: ME I, 297


birināt

birinât: auch Frauenb., Stenden.

Avots: EH I, 220


birināt

birinât [Werssen], L. [li. -bìrinti LChr. 377, 20], = birdināt.

Avots: ME I, 298



bizināt

bizinât,

2): auch Mahlup (hier mit langem z gesprochen!), Siuxt. Das Zitat aus BW. 12186 ist unter

1) zu placieren, s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 228.

Avots: EH I, 222


bizināt

bizinât, bizinêt, bizen̂t, -ēju,

1) intr., biesen, umherlaufen, namentlich vom Vieh, aber auch von Menschen:
kad guovis stipri bizinē, tas uz lietu Etn. II, 96. ubadziņi bizināja (Var.: bizanāja, bizenēja) pavasaŗa saulītē BW. 2743;

2) fact., bizinât, zum Biesen, Laufen bringen, biesen machen:
dunduri luopus bizina, gans bizina guovis dziedādams: biz, biz, guosniņ, dundurs astē. uodi kuoda tautu dē̦lu, bizināt bizināja BW. 12186.

Avots: ME I, 302


blākšķināt

blàkšķinât 2 Saikava, klappern, poltern (machen): vari gan tu b. pa riju!

Avots: EH I, 227


blaudināt

bļaudinât, fact., schreien lassen, zum Weinen reizen: bē̦rnu Kand.

Avots: ME I, 319


bļaudināt

bļaudinât: mit Trik., Wolm., (mit 2) Salis.

Avots: EH I, 233


blauzināt

[blauzinât, die Augen zum Einschlafen schliessen: bē̦rns jau ar acīm blauzina Nerft n. Mag. IV, 2, 110. Zu * blauzt in aizblauzies (: staigā aizblauzies Nerft, mit zugedrückten od. verschwollenen Augen ) und buzinât.]

Avots: ME I, 310



bļāvināt

bļâvinât, fact. zu bļaut, schreien machen, zum Schreien veranlassen: bē̦rnu LP. VII, 161. tu manu bē̦rnu per un bļāvini JK. VI, 34.

Kļūdu labojums:
jāiesprauž (nach dem Artikel bļāvināt ist einzufügen): bļāvietis, bļāvs, s. blāveris

Avots: ME I, 320




blīdināt

blîdinât 2 , [dick werden lassen, auffüttern]: tam vis sieciņu nav, kuo zirgus blīdināt Duomas IV, 236. [Vgl. blîst.]

Avots: ME I, 315



blīkšķināt

blĩkšķinât, blīkšinât, knallen, schallen, wohl auch fact.: knallen, schallen machen: spārniem blīkšinādamas vārnas izceļas nuo eglēm A. UP. Nemiers 75.

Avots: ME I, 316


bļinkstināt

bļiñkstinât Sassm., wiederholt klingeln (machen): puišelis bļinkstina ar pulksteniņu.

Avots: EH I, 233



blisināt

blisinât [Swehthof, Salis, Salisb.], blisenêt Etn. III, 161, blinzeln: acis u. (ar) acīm A. XVIII, 325, Vēr. I, 1511. viņš acis uolīja, te viņām (d. i. acīm) blisināja Sudr. E. uz mani tas blisināja acis MWM. VII, 621. Refl. -tiês, müssig dastehen: kuo tu tur blisinājies? dai nevari iet siena pļaut AP. [In einer ähnlichen Bed. auch blisīt: bē̦rni gāja ganuos un cūkganuos, bet viņš pats blisīja pa māju Seibolt.]

Avots: ME I, 315


blīšķināt

blìšķinât 2 Saikava, refl. blīšķināties 2 ebenda, = blĩkšķinât: kuo tu tur blīšķini ar menti pa mucu? vari gan tu te blīšķināties! tīri vai ausis krīt cieti, kad tik smagi blīšķina.

Avots: EH I, 230


blīžgināt

blìžģinât 2 Saikava, ins Wasser schlagen, dass es mit platscherndem Lärm aufspritzt: ar dukuri blīžģina, tai zivis skrien tīklā.

Avots: EH I, 231




blīzināt

blīzinât acis, die Augen (vor Zom) verdrehen Serbigal.

Avots: EH I, 230



bļūdināt

bļûdinât, [caus. zu bļaût; bliūdinti], schreien machen: kuo jūs man tur tās vārsmas bļūdinājiet? Jauns. Druva I, 835.

Avots: ME I, 321


bļudzināt

bļudzinât, fakt. zu bļugt, lange kochend, weich, schleimig werden lassen, (auseinandergehen machen) NB.

Avots: EH I, 234


blūgžināt

blūgžinât, mit Hilfe eines Gegenstandes das Wasser plätschern machen: cūka ar snuķi blūgžina pa sili Plm.; vgl. blūžģinât.

Avots: ME I, 319

Šķirkļa skaidrojumā (1320)

acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizdarīt

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22


aizdūkt

II aîzdûkt 2 Dond., schwer, stickig werden (von der Luft): nevēdinātā istabā gaiss aizdūcis Dond. pagrabs aizdūcis ebenda. klēts aizdūkuse ebenda.

Avots: EH I, 21


aizgansts

àizgansts, Vorwand, Grund: tūdaļ dibināts aizgansts, kādēļ prusaki nav zuduši iz mājas Etn. II, 124.

Avots: ME I, 26


aizgrābtība

àizgrâbtĩba, Begeisterung, Entzücken: savā aizgrābtībā dzejnieks nebeidz slavēt un cildināt dievu SDP. VI, 52. aizgrābtībā viņs pieskandināja pie glāzes A. XV, 1, 423. viņam vajadzēja tik sargāties nuo aizgrābtības un nemiera Lautb. L. 88.

Avots: ME I, 27


aizjauda

àizjaũda, Vorahnung: mātes aizjaudas izrādījās par dibinātām B. Vēstn. ar nelāgām aizjaudām viņš sāka savu kumuodi vē̦ruot B. Vēstn.

Avots: ME I, 30


aizkacēt

àizkacêt: ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizkabināties: kāsis kur aizkacējies;

2) reichen
(intr.), sniegties: a. līdz uotrai galda malai Dunika, Kal.

Avots: EH I, 28


aizlaiku

àizlaĩku, àizlaĩkus, Adv., vorzeitig; bei Zeiten: es mērķus aizlaikus sev nespraužu Latv. viņš varēja adresi aizlaikus zināt Jaunsudr.... kuŗš aizlaikus jau gādāja, lai Jurģu dienā būtu vieglāk Jauns.

Avots: ME I, 36


aizlikt

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37


aizplukt

àizplukt,

1) zu mausern anfangen
C., Meselau, Sessw.: aizplukusi vista;

2) zu lange gebrüht werden:
cūkai (pārāk ilgi tuo vāruot) saŗi aizplukuši: nevar vairs nuoplucināt Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 43


aizprasīt

àizprasît, tr.,

1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;

2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;

4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;

4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.

Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen

Avots: ME I, 44


aizstāvēt

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53


aiztvankt

aîztvan̂kt 2 Dond., schlecht (von der Luft gesagt) werden: nevēdinātā istabā gaiss aiztvancis (= sasmacis).

Avots: EH I, 60


aizvērpt

àizvḕrpt, tr.,

1) ver-, zuspinnen:
atšķetināt aizvē̦rptuos pavedienus Vēr. II, 359;

2) spinnend vergelten, vergütigen:
rūmi.

Avots: ME I, 59


akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


alus

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. 2 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69


alva

alva: auch N.-Rosen, Wolmar, (mit alˆ 2 ) Salis, alvs auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Linden, N.-Laitzen: alvas tiltu liedināt BW. 10764, 2 var. kâ nuo tīra alva lietu 372. līcin līka alvu tilti 18043, 5. . . . vaiņadziņu, krūkļu pītu, alvu lietu! 24349.

Avots: EH I, 68, 69


ap

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72


apaļpolis

apaļpuolis "?": iešu apaļpùoļu 2 zemītē; ni man sievas, ni bērniņa, apals puisis baŗavuos BW. 5266,2. zābaciņi apaļpuoļu šūdināti 31732.

Avots: EH I, 71


apavis

apavis: auch in AP., Erlaa, Saikava: ar... dāvinātuo apavi kājās Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV. 19.

Avots: EH I, 72


apbezdēt

apbezdêt, fistend bestänkern Dunika, Kal. u. a.: se̦sks mē̦dz vistu kūtī a. vistas, gribē̦dams tās apdullināt.

Avots: EH I, 73


apbūt

apbût,

1) aufmerksam bedienen
Siuxt: bē̦rni jau viņai ir labi: nezin, kâ viņu apčubināt un kâ apbūt;

2) "побыть" Wid.

Avots: EH I, 75


apcere

apcere,

1) die Betrachtung, Reflexion, das Nachdenken:
pēc īsas apceres nuosprieda Lautb. ieruosināt uz apceri par cilvē̦ka dzīves vērtību Vēr. 1, 234. dažādas apceres (verschiedene Gedanken, Betrachtungen), šūpuli kaŗuot BW. I, 283;

2) die Anschauung, Weltanschauung:
tautas apcere A. XVI, 608; dabas parādīšanās dabūja dabascilvē̦ka apcerē pastāvuošus, cilvē̦kam līdzīgus veidus RKr. VIII, 15.

Avots: ME I, 78, 79


apdraudzēties

apdraudzêtiês, apdraudzinâtiês, sich befreunden: dievduotais pavadīja laiku, ar meža radījumiem apdraudzē̦damies JK. V, 134. tev ar viņiem nebūs apdraudzināties V Mos. 7, 3, Joh. Off. 18, 14.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zustriechen ist):, Joh. Off. 18, 14.

Avots: ME I, 81


apdrāvēt

apdrāvêt Bers., tr., berufen, vermahnen: māte apdrāvēja Ieviņu, lai liekuot tē̦vam mieru Līb. viņa gribēja kraukli karināt par savu saulsargu, bet vaduonis apdrāvēja A. XII, 577.

Avots: ME I, 81



apiet

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91


apjumt

apjùmt, tr.,

1) bedachen:
jumtu; apjumta veranda MWM. VI, 350;

2) bedecken:
ruozes skujām Caun. apjumt nuolīdzinātu kuoku, den bekappten Bienenbaum durch eine Birkenrinde bedecken und diese mit einem flachen Stein beschweren Biel. H. 195.

Avots: ME I, 92


apkārtīgi

apkā`rtîgi: Adv., auf Umwegen: ar gaŗu valuodu viņa apkārtīgi gribēja izdabūt zināt ... J. Zvaigznīte Kop. raksti 110.

Avots: EH I, 91


apkaunēt

apkàunêt, apkàunuôt, apkàuninât, tr., beschämen, beschimpfen: kādēļ tu mani apkaunēji? Blaum. viņš bija apkaunuots un nuonīcināts Purap. vajadzēja aprāt, apkaunināt nedarbjus Kleinbergs. Refl. -tiês, vom Schamgefühl ergriffen werden, sich schämen: apkaunies, tautu meita BW. 25448, 1.

Avots: ME I, 93


apķērība

apkêrĩba, apķerĩba, die schnelle Fassungsgabe, die Fähigkeit, die Situation zu übersehen, Geistesgegenwart: man bija tik daudz apķērības A. XIV, 135. tad lieku galvā rēķināt, nuo kā vislabāk var nuoskārst prāta apķērību A. XIII, 475.

Avots: ME I, 98


apkuļāt

apkuļât,

1) "situot izkustināt": a. spundi;

2) mit einem Stöckchen wundschlagen:
a. kājas Stenden;

3) spülend hin und her wenden:
a. ķērni Bauske, Stenden, Trik.

Avots: EH I, 95


aplinkām

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101


apmālis

apmālis (zu apmât),

1) der Wahnwitz, die Narrheit, der Schlaf:
iežužināt apmāli (= miegā), einsingen, einwiegen Jan.;

2) einer, der verblüfft, verdutzt ist:
tas ir tāds kā apmālis; iekšā ir un ārā nenāk A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 105


apmērs

apmẽ̦rs, der Umfang, Bereich, die Grösse: vārds savā apmē̦rā vai nu paplašinājas, vai arī paliek šaurāks RKr. VIII, 73; izmērīt līnijas un apmē̦rus Etn. III, 118. gubernātuors nuolēmis paplašināt sarkanā krusta apmē̦ru B. Vēstn.; nuode̦vu klaušu apmē̦rs Apsk. I, 135, 399. Der Dat. apmē̦ram, seltener der Lok. apmē̦rā als Adv., annähernd, approximativ, ungefähr: apmē̦ram divi verstes, ungefähr 2 Werst Etn. IV, 13. nuo tam apmē̦ram nuoskārstams, daraus kann man einigermassen ersehen A. XV, 69.

Kļūdu labojums:
sarkanā = Sarkanā
nuode̦vu = nuode̦vu,

Avots: ME I, 107



apnikt

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110


apnīkt

apnĩkt: saimniecei šuoruden visi suvē̦ni apnīka (apsprâga) Rutzau. apnīkuši (nuovājināti) jē̦ri Frauenb.

Avots: EH I, 103


apriebt

aprìebt C.,

1) wie apraibīt, tr., streichelnd und besprechend die Schmerzen lindern, heilen, bestreichen:
auguoni, ruoku. tās ziepes, ar kuŗu miruoni mazgājuši, uzglabājuši, lai dziedinātu un apriebtu dažādas vainas LP. VII, 384;

2) behexen:
raganas guovi apriebušas Naud.;

3) aufspüren, finden, behexen:
es apriebu (Var.: apsedzu) caunes pē̦das BW. 11113; JKaln.

Kļūdu labojums:
ar kuŗu = ar kuŗām

Avots: ME I, 116


apskaudība

apskaudĩba, der Neid, die durch neidische Menschen hervorgerufene Krankheit, Kalamität, Verfluchung: tas izsargājuot nuo slimībām un apskaudībām LP. VII, 312. vē̦lāk saimniece ievē̦ruojuse citas skaudības un pat iemācījusies apskaudības atcelt, dziedināt LP. V, 20.

Avots: ME I, 121


apšķorēm

apšķuorēm, auf Umwegen: ar apšķuorēm kuo izdabūt, izzināt Etn. III, 129.

Avots: ME I, 129


apspriest

apspriêst, ‡

3) = nùospriêst 1, beschliessen: apspriež kāzas turpināt Pas. II, 15. apspriež citur apmesties V, 431; ‡

4) a. krāsnij sprieslus Siuxt, den Ofen mit einem Gewölbe überdécken (umspánnen);


5) "= apspraust" (?) Bauske: a. svārkus. ‡ Subst. apspriêdums, eine abgeschlossene Beurteilung, das Gutachten.

Avots: EH I, 116



apstuidīt

apstuĩdît, tr., berufen (Gold., Dond); verblüffen, samulsināt, ar savādu atbildi neļaut brīvi izrunāties Siuxt; besänftigen (U.).

Avots: ME I, 127


aptaurēt

aptaurêt,

1) "?": nevar ne˙kā izdarīt, kā aptaurē̦ts ("nuonicināts, visai vientiesīgs") Wessen;

2) ringsum (in ein Horn blasend oder rufend) erschallen machen
Bers., Golg., Saikava: medinieks aptaurēja visas malas.

Avots: EH I, 121


apteikt

aptèikt: ‡ Subst. aptèicẽjs, wer über etwas zu verfügen (zu bestimmen) hat: Jūs e̦sat . . . īsta apzinātāja un apteicēja . . . pa visu nuovadu Janš. Līgava I, 225 (ähnlich II, 392).

Avots: EH I, 121


aptūkt

aptûkt (unter aptukt): izskatās pēc apsutināta, aptukuša veča Kaudz. Izjurieši 238.

Avots: EH I, 123



asara

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143


asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144


aste

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145


at

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148


atdāvāt

atdãvât, atdãvinât, tr., wegschenken, weggeben: savu mantu nabagiem; savu sirdi citam atdāvināt MWM. XI, 297.

Avots: ME I, 154


atdevas

atde̦vas, atdevĩbas, die Abgabe, Wiedergrabe, Zurückgabe, die Vergeltung: vīrs ieduod naudu uz atde̦vām LP. VII, 1149; žē̦li, žē̦li turējām mūs māsiņas atdeviņas BW. 17593; naudu uz atdevībām tapināt LP. VI, 237; braucējam pieradies atde̦vām cits zirgs LP. VII, 929.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņas = mūs[u] māsiņas

Avots: ME I, 154


atdzesēt

atdzesêt, atdzisinât, tr., abkühlen: ēdienu, ūdeni, alu; atdzesēt karstas asinis. vai nebūsiet savas atriebīgās sirds atdzisinājuši visu gadu pie viņa nelaimes Kaudz. M. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziet laukā atdzesēties, atdzesināties.

Avots: ME I, 156


atkrisnis

atkrisnis, Dem. -ĩtis, das Abgefallene, der Abfall: dūņu tur, te atkrisnīti - pereklīts darināts Plūduonis, Naud.

Kļūdu labojums:
dūņu = dūnu
pereklīts = pereklītis

Avots: ME I, 168


atkurst

atkùrst 2 (li. atkursti), intr.,

1) auf einen Ruf hören, gehorchen:
puika palicis tāds palaidnis, ka vairs nemaz neatkurst Aps.; [

2) zu bellen aufhören
(? vgl. apkurst): suņiem neatkurstuot un zirgiem rikšuojuot, braucēji arī te nedabūja nekā zināt Austr. M. z. 19.]

Avots: ME I, 169


atlipt

atlipt (unter atlipinât; li. atlìpti), zusammengeklebt sich loslösen Dunika, Kal. u. a.: pielipinātais papīris atkal atlipis.

Avots: EH I, 154


atmest

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176


atmiekšķēt

atmiêkšķêt, auch atmiêkšêt, tr., erweichen, aufweichen (= atmīkstināt): mālu Etn. IV, 2. lietus atmiekšķē lauku, plāksteres ādu Ver. I, 598. Übertr.: ak kungs, atmiekšķē manu sirdi G. L.; auch durch Körperliche Züchtigung zum Gehorsam bringen. Refl. -tiês, wieder weich werden: dubļi sāka atmiêkšķēties un lipt pie kājām Vēr. 645.

Avots: ME I, 178, 179


atrādīt

atrãdît [li. atródyti], tr., vor-, aufweisen: atrādi darbus! weise deine Arbeiten auf Dok. zinātne var atrādīt jau apbrīnuojamus panākumus Kaudz. M. - C. atrādīja skuoluotājam iznākumu Por.

Avots: ME I, 185



ātrs

ãtrs (li. dial. átrus "schnell" Lit. Mitt. I, 66 aus Memel, otu "schnell" Geitler Lit. St. 99],

1) schnell, rasch, heftig:
ātram zirgam piešu nevajaga. ļaunam ātras dusmas. uz ātru roku, schnell, im Handumdrehen: aunelis sācis uz ātru roku augt LP. III, 102. uz ātŗām pē̦dām, schnell, auf heisser Spur. ātri juo ātri, sehr schnell. juo ātri grib, juo nevar, eile mit Weile. ātri te̦k uolu upe, ātrs mans arājiņš BW.;

2) heftig, hitzig:
bet kas tad varēja zināt, ka viņš tik ātrs A. XX, 162. tev, tautieti, ātra daba Ltd. 952; ātras dusmas BW. 21706; ātra sirds BW. 13758. ātra krāsns, scharfer, zu sehr geheizter Ofen: krāsns bija par ātru; maize tāpēc nav labi izde̦vusies Kand.;

3) jäh, steil:
ātrs līkums; ātrs krasts, jähes Ufer Brasche. [Nach Leskien Nom. 441 hierher auch li. otrus "gefrässig" (uspr. etwähastig schlingend"?). Weiterhin, wenn uspr. etwa "hitzig" bedeutend, am ehesten nach Prellwitz BB. XXIII, 68 f. und Petersson Heterokl. 260 f. zu av. ātarš "Feuer", arm. airem "verbrenne" und vielleicht auch ir. áith "Ofen" u. a. Anders darüber Zupitza KZ. XXXVII, 406, Bezzenbeger BB. XXVII, 174 und Walde Wrtb. 2 67.]

Kļūdu labojums:
BW. = BW.21648

Avots: ME I, 245


atšķira

atšķira, der Unterschied Bers., Druw.; Plur. atšķiras [nach U.: atšķiŗas],*

1) das Abgesonderte, Abgängsel, nametlich das vom guten Getreide Ausgesiebte
(izsijas) Zb. XVIII, 479; das Achterkorn (= astgali) Mag. V, 1, 187: vistas var ēdināt ar maziem miežiem, astgaliem jeb atšķirām nuo zirņiem G. I.; [

2) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Feier
Saussen, Warkland].

Avots: ME I, 201


atšķirība

atšķirĩba,

1) der Unterschied:
tā ir liela atšķirība Dond.;

2) Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit:
caur tādu lielu savmuļibu jeb atšķirību tur uzglabājušās daudz ierašas A. XVI, 472; cf. atšķirtība;

3) das Gedeihen, der Erfolg:
viņam laba atšķirība, es geht ihm alles von statten; scherzhaft wird die Peitsche im Goldingenschen n. Etn. III, 129 atšķirība genannt, also Personifikation des Erfolges:"Erfolggebend": še tev atšķirība, sagt man, die Peitsche reichend;

4) atšķirības, der Abschied:
šuodien dzeŗam atšķirības A. XIV, 1, 134. būs manam vīriņam nuo kruodziņa atšķirības BW. 26939;

5) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Fest:
aicināt viesus atšķirībās od. šķirībās Ar. 1329, BW. 2034. atšķirībās nere̦ti ielūdza īsteniekus un sievas, kuŗas bija līdzējušas bērniņu vākt JK. VI, 40.

Avots: ME I, 201, 202



atspere

atspere, die Feder: savāž un atvāž nazi, it kā gribē̦dams izmēģināt atsperi Por.; atspeŗu rati, Federwagen Vēr. I, 49. viņas pārliecības ir tā atspere, kas viņu dze̦n uz priekšu A. XIII, 950. atsperu zâle, asplenium trichomanes Peņģ., Vēr. II, 910 (n. Mag. IV, 2, 68 atspēru zāle, gemeines Haarmoos, polytrichum commune). atspeŗu vieta, wogegen man die Beine stemmen kann Mag. III, 1, 100.

Avots: ME I, 194


atstūkāt

atstũkât C.,

1) ein spitzes Eiseninstrument stumpf, dick machen:
kuo ar tik spicu darīsi, aiznesi pie kalēja, lai atstūkā Naud. Etn. II, 97. kad kādu tievu dzelzs priekšme̦tu grib padarīt re̦snāku, tad viņu atstūkā, t. i. sarkani nuodedzinātu priekšme̦tu sit galiski uz laktu un tā viņu padara īsāku Hasenp.;

2) etwas fest Gestopftes durch Wegnahme loser, lockerer machen:
piestūkātuo atstūkāt Aps.

Avots: ME I, 198


attrumpot

attrum̃puôt,

1) eine schlagende Antwort geben
Schibbenhof: priecājās, ka nu... žīdi vairs nevarēs viņu tītināt un ar kaulēšanuos blēņuoties, bet ka nu būs viens, kas viņiem attrumpuo un darbu padara A. Brigadere Dievs, daba, darbs 78;

2) im Kartenspiel zurückgewinnen
Vīt. Refl. -tiês, zur Genüge Karten spieien Vīt.

Avots: EH I, 177


atveldzēt

atveldzêt, atvelˆdzinât, auch atvalˆdzinât (Spr.), anfeuchten, erfrischen, erquicken: dievs, kas gaisu iztīra un puķes atveldzē Vēr. II, 1087; atveldzināt mēli LP. VI, 638; izkaltušuo muti Aps. V, 30. atv. sirdi, sein Mütchen kühlen MWM. VIII, 333. Refl. -tiês, angefeuchtet, erfrischt, erquickt werden, sich erfrischen: asniņi atveldzējās nuo lietus Naud.; sakarsušais grib atveldzināties Sam. Subst. atveldzinājums, Labsal, Erfrischung, Erquickung: asaras atnesa visiem atveldzinājumu.

Avots: ME I, 208


atvēzt

atvẽzt [Gulbern], atvẽzêt, atvẽzinât, tr., zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: vecene atvēza dūri pa gvelzienam A. VIII, 332. atvēzis milnu, uzsvieda gaisuoms Lautb. nu var atkal atvēzēt zuobenu Niedra. iet krūtis atvēzējis. Refl. atvēztiês, atvẽzêtiês, atvēzîtiês, atvēzinâtiês auch atvē̦zâtiês PS., sich zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: viņš labi atvēzās un krāva Hasenp. kungs uz briesmīgu cirtienu atvēzējies Saul. 99. šūpuotnes vēl pāri reizu atvēzinājās Up. 11. iet atvēzējies, t. i. atsitināt drēbes un iet ar pilnu krūti Grünh. viņš stāstīja atvēzējies, er erzählte eifrig LP. VI, 638.

Avots: ME I, 210


atziņa

atziņa,

1) die Erkenntnis:
mūsu atziņas dzineklis ir apmierināts A. XII, 392;

2) das Gutachten:
lietpratēju, prokuruora atziņa.

Avots: ME I, 213


audzēt

aûdzêt, aûdzinât (li. augė´ti, augìnti, [pr. auginnons "audzinājis"]), tr., fact., wachsen lassen, gross ziehen, aufziehen (von Pflanzen, Tieren, Menschen) erziehen: audzē, dievs, labus miežus BW. 9370; labas gaŗas kaņepītes 13335; smalku birzi 13423; brangus linus Etn. II, 179; luopus LP. VII, 53, zuosis; - dē̦lu BW. 3336; sen audzē̦ta līgaviņa Ltd. 1773. audzināt von Tieren und Menschen, namentlich in der Bedeutung"erziehen": meitiņas Ar. 43, māsu BW. 15655, 3; līgaviņu Ar. 496; mucā audzināts od. audzē̦ts, wie im Walde aufgewachsen, ohne den nötigen Schliff. dēliņš sirdi audzināja kā asuo zuobentiņu Ar. 703. Refl. -tiês, ein volles Euter bekommen, eutern, trächtig sein: guovs audzinās, kad tā gŗūta; cūka audzinājās Balss. Subst. aûdzẽjums, aûdzinãjums,

1) das Grossgezogene,

2) die erfolgte Erziehung:
mēs vairāk negribam par māsiņas audzējumu Ltd. 683. aûdzinâšana, das Erziehen; aûdzinâtãjs, der Erzieher.

Kļūdu labojums:
15665, 3 = 1365, 3

Avots: ME I, 215, 216


augša

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218


augt

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. 2 unter augeo' u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220


auksts

aũksts (cf. li. áušti, kalt, kühl werden), kalt, Adv. aũksti: Sprw. auksts kā ledus. kam auksta ruoka, tam daudz naudas. man auksti pa kauliem pārgāja, od. man auksti dre̦buļi skraida LP. VII, 98. kad tu auksts paliktu! o wenn du kalt würdest, d. h. stürbest. bij man tuo zināt, tad tev bij aukstai (aũkstam) palikt LP. IV, 185; VI, 179, hätte ich das gewusst, dann solltest du sterben. te̦nkāties par tukšu un aukstu, leeres Stroh dreschen Alm. [aukstā gaļa Ronneb. u. a., Gallerte. (Wenn li. š in áušti auf ide. g̑s zurückgeht, gehören hierher zunächst noch arm. oic "kalt", air. o'cht "Kälte", lat. auctumnus "Herbst", s. Fick Wrtb. I 4 , 347, Bugge KZ. XXXII, 37, Lidén Arm. Stud. 21 f., Walde Wrtb. 2 867. Wenn aber, vgl. Persson Beitr. 11, li. š hier und le. s in ausêt "abkühlen" aus ide. sk̑ oder auch k̑, das auch in air. ocht und lat. austumnus vorliegen könnte, entstanden sind, wäre von einer Wurzelform au- auszugehen, wozu auch av. aota- "kalt", aodarǝ "Kälte" und le., schon bei L. als"obsolet"bezeichnet, aukt "kalt sein", wenn diese Form wirklich exsistierx hat. Durch le. aũksts allein wird kein altes auk- verbürgt, da es für altes *austs aufgekommen sein kann).]

Avots: ME I, 222, 223


auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228


aušulība

aušulĩba, Albernheit, Ausgelassenheit, Unartigkeit: pilsē̦tas skuolā valda izlutinātu bē̦rnu lepnība un aušulība RKr. XII, 72.

Avots: ME I, 230


avots

avuõts, [bei Glück und] dial. avuotis A. XIII, 652, XVII, 715, der Quell: avuots izve̦rd nuo zemes, burbuļuo; sāls avuots, Salzquell; veselības av., Heil- od. Mineralquell. Übertr., dzīvības, gudrības, zinātņu avuots, Quell des Lebens, der Weisheit, der Wissenschaften Aus. I, 20, 57; peļņas avuots, Erwerbsquelle. nuo viņas svē̦tajiem acu avuotiņiem es dzēru spirgtumu Vēr. II, 941. man viņas kļuvušas par visa prieka, spē̦ka un miera avuošiem Kaudz. M. 56. avuošu krieši, Brunnen- od. Wasserkresse (Sisymbrium nasturtium Mag. IV, 2, 87); avuota zieds, Lemna (Mag. IV, 2, 64). zu ai. avatá-ḥ "Brunnen"; [-uo- aus urbalt. -an- nach Būga Tiž. I, 14 (der den li. Flussnamen Avantà heranzieht), Johansson IF. II, 62 2 u. VIII, 166, Bartholomae IF III, 179, Lidén IF. XIX, 320 f. (der auch ai. aváni-ḥ "Flussbett" u. a. vergleicht), Persson IF. XXXV, 200, Trautmann Wrtb. 20, oder aber aus altem ō nach Fick Wrtb. 1 4, ; zum ō vgl. den li. Flussnamen Aluotà neben le. aluots "Quelle" Le. Gr. 146].

Avots: ME I, 233


avs

avs [Laud., Festen, Kreuzburg] (li. avis, aksl. ovьca ai. ávi-ḥ, gr. ὄις, οἶς, la. ovis, ahd. ouwi, air. ói u. a., s. Walde Wrtb. 2 550), [ave AP.], Schaf; Demin. avitiņa BW. V, S. 238, avetiņa (avatiņa BW. 6806) BW. 7562. avitiņas mitināt BW. V, S. 197, ein Spielchen. avs ist das ältere, in den älteren Schriften gebrauchliche Wprt; in neuerer Zeit wird es durch aita immer mehr und mehr verdrängt.

Avots: ME I, 232



bāba

bãba,

1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;

2) mē̦slu bāba,

a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;

b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;

3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;

5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. 2 79].

Avots: ME I, 270


bags

bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198


baiglis

baiglis: tādi baigļi un tādas pesteles vairāk tuop daudzinātas nekâ dieva pirksts Lange Latv. ārste S. 5.

Avots: EH I, 198


balēt

balêt, -u, -ēju, [li. balė´ti, bleich werden ], intr., bleichen: tavi kauli tūdaliņ balēs LP. VII, 482 duod, dieviņ, tā balēt (Var.: balēties) man auguma pēlējam 8871. Auch tr., bleichen Mag. III, 1, 107, M., = balināt.

Avots: ME I, 253


balgs

balgs, [verleumdet?]: balga, balga sērdienīte, kam nebija tē̦vs, māmiņa Zehrxten; vgl. baldzināt.

Avots: ME I, 254


balodis

baluôdis (li. balañdis), die Taube, in Wenden u. Wolm.: die wilde Taube, dūja dagegen die Haustaube (in Kurl. mājbaluôdis); lauku, meža baluodis, Feld-, Wald-, Holztaube (Columba oenas RKr. VIII, 94; lauku b. auch Ringeltaube (Columba palumbus L.) Nat. XXXIII, 154. Das Deminutiv ein beliebtes Liebkosungswort: nu, kā tev iet, baluodīt Vēr. II, 1354. baluoži dūduo, pūš, ūbuo, die Tauben girren Etn. II, 51. duomāju izaudzināt baluodi, izaudzināju kraukli Sprw. baluožu mēnesis, der März Glück, Etn. I, 49; baluožu rācenis, grosse Fetthenne (Sedum vulgare) RKr. II, 78. Es kommt auch das Fem. baluode (li. balandė Lesk. Nom. 589) vor: es pati baluode zariņa galā BW. 2083. dāmas baltās drēbēs kā baluodītes parādās Lautb. [Dass auch das Kurische eine ähnliche Form gehabt hat, zetgt das daraus entlehnte liv. palāndøks. Dies baltische Wort gehört wohl am ehesten nebst le. baluoda "Melde" zu le. balts und bāls (s. dies), vgl. Bugge KZ. XXXII, 1, Liddèn Stud. 76 f., Persson Beitr. 586 und 936, Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, S. 799 f., Meilett Et. 322 und Schönberg KZ. XX, 447; nach Bugge 1. C. und F. Müller BB. I, 163 gehört hierher auch osset. bälo`n "Taube".]

Kļūdu labojums:
BW. 2083 = BWp. 2083

Avots: ME I,


balsēties

bal˜sêtiês, auch -îtiês, glänzen, sich gütlich tun, gut fortkommen, Leibesfülle bekommen: viņš ar manu mantu balsējas Naud. A. X, 2, 439; besonders, häufig mit at- (wieder zur Leibesfülle kommen): luopi atbalsās Schlampen; atbalsījušies A. X, 2, 439; vgl. balstīties und bal˜sināties. [Die Bed. "glänzen" scheint nicht belegt, sondern von Mühlenbach auf grund von etymologischen Erwähgungen erschlossen zu sein. Die wirklich belegte Bed. aber scheint mit balts "weiss" nicht vereinbar, zu sein. Eher gehört balsēties zur Wurzel bhelg̑h- "schwellen", die wahrscheinlich auch in le. bàlzît (s. dies) vorliegt; wenn in balsēties nicht ein s-Suffix vorliegt, so könnte man allenfalls auch eine Wurzelform bhelk̑- neben bhelg̑h- voraussetzen, vgl. balss II neben balsts und bàlziens.]

Avots: ME I, 254


balsts

[I bàlsts C.], balˆsts 2 Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256


baltactiņa

bal˜tactiņa, eine mit hellen Augen oder mit einem zarten, helten Gesicht: baltactiņu vizināt BW. 17115, 1 var. Wegen der Bemerkung von J. Alunans IMM. 1933 II, 227 sei hier hingewiesen dass bei Mühlenbach I, 256 unter bal˜tacis 1 vor baltactiņu nicht:, sondern; steht, so dass auch Mühlenbach baltactiņu nicht unmitteibar von bal˜tacis abgeleitet hat.

Avots: EH I, 201


baltgalvis

bal˜tgalvis (westkurl. bal˜tgâlis), -ve (li. baltgal˜vis, -ė), -īte, der Blond-, Flachskopf: es rudeni pārvedīšu baltgalvīti vērpējiņu Ltd. 808. Epitethon der Bachstelze: cielava, baltgalve (Var.: balgāle) BW. 2593. baltgalvji, baltgalvju od. baltgalvu, auch balgalvju lini (Weisskopf), kas viscaur vienādi balināti Konv. 1 , AP. u. a; cf. zaļgalvji.

Avots: ME I, 257


balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258


baltums

bal˜tums [li. baltùmas],

1) das Weisse, ein weisser Gegenstand:
acu, uolas baltums, das Weisse des Auges, das Eiweiss; ieraudzījis baltumu uz ceļa LP. IV, 230; padarīt darbu pa dienas baltumu, während des Tages; lidināties debess baltumā LP. VII, 1296; kre̦kls sniega baltumā, das Hemd ist schneeweiss;

2) der weisse Fluss:
sievas, kuŗām baltumi iet, dzeŗ baltuo nātŗu un baltā ābuoliņa savārījumu RKr. VI, 12.

Kļūdu labojums:
RKr. = Jk.

Avots: ME I, 259


bālums

bãlums, die Blässe, die blasse, bleiche Farbe: kā tumšā alā vājš svecītes bālums spīd zinātnes stars Vēr.II, 236. vaigs līķa bālumā, leichenblass. bāluma kaite od. bālumkaite die Bleichsucht (Chlorosis). bāluma pusē mesties (nuo bailēm), erbleichen (vor Furcht) Etn. III, 1, 129.

Avots: ME I, 272


bānis

I bãnis, bãns, der Haufe, Schwarm C., die Reihe St., U.: žagaru, mālu, mē̦slu, siena bānis MWM. VII, 356. vējš griezās ar sniega bāņiem virpulī MWM. II, 461. pāri skrēja bišu bānis. sniegs, lapsenes nāk ar bāni, haufensweise AP., LP. VI, 357. [ar bāni virsū mākties Wid.]. bites bāņiem devās laukā iz struopa LP. VI, 287. [siens savilcināts bāņiem Wandsen. liels bānis (Menge) zâļu Roop, Lemsal.] pilniem bāņiem vējš dzina sniegu acīs. viņš ar bāni gāzās virsū, mit Ungestüm Bers. es divi labus bāņus izgulēju, ich habe zu zweien Malen einen guten Puff abgeschlafen. vienā bānā (bānī U.) jāt, in einem Gliede, einer Reihe reiten St. bāņiem uznākušas sāpes Konv. 2 1043; [bāņiem, ruckweise Dobeln, Siuxt n. U.]; auch bāņām: vējš bānām vien sviež miglu pret sienām MWM, X. 163; Baltp. R. I, 57. [In der Bed."Haufe"vielleicht aus * bānis (zu bērt); in der Bed. "Reihe, Mal" dagegen vielleicht aus d. Bahn.]

Avots: ME I, 272


barot

[baruôt (mit altem r) C., Saussen], baŗuôt [Dond., Selg., Warkhof u. a.], tr., füttern, mästen: zuosis; zirgus baŗuot kruogā, füttern, dafür in Kurl. gew. paēdināt. Sprw.: kā suni baruo, tā suns klausa. baruo nu suni, kad vilks jau luopos od. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau kūtī. tā meita nav suņus baruojusi: precībās braucuot nejauks laiks. Refl. -ties, sich mästen, sich nähren, weiden: ieraudzījis lielu lauku, kur liels pulks aitu baŗuojušās LP. VI, 136. zirgi baruojušies acīm re̦dzuot. baruoties kā āpsis Aus. I, 28. bārenīte... maizītē baŗuojas BW. 4379. maizīte bē̦rnu baruotāja. [Nebst barība "Nahrung" etwa nach Pogodin §. XXXVII, 94 zu aksl. брашьно "Nahrung", r. бòрошно "Roggenmehl", la. far "Dinkel; Mehl", got. barizeins "Gersten-", ae. bere "Gerste" u. a. (vgl. zu diesen Wörtern Berneker Wrtb. I, 74 f., Walde Wrtb. 2 271 F. und Feist Wrtb. 2 60)? Oder zu ai. bhárvati "kaut, verzehrt", av. -ba ou rvō "kauend", gr. φῆρον· τροφή Hes. φορβή "Weide, Gahrung", cymr. bara "Brot" (die man auch mit den genannten slav., ital. und germ. Formen verglichen hat, s. Feist 1. c.), resp. gar zu arm. parar "Mast"?]

Avots: ME I, 265


bēda

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I 4 , 89 und III 4 , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288


beidzamais

bèidzamais, Part. pass. von bèigt, der letzte, äusserste, grösste: beidzamā vasara, der letzte Sommer. beidzamais puosts klāt, es ist das äusserste Unglück da. muocīt līdz beidzamam, bis zum äussersten quälen; izsalties līdz beidzamam; izlutināt bē̦rnus uz beidzamuo puostu, die Kinder bis zum äussersten verwöhnen. beidzamais nejē̦ga, der grösste Dummkopf. atņēma tiem beidzamuo luopiņu, man raubte ihnen das letzte Vieh, d. h. (mit dem letzten) alles Vieh. nuo tam kuo tu man stāstīji, beidzamais vārds (alles) man stāv prātā.

Avots: ME I, 277


bekainis

be̦kainis "?": kad meitas gāja aitu kūtī mēģināt savu laimi, Lūsiņa nuoķēra tuo be̦kaini Janš. Bandavā II, 404.

Avots: EH I, 212


ben

I ben,

1): ēd ben tu! Dunika. vai tu b. esi gatavs? Rutzau;

2) "(wenn auch nicht völlig,) doch"
OB. (auch: bene); = jel (doch), taču Dunika, Kal., OB., (besonders haufig) Rutzau: ben̂ 2 liecies mierā! Rutzau. juk b. rītu arī ir diena! ebenda. ej b., ej! "geh doch!" ebenda (mit dieser Redensart wird die Wahrhaftigkeit der Worte des Angeredeten bezweifelt). varē̦tu b. nākt man palīgā ebenda;

3) "sei es auch nur ein wenig
(kaut cik)" Rutzau: vai tev nauda b. ir?

4) "?": mūžu nuokārsīsim bez ... greznības: b. katra lieka greznība un lepnība ir grēks Janš. Dzimtene III, 248. b. tu ... esi ... likumu zinātāja 258.

Avots: EH I, 212


beņķis

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. 1 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. 1 219 = Dond. n. Konv. 1 219

Avots: ME I, 279


bezgala

bezgala,- unendlich, eine genitivische Bestimmung eines Substantivs: bezgala jūŗa, zeme, unendliches Meer, Land; bezgala mūžība, die endlose Ewigkeit GL. ķēve e̦suot tāds bezgala luops (unersättliches Tier), ka paēdināt viņu ne˙maz nevaruot JK. V, 68. bezgala riêbums A. Up.] Diese genitivische Zusammensetzung wird neuerdings auch zu Verben und Adjektiven gesetzt, z. B. bezgala mīlēt, unendlich, heiss lieben, bezgala laimīgs, unendlich glücklich.

Avots: ME I, 283


bezsekmība

bezsekmĩba, bezsekme, die Erfolglosigkeit: pāliecināties par savu pūļu bezsekmību Purap.; spriest taisnu tiesu par mūsu bezsekmju vaininiekiem B. Vēstn.

Avots: ME I, 286


bezspēcība

bezspècĩba, die Kraftlosigkeit, Schwäche: apzināties savu bezspēcību Etn. IV, 143.

Avots: ME I, 286


bidīt

bidît: auch Lemburg (viņš man bida [= baksta] sānuos), Meiran, Riga: leicht anstossend ein Pferd antreiben Golg.; "skubināt, musināt" Golg.

Avots: EH I, 218


biedrs

bìedrs (li. beñdras, Teilhaber ), [auch bìedris], der Gefährte, Genosse, Kamerad: kas nāca biedram līdz? (U.) iet līdzi biedruos [ od. biedram Manz.], mitgehen als Gefärte. So auch: aicināt, duot, paņemt, pasaukt, palikt kam biedruos: ķēniņš iedevis biedruos divus kaŗa-vīrus LP. IV, 4. naktī mēnesis man biedruos uzle̦c A. XI, 152. biedruos ēst, von gemeinschatlichem Vorrate zehren U. darba, amata b., der Fachgenosse. mūža biedrs, der Lebensgefährte, skuolas b., der Schulkamerad; biedra gabali, Streuländereien L., wohl: Gemeinland; cf. biedru tīkls, ein gemeinsames, allen gehoriges Netz BW. 2706. Weiterhin zu gr. πενϑερός "Vater der Frau", ai. bándhu-h. Verwandtschaft, Verwandter", bandhati "bindet", got. bindan "binden", [la. offendimentum "Kinnband an der Priestermütze" u. a., s. Walde Wrtb. 2 537 f. und Feist. Wrtb. 2 68].

Kļūdu labojums:
BW. 2706 = BWp.2706

Avots: ME I, 305, 306


biga

biga, eine Speise: Džūkstē un Lestenē ēdienu no sadrupinātas, uzvārītas maizes, pie kuŗas pieliek taukus un sāli, sauc par bigu. tādu pašu bigu taisa arī nuo miltiem: savāra miltus ar pienu par biezu bigu un ē̦d pie gaļas, vai miltus ar ūdeni un taukmem, kuo ē̦d pie rāceņiem (kartupeļiem) Etn. I, 2; vgl. biguze [wohl hieraus entnommen, indem biguze als ein Deminutiv aufgefasst wurde.]

Avots: ME I, 293



birdaža

birdaža, ="birdinātājs": laiks tāds birdaža vien ir Lös. n. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 297


birkstīt

[bìrkstît C., PS.], bir̂kstît 2 [Nigr.], -u, -īju u. birkšķināt, die Kohlen von dem brennenden Pregel, die Asche von der Zigarre abstossen, entkohlen: birkstīt skalu od. uogli nuo skala, pe̦lnus nuo cigāra; gew. nuobirkstīt [Ableitung von bir̂kstis.]

Avots: ME I, 298


bīties

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 2 .]

Avots: ME I, 304, 305


biuāt

biũ(v)ât, -āju, intr.,

1) flennen, trotzig weinen:
biuā vien, kamē̦r māte nāks ar rīksti mierināt Ruj., Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [auf der Maultrommel spielen
U.].

Avots: ME I, 302


biuvāt

biũ(v)ât, -āju, intr.,

1) flennen, trotzig weinen:
biuā vien, kamē̦r māte nāks ar rīksti mierināt Ruj., Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [auf der Maultrommel spielen
U.].

Avots: ME I, 302


bizenes

bizenes laiks: auch Frauenb.; (fig.) sākās . . . kalpuonēm īstais bizenes laiks . . . vajadzēja vārīt un cept, mazgāt un gludināt Austriņš Daugava 1928, S. 977. Das Stichwort bizenes I, 302 ist als gen. s. (abhängig von laiks) aufzufassen.

Avots: EH I, 222


bizot

bizuot, auch bĩzât Sassm., bižuot Etn. I, 45, intr., biesen (namentlich vom Vieh), umherschwärmen, laufen: luopi sāk bizuot. bites ietracinātas sāks tikai sitējiem acīs bizuot, ka ne atkauties LP. V, 344. sulaiņi tik riņķī bizuo, ka ļipas vien le̦c MWM. VIII, 30. bižu, bižu, brāļa guovs, tautu guovs nebižuoja BW. 28972. Vgl. bizêt.

Avots: ME I, 303


blāvēt

I blāvēt, blāvināt, poltern, Lärm machen (stipri blīkšķināt) Selb., Spr.

Avots: ME I, 312


blenst

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st 2 , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1. es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III 4 , 285, Günter Kalypso 67 6 , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314


blūdzga

blūdzga "?": kai līdumu pliku, kai sliņķa blūdzgas nuoplucinātu druvu L. V. 39, 26.

Avots: EH I, 232


bluķene

bluķene: vizināties ar bluķeni (vielleicht zu einem Nomin. *bluķenis?) Walk.

Avots: EH I, 231


blusinēt

blusinêt (li. blusinė´ti) Dunika, -ẽja, = blusinât II. Refl. -tiês, = blusinātiês: suns blusinējas Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 232


bomis

buõmis,

1) der Hebebaum:
ar buõmi ceļams, von schwachen Mensch und Tieren; ar buomi celt, izsvērt. Sprw.: iet kâ buomis, er geht wie ein Peitschenstiel, überall anstossend. tāds slinkais buomis (Faulenzer) viņš jau bijis nuo jaunām dienām Dok. A. trinas gar kājām, buomi (d. h. den Schwanz) izslējies (Rätsel: die Katze) Vīt. 38;

2) eine dicke, runde Stange, die über ein Heu - od. Strohfuder gebunden wird:
buomi liek pār siena vai labības ve̦zumu;

3) der Weberbaum:
krūšu buomis, der Weberbaum vor der Bank (aužuot stāv pie krūtīm); ceļu b., der Weberbaum vor den Knien des im Webstuhle sitzenden Webers; baķa b., der Weberbaum, um welchen sich das Gewebe wickelt; dziju od. pakaļas b., der Weberbaum, auf welchen die Kette aufgezogen ist;

4) buomītis, ein Teil des Spinnrades,
kuoks, kurš iestiprināts uz rāceņa un kuŗā stāv ruociņas A. XI, 83. [Nebst li. bómas "Hebebaum" und estn. pōm dass. aus mnd. bōm "Baum".]

Avots: ME I, 362


brammanība

bram̃manība, Grosstuerei, Grosssprecherei, Maulheldentum: vai ar biedriem brammanībā dižuos spē̦kus putināt? Janš. tad zudīs mūsu snaudulība un tukšā brammanība.

Avots: ME I, 323


brandvīns

brañdvīns, brañdavīns, brañd(a)viņš, brañdevīns, brañdeviņš, brandaviens, brandeviens, brandesniņš, brañdīns, branavs N. - Bartau BW. 11247, 11559, 14673; Etn. I, 26, brandens um Tuckum n. Lautb. und Mar. RKr. XV, 108, der Branntwein: brandvīnu tecināt od. dedzināt od. laist, Branntwein brennen. kad brūte bij nācēja un uz tam deva savu vārdu, tad tūlīt nuodzēra mazuo (od. pirmuo) brandvīnu, (d. h. man feierte Verlobung) un nuorunāja, kad dzers īste̦nās precības jeb lieluo (od. uotruo) brandavīnu BW. III, 1, 57. Sprw.: kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā. [Aus nd. brandewīn.]

Kļūdu labojums:
brandavīnu = brandvīnu

Avots: ME I, 323


brašs

brašs [Ruj., Salis, Bers., Warkhof, Nigr.], stattlich, herlich, tüchtig, flott: brašs augums, zē̦ns, sarīkuotājs; braša dzīve; darināt brašas kāzas. [Zu an. bragr "der Vornehmste", braga "funkeln", brag "Glanz, Auftreten", mhd. brehen "glänzen", ae. bregdan "schnell bewegen, schwingen"? Oder nach Petersson Etymol. Misz. 3 zu bhṛša-ḥ "gewaltig, stark"?]

Avots: ME I, 324, 325


braucīt

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. 2 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325


brēga

brẽ̦ga,

1): auch Serbigal n. FBR. IV, 53, Nabben n. FBR. XI, 70: brēgu tecināt BW. 31874, 3 var. brūzī brē̦gas smēlējiņa 20527, 3 var.;

2) = jama III 1 Nötk.

Avots: EH I, 241


briedums

briêdums, die Anschwellung, die Zunahme im Wachstum, Grobkörnigkeit, das Reifen des Getreides: nuoplakstināt pupuru, briedumu, Anschwellung, Geschwulst. kuo līdz rudzu gar̀umiņš, kad nav labs briedumiņš. šuogad labība gan briedumā, gan birumā laba; vārpu briedums, die Grobkörnigkeit der Ähren. briedumā briest, pieņemties, gewaltig anschwellen, üppig gedeihen, in die Ähren schiessen. jumprava dej dejumā, vē̦de̦rs briest briedumā (Rätsel).

Avots: ME I, 337


briesmonība

briẽsmuonība ,* die Grausamkeit, Abscheulichkeit, Greueltat: uz briesmuonību pavedināt.

Avots: ME I, 337


brīvēt

brĩvêt, - ēju, brĩvinât, brĩvuot, tr., befreien, losmachen: jūs sevi vīrišķi nuo suoda brīvējat Rainis. tik nāve vien iespēj uz dzīvi(bu brīvuot MWM. IX, 242. brīvināt nuo verdzības Rainis. Refl. - tiês, sich befreien: nuo zemes lietām brīvējies gars Poruks V, 62.

Avots: ME I, 335


brīvlaiks

brĩvlaĩks,

1) die freie Zeit, Musse:
meitas dabūja šuo brīvlaiku, lai viņām būtu iespēja pūru darināt Ein. III, 125;

2) die Zeit der Freiheit:
šinīs brīvlaikuos Dünsb.

Avots: ME I, 335


brūce

brùce PS., [Wolmar u. a.], brûce [Bächhof, Mar.], [bruce L.], Demin. brūcīte, brūtīte [?] Ruj. n. U.,

1) die Schramme, Narbe, Wunde:
brūces dabūt, dziedināt. iegriež visiem tādas brūcītes plaukstās LP. IV, 130; fig.: dvēseles brūces. viņš tādēļ skumst par sava guoda brūcēm Rainis;

2) brūce, die Steppnaht
Tals. Zu braukt li. brũkis "Strich", braukis "Hieb" u. a.; [vgl. Leskien Abl. 293 und Persson Beitr. 783].

Avots: ME I, 341


brukšķēt

brukšķêt, - ēju,

1) schrammen
Biel. I, 406;

2) auch brukšķināt, verfalen, herunterkommen lassen; verwohnen ein Haus
L. [Zu brukt.]

Avots: ME I, 339


brukt

brukt, - ùku, - uku,

1) abbröckeln, abgeben, (von der Farbe), abfallen, herabrutschen:
zeķes brūk nuo kājām;

2) zusammensinken, knicken:
kājas brūk BW. 8496; virsū br., überfallen: ienaidniekam;

[3) abfallen, abnehmen
U. - Zu le. bràukt, brucināt, braucīt, li. brùkti "einzwängen (s. Būga KSn. I, 227); трепать, бить" und vielleicht auch zu bulg. brъknъ "fahre mit der Hand wohin", r. брокать "werfen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. (s. Strachman BB. XX. 15); vgl. auch Leskien Abl. 293, Wiedeman BB. XXVII, 244, Persson Beitr. 783 und Berneker Wrtb. I, 93.]

Kļūdu labojums:
jāizmet 2.nozīme(zu streichen die Bed.2).

Avots: ME I, 339


brūne

‡ *II brùne 2 oder *brùnis 2 (mit ostle. ū aus uo?) "?": es jai pirku ze̦lta brùni 2 , dazemei šūdinātu BWp. 552, 4 var. (aus Pilda).

Avots: EH I, 246


brūnsvārcis

brũnsvārcis, der Braunröckige: brūnsvārči (Heimchen) sāka čirkšķināt Up.

Avots: ME I, 341


bružāt

bružât, - āju, [nach Wid. auch bružļât], bružināt Schwaneb., tr., reiben, [tragend abnutzen], streichen: divus dzelzs gabalus bružā vienu gar uotru JR. VII, 97. saimnieks gudruoja, siena kušķi ruokās bružādams R. Sk. II, 159. de̦gunu, kājas pie ādas bružāt Blaum. Refl. - tiês, sich reiben: cūkas bružājas ap ce̦lmu Niedra. atzveltņa uotrā pusē klaudzināja un bružājās Upītis, Sieviete 106. Vgl. li. brūžúoti "mit Geräusch scheuern".

Avots: ME I, 340, 341



buciņš

buciņš, Bemin. von buks,

1) das Böcklein;

2) der schwedische Pflug
(vienjūga arkls); s. Rkr. XVII, 38, [nach Wid. auch bucis, in Jakobshof bucītis];

3) der Schemel
Etn. IV, 33;

4) eine Vorrichtung, an der die Weberhefteln befestigt sind:
aukliņas katrā galā piestiprināti buciņi, pie buciņiem nītis A. X, 2, 440;

5) buciņuos iet, ein Spielchen
Etn. III, 185.

Avots: ME I, 344


burbulis

I bur̂bulis [PS., C., Wolm., Kr., Lis., Kreuzb., AP., Mar., Bers., Dond., Bächhof, Grünwald, Lemsal u. a. bùrbulis 2 K., Nerft], burbula N. - Schwb., Spr., [* burbuls (= li. bur̃bulas), erschlosen aus dem Demin. burbuliņš BW. 29720], eine Luftblase in einer Flüssigkeit, Wasserblase: apaļš mans kumeliņš kâ ūdens burbulītis BW. 29599; burbuļus mest, Wasserblasen erzeugen. ielīdīšu putras baļļiņā un uzmetīšuos par burbuli LP. VI, 147; ziepju b., Seifenblase. viss tik sapņu burbulis, viss tik burbuļu sapnis Zalkt. II, 57. Zu burbināt und li. burbė´ti "клокотать (о кипящей вод); кипѣть с гулом."

Avots: ME I, 352


burt

bur̃t, ‡

2) b. augšā, wecken
Frauenb.: saimnieks mani bur augšā katru rītu priekš gaismas. Refl. -tiês,

3) "sich behexen lassen"
(aus einem handschriftlichen Vokabular). Subst. bũrums: nuo būruma atsvabināt Pas. IV, 64; ‡ bũrẽjs, ein Zauberer; wer zaubert.

Avots: EH I, 255


burvesti

burve̦sti, burvestība [Salisb., Kreuzb., Bers.; bur̃vestība Ruj.], die Zauberei: un paduodamies Līgas burve̦stiem Latv. viņa varē̦tu tuo burvestību ar spieģeli izmēģināt Blaum. šim kuokam ļaužu ticībā bija arī burvestības spē̦ks A. XII, 705.

Avots: ME I, 355


būt

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360


čakarēt

čakarêt, -ēju, tr., stochern, wühlen, schüren: tie varēja gaļas bļuodu līdz dibināt čakarēt BW. 19358. Refl. -tiês, mit dem Stochern, Wühlen beschäftigt sein: kuo tu te čakarējies? vecīte bija pie ugunskura ar savu pipīti čakarējusies Lautb.

Avots: ME I, 401


caur

caũr, Präp. mit dem Akk. - Instr.,

1) (räumlich) durch - hindurch
(oft mit dem Adverb cauri verstärkt): spiesties caur ļaužu drūzmu; caur žuogu līst. dieva jātam kumeliņam caur se̦dliem saule lēca. alutiņš caur sakārni tecināts. pienu caur kārstuvi laist. caur ābeļu birzi jāju. cauri bridu caur upīti. caur ce̦puri dūmi kūp. visi skrēja cits caur citu. caur pieri skatīties, raudzīties BW. 9816. In räumlicher Bedeutung berührt sich caur mit pa, nur mit dem Unterschied, dass bei caur der Bergiff des Durchdringens eines Gegenstandes durch die gegebene Tätigkeit hervorgehoben wird: saule spīd caur un pa luogu, die Sonne scheint durch das Fenster, aber izlēkt pa luogu, zum Fenster hinaus springen; iet caur mežu, durch den Wald gehen, iet pa mežu, den Wald durchstreifen. Oft wird jetzt der ursprüngliche Unterschied zwischen caur und pa vollständig vernachlässigt und caur mit pa promiscue gebraucht: caur (Var.: pa) luodziņu mē̦slus bēra BW. 14000;

2) temporal wird caur nicht gebraucht, wie wohl Hesselberg und Bielenstein auch in dieser Bedeutung Beispiele anführen: caur visu dienu (lett.: visu cauru dienu) viņu meklēju Hasselberg 317; caur dienām un naktīm) Biel. I, § 582;

3) (kausal) durch, wegen:
caur kuo (Var.: aiz kuo, par kuo) man sirds sāpēja BW. 3931. tikai caur tevi es tādā nelaimē nācu. laimīgs caur mani tu tiki II. Adv., caur un caur, durch und durch: caur un caur guoda vīrs A. XIII, 266; s. auch caurēm und caurim [Vgl˙li. kiáur(ai) "насквозь".]

Kļūdu labojums:
3931 = 3932 var.

Avots: ME I, 364


celaks

ce̦laks "?": māk ce̦lakus [?] (var.: ieluokus) darināt BW. 22595, 5 var.

Avots: EH I, 263


cēlības

cêlības, [das Emporheben (auf einem Stuhl u. dgl.) eines Gefeierten bei einer Feier (Praulen) oder eines Gewählten (Bers.) und das damit verbundene Gelage; das Gelage nach einem talkus, nach der Beendigung des Dreschens oder einer anderen Feldareit resp. bei der Einweihung eines Hauses (Ruhental); "nu man būs cēlības (Finderlohn)", sagt man (in Saussen) beim Emprobene eines verlorenen Gegenstandes; daselbst nenne man cēlības auch die Belohnung für die Hilfe beim heben eines umgestürztes Wagens; auch das Herausheben der Sachen aus dem Wagen (am Georgitage) neuangekommener Einwohner und die damit verbundene Bewirtung]: kuŗš nav steidzies apsveicināt jaunuos ienācējus? kuŗš nav piedalījies pie cēlībām? Austriņ.

Avots: ME I, 376, 377


ceļš

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. 2 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371


censt

censt, - šu, - su, (die Sehnen) strecken L.; (den Bogen) spannen (?). Refl. cẽnstiês, [ceñstiês Bl.], - šuos, - suos, auch - tuos, sich anstrengen, sich bemühen, streben: viņš cenšas iegūt slavu. Subst. cenšanās, das Streben, wofür Alm. oft cenša gebraucht: viņa cenšas un bē̦das. tur slēpjas tik daudz cenšu, tik daudz klusumā luoluotu mērķu. bij jāatsakas nuo neapzinīgās cenšas. aizsniedzis savas cenšas nuolūku Kundz., Druva I, 697. [Wohl aus dem KUrischen entlehnt; am ehesten zu cināties "sich erheben, hinaufschwingen" (s. Zubatý AfslPh. XVI, 386 f.), atcināties "sich befreien" und (nach Persson Beitr. 162) vielleicht auch zu gr. χονεῖν· ἐπείγεσϑαι, ἐνεργεῖν, vgl. auch Wiedermann BB. XXVII, 196

Avots: ME I, 372


cept

cept, ce̦pu [dial. auch cepju], cepu (li. kèpti),

1) tr., backen, braten:
maizi, gaļu. Sprw.: guļuot maizi nece̦p. ikdienas māte raušus nece̦p. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. ce̦pts cālis zuobuos nekrīt. ne ce̦pts, ne vārīts (oft mit dem Zusatz: ne salds, ne sālīts), weder Fisch noch Fleisch;

2) intr., braten, backen:
kur ce̦p, tur pil od. smird, oder: kad ce̦p, tad uož. vai tu ēdi nece̦pušu? BW. 13730, 16. krāsns nav labi izkurināta; tāpēc maize ne˙maz labi nece̦p; selten das Refl. - tie-s in dieser Bedeutung: krāsns priekšā cepās kartupeļi Stari II, 651. cepetīt, sāc nu reiz cepties brūns Lub., Fest. [maize ce̦pas Salis, Lemsal];

3) sengen, brennen (von der Sonne):
ta ta nu ce̦p kâ ce̦p! Intr., sich sengen lassen: kuo tad te saulē cept? [Vgl. dazu Boisacq Dict. 84 und Trautmann Wrtb. 211.]

Avots: ME I, 373


ciek

ciêk [PS., C.], = cik, wieviel; [ciek tas maksā? Glück Luk. 14, 28; ciek tuo aizkāre, tie tapa dziedināti Matth. 14, 36]; vai ciek, sehr viel [genauer: quantum vis]: nu pātarus skaita vai ciek Treum. [= li. kìeka, kìek (ein alter nom. s. neutr. g.)].

Avots: ME I, 392


ciekuris

ciekuris (unter ciẽkurs): auch Hasenpot; ciekurīšu (gen. plur.) kripšināt BW. 3336, 2 var.

Avots: EH I, 276


ciemiņš

cìemiņš,

2): auch AP., Dunika, Iw., Linden, Ruj., Salis, Salisb., Schlock;

3): der Nachbar
Gramsden, Grob., Kal., Wirgen: nuopircies ... mājas Lazdeniekiem ciemiņuos Janš. Bandavā I, 189. aicināt ciemiņus palīgā Dzimtene I 2 , 74. māte mani apsuolīja klātējam ciemiņam BW. 26551, 11.

Avots: EH I, 277


ciems

cìems (li. kiẽmas), dial. ciema BW. 6699, 10439,

1) das Gesinde, Bauernhaus
Manz.: Andŗa tē̦vs ne˙kad vairs nevarēja cerēt nākt pie ciema Aps. J.;

2) das Dorf: Fremdling, Freund, besond. im Vok. als freundliche Anrede; ciema sluota, einer, der das ganze Dorf, die ganze Nachbarschaft mit Besuchen überläuft, ein Alltagsgast L., St., U. kukaiņu ciems, Gottesacker; iet kukaiņu ciemā, sterben Naud., Jaņš.;

3) (im Lok. u. im. Pl.) der Besuch:
ciemā iet [vgl. schweiz. ze dorf ("zu Besuch") gân], aicināt. neteic mani, māmulīte, pa ciemiem staigādama BW. 6879. labāk iet pie rada ciemā nekā strādāt. man atlika laika ciemiem;

4) ciemā iet, ein Spiel
Etn. III, 12;

5) ciema ēdiens, ciema pīrāgs (kukulis), die Gastspeise:
ciema ēdiens līdz mājas vārtiem Heniņ. [Weiterhin zu kaĩmiņš, li. kàimas, kàima, apr. caymis Konsonanten ihr vor altem o verloren haben, könnte dies balt. Wort nebst got. haims "Dorf" mit la. quiēs "Ruhe" usw. verwandt sein; vgl. Fick Wrtb. I 4, 29, Stokes Wrtb. 65, Zupitza Germ. Gutt. 49, Leumann Wrtb. 102, Uhlenbeck got. Wrtb. 69 f., Trautmann Wrtb. 112 f. Būga Ksn. I, 229. Doch kann dies Baltische Wort aus dem Germanischen entlehnt sein, s. Boisacq Dict. 544, Feist Wrtb. 2 172 und Hirt PBrB. XXIII, 347.]

Kļūdu labojums:
savienuojums "ciema pīrāgs (kukulis)"jāpārceļ uz 5. nozīmes daļā (die Verbindung"ciema pīrāgs (kukulis)"gehört zur Bed. 5.

Avots: ME I, 394


čikāt

čikât

2): zirgs čikā galvu, lai atsvabinātuos nuo dunduriem Wessen.

Avots: EH I, 290


cimds

cìmds, dial. [auch bei Manz. Lettus] cimda, [Dem. (verächtl.) cim̃delis Līn.], der Handschuh: dūraini, pirkstaini, rakstaini cimdi. cimdus darināt, Handschuhe verfertigen; cimdus izduot, das Jawort geben L., St., U. Sprw.: kāda ruoka, tāds cimds. ar cimdiem kaķis peles neķeŗ. netiksi klāt ne ar ādas cimdiem, von einem Unnahbaren. viņi kâ cimds pie ruokas, von einem Schmeichler, von einem Aufdringlichen. kâ cimdiem taisīts, schlecht gemacht. tāds vīrs kâ cimds, von einem Knirps. līgstamie cimdi nennt man die Handschuhe, welche die Braut von der Traung anzieht RKr. XVI, 99; mirstami oder nāves c. habe ein Kind, welche bei der Geburt ganz weisse Hände hat, während der übrige Körper rot ist: kam tādi nāves cimdi ruokā, tas nav dzīvuotājs JK. VI, 30. [Etwa zu an. hamr "Hütte", ahd. hemidi "Hemd", got. gahamōn "sich bekleiden" u. a.; vgl. Thomsen Beröringer 187.]

Kļūdu labojums:
Trauung anzieht = Trauung anhat, während sie sich mit den Haussgenossen aussöhnt

Avots: ME I, 383


cinata

cinata, Demin. cinatiņa, cinātiņa, cinetiņa, cinutiņa BW. 9808,

1) der Hümpel
[PS.], Mooshügel: ve̦cais āzis kūlu grauza, cinatā atspēries BW. 13145;

[2) ein Haufe von abgehackten Hümpeln
C. Zu cinis].

Kļūdu labojums:
grauza = plēsa

Avots: ME I, 384


cirsinis

circinis,

1) = circenis Elger Dict. 527, BWp. 2734, I, (mit ìr 2 ) Baltinow n. FBR. XI, 125, Borchow n. FBR. XIII, 25, Kaltenbr., Lixna, Warkl., Zvirgzdine, (mit ir̂ 2 ) Dunika;

2) circiņi 2 , gebratene Fleischstückchen, die man zusammen mit dem beim Braten ausgeschmolzenen Fett zur Dickgrütze isst
Kaltenbr.: vajag paspradzināt circiņu.

Avots: EH I, 273


cīsties

cìstiês, cīstuos [doch kann cīstuos auch das Präsen zu cīties od. *cīstēties sein] od. cìšuos, Praet. cìtuos, ringen, streben, trachten, oft mit abhäng. Inf. od. pēc: ka viss, kas apkārtnē re̦dzams un dzīvs, pēc tevis cīstas JK. VII, 46. 8 stundu darba diena, pēc kuŗas tagad cīšas ārzemju fabriku strādnieki Etn. III, 125. cīties skuolā čakli mācīties Kaudz. M. viņš cītās tâ˙pat darīt SDP. V, 56. viņi cītušies savus zemes gabalus paplašināt LP. VII, 48. kas var ar viņiem (saviem tuvākiem) bē̦dāties, priecāties, cīsties, cerēt, ticēt, ja nuo viņiem ne˙kuo nezina? PA. pakaļ cīsties U. b. 93, 26. [Vgl. cīties.]

Avots: ME I, 392



čūkstēt

čũkstêt, čūkšêt A. XX, 145, -u, -ēju, [n. U. auch čūkstît], zischen: lai čūskas čūkst Skalbe. slapja malka ne˙maz nede̦g, bet tik čūkst. čūksti kâ ūdens, kuo karstā speltē lej. nuodedzināta dzelzs ūdenī čūkst. ja tu būsi tik ve̦cs kâ es, tad tu ir uz uogles nečūkstēsi, so wirst du müde und matt sein, sagen oft die Alten zu den Jungen. sanāca ve̦lnu, ka čūkst vien. [Vgl. auch čukstêt und cūkstêt.]

Avots: ME I, 424, 425


čumurs

čumurs,

1) eine Traube, ein Büschel, ein Häufchen:
uogu, zāļu č.; atvasināt ve̦se̦lu čumuru adjektīvu Etn. III, 170;

2) der Knäuel, Klumpen:
lapu, sakņu č. bārzda vienā čumurā LP. VII, 295. tas nabags sarauts gluži čumurā;

3) "?": lai būtu kuprs mugurā, kad tik nauda čumurā (im Beutel?).

Kļūdu labojums:
VII, 295 = VII, 245

Avots: ME I, 420


dabūt

dabût, [dabũt Nigr., Tr.], -ūju od. [-ūnu], dabuôt, -uonu, -uoju BW. 9778, R. Sk. II, 128, [dabuõt, dabuônu Līn.], dabuit bei Manzel, BW. piel. 4622, dabīt, -īju [Lis.], Saussen, Fehteln, debīt [wohl mit e aus a vor ī] in Libien BW. 19876, [vgl. Le. Gr.§ 670], gew. mit d. Akk., dial. mit. d. Gen.,

3) erhalten, bekommen:
dabūt bē̦rnu; dabūt atpakaļ savu acu gaismu; dabūt atbildi, ziņu, gala vārdu, pavēli, pērienu, pļauku, pliķi, dabūt gar ausi, par galvu; vīru od. vīra, sievas dabūt. cik dabūji sviestiņā, gew. par sviestu? Wieviel bekamst du für die Butter? Sprw.: nācu daudz lūgt, maz dabūt. kuo dabuojis, par tuo pateicies. zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. par naudu var visu dabūt, tik tē̦va, mātes vien ne. kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu. gan tu dabūsi, du wirst Prügel bekommen. dabūt dzirdēt, zināt, erfahren. dabūju drusku atpūsties;

2) bekommen, finden, erreichen:
viņš tuo uz ceļa dabūjis (= pacēlis). viņš tur galu dabūjis. ceļam galu nedabūju;

3) in seine Gewalt bekommen, erhaschen, fangen:
pag, pag, gan viņu dabūšu; so oft in Verbindung mit dem Lok. ruokā: zirgu nevar ruokā dabūt;

4) darbu galā dabūt, die Arbeit zu Ende führen; galvā dabūt, sich einen Rausch anlegen Kaudz. M. 101; zāles nevar dibe̦nā dabūt, die Medizin kann man nicht hinunterbekommen, verschlucken;

5) machen
(mit einem Adj. im Akk.): dzīvu, redzīgu dabūt, lebendig, sehend machen: vai neteiksi, kâ var vecīšus redzīgus dabūt LP. IV, 43. Refl. -tiês,

1) für sich erhalten, erlangen:
liela vārda dabūjies BW. 1393. kuo šuodien dabuojies BW. 16054. kamē̦r sev dabūšuos sava siena pļāvējiņu BW. 28685. dabūjāties trīs vīrus nuo ik+vienas cilts Jos. 18, 4;

2) sich kriegen, heiraten:
beigās visi dabūjas. Wohl aus r. добыть "erlangen".

Avots: ME I, 428, 429


daiļot

daiļuôt, = dailināt. Refl. -tiês, sich anmutig, schön machen: daiļuojās mātes meita, pierīti vien balināja BW. 5387.

Avots: ME I, 432


dancis

I dañcis, der Tanz; danci vest, griezt, ritināt BW. 32865, 3, den Reigen führen, tanzen: jauni puiši, bāleliņi, nuoriņā danci ve̦d BW. 13153. apaļais od. cimdu dancis, die Polonäse; kamuoliņu dancis RKr. XVI, 232; krustu dancis BW., S. 181, muižnieku, nabagu od. zuobeņu dancis; divpadsmitdancis, piecu puišu dancis Etn. IV, 80. stiepjamais d., tīter,u d. RKr. XVI, 230. [Nebst estn. tańts aus mnd. danz.]

Kļūdu labojums:
krustu dancis BW.,S.181 = krusta dancis BW.I,S.181

Avots: ME I, 436


darīt

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441


darva

I dar̂va (li. darvà, acc. dárvą Tiž. II, 474),

1): ar darvu tecināti BW. 20153 var, ar tiem darvas zābakiem 7292; ‡

2) "ein Viertel eines dünneren, gespaltenen Klotzes"
Erlaa; ein Holzstück aus der Mitte eines Klotzes N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043.

Avots: EH I, 308


darva

I dar̂va [> tahm. dâr(a)], der Teer: darvu dedzināt, laist, tecināt, Teer brennen. vai esi ar darvu kristīts, ka esi tik ļauns cilvē̦ks? Adsel. lai zaļas darvas ē̦d, mag er kleine Steine essen St.; kaulu darva, Stinkspiritus Krem., Lasd., Hirschhornöl St. Aus Ahs. ist auch ein maskuli- nischer Genitiv belegt in darva (gespr. dâra) ceplis, die Teerbrennerei und darva kukainis. [Nebst li. darva "pitch, tar" (Lalis) zu li. dervà "Kienholz; (Lit. Mitt. II, 67) Teer", r. дерево "Baum", ae. teru "Teer", kymr. derw "Eichen", gr. δόρυ "Baum", (kret.) δορά "Balken" u. a., s. Osthoff Etym. Par. 138, O. Schrader BB. XV, 285 f., J. Schmidt KZ.XXV, 50, Holthausen IF. XVII, 294, Walde Wrtb. 2 414, Boisacq Dict. 197, Berneker Wrtb. I, 186, Trautmann Wrtb. 53.]

Avots: ME I, 441, 442


dēdot

dē̦duot, schreien: dē̦duo (Var.: duodē, dūduo) gulbis e̦ze̦rā. Vgl. dedināt.

Avots: ME I, 461


deivelēt

deivelêt,

1): an unrechter Stelle, unnütz tragen, benutzen
(mit èi 2 ) KatrE.: zābakus jau sāku šur, tur d. jaunuo vāģu gan nevajadzēja d. ebenda;

2) "kalpināt bez īstas vajadzības, grūstīt" (vorzugsweise von Pferden gesagt) Fistehlen.

Avots: EH I, 314


dēnēt

dẽdêt, dẽ̦du, dẽdēju, intr.,

1) quienen, hinsiechen, die körperliche Rüstigkeit und Fülle verlieren, [alt sein od. werden]:
te mē̦s de̦dam un nevaram nuomirt LP. III, 58. tā slimā sieva tur dē̦d Stari I, 231. vaigi dē̦d MWM. IX, 187;

2) sich verliegen, stumpfen, stumpfsinnig und müssig die Zeit verliegen:
labāk spuodrināt zābakus, nekâ dēdēt te pie šīm blēņām. gar ielas malām dēdēja re̦ti luktuŗi U. b. 127, 44;

[3) verwittern
U.; hierher] dēdējuma od. dē̦du kārta, Rohhumus Konv. 2 2331. [Zu slav. dĕdъ "alter Mann, Grossvater", gr. τήϑη "Grossmutter" u. a., s. Mahlow AEO. 11, Trautmann Wrtb. 47, Berneker Wrtb. I, 191.]

Avots: ME I, 461


derēt

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. 2 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456


desmit

desmit, desmits, zehn, ist eigentlich ein zu den i- Stämmen gehöriges fem. Subst.: te vēl vienas desmits trūkst. viņš bij iekš septītās desmits Luttringen. Dieser i- Stamm ist aber in die ē- und ā- Stämme übergegangen: Uoliņš bij vīrs ce̦turtā desmitē uz beigām Kaudz. M. cilvē̦ks jau tuvu pie piektās desmitas A. XX, 84. tē̦vam gadu jau pāri par se̦stuo desmitu Janš. pēdējā gadu desmitā tulkuots jau labs skaits stāstu A. XII, 391. jau kuopš gadu desmitām zinātņu vīri nuopūlas MWM. II, 155. bij nuotecējušas vairāk nekâ divas gadu desmitas Kaudz. M. desmit und ebenso das mit der erstarrten Nominativendung in manchen Gegenden, z. B. Kandau, vorkommende desmits in attributiver Stellung indeklinabel gebraucht: Nom. desmit vīru, sehr oft auch desmit vīri, Gen. desmit vīru darbs, Dat. desmit vīriem te kuo strādāt, Akk. desmit vīru od. vīrus; Lok. desmit vīruos. Wenn aber dem Zahlwort desmit kein Hauptwort folgt, dann ist die Deklination unerlässlich: pulksten desmituos. pulkstens iet uz desmitiem. pēdējā gadu desmitā. cita saraujuot 1000 sauju un vēl kādas desmitas (auch desmit) virsū Etn. III, 89. deviņus maksāja, desmitus [möglich wäre auch: desmit] nuozaudēja RKr. VI, 5. desmit pirkt, ein Aufgabespiel, in dem es auf Aufmerksamkeit im Zählen ankommt. [Mit Metathese aus desimt (so noch in Perwelk u. a., s. Le. Gr.§ 332); zu li. dẽšimtis, dẽšimt, apr. dessimpts, aksl. desętь, ai. dáša "zehn", daśati-ḥ, "Dekade", gr. δέχα la. decem, air. deich n-, got˙taihum, ahd. zehan u. a.]

Avots: ME I, 459


devītais

devîtais, devîts, der neunte: vecene pakampusi katlu un pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528; wie deviņais oft zur Bezeichnung des Teufels: puisis bija tâ sakaitināts kâ pats devītais JK. V, 146. ze̦ltmatītis aizgāja kâ devītais LP. VI, 792. lai aizne̦s maisu pie devītā VI, 856. [Zu li. deviñtas, apr. newīnts, aksl. deve̦tź, got. niunda.]

Avots: ME I, 460


diegot

dieguôt, ‡ Refl. -tiês,

1) "knapināties" (mit iê) Trik.;

2) zaudern, zögern
(mit iê) Smilten; ohne Arbeit weilen (säumen) Dunika.

Avots: EH I, 326


diena

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481


dievais

dievais [= dievājs?],

1) gut, herrlich:
dievajam [zum nom. s. dievājs?] dēliņam BW. 8715;

2) endgültig, vollständig:
viņš audzināts kâ dievais luopiņš Druw.

Avots: ME I, 484


dievozols

dìevuôzuols, eine göttliche Eicne (?): dievuozuolu (Var.: ze̦ltuozuolu) dēdināt BW. 33627, 5 var.

Avots: EH I, 328


dingt

diñgt, ‡

2) = dētiês 1 (vgl. li. diñgti "wohin geraten"): kur es citādi viena pate būtu dinguse? Janš. Mežv. ļ. I, 135. kâ citur ne˙kur nezinātu d. Dzimtene II 2 , 9; ‡

3) = nīkt, kvernêt (vgl. li. diñgti "nīkt"): viņam jādingst še Janš. Atpūta № 391, S. 4. nebūs nei ganuos dze̦nams, nei ... salū laukā dingstams Dzimtene III 2 , 397. ‡ Refl. -tiês, = diñgt ‡ 2): nezinādama. kur sāpēs d. Janš. Dzimtene V, 244 (ähnlich Bandavā I, 305). Subst. dingšana, = kvernēšana: par viņu dingšanu pagrabā Janš. Mežv. ļ. II, 476.

Avots: EH I, 321


dirbt

II dir̂bt, -bu (li. dìrbti),

1) arbeiten
Warkl. n. FBR. XI, 107, 121;

2) "darbināt" (?) Wessen.

Avots: EH I, 321


divkauja

divkaûja ,* der Zweikampf, das Duell: izaicināt uz divkauju.

Avots: ME I, 472


dižbāliņš

dižbãliņš, ein einflussreicher Bruder, ein hervorragender Volksgenosse: tie pazīs savu daudzcildinātuo dižbāliņu - Jurjānu Andreju Vēr. II, 1229.

Avots: ME I, 474


dobjš

duôbjš [C., dùobjš Neuenb., Jürg.], duôbs [Kr., dùobs 2 Kl.],

1) tief, dumpf:
duobja balss LP. IV, 69, V, 398. duobjas zvana skaņas Etn. II, 40. pē̦rkuonis duobji ducina, rūc. zeme duobji nuodunēja Saul. duobji murmināt, saukt ;

2) hohl
(in dieser Bedeutung ist duobs gebräuchlicher). [Wohl - mit uo aus ōu̯- zu dubt, dube̦ns (s. dies) ; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 261, Pedersen KZ. XXXVI, 102 und Būga LM. IV, 436.]

Avots: ME I, 531


dore

dùore, [duora, duoris Wid.], ein Acc. pl. duoris BW. 28029, 33706,

1) [dùore PS., Drsth., Lis., duõre Ruj., Trik.], ein von Natur hohler Waldbaum, in welchem Bienen hausen können ;

2) ein von Menschen für Bienen ausgehöhlter Waldbaum
[dùore Serbigal, PS., duõre Rönnen]: duori cirst, darināt, dēt, dēdināt, durt ; duores priede, eine zum Bienenstocke ausgehöhlte Fichte ; weiterhin auch ein Bienenstock überhaupt: ve̦cais tē̦vs sirmu bārzdu duores vilka uozuolā BW. 30421 ;

3) ein Loch:
dzeņi dēj labi izkaltās duorēs Konv. 2 697. viņi dēj uolas un perē kuoku duorēs 560 ;

4) eine kleine Vertiefung in der Dickgrütze, in welche geschmolzene Butter od. geschmolzenes Fett als Zukost gegossen wird
Salisb., in Kand. actiņa genannt ;

5) ein aus einem Stücke Holz verfertigtes Gefäss, dergleichen man zu Honig, Butter gebraucht
L. [Wohl mit Fick BB. XII, 169, J. Schmidt KZ. XXXII, 338 und Neutra 196, Osthoff Parerga 158 ff., Trautmann Wrtb. 53 zu av. dāru "Baumstamm", ai. dāru "Holzstück", gr. δόρυ "Baum" (wozu auch le. dar̂va), indem duore ursprünglich den "Baum" bedeutet haben kann (vgl. le. kùociņš "Bäumchen" >"Bienenstock"), woraus die Bed. "Bienenstock" > "Höhlung, Vertiefung".]

Kļūdu labojums:
duorēs 560 = duorēs 561

Avots: ME I, 534, 535


draugs

dràugs,

1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;

2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. 2 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. 2 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].

Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 1

Avots: ME I, 492


drebulīgs

dre̦bulîgs, beberig, zum Zittern geneigt: viņš bija uzcītīgs un apdāvināts, bet arī stipri dre̦bulīgs A. XII, 249.

Avots: ME I, 496


drīstēt

drìstêt [li. dri,stė´ti], = drīkstêt bei Manz.; noch jetzt im Hochle., z. B. BW. 13703, 1: jau bij dažs nuoduo mājis, nedrīkstēja bildināt 15017 var. So auch Rainis MWM. III, 563.

Avots: ME I, 501


drošums

drùošums,

1) der Mut:
druošums tautu dēliņam.,. zadināt BW. 15018, 1;

2) die Sicherheit, Gefahrlosigkeit:
kungs cerēja nuo vilkiem druošumā e̦sam LP. VI, 294.

Avots: ME I, 508


drūksts

drùksts 2, -s [Warkh., Lis.], auch drūkste Lis., Rüge, Strafe, tadelnde Verwarnung: vajaga bē̦rniem drūksti duot N. - Schwanb. tu bez drūksts nepaliksi Golg., Oppek., Lasd. bez drūkstes nevar ne˙viena lāga cilvē̦ka izaudzināt Skuju Fr. [Wohl mit Leskien Nom. 538 zu draudēt.]

Avots: ME I, 506


duļķe

duļ˜ķe (n. K. S. tant.), duļķes U., duļ˜ķis,

1) feine, kleine Stroh- und Spreuteilchen:
duļķes ir biezumi, smalkumi nuo salmiem, pe̦lavām Tirs. drāšu siets atšķiŗ duļķes, zemes un nezāļu sē̦klas nuo graudiem Plutte 100. rasas pile, kas dubļuos nuobirdināta, pārvēršas par duļķiem Zalkt. II, 60;

2) Bodensatz, trübe, schleimige Flüssigkeit, Schmutz
(dibe̦nā sakrājušies netīrumi Etn. III, 162): dīķī ūdens ne˙kāda nav, - tik duļķi vien. [duļ˜ķe C., Sess., dùļķes 2 Kl., Kalz., Bers., duļ˜ķis (nom. s.) PS., dùļķis 2 Lis., dùļķi 2 Grawendahl, duļˆķi 2 Salis, Nigr., Līn.];

3) die Pfütze
Alt-Rahden;

4) fig., ein Pfuhl, Sumpf:
kādā nāvīgā duļķē nuogulstas viņa dvēsele Vēr. I, 1517;

5) trübes Bier:
kāds ir alus? ir tāds duļķis Mag. XIII, 3, 55; A. XI, 761. [Aus li. dùlkės "Staub"; zu diesem li. Wort vgl. Persson Beitr. 579 f. und Reichelt KZ. XXXIX, 71.]

Kļūdu labojums:
5) trübes Bier = 5) trübes Bier, eine trübe Flüssigkeit

Avots: ME I, 513


durvis

dùrvis, -vju, duris [nom. pl., gen. duru Le. Gr. 319], Demin. durtiņas, auch durvtiņas geschrieben, duritiņas BW. 25873, 2, durutiņas BW. 30387, verächtlich durteles, durviteles Ltd. VI, 1050, die Tür. mazās durvis, die Hintertür, priekšdurvis od. lielās d., die Haustür. durvis aizcirst, die Tür zuschlagen; d. aizgriezt, den Riegel vordrehen; d. aiztaisīt, aizvērt, zumachen; d. aizslēgt, zuschliessen; durvis pievērt, die Tür anlehnen; durvis pusvirā, die Tür ist halboffen; durvis līdz galam od. līdz kājai vaļā, die Tür ist sperrbreit offen; durvis attaisīt, atvērt, aufmachen, atraut, aufreissen; durvis virināt, die Tür auf und zu machen, oft besuchen, aufsuchen jem.: tautu (kunga) durvis virināt. Mit ähnlicher Bedeutung: gar citām durvīm vazāties. ziema, kāzas, trūkums jau aiz (pie) durvīm od. durvju priekšā, vor der Tür. visiem nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. visas durvju durvis aizslēgt, alle Türen fest verschliessen LP. III, 75. izsviest pa durvju durvīm, zur Tür kopfüber hinauswerfen. Sprw.: kur durvis bez eņģēm, maize bez garuozas. Der scheinbare Akk. Sing. (eig. Akk. Dual.) durvi (suņi dze̦nami pa durvi laukā BW. 4708) hat den Sing. von durvis an einigen Orten (z. B. in Lasd.) herbeigeführt. In Ronneb. ist der Sing. durvs gebräuchlich in der Bedeutung der einen Türseute, wenn von einer zweiflügeligen Tür die Rede ist. BW. 30251 [aus Sesswegen] der Gen. Pl. durvu in der Bedeutung von duore: durvu dējējiņu. [Nebst li. dùrys od. dùres (zu le. durvis s. Le. Gr. 156 und 210) zu slav. dvģri "Türe ", dvorź "Hof ", an. dyrr, gr. ϑύρα arm. durk`, la. forēs "Türe ", kymr. dor "Tor" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 241 f., Trautmann Wrtb. 63, Walde Wrtb. 2 307 u. a.]

Avots: ME I, 520, 521


dūšoties

dũšuôtiês,

1) Mut fassen
(imperfektiv): viņš dūšuojas, dūšuojas, bet nevar sadūšuoties;

2) "?": visu varēs viegli atrisināt tādā ceļā, kâ Bē̦rtulis par tuo dūšuojās R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 120.

Avots: EH I, 349


dusulis

II dusulis, der Dusel (?): es viņam tuo dusuli gribu izsvīdināt, ka sociāldēmokrati... nelieši Daugava 1928, S. 936.

Avots: EH I, 345


dzendzele

dzeñdzele Orellen, etwas Verworrenes, Verknotetes: viss samudžināts kâ viena dz.

Avots: EH I, 355


dzērve

dzẽrve (li. gèrvė, [apr. gerwe]).

1) der Kranich:
dzērve kliedz. dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III, 185. par dzērvi pārģērbties, eine Vermummung zu Weihnachten Kand. kuoka dzērve.

a) der Fischandler
RKr. VIII, 87;

b) [der Storch
Bergm. n. U.];

2) ein hölzerner Schlüssel, der den Holzriegel zurückschob
RKr. XI, 86;

3) das Holz am Webstuhle, darauf der
krūšbuomis ruht U.;

4) Lab Vid. Pasaules zīd. kust. 12;

5) der Pl. dzērves, ein Spiel
BW. V, 211. Zu aruss. жерать [gr. γέρανος kymr. garan, li. garnỹs "Storch, Reiher" und wohl zur Wurzel von ai. jaratē "singt, ruft, rauscht", ahd. kerran "schreien" u. a., s. Solmsen Beitr. 119 ff., Suolahti Die deu. Vogeln. 292. Walde Wrtb. 2 355 unter grūs. Boisacq Dict. 144. Trautmann Wrtb. 87],

Avots: ME I, 548


dzesēt

dzesêt. -ēju, dzesinât [li. gesìnti], tr., kühlen, löschen: putru, slāpes, Refl. -tiês. sich kühlen, sich abkühlen: laukā dzesēties BW. 1585. velti muti dzesināt. unnütz plappern B. Vēstn.

Avots: ME I, 547


dzimts

dzìmts, angeboren, erbgehörig, leibeigen: dzimti ļaudis neben dzimt- od. dzimtļaudis, Leibeigene. nuopirkt pirti par dzimtu, mājas par dzimtām LP. III, 98. tiem pārdeva zemi par dzimtu A. XII, 77. dzimta diena [li. gimtóji dienà], vieta Ltd. 471. der Geburtstag, Geburtsort, [mūsu dzimtu valuodu Serbigal], dzimtas spalva. das erste Haar nach der Geburt LP. VII, 874. dzimta muiža, das Erbgut. dažreiz labi audzinātam ze̦mas kārtas cilvē̦kam pukst krūtīs guodprātīgāka sirds nekā dažam dzimtam augstmanim Lautb.

Avots: ME I, 551


dzīras

[dzīras U., dzîras 2 Bl.], dzîŗas 2 [Nigr.], Kand., [LP. IV, 57], dzìres PS., der Sing. dzīra BW. 28824. [Manz. Post, I, 527], ein Gastmahl, Trinkgelage, Schmaus (z. B. Hochzeit, Taufe u. a.): dzīŗas darināt, turēt, [Nebst li. gyra "Trinkgelage" oder (bei Bezzenberger GGA. 1885. 937) gýre "Familienfest" nach V, d. Osten-Sacken IF. XXIV, 242 (vgl. auch Walde Wrtb. 2 840 unter vireō und Boisacq Dict. 187 unter διερός) zu slav. žiti "leben" (le. dzît). aksl. жиръ "Weide", r. жиръ "Fett", жиры "Wohlleben" ai. jīra-h, "lebhaft" u. a. Aber einen Stamm * gīro-, von dem dies le. Wort abgheleitet sein könnte, kennt man aus dem Baltischen nicht, und auch die Bed. des le. Wortes weicht stark ab. Eher also wohl zu le. dzert "trinkend feiern"; zum Vokalismus vgl. le. svìris: sveŗu u. a. Le. Gr. 61.]

Avots: ME I, 557


dzirkles

dzir̂kles,

1): auch (mit ir̂ ) AP., Borchow, Golg., Nötk., Zebrene, (mit ir̂ 2 ) Orellen, Salis, Salisb., Strasden: ņemsim dz., cirpsim matus BW. 30794 var. vaŗa dz., mežiem galus līdzināt 8515, 3 var.

Avots: EH I, 359


dzirt

dzir̃t (li. gìrti "loben"). -iŗu, -ĩru, rühmend nennen., rühmen [echt?]: viens mācītājs uotru par lielkungu dziŗ Sudr. E. Apsk. I, 400. skaistu viņu dziŗ I, 364. Gewöhnlich nur refl. dzir̃tiês, [dzir̂tiês 2 Bl.],

1) prahlen, sich brüsten:
dzīrās ieva ar āboli ziedēt vienu baltumiņu BW. 2773; Etn. III, 66;

2) sich etwas vornehmen, einen Vorsatz haben, wollen, versprechen
Ronneb.: dzīruos uzaugdama bāleliņu nelūgties BW. 17869. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties 19412. raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418. dzīrās tautas zagšus zagt 13384. skaista auga tautas meita, nedzīrās mana būt 11455. viņa dzīrās (äusserte die Absicht) pie mums atnākt Smilten. kam, ganiņi, nedzināt, kur vakar dzīrāties BW. 29423;

3) dzirties pēc, uz.,, nach etwas verlangen, trachten:
pēc viņas īstenības vienumē̦r tâ dzīrusēs Janš. dzīrās tautas uz tevim BW. 11600. [Zu apr. girtwei "loben", ai. gŗņāti "singt, lobt" u. a., s. Wiedemann BB. XXVII, 241, Zupitza Germ. Gutt. 144, Walde Wrtb. 2 334 unter garrio und 352 unter grātēs, Buck AJPh. XXXVI, 12, Trautmann Wrtb. 88.]

Kļūdu labojums:
tautas meita = tautu meita

Avots: ME I, 555


dzīve

II dzîve [apr. giwei "Leben"],

1) das ökonomische Leben, die Lebensweise, die Art der Lebensführung:
bezrūpīga, ē̦rta, jauka, laba, zaļa, raiba, rūgta, sūra, vienmuļīga, nesaderīga dzīve; laulības, puosta, ze̦lta dz., Eheleben, unglückliches, goldenes od. herrliches Leben; viņā dzīvē aiz-, ieiet, sterben. miruonim duod uz viņu (jenseitiges) dzīvi dažādas lietas līdz LP. VII, 382. saimniekam dzīvē ne˙maz neveicies LP. VI, 49. ar bezrūpīgu dzīvi viņš savas mājas izputinājis. tur būs dzīve kâ pa kāzām VI, 244. uzsākt jaunu dzīvi, ein neues Leben anfangen; apmesties uz dzīvi, sich niederlassen; jaunā dzīvē ieiet, eine neue Wohnung, Wohnstelle beziehen, eine neue Wirtschaft anfangen. ej, māsiņa, tautiņās, lai dzīvīte taisījās Ltd. 2098. savu dzīvi apnikt, seines Lebens, seiner Lebensweise überdrüssig werden; savu dzīvi vilkt, vilcināt, sein Leben fristen, seine Lebensweise kläglich fortsetzen. dzīves cilvē̦ks, ein Mensch, der sein Auskommen finden wird U.

Kļūdu labojums:
1) das = das

Avots: ME I, 559


ērcēt

ērcêt, ‡

2) schlagen
Lubn.; ‡

3) "kaitināt" (mit ẽ-) Segew. Refl. -tiês, ‡

3) "niķuoties; trotzig, hartnäckig sein" Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH I, 372


ērmi

ẽ̦rmi, der Teil des Wagens, wo die Deichsel befestigt ist ("plakans kuoks starp ratu priekšasi un ratu grīdu, pie kuŗa piestiprināta dīstele Rutzau. n. Etn. II, 97). [Zu li. armaĩ "бруски, между которыми вставляеться дышло повозки" wohl identisch mit ide. armo - "Arm, Schulter" bei Trautmann Wrtb. 13 f., Walde Wrtb. 2 62 unter armus u. a.]

Avots: ME I, 575, 576


ērpēties

ērpêtiês,

1) sich reiben
[Selg.];

2) sich verteidigen:
viņu tik viegli vis nevar savaldīt, viņš ērpējas pretim Wain.; [vgl. ersināt].

Avots: ME I, 576


gādāt

gãdât [Wolm., Bauske, Dunika, gâdât 2 Dond., Wandsen, Gigr.], - ãju,

1) denken, ins reine zu kommen suchen, hin - und herdenken:
es duomāju, es gādāju, kas aiz kalna velējās BW. 12730. neduomāju, negādāju [bemühte mich?] šuogad iet tautiņās 15308. gāju, gāju tuo celiņu, duomādama, gādādama 17712. tu, puisīti, uz manim ne duomāt negādā 7833;

2) sorgen:
par bē̦rna labklājību. es zinu, ka tu gādāsi, cik spēsi Kaudz. M.;

3) besorgen, verschaffen:
gādā man nabagu ruokā! LP. III, 41. gādā sev vietnieku;

4) Sorge tragen, sich bemühen, versuchen:
tev jāgādā viņam tuo atlīdzināt. Refl. - tiês, sich bemühen, versehen: gādājies, ka ne˙viens aitu nepazaudē! LP. VI, 585. Subst. gãdājums, die Vermutung, die Sorge, das Besorgte: māsas visu savu gādājumu salikušas galdā Aps.; gãdâtãjs, der Berater, Fürsorger. [Nebst atgādāties "sich erinnern" und gāds "Vorrat" zu li. godóti "mutmassen; стараться" (Būga РФВ. LXX, 107), godýti "находить чутьем", atsigõsti "sich erinnern", ksl. гадати "mutmassen, meinen"; li. godùs "habgierig" (urspr. vielleicht: sorgsam ) ist vielleicht durch das synonyme gobùs in der Bed. beeinflusst.]

Avots: ME I, 615


gaiss

I gàiss (li. gaĩsas "Lichtschein am Himmel"),

1) die Luft:
mitrs, smags, jauks, mīlīgs, spirgts gaiss. gaisa ceļš U., die Milchstrasse. ej pa gaisu, geh in die freie Luft; auch: geh zum Kuckuck. gaiss viņas visas var sazināt (Weiss der Kuckuck) Vīt. 66. lietus gaiss od. gaisi, von Regen geschwängerte Luft, Wolken: šķir, dieviņ, lietus gaisu! BW. 18157. visapkārt lietus gaisi, vidū saule ritināja 1046;

2) die Atmosphäre:
kad gaiss svītraini nuovilcies ar mākuoņiem, tad lini jāsēj Etn. II, 73. tupeņi jāmanās tad stādīt, kad gaiss ābuolains nuo mākuoņiem Etn. II, 74. gaiss apmācies Mag. V, 153;

3) die Wolke:
nelabs gaiss, eine unheilverkündende Wolke Spr.;

[4) das Wetter:
gaiss gruozās od. (Mag. V, 153) pārmijas, die Luft, das Wetter ändert sich. bargs g., vē̦tras gaiss Mag. V, 153. labs gaiss. kuo dara gaiss? was macht das Wetter? Manz. 10 Gespr.;]

5) gaiss, die Luft, zur Bezeichnung des Flüchtigen, Nichtigen:
es nezinu ne˙kādu gaisu nuo mājām iešanas, ich weiss nichts davon, dass ich nach Hause gehen soll Grünh. nuo visa gaisa runāt, Grosartiges, Unglaubhaftiges erzählen Ar. [gaisa grābējs U., jem., der seine Erzählungen aus der Luft greift (in Salis dafür: gaisp grābeklis). gaisa cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch Golg.] iešāvies paduoms galvā tīri kâ nuo gaisa Upīte Medn. laiki 70;

6) gaisā,

a) in die Luft, in die Höhe:
ienaidnieki spridzinājuši pili gaisā. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. māte spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā. guovīm aste gaisā un nu tik bizuot! So auch im Lok. Pl., oft mit dem verstärkenden Gen.: dubļi sprāgst gaisu gaisuos;

b) gaisā būt, ausser sich, ausser Fassung sein:
tē̦vs tuo zināt dabūjis, skaidri gaisā LP. IV, 23. nu pamāte bija gaisā III, 65;

7) maisā vai gaisā, sagt man, wenn jemand überlegt hat, was zu tun ist
Etn. II, 110. patiesi vēl nezināju, kur izšaušu - vai gaisā, vai maisā Stari II, 449;

8) pa gaisu gaisiem, in alle Winde:
tad pe̦lnus izkaisiet pa gaisu gaisiem Asp. eita jūs pruojām pa gaisu gaisiem, zum Kuckuck! Pump. gaisu gaisumis, in Verwirrung Ronneb. Zu gàišs.

Avots: ME I, 587


gaita

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. 4 kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 4

Avots: ME I, 588, 589


gājums

gãjums,

1) der vollendete Gang:
kruogā dzied bāleliņš ar vakara gājumiņu BW. 1007. pēc dažu dienu gājuma tie uziet mājiņu JK. III, 1. gada gājuma, der Jahrgang (einer Zeitung, Zeitschrift);

2) das Resultat des Ganges,

a) die Spur:
pazīst lāča tupējumu, gājuma nepazīst RKr. VII, 503. pazīst meitiņu gājumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481;

b) (arāja) gājumiņš, das bestellte Feld, auf welchem der Ackermann, um es zu bestellen, hin und her ging, resp. auch die zur Bestellung des Feldes getane Arbeit
Mag. XX, 3, 206;

c) die Frucht der Arbeit, der Ertag, der Erwerb, der Lohn:
kad prasīju gājumiņu, tad paliku naideniece BW. 3565. tas ir viss mans šīs vasaras gājums. šī sūri, grūti iepelnītā maizīte ir manu sviedru gājums A. XII, 868. saimniecei ir arī ziemu nuo vasaras gājuma, t. i. sviests un piens. bitinieks duod pa reizei nuo sava rudens gājuma, t. i. me̦du Druw. (pē̦rkuonis) nemaitāja ievu ziedu, ne arāju gājumiņu. arāju gājumu un kuopumu veicināt Pūrs II, 65. nav trūcis guovs gājuma, d. i. Milch und Butter Etn. II, 88. me̦dus ir bišu gājums. ēdiena vārītājas saka: pasmeķē nuo mana gājuma A. XII;

3) (dzīves) gājums, der Lebensgang, der Lebenslauf:
jūsu kunga dzīves gājums manējam līdzīgs Lautb. nuomanu, ka mans gājums šai pasaulē drīz, drīz nuobeigsies Kaudz. M.;

[4) tas ir mans gājums U., das ist mein Beruf, meine Pflicht (das kommt mir zu), oder: an mir ist die Reihe].

Avots: ME I, 616, 617


gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595


galva

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597


gana

gana (li. ganà),

1) genug:
Sprw. kas dievu lūdz, tam gana būs. māte saka:"gana, gana!"meita saka:"vēl vajag!" BW. 16552. gana uogu, gana sēņu 27282. ne˙kad nav gana dievu slavēt SDP. VI, 52. vēl tev spē̦ka gana Vēr. I, 772. gana izdziedājušies, jaunie gāja mājās Janš. Zur Verstärkung des Adjektivs: redzēšu, vai tu gana stiprs (genügend, gehörig stark) būsi LP. VI, 391;

2) schwankend zwischen der Bedeutung "genug, genügend"
und "wohl, zwar": lai upīte gana strauja, pret saulīti netecēja BW. 11996. jau tuo puišu gana maz, ve̦d kaŗā ve̦damuo 12074;

3) wohl, zwar
(im Nachsatze fehlen im VL. oft die adversativen Partikeln bet, tuomē̦r, tik˙pat): gana svīda, gana gura (kumeliņš), nebij vaļas dusināt. gana hat gewöhnlich die Bedeutung "genug", gan dagegen die Bedeutung "wohl, zwar": nu gan būs gana, nun wird es wohl genug sein N. - Schwnb., Sausen. [Zu li. genė´ aksl. гонѣти "genügen" und weiterhin wohl zu ai. ghaná-ḥ "kompakt", gr. εὐϑένεια "Überfluss" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 , 40, Bezzenberger BB. XII, 7, Boisacq Dict. 294, Berneker Wrtb. I, 327, Walde Wrtb 2 282 unter fēnus, Solmsen Beitr. 167, Trautmann Wrtb. 77 f.]

Avots: ME I, 599


gāneklis

gàneklis, gànêklis C., gāniklis L.,

1) [gâneklis 2 Nigr.], jemand, der schimpft und flucht:
kuo tu mani gāni, gāneklis nuo˙sitams Tals., AP.;

2) gãņeklis Wain., [Līn., bei Manz. Post. III, 91 acc. s. gānekļi], das Scheusal, der Schandfleck, ein Nichtsnutz:
blusa kūla circenīti, pa pe̦lniem vārtīdama; būs tādam gānekļam tādu putnu vārdzināt BW. 2719. tāds iraid tiešām gāneklis virs zemes un tur debesīs St. tie ir samaitājušies, nav viņu bē̦rni, bet ir gānekļi V Mos. 32, 5. atmetiet ik˙viens savus acu gānekļus! Hes. 20, 7;

3) der Schmutz, Kot, Dreck:
tuo darīja par gānekļa vietu II Konv. 10, 27. kungs pagrābis riekužu gānekļu LP. VII, 758;

[4) ein alberner Mensch, Fachsenmacher
U.].

Avots: ME I, 617


gaņģis

gaņ̃ģis,

1): lai vītuolu gaņģi taisa BW. 5984. māja gaņģa gaņģiem (mit vielen Räumen)
Sonnaxt;

3): auch Orellen, Seyershof; g. - dziju puosms, kuo ve̦lk uz šķē̦rumiem, 20 dziju kuopā Salis. g. - aude̦klu ve̦lkuot 60 uz kārtim vai riņģiem savilktas dzijus; gaņģī var būt da,žāds skaits gājienu, skatuoties pēc tā; ar cik dzijām ve̦lk aude̦klu Ramkau. ir divējādi ganģi - meitiešu g. un vēveŗu g., meitiešu gaņģī ir 30 zuobu un vēveŗu gaņģī ir 20 zuobu AP. pēc gaņģiern var zināt, cik plats būs aude̦kls ebenda;

4): auch Kaltenbr., Seyershof; saka pa gaņģim katrs saimnieks iemantuot kaltus ratus Sonnaxt;

10) ein Gang (5) Stricknadeln:
pieci irbi ir g. Frauenb. nuopirka gaņģi adāmuo adatiņu Sonnaxt;

11) Dienst, Posten, Obliegenheit
Segew.; "eine Arbeit": tuo gaņģi viņš var izpildīt Seyershof. ne˙kādu gaņģi ("= darbu, saimniecību") nevarēja vadīt; tâ˙pat par vaļniekiem dzīvuoja Salis;

12) eine dicke Brotscheibe
Seyershof: eik viņš gaņģus maizi vien neapē̦d!

13) "vieta" AP.: tikai vienu gaņģīti vie[n] sakuste̦na. es tik tādu gaņģīti vie[n] izravēju.

Avots: EH I, 383


gargars

gaŗgaŗš, sehr lang: gaŗgaŗuos vedienus šķetināt A. XX, 253.

Avots: ME I, 606


garlaicīgs

gaŗlaĩcîgs, ‡

2) Adv. gaŗlaĩcîgi "lange, langsam"
Salis: kad agrāk ņe̦m cūku, viņu gaŗlaicīgāk var ēdināt. ar žuogiem kurina, lai gaŗlaicīgāki dūmajas.

Avots: EH I, 386


gars

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604


garš

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. 2 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608


gaudīgs

gàudîgs [C., gaũdîgs Dond., Salis, Bauske, Dunika], jammernd, heulend, jämmerlich, kläglich: Ķencis sāka kustināt Pāvula sirdi ar gaudīgu balsi Kaudz. M. cik gaudīgi dzimtenes egles man pēdējās ardievas šalc Treum. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644.

Avots: ME I, 610


ģaugties

ģaugties U., = ģaubties; [ģaũgtiês, = "mīlināties, "liebkosen" Dunika; s. ģaubt I].

Avots: ME I, 694


ģībēt

ģìbêt 2 Auleja, hungern lassen (mērdināt).

Avots: EH I, 427


ģīgāt

ģīgât,

1): auch (mit ĩ) Dunika, Gramsden;

2): bittend, jammernd weinen
Sonnaxt: bē̦rns ģīgā, lai atduod viņa lietas;

4) singen
(verächtlich): tai neģīgājuot vairs un ļaujuot gulēt Janš. Paipala 8;

5) "langsam, nachlässig arbeiten oder sprechen"
Bērzgale;

6) auf einer Hirtenflöte blasen
Serben; "čīkstināt" Jāsmuiža.

Avots: EH I, 428


glāsēt

glãsêt, -ẽju "lutināt" Seyershof, sorgsam pflegen Zögenhof, "schonen, žē̦luot" Trik.: tuo memmes dēliņu jau pūš un glāsē vien! Zögenhof. tā māte savus bē̦rnus briesmīgi glāsē Trik.

Avots: EH I, 392





goddevība

gùoddevĩba ,* die Ehrerbietung: sulaiņi ar guoddevību tam rauga iestāstīt Plūd. zvêrinātais izpildīja savu guoddevības pienākumu U. B. 113, 85.

Avots: ME I, 689


godīt

gùodît, -ĩju,

1) ehren,
guodāt: guodi, dievs, tuos ļautiņus, kas guodīja bārenīti! BW. 4029;

2) pflegen, zärtlich hehandeln, schmücken:
īstuo meitu pamāte visādi lutināja un guodīja JK. V, 55;

3) nennen,
= guodināt 3: viņš grib par kungu guodījams Lis.] mēs tuo guodījām par tētiņu. Auch im schlimmen Sinne - schimpfen: tad guodīju gan viņu: nezināja, kuo darīt Mar. n. RKr. XV, 115; [

4) "?": guodījiet (schafft weg?) ve̦cus puišus! BW. 13013, 1 var.] Refl. -tiês,

1) sich rühmen,
s. guodāt;

2) sich bessern, sich anständig machen:
"guodies arī tak maz", saka uz nerātniekiem A. XIII, 252.

Kļūdu labojums:
die Phrase aus BW. 13013, 1 var˙gehört zur Bed.1 oder 2 (fraze no BW. 13013, 1 var. jāpārceļ 1. vai 2. nozīmes nodalījumā).

Avots: ME I, 689


gods

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691


grabans

grabans "?": čakaniņ, grabaniņ! iesim abi panākšņuos! es ieš[u] ēsti..., tu galdiņu grabināt BW. 15998,5 var.

Avots: ME I, 634


gramba

gram̃ba, ausgefahrene Unebenheit auf dem Wege, das Fahrgeleise, Wagengeleise: izbrauktas grambiņas pielīdzināt Stockm. juo mazāk pa tiem brauc, juo dziļākas viņu grambas A. XVI, 1061. uz mazajiem ceļiem starp grambām auga ce̦lmallapas Sudr. E. nuost griezās nuo grambām Aps. [Wohl zu grimt, gremdēt.]

Avots: ME I, 636


graudot

grauduôt,

1) poltern, klappern,
s. graudēt;

2) ausstreuen, schütteln
[gràuduôt 2 Laud.], z. B. das Korn aus den Ähne (vgl. graudēt) Spr.; "birdināt" Lasd. n. A. XIII, 252;

3) Staub aufwirbelnd reinigen:
viņš grauduoja krāsns augšā, nuo kam sacēlās lieli putekļi Lös. n. Etn. IV, 18;

[4) graûduôt "(das Land) an Halbkörner
(graudnieki) vergeben" Nitau, Roop u. a.

5) graûduôt 2 Ruj., = linuôt; matuôt.]

Avots: ME I, 639


grēcīt

[grēcît "runāt grē̦ku par kādu": uz viņa sāka grēcīt, ka e̦suot dedzinātājs Semg.]

Avots: ME I, 652


grēks

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652


grēmas

grẽ̦mas Dond., Grünh., das Sodbrennen : grē̦mas vis˙stiprāk mē̦dz dedzināt pēc paēšanas. Vgl. grēmens.

Avots: ME I, 652


gribēt

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654


gribulis

gribulis,

1): auch Bērzgale;

2): tuo tas dzeŗ; juo tam slāpst; ... kaklā tam iedīdis bezgalīgs g., un tuo tas nevar nuoslīcināt Mekons Septiņi okstoņi 26.

Avots: EH I, 405


grievalgs

grievalgs, grievalga St., grievalks Kokn., grievalka Sissegal, grievalts, grievalta Sooaxt, in Lettg. grievanka, ein Strick oder aus jungen Bäumen, namenllich von Birken gedrehtes Band zur Befestigung der Femerstange an die erste Stütze auf den Schlittensohlen (mietne): ilksis piestiprina, iegriež pie pirmās mietnes ap apaļā luokā savītu striķi, kuŗu sauc par grievaltu A. XI, 171. atradis jaunu grievaltu (linu cilpu, ar kurgu ragavām ilksis iesien) LP. VI, 90, aus Selb. grievalts ir striķis, egles zars vai bē̦rza klūga, ar kuo ilkss piestiprināta pie ragavām Nerft. pūķis esuot redzams dažreiz kâ grievalgs LP. VI, 104. lietuo kaņepāju un egļu klūgu grievalkus Kokn. n. A. XIII, 329, [Bielenstein Holzb. 549. - Hierher auch grīvalka dass; vgl. li. grìvelka "поперечный чурбан у сохи", gryvenkà " eine Klaube am Wagen; ein von Stroh gewundener Ring"].

Avots: ME I, 660


grieži

II grieži,

1) [griẽži Nigr., Ruj., griêži 2 Salis], die Wende:
laika grieži, Mond- und Witterungswechsel Libau n. Mag. XX, 3, 56; mēness grieži, Mondverwandlungen L.; mēneša grieži, Mondwechsel Vēr. II, 1255; saules grieži, Sonnenwende L., jetzt gew. saulgrieži; vasaras grieži, Sommerwende Dr.; jaunuos griežuos, im ersten Viertel St., ve̦cuos griežuos, im letzten Viertel St. 19. februāŗa nuotikumi var līdzināties griežu laikam, Wendepunkt, Epoche Kronw.;

2) galvas grieži, das Kopfzerbrechen
- bei Plūd. sehr oft für galvas lauzīšana: atskaņas nedara Fürekeram ne˙kādaus galvas griežus Plūd.

Avots: ME I, 664


griļļāties

griļ˜ļâtiês,

1) ="griļļās vizināties" Dond. n. A. XIII, 330, [Stenden ;

2) (im Rausche) taumeln, taumelnd gehen
Stenden].

Avots: ME I, 655


grunde

grùnde 2 , ein ziemlich breiter eiserner Ring, der zwecks grösserer Hallbarkeit auf den Stiel eines Pfriems, eines Dolchmessers, eines Meissels u, drgl. aufgetrieben wird; "gre̦dze̦nveidīgs dzelzs riņķis apaļām malām", ein Spiralring (?) Auleja; grundes taidas iesarkanas. taî kaî saritinātas. - i[r] viens gals re̦dzas, i[r] uotrs. grundes ne̦sava, kab ruokas netirptu. Wohl aus dem Ostli. (wo an> un); vgl. schriftli. grandis "Ring".

Avots: EH I, 411


grūtdzirnavas

grũtdzir̃navas, eine schwere Handmühle: kam tas mani agri cēla grūtdzirnavas [Var.: grūtas dzirnas] ritināt BW. 6813 var.

Avots: ME I, 669


gruvesis

gruvesis, gŗuvesis U., auch gruvezis Selg. n. Etn. IV, 33,

1) [gruveži Selg., Neuermühlen, Salis, gruveši Bauenhof, Dorsth., Bers.], Trümmer, Schutt:
nere̦dz me̦lnuos gruvešus Vēr. II, 208. pilsē̦tu sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. strutenes aug uz gruvešu kaudzēm Etn. III, 6;

2) gruvezis, ein baufälliges Haus
Kurischhaff;

3) verhärteter, gefrorener Kot, Unebenheit auf dem Wege
Adsel, Smilt., Schwanb.;

4) = gruzis: man gruvesis grauž acī A. XIII, 492. Zu gŗūt.

Avots: ME I, 666


gubt

gubt, [gùbu Nieder-Bartau od.] gubstu [Ruj., Bers., Kreuzb.], St., U., gubu, einsinken, sich senken, sich niederbücken, zusammenfallen: gubts de̦guns U. b. 110, 33 siena kaudze sāk jau gubt (kleiner werden) Dond.] Von einem prs. gūbstu: gūbsti nu virsū! AP. [wohl: falle nun her (über jem.)! - Nebst gubināt, guba, gubāt, gūbruot, gūbāt u. a. zu li. gubúotis "sich verflechten" gùbulas "Knäuel", dvìgubas "zweifach", gaũbtis "sich krümmen", apr. gen. s. fem. g. dwigubbus "zwiefacher", aksl. gъno,ti "biegen", prěgybati "beugen", r. губа "Busen; Bucht" und vielleicht ae. géap "gekrümmt", d. schweiz. guppel "Höcker" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 136 f., Persson Beitr. 105 u. 835 2 , Berneker Wrtb. I, 366 f., Trautmann Wrtb. 100 f., van Helten PBrB. XXX, 218].

Avots: ME I, 674


guģēt

guģêt, guģināt, s. guģuot.

Avots: ME I, 676


gumzdīt

gumzdît,

1) "mit der Hand (jem.) von hinten vorwarts schieben
(stumt)" Frauenb., Schnehpeln (mit um̂ 2 ), PV. (mit ùm 2 ); "skubināt, musināt" (mit um̂ 2 ) Behnen;

2) "ņurdzīt" Grawendahl: g. suni; knüllen (ein Kleid) Baltinow (gùmzdêt 2 ); drücken, stopfend quetschen Serben: gùmzdīt vilnu maisā. Refl. -tiês "?": kuo tu te gumzdies? PV.

Avots: EH I, 419


gunājs

gunājs, feurig, heiss: es vācieti dancinātu uz gunāja akmentiņa BW. 31867 [aus Letihn]. Zu guns.

Avots: ME I, 682


gurdens

gur̃de̦ns,

1) müde, matt:
atpūtināt gurde̦nuos luocekļus C., K.;

2) lau (vom Wasser)
Smilt.

Avots: ME I, 683


gūrnāt

gūrnât, -ãju, sich rekeln, sich in der Ferne bewegen: šķitu vilku gūrnājam viņa lauka galiņā BW. 14476. [Wegen des ū vor tautosyllabischem r wohl aus * gūrināt (vgl. li. gūrinéti "ходить мелким шагом" (сгорбившись)"); zu gūrât.]

Kļūdu labojums:
vilku... viņa = lāci... viņā

Avots: ME I, 686


īdzenis

īdzenis, der Verdriessliche, Mürrische, BRummbär: ne tādam īdzeņam manu mūžu īdzināt BW. 10220.

Avots: ME I, 834


iebiedēt

ìebiêdêt, [iebiedināt L., Ruj.], erschrecken, in Furcht versetzen: līdzinājās bālam, iebiedē̦tam meitēnam Bracis Aakstā ē̦nā 25. ne˙kādi šķēršļi nespēja iebiedēt Klaust. 41.

Avots: ME II, 4


iecirst

ìecìrst,

1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;

2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;

3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;

4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;

5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;

6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,

1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;

[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];

4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;

5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,

1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;

2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.

Avots: ME II, 6, 7


iedabāt

ìedabât,

1) "ieradināt" Renzen: bē̦rns tâ iedabāts: 21 "anerschaffen (ieradīt" Stender Deutsch-Iett. Wrtb. Refl. -tiês (s. ME. II, 8), ‡

2) "iemīlēties" Sussei.

Avots: EH I, 507


iedabāties

ìedabâtiês, sich gewöhnen Wolm. n. U.: iedabājuoties, ka vairs nevaruot atradināties A. v. J. 1898, S. 369. [zirgs iedabājies iet auzās PS., Dond.; iedabāts L., zur Natur geworden.]

Avots: ME II, 7


iediegt

I ìediêgt, einfädeln: viņa šņuorīti iediedza grāmatā D. Kleinb. J. 86. pulksteņa ķēdes gals bij stāvējis kabatā iediegts vai citādi iestiprināts Kaudz. M. 312.

Avots: ME II, 10


iedraudēt

ìedràudêt androhen, drohend verkünden: baznīcās sludinātām un iedraudē̦tām strāpēm Likumi, pēc kuŗiem Dundagas valstes desmitniekiem būs turēties 13.

Avots: EH I, 509



iedūšot

ìedũšuôt, = iedūšināt: mūs tas tikaiiedūšuo Valdis. Refl. - tiês,

1) sich einen Rausch anlegen;

2) Mut fassen.

Avots: ME II, 11


iedzeldēt

II ìedzeldêt, sich festsetzen, gleichsam hineinwachsen in den Boden, der unter der Last (eines Steines) und von Pflanzenwurzeln durchzogen sehr fest wird: akmens nuorā tâ iedzeldējis, ka grūti tuo izkustināt N.-Peb.; me̦lnumi ruokā iedzeldējuši (der Schmutz ist nicht mehr abzuwaschen) N.-Peb. Wohl zu dzeldêt III und. (sa)galˆdêt.

Avots: EH I, 511


iegumt

ìegumt, [sich unregelmässig einbiegen: kuoku sasutināt, lai liecuot neiegumst Warkh., Fest.].

Avots: ME II, 20


iekaitīt

ìekaitît, erzürnen: kâ iekaitīts zvē̦rs metās uz dedzinātāju Alm.

Avots: ME II, 24


iekarme

ìekar̂me Golg., der Grund, die Ursache: viņas nākšanai bija sava ie. - gribēja kuo dabūt zināt.

Avots: EH I, 518


iekārot

ìekãruôt, verlangen, begehren: iekāruot uotra piede̦rumu Alm. slimnieks iekāruojis ābuolu ēst LP. IV, 209. für sich begehren: lapsai iekāruojies zosu cepeša JK. V, 1, 15. viņš iekāruojās zināt Vēr. II, 438. dabūsi visu, kuo iekāruojies LP. VII, 500.

Avots: ME II, 27


iekausēt

ìekàusêt,

1) irgenwo hinein etwas auflösen, ausschmetzen:
iekausēt sāli vai cukuru ēdienā Wend., Bers., Adsel. svinu iekausēt ieduobumā Altrahden. nuokāvām viņdien vepri, jāiekausē nu tauki Kokn.;

2) etwas ins Eis einfrieren lassen [?]; in geschmolzenem Blei etwas befestigen
Bers.;

3) viņi mani tur iekausējuši, man brachte mir dort einen tüchtigen Rausch bei
Ruj. n. U.;

4) in Alt - Rahden bedeute iekausēt: "cilvē̦ku tik ilgi vārdzināt, kamē̦r piekausē."

Avots: ME II, 26


ieklambāt

II ìeklambât,

1) (einen Keil) einschlagen, eintreiben
Ramkau;

2) "iekabināt arkla zveņģeli arkla āķī" Prl.

Avots: EH I, 519


iekopt

ìekùopt,

2): kultivieren:
purvs, kuo ... e̦smu sācis nuosusināt un ie. par tīrumu Janš. Bandavā I, 94. Refl. -tiês,

2): sich einüben
(?): saime ... iekuopusies mājas dzīves paņēmienuos Janš. Dzimtene III2, 122. viņš labi pazīstuot zirgus un krietni e̦suot iekuopies zirgu mainīšanā Bandavā II, 340.

Avots: EH I, 524


iekult

ìekul˜t, tr.,

1) ein wenig schlagen, einpeitschen:
iekūla ar pātagu tik brūti, kâ brūtgānu BW. III, 1, 48;

2) den Drusch beginnen, zum ersten Male dreschen und den ersten Ertrag vom Dreschen erhalten:
mans tē̦vs jau iekūlis. kad iekuļuot jaunrudzu maizi, tad pūķa pieturē̦tājs aizne̦suot vis˙pirms savam pūķim LP. VI, 48;

3) einrühren:
miltus iekuļ pienā, ūdenī. Refl. - tiês,

1) wohin geraten, sich wohin verirren:
samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70. iekūlās lāčauziņas tīrajuos rudzīšuos Ltd. 1446. sieva bija iekūlusies kādas kāršu licējas tīkluos Vēr. II, 340. viņš redzēja, ka bija iekūlies ķe̦zā Degl.;

2) vorwärts, auf den grünen Zweig kommen:
viņš it labi iekūlies;

3) (mit d. Lok.) zu etw. kommen, mit Mühe erwerben:
cik nuo skuoluotājiem iekūlušies zinātnēs Kronw. ņem, brālīti, muižas meitu, iekulsies lupatās BW. 12150. ve̦rgs bija iekūlies guodā un mantā MWM. VII, 199. nuo tā vaska ritenīša iekuļuos naudiņā. Subst. ìekūlums, das Ausgedroschene, der Ausdrusch.

Avots: ME II, 32


ielaiku

iẽlaĩku, iẽlaĩkus, rechtzeitig, vorzeitig: mums šķiršanās būtu vēl grūtāka, ja mēs ielaikus zinātu savu likteni A. XVII, 707.

Avots: ME II, 35


ieloks

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks 2 Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42


iemēgt

ìemêgt, sich gewöhnen: viņa nu tâ iemē̦gusi, ka nevar vairs atradināties Naud.

Avots: ME II, 45


iemilzt

I ìemilˆzt 2: sieksta iemilzusi upes sane̦sumuos Stenden. grāvis iemilzis Laidsen; mit der Zeit (hin)einsinken Dond., Frauenb.: miets mē̦sluos iemilzis, ka ne izkustināt vairs nevar.

Avots: EH I, 530


ienabagoties

ìenabaguôtiês,

1) sich dem Betteln hingeben, sich ans Betteln gewöhnen:
reiz ienabaguojies nuo nabaguošanas vairs nevar atsvabināties;

2) erbetteln:
nabags šuodien ne˙kā nav ienabaguojies.

Avots: ME II, 47


iepērt

ìepḕrt,

1) iepērt pirtī garu od. iepērt pirti den Anfang des Badens in der noch nicht dunstfreien Badstube machen, den Dampf in der Badstube beim Baden anfangen zu schlagen:
ve̦lns uzduod pirti iekurināt un garu iepērt LP. IV, 34;

2) prügeln, züchtigen:
bē̦rnus. zirgus, kad veda pie jūgšanas, Ķencis ik˙katru iepriekš labi iepēra Kaudz. M.;

3) prügeln hereinlocken:
Sprw. vienu ve̦lnu izpeŗ, piecus, sešus iepeŗ. [Refl. - tiês, sich (mit den Flügeln schlagend) verscharren in: vistas iepeŗas smiltīs.]

Avots: ME II, 50, 51


ieprecēt

ìeprecêt, ieprecinât, tr., zufreien: meitiņa mana iepre̦cē̦ta. daži pat viņam arī mēģināja tādu ieprecināt A. XX, 1224.

Avots: ME II, 53


ieripot

ìeripuôt,

1) intr., herein -, hineinrollen:
rati ieripuoja pa vārtiem. galva kâ ve̦cs puods ieripuojusi kaktā LP. VI, 759;

2) tr., = ieripināt.

Avots: ME II, 58



ieskatīt

ìeskatît, tr.,

1) einsehen, ansehen:
viņš tuo par kļūdu neieskata. beigās mani ne par kuo neieskatīs RKr. VII, 1089;

2) lieb gewinnen:
reiz trīs puiši bija ieskatījuši vienu meitu LP. VI, 343. Refl. - tiês,

1) hineinsehen, einsehen:
pa luogu istabā; grāmatā, priekšvārduos;

2) genau ansehen:
vajaga labi ieskatīties;

3) genau auf jem. hinsehen und von ihm etw. ablernen:
Drekberģis, ieskatījies Pietuka Krustiņā, sāka arī sveicināt citus Kaudz. M.;

4) sich verliebt
(mit d. Akk. u. Lok.): vidējais brālis ieskatās meitu un apņe̦m apņem par sievu LP. IV, 135. bijis ieskatījies virsnieka meitā IV, 193.

Avots: ME II, 65



ieskrubīt

[ìeskrubît,

1) = ìeskrubināt: peles ieskrubinājušas kaulu Lis.;

2) einschrapen:
duobumu kausam N. - Peb.]

Avots: ME II, 66


iešļircīt

ìešļircît, ìesļircināt, tr., einspritzen, injizieren: trusītim aiz ādas iešļircina guovs pienu Vēr. II, 219. ìešļircinãjums, die Injektion.

Avots: ME II, 77


iesmaršot

ìesmar̂šuôt, [iesmaržināt Wid.], tr., parfümieren: viņš pat ruokas iesmaršuo MWM. VIII, 369. Refl. - tiês, [ìesmaržuôtiês A. Brig.], sich parfümieren: viņš bija pat mazliet iesmaršuojies MWM. XI, 116.

Avots: ME II, 68


iesmēķēt

ìesmēķêt, tr., anrauchen: pīpi. Refl. - tiês, sich ans Rauchen gewöhnen: kas iesmēķējies, tas nuo smēķēšanas nevar viegli vairs atradināties.

Avots: ME II, 68


iesmīdīt

ìesmīdît, ìemīdinât, zum Lachen bringen: lielskungs apsuolīja daudz naudas tam, kas viņa meitu iesmīdinātu LP. V, 369.

Avots: ME II, 68


iespalēt

[ìeslapêt Bers., Lis.], ìeslapināt Spr., ein wenig anfeuchten: [ieslapēt ruokas].

Avots: ME II, 66


iespostīt

ìespuostît, ìespuostuôt, tr., einsperren, einschliessen: iedami tie uzgājuši iespuostītuo lāci Etn. III, 111. zinātāji iespuostuot pūķa siekalas pudelēs LP. VI, 81. se̦nuos laikuos turējuši putnus iespuostītus tikai mē̦slu dēļ Mzv.

Avots: ME II, 72



ievirgt

ìevirgt "iespēcināties" (von kleinen Küchlein gesagt).

Avots: ME II, 89


iezmauga

iezmauga "die Schnürung": izlīdzinātas tiek visas iezmaugas Vīt. 70.

Avots: ME II, 92


iežņirkstēties

[ìežņir̃kstêtiês Jürg., Oppek., Aahof, Lettihn, Fest., einen unangenehm knirschenden Laut von sich geben, der entsteht "izasinātu dzirkļu zuobus kuopā salaižuot, zuobiem smiltis sakuožuot"; in Wessen vom Knistern gefrorenen Schneess beim Auftreten.]

Avots: ME II, 93


ikli

ikli: it i. zināt Manz. Post. I, 370.

Avots: EH I, 429


ilkss

II il˜kss -s, PS., Wolm., Rujen, ilkse, ilksne Ans., Kand., Schlehk, Mag. VI, 2, 118, ilksnis [sing. od. plur?] L., ielukši Swirdsen BD. 169, ilkši Lassen,

1) die Femerstange am Wagen od. Schlitten:
medņi sākuši dziedāt, čirkstināt kâ ragavu ilksis A. XX, 145. es bērīti ilksīs jūdzu BW. 11417. ilkšņu zvans rūc Aps.;

2) die Stollen am Spinnrade, darin das Rad hängt
St., U., Nerft n. A. XI, 83. [Le. ilk- hier entweder aus * ielk- gekürzt oder im Ablaut zu ielukši, li. ìelek(š)tis "Femerstange". Zu li. ìena "Femerstange", le. ailis 1 - 3? - Vgl. auch ilknis.]

Avots: ME I, 706


irāg

irāg, irag, = durch die Partikel -g verstärktes ira in Fragesätzen: irag šis jūsu mazākais brālis? I Mos. 45, 3. irāg pa˙reizi svē̦tā dienā dziedināt? Manz.

Kļūdu labojums:
45, 3 = 43, 29

Avots: ME I, 708


īstin

ìstin 2 Kaltenbr., Adv., = ĩste̦n(i) eigentlich, recht, wirklich: treša (sc.: māsa) bija ī. sveša BWp. 552, 4. ī. labi rudzi Kaltenbr. nevar zināt ī. ebenda.

Avots: EH I, 501


izārstēt

izãrstêt, tr., vollig heilen, wiederherstellen: ve̦se̦ls lē̦ti izārstēt, paēdis lē̦ti paēdināt.

Avots: ME I, 714


izaudzēt

izaûdzêt, izaudzinât, fakt. zu izaugt, wachsen lassen, aufziehen, auferziehen: kuokus, puķes, luopus, cilvē̦kus: [lutini vien! labu jau izaudzēsi Fest.] ja izaudzinuot čūskas acī zirni... LP. VI, 2. es tevi lielu izaudzēju BW. 9397. tuo viņš gribēju izaudzināt par ļuoti stipru vīru LP. VII, 787. Fig., erzeugen, hervorbringen: raksti, kuŗus izaudzinājusi mūsu šejenes sadzīve Kaudz. Subst. izaûdzẽjums, das Erzogene, die Erziehung: tā ir tā atmaksa par kuopumu, izaudzējumu Kaudz. M.

Avots: ME I, 713


izauklēt

izaũklêt, tr.,

1) gehörig ein Kind auf den Händen schaukeln:
nāci, es tevi labi izauklēšu;

2) das Perfektiv von auklēt, das Wiegen, Pflegen beendigen:
izšūpoj[u]si, izauklēj[u]si, duod tautām niecināt BW. 17250. Fig., hervorbringen, schaffen: grieķi, kuŗi visus jēdzienus paši izauklēja Vēr. I, 1066. Refl. -tiês, zur Genüge, nach Herzenslust ein Kind pflegen, schaukeln.

Avots: ME I, 713


izcilāt

izcilât, izcilinât, wiederholt auseinander heben, aufheben: ruonu krē̦slus izcilātus BW. 13245, 1. iešu pūru izcilāt 15545. es tuo tautu istabu ar galviņu izcilātu 191491. [kurmji izcilājuši zemi Wolm.] griestu griestus izcilātu ar vaiņaga ce̦kulīti BW. 25822. [dabūt viņi labi spriguļus izcilināt Janš. Bārenīte 4.] Refl. - tiês, sich satt heben: visu dienu viņš izcilājies kuliņus.

Kļūdu labojums:
istabu... 19149 = istabiņu 19149 1

Avots: ME I, 721


izčukāt

izčukât, durchstochern, durchwühlen: i tad vēl būs kuo urķīt un cilināt, kamē̦r cauri iz- čuknīsim Vīt. 20.

Avots: ME I, 723


izdabūt

izdabût,

1) herausbekommen, bekommen:
izdabūt nuo ķēniņa īstuo gre̦dze̦nu LP. IV, 86. Sprw.: kuo nuo lāča izdabūsi, kâ lāča ādu? "iešu", viņš izdabūja caur sakniebtām lūpām B. Vēst. atļauju izdabūt;

2) herausbekommen, erfahren, nachpüren:
ķēniņš pavēlējis savam puisim, lai izdabūjuot, kur viņa tik daudz drēbju nuoplēšuot LP. III, 85. Mit abhängigem zināt: kas zin, kâ tie tuo izdabūjuši zināt.

Avots: ME I, 724


izdailēt

izdailêt, izdailinât (li. išdàilinti), izdaiļuot, tr., verschönern, ausbilden, bilden: balsi, dvēseli, garu, prātu, sirdi, talantu. izdailināti cilvē̦ki mums pasniedz (dziesmas), lai pacilātu un izdailē̦tu svē̦tkus - tur deja gan de̦r Rainis. vajag izdaiļuot garu tâ˙pat, kâ ārieni MWM. XI, 188. Refl. - tiês, sich verschönern, sich ausbilden, sich veredeln: sirds izglītuojas un izdaiļuojas Vēr. II, 673; "sich schön machen vor Leuten" Gr. - Sessau: ej, meitiņ, uz balli izdaiļuoties.

Avots: ME I, 724


izdēt

I izdêt [li. išdė´ti], (Eier) legen (perfektiv): kad vista nekladzinātu, kâ tad zinātu, ka tā uolu izdējusi.

Avots: ME I, 727


izdīdīt

izdīdît,

[1) ausdressieren
Wid.];

2) = izdancināt 1: jem, izdīdi meitu! RKr. XVI, 164.

Avots: ME I, 728


izdiena

izdiẽna, das Ausdienen (r. выслуга): atvaļināts pirms pilna izdienas laika.

Avots: EH I, 443


izdimīt

izdimît, tr., mit Mühe herausbekommen, herausheben: akrači nevarēja akmeni nuo akas izidmīt Tirs., Smilt., Aps. Refl. - tiês, sich mit Mühe emporheben, sich befreien: sākuši spirināties un izdimījušies laukā Druw. LP. V, 9.

Avots: ME I, 728


izdzeldēt

[izdzeldêt ar nātrēm Domopol, = izdzilināt.]

Avots: ME I, 731


izdziedēt

izdziêdêt, izdziêdinât, tr., ausheilen, wiederherstellen: vīrs izdziedē meitu LP. VII, 219. tuo varuot izdziedināt VII, 1256. Refl. - tiês, vollständig genesen, wiederhergestellt werden: šinī avuotā senāk akli, tilzi, kruopli dziedinājušies un arī izdziedinājušies LP. V, 414.

Avots: ME I, 734


izdzirdīt

[izdzirdît,

1) = izdzirdinât 1: izdzirdīt visu saimi Ruj.;

2) = izdzirdināt 2: izdzirdīja visu mucu alus Lis.]

Avots: ME I, 732


izdzīt

izdzìt,

1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;

2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;

3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;

4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡

7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties);

8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡

4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡

5) = izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡

6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.

Avots: EH I, 445


izdzīt

I izdzìt (li. išgiñti), tr.,

1) hinaus -, austreiben, vertreiben:
ve̦lnu, spuogu. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. ganus od. luopus izdzīt od. izdzīt allein, dem Hirten das Vieh auf die Trift zu treiben helfen: es pūriņu atvedīšu, tautu ganus izdzīdama BW. 13594. izdzīdama piena prasa 20809. mazuo laiviņu beidzuot izdze̦n uz salu LP. IV, 111. izdzīt vadzi nuo kluča. izdzīt baļķus, malku nuo meža, die Balken, das Holz anführen. luomu labi idzīt, das eingekreiste Wild aus einer Mast hinausjagen JU. izdzīt sarus, die Finnen od. Mitesser durch ein abergläubisches Bad vertreiben: kad bē̦rnam neizdze̦n sarus, tad tie sakrīt acīs Etn. II, 165;

2) auspressen, beitreiben:
tiesa nuo šī neizdzīšuot ne plika graša Aps.;

3) izdzīt darbiniekus, strādniekus,

a) die Arbeiter bestellen
U.,

b) sie schinden, mit Arbeiten abquälen:
te nu sākās gājēju sūdzība par izdzīšanu. darbus izdzīt, die Arbeiten anordnen, zu Ende führen: tas pratīšuot darbus rīkuot, izdzīt;

4) ziehen (bis zum Ende):
vienu vagu izdzinuši BW. 9912. ruobežas izdzīt Kaudz. M. viņš izdzīs dārzuos celiņus Purap.;

5) treiben:
izdze̦namas jeb uzziedināmas puķes Konv. 2 1373. kreimenes var uzziedināt (izdzīt) kaut kuŗā laikā 1988;

6) auszacken?:
apdūŗiem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27. Refl. - tiês,

1) mühsam vorwärtskommen
Schwnb. n. U.;

[2) zur Genüge treiben].

Avots: ME I, 732, 733


izglabāt

izglabât, tr.,

1) bewahren:
nuo uguns briesmām, nuo dūmainas istabiņas;

2) gehörig hätscheln, pflegen:
izauklēj[u]si, izglabāj[u]si, duod uotram maldināt BW. 17250, 12. [Refl. - tiês, zur Genüge glabât.]

Avots: ME I, 738


izgrandīt

izgrandît [li. išgrándyti "ausschaben"],

1) rein schaben:
piede̦gušu katlu ar nazi izgrandīt Grobin n. Etn. IV, 18;

[2) = izgrambât: ceļš izgrandīts Lis.] Refl. - tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss schüteln:
gan izgrandījuos, bet uzmuodināt nevarēju Fest.

Avots: ME I, 739


izgraudot

I izgrauduôt, ausreinigen: griestus, sienas Druw.; ["izbirdināt" Lasd. n. A. XIII, 252].

Avots: ME I, 739



izgrebīt

izgrebît Wilzen, izgrebinât, izgreblêt: kuŗuotes. kausu izgrebini nuo labākā kuoka LP. VI, 835. mazs, izgre̦blē̦ts bē̦rza trauciņš Konv. 1 svilpes izgre̦btas nuo alkšņa kuoka Vēr. I, 649. [izgrebināt kāli Ruj.]

Avots: ME I, 739



izgremt

izgremt "ar gremšanu iznīcināt" Sonnaxt: lāci vede stal[l]ī, lai izgremj netīrumus ("= ļaunumu, burvības"). Refl. -tiês Līvāni, =izgrem̃ztiês.

Avots: EH I, 449



iziet

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. 2 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745


izjādelēt

[izjādelêt,

1) reitend austreten:
izj. rudzus

2) bereiten:
izj. zirgu;

3) = izjādināt: izjādelēt bē̦rnu uz jaunā zirga. izjādelēt bē̦rnu (uz ceļiem) Ruj.;

4) in verschiedenen Richtungen auf allen od. vielen Wegen reiten:
izj. visus ceļus Bauske;

5) gründlich betrügen
Borchow.]

Avots: ME I, 745


izkamarēt

izkamarêt (unter izkamerêt ),

1): auch Bers.; Golg.; Lis., Meselau, PV., Smilten,

2) "izgādāt; ar pūlēm kuo panākt" Wessen;

3) kramend durchwühlen
Adl., Lös:, N.-Peb , Sessw., Tirsen: i. uotra lietas;

4) mühsam durch eine enge Ritze herausziehen
Adl., Geistershof, Līvāni, Lös., Tirsen u, a.Refl. -tiês; zur Genüge klamen, wühlen: viņam jau de̦g pa˙priekšu i., lai vē̦lāk zinātu, kur kuo nuočiept PV.

Avots: EH I, 453


izkapts

izkapts, - s, izkapte, die Sense: izkapts ņe̦m, kuoxž labi zāli, schneidet gut; izkapti kapināt, brucināt, schärfen. Sprw.: izkapti brucinuot darbu nekavē. izkapti atakrā, - uzkumā siet, die Sense an den Stiel in stumpfen, - spitzem Winkel bilden. Sprw.: viņš pļauj visu ar tuo pašu izkapti A. V, 132. In Lös. n. A. XI, 170 izkapts - paša kalta, pirkta - daļģe. Zu (iz)kapât.

Avots: ME I, 748


izkārstīt

izkãrstît (li. iškárstyti), freqn., izkãrt [li. iškaárti],

1) aushängen:
izkārstīt, izkārt izmazgātuos kre̦klus pa visu sē̦tu. drēbes būšuot izgrìezusi un izkārusi Blaum. bē̦rzi izkāruši vēdināt savus smalkuos zariņus Niedra. ieva ziedus izkāruse BW. 14022;

2) hervorstrecken, hängen lassen:
stāv od. skrej mēli izkāris. mēli līdz krūtīm izkāris LP. VII, 1204. Refl. - tiês,

1) heraushangen, sich hinausbücken, hervorstehen, hervorragen:
mēle izkārusies lielu gabalu nuo mutes LP. V, 2. viņa izkaŗas par luogu ārā R. Sk. I, 100. akmens izkāries nuo mūŗa ārā LP. VII, 1011. čigānei izkāries nuo sedzenes linu buņķītis Laps.;

2) zur Genüge wornach langen:
izkārstījuos, ne˙kā nedabūju A. XV, 2, 394. [izkārstītiês 2 dürfte zu ķer̂t gehören.]

Kļūdu labojums:
1011 = 1091

Avots: ME I, 750


izķerrāt

izķe̦r̃rât, in einer Karre hinausfahren (tr.): iesēdināta ķe̦rrā un ... izķe̦rrāta aiz pilsē̦tas Janš. Bandavā I, 37.

Avots: EH I, 460


izklaidēt

izklaîdêt, izklaîdinât [li. išklaidìnti], izklaîdît, tr.,

1) zerstreuen, vertreiben:
palaidnīgi bē̦rni dažkārt izklaidē savas drēbes Ahs. it kā pilienu ruožu eļļas izklaidē pa ve̦se̦lu jūŗu... Asp. vējš izklaidē un aizdze̦n miglu MWM. XI, 305. izglītuotās šķiras tik re̦tas un izklaidē̦tas A. XX, 625. izklaidēt skumjas MWM. IX, 907. lugas gaita tuop izklaidināta A. XII, 322. pa visām galerijām izklaidīgi viņa darbi Vēr. II, 617. izklaidīt, aussperren (Buchdr.) Dr.;

2) (als Neologismus) zerstreuen, konfus machen:
šādi lieki skati izklaidē uzmanību A. XIII, 382. duomas bij izklaidē̦tas A. XII, 618. ne˙maz nee̦smu izklaidē̦ts Vēr. II, 141. Refl. izklaidētiês, - îtiês, - uôtiês, sich zerstreuen, konfus werden: viņš gribēja atstāt savu saimniecību, lai varē̦tu izklaidēties B. Vēstn. pats viņš itkâ izklaidījās Fall. tas bij sajucis un gluži izklaidējies B. Vēst. vēl nebija izklaiduojies tumšais gara stāvuoklis Druva II, 14. Subst. izklaidējums,

1) das Zerstreute;

2) * die Zerstreuung:
tas būs īsti labs izklaidējums B. Vēstn.

Avots: ME I, 751


izklīvēties

izklìvêtiês, Lub., sich ausputzen, sich aufdonnern: viņa le̦pni izklīvējusies Dünsb. tie ļāvās nuo tādas izklīverēšanās knīpas apmulsināties Alm.

Avots: ME I, 753


izkrist

izkrist (li. iškrìsti), intr.,

1) aus -, heraus -, hinausfallen, verloren gehen:
kad bē̦rnam zuobs izkrīt, tad tas jāsviež uz krāsni BW. I, 184. vai tev par tuo mēle izkrita MWM. VIII, 569. Sprw.: iebāzi labas dienas kabatā, ka neizkrīt. vācietim nuo ratu pakaļas izkritis, er möchte gern den Deutschen spielen. izkritis žīdam nuo ratu pakaļas, ganz untauglich Dond. guovij gre̦muoklis izkritis, die Kuh wiederkäuet nicht;

2) zusammenfallen, abmagern:
trums izkrīt kâ čaumala Tr. 204. [tāds izkritis, ka ne pieēdināt nevar Dond.] viņa sejs bij bāls un izkritis A. XXI, 190;

3) tas tâ vis neizkrita, das verhält sich nicht so, oder: das kommt nicht so zustande
U. Refl. - tiês, zusammenfallen, abmagern, - oft mit dem Lok. miesās: luopi izkrītas acīm re̦dzuot A. XVI, 366. guovis izbuozās, izkritās miesās A. XVI, 364.

Kļūdu labojums:
neizkrita = neizkrīt

Avots: ME I, 754



izkvēpēt

[izkvêpêt,

1) = izkvêpinât: izkvēpēt istabu ar paegļiem Arrasch;

2) intr., brennend verrauchen:
aizdedzinātie paegļi izkvēpēja C., Nigr.]

Avots: ME I, 758


izlaicīt

izlaicît (li. išlaikýti "aushalten; unterhalten" ),

1) "izmitināt" PlKur. (mit ); aufbewahren (mit ài 2) Kaltenbr.: i. gaļu da vasarai;

2) kas var dūmu zagli i. Für. I "wer kann sich vor einem Hausdieb in acht nehmen?"
Refl. -tiês (s. I, 760): mežsargs izlaicīdamies (= izvairīdamies) atteica Pas. II, 360 (aus Leegen).

Avots: EH I, 461


izlēlot

izlē̦luôt, zärtlich schaukeln, wiegen, liebevoll erziehen: izšūpuojuse, izlē̦luojuse, duod tautām niecināt BW.;7250, 10.

Avots: ME I, 763



izļerkstēt

izļer̂kstêt 2 , ausplappern, ausplaudern: tiklīdz dabū kuo zināt, tūlīt izļerkst citiem Ahs. Refl. - tiês, izļer̂kš(ķ)êtiês Lis., P. S., izļe̦r̃gâtiês P. S., izļe̦r̃gâtiês P. S., sich ausschwatzen, ausplappern: nevar vien izļerkšēties MWM. VII, 808.

Avots: ME I, 767


izlolot

izluoluôt, tr.,

1) zärtlich schaukeln, wiegen, liebevoll erziehen:
izluoluojuse, izauklējuse, duod tautām niecināt BW. 17250;

2) hegen:
sirdī izluoluotas cerības Vēr. II, 603.

Avots: ME I, 767


izlutēt

izlutêt, = izlutināt: izlutē̦tiem bē̦rniem kuo nuoradināt ir sūrs darbs; verwöhnte Kinder sind übel zurechtzubringen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verwöhnen").

Avots: EH I, 464


izmīlēt

izmĩlêt (li. išmylė´ti ),

1): ka tik ātri izmīlēji Tdz. 40896; ‡

2) eine Zeitlang, zur Genüge lieben
(?): kuo mēs nabaga cilvē̦ki savus bē̦rnus varam izaudzināt un i.? Dünsb. Latv. Av. 1855, pielik. № 46, S. 3; ‡

3) (beschlafend) zur Genüge karessieren:
meita gribēja, lai es tuo izmīlu Anekd. IV, 129. izpērt par meitu izmīlēšanu 295.

Avots: EH I, 467


izmurdzīt

izmurdzît, knautschend (rüttelnd) aufwecken N.-Peb.: i. kuo nuo miega; oberflächlich auswaschen Smilten: i. veļu; knautschend abquälen Lemsal: kaķis peli izmurdzījis; durch erfolglose Arbeiten abquälen (mit ur̃ ) C. Refl. -tiês Lemb., zur Genüge knautschend (rüttelnd) wecken: gan izmùrdzījuos 2 viņam apkārt, bet nevarēju uzmuodināt Saikava.

Avots: EH I, 467, 468


izplenderēt

izpleñderêt, tr., vertun, verprassen: kad ieduotais izple̦nde̦rē̦ts, tad nabagi žē̦luojas, ka jāmirstuot badā MWM. III, 103, Kand. Refl. - tiês ["sinlos zur Genüge die Zeit vergeuden" Domopol]: vai vakar visu nakti diezgan neizplenderējās MWM. VII, 506; ["izdzīvuoties, iedzīvi izautināt, nejēdzīgi iztērēties, izdzerties, izākstīties" Bers., Roop, Golg., Marzenhof u. a.; "bez darba vazāties, izklaiņuoties, ļurbuoties" Stenden; in Weinsch. dafür izpļenderêtiês].

Avots: ME I, 782



izpūdēt

izpũdêt, izpũdinât, tr., ausfaulen lassen, faulen machen: zemi vajag labi izpūdināt. lapas tur izpūdēs pļavu pa˙visam RSk. I, 82. sniegs izpūdējis labību.

Avots: ME I, 787


izpūlēt

izpũlêt, tr., mit mühe erlangen, erringen: viņš izpūlēja sev daudz labumu Mar. RKr. XV, 116. tas viss man jāizpūlē tā palaidnieka dēļ Liev. Refl. - tiês, sich abmühen, sich alle erdenkliche Mühe geben: tâ viņa daž˙dažādi izpūlējās, gribē̦dama meitu zemē nuovilināt Etn. III, 79. daudzi izpūlējās un izmeklējās LP. VII, 1183.

Avots: ME I, 787



izripāt

[izripât Dunika, izripuôt, izripinât, tr., hinaus -, herausrollen: izripināt mucu vai riteni nuo palieveņa C. Refl. - tiês, zur Genüge rollen: viņš izripinājās ar naudas gabalu Jürg. In Warkh. dafür izripinêtiês.]

Avots: ME I, 792


izrotāt

izruotât, tr.,

1) ausschmücken, verzieren:
brāļu laiva izruotāta dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10. izauklējuse, izruotājuse, duod tautām niecināt BW. 17250, 9. sienmaļi, kur sēdēja jaunais pāris, bija izruotāti baltiem palagiem RKr. VI, 110;

2) ["zur genüge und nach Belieben weiden"]: guovis aiz vārtiem izmausies un pa druvu izruotās Janš. Refl. - tiês,

1) sich ausputzen, schmücken:
vārna lūguse nuo citiem putniem spalvas, ar kuo izruotāties Etn. II, 80;

2) sich satt spielen (von Kindern)
Misshof n. U. Subst. izruotãjums, der Schmuck, das Ornament: dažādu izruotājumu paraugi Etn. III, 118.

Kļūdu labojums:
dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10 = vanadziņa nadziņiem BW. 30973, 10 var.

Avots: ME I, 794


izrunāt

izrunât, tr.,

1) aussprechen, sich unterreden, sprechen:
lai man ļauj šuo naksniņu ar māmiņu izrunāt BW. 26434 (gew. izrunāties). kuo pa muti izrunā, tuo pa nāsīm lai saraun. labu vien jau nevar izrunāt;

2) ausklatschen, aussprengen, ein Gerücht verbreiten:
dievs zin, vai tas tiesa, kuo tie ļaudis izrunāja BW. 15830, 1. man ļautiņi izrunāja nezināmu valuodiņu BW. 8675;

3) izrunāt pa prātam, nach dem Sinn reden:
viņš pūlējās sievai izrunāt pa prātam Saul.;

4) aussprechen, prononcieren:
vajaga bē̦rnus pieradināt izrunāt ik˙vienu vārdu;

5) jem. etw. ausreden:
e̦smu pa˙pilnam nuomuodā, tuo neizrunās man neviens J. St. bet Līzi jūs man neizrunāsit nuo prāta Blaum.;

6) erbitten, sich ausbedingen:
izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. kamē̦r tē̦vam atvēli būšu izrunājis tevi par sievu apņemt V, 210;

7) ausreden, das Thema erschöpfen:
mīļi vārdi izrunāti BW. 11794; 9508; 15458, 3. kas var dziesmas izdziedāt, kas valuodas izrunāt? 38. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, sein Herz ausschütten, in jem. dringen:
aiziešu pie labdaŗa izrunāties LP. VI, 6. gan tē̦vs izrunājas viņai apkārt LP. III, 69. tē̦vs izrunājās ar labu, bet dē̦ls ne un ne IV, 41. izrunājies vienam, uotram - ne˙viens (neiet uz pekli) VII, 1185. tā izrunājās šâ, uotrs tâ;

3) bis zu Ende reden, sprechen:
vai nu esi izrunājies?

Avots: ME I, 793


izsacīt

izsacît [li. išsakýti], tr., aussprechen, aussagen, bekennen: atklāti savas duomas, savu atzinību, neuzticību. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ viņš pats jau dažiem izsacījies;

2) sich erklären:
viņš izsakās nevainīgs e̦sam od. par nevainīgu;

3) sich ausdrücken:
es tâ labi nevaru izsacīties. Subst. izsacĩjums, die Aussage: pie tā izsacījuma viņš palika LP. VI, 253;

4) sich leicht sagen lassen, sich von selbst heraussagen:
mātei Juŗa vārds tik viegli un apaļi izsacījās, itin kâ sen viņa būtu raduse šuo vārdu daudzināt Seibolt.

Avots: ME I, 794


izsaldēt

izsalˆdêt, tr., er -, ausfrieren lassen: pīlādzes savāc un iesaldē̦tas ziemā ē̦d Konv. 2 3174. kāpēc krāsns nav kurināta; vai gribat mūs izsaldēt?

Avots: ME I, 794


izšķilas

izšķilas, [izšķiļas L.],

1) nachgebliebene Eierschalen od. Hüllen von daraus hervorgegangenen Vögeln, Insekten usw.
U.: izšķilas - kaut kāds izluobījums jeb čaumalas; piem., pelem izē̦d miežiem, auzām vai citiem graudiem kuoduolu, ka paliek tik sē̦nalas; šīs sē̦nalas sauc par izšķilām Druw. n. A. XV, 165;

2) abgeteiltes Gut, Land (zwischen Vater und Sohn):
izšķilas līdzināt, sich bei Lebzeiten mit seinen Kindern abfinden. [Erbportion der Kinder aus dem väterlichen Vermögen U.]

Avots: ME I, 811



izšļaukāt

izšļaũkât Seyershof "pagarināt stiepjuot"; i. kniedi, eine Niete schmiedend verlängern.

Avots: EH I, 486


izslimot

izslimuôt, izslìmt, intr., eine Krankheit durchmachen, krank zu sein aufhören, genesen: šuo slimību izslimuoja latvju jaunie marksisma sludinātāji Duomas II, 44. viņa bij atkal izslimuojusi Latv.

Avots: ME I, 800


izspalot

I izspaluôt N.-Peb., Perfektivform zu spaluôt 2: izspaluo labi neizdedzināti kārniņi uz jumta un aukstumā un slapjumā arī ķieģeļi.

Avots: EH I, 481


izspriedelēties

izspriêdelêtiês, zur Genüge klug reden, kritteln: kad kungi kādu brīdi bij izspriedelējušies, tad tika aicināti vietnieki Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 803


izstrādāt

izstràdât, tr.,

1) aus -, bearbeiten, verfertigen:
ve̦se̦lu zinātni par skaņām Antrop. III, 18; plānu. rutki mīl dziļi izstrādātu, pasmagu zemi Konv. 2 3520;

2) bearbeiten, betrügen:
gan es šuo muļķīguo zē̦nu izstrādāšu Pur. Refl. - tiês, längere Zeit rüstig arbeiten: pie ķēniņa tu varēsi izstrādāties un izēsties LP. VI, 544. tâ izstrādājies kâ lūks Etn. IV, 78. Subst. izstràdãjums, das Verfertigte, Produkt, Erzeugnis, die Bearbeitung: drēbes vai metalu Vēr. II, 247. ādas izstrādājumi Konv. 2 445. izstràdâtãjs, der Verfertiger, Bearbeiter: metalu izstrādātājs Konv. 2 408.

Kļūdu labojums:
Konv. 2 444 = Konv. 2 445

Avots: ME I, 806


izstudēt

izstudêt, tr., ausstudieren: dabas zinātnes.

Avots: ME I, 807


izšuve

[izšuve N. - Bartau], izšuvums, die Stickerei: kre̦kla uzkrūts bija izraibināta spilgtiem izšuvumiem A. XIII, 799.

Avots: ME I, 814


izsveilēt

izsvèilêt 2

1) [stark ausheizen Hirschenhof]: cepli izsveilēju [heizte aus?]
BW., II piel., No 973;

[2) "ātri izdedzināt, izsvilināt" Bers.; Fehteln: vai jau visu sausuo malku izsveilējis? Fest.;

3) "izkarsēt" Heidenfeld. Refl. - tiês, sich gründlich durchwärmen:
cilvē̦ks izsveilējas karstā saulē vai pie pilnas uguns Heidenfeld.]

Avots: ME I, 808


izteika

izteĩka ,* gew. iztèiksme *,

1) der Ausdruck, die Ausdrucksweise, die Aussage:
pastiprinātai dzīves sajūtai vajadzīgs arī pspēcinātas izteikas A. XI, 633. balss dabūja pareizuo izteiku Apsk. neatrazdams jūtām patiesas izteiksmes Egl. runāt tirdznieciskā izteiksmē MWM. X, 137. runāja me̦klē̦tā izteiksmē Apsk. viņa izteiksmes veids Vēr. I, 1322; auch vom Gesichtsausdruck: gan˙drīz nikna sejas izteiksme MWM. XI, 227;

2) die Äusserung, Erklärung:
Brandess atturas nuo savu uzskatu izteikas A. XIII, 143;

3) der Modus, die Aussageweise:

a) īstenības,

b) pavē̦lamā od. pavēles,

c) vajadzības,

d) atstāstāmā izteiksme,

a) der Indikativ,

b) Imperativ,

c) Debitiv,

d) der Konjunktiv od. modus relativus.

Avots: ME I, 816


iztilāt

iztilât, [Karkel], iztilināt [Talsen, Ronneb.], tr., zum Bleichen ausbreiten, ausbleichen: linus Etn. III, 72; [labi iztilinātas dzijas; iztilināts aude̦kls Wolm.]

Avots: ME I, 818


iztraucēt

iztraucêt, iztraucinât, [iztraukt Wid.], tr., aufscheuchen, aufregen, erschüttern: šis nuotikums bij abus laimīguos iztraucējis Kaudz. M. šī ziņa iztraucēja jaunus ļaudis JK. V, 27. rītā mani iztraucē nuo miega Vēr. I, 1157. kad mana sirds iztraucināta (iztrūcināta), tad tu zini manu ceļu Psaml 142, 4.

Avots: ME I, 820



iztutulēt

iztutulêt,

1) (weich, vorsichtig) loswickein, herauswickein
Bers.;

2) "lutināt" Bers.

Avots: EH I, 491


izvadu

izvadu, Adv., langsam, gemütlich: izvadu strādāt. Jānis, apce̦rē̦dams, ka šuogad darbt būs izvadu padarāmi, jutās apmierināts ar savu dzīvi Balss.

Avots: ME I, 823


izvalcīt

izvalcît, stückweise, einzeln herausziehen: [suns izvalcījis nuo trauka gaļu Mar.] izvalceju linu sauju pa vienai šķiedriņai BW. 27137, 1 [aus Schwanb.; izvàlcît 2 "(auklas) izstaipīt (veļas izkāršanai)";"(mantas) izne̦sāt, izvalkāt";"(linus) izvilkt vijuot jeb vērpjuot" Mar.; "(linus) kulstuot jeb sukājuot izstaipīt, izlīdzināt" Bers.; "šai kuodeļā izvalcīju visus izsukātuos linus" Fest.; "izstaipīt": māte izvàlcīja 2 aude̦klus dārzā balināšanai Mar.; hin und her wenden, umstellen, izgruozīt: izvalcīt krāsnī maizi Tadaiken, Lis. Vgl. auch izvalcêt].

Avots: ME I, 824


izvanskāt

izvanskât,

1) = izvanckât2 Wessen;

2) durcheinanderwerfen
Gramsden, (mit -ât ) Bērzgale, Kacēni, Lixna, Welonen: mazā izvanskāja pa ustabu visas lupatas; "izmē̦tāt, izpurināt" Heidenfeld: i. sienu nuo gabanām;

3) = izvanckât

3) N.-Peb. (auf eine flüssige Speise bezogen);

4) herausziehen, -fischen
Jasmuiža;

5) "izdauzīt, izsist, piekaut" (mit àn 2 ) Heidenfeld, Mar.: i. visu kruogu (= kruogus ļaudis); "izkult" Heidenfeld: i. linus;

6) ausplappern
Gramsden.

Avots: EH I, 493, 494


ja

I ja [Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Lautb., Nigr., Gr. - Essern], wenn, falls,

1) mit dem Part. Praes. auf - dams konstruiert: liec, Laimiņa, ja likdama (Var.: kuo likdama), liec man vienu lielu mūžu BW. duod, dieviņ, ja (Var.: kuo) duodams, duod ar guodu arājiņu BW. 9481. austi, gaismiņa, ja ausdama, lec, saulīte, ja lē̦kdama, tik˙pat mani sveša māte ir tumsā maldināja, magst du, Licht, anbrechen, magst du, Sonne, aufgehen, immerhin zwing mich die fremde Mutter auch in der Duekelheit zu mahlen
BW. 4692. duod māmiņa, ja duodama, vai atsaki sacīdama 14883, 1, 5 (Var. 4: duodiet, brāļi, ka duodami). duod māmiņa, ja duodama, kuo tik ilgi kavējies, Mutter, gib wenn du zu geben willens bist, wozu säumst du so lange? BW. 14884; 16474;

2) mit Formen des Verbum finitum,

a) im Nebensatz der Indikativ und im Hauptsatz der Indikativ od. Imperativ, wobei im Hauptsatz vielfach ta, tad steht: ja tu pūlējis, (tad) tev veiksies. ja gribi, tad eji;

b) in irrealen Bedingungssätzen der Gegenwart steht im Haupt - und Nebensatz der Konditionalis des Praes.: ja vista nekladzinātu, tad nezinātu, ka uolu dējusi. kâ pazītu mani jaunu, ja līksmīgi nedzīvuotu; irrealer Bedingungssatz der Vergangenheit: ja es būtu tuo zinājis, ta(d) nebūtu tâ darījis;

3) besondere Verbindungen des konditionalen ja: ja daudz, wenn viel, höchstens:
par šuo zirgu dabūsi, ja daudz, 20 rubļus; ja maz, ja ne vairāk, ja vairāk ne, wenn wenig, wenn nicht mehr, wenigstens: šinī laukā būs, ja maz, desmit ve̦zumu siena. viņa lūguse braucēju, lai aiztiekuot tuo, ja vairāk ne, ar pātagas kātu LP. III, 103. ja laban, wenn etwa (oder: wenn eben? ) Biel. L. Spr. II, 362. ja tikai, wenn nur, sofern nur: tu sasniegsi savu mērķi, ja tikai pūlēsies;

4) konhessiv - wenn auch, obschon
(selten im VL.): ja tie manis neredzēja, jele manis pieminēja. Wohl der alte neutrale nom. - acc. sing. des Relativpronomens i̯o -, [vgl. yad "wenn" und Le. Gr. 825].

Avots: ME II, 94


jašu

jašu,

1) vielleicht, etwa:
vai tas jašu neir citam nuozagts? Tob. 2, 13. [izglābies kalnā, ka tu jašu buojā neeji Glück I Mos. 19, 17.] tu jašu maizes prasies, bet maizes vietā rasies tev izsalkums un bads GL. jašu citas teikas arī tādas būs? Lautb.;

2) wenn, wenn auch:
jašu tu cilvē̦ks ar sviedriem strādā, tuomē̦r gada galā ne˙kā neatlicini Gaw. [jašu tur trūks pieci nuo tiem piecdesmits taisniem, būtu tu šuo piecu dēļ visu pilsātu samaitājis? Glück I Mos. 18, 28.] jašu tā nebūtu, viņi vai rautu pat debešu polus ietracināti sev līdzi Sil., A. XV, 1, 408. [jašu (wenn) tu atnāktu, mēs ietu kuopā Bauske.] Aus ja und šu.

Avots: ME II, 96


jaujš

jaujš,

1) steil, jäh:
jaujš kalns Bers. viņa redzēja klinti, kas jauji pacēlās pār ūdeni A. XII, 569;

2) jäh, sehr schnell, plötzlich, heftig:
jauji kustē̦damies viņš nuolieca galvu uz zemi A. XII, 654. tuop jauji un piepēži muodināts augšā A. XII, 41. jaujas rūpes viņu sagrāba A. XII, 421. tas zirgs ļuoti jaujš Bers. - Vielleicht - mit dem Suffix des sinnverwandten kraujš und straujš - zu r. юръ "Strudel", юри́ть "eilen", юлá "beweglicher Mensch", poln. jurzyc' się "zornig werden" u. a. bei Berneker Wrtb. 461.]

Avots: ME II, 97, 98


jaunlatvietis

jaûnlatviẽtis ,* der Junglette (eine von den Deutschen aufgebrache Benennung für die gebildeten Letten, welche ihre Nationalität nicht aufgaben): jaunlatvieši - latviešu tautiskās pamuošanās laikā vācu daudzinātie ruosīgākie latvieši Konv. 2

Avots: ME II, 100, 101


jaunot

jaûnuôt, = jaunināt; das Part. jaûnuôts, neu, erneuert, verjüngt: jaunuots spē̦ks MWM. VI, 538. jaunuotas strūklas tur jaunuotuo dziesmu skaistajai līgavai - zemei teic Akur. tik zaļuoksnēji spirgts nuo skata, tīri kâ jaunuots U. b. 110, 54. [Refl. - tiês, sich verjüngen Wid.]; s. auch jaûnêtiês.

Avots: ME II, 103


jaunuzplēsts

jaûnuzplê̦sts, neugerodet: jaunuzplē̦stās zemes bija nuoplicinātas Konv. 2 2231.

Avots: ME II, 103


jēlcepa

jē̦lce̦pa,

[1) nicht gehörig ausgebacken Brot:
šuoreiz izde̦vusies jê̦lce̦pa Wenden, AP., Sermus, Fockenhof. krāsns bija vāji kurināta, tâ ka maize paliek jê̦lce̦pā Jürg.];

2) als Schimpfwort
["gļēvs, neizturīgs cilvē̦ks" Grünh.]: jūs leiši e̦sat man tuomē̦r lieli jē̦lce̦pas Degl. Rīga. I, 35.

Avots: ME II, 112


jēlkula

jê̦lkula, Langstroh: pirmuoreiz pieguļā jājuot zirgiem purnus apsvēpināja ar ugunskura apdedzinātu jē̦lkulas šķipsnu Etn. II, 102.

Avots: ME II, 112


jendzis

[II jeñdzis "?": putra bieza kâ jendzis: var kumeļus pa virsu dancināt Wizenhof.]

Avots: ME II, 110


jūgs

jûgs,

1): bizuo, vērsenīti! j. tev ragus savaldīs BW. 12703. tas nuoņēma manu jūgu, manu darba nedēļiņu BW. piel.2 22328, 1;

2)

a): j. ir tās klūgas (drātis), kas satur plenici pie plenices Saikava; ‡

c) "kuoks, kas piestiprināts krustim pari dīstelei un pie kura jūdz klāt zirgus" Popen;

3): trīs jūgi labu braucamu zirgu Janš. Mežv. ļ. II, 346; ‡

4) = pajûgs 1 Frauenb.: apkabināt siênu ar zirgu jūgiem Dunika; ‡

5) = pajûgs 2: le̦pnais j. aizdrāzās Janš. Bandavā I, 254.

Avots: EH I, 568, 569


jumala

jumala, auch jumalĩte, jumanīte, jumaliene,

1) die Doppelfrucht
Selg.: ai, jumala, jumaliņa (Var.: ak tu linu jumaliņa; auch jumiķīti), kur pa ziemu glabājies? klētiņā, aizdurvē, jaunu meitu pūriņā. rieksta jumala Dond.;

2) von einem korpulenten Mädchen, auch von einer fetten Kuh gebraucht:
meita kâ jumala Frauenburg;

3) [infl. jumoła Zb. XV, 231], im VL. personifiziert als die Frau des jumis, die Kornmutter:
jumītis [dafür juma Zb. XV, 250] sauca jumaliņa, kalniņā stāvē̦dams BW. 28535. jumītis veda jumaliņu rudzu ziedā vizinātu 28536. jumītis kūla jumalīti (Var.: jumaliņu, jumanīti), aiz matiem turē̦dams 28533;

4) in der Rätselsprache:
jumaliņa te̦k pa ceļu, izkrīt ze̦lta atslēdziņa RKr. VII, 714; 1232;

5) jumala, jumaliene, jumalniece als Refrain bei einem Spiele:
jumala, jumala, augstu krē̦slu pasē̦dusi Kav.

Avots: ME II, 117


kaba

kaba, kabe (li. kabė˜ "Haken"), kabis [li. kabỹs "крючек у застежки"]

1) die Sparre mit einem Abstumpf od. Wurzelende beim Lubbendach
Biel. H. 26, [Dond., Ugalen];

2) ein krummer, schlittensohlenartig gewachsener Baum
Saticken; [kabe Wilzen], eine natürliche, nicht durch Menschenhand hergestellte Schlittensohle [Bielenstein Holzb. 555]; kabe - neizstrādāta ragu sliece Grünh., Siuxt, N. - Sessau;

3) ein Hölzchen zum Befestigen der Bank in den Bööten:
laivas vidū atruodas buŗu suols, piestiprināts ar divām kabītēm pie katras laivas malas Etn. II, 107; n. U. die gebogenen Balken, welche Bööten die Haltung geben;

4) kabe U., [Degunen], ein Watenetz:
par kabi sauc nelielu tīklu, kuŗam spārnu malās atruodas kabes, t. i. sliecei līdzīgi kuoki Kand., Saticken [s. Bielenstein Holzb. 669];

5) kabe, Frosch als Köder
Aps. [Nebst kabinât Zu li. kabė´ti "hangen", kebẽklis "Haken", apr. kabīuns "gehangen", und vielleicht r. кóбень "ein sich krümmender Mensch", кобéнить "krūmmen"; vgl. Berneker Wrtb. I, 535, Trautmann Wrtb. 112, Solmsen Beitr. 205, Fick Wrtb. III 4 , 71, Bugge BB. III, 103 unld Petersson Heterokl. 77 ff.]

Avots: ME II, 129


kabe

kabe,

1): "grimbulis I" zu ersetzen durch "grimbulis 1"; "zvejas rīki" Blieden;

2) (s. kaba

1): auch Iw., Kabillen; klēts pažuobelē aiz kabes gala aizbāztuo vāli Janš. Bandavā I, 118. nuo kūtsaugšas, kur, pie kabes saiklī pakabināts, karajās maizes kukulis Mežv. ļ. I, 12.

Avots: EH I, 572


kabelēties

kabelêties, sich abgeben: dē̦ls bija sācis kabelēties ar zirgu mainīšanu Apsk. [Wohl zu kabināt.]

Avots: ME II, 129


kablis

kablis (li. kablỹs, Misthaken),

1) ein Haken, [eine Heftel
U.]; kāsis, priekšme̦ts ar nuoliektu galu, ar kuŗu var aizkabināt Illuxt n. A. XV, 2, 236;

2) = kaba 4, Frauenb., Wolm., Salis;

3) ein Schmähwort für einen langen Menschen
Ruhental.

Avots: ME II, 130


kacēt

kacêt, s. kacerêt. [Nebst kacināties und kakt zu li. kàkti "reichen, gelangen", apr. kackint "greifen", kackinnais "reiche" und vielleicht mit Ablaut zu bulg. zakácъ "fasse, berühre, necke", sloven. káčiti "reizen, necken."]

Avots: ME II, 130


kad

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131


kāds

kâds, ein substantivisches und adjektivisches Pronomen,

1) in direkten und indirekten Fragesätzen - was für (ein), welcher: kādu tad mūsu dievam nav? kuŗas zemes, kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa BW. 21262, 3. kāda diena šuodien? [kāds tev zirgs? was für ein Pferd hast du?]

2) relativ, als Pendant zu tāds: kāds - tāds, wie beschaffen - so beschaffen, wie - so:
kāds kruķītis, kāds kātiņš. kāda vārna pē̦rta, tāda nepē̦rta. [kāds kungs, tāds kalps.] es tev nuopirku tādu zirgu, kādu tu vēlējies;

3) als Indefinitum,

a) jemand, irgend ein:
vai te kāds bijis. kas bij kāda netiklīte, raudādama saraudāju BW. 665. kuo divi kādi sauc par jaunu, tuo trešais sauc par ve̦cu RKr. VIII, 25. kas jau kāds neguodīgs, drīz sēdēja kaktiņā BW. 1245;

b) irgendwie beschaffen, wie auch beschaffen:
lai vārds kāds, kad tik vārda nesējs. lai man bija kāda dziesma, tā man kaunu nedarīja BW. 210. lai tie pūta kādi vēji, visi pūta sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka kuoks, vēji viņu purināja, kāds nebija bārenītis, ļaudis viņu aprunāja 4794. Die Unbestimmtheit der Beschaffenheit wird vielfach ausdrücklich noch bezeichnet durch kaut, ne˙būt od. kāds nekāds: dzē̦rājam mieži auga kaut kādā zemītē BW. 19586. lai tas izstāsta man kādu ne˙būt gadījumu Apsk. gadījās dzidrs ezeriņš ar kādiem nekādiem (alleirlei) kukainīšiem LP. V, 280. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus III, 63. Im Zusammenhange des Satzes erhält kāds zuweilen die Bedeutung des Löblichen, z. B.: priekšā ēdieni un dzērieni vai kādi, waren verschiedene herrliche Speisen und Getränke LP. VII. 1198; zuweilen die Bedeutung des Tadelnswerten, z. B.: ja būs kāda (Var.: slikta, ja būs kāda, kaut nekāda, ja būs tāda, ne kaut kāda) dzīvuošana, lai sapuva dziesmas) nātrienā BW. 206. Das indefinite kāds dient bei Quantitätsbestimmungen zur Angabe einer annähernden Quantität: būs tur kādas trīs pūravietas, da werden angefähr 3 Lofstellen sein. kādi pieci gadi jau pagājuši, gegen 5 Jahre sind bereits verflossen. vīrs nuodzēris kādus deviņus stuopus brandvīna LP. VI, 437. Ohne jegliche Angabe der Qualität bedeutet kādi "einige": mēs jau te vēl kāds dienas paliksim, wir werden hier noch einige Tage bleiben. [Dazu ein Adv. kâdi, wie, auf welche Weise: kādi tu dabūji zināt? Ruj. kaut jel kâdiņī (irgendwie) varē̦tu viņam palīdzēt! Lis.]

Avots: ME II, 186


kaile

I kaĩle, ein 120 Faden langer Strick zum Ziehen des grossen Zugnetzes: kam pietrūka zveju virves, tas tur kailes darināja; simtu gadu tās kailītes nuo liepiņas darinātas BW. 30918 Dubbeln; ein dem Flossholz vorgezogenes Tau Annenburg. [Zu ceinis, li. káinioti "plątać"?]

Avots: ME II, 133


kaiteklis

II kaĩteklis,

1) [C., Ruj.], jemand, der schadet (von Menschen und Tieren):
šuos kaitekļus (schädliche Insekten) var iznīcināt Konv. 2 2176;

2) wer ärgert
[Dond.]: viņa pārvarēja visu kaitekļu apsmieklus Dünsb. vecīt, tu tāds kaiteklis vien esi Laps.;

[3) etwas, womit man ärgert
Ruj.]

Avots: ME II, 136


kaitēt

[II kàitêt 2 , - ẽju, spielen, tändeln: bē̦rni kaitē; puiši ar meitām kaitē Infl.] Refl. - tiês C., spielen, charmieren, necken, tändeln: kad es biju jauna meita, es ar dažu kaitējuos BW. 9979. saulītē sē̦dē̦dams, ar puķīti kaitējuos 11423. uz ielām kaitējas bē̦rnu bari MWM. VIII, 117. Vgl. kaitinātiês.

Avots: ME II, 136


kaitīgums

kaĩtîgums, das Schädliche, die Schädlichkeit: materiālisma kaitīgumu atzīst pat viņa sludinātāji SDP. VIII, 13.

Avots: ME II, 136


kāja

kãja: acc. plur. kājeņus BW. 1082, 2,

1): apmeta vieglu kāju (begann flink zu gehen
Lubn., Prl.) un aiztecēja uz nāburga celiņu Pas. Xl, 345. juo (= viņu) mazais kājām stāv (kann stehen) Auleja. zirgu pastatā kājām (man richtet das Pferd auf die Beine), a jis vēl krīt pie zemes Auleja. kad kūlis sasiets, tad viņu uzceļ kā-jās Linden in Kurl. voi vēl kājā? ist er noch auf? schläft er noch nicht? Diet. tu jau esi kājā? bist du schon aufgestanden? Frauenb. (fig.) tam rakstam ir k. un pē̦da, das Schriftstück hat Hand und Fuss Dobl. n. BielU.

"e)" ME. II, 188a, Z. 6 von oben zu ersetzen durch

"2)";

2): kuoku nuo kājas zāģē divatā AP. malka nuo kājas, Holz vom Stamme
Gr.-Sess. zemes k. - auch Ramkau. kājas laist, Wurzel treiben Gr.-Sess. n. P. Allunan. kad iesals tik tālu izaudzis, ka jāliek kaltēt, tad berzē iesala kājas (Wurzeln) nuô AP. kārniņa k. (die Nase des Dachziegels) tiek aizstiprināta aiz latas AP. durvis kājās (sperrweit offen) Celm. duru k. Siuxt, eine Stange zwischen der Tür und dem Türpfosten. vārtu k. Siuxt, eine Stange zwischen der Pforte (dem Tor) und dem Zaun. kāju durvis Frauenb., eine altmodische Tür mit einer kāja, ohne eine Angel (vgl. dazu Augstkalns FBR. XIV, 119). tīkla kājas Nogallen "tīkla piesaistījums (pieaudums) pie virves". kàjiņa 2 Saussen, die Kurbel am Spinnrad. kãja Orellen, die Wurzel einer Warze oder eines Geschwürs; nīšu kājās ("ierīce nīšu pakāršanai stellēs") kaŗ nītis Frauenb.;

4): vārnu k. Liepna, Ramkau, comarum palustre;

6): "ein Art"
ME. II, 188b durch "eine Art" zu ersetzen;

8): anscheinend dieselbe Kohlkrankheit wird auch
kuiļa k. Kalz. n. Fil. mat. 28, kuiļa kājas (PV.1, gaiļa kājas oder liekās kājas (AP.) genannt: kāpuosti apme̦tas ar liekam kājām AP. kāpuostiem ir gaiļa kājas ebenda.

Avots: EH I, 598


kāja

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188


kājapakša

kãjapakša od. kãju apakša,

1) die Fussohle:
vaibstās, kâ tad tam kājapakšas kutinātu n. A. XX, 865;

2) pa kājapakšu, zwischen die Beine:
nelieni zirgam pa kājapakšu.

Avots: ME II, 188


kaldina't

I kal˜dinât,

3): strauti kaldināti le̦dū Janš. Dzimtene V, 347; ‡

4) "in Eisen gefangen halten"
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fangen").

Avots: EH I, 577


kālis

I kàlis, Schnittkohl, Kohlrübe (brassica napus rapifera); baltais kālis, weisse Kohlrübe (br. alba), dze̦lte̦nais k., gelbe od. schwedische Kohlrübe (br. flava) RKr. II, 68; kāļus vilkt, die Kohlrüben aus der Erde ziehen, ein- heimsen; kāļus derināt, die Kohlrüben von den Blättern befreien Paul. [Aus d. Kohl kan zwar li. kõlis stammen, aber le. kàlis und estn. kāl' setzen eine skandinavische (vgl. schwed. kål) oder mnd. Form mit ā oder åˉ (statt ō) voraus; über mnd. westfäl. ā aus ō s. A. Lasch Mnd. Gramm § 87.]

Avots: ME II, 190, 191


kaļķis

kaļ˜ķis,

1) der Kalk:
lielskungs nuobijies kâ kaļķis Aps. dzīvais kaļķis, lebendiger Ätzkalk. Gew. der Pl. kaļķi (kaļķes Spr.): kaļķus dedzināt, Kalk brennen: kaļķu ceplis, der Kalkofen; nedzē̦sti kaļķi, ungelöschter Kalk;

2) eine Kalkpfeife,
so namentlich in der Deminnutivform kaļ˜ķĩtis: vienam cigārs uotram kaļķis JR. VII, 37. kaļķītis - auch eine kleine Pfeife überhaupt: pārduot kuoka kaļķīti Degl. [Nebst li. kálkis] zunächst aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 147


kalksnis

kàlksnis, ‡

2) ein Ausgehungerter
(mit alˆ ) Warkl.;

3) wer quient (vergeblich wartet)
Bērzgale;

4) ein ungebetener Gast
("kas kādā guodā atnāk neaicināts un, pie galda nesaukts, gaida jeb kalksnē, vai kuo neatmetīs") Bērzgale, Welonen.

Avots: EH I, 578


kalnnieks

kalˆnnieks, = katneniẽks: kalnniecītes, lejmecītes - visas vari bildināt Janš. Pag. pausm. 48.

Avots: EH I, 578


kalts

I kal˜ts: kaltam galu metināt BW. piel.2 1851, 1.

Avots: EH I, 579


kalva

II kal˜va [Bl.] (li. kalvà, acc. s. kal˜vą "eine kleine Anhöhe"),

1) eine Anhöhe, ein Hügel
Grob.: šis bij ieduomājies kalnus, kalvas ievelt gŗavās un visu apgabalu nuolīdzināt LP. VI, 517. par kalvām Ruojas jūŗmalē sauc kalnu rindas aiz kāpām - zemē iekšā. pie kalna uz vakariem pieslienas kāda pus˙uotra versti gaŗa kalva LP. VII, 94; ["eine Weide (ganība), wo nur Heidekraut wächst" Turlau];

2) eine kleine Insel
[Umaiten], Elv.: tai vietā, kur sieva gulējuse, viļņi atkāpušies, - izcē̦lusies kalva (saliņa) LP. V, 391. tur upes līkumā bijuse kalva (sala) un uz tās kalvas le̦pnas pils V, 264. me̦lni dze̦lzu vīri jūŗas kalvā sienu pļāva Tr. IV, 480; eine Halbinsel Preekuln;

3) Bai, Meerbusen [?]
L.; die Sandbank Perk. Zu kalns, celt.

Avots: ME II, 146


kama

I kama, kams, gew. Pl. kami [Ruj.], eine Volksspeise: kamus Maz - Salacā pagatavuo tâ: sabeŗ auzas, miežus, drusku rudzu, zirņu un pupu ve̦rduošā ūdenī, mazu laiciņu pasautē, tad izbeŗ izlaidus uz palagiem un izliek saulītē, lai apžūst. tad iebeŗ karsti nuokurinātā krāsnī, kur tuos maisa, kamē̦r tie vairs neapde̦g, aiztaisa tad krāsni paliek auksta; pēc izgrābj, iztīra, samaļ miltuos, kuŗus vēl izsijā. miltus iemaisa skābā pienā un tūliņ ē̦d bez raudzēšanas Etn. I, 20. Dies so bereitete Mehl heisst in Rujen kammilti und die Speise kamputra; kama milti, Hafermehl Manz. Wohl aus estn. kama "Hafermehl, Mehl von geröstetem Getreide".

Avots: ME II, 148


kamāt

[II kamât "spaidīt, kutināt, mīlinuot saveikt" Wessen. Vgl. kamuot. I.]

Avots: ME II, 149


kamzolis

kam̃zuõlis: auch AP., Dunika, (mit ) 2 Kal., kam̃zuõls AP., (mit 2 ) Salisb., auch Plur. kamzuoļi, kamzuoli; Demin. verächtl. kamzuolelis: sarkans kamzuols mugurā BW. 20428. guoda kamzuoliņš 2321, 6. ar ... ādas kamzuoliem 20481 var. bez ce̦pures, bez kamzuoļu 14911, 4 var. uzšūdinātu kamzuoleli Janš. Bandavā II, 353.

Avots: EH I, 583


kāpa

I kãpa, [kâpa Kr.], kãpe,

1) ein langer, bergiger Strich, die Düne:
balta zied ābelīte jūŗas kāpas maliņā BW. 30706, 1. es gulēju saldu miegu jūŗas kāpes maliņā BW. 30737;

2) kãpa, kãpe, ein zusammengewehter Schneehaufe: vē̦tra saputinājusi ve̦se̦lu kāpu (skaidru, sniega) Gaweesen; die Schneehöhen auf der tiefgrukftig ausgefahrenen Landstrasse;

3) kãpa, kāpe Erlaa n. U., eine Gruft, eine Grube auf der Schlittenbahn, eine Schneegruft -
sniega ieduobums ceļā AP.: kāpas nuolīdzināt. kâ rāva zirgs ve̦zumu nuo kāpas, tâ luoks pušu Bers., Serb., Adsel;

4) eine Masse, Menge:
es nuobeidzu savu baļķu kāpu A. XVI, 613;

[5) ein Abhang, ein steiles Ufer
U. Nebst li. kõpos "Dünen", kopa "множество, толпа" (wohl (nach Būga LM. IV, 439 f. und KZ. LI, 120) zu li. kõpti "zusammenscharren, häufen," kaps "Grabhügel" (s. dies), slav. kopá "Haufen" u. a.]

Avots: ME II, 191


kaplēt

kaplêt, - êju [Sessau], kaplît, - ĩju [Serben, Treiden], kapļuôt, mit der Hacke die Erde um die Kartoffelstauden ziehen, hacken, locken, reinigen: kad kaplēšanu stipri nuovē̦luo, tad raža krīt Konv. 2 1645. burkānu gabala ravēšana - kaplīšana MWM. XI, 173. tikkuo kartupeļi sanākuši, tâ ka rindas izšķiŗamas, lauks jākapļuo, lai iznīcinātu nezāles un irdinātu zemi A. IV, 619.

Avots: ME II, 159




karme

kar̂me,

1) Händel, Vorwand, Grund zu Händeln:
strīdīgais meklē kaut kādas karmes (kur piekabināties, pieķerties), lai varē̦tu strīdu iesākt C., [Nötk.] kad jau grib meklēt, kur karmi neatradīs? AP., Druw., Lasd., Bers. n. A. XVI, 475. viņš meklē karmes uz ķildu Mat.;

2) Unannehmlichkeit, Malheur
Dobl.: tiem pieme̦tas kāda karme A. XVI, 366. Wenigstens in der Bed. 1 wohl zu aizkar̂t.

Avots: ME II, 162


karogs

karuõgs, C., PS., karuôgs 2 Kand.,

1) die Fahne, das Panier:
karuogu nest, nuolaist, vīcināt, raibināt, rakstīt;

2) das Fähnlein, die Kompagnie, Schar:
trīs karuogi puišu gāja BW. 25128, 4. trīs karuogi meitu gāja 275. ne˙vienā karuogā (Var.: pulciņā) nebij manas līgaviņas 279. [Aus ar. хоругвь "Kriegfahne".]

Avots: ME II, 165


kārpa

III kãrpa [Arrasch], Drosth. n. A. X, 1, 213, [kãrps Salis], = kàrba; [= ciba U., Bielenstein Holzb. 358; ein ovales hölzernes Kästchen U.; kãrpa" ganu ciba" Ruj.]: kārpa - nuo plāna dēlīša (uoša, bē̦rza vai apses) gare̦ni apaļā formā saliekts, neliels trauciņš ar ielaistu, kuoka tapiņām iestiprinātu dibe̦nu, ar tādu pašu uzmaucamu vāku. lietuo vis˙vairāk siļķu vai reņģe ielikšanai; cietākuos liek arī sviestu vai ce̦ptu gaļu Dond. n. A. IX, 505. Auch zur Aufbewahrung von Branntwein: vedējene savu līdzatve̦stuo kārpu ar brandavu nuoliek uz galda RKr. XVI, 101; 214. Hängt wohl irgendwie mit kā`rba zusammen.

Avots: ME II, 197


kārs

II kãrs, lüstern, gierig: Sprw. liels un gaŗš, slinks un kārs. kāram tur netiek griezts, kur viņš ar pirkstu rāda. vai, vai, Lībiņa, tavu kāru sirdi! BW. 19179. uz kārā zuoba od. uz kāruo zuobu, zur Befriedigung der Lüsternheit: še, še, krauklīt, kumuoss uz kāruo zuobu LP. Mit uz od. dem Infin., selten mit pēc od. dem blossen Gen. konstruiert: kārs uz gaļu LP. I, 184; kārs uz naudu A. XI, 154. gan bij ļuoti kārs dabūt zināt Dīcm. I, 17. jaunība ir mīlestības kāra A. XII, 19. Zu la. cārus "lieb, wert", [got. hōrs "Hurer"], air. caraim "liebe" [und letzten Endes auch zu kãmêt "hungern" (s. dies); vgl. Walde Wrtb. 2 136 u. a.].

Avots: ME II, 198


kāršelis

kãršelis NB., ein Fladen (rausis) zum Prüfen der Öfentemperatur: krāsns pārkurināta: k. sadedzis.

Avots: EH I, 604


kārta

kā`rta (li. kartà [acc. kar̃tą] "Lage, Schicht; reihe, Stand; Mal"),

1) eine Schicht, Lage, Reihe:
bij nuosnigusi krietna kārta sniega A. XII, 356. dažādās zemes kārtās atruodam dzīvnieku atliekas. cimdam kārtu nuoadīju BW. 24664. trim kārtām juostu juožu, uz kūtiņu te̦cē̦dama; audzē, dievs, man telītes trim, četrām kārtiņām 28959. kārtu kārtām, schichtweise: kārtu kārtām ruoņu gaļa, dīrātājs gauži raud (Rätsel: Zwiebel). kārtu lauzīt, den zweiten Pflug machen Lind. n. U. [gekürzt aus uotru kārtu lauzīt (zum zweiten mal brechen)?]. viņa, skapi atslē̦guse, ieraudzīja grāmatu vidus kārtā, im mittleren Fach Janš. gada kārta,

a) Jahresring im Baumstamme;

b) das ganze Jahr, der Jahrgang, die Jahresfrist:
labāk gāju pieci gadi laba vīra kalpuonēm nekâ vienu gadu kārtu netiklīša līgaviņa BW. 10100, 4. kruogā (kārtu (eine Reihe) nuodancuojuši, kāzenieki brauc uz mājām RKr. XVI, 111. kārta drēbju, ein zanger Anzug (Hosen, Weste, Beinkleider); guoda, svētdienas kārtu darināt, sich ein Festkleid machen. liela manta vīram jau gan nebija: viena kārta mugurā, uotra kņupītī Degl. vedekliņa man uzsedza vienu kārtu villainīšu BW. 25315, 4. [kārtas, Bootsplanken Bielenstein Holzb. 609]; kārtiņas Etn. II, 107 "laidu malas";

2) eine Schicht der menschlichen Gesellschaft, Stand, Stellung:
[lai ik˙viens turas pie savas kārtas U., ein jeder halte sich zu seines Gleichen.] kalpu, saimnieku, augstmaņu, ze̦ma, augsta kārta. daža daba mātes meita paliek meitu kārtiņā BW. 11700. tā nebija manas kārtas; tā bij le̦pna, tā bagāta Ltd. 2282. Juris nu bija liela puiša kārtā A. XX, 53. viņš augstu kārtu, er ist von hoher Geburt Neuberg. dzīves kārta, der Stand, Lebensstellung, Beruf; laulības k., der Ehestand. gulēt, gulēt, ve̦cā kārta, lai sēd jauni BW. 6945. vīriešu, sieviešu kārta, das männliche, weibliche Geschlecht;

3) die Reihe, die Ordnung in der Aufeinanderfolge:
nu kārta lācim plānā iet BW. 24194. pienāca mana kārta Vēr. II, 1155. pa kārtai, pēc kārtas, der Reihe nach: tad ņem visus pa kārtai apstrādāt LP. II, 71. vedēji apdziedāja meitas un puišus pēc kārtas BW. III, 1, 49. kārtās iet, der Reihe nach zur Arbeit gehen AP. augu, vārdu kārta *, Frucht -, Wortfolge. pirmā, uotrā, trešā kārta od. pirmkārt, uotrkārt, treškārt oder (veraltet) pirman, uotran, trešan kārtan, erstens, zweitens, drittens - zur Aneinanderreihung: tas bij liels dzē̦rājiņš, uotru kārtu netiklītis BW. 9746. kad nāksiet uotru kārtu (zum zweiten Mal; - Var.: uotru reizi), tad tecēs pie vārtiem 26267. savu kārtu, meiner -, deiner -, seinerseits: tagad panāksnieki savu kārtu sargā galdu RKr. XVI, 136. kārtā iet, zur Frohne eine Woche um die andere gehen: sieva gājusi ar uotru meitu uz muižu kārtā Etn. II, 160. kārtā stāvēt, dejuorieren: kārtā stāv kāds mūks Kaudz. M. kārtu kārtām, zu wiederholten Malen: biedri kārtu kārtām dzied Saul. Muozus un pravieši kārtu kārtām atkārtuo Plūd.;

4) die Art und Weise:
tādā, šādā kārtā, auf solche, auf folgende Weise. sacēlies uotrreiz vējš pa˙visam aukas kārtā LP. V, 410. darāmā un ciešamā kārta*, das Aktiv und Passiv. [Nebst li. kar̃tas und aksl. кратъ "Mal" wohl zu cìrst "hauen", wozzu wohl auch ai. sakṛt "einmal" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 576, Trautmann Wrtb. 130 f., Pedersen IF. V, 39 1 und KZ. XXXVI, 102, Fraenkel Griech. Nom. ag. I, 37.]

Avots: ME II, 200, 201


kārtība

kā`rtĩba, die Ordnung Mag. IV, 2, 120: viss nu būtu kārtībā LP. V, 268. nuodibināt, izpuostīt kārtību. dienas kārtība *, die Tagesordnung: jautājums stāv uz dienas kārtības (ein jetzt sehr gewöhnl. Germanismus), die Frage steht auf der Tagesordnung.

Avots: ME II, 202


katls

katls,

1) der Kessel:
se̦nuo latviešu katls bijis nuo vaŗa pagatavuots PS. Sprw.: vārds kâ katls, von einem Schwätzer. tev jau katls par lielu, von einer verschwenderischen Frau. ar katliņu klabināt, ein loses Maul haben U. katliņš un puodiņš, Hausrat U.;

2) * Talkessel
MWM. XI, 529. [Nebst li. kãtilas und apr. catils entweder direkt oder durch slav. kotьlъ vermittelt aus dem Germanischen (got. gen. pl. katilē).]

Avots: ME II, 171


katrs

katrs (li. katràs), katars LP. VI, 437,

1) als Interrogativpronomen - wer? welcher von zweien:
katra puķe tev labāki patīk, mazā vai lielā? AP. katrās mājās tu biji? Autz. So auch in abhängigen Fragen: iesim, lāci, pie kundziņa, katram auzas piederēs BW. 2290. viņi viens uotrā skatītamies nevarēja zināt, atrs lielākās izbailēs Kaudz. M.;

2) als Indefinitum - jeder von zweien:
ieva zied pret ieviņu, katra kalna galiņā BW. 151. Negiert - weder der (die) eine, noch der (die) andere von beiden: ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709. snauduļa māte, snauduļa meita, ne katra pūriņa nedarināja BW. 6800;

3) jeder (von vielen), jeglicher
(jetzt die gewöhnlichste Bedeutung): pašas kūmas duomājiet, kuo jūs katrs darīsiet BW. 1645. katrs od. katrs cilvē̦ks maldās. In dieser Bedeutung dient zur Verstärkung des katrs oft kuŗš, ik: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. tik gudrs laikam būs kuŗš katrs;

4) als Relativpronomen - welcher
bei Manz. und fetzt noch im Inflänt. BW. 8981: katra meita guoda gaida, tai Laimiņa kruoni pina BW. 6621. [Zu aksl. kotoryjь od. koteryjь "quis", ai. katara-ḥ, gr. πότερος got. ƕaƥar "welcher von beiden" u. a.; vgl. auch Le. Gr. 400.]

Avots: ME II, 172



kauls

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. 2 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. 2 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176


kaunīgs

kàunîgs,

1) schamhaft, verschämt, züchtig:
lai man pādīte kaunīga auga BW. 1554. muļķītis kaunīgi atteic LP. IV, 57;

2) blöde, schüchtern:
man kaunīga māmulīte, nedrīkst bildināt BW. 13815. kas kaunīgam kuo duos? kaunīgs latvietis, ein seine Nationalität verleugnender Lette Kronw. kaunīgas latvietes Aus.

Avots: ME II, 176


kauns

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

Avots: ME II, 176, 177


kauss

I kaûss 2 Demin. instr. s. kausīti BW. 19593 var.,

1): meta kāpuostuos cūkas kausu Siuxt. k. ir taisni pakaļā aiz ausīm Salis;

3): eine irdene Schüssel mit einem Henkel, die früher zum Schöpfen flüssiger Speisen benutzt wurde
Siuxt;

4): auch (ein Kochlöffel, Schöpflöffel)
AP., Ramkau, Seyershof, (Demin. kausiņš ) Wainsel n. FBR. XIV, 85, Liepna, Oknist, Schujen;

7): Demin. kausiņš,

a) "caurums dzirnu stīpā, kur iebāž milnu" Dunika;

b) "neliels kuociņš, kas nuostiprināts dzirnu ripas apakšējā daļā; uz tā balstās augšējā ripa" Warkl.; ‡

8) kausiņu pierē dabūt, einen Schlag (Hieb) vor die Stirn bekommen
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

9) strīdes k., ein unnützer Händelmacher
Diet. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 192.

Avots: EH I, 595


kāzas

kàzas, Pl. t., ganz ungew. der Sing. BW. 19469, 2; BW. piel. 794, 3, Demin. verächtl. kâželes 2 in Ahs., die Hochzeit: brašas, jautras, priecīgas, vare̦nas kāzas, herrliche, fröliche Hochzeit; divējas kāzas, die Doppelhochzeit; kāzās aicjināt, ielūgt, lūgt, zur H. einladen; kāzas od. kāzu guodības darināt, rīkuot, taisīt, ein Hochzeitsfest vorbereiten; kāzas izjaukt, eine Heirat, Hochzeit hintertreiben LP. III, 42. Sprw.: akmens veļas uz kāzām, kâ lai ne cilvē̦ks. tur būs dzīve kâ pa kāzām, da wird ein Leben in Herrlichkeit und Freuden sein LP. VI, 44; so auch dzīvuot kâ pa kāzām od. scherzhaft: kâ pa tē̦va kāzām Etn. II, 44. nu tad paēdu kâ pa nabaga vīra kāzām II, 45. istabas kāzas, die Hausweihe U. [Nebst li. kozos [bei Daukant)] aus liv. kåˉzgønd "Hochzeit"; [s. Thomsen Beröringer 257. Vielleicht ist kāza "Gatte" im Le. gebildet) abstrahiert].

Avots: ME II, 206


ķēku

ķē̦ku, dämmelnd, wie man mit den Kindern macht L. ķē̦ku - so singt man den Kindern voŗ wenn man sie auf den Füssen wippt. ķē̦ku lecināt, auf dem Fusse wippen; ķē̦ku lēkt, aud dem Fusse gewippt werden St.; Fastnacht laufen Doblen.

Avots: ME II, 373


ķemerēt

ķemerêt "meklēties; mit etwas beschäftigt sein" Warkl.; zwecklos und ohne Sachkenntnis geschäftig sein; verderben (tr.) Frauenb. (hier mit derselben Bed, auch die Reflexivform): kuo ķemerē(jies) gar pulksteni? Refl. -tiês Kaltenbr. "ilgi, neveiksmīgi ap sīku lietu knibināties".

Avots: EH I, 694


ķieģelis

ķiẽģelis, [ķiẽgalis Trik.], stiẽģelis, tiẽģelis, Demin. auch ķiẽģeltiņš, der Ziegel: es kundziņu dancināšu uz sarkana ķieģeltiņa BW. 31323. ķieģeļus cept, dedzināt. [ķiẽģelis vohl assimilatorisch aus tieģelis (s. dies.)]

Avots: ME II, 390


ķīpa

ķĩpa,

2): ein netzartiger Sack
auch Oknist; ein grosser Sack Frauenb.; ein Bettsack AP.; ein netzartiger Sack voll Heu, den man bei einer Fahrt im Wagen mitnimmt Orellen; gultas ķ. (maiss) Ramkau. braucamā ķ. ebenda; nuo (ratu) ķīpas nuolēcis P. W. Šis ar mani tiesāties? 1" sabāzis visus ķīpā un vedis ... slīcināt Pas. XV, 318.

Avots: EH I, 706


ķirķiņš

ķirķiņš, die Tändelei, Affäre, das Abenteuer: šejenietēm pa˙visam savāda ieraša tāduos mīlestības ķirķiņuos Etn. I, 34. Vgl. ķircināt.

Avots: ME II, 384


ķirķis

I ķirķis,

1) [ķir̂ķis 2 Dond., ķir̃ķis Selg.], = circenis, das Heimchen Kand.: pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīguo čirkstēšanu Duomas II, 5;

2) = ķirmis, ķirpis, ein ganz kleiner Holzwurm, der aber durchdringend Schreit L., St.;

3) ein Insekt, das die Netze zerfrisst
Rojen, Libau, [Dond.]: ķirķis ir mazs, mušas lielumā, iebrūns, plakans dzīvnieks, kas zvejniekiem nuodara milzīgus zaudējumus. tikkuo ūdas jūŗā izme̦stas, tad ķirķis ie klāt un nuoē̦d uz āķa izkabinātuo zivs kumuosu. ķirķis saē̦d jeb pārgrauž pušu tīklu vai ūdu ģīnas Latv.;

4) ķirķis als Repräsentant der Nichtigkeit, Winzigkeit:
zirgs tâ nuodzīts, ka tam beidzamais ķirķis izņemts nuo kauliem Etn. II, 177. kuo tur, saimniece, nuo tāda ķirķa izteikt! A. IX. 2, 139. [tu ķirķi dabūsi U. "du wirst (mit all deinem Schreien) einen Quark bekommen."] iegulies te˙pat manuos ratuos, apsegšu ar svārkiem, nesauodīs ne ķirķis, es wird dich niemand aufpüren LP. V, 166. tur nav ne ķirķis (= ķirķa) iekšā, da ist nichts drin Kand. [In Salis ķir̃ķis, ein magerer, junges Tier, das nicht recht wächst. - Wenigstens in den Bed. 1 - 2 wohl (als ein Lituanismus) zu li. kir̃kti "kreischen."]

Avots: ME II, 384


klabata

klabata,

1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;

2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;

[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];

4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;

5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;

6) eine Plappertasche
Lasd.;

7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;

8) klabatas "eine kleine Wassermühle".

Avots: ME II, 206, 207


kladzēt

kladzêt [li. klagéti "gackern"], - u, - ẽju, gew. kladzinât, [kladzinêt Warkl.], intr.,

1) gackern, kakeln:
ja vista nekladzinātu, tad nezinātu, ka tā uolu dējusi. Auch von dem Geschrei anderer Vögel: dzeņi vien klidzināja (Var.: kladzināja) BW. 25909. citai pūces kladzināja 30379;

[2) vielsprechen
Dond.: nu tu sāksi atkal kladzināt.] Vom Gezänk der Weiber: beidziet, sievas, kladzināt. viņi kladzina blēņas vien, sie schwatzen lauter Unsinn Purap. - [Zu li. klegė´ti "laut lachen; schreien, laut reden", ksl. klegъtati "schreien", klegota "convicium".]

Avots: ME II, 208



klaidonība

klaîduõnĩba, das Vagabundenleben, das Vagabundentum: klaiduonības dēļ tas bija ietupināts cietumā B. Vēstn.

Avots: ME II, 209


klampa

klam̃pa,

1) ein am Rande des Bootes befestigtes Holz, in dem die Dollen ruhen
[Bielenstein Holzb. 610]: pie kartiņām piestiprinātas klampas, kuŗās ieliek duļļus Etn. II, 107;

2) ein Stück:
es atradu siera klampu BW. 33083. maizes klampa, ein grosses Stück Brot U.;

3) ein liederliches Frauenzimmer
Lems., Smilt., Lub.;

4) [klam̃pa Jürg., N. - Peb., Varkl., " ein altes, steifes Pferd"]; ein lahmes Pferd
Stürzenhof. [Wenigstens in der Bed. 1 u. 2 wohl aus dem Deutschen; vgl.

1) mnd. klampe " Klammer, Krampe; ein zahn - oder hornförmiges Holz zur Befestigung grösserer Holzeile"
und

2) d. klampe " Klumpen, grosses Stück".]

Avots: ME II, 212


klausīt

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I 4 , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. 2 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216


klebiķis

klebiķis,

1) eine Türklinke
Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, AP., PV.: klabināt ar durvju klebiķi pie aizbultē̦tām durvīm Kaudz. Izjurieši 54. durvīs, kur k. iedrebējās Erss Muižnieki 89;

2) ein abgenutztes, klapperndes Taschenmesser
PV.

Avots: EH I, 613


klēts

klẽts (li. klė´tis, slav. klětъ dass.), - s, Demin. klẽtiņa, klētutiņa BW. 24504, 1, klẽtĩte BW. 24504, 4, die Klete: nu man vaļas skandināt visas klēšu atslēdziņas BW 23177, 8;

a) labības klēts, der Kornspeicher:
pamanījis mūs[u] kungam miežus, rudzus klētiņā 31245, 1. klēts jātur vaļā, kad labība zied. dabību klētī beŗuot, nevajaga skaitīt, cik ieber,, tas nav svētīgi;

b) drānu kl., ein Häuschen zur Aufbewahrung der Kleider, des
pūrs des jungen Mädchens: būs māmiņa pamanījuse tukšu pūru klētiņā (Var.: klētītē) BW. 6771. Identisch mit der drānu klēts ist wohl die im VL. genannte dzīparu klēts, der Letten Putzkammer St., der Ort, wo der weibliche Putz und Sczmuck aufbewahrt wird U.: mani[s] māmiņa neielaida dzīpuriņu klētiņā BW. 5337. [Wenn dies balt. Wort aus dem Slavischen entlehnt wäre, so hätte man dafür li. * klietis und * klèts (vgl. serb. klì`jet und russ. въ клѣти́ zu erwarten.]

Avots: ME II, 225


klikatas

klikatas,

1) das Malheur, Pech:
tam visu izstāstīt, kādās klikatās tas iekļuvis Grünh.;

2) die Mühle
Selg., Gold. n. Etn. IV, 66: [sudmalas nee̦suot tālu, bet gan ne˙kādas labās, - tik tādas klikatas, ar vienām pāšām dzirnām Janš. Dzimtene 2 III, 190. - Wenigstens in der Bed. 2 wohl zur Wurzel von klinkstêt (vgl. klikstināt 1); zur Bed. 1 vgl. klipita und auch klicka 2].

Avots: ME II, 226, 227


kluga

II kluga: auch Kr. Illuxt, Lubn., Pilda: sutināta vīksnas k. (Var.: kūja, nūja) BW. 23333, 3 var. līka ķēve, klugu ("?") rati 23639, 1.

Avots: EH I, 621


klunkurēt

klunkurêt, -ēju,

1) = klunkuruôt AP. (mit ), Lubn., Saikava (mit ùn 2 ), Schujen (mit un̂ 2 ),Golg., A.- Schwanb.; gleichsam bettelnd hetumlungern, besönders um auf Kosten eines anderen zechen zu können (mit ùn 2 ) Mar.; ohne Arbeit bummeln Meselau N.-Peb.; saumselig, zögernd etwas verrichten Sissegal; "nīkt" Golg., (namentlich im Kruge nach einer Zeche noch sitzen bleiben, ohne etwas zu trinken) Gr.-WÜrzau, Meselau; "slikti dzīvuot" Saikava: negribu vairs ar jums k.; man jāstrādā Saikava. visu vasaru e̦sam klunkurējuši bez vērša ebenda;

2) stolpernd oder taumeind gehen
Bauske (mit ), Fest., Mahlup, PV.;

3) = klùncināt 2 Nikrazen (mit uñ): nes uzmanīgi! nekluñkurē! Refl. -tiês Nikrazen (mit ), = kluñkstêt 1: nes tâ; lai nekluñkurējas! In der Bed. 1 aus d. klunkern "schlendern", s. Sehwers Unters. 53.

Avots: EH I, 623


knikšķēt

knikšķêt: smagi sakurinātā krāsns sāka k. ("knisternd platzen") Saikava.

Avots: EH I, 630


knipsti

knipsti "?": māku knipstus darināt Tdz. 39555.

Avots: EH I, 631


knublis

knublis, etwas Zusammengebogenes, Zusammengeschrumpftes: nuo lieliem darbiem esi pa˙visam sameties knublī Grünh. [nebst knubināt, knubt und knubulis wohl zu kņubt und vielleicht auch (s. v. Grien- berger Wiener SB. CXLII, Abh. VIII, 57) aschwed. niupa "kneifen", isl. hnupla "stehlen", ae. á-hnéopan "abpflücken".]

Avots: ME II, 250


kode

kuôde: auch AP., Mahlup, Oknist, Sonnaxt, Zvirgzdine, (mit 2 ) Salisb.: kùodes ēda vilnanītes BW. 27696. pelīšu, kuodīšu nuorubināta 21271.

Avots: EH I, 685


kopa

I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,

1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,

a) ein Sandhaufen,

b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];

2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;

3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;

4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix

sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;

5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]

Avots: ME II, 344


kopība

I kuõpĩba, die Gemeinschaft, das Gemeinsame, Bindende, das Band, die Verbindung: citādas kuopības jau mums nav Aps. tu taču sludināji kuopību Aps. viņas valdnieks negrib ne˙kā zināt nuo kuopības ar Vāciju B. Vēstn.

Avots: ME II, 345


krambulains

krambulaîns "?": krambulaini, bambulaini ... kumeliņi, kâ nebūs krambulaini linu pe̦lu ēdināti Tdz. 44141.

Avots: EH I, 641


krāsnis

krāsnis (unter krâsns II): krāšņus kurināt BW. 2624 var. krāsnīt[i]s ... pamieluoja ar siltiem veģīšiem 19682. es gulēšu pie krāsnīša 27052.

Avots: EH I, 646


krāsns

II krâsns, - s (li. krósnis, gen. s. krósnies od. krósnoi, куча, груда, Steinhaufen, Steinofen), krâsne Serbigal, [N. - Peb., Bauske], krâsns, gen. - a [Glück II Mos. 9, 8 u. a.], RKr. VII, 735 ("pilns krāsns"), LP. VI, 757, krâsnis, gen. - šņa Paddern, Adiamünde n. LP. VI, 1005, [ein nom. krāsnis [ohne Angabe des gen. s.) auch bei Lng.], krâss, - s [Serbigal], dazu der Akk. krâsni PS., [krâse (?) Smilt.], krân(t)s, - s (mit eingeschobenem t) Walk, Salisb., [krânc auch Wolm., aber mit dem acc. s. krâsni!], krāne [?] U., Demin. krāsnutiņa BW. 34043, 7, der Ofen überhaupt, im Infl. nur der Ofen in der Badestube. dze̦lzu kr., Eisenofen, puodu kr., Kachelofen. Sprw.: ja krāsni nekurināsi, istabu nesildīsi. me̦lna cūka krāsnī, sagt man, wenn das Feuer im angeheizten Ofen erlischt. pats krāsnī, citu pa dibe̦nu meklē. tas bij kâ uz karstu krāsni, das was wie ein Tropfen auf einem heissen Stein. kādam krāsni sakurinātu karstu, jem., die Hölle heiss machen. tu ne krāsnī neglābsies, du wirst dich nirgends bergen können. neskrejiet, ļautiņi, tīšām krāsnē pēdīguo spalviņu sev nuodedzināt Neik. es mēness laikā ar lizu pie savas krāss nee̦smu bijis, ich habe seit einem Monat kein Brot gehabt (gebacken) U. [Da also von der Bed. "ein Haufen (von Steinen" auszugehen ist, so gehört es wohl zunächst zu krât "sammeln", krāstît I(s. Būga KSn. I, 179) und weiterhin vielleicht (s. Reichelt KZ. XLVI, 328 ff., Bezzenberger BB. XXVII, 170, Meillet Et. 253) zu aksl. krada, dial. (wenn zuverlässig!) krâs "Scheiterhaufen", ae. und as. hrōst "Dachgesparre."] krāsnums, die Schönheit [Für. I], L., St.

Avots: ME II, 268


kraupe

I kraupe,

2): auch Salis; Unebenheit auf Kartoffeln
(mit àu 2 ) Erlaa: karpeļi ar kraupi;

3): auch Salwen;

4): mauc, bralīti, piķa cimdus, ved tuo kraupi dancināt, lai tā k. nepielipa pie tavām ruociņām! BW. 24136.

Avots: EH I, 643, 644


krausīt

krausît (unter kràusêt): "ar dakšiņām kuļuot piedarbā graudus nuo salmiem izpurināt" Druw.

Avots: EH I, 644


krija

krija (li. krijà "обечайка"), krijs, krijš [li. krìjas] PS., Smilt.,

1) [krijis (li. krijỹs) Manz. Lettus], die Lindenborke. Aus der Lindenborke wurden besonders früher verschiedene Gegenstände verfertigt, z. B. Schlitten, Sattel, Aussteuerkasten: kriju kamanas, se̦dli BW. 2303. kriju plēst, pūru šūt 3351. uz lubām klāja krijus Konv˙l 763; [krijs, abgerissene Linden- od. Fichtenborke Wessen, Fichtenborke Nerft];

2) der Bastrand eines Siebes, Riegensiebes;
krija = sieta luociņš, mala; kre̦tuļa virsus, kuŗa apakšējā malā pinums piestiprināts Selg. n. Etn. IV, 98, [Jakobshof];

3) ein Korb aus Lindenborke
Mar.;

4) ein Lindenbrett:
viņus (siekus) pagatavuojuši nuo krijām, t. i. nuo liepas kuokiem plē̦stiem dēlīšiem Etn. IV, 150;

5) der Pl. kriji, eine Art Haspel
[eine Abbildung davon in Latv. Saule 1924, S.164] - cilindram līdzīgs daikts nuo 4 kuokiem, uz kuŗa tin dzijas nuo tītavām, lai labāki varē̦tu uztīt uz šķē̦rumiem Mar. [Zu kriet, slav. krojiti "schneiden", gr. χρίνω "scheide", lat. crībrum "Sieb" u. a., s. Leskien Abl. 275, Zupitza Germ. Gutt. 126, Berneker Wrtb. I, 606 und 620 Persson Beitr. 724 f., Būga. TiŽ.I, 401, Trautmann Wrtb. 141.]

Avots: ME II, 277, 278



kritenis

kritenis Grob., kritinis N.-Bartau,

1) dünne Balken od. dicke Stangen, deren Enden man in die Rinnen zweier Pfosten eines Zaunes von oben hineinfallen lässt
Lasd.; kritenis ir sklanda starp diviem stabiem, kura netuop ar naglām piesista, bet kuras abi gali iekritināti stabuos izcirstās rievās Grob. Auch der auf diese Weise gemachte Zaun: [gani sakāpa uz sklandām un kriteņiem lūkuoties Janš. Čāp. 57.] viņš ecēja gar kriteni Janš. kritiņu žuogs N.-Bartau;

2) kriteņi, Füllholz zwischen zwei Ständern
Karls.; Bauholzer, die zwischen zwei Ständern von oben hineingesenkt werden U.;

3) kritenis*, ein Fallbrett
Dr.

Avots: ME II, 281, 282


krūslis

[krūslis "?": ka duobes būtu pielīdzinātas un augsti krūšļi (=kruveši?) nuocirsti L. W. 1922, VII, 4.]

Avots: ME II, 292


krūteža

krùteža [PS.], C., Smilt., [Zb. XVI, 171, Dagda], krùtaža 2 Aps.,

1) krūtaža 2 Gr.-Sess., die Brust (namentlich vom Geflügel), das Bruststück: suns ar baltu krūtažu Saul. raiba pagātne kā dzeņa krūteža A. XIV, 98. uz pīpes galviņas le̦puojās turcietes krūtežas nuotē̦ls Seib. krūteža-krūts gabals nuo gaļas Lös. n. Etn. IV, 98. grauduos guļ ierušināti cūkgaļas gabali, gan vidukļi, gan krūtažas Janš.;

2) krūteža, das Holz, in dem die Füsse des Spinnrockens befestigt sind
Nerft n. A. XI, 83.

Avots: ME II, 293


krūzulis

krũzulis, gew. Pl., das Gekräusel, Gekraustes: krūzuļiem apkarināta eglīte B. Vēstn. ap kaklu viņai bij krūzuļu apkakle Latv.

Avots: ME II, 294


kūds

kũds [auch Līn.], mager Wain., Naud., N. - Bartau, N. - Schwanb., Lasd., [Nigr., Dunika]: viņam nāk pretim kūda pusmūža sieviņa LP. VI, 848. [lai savu kūduo zirdziņu paskubinātu uz ātrāku suoļuošanu Janš. Dzimtene 2 II, 272.] Nebst kuods dass. und li. kũdas aus r. худъ.

Avots: ME II, 332


kuilis

I kuĩlis (li. kuilỹs, [apr. cuylis]), Demin. auch kuilenĩtis BW. 29128, der Eber: kuiļuos skriet, sich begatten (von Schweinen), kuĩļa vaina, der Hodenbruch Mag. IV, 2, 123. kuiļa zuobs, Mutterkorn: kad rudzuos daudz kuiļa zuobu, tad tie kaitīgi ēšanai Sassm., C. Das Demin. kuĩlĩtis ("das Eberchen"), der Flussbarsch (perca fluviatilis): kuilītis saceļ muguras spuŗus stāvus, tâ˙pat kâ aizkaitināts kuilis saŗus Sassm. [Wohl aus einem slav. *кыль (vgl. r. килякъ dass.), woher aus späterer Zeit auch le. ķīlis dass.]

Avots: ME II, 300


kuldoņa

kulduoņa, kulda, ein Nimmersatt: kâ kulduoņa od. kulda, nevar vien pieēdināt Serb.

Avots: ME II, 306


kūliņš

‡ *III kūliņŠ od. kūliņa "?": gāju kunga kūliņā spriguliņu vēdināt BW. 31547.

Avots: EH I, 683


ķulis

I ķulis, die Keule, die Schweinskeule Kurs. (gew. ķũlis): ķuli vāra pe̦lnu dienas jeb ķuļu vakarā. ķuļu dzīšana ir savāda izprieca ķuļu vakarā. tas, kas ķuļu dzīšanu pazīst, kāpj uz kādas ē̦kas augšu, bet nezinātāju nuostāda apakšā ar vaļēju maisu, kuŗā ķulis jāiedze̦nuot. augšā uzkāpušais daudzās pa pažuobelēm, kâ tuo dze̦nādams, tad uz reizi uzlej apakšējam ūdeni Kurs.

Avots: ME II, 391



ķulpis

ķul˜pis,

1) ein Salzgefäss:
ķulpis izgrebināts nuo cieta, sīksta viengabala bē̦rza kuoka, gaŗeni četrstūŗains ar kātu; nuo lietuo sāls uzglabāšanai Katzd. A. IX, 2, 182 [s. Bielenstein Holzb. 334];

2) ein unreines, stinkendes Gefäss, auch eine unreine Pfeife
Nigr.;

3) ein Trinkgefäss:
dzersim, bē̦rni, ķulpīšuos, lai stāv tē̦va biķerītis BW. 19600, 1;

4) eine Vorrichtung zum Wurstmachen -
de̦su bāžamais - taisīts ve̦cuos laikuos nuo priežu kuoka skala, kuŗam bij vienā galā zara caurums Gr. - Sessau, [Fockenhof].

Avots: ME II, 391


kūma

kũma, kũms, der Taufzeuge, Pate, Gevatter: kūmi, kūmi, jūdziet zirgus BW. 1662. dižā kūma, die Taufmutter BW. I, S. 192. kūmās aicināt, lūgt, zu Gevatter bitten ; kūmās od. kūmās stāvēt, zu Gevatter stehen: vai tu viņam kūmās stāvēji? [Nebst kuoma, kuoms und li. kũmas od. kūmà dass.] aus r. кумъ.

Avots: ME II, 336


kumpāties

II kum̃pâtiês Pankethof "sich heimlich verständigen (sle̦pe̦ni sarunāties, sazināties)".

Avots: EH I, 674


kunkša

kunkša "neapmierināts bē̦rns" Warkl.

Avots: EH I, 675


kurpretī

kur˙pretī, kur˙pretim, kur˙pretīm, wogegen: viens gals nuoasināts, kur˙pretī uotrs gals līdze̦ns Antrop. pusgraudnieki mūsu apgabalā sāk ieviesties, kur˙pretim muižas sāk nuo viņiem atkatīties Etn. III, 135.

Avots: ME II, 325


ķūza

ķũza: auch (mit ù 2 ) Oknist; sutināta ievas ķ. BW. 32462 var. ķ. (Var.: kūza, kūja) klaudz 13151 var.

Avots: EH I, 709


kvelda

kve̦lda,

1) das Abbrühen:
iekšas gaļa vēl kve̦ldā, das Eingeweide wird noch gebrüht Naud. kve̦ldu ūdens ir ūdens, kur,ā iekšas kveldinātas Kursitten. [kvè̦lda Arrasch, die Ofenhitze in der Badstube: liela kve̦lda nāk nuo ce̦riem].

Avots: ME II, 352


kvēlīgs

kvèlîgs, glühend, feurig: uz mums runā jaunas vēsts sludinātāja svinīgā, spēcīgā, kvēlīgā balss Stari III, 87.

Avots: ME II, 354


labēt

labêt,

1) rühmen
LD.;

[2) anlocken,
pielabināt: es labēju suni Wilzen.] Refl. -tiês, sich bessern St., Biel. I, 407.

Avots: ME II, 395


lāboties

lābuôtiês, [lâbuôtiês 2 Karls.], schleichen Ruj. n. U.; [lãbuoties "mīlināties" Stuhrof: mazi kuce̦ni lābuojas; sich anschmeicheln Burtn., Wid. Wohl zu la. lābī "gleiten, schlüpfen", s. Osthoff IF. V, 311.]

Avots: ME II, 434


labs

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398


lācis

lâcis (li. lokỹs [gen. s. lókio], apr. clokis),

1) der Bär;
[lâču mãte U., die Bärin; auch als Schimpfwort für ein dickes Weib. lâcis auzās U., Liebhaber bei der Frau.] Sprw.: nepārduodi ādas, kad lācis vēl mežā. dzīvuo kâ lāča ausī, in Herrlichkeit und Freuden. kuo tu nuo lāča izdabūsi kâ lāča ādu. art, art, ne lāčus vadīt: ar aršanu labāk maizi pelnīs nekâ ar lāča vadāšanu. divi ir lāci veic. nuo vilka mūk, uz lāci krīt. lāci var izmācīt dancuot; kâ ne cilvē̦ku? vai nu lāvi nuokavāt? was für eine schwere Arbeit habt ihr beendet! pašu lāci lāča taukiem smērē, den Dummen bewirtet man auf seine eigene Rechnung. tas kâ lācim zemeņu uoga, von etwas Schmachaftem;

2) oft in Vergleichen: rūc od. rē̦c kâ lācis. bried kâ lācis. krīt kâ lācis uz me̦du. nuoplīsis kâ skrandu lācis. tam spē̦ks kâ lācim. kâ lācīši man zirdziņi BW. 28003;

3) fig., ein plumper Mensch, Plumpsack:
viņš jau tīrais lācis; miega lācis, die Schlafmütze;

4) der Name eines zottigen Hundes;

5) die Trespe Strutteln, so auch das Demin.
lācītis, gew. lāčauzas: izmin gušņas, izmin lāčus Lesten, Kand.;

6) eine aus Hanf bereitete Speise
Etn. II, 136;

7) ein Holz an der hölzernen Gabel der Pflugschar
Rutzau n. Etn. I, 129;

8) lācītis, das Malz,
diegstā e̦suošs iesals Lös. n. Etn. IV, 129;

9) lāci pirkt, ein Spiel
(BW. V, S. 218, U.), bei dem man durch richtige Angabe der in Bohnen ausgelegten Gestalt eines Bärn sich die Bohnen verdienen kann; [lāci dancināt U., zur Kurzweil einen Bärenführer mit dem Bären vorstellen;

10) lācis, der Hemmschuh
Oppek. n. U. - Wegen apr. Tlokumpelk "Bärensumpf" muss man wohl von einer wurzelform tlāk - ausgehen, vgl. Mikkola BB. XXII, 244 f. und Bezzenberger BB. XXIII, 314 und Brückner KZ. XLVI, 207.]

Avots: ME II, 434, 435


lāga

II lãga (li. lóga "Mal"), lãgs, lãgus,

1) Schicht, Ordung:
pirmā, uotrā u. s. w. lāgā, zum ersten, andern u. s. w. Male St., U. pa uotram lāgam, zum zweiten Male [Salis]: saimnieks aizbrauc pa uotram lāgam pie mācītāja JK. III, 74. lāgām, lāgiem [Fest.] od. lāgu lāgām, lāgiem, zuzeiten, ein Mal über das andere: lielskungs lāgu lāgam vaicājis Neik. viņš slimuo lāgiem C. lāgu lāgiem viņš ar visu spē̦ku skrēja pret riņķi LP. VII, 189. pa deviņi lāgi (neunmal) tie jāē̦d V, 57. [uz trīs lāgi jāduod bruokasts Fest.] te uz vienu lāgu (auf einmal) pamanījis jau tuorņus VI, 344. viņa gribēja pa trešuo lāgu (par trešam lāgam LP. II, 58) izrauties iz Mārtiņa ruokām Poruk. svece nuoplivinājas vairākus lāgus Vēr. II, 1313. citās lāgās Launitz Stāsti 39. lāgā (lāgu 20013), brāļi, netiksim ar dzeršanu, dziedāšanu, trinkend und singend werden wir auf den grünen Zweig nicht kommen BW. 20014. negājis ne˙kādā lāgā ne ar kustuoņiem, ne ar citu saimniecību Etn. III, 141. viņš runājis arī vācu valuodu, nez vai nu par lāgu, vai arī tâ˙pat, kâ jau dažs labs kārklu vācietis, ich weiss nicht, ob richtig JU. šī komisija vēl pa lāgam nebija sākusi darbuoties, diese Kommision hatte noch nicht ordentlich angefangen zu arbeiten Plūd.;

2) die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, der Nutzen:
nava lāga (Var.: lāgas 12752), nava lāga tuos nabaga puisē̦nuos BW. 20279. nava lāgs, nava lāgs nuo tiem ciema puisīšiem 20278. [pie viņa ne˙kā lāga U., der ist nicht zu brauchen. tas nebūs pa lāgu od. neies lāgu resp. lāgā U., das wird nicht gut, recht ablaufen.] tur ne˙kāda lāga nee̦suot Kaudz. M. nee̦suot ne˙viena luopiņa par lāgu, kuo uz priekšu audzināt Etn. I, 74. kas nu tas par lāgu Lautb. Besonders beliebt ist der attributive Genitiv lāga, auch lāgas, selten lāgus: lāga vīrs, puika, ein tüchtiger, braver Mann, Bursche; lāga od. lāgas mieži, gehörige Gerste; lāga vieta, eine gute Stelle; lāga paduoms, ein guter Rat. nava lāga arājiņš BW. 26807. nav ne˙viena lāgas puiša 20256, 4. lāgus meitu neredzēju 20258, 4. tev nav lāga ce̦purites 12974. vai tev ir lāga zirdziņš, kuo braukt, vai kāda lāga lietiņa JU. In manchen Gegenden, z. B. in Kandau, ist aus diesem attributiven Gen. ein Adjektiv lāgs entstanden: lāgi ļaudis u. dazu das Adverbium lāgi, tüchtig, gut, brav: kuo tu dziedi, bezdvēsele? tev jau lāgi (st. lāgā) neskanēja BW. 869. Vgl. kuo tu dziedi, bezdvēsele, tev lāgā neveicas Var. 2; tev jau lāga (sic!) neskanēja 875, 1, 2; 870; Burtn., Lub., [Salis]. ne lāga nemācēja cūkai sili pataisīt 21908, 2;

3) die Einsicht, der Sinn:
ar lāgu likt, im Sinn behalten, sich merken, beachten, sich einprägen [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 129. šis nelicis ne˙kuo lāgā. [Wohl zu r. лáгода "Ordnung, Harmonie", vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 397 und Būga P"B. LXXI, 54; wie li. lóga zeigt, ist von der Bed. "Ordnung, Mal" auszugehen (vgl. die Bedeutungen von le. kā`rta und reĩze).]

Avots: ME II, 436, 437


lai

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401


laikam

laĩkam [Stuhrof, bis: pagaidi mani, leikam es aiziešu uz māju.] ne˙vienam nevajaga mana pūra kustināt; leikam [Var.: iekam, kamē̦r] lika tautu dē̦ls divi ze̦lta gabaliņi BW. 16650, 2 [aus Gotthardsberg].

Avots: ME II, 446


laikkavēklis

laĩkkavēklis, auch laika kavēklis, der Zeitvertreib: tāds laikkavēklis jauņas paaudzes audzinātājam pa˙visam nepieklājas Vēr. I, 1245.

Avots: ME II, 404


laiks

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407


laima

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409


laist

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I 2 , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I 2 , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715


laist

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene 2 II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene 2 I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene 2 I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413


lānis

lãnis, lãns,

1) lãns [Naukschen], Salisb., ein grosser, undurchdringlicher Wald
Karls.: es redzēju Sāra lānu trim reizām nuocē̦rtam BW. 27301 (Sāra lāns, Wald an der estnischen Grenze). vai tādēļ nemācēju lielu lānu (Var.: dižu mežu) trīcināt Neu Ottenhof BW. 22352. kur palikuši jūs, prūšu sirmie lāņi Sudr. E. tur tālāk aiz kalnāju lāņiem Sudr. E. tur cēla pilsē̦tu, kas sēž starp lāņu dumbriem MWM. Sudr. E. slimnieci tu guldi mitrā lānā uz saltas zemes K. Kaln.;

2) die Pfütze
U.;

3) labība lāniem (stellenweise) [für
lāmiem?] izgulē̦ta Str.;

4) lāns, eine feuchte Wiese
Aahof - Wohl aus estn. lāń "dichter Laubwald auf feuchtem Boden; ausgedehnte Fläche"; [s. Ojansuu Lisiä suomalais - balttilaisiin koskatuksiin 52. In der Bed. 4 vielleicht mit hoche. ā aus ē, (vgl. lê̦na 2)].

Avots: ME II, 438, 439


lankšķēt

lankšķêt,

1) = lan̂kšêt 1 und 2 (mit an̂ ) Saikava;

2) klunkern
Vank: nepilns trauks kustināts lankšķ.

Avots: EH I, 719


lapa

lapa, Demin. verächtl. lapele,

1) das Blatt:
lapas darināt, Blätter treiben: bērziņš lapas darināja Ltd. 1386. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) des Lieblichen, Weichen, Sanften:
tik mīksts, tik mīlīgs kâ liepu lapa,

b) des Hinfälligen, Vergänglichen:
izdēdi, nuobaõi kâ lapa. Sprw.: cilvē̦ks mirst, kâ lapas birst. viņš trīc od. dre̦b kâ apšu (auch bē̦rza) lapa. asins lapas, chrysanthemum leucanthemum Etn. I, 30, Latv. lapās laisties, sich davon machen, das Hasenpanier ergreiten. baltās lapas, Torfmoss (sphagnum Ehrh.) Konv. 1 182; buku od. guoteņu l., Schlangenkraut (calla pallustris) RKr. II, 68; Ackerlauch (scabiosa succisa) Dond. RKr. III, 72; dze̦gužlapa, Orchis Mag. IV, 2, 63; ceļa, ceļmale, celmeņu od. dzīslu lapa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75, Birsm.; kruoku l., alchemilla Mag. IV, 2, 76; pamāšu, trumu od. tūsku l., Huflattich (tussilago fatfara) RKr. III, 73, Mag. IV, 2, 89; piparu l., Haselwurz (asarum europaeum) Mag. IV, 2, 47; pupu l., Dreiblatt (menyanthes trifoliata) Mag. Iv, 2. 30, RKr. II, 74; saltās lapas, petasites tomentosus RKr. III, 71; saules lapiņas, malva sylvestris Konv. 1 785; vāluodžu lapas, tussilago farfara Lös. RKr. III, 73; vīrceļu lapas, Leinkraut, Löwenmaul (linaria vulgaris) RKr. II, 73; ze̦lta lapa, Färberscharte (serratula tinctoria) Mag. IV, 2, 60, RKr. II, 78;

2) das Blatt im Buche, im Heft:
grāmatā viņš izplēsis daudz lapu; lapu od. lapas puse, lappuse, die Seite;

3) der Pl. lapas, Blätter,
Laub; die Zweige, mit Blätter bedeckte Äste, welche unter Heuhaufen gelegt werden, wenn diese an die Scheune oder von nassen Stellen auf trockene Plätze geführt werden: slapjās pļavās savilcina sienu uz lapām LP. V, 290. [lapu mēnesis, der Maimonat; lapu diena, der erste Mai; lapu lietus, ein starker Frühlingsregen U.: lapu reņģes, Strömlinge, die im Mai gefangen werden und besonders fett und gross sind Mitau. n. U.];

4) ein Muster:
cimdā lapiņas ieadīt A. XIII, 226; RKr. XVII, 27. - Zu li. lãpas, [sorb. łopjëno, sloven. lèpen "Blatt", r. лепёха "flacher Fladen", slav. lopuхъ "Klette" u. a., s. Persson Beitr. 197, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 147.]

Avots: ME II, 421


lapsa

lapsa, [lapsis (?) Für. I, lapse], der Fuchs; lapsa kūmiņš, Reinecke Fuchs. Sprw.: viltīgs od. gudrs kâ lapsa. es tev rādīšu, kâ lapsa ecēšas ve̦lk sagt man drohend. iet kâ nuosvilināta lapsa, von einem Ratlosen gesagt. Im VL. wird ein schlaues Mädchen mit einem Fusche verglichen: tautu meita, lauka (meža, sila) lapsa BW. 11499; 16083, 1; 11502. lapsiņas, ein Spiel BW. V, S. 218; lapsas raut, ein Kinderspiel Oppek. n. U. lapsa un vista, ein Spiel (die Teilnehmer am Spiele stellen sich in eine Reihe hintereinandeŗ an die Spitze die "Henne", welche die hinter ihr stehenden "Hühnerchen" vor dem vorn stehenden "Fuchse" zu verteidigen sucht) Etn. III, 28 (etwas anderes das Spiel Etn. III, 186); lapsiņās iet, lapsas dzīt Lub., Bers., das Spiel mit dem Plumpsack (klumzaks od. lapsas aste) spielen. - lapsu zāles, gladiolus L., Krähenaugen U. - Zu li. lãpė, apr. lape "der Fuchs"; [vgl. dazu W. Schulze KZ. XLV, 287 f.].

Avots: ME II, 422



lašķēt

lašķêt (gew. in der Zstz. mit at-), löschen, kühlen ("stiprumu mazināt"; z. B. den Backofen mit einem nassen Ofenquast ) Siuxt. Vgl. die Bemerkung zuatlešât.

Avots: EH I, 722


lauma

I laũma [auch Tr., Suhrs, Ruj.], laũme [Tr.] (li. laumė),

1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;

2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;

3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;

4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]

Avots: ME II, 428, 429


lauska

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430


lauzt

laûzt, - žu, - zu (li. láužti), tr., brechen: akmeņus, ce̦lmus, rīkstes, zarus, - pupas, sēnes, - bites. jau pūriņš vāku lauza BW. 7732. nagus lauzt, sich die Finger (vor Kammer) brechen: ķēniņš lauza nagus un tīri ārprātā LP. IV, 73. kaklu l., den Hals brechen: aizgājuši visi kaklus lauzdami LP. V, 133. Sprw.: smiekli kaklu nelauzīs, bez zuobiem riekstu nekuodīs. sirdi, vārdu lauzt, das Herz, Wort brechen LP. I, 156. lauztais gaŗums, die gestossene Länge od. Intonation. Refl. - tiês,

1) sich brechen:
puiši man pakaļ te̦k, savu kaklu lauzdamies BW. 5411;

2) hervor -, losbrechen, stürzen:
nuopūtas lauzās iz krūtīm Laudz. M. smiekli lauzās par viņa lūpām A. XX, 495. asaras lauzās aumaļām pār viņa vaidziņiem Vēr. II, 1295;

3) sich hingezogen fühlen, wohin stürzen, irgend wohin wollen, etwas zu erreichen suchen:
[viņš uz tuo meitu laužas U., er trachtet heftig nach dem Mädchen.] cūka laužas kartupeļuos, kaza kāpuostuos. nu ir laba salabusi, kūmiņās lauzdamās BW. 1611. dē̦ls lauzies pasaulē LP. VI, 527. pruojām sirds kâ lauztin laužas Vēr. II, 691. es pie tevis (tautu dē̦ls) nelaužuos BW. 9019. kas zināt grib, pēc gaismas laužas, tuo ilgi nemānīs Tr.;

5) ringen, kämpfen:
ar stipru neej lauzties, nedz ar bagātu tiesā. viņs bij brangs vīrs, ber vārduos lauzties neprata Neik. bet muļķītis satveŗ cūku un laužas labu laiku LP. Iv, 101. [Nebst lûzt (vgl. auch laûska) zu arm. lucanem "breche auf" (anders darüber Meillet Bull. XXVI, 4), got. uslūkan "aufschliessen", ahd. liochan "vellere", gr. ἀλυχτοπέδη "unzerreissbares Band" (wenn das germ. und gr. k hier auf ide. zurückgeht) u. a., s. Boisacq Dict. 571, Walde Wrtb. 2 445, Persson Beitr. 201 ff. W. Schulze KZ. XXVIII, 280.]

Avots: ME II, 432


lecene

[II lecene, eine Art Brei aus Gerstengraupen, biezputra nuo lecinātiem miežu graudiem (iebeŗ graudus piestā un ar buli nuogriež čaumalas, tad uzbeŗ graudus uz dēlīša un lecinuot atšķiŗ nuogrūstuos graudus nuo nenuogrūstiem; pēc tam lecinātuos graudus vāra) Stuhrof.]

Avots: ME II, 443


lecensvārki

lecensvā`rki, ein Rock, der beim Springen bequem ist: le̦pnie puiši lielījās lecensvārkus šūdināt, lai varēja š,tu lēkt pie kaimiņu meitiņām BW. 20496.

Avots: ME II, 443


ledus

le̦dus: le̦di iet Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Sonnaxt, es gibt Eisgang. uz e̦ze̦ra guni kurt, sīkus le̦dus dedzināt BW. 34249. le̦di, Hagel Pas. VII, 288.

Avots: EH I, 731


ļekata

I ļe̦kata,

1) der Fuss
[Gramsden], Bārda: [likt (um Mitau) oder taisīt (Stenden) oder laist ļe̦katas (=ļe̦kas) vaļā Siuxt, Nötk., MSil., Nitau, Wenden, Roop, Ronneb., Serben, Schujen, Sessw., Fehsen, N.-Schwanb., Peb., Schrunden, Doblen, Naud., Sessau, Wilzen, Irmelau, Dselden, Ober-Bartau, Grünh. oder aizlaisties ļe̦katu ļe̦katām Schwitten oder aizskriet ļe̦katās um Mitau; ļe̦kata, das Bein eines Hasen Wilsenhof];

2) der Springer:
šādu apgausinātāju krupi dēvē arī par ļe̦katu māti, par augstlēcīti LP. VII, 320.

Avots: ME II, 534, 535


lencēt

I lencêt,

1): zaķis leñcē pa lauku Salis;

2): auch P.W. Šis ar mani tiesāties? 4; ‡

3) "ve̦lkuot vadu, lenci tuvināt dziļajai pusei" (mit ) Kaugurciems: jālencē pa gabaliņam uz priekšu; jālencē klāt pie dziļās puses.

Avots: EH I, 733


ļengāt

ļe̦ñgât, -ãju C., intr., wackeln: kas nevē̦las tam līdzi ļe̦ngāt, tas ņe̦mas tuos nuonicināt Latv. Refl. -tiês, wackeln, schlenkern, baumeln: galva nejēdzīgi ļe̦ngājas nuo vienas puses uz uotru AU., Adsel. [Vielleicht nebst ļe̦ngans als ein Kuronismus zu li. lingúoti sù gálva "den Kopf neigen und wieder erheben", r. лягáться "schwanken".]

Avots: ME II, 536


ļerēt

ļerêt, -u, -ẽju Naud., ļerinât, intr., schwatzen, faseln, ohne Grund bellen: ļe̦r kâ ļeris Naud. pie stacijas žīdi ļerināt ļe̦r MWM. VII, 248. briesmīgā žargonā ļerina Izraeļa bē̦rni VIII, 527. [kuo katra sieva tagad par mani dzimtenē ļerina Janš. Dzimtene IV, 163.]

Avots: ME II, 538



lesine

lesine (juosta) "juosta; kuŗai dzijas nav cieši saaustas, saveldinātas, bet rakstā stiepjas vairāk pa virsu Auleja: lesinēm neveldinēja daudz. lesinēm vairāk dzīparu nekâ diegu.

Avots: EH I, 734


lēsma

[lē̦sma (?), = liesma: zvaigžņu lē̦smas Glück Weish. Salom. 17, 5. tai lē̦smai nebūs tevi aizdedzināt Manz. Post.]

Avots: ME II, 462


lētēm

lẽtẽm, Instr. Pl., leicht: kalpuonītes, bārenītes, tās lētēm (Var.: vieglēm) maldināt BW. 4174 var.

Avots: ME II, 462


līdēt

lîdêt, - ẽju, lîdinât [li. lýdinti "regnen lassen"],

1) intr., fein regnen:
lietus sāk līdināt Dond., Bers.;

2) [lîdêt Lis., Kl., Warkh., Drosth., Jürg., Arrasch, lîdinât Drosth., N. - Peb., Wolmarshof, Dond.], tr., verregnen, besonders in der Zstz. mit sa -: līdināt apģē̦rbu, sienu Karls. nuopļautuo sienu līdē un vītē Austr.

Avots: ME II, 477


līdums

lîdums,

1) die Rodung, gerodeter Acker, das Waldland:
līdumu cirst, līst, die Bäume in der Rodung fällen; līdumu kŗaut, das abgehauene Strauchwerk in einen Haufen legen; līdumu dedzināt, das zusammengebrachte Strauchwerk verbrennen. ekur stipri tautu dē̦li, līž uozuolu līdumiņu BW. 26019. līdums līž vīrieši, dedzina vairāk sievietes Etn. III, 71;

2) eine Menge, ein Haufe ungeordneter Dinge:
nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. III, 99. nu apgulās visi četrpadsmit vienā līdumā V, 40.

Avots: ME II, 477


līdzi

lĩdzi [li. lýgiai], Adv.,

1) gleich, eben:
kad galdiņš līdzi stāv, tad man brāļi, tad māsiņas BW. 3878. lai te̦k līdzi kumeliņš 29878. gana dieva ruociņā, kas visiem līdzi dara BW. 33667. Dēkle, Dēkle, Laima, Laima, kam tu līdzi nedarīji? warum hast du (allen) nicht gleiches Geschick bestimmt? 1218;

2) gerade so viel; nicht mehr, nicht weniger;
31 līdzi, gerade 31 A. XV, 341;

3) quitt:
nu mēs līdzi MWM. VIII, 810;

4) zugleich, zusammen, mit:
visi darbi līdzi gāja tikušai meitiņai BW. 6873. pats es līdzi palīdzēju tuo meitiņu nicināt 8634. dieviņs līda līdumiņu, ne visiem līdzi līda"citiem līda šuovasaŗ citiem citu vasariņu BW. 33657. tur es tev līdzi iešu 18024;

5) verträglich:
kad tik līdzi padzīvuoju līdzīguos ļautiņuos BW. 8408;

6) als Präp. mit dem Akk. - Instr.: līdzi mežu es izaugu (Var.: 2: es izaugu līdz mežam) BW. 30662, 1. ich erreichte wachsend die Höhe des Waldes.

Avots: ME II, 480, 481


liegs

liêgs 2 ,

1): tā būs liega vizināt Tdz. 46053; "vieglu mūžu" ME. II, 493 zu ersetzen durch "liegu mūžu"; "atpina mātus" ebenda zu ersetzen durch "atpina matus".

Avots: EH I, 752


liegs

liêgs 2 Ahs., [Lautb.], Karls., [liegvas BB. XXVIII, 272 aus der kur. Nerung] (li. leñgvas),

1) leicht
[Lng.]: saka: tautās liega dzīve BW. 174. lintītēm darināju, vieglu mūžu gribē̦dama 6019. ai manas zīļuotas, liegajas dienas! BW. 24740. liegus darbus vien dzīvuoju 7117. dze̦mdē̦tājai atpina mātus, lai liegāka dzemdēšana BW. I, S. 192. liegi le̦cu kumeļā BW. 17019. liegi (Var.: viegli) durvis virināt 31255. nakti itin liegi, klusu, ka ne dzirdēt, ne redzēt, atlaidies putns LP. VI, 347;

2) sanft, milde, zart, lieblich:
liega vēsmiņa. gaisma liegiem vilnīšiem lija uz zemi Vēr. II, 589. īstais laiks nav klāt, kad puķītes dīgst liegi Rainis. liegi un raibi smaidīja pļavas Vēr. II, 221. viņas liegās sē̦ras un saldā gaida piepildījās Degl. [Zu got. leihts "leicht", ahd. lungar "schnell", an. lunga "Lunge" u. a., s. Osthoff MU. VI, 1, ff. und Walde Wrtb. 2 424.]

Avots: ME II, 493


liekam

liekam,

1) überflüssig, noch dazu, extra:
citi talcenieki liekam aicināti A. VIII, 1, 66; pa liekam, pa[r] lieku labi, sehr gut;

[2) liekam aiziet, unnütz, vergebens hingehen
Warkl.].

Avots: ME II, 494


lieldarbs

liẽldar̂bs ,* die Gsosstat: latvieši pūlas Aleksandra I lieldarbu guodināt B. Vēstn. padižuodamies ar saviem lieldarbiem Seibolt.

Avots: ME II, 498


lieliski

liẽliski, liẽlišķi Bers., liẽliskam, liẽlišķām [Saikava], lieliskâm Mar. n. RKr. XVII, 146,

1) ausserordentlich, grossartig:
lieliski bagāta sieva. viens lieliskam pārgudrs LP. V, 346. tu man lieliskam izlīdzēji VII, 482. ve̦lns lieliskam sadeva darbus. viņš runāja, dziedāja lieliski, grossartig, wunderschön. brāļu draudze nedaudzuos gaduos lielišķi izplatījās A. [lieliskam dzīvuot U., auf grossem Fusse leben;

2) ungefähr, en gros
U.; lieliskam rēķināt.]

Avots: ME II, 498


lievene

lievene (?), = liẽvenes: bāliņam skaista māsa, lievenē audzināta BW. I3655, 1. guli, mana līgaviņa, šuovasar lievenẽ! 11190. Der loc. s. lievenẽ könnte auch zu lievenis gehören.

Avots: EH I, 758


līgums

lĩgums, die Abmachnung, der Vertrag, Kontrakt: līgumu līgt, einen Vertrag schliessen; līgumu turēt, einen Vertrag halten; l. iznīcināt, annullieren. in Kand. u. auch sonst dafür lĩkums Etn. III, 103.

Avots: ME II, 484


līgzda

[I līgzda, der Jammer (?): kas dievu bīstas, tas tuop pēc līzgdu iepriecināts Manz. Post. I, 148. es e̦smu līgzdā Post. II, 249. - Vgl. liksta.]

Avots: ME II, 484


līkkocis

līkkuocis,

1) = lìkainis 1 Kaltenbr. (mit ì 2 );

2) ein gewisser Bestandteil des Webstuhls
(mit î 2 ) AP.: līkkuoči ir mazi, līki kuociņi starp ripiņām un nītīm un de̦r nīšu cilāšanai; līkkuoča gals ar saitīti piestiprināts pie savas nīts.

Avots: EH I, 748


likšķēt

likšķêt, - ẽju, lügen, schwatzen, schmeicheln Wolm., Erlaa, Lub.: kaut tie likšķi nelikšķējuši, ka es rupju dziju vērpu BW. 8402; likšķēt un pielabināties MWM. VI, 591. S. lišķêt.

Avots: ME II, 467


lipiens

[lipiens "maza linu šķipsne, kas saslapināta vīšanai" Lautb., N. - Peb.]

Avots: ME II, 474


līpiņa

līpiņa, die Schmeichlerin: līpiņa, kâ līpinās klāt pie mātes, grib kuo izlīpināt Dobl. n. Etn. I, 106.

Avots: ME II, 490


lipīt

lipît,

1): laufen
- auch Jürg., OB.: lipī nu pruojām! Jürg.;

2): auch Dunika, OB.; "dedzināt" NB., Perkunen; jālipa skali Grob.;

3): auch Dunika; Kal.: es viņam lipīju Gr.-Essern n. BielU.

Avots: EH I, 744


lipt

lipt,

1): šī slimība līp (ist ansteckend);

2): līpst kai bites pi me̦dus Warkl.;

3): auch Dunika, PlKur.;

5): auch Dunika, Kal. (nur von Lampen, Lichtern und Holzspänen!); "dedzināt" Perkunen. Die Bed. 4 ME. II, 475 ist wahrscheinlich zu streichen, da die dorf zitierte III p. prs. līp wohl zu līpêt gehört.Refl. -tiês Seyershof, = lipt 1: slapjš diedziņu kre̦kls līpas (miesai) klāt. Zu lipt "anzünden" stelit Skardžius Arch. PhiI. III, 51 auch li. laipo "lodert".

Avots: EH I, 744


lobt

luôbt [auch Kr.], -bju, -bu Smilt.,

1) tr., schälen, ablösen:
kamienu Spr.;

2) [luôbt Kl., Adsel] rasch laufen, sich eiligst begeben:
ve̦cais sāka luobt, kuo kājas nesa Blaum. negantnieks luobj alā LP. IV, 27. luobis pats bēgļiem pakaļ VI, 423. [viņam jāluobj tāds gaisa gabals nieka dzilnai pakaļ Vīt. 39];

3) die kleinen weiblichen Arbeiten im Hause verrichten
U.;

[4) "schleudern, werfen"
Warkl.]. Refl. -tiês,

1) sich schälen, sich ablösen;

2) [luôbtiês Kl.], glücken, gelingen
[Domopol, Wessen], einen guten Fang haben [Rositten]: man neluobjas darbu atrast B. Vēstn. viņai ne˙kur neluobās A. XVI, 368. [varbūt luobsies apmierināt kaut daļu nuo Latgales bezzemniekiem Latg. 1922, VII2. uz jautājumu, vai nav zivu, atbildēja, ka šuodien nee̦suot luobies Austriņš M. Z. 123];

3) sich heraushelfen, entkommen
Edw. n. U. [Wenn mit uo aus ōu̯, zu luba (s. dies); vgl. auch li. łuobtis "die Wirtschaft beschicken" Daukša Post. 25 und Trautmann Wrtb. 150 f.]

Avots: ME II, 521, 522


locelainis

lùoce̦lainis 2 Auleja "lùoku veidā darināts prlekšme̦ts" (z. B. ein Rad).

Avots: EH I, 765


locīt

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523


loma

luõma, luoms, [bei Kr. ein luôms ohne Angabe der Bedeutung],

1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;

2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];

3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;

4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;

[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);

6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]

Avots: ME II, 526


lops

luõps,

1) das Vieh, das Tier:
ragu luopi, das Hornvieh; guovs luops, das Rindvieh; mājas, māju luopi, Hausvieh, Haustier. ar vārdüluopi"apzīmē tikai ragu luopus Etn. III, 74. jauna gada naktī zirgi zviedzuot, bubinuot, luopi maujuot, dīcuot, aitas blējuot, cūkas kviecuot II, 6. Von anderen Haustieren wird mit dem Worte luops das Schwein am häufigsten benannt: cūkas luops Janš., BW. 16490. luopi atbild, die Tiere (nämlich der Hund und die Katze) antworten LP. I, 159. Als vorzeiten der Lette die Bienen in Waldbäumen pflegte, waren sie ihm meža luopiņi, Kleinvieh des Waldes; als er sich Klotzbienenstocke machte und diese auf seinen Feldern von einem Zaun umfriedigt aufstellte, waren die Bienen ihm lauka luopiņi, Kleinvieh des Feldes; heute nennt er sie māju luopiņi, kleines Hausvieh Biel. baruojams, kaujams od. gaļas l. BW. 25872,2, audzināms od, glabājams luops, das Mast-, Schlacht-, Zuchtvieh; pūra luopi, das Vieh, das der jungen Frau als Mitgift mitgegeben wird BW. III, 1, 20. Als Obj.: luopus audzināt, apraudzīt od. aplūkuot, apkuopt, siet, ganuos dzīt, ganīt;

2) auf Menschen bezogen - roher Mensch, ein Viehstück - als Schimpfwort:
ej, luops, kuo tu vēl vāries! LP. III, 99. Sprw.: esi gan tu luops. tīri luopi, tik astes trūkst. luops luopa darbus dara. jaunam. luopa dienas, die zarte Jugend kennt keine Pflicht. kad luopam silē bursi, tad luops burs slaucenē. luopam luopa prāts. nedari pāri luopiņiem! pirmie dievam sūdzē̦tāji. luops savu mē̦ru un laiku zin, tikai cilvē̦ks ne. [Vgl. dazu KZ. XLIV, 62, sowie Jokl IF. XLIII 57 und vielleicht (?) ir. láeg (wenn mit á aus o) "Kalb" bei Pedersen Vergl. kelt. Gramm II, 22; über schweiz. lobe "Kuh" s. Meyer-Lübke Einf. in d. Stud. der roman. Sprachw. 93.]

Avots: ME II, 527, 528


lūka

II lūka Lng., = lûks IV: lai var lūčiņas (Var.: lūkus 36710) lupināt Tdz. 36715.

Avots: EH I, 764


lulis

[lulis,

1) ein verwöhntes Kind; ein einfältiger Mensch
U.: par luli audzināt, verwöhnen U.; vgl. lullis und lulināt];

2) lulīši, atlium scorodoprasum.

Avots: ME II, 512


ļumāt

ļumât Salis (gew. mit iz- ), ausrenken: dziedināt visādus lūzumus un ļumājumus.

Avots: EH I, 774


lupīt

lupît (li. lùpinti "schälen"), -ĩju,

1) = lupināt, klauben, nagen, essen: nu tik lupī rāceņus Gold. pats ļupīju (sic!) cūkas gaļu BW. 27225, 3;

2) intr., eilig gehen:
kur tâ steidzīgi lupī? Tirs.

Avots: ME II, 515


lutīgs

[I lutîgs (Adjektiv) "kas grib, lai viņu lutinä Mar.; "izlutināts, vārīgs" Tirsen.]

Avots: ME II, 516



maiga

maiga,* maigs*, das Entzücken, die Wonne: pieeas dienas laimes maigā jutuos valdzināts MWM. VII, 142. nāc tu vēl, kâ tuoreiz, smaidu maigs! Vēr. I, 824.

Avots: ME II, 548


mainenieks

maĩneniẽks, maĩņeniẽks, maĩn(i)niẽks (li. maininiñkas), der Tauscher, Wechsler; zirgu m., der Rosstauscher: mainnieciņa (Var.: mainenieka) līgaviņa ik naksniņas gauži raud BW. 30236. (piecas pirtis kurināju mainenieku ("mitenieku") pirināt Etn. IV, 145.]

Avots: ME II, 550


maiss

màiss (li. maĩšas "grosser Sack"), Demin. verächtl. maĩšelis [Līn., Tr.], maišuks Spr., der Sack. be̦zde̦lu maiss, der Stänkerer. atstāj nuost, lāstu maiss, hebe dich weg, Verfluchter! Tr. IV, 60; 510, miega maiss, die Schlafmütze; niķu maiss, der Spassvogel; pasaku maiss, der Fasler, Schwätzer: ve̦lns lai jūs parauj, pasaku maisi! Kaudz. pe̦lu od. pe̦lavu maiss, der Spreusack, übertragen zur Bezeichnung von etw. Leichtem, Minderwertigem: es tev saku, pe̦lu maiss, tu jau manis nedabūsi BW. 15153. nuosvieda me̦lnuo vīru kâ pe̦lavu maisu LP. VII, 972. grē̦ku maiss, arger Sünder, Missetäter. atgre̦muotāju dzīvnieku kuņģa pirmuo un vis+lielākuo daļu sauc par maisu Konv. caurais maiss, der Nimmersatt: tu, caurais maiss, vēl tu neesi pierijies. Sprw.: kas cauru maisu piepildīs, dzeni pieēdinās? ber kâ caurā maisā. abi labi, bāz maisā, greif nur zu, die Devise eines Habsüchtigen. vienā maisā bāzt, über einen Kamm scheren: tad būtu dibināts ieme̦sls mūs latviešus bāzt vienā maisā ar vāciešiem A. XX, 233. tas pats, tik nuo cita maisa, dieselbe Suppe, nur aufgewiirmt. pats jau maisā, bet cita maisā grābstās. kas beidzamais maisā, tas pirmais nuo maisa ārā. vai (nu) maisā, vai gaisā! entweder nichts oder alles! divi kaķi vienā maisā nesatiek. sivē̦nu maisā pirkt, die Katze im Sack kauferi. [Nebst li.(in Dusetos) máišė "Heunetz" (mit š wohl aus sk̑) wohl zu apr. moasis "Blasebalg", serb. mȉjeh "Schlauch, Blasebalg", ai. mēṣ̌a-ḥ "Widder", mēṣ̌ī- "Schaffell", an. meiss "Korb" u. a., s. Bugge KZ. XX, I, Bemeker Wrtb. II, 47, Trautmann Wrtb. 165.]

Avots: ME II, 551


maize

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. 2 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553


māka

mâka: auch (mit â 2 ) Karls.: visiem darbiem vajadzīga sava m. Warkh pilsē̦tas mākas Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 79. ruota, šķē̦ps; ... lemesis, viss tas ir ... pašu mākā darināts Vindedze 25.

Avots: EH I, 789


mākls

[mākls L. (li. moklas "Lehre") "ein erlernter, begriffener Lehrsatz": labuos mākluos audzināts, in allem Guten erzogen.]

Avots: ME II, 579


maks

maks,

1): pilns m. sīkaju dukatiņu BW. 33554, 5. grib dalderis zīda maku 34303. maciņš mans ruoņa m., zīda diegu šūdināts 34284; ‡

2) verächtl. Bezeichnung für einen alten, abgemagerten Menschen
Seyershof: tas jau vai[r] sievu nedabūs - tāds ve̦cs m˙!

Avots: EH I, 779


mala

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna 2 ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556


mālis

I màlis C., PS., [N. - Peb., Wohlf., mâlis 2 Ruj., Salisb., Annenburgs], māle BW. 1946; 24261, auch maļa 8040, ['ls Wolmarshof, acc. s. mālu BW. 22542 var.], das zu mahlende Korn: [meitas gāja māļa malt Bers.] rupji gāja dzirnu mālis BW. 27967. malējiņas nedziedāja, smalka māļa gribē̦damas 661. labāk gāju rijas kult, ne mālīša ritināt 28766. agri mani māte cēla, vieglu māli suolīdama 6688. BW. bietet mali fälschlicherweise [?] nicht selten mit kurzem a, z. B. 8018; 22542 u. a. [Nach Zeidler Mag. XVI, 39 aus einem plattd. Mahlliss; aber die Nebenformen māle, māls, māļa weisen eher auf Zugehörigkeit zu mal˜t.]

Avots: ME II, 581


maltīte

mal˜tĩte, die Mahlzeit: maltīti turēt, paturēt Kaudz. M. 167, zu Tische sitzen, speisen. uz maltīti aicināt, zu Tische rufen U. Sprw.: kuo ģeld pēc maltītes kaŗuote! vilka maltīte, als Schimpfwort: viņam pagāni suolījušies braukt pretim, bet - vilka maltītes - neat-braukuši Jauns. [Aus mnd. mâltît.]

Avots: ME II, 559


manta

II mañta,

1) Hab und Gut, der Schatz:
Sprw. kāda manta, tāda nauda. juo mazāka manta, juo lielāka mīlestība. labs draugs - re̦ta manta pasaulē! kam liela manta, tam liela bē̦da. netaisna manta ruokā izkūst. visa manta mugurā, viss paduoms pakaļā. nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. kam manta, tas lielīgs. kas pēc mantas pre̦c, tas mantu appre̦c. lai manta, kur manta, - kad tik iztikšana! lai put manta, kad klāt nenāk, sagt man beim Trinken oder beim Kartenspiel Etn. II, 30. tā ir maza manta, kuo tu pats paspēj tikt pie mantas LP. II, 20. nevarējis iekuopties mantā VI, 1, 110. pūrs, kur glabājās sieviešu manta BW. III, 1, S. 52. nekustama manta, das Immobil. liela manta! verächtlicher od. spöttischer Ausruf: als ob's was Grosses wäre! U.;

2) die Sache,
meistens der Pl. mantas: jau dze̦n mantas, man führt schon die Sachen (Mitgabe der Braut), das Geräte (des Umziehenden) ab U.;

3) das Erbe
U.; atlicināta manta, Nachlassenschaft Ruj. n. U.;

[4) viena manta, einerlei:
man viena manta, kāda vieta Janš. Dzimtene IV, 164. Nebst li. mantà (acc. mañtą) "Geld; движимое имущество" LtT. I, 229 f. und 234, Jušk. unter gìdis, Liet. pas. II, 223, das anscheinend nur im nördlichen Litauen bekannt ist, wohl zunächst aus dem Le. entlehnt ist, wohl zunächst aus d. monthe "Münze" Akten und Rezesse d. livl. Ständetage III, 965. Zur Bed. vgl. got. skatts "geld(stück)", ahd. scaz "Geld": nhd. Schatz.]

Avots: ME II, 561, 562


mantu

mantu (acc. od. instr. s.), in der Verbindung par mantu, durchaus, um jeden Preis (?): p. m. gribēdama nuodibināt ... mieru Janš. Līgava I, 247. p. m. tâ jāsteidzas ar kāzām 276 (ähntich 286). par visu mañtu (durchaus) man tas jādara Kegeln.

Avots: EH I, 783


masks

masks "?": maskus dedzināt Etn. IV, 106.

Avots: ME II, 564


māte

mãte,

1): jaunā m. AP., die Stiefmutter.
ve̦cā m. BW.1261, die Hebamme. sēd kâ Mãŗas m. Frauenb: (von einer ohne Arbeit sitzenden weiblichen Person). pluostu m. Frauenb., eine dicke weibliche Person, ein dickes Tierweibchen. "māte" nennt ein Mann auch seine Frau Lubn. u. a.;

2): Schwiegermutter (in der Anrede)
BielU.;

5): augļu m. Orellen, bē̦rna m. AP., Salis, dzīvības m. Kalz. n. BielU., die Gebärmutter;
teļa m. AP., die Gebärmutter einer Kuh; mātes kaite od. vaina, die Hysterie. māte staigā, hysterisches "Aufsteigen" der Gebärmutter Diet.;

6) visiem cilvē̦kiem ir iekšā m.; kad viņa paliek nemierīga, tad vajaga viņu apvārduot un apčubināt Frauenb. māte jāceļ, eine Kur (nicht nur an Weibern, sondern auch an Männern)
BielU.; mātes sakne eine gewisse Pflanzenwurzel, die gegen Magenleiden gebraucht wird Frauenb.;

7): piekaŗamai atslē̦gai ir bē̦rns un m.; m. paliek pie krampja, bē̦rnu var nest līdz;

8): "pirmā blanka laivā" Salis; ‡

10) eine in die Erde gesteckte Saatkartoffel
Frauenb.: kad mazuos rāciņus mazgā spannī, tad mātes saceļas pa virsu;

11) "pātagas re̦snākā daļa, kas savīta nuo trim auklām" Frauenb.: izvīt māti pāte̦gai;

12) linu m:, eine Wolkenart (?):
priekš linu sēšanas jāskatās gaisuos, kur tā l. m. ir: gaisam vajag būt tādām švītrām; ne mākuoņas, bet tādas gaŗas švītras ve̦lkas pruojām IW. Zu li. mótė "Mutter" s. zuletzt E. Hermann IF. LV, 129 f.

Avots: EH I, 794


maule

I maule [Lettg.], màule 2 Buschhof, [Kl., Warkh., Warkl.], das Innere der ratu rumba U., [Nerft n. Bielenstein Holzb. 542]: maule - riteņa daļa, kuŗai iet caurums cauri, tai tuo var uzmaukt uz ass un kuŗā spieķi ir iestiprināti Infl. und Oberkurl. vienam riteņam ir uoša kuoka maule un citiem bē̦rza kuoka Selb. tā grieza lūpiņas kâ ratu mauli BW. 19423 var. [maule "rumba" Wessen. Zu maût I.]

Avots: ME II, 569


māvēt

māvēt (?) Lng. (unter mirkšķināt), winken.

Avots: EH I, 794



mazatnība

mazatnība, = mazatne; nuo mazatnības viņš tâ audzināts Seyershof.

Avots: EH I, 787


mēle

mèle:

Demin. mēliņa

BW. 15342 var. (aus Sassm.),

1): nāve mēles galā, der Tod sitzt auf der Zunge
Diet.;

2)

a): "zvana mēle" zu verbessern in "zvaņa mēle";

c): mēli piedurt, Klatschereien machen
Diet.;

3): vajag zināt daudz mēļu Kaltenbr.;

4): mēles nest Lng. "Mährlein sagen".
tī tik zina mēles taisīt Sonnaxt. vadā mēles (verbreitet Gerüchte) Pas. XIV, 280, Kaltenbr. mēļu nebija ni˙kādu Kaltenbr.;

6)

e): "durvju aiztaisāmā dzelzs daļa" (mêlīte 2 ) Siuxt; "kuoka vai dzelzs aizbīdnis pie durvīm" (mèlīte) AP.;

5

i): nuo ... nuolūžušas ratu mēles ("?") Delle Negantais nieks 32;

j): auch AP. (sulu mèle), Ramkau (mēlīte);

k): auch (mêle 2 ) Frauenb.; mèl(īt)e AP. "izliekta dzelzs, kas piestiprināta pie blankas un ar vienu galu ieķeŗas šķīveņa zuobuos, lai tas nevarē̦tu kustētiês": pagrìez šķīveni, lai mēle aizme̦tas! PV.; ‡

1) mēlīte, die Zunge einer Netznadel
(saiva) Kaugurciems; ‡ m) derjenige Teil eines Pergelhalters, den man heben und senken kann Iw., ‡

n) der (längliche) Hackenteil eines Strickstrumpfes
Kaltenbr.; ‡

o) ze̦lta mēlītes, ein gewisses Stickmuster
Janš. Bandavā II, 327; ‡

p) "?": ar skaļu blīkšķi viņš pārme̦t mēli nuo laivas uz malu Daugava 1934, S. 578;

7): čūskas m., orchis latifolius Warkl.; kazu mēles, plantago lanceolata Oknist; vērša m., ein gewisser Pilz
AP.; vilka m., succisa pratensis Saikava; knautia arvensis Coult. Oknist; scorzonera humilis Laud.

Avots: EH I, 806


mēle

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. 2 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. 2 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I 3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614


melnis

mel˜nis, f. -ne, Demin. verächtlich melnelis, f. -ele,

1) der (die) Schwarze, Brünette:
meitas mani melli (Var.: melni) sauca, kad man mellis (Var.: melnis) kumeliņš; labprāt ietu pie tā meļļa (Var.: meļņa), kad tik mellis (Var.: melnis) bildinātu BW. 11309;

2) der Rappe:
seši meļņi pūru vilka BW. 16737, 1. vecene sēdās melnelim mugurā LP. VII, 657; das Fem. melnīte, ein Frauenzimmer von dunkler, brauner Hautfarbe, eine schwarze Stute, eine solche Kuh.

Avots: ME II, 597


mēļš

I mẽļš.,

1): mēļu adu, mēļu rakstu, mēļu liku pūriņā BW. 7181. mēļu rāvināt "blau färben"
Baar in seinem Exemplar von U. m. priekš acīm "blau vor den Augen (beim Ohnmächtigwerden)" ebenda aus Dond.; ‡

2) = mêles (?): kur silam mēļa ziedi, kur sarkani dzīpariņi? BW. 5640 var: segsim sē̦ras villainītes: segsim baltas, mēļiem grìeztas: man nevaid zilumiņa BW. 4642. ‡ Subst. mēļums, das Blaue, die blaue Farbe: vijuolīšu m. Fr. Adamovičs Rudens ziedi 209.

Avots: EH I, 806


memme

memme BW. 2190, (mit em̃ ) Siuxt, (mit èm 2 ) Linden, Demin. mem̃mīte AP., (mit èm 2 ) Saikava, die Mutter: izlutinātiem memmes ... bērniņiem Janš. Dzimtene IV, 255.

Avots: EH I, 780


menčīgs

meñčîgs [auch Līn.], meņčīgs, menšîgs L.,

1) kurzweilig, komisch, lustig, spasshaft
L., PS., Paul., Mat.;

2) gerieben, gewandt, pfiffig, rührig, mutig, energisch
Smilt., C., [AP.], Kand., Popen: [kāds jauns, menčīgs burka Janš. Dzimtene V, 372.] kāds menčīgs zuobu ārsts zem liepas ceļa malā rāva zuobus, ka čīkstēja vien Latv. guovs menčīga un citām visām pa priekšu gājēja Etn. II, 120. menčīgs - kas ar+vienu māk kuo nekuo iegādāt, arī nagu palaidējs Etn. II, 97. menčīgs - kam darbs nuo ruokas iet; arī izveicīgu zagli sauc par menčīgu I, 137, Naud.; ["kas māk pielabināties" Biel. n. U.];

3) streitsüchtig, rechthaberisch
Stockm. n. Etn. I, 106;

4) leistungsfähig (sexuell)
Nigr., Katzd.

Avots: ME II, 601


mendzu

me̦ndzu mēle, eine listige Zunge: puišel, tev ir me̦ndzu mēle, tu māk [i] meitas viļināt BW. 12429.

Avots: ME II, 601


mērce

mḕrce, die Tunke, Sauce: mērces... ē̦d pie biezputrām, tad arī pampaļiem,

A) pie biezputrām:

a) tauku mērce - izkausē̦ti cūku tauki ar gaļas gabaliņiem;

b) sviesta mērce - izkausē̦ts sviests,

c) piena un salda krējuma mērce, kur,ai pieme̦sta sāls;

B) pie sausiem pampaļiem (tādiem, kas nav vārīti zupā:

a) rūguša piena mērce ar pieliktu krējumu un sāli;

b) siļķu sālījuma mērce, pagatavuota nuo siļķu sālījuma un tam pielikta piena vai arī pakrējuma;

c) sviestnīņas Etn. I, 42. uogu sulu mērces Mat. kas viņai liels palika? drusciņ cepeša mērces un apskrubināti kauliņu Degl. Zu mḕrkt.

Avots: ME II, 617


mežens

meže̦ns,

1) [mežāns (mit hochle. ā aus ē̦?) Holmhof, jem., der im Walde arbeitet]; ein im Walde Hausender, Wilder Kronw.: daudzi nuo zirgiem iebēdza stepēs un kļuva meže̦ni D,; Beiname des Wolfes Dünsb.;

2) [mežē̦ns Behnen,
Palzm., N. - Peb., Bers.], der Wilding: meže̦ni saucas nuo sē̦klām, nuoluocījumiem vai arī citādā ceļā izaudzināti ze̦mu īpašību kuociņi Konv. 2 2741.

Avots: ME II, 609, 610


miedzība

mìedzĩba, die Schlaftrunkenheit: [atsvabināties nuo miedzības Pas. II, 513.]

Avots: ME II, 650


miedzīgs

mìedzîgs, schläfrig [Pas. II, 513], verschlafen: bē̦rnu pie kristīšanas nedrīkstuot uz ruokām kustināt jeb aijāt; ja tuo daruot - tad bē̦rns e̦suot miedzīgs un laisks Etn. II, 143 (aus Jerküll). māte pamuodās pa uotram lāgam un miedzīgi ieprasījās... Seibolt.

Avots: ME II, 650


miegaris

miẽg[g]aris [?] Apšciems "ein guter Geist, der die Kinder in der Wiege bewacht und einschläfert": čuči, guli, maziņais, miegariņa midzināts!

Avots: ME II, 651


mieggaris

miẽg[g]aris [?] Apšciems "ein guter Geist, der die Kinder in der Wiege bewacht und einschläfert": čuči, guli, maziņais, miegariņa midzināts!

Avots: ME II, 651


miegs

mìegs [li. miẽgas] der Schlaf: Sprw. miegs nāk, - būs ciemiņ. miegs nabagu manta. nuo miega maizi nece̦p. tas nāk man virsū tīri kâ miegs. miegs nāk, der Schlaf kommt, übermannt einen. šam nenācis ne acu galā miegs LP. VII, 761. muļķītis... kaujas ar miegu (plagt sich mit dem aufkommenden Schlaf) IV, 59. pie miega iet, schlafen sehnen Diez. n. U. miegu vārdzināt Kav., schlaflos daliegen. - pirmais miegs od. me̦dus miegs U., der erste Schlaf; salds miegs süsser, fester Schlaf: salds miedziņš līpina acis LP. IV, 112; ciets, dziļš m., fester, tiefer Schlaf; caurs m., der Halbschlaf, unruhiger Schlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam stiprā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs miegs A. XI, 724. jautrs m. BW. 423, 1, leiser Schlaf; ilgs m., langer, fester Schlaf: ilgu miegu nuogulēju, nav darbiņš padarīts BW. 6695. viņam nav jau ne putna miega, er hat nicht einmal den leisen Schlaf eines vogels. nāves miegs Kaudz. M. 210, der Todesschlaf: vai tā mana līgaiņa nāves miegu aizmigusi? BW. 26913. grē̦ku miegs, der Sündenschlaf: sirds bij grē̦ku miegā gulējusi Neik. miegs uzkrīt U., uzbrūk, uziet, der Schlaf überfällt: Ābrāmam uzkrita ciets miegs [bei Glück: krita ciets miegs uz Ābrāmu] I Mos. 15, 12. vidējam dē̦lam arī uzbrūk miegs LP. IV, 59. miegs acis rausta, der Schlaf meldet sich U. - pa miegam, pa miegiem, im Schlaf, schlaftrunken: ķēniņa meita pa miegam jau vienreiz nakuodaļā lūpas LP. IV, 85. pa miegiem dzirdēt Dīcm. pas. v. I, 9. it kâ pa miegiem manīt De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 479. Auch sonst zuweilen der Pl.: miegi nāca jaunajām meitiņām BW. 6766, 6 var. apstāja Pēteri me̦lnie miegi 25098. nuo miegiem pamuodies Rainis Ze̦lta zirgs 8. bē̦rnu, kad viņš uzmuostas, tūliņ neģērbj, lai tam miegi pūznis [auch Glück Spr. Sal. 23, 21], miega pūce U., ein verschlafener Mensch, Schlafmütze. - miega Kažus [Mačus BW. 6766, 1, Mačis 1 var.] mani pre̦c mir kommt der Schlaf Kav. iesim uz miega muižu, (scherzweise) wollen wir schlafen gehen U., [Wolm., Salis]; miega me̦li, Phantasien U.; miega sē̦rga, Schlafsucht; miega zâles,

1) Tausendgüldenkraut
L.; Nachtschatten (solanum nigrum) U.;

2) ein Schlafmittel.
[Nebst apr. meicye "schlafen", acc. s. maiggun "Schlaf", li. maigũnas "Schlafbank" zu migt u. a., s. Būga РФВ. LXXII, Lidén IF. XIX, 334.]

Avots: ME II, 651


mierkārīgs

miêrkãrîgs ,* sich nach ruhe, Frieden sehnend: kaimiņi bij lūkuojuši nemierīguos un tuomē̦r mierkārīguos samierināt Purap. miêrmĩlĩba *, die Friedfertigkeit.

Avots: ME II, 654


miglenis

miglenis, ein gewisser Näh- bzw. Stickstich: šūtais raksts ir darināts ar tâ saucamiem migleņa dūrieniem, kas ir mazliet līdzīgi krustdūrieniem ... ar migleni šūti visi ve̦cākuo kre̦klu raksti Fil. mat. 131 (aus Rutzau).

Avots: EH I, 812


mikāt

[I mikât, kneten (den Teig) AP., "veikt, kamāt, spaidīt" Selb., Kokn., Wessen, Baltinov; "liebend knutschen; mit Fäusten schlagen; walken" Bers.; "schlecht (etwas) tun" Mar.; "ņurcīt, kutināt" Sessw., Fehsen, Kalz., Fest., Laud., Tirsen., Lös., N. - Schwanb.; prügeln (nicht sehr ernst)" Sauken, Schwanb. - Refl. -tiês"meņģēties" Fest.]

Avots: ME II, 625


mikot

mikuôt "ņurcīt, kutināt" Sessw., Lös., [Lis., Meselau, Kussen, Kerstenbehm;] schnell und viel, mit vollem Munde essen Lubn., [Sessw., Selsau, Lis. - Refl. -tiês, lärmen Wid.]

Avots: ME II, 626


mīkstulība

mîkstulĩba, die Weichlichkeit: gļē̦va mīkstulība Sudr. E. pavedināt uz mīkstulību Purap.

Avots: ME II, 643


miļāties

‡ *miļâtiês "?": miļavās šī Vikteņa skaista vīra dabavus[e]. me̦lu, me̦lu melināts, ar de̦gutu risavāts Tdz. 45562.

Avots: EH I, 815


milna

I mìlna C., [milˆna 2 Līn., mìlns 2 Kl.,

1) mìlns Ronneb., [Jürg., Bers., mìlna N. - Peb., Drosth., milˆna 2 Nigr., Dond., Bauske, Salis, mìlls 2 Lis., N. - Schwanb., Tirsen, Mar., Oppek.], ein (dicker) Stock: re̦sna runga jeb milna Antrop. II, 5. Sprw.: stīvs kâ milna [od. milns Bers.], te vīrelis slauks! duod ar milnu pa galvas kausu JK. III, 1;

2) [mìlna 2 Bers., milˆna 2 Nigr., mìlns N. - Peb., Lis., PS., milnis Für.], der Mahlstock an der Handmühle [Abbild. bei Bielenstein Holzb. 258]: es savai māsiņai liepas kuoka milnu taisu BW. 3488. malt gāju maltuvē, ne milniņa [Var.: milniju, miliņas (aus Brucken), miliņu (aus Selsau)] klaudzināt 23816. trīc milniņš (Var.: trīcēj[a] milna) man maļuot 6899. [labi, labi, ne tik labi, kad bij dzirnas istabā: es gribēju milnu ķert, saķeŗ[u] puiša labu lietu Nigr.];

3) milns, eine Stange (z. B. um Fischkörbe im Wasser zu befestigen)
Döbner n. U., [Bielenstein Holzb. 672 (mit Abbild.);

4) milnis, milne, ein Besenstiel
Bielenstein Holzb. 298;

5) milna, eine Stossstange um Blockböte in seichtem Wasser fortzubewegen
Bielenstein Holzb. 621 (aus Salisb.). - In der Bed. 2 nebst li. milinỹs dass. und malinỹs "Quirlstange", poln. mlon, r. мéленъ, serb. (čak.) mlán "Griff an der Handmühle" wohl zu le. mal˜t (s. Berneker Wrtb. II, 34); dagegen in den Bed. 1 und 3 - 5 wohl zu le. màltît I (s. dies und Lidén Stud. 88 f.).]

Avots: ME II, 627


milstīties

milstîtiês,

1) [sich bewegen
Nigr. (prs. milˆstuôs 2)]: ap klintīm tvaiki milstījās Mciri 24;

[2) milˆstīties 2 Bauske, störend wiederholt dazwischen treten:
kuo tu te milsties zem kājām? Bers.; milstīties, -uos, -ījuos"slaistīties" Ruj., N. - Schwanb., (mit ìl) N. - Peb., "ohne Arbeit die Zeit vergeuden" A. P. (mit ilˆ 2);

3) "luncināties, klāt glausties": suns milstās ap cilvē̦ku (auch von Menschen) Dricē̦ni, Malta.]

Avots: ME II, 627


mirdzeklis

mir̂dzeklis,

1) der Glanz, das Leuchten:
viļ saules siltie skati ar maigu mirdzekli Götes dzejas 22;

2) ein Leuchtkörper, was leuchtet:
neatļaut debesīm mirdzināt... miljuoniem savu ze̦lta mirdzekļu D. Goŗkijs 41;

3) ein Strudel im Fluss über einem unterm Wasser befindlichen Steine
Spr.

Avots: ME II, 631


mirgot

mir̂guôt,

1): auch Segew.; tāls uguntiņš kuras nelīdzi mirguojuot Rainis Tālas noskaņas 7 65. jāberzē acis,... lai pārliecinātuos, vai tās nemirguo Janš. Līgava I, 404;

3): auch Ramkau.

Avots: EH I, 817


mirklis

mir̃klis, [mir̂klis Warkh., Warkl., Domopol., Prl., Kr., Kl.],

1) der Blick des Auges:
laida apkārt mirkļus Blaum. uzskata viens uotru ar naidīgiem mirkļiem Blaum. Paz. dē̦ls 16. stīviem mirkļiem tas raudzījās uz kapu Apsīšu Jē̦kabs VII, 42. savus mirkļus mīlīguos lē̦ni šurpu raidi! Teodors;

2) der Augenblick
Nigr.: uznācis salds mirklītis Janš. B. 210. liesmaina ruoka zibiņa mirklī galuotnes luoka Vēr. II, 386. tē̦la skats savienuoja mirkli ar mūžību II, 173;

3) ein zudringlicher, lästiger Mensch
Nigr.: nīkās virsū kâ mirklis. [Nebst li. mirklỹs "ein Blinzler" zu le. mirkšķêt, miršķināt, li. mérkti "die Augen schliessen, mit den Augen winken", mìrkčioti "blinzeln", markstyti "winken", r. мéркнуть "dunkel werden", čech. mrkati "blinzen, nicken; finster werden", mrk "Wink", r. мóрокъ od. морòка "Finsternis" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 78, Trautmann Wrtb. 182 f., Solmsen Jagić - Festschrift 580.]

Avots: ME II, 633


mironis

miruonis (f. -ne LP. VII, 198), [miruons Dunika, Bauske, mir,uonis Glück IV Mos. 6, 6 u. 11; 9, 6; Jes. 26, 19; Tobias 12, 11, mir,uons II Mos. 12, 30; Sirach 10, 10; Matth. 28, 7; Markus 9, 26], ein Toter, eine Leiche: nuo miruoņiem augšā celties. Sprw.: kur cilvē̦ki, tur miruoņi; kur luopi, tur maitas. sāpes lai izdēd kâ ve̦cs miruonis Br. 88. miruoņus iezārkuot, apglabāt, sadedzināt. - [miruoņu puķe, linaria vulgaris.]

Avots: ME II, 635


mitēt

I mitêt, Refl. -tiês: vari ... iet uz e̦ze̦ru un tur m. (= mitināties) mierīgi Pas. XI, 92 (aus Kapiņi).

Avots: EH I, 819


modēties

muõdêtiês, muôdinât [auch Wolm., Bl.], wecken: manis māte nevarēja nuo miedziņa muodināt BW. 6812. jūŗas gaiļi agri dzied, agri mani muodināja 13250, 24. Mit augšā verbunden, zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: ne˙kā darīt - muodinās šuo augšā LP. IV, 9. Zu muost(ies).

Avots: ME II, 682


modrs

muôdrs [Kr., C., PS., Nitau, Kokn.] (li. mandrùs "munter, keck", [slav. mǫdrъ "klug, weise"]), gut funktionierend, munter, lebhaft: muodras acis, ausis. visiem acis muodrākas RSk. II, 237. zinātne iet muodriem suoļiem uz priekšu Konv. 2 207. pieguļnieku muodri vīri BW. 32510, 5. [Zu muost(ies).]

Avots: ME II, 682


most

muôst: auch in muõsties Roop n. FBR. XV, 144 und atmuõsties Iw. n. FBR. VI, 59,

1): bagātais nemuož Pas. IX, 447. kad bē̦rns kustēja un muôda 2 Seyershof;

2): viņš jau muož (begreift);
kas nāk Sessw. bija muoduši, ka melderis ... izbraucis Pas. X, 527. es šuo pasauli muôžu 2 (Frauenb., = sapruotu) od. muôstu 2 (Siuxt); als Kind Gesehenes begreifen und im Gedächtnis behalten Siuxt: kad es sāku m., tad ... ebenda. tuoreiz jau es ne˙maz nuo tam nemuodu ebenda, kad es sāku pasauli m. (kennen, verstehen) Frauenb., ("apzināties, atcerēties") Blieden n. FBR. XVI, 104. vai tu muosti ("redzi")? Grünh. tie ir Druvinieki, muosti, tās mājas ..., kur kūp skurstenis Janš. Bandavā I, 19. Refl. -tiês: viņš pats ne˙maz nemuôstas 2 ("neapzinās") celties Frauenb. Zur Etymologie s. auch Būga Arch. Phil. I, 45.

Avots: EH I, 841


muca

muca. Demin. verächtl. mučele, das Fass, die Tonne: Sprw. mucā audzis (audzē̦ts, audzināts), pie spundes baŗuots od. ēdināts, von einem höchst Unwissenden, Einfältigen, Ungeschickten. tukša muca tālu skan. ve̦cas mucas te̦k - lauvienes tesmens tesmens bij pierietējis kâ mučele JK. V, 62. [Dasselbe muca steckt wohl auch in der Phrase krusa mucām nākusi U. "der Hagel ist strichweise (?) gekommen"; richtiger: tonnenweise? In Jürg. bekomme man Phrasen zu hören wie krusas mākuonis mucām ve̦ldamies vietām nuosita labību. - Kontaminiert aus buca und einer auf mnd. mudde "Mutte" beruhenden Form (vgl. Sommer Balt. 129)?]

Avots: ME II, 657, 658


mugāt

mugât, -ãju, - mudzinât: dziju Lub. Refl. -tiês, - mudzināties Lös. n. Etn. IV, 147.

Avots: ME II, 661


muklaine

muklaîne, muklãjs, muklejs Spr., Lös. n. Etn. IV, 147, mukleja Kand., Ahs. (wohl in Anlehnung an leja), [muklis L.], mukliêns Ltr., ein Sumpf, in welchen man einschiesst (mūk): muklainē augu atliekām trūduot... Konv. 2 2321. ap šiem e̦ze̦riem bijuši līkšņi un muklāji MWM. VIII, 46. muklājs nuosusināts MWM. II, 76. pat mklāju purvi izžuvuši MWM. VI, 157. Zu mukt.

Avots: ME II, 663


mulens

mile̦ns od. * mile̦na (acc. s. mile̦nu LP. VI, 1, 60), milins [Domopol, Warkl., Zaļmuiža, Wesen]; BW. 23815, 5, = milna I: [ne mile̦na (gen. s.) klaudzināt BW. 23816 var.; vgl. auch milna I, 2].

Avots: ME II, 626


murgi

mùrgi,

1) Phantasiebilder,
[mùrgi C., Jürg., Arrasch, mur̂gi 2 Wandsen, Gr. - Essern, Salis, mur̃gi Ruj., mur̃gi Bl.]: murgi visāduos tē̦luos stājas viņas priekšā Vēr. I, 825. tā bija nakts ar raibu raibiem murgiem Lautb. nuo murgiem atmuosties; ar murgiem kauties. kad es pakritu uz grīdas murgu miegā... R. Sk. II, 246;

2) Gespenster:
ar vārdu "murgi" tiek apzīmē̦ti tādi gari, kasdze̦nas dzīvajiem atdarīt un atgādināt visu tuo, kuo tie pie viņiem nuoziegušies... arī tie tē̦li, kas cilvē̦ka apziņu dara nemierīgu un stāv ar˙vienu priekš acīm, atgādinādami ve̦cuos nuoziegumus un grē̦kus, tiek saukti par murgiem Etn. IV, 86. bet tirguotājs, lai nuo murgiem, nešķīstiem gariem izsargātuos, savilcis pa guļamās istabas sienām krustus LP. VII, 763;

3) das Nordlicht
("in einigen Gegenden") U.

Avots: ME II, 669


murgot

mùrguôt, [mur̂guôt Wohlf., mur̃guôt Ruj.], intr., phantasieren: slimais murguo Purap. Subst. mùrguõjums, die Phantasie, das Hirngespinst: murguojumi nespēj atrisināt nuopetnus jautājumus Vēr. I, 1550; mùrguôšana, das Schwärmen, Phantasieren; mùrguôtãjs, der Traümer, Schwärmer.

Avots: ME II, 669


murīt

I murît, -ĩju, tr.,

1) knautschen, quetschen, quälen, zu Tode quälen:
kuo tu murī kaķi? C., Smilt., Bers., [Kreuzb.] zirgiem ne˙kad nav miera; tu vienmē̦r žurku Naud. nebij tuos gūstītus kaut un murīt Manz.;

[2) -tiês, sich quälen, sich abplagen
[Dond.]: murījās ["?"] kâ runcis ap peli Naud. daži vēl murās (gew. murījas), bet nevar zirgus pār sē̦tu pārlecināt Dünsb. Subst. murîšana, das Knautschen, Quälen: kustuoņu murīšana un ņurcīšana man netīk Vīt.

Avots: ME II, 669, 670


murkšis

mur̂kšis (unter mur̂kšķis),

1): ieskrējis tāds švurkstis un m. ("?") Pas. XIV, 268 (aus Smilt.); wer zur Schlafzeit nicht schläft
(mit ur ) OB.;

4): "sarežģīts darbs; juceklis AP.: tāds mur̃kšis, ka ne˙maz nevar atšķetināt Ramkau; ‡

5) mur̃kšis Seyershof, ein wirrer Lärm von gleichzeitigem Sprechen od. Lachen mehrerer Personen;


6) jemand, der sich in alles hineinmischt (in alles seine Nase steckt)
AP. (mit ur̃ ).

Avots: EH I, 834


murkšīties

mur̃kšîtiês (unter murkšît),

2): "murgt, vārgt" (mit ur ) PV.; ‡

3) "mudžināties" (mit ur̃ ) AP.: dzijs sāk m.;

4) sich in fremde Angelegenheiten mischen
AP.: kuo tu tur mur̃kšies, kad tev nav ne·kādas daļas! Zur Bed. vgl. auch izmurkšît.

Avots: EH I, 834


murmuļot

mur̂muļuôt (li. murmuliúoti Arch. Phil. III, 51): Unsinn schwatzen, unnötig und ohne Zusammenhang sprechen; rieseln (mit ur̂ 2 ) Frauenb.; "murmināt" (mùrmuļāt 2 ) Zvirgzdine: m. pret ve̦cāku cilvē̦ku.

Avots: EH I, 835


murzīt

mur̂zît, -u, -ĩju, intr.,

1) reiben, zerknittern
[Fest.];

2) knautschen, quälen:
viņa sāk tuo muodināt un murzīt Dīc. I, 30. murzīts kâ runcis Tr. IV, 369. [viņa apkampusi tuo, purināja un murzīja Janš. Dzimtene V, 188. puika nuogāza uotru gar zemi un sāka tuo mur̂zīt 2 (= burzît, purinât) Dunika. Refl. -tiês, sich reiben: kuo tu mur̂zies 2 vai tevi utis kuož? Dunika.]

Avots: ME II, 671


mute

mute: ein Demin. mutiņa BW. 19597 (aus Gold.),

1): rāmam zirgam mutē neliek (scil.: dzelzis) Siuxt. muti dzisināt, zwecklos sprechen
Wessen u. a. pa mutei runāt (ein Germanismus?) Diet., nach dem Munde sprechen. apgriezt vîzes uz muti (ar zuolēm uz augšu);

2): iejemt kādu muti Frauenb., Kaltenbr. guovis ieplūksies kādu muti Orellen, Siuxt;

3): "mutes;" ME. II, 675 (unter 3) durch "mutes," zu ersetzen;

5): upes m. auch Salis; der Eingang in eine Kartoffelgrube
Orellen.

Avots: EH I, 836


mutslauce

mutslauce U., mutslaũcis Smilt., mutslauķis, mutslaũks Smilt., mutslaukulis, das Schnupftuch: tautas dziesmās daudzinātais nē̦zduogs nav vis mutslaucis PS. vajaguot dievmaizi nuo mutes izņemt, mutslaukulī mājā pārnest LP. VII, 237. [mutslauce n. U. auch - ein Tuch, das um den Hals oder in der Hand getragen wird.]

Avots: ME II, 675, 676


mūžs

mûžs, lokal mūža BW. 5598,

1) die Lebenszeit, das Leben:
kar, Dēklīte, vieglu mūžu! BW. 1203. ruzu kaudze tam gadam, tē̦va dē̦ls mūžiņam BW. 22912. kâ es mūžu nuodzīvuošu? 25958. viņš tur nuodzīvuoja gaŗu, ilgu, sirmu mūžu. es neraugu mūžu labu (vieglu lē̦tu), kad tik labs mūža draugs. viņš gribēja tiem saldināt sūruo mūzu Pav. pati māte durvis vēra man mūžiņu vaicādama; kuo vaicāji man mūžiņu? vai tu pati ne- zināji, kādas dienas kalpiņam? JK. I, 97. Sprw.: saules mūžu (-a) ne˙viens nedzīvuo. de̦guna galu var redzēt, mūža gala nevar. dzenis ir raibs, cilvē̦ka mūžs vēl raibāks. mūžā jāre̦dz daža diena, gan balta, gan me̦lna. vecītis tādu labu ēdienu un dzērienu vēl dzērienu vēl savā mūžā nebij baudījis Dīcm. kas tuo savu mūžu dzirdējis? wer hat das je gehört? vai gan visu mūžu (so auch: visu cauru mūžu) bez īpašuma jāblandās man še? Aus. lai dievs tev duod cāl,a mūžu un zvirbuļa veselību, scherzhaft bei der Danksagung Etn. II, 14. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā, in dem kurzen Leben. kalpiņš mūža (gew. mūžam) neslinkuoja, der Knecht hat nimmer in seinem Leben gefaulenzt BW. 10103. Oft in Verbindung mit diena: mūžu dienu, mūža dienu od. dien, dienu mūžu, immer, in negativen Sätzen - nimmer: es tevi neredzēju mūža dienu Rainis. juo cilvē̦ks un daba mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 461. ķēniņ' gudruo dienu mūžu LP. IV, 111. muļķim dienu mūžu laime;

2) der Vokativ als verwundernder Ausruf: ak mūžs, kas jumtu! Vēr. II, 1457. tu mūžs, cik neredzīgas jau palikušas acis! Aps.;

3) Der Pl. mūži, Zeiten:
mūži nāks un atkal paies MWM. X, 256. princesei uz visiem mužiem būtu jāpaliek stikla kalnā Rainis; uz mūžiem, für immer, so auch uz mūžu, mūžu mūžuos in alle Ewigkeit: tas slēdz savas acis uz mūžiem! Rainis. aizdarīt acis uz mūžu Purap. tumsas valguos mūžu mūžuos viņi smaks Vēr. II, 86;

4) in genitivischen Verbindungen: mūža draugs, der Gatte;
mūža maize, Lebensunterhalt, Brot für das ganze Leben Ltd. 1688; mūža mežs, der Urwald; mūža miegs, der Tod; mūža nams, der Sarg: ej sē̦tā brūvē alu, taisi man mūža namu! BW. 1137. [Demin. dazu - mūžiņš, mūdiņš und mūziņš BW. 9213, 2. Nach Fortunatov BB. XXII, 160 1, der zur Bed. li. ámžias Lebensdauer": apr. amsis "Volk" vergleicht, zu slav. mǫžь "Mann"; vgl. zur Bed. auch an ǫld "Zeit(alter), Menschengeschlecht" und ahd. ferah "Leben": firihi "Volk", gen. pl. virho "der Männer, Leute". Wenn Fortunatovs Etymologie richtig ist, war mūziņš die älteste Deminutivform, wofür mūdiņš (vgl. auch mūdīns) etwa nach dem Muster von mežs "Wald": * mediņš. Nicht ganz undenkbar wäre auch ein Zusammenhang mit li. ámžias und apr. amsis, wenn diese dissimilatorisch (vgl. z. B. li. dilal endrė neben nėndrė "Rohr") ein m- verloren haben; zu le. mū- aus * mun- < * mum - vgl. z. B. le. mìesa < * mensā, apr. mensā: got. mimz; zum Ablaut vgl. z. B. li. tamsá le. tùmsa "Finsternis".]

Avots: ME II, 680, 681


na

na: (na, nun, wohlan) na, ... kâ tad nu ... sviežas? Janš. Dzimtene II 2 , 250. na, kuo jūs sakāt par manu... darbu krājumu? V, 380. na... tagad jūs man patīkat 100. na, nu ir kaŗš mājās Bārenīte 79. na, bet Pēteris uz˙reiz palicis citāds Dzimtene III 2 , 185. (zweifelnd) na, nevar vis zināt V, 146.

Avots: EH II, 1


nags

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) rüstig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. 2 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688


naris

naris (li. narỹs "Knöchel, Gelenk"),

1) die fessel am Pferdefusse
Wain.: naris - zirga piesis, t. i. kāju pakaļpusē pēdējais augstumiņš virspus naga, kas apaudzis pagaŗiem saŗiem Janš. [tādiem zirgiem, kuŗi berzē kājas, narīšu vietā tās aiz˙vien jē̦las Janš. Dzmtene 2 I, 71];

2) eine Art Pflanzen:
narītis - maza zālīte sīkām lapiņām un dze̦lte̦nim ziediem ar re̦snu keķainu sakni, kuŗu lietuo kâ līdzekli pret izļiminājumu, piesienuot tuo pie izļiminātās vietas; narīši aug sausās pļavās Nigr. [Wenigstens in der Bed. 1 wohl zu nirt (s. dies und Trautmann Wrtb. 196).]

Avots: ME II, 693


nāve

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb 2 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704


ņazgus

ņazgus, der Wirrwarr, das Getümmel Wid. ņāka, ņāka, [ein Siechling (ņâka Jürg.); eine nicht gedeihende Pftanze: bet tuo gribē̦tu zināt, cik puodu kapijas tā ve̦cā ņāka apstrē̦buse Blaum. [man šuogad nuo auzām tik tādas ņākas vien ir Erlaa.]

Avots: ME II, 896, 897


nazis

nazis, das Messer: liecams od. kabatas nazis, das Einlege-, Klapp-, Taschenmesser, galda n., das Tischmesser; skalu nazis, das Pergelmesser BW. 15998, 2. ass, neass od. truls nazis; nazi atgriezt, asināt, trīt. [nazis atgriêzies U.] nazis labi kuož, das Messer ist scharf. viņam izgāja kâ nazis caur sirdi, es drang ihm wie ein Schwert durch das Herz. zirgam mugura kâ nazis, von einem sehr mageren Pferde. [es tuo meklējis kâ ve̦cu nažu Ruj. n. U.] Sprw.: asam od. ve̦cam nazim plāni zuobi. tas nuoticis pie daža, kam nava sava naža. uz naža galu likt, es sehr genau nehmen; nuogriezt kâ ar nazi, wie mit einem Messer abschneiden, etwas im Nu wegnehmen, beseitigen: kuo tu šuodien liec visu uz naža galu? Latv. ja skaudīgs cilvē̦ks piena slauktevē ieskatuoties, tad luopiem nelabums pielīuot: pienu kâ ar nazi nuogriežuot LP. V, 11. nažus dancināt, die Messer tanzen lassen - ein derber Volkswitz, bei dem der Eingeweihte dem Uneingeweihten das Gesicht mit Russ beschmierte Etn. II, 70. [Wohl aus r. ножъ dass.; zum Auslaut des nom. s. vgl. z. B. le. grasis.]

Avots: ME II, 697


nebēdīgs

nebèdîgs, sorglos, [übermütig; herzlos Fest., Stelp.]: nebēdīgs cilvē̦ks. [nebēdīgu muoŗu zemi iztrūcināt Glück Ezechiel 30, 9.]

Avots: ME II, 708


nedārīgs

nedārīgs "?": jau sirmgalvis un vēl tik n. uz sieviešiem Janš. Līgava 11, 43. kuo var zināt, kas viņa tāda par dēkli, kad uz muti un visā darīšanā tik nedārīga Mežv. ļ. I, 232. cik tā ir nedārīga! ... tīri jāduomā, it kâ nelabais viņā ieskrējis 314.

Avots: EH II, 11


negribulis

negribulis Ar.,

1) ein nicht Wollender;

2) die Unlust:
"met tuo negribuli kaktā un nāc līdz!" uzsauc tam, kas uzaicināts aizbildinās ar negribu.

Avots: EH II, 12



nelaiks

nelaĩks,

1) das Unwetter:
kāruoja zināt, uz kurieni šis tādā nelaikā iešuot MWM. VIII, 589;

2) die Unzeit, unrechte Zeit,
gew. im Lok.: nelaikā, zur unrechten Zeit; zu früh: nu tu esi nelaikā atnākusi LP. VII, 70. viņa bē̦dādamās nelaikā nuomiruse V, 353. lietuvē̦ns - maza bē̦rna dvēsele, kas nelaikā atšķirta nuo miesām VI, 178. agri (Var.: nelaiku) sniegi sasniguši BW. 24340. nelaikā dzimis bē̦rns od. nelaika bē̦rns, ein zu früh geborenes Kind: it kâ nelaika bē̦rns tâ lai viņš tuo gaismu nere̦dz Tr. IV, 429.

Avots: ME II, 720


nelietis

nelietis, f. - te, nelietnis, ein Taugenichts, Schlingel,k ein Nichtsnutziger, Nichtswürdiger, Niederträchtiger: nelietītis mani pēla BW. 8707. kas būs kāda nelietnīte, ne ar kāju neapgrūž 29799, 8. nelietnīti, bāleliņ baŗuo labu kumeliņu! 12115. vai tie visi slikti augļi, kuo nelieša tārpi grauž? 9017. kâ tev pliķē nelietuonis GL. [kāpēc tad jūs ar tādu nelietību nelieši tuopat? Glück Hiob 27, 13. Bei Glück auch als Adjektiv: neliešiem ļaudīm II Sam. 6, 20. neliešus iepriecinātājus Hiob 16. ja nu tas sāls nelietis, ar kuo tad taps sālīts? Markus 5, 13.]

Avots: ME II, 722


nelokāms

nelùokãms, unbeugsam: apdāvināta ar neluokāmu gribu XIII, 1.

Avots: ME II, 722


nemaņīgs

nemaņîgs, besinnungslos: (vīns) var padarīt cilvē̦ku ... nemaņīgu un galvu apdullināt Janš. Līgava I, 414.

Avots: EH II, 15


nemisīgs

nemisîgs, = nemàldîgs: sē̦klas graudu ar nemisīgi nuodruošinātu dīgšanas spē̦ku Kaudz. Atmiņas I, 50.

Avots: EH II, 16


ņemt

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu 2 Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene 2 III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. 2 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899


nene

nene, nicht doch, durhaus nicht: nene rītu es atiešu jūsu durvu virināt BW. 17805, 1. nene (Var.: neba) lielas lustes dēļ es dziesmiņu nuodziedāju BWp. 126.

Avots: ME II, 724


neramstīgs

neramstîgs, [unruhig, beweglich, unartig Alt - Rahden, Lös., N - Peb.]: tāda pēkšņa, jauja trakulība apdāvināt kādu A. XII, 411.

Avots: ME II, 729


nerīša

nerĩša [auch Talsen, Fest.], comm., ein Nimmersatt, Vielfrass Mar. n. RKr. XV, 118: tâ viņi, mežuonīgi nerīšas, ē̦d un žūpuo Duomas I, 1092. [viņš tāds nerīša, ka ne paēdināt nevar Dond.]

Avots: ME II, 730


nesaticība

nesaticĩba, die Unverträglichkeit: ve̦lns ir ienaidības, nesaticības kurinātājs LP. VII, 1213.

Avots: ME II, 731


nespēja

nespẽja, das Unvermögen: cilvē̦ka nespēja visu zināt visiem zināma.

Avots: ME II, 733


nest

nest (li. nèšti, [slav. nesti "tragen"]), ne̦su, nesu, tragen, bringen: nastu, sienu, rudzus. gāju kalnu mēģināt, vai kājiņas galvu ne̦s; ja kājiņas galvu nesa, galva nesa paduomiņus BW. 19657. Sprw.: kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas labprāt ne̦s, tam labprāt uzkrauj. augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; ze̦mu acis nenesiet! Ltd. 1239. jumīšus duod aitām, lai aitas ne̦stu jēriņus pārā Etn. II, 115. ābele nesīs augļus LP. V, 216. grē̦kus nest, die Sündenschuld tragen. cilvē̦kmīlestības upuri, kruodzniekam me̦slus nest Ap. brūces, nāvi, puostu nest RKr. VIII, 9. vēsti, zin,u nest, Nachricht bringen: man zīlīte ziņu nesa: jauni radi bāli- ņuos BW. 1257 vārdu nest, einen Namen fūhren: man jāne̦s brūtes vārds BW. 14876. kam bij man tik jaunai atraiknītes vārdu nest? 27859. tiesas, tiesu nest, Recht bringen: mazs, mazs vīriņš par pasauli tiesas ne̦s (Rätsel) RKr. VII, 153. bise labi ne̦s die Flinte schiesst Weit Vīt. ratiņš ne̦s slaiki, gruodi, das Spinnrad spinnt lose, drall U. kuo nagi, kājas, zuobi ne̦s aus allen Leibeskräften, soviel man vermag: grābj, rauj, lielās, kuo nagi ne̦s. zaldāts zuolē ve̦lnu, kuo nagi ne̦s. nu gāja visi, kuo kājas nesa LP. VI, 244. jāgrauž maitas gaļa, kuo zuobi ne̦s III, 7. Relf. -tiês,

1) sich richten, verlangen:
[sirds ne̦sas (sehnt sich) pēc mātes U.] viņam prāts ne̦sas uz augstām lietām. viņam tagad ne˙maz prāts(sirds) nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296;

2) um die Wette tragen:
iesim nesties LP.;

3) sich aufführen, stolzieren:
Annēniešu puišu dēļ es tik daiļi nenesuos BW. 10325. diezgan staltas panāksnieces, kaut tik stalti ne̦sušās! 20404. tu tâ˙pat glīti ne̦suoties kâ viņš Janš. cik jauka tam iešana un nešanās Janš.;

4) tragend sein (vom Vieh);

[5) umgehen mit, sich beschäftigen:
viņš ne̦sas ar grūtām duomām U. Nebst nẽ̦sât, nasta u. a. wohl zu ai. našati "erreicht, erlang", gr. ποδηνεχής "bis zu den Füssen reichend" und(?) got. ganah "genügt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 198, Walde Wrtb. 2 506 f., Boisacq Dict. 251, Braugmann IF. XII, 156].

Avots: ME II, 733, 734


netārpis

netãrpis, ein kraftloser, hinfälliger Mensch; ["cilvē̦ks, kam nav tārpas un izveicības"] Dond., ein Taugenichts Naud.: paskat, kādi netārpji! Janš vaināt mani izvaināja divi netārpji tārpis nuo bē̦rna Ahs. [visi nuožē̦luo, ka nabadzīte kritusi tādam netārpim par upuri Janš. Dzimtene V, 140.]

Avots: ME II, 736


nevaļa

nevaļa [slav. nevola "Unfreiheit"], Mangel an Musse, Zeitmangel: Prātnieks gribēja aizbildināties ar nevālu Kaudz. viņa sacīja lielā nevaļā Kaudz. Sudrabu Edžus gebraucht nevaļa [wie li. nevalià] in der Bedeutung "Unfreiheit, Sklaverei": latvietim vajadzēja nevaļā grimt. var nuotikt, ka tautieši dzimteni slēgs pie nevàļas šausmīgā staba A. IV, 611.

Avots: ME II, 738


niekaļāt

niekaļât(iês),

1) Unsinn, dummes Zeug schwatzen:
kuo viņš niekaļājas? ne viņš tuo redzējis, ne zin! Mitau;

2) niẽkaļât "als ein Nichts behandeln oder zu einem Nichts machen"
Lautb.; niekaļât "paļāt" Wolgunt (mit "iẽ"), Druw.;

3) niekaļâtiês "niekuoties, knibināties" Druw.; "nicht ernstlich arbeiten"
Grüwald.]

Avots: ME II, 750


niekaļāties

niekaļât(iês),

1) Unsinn, dummes Zeug schwatzen:
kuo viņš niekaļājas? ne viņš tuo redzējis, ne zin! Mitau;

2) niẽkaļât "als ein Nichts behandeln oder zu einem Nichts machen"
Lautb.; niekaļât "paļāt" Wolgunt (mit "iẽ"), Druw.;

3) niekaļâtiês "niekuoties, knibināties" Druw.; "nicht ernstlich arbeiten"
Grüwald.]

Avots: ME II, 750


niekvalodis

niẽkvaluôdis. wer dummes Zeug spricht, ein Klatschmaul: nicināt, niekvaluoži, nu jums vaļa nicināt! BW. 4821. kuŗu dienu niekvaluoži gaŗām mani nerunāja? 8827.

Avots: ME II, 751


ņirga

ņir̂ga, nirga L., U.,

1) das Hohngelächter, das Grinsen:
es arī vakar nespēju apklusināt sava neprātīgā prāta ņirgu A. XV, 82. Gew. der Plur.: atkal vispārīgas ņirgas un saucieni! B. Vēstn. kuo... tavas ņirgas saka? Rainis. nejaukie smaidi kâ velnišķas ņirgas sastinguši uz viņa sejas A. XVIII, 416;

2) comm., der Hohnlacher, Grinser, Spötter
[Bers.]: viņš tāds nirga, par visu ņirgājas. [vgl. das Reimwort irga und Persson IF. XXXV, 210.]

Avots: ME II, 903


nižģēties

nižģêtiês, - ējuôs Kand., nižģinâtiês, nizģinâtiês [sic!] LP. VI, 620, sich mit einer Arbeit erfolgos beschäftigen, mit der Arbeit nicht vorwärts kommen, hümpeln, trödeln: viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam nižģināties! LP. IV, 2 kuo tu te nižģējies? Kand.

Avots: ME II, 745


no

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757


noauklēt

nùoaũklêt, tr.,

1) längere Zeit schaukeln, wiegen, hätscheln:
pirmuo gadu tautu dē̦ls klēpī vien saauklēja (Var.: nuoauklēja) BW. 23047; 2) [nach dem Sinne, zu Gefallen auklêt: bē̦rns tâ izlutināts, ka auklis ne˙maz nevar nuoauklēt].

Avots: ME II, 758


nobirkstīt

nùobìrkstît, nùobirstît, [nùobirkšķināt Lemsal n. U.], tr., abstreifen, abbrechen (die Kohle eines brennenden Pergels oder die Asche einer Zigarre): viņš sava cigāra pe̦lnus nuobirstīja Latv.

Avots: ME II, 761


nobrūnēt

nùobrũnêt, nùobrũnuôt Spr., tr., intr.,

1) braun werden:
nuobrūnējuse āda Stari III, 22. te̦kas apstājās pie nuobrūnējušām būdiņām Latv.;

2) [auch nùobrũninât], braun färben:
[vēju un saules nuobrūnināta seja Veselis Saules kapsē̦ta 106].

Avots: ME II, 766


nobrūžļāt

nùobrūžļât,

1) (nùobrūžļât Sergew., Serben, Sermus, Sessau) beschmutzend und zerknitternd schnell und liederlich abtragen (ein Kleid) Neu - Bilskenshof; wischend abreiben, werwischen Mesoten ("mit ū"), Grünwald: tas jaunuos svārkus jau nuobrūžļājis. šis uzraksts tâ nuobrūžļāts, ka nevar salasīt. nuobrūžļāt nuokrāsuotu suolu, nuospuodrinātus zābakus];

2) "?" ve̦se̦li teikumi steigšus nuobrūžļāti dzirdei neaptveŗamā, gļē̦vā veiduojumā Druva I, 645;

[3) abreiben:
n. kastītei vāku (= nuoberzt krāsu) Kalleten. jaunie zābaki vienā dienā nuobrũžļāti Stenden].

Avots: ME II, 766


nočīkstēt

nùočĩkstêt,

1): gulta saluocījās,... vairākkārt nuočīkstē̦dama Janš. Līgava II, 133. meita neapmierināta kaut kuo nuočīkstēja un lē̦ni aizgāja Riga u. a.

Avots: EH II, 37


nočurāt

[nùočurât "nuoslapināt: bērns nuočurāja taku Gramsden, N. - Peb. Refl. - tiês PS., C., Wasser abschlagen.]

Avots: ME II, 771


nodošas

nuoduošas, Abgaben, Steuern: kādu tiesiņu naudas, ar kuo līdzināt n. Dünsb. Apakš ziemas sv. eglītes III, 115.

Avots: EH II, 42


nodzirties

nuodzìr̃tiês, sich vornehmen: viņš bija nuodzīries, viņu uz zaļumu balli uzskubināt DL. [kuo viņš nuodziŗas, tuo arī padara N. - Peb.]

Avots: ME II, 780


nodzīt

nùodzìt,

1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;

3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;

4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡

7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡

8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.

Avots: EH II, 43


nogrīst

nùogrīst, tr., belegen: bijis nuogrīsts vispār nuogludinātiem akmeņiem Kaudz.

Avots: ME II, 787


nogulēt

nùogulêt [li. nuglė´ti],

1) tr., abschlafen, schlafend beschädigen, abnutzen:
palagus, ruoku. puiši beņķus nuogulēja BW. 8128. maza, maza meitenīte mātei ruoku nuogulēja (Var.: nuosēdēja BW. 1925. uotrs pastaipīja nuogulē̦tuo spārniņu A. XX, 136. krelles kaklu nuogulēja BW. 21523;

2) ausschlafen, ein Schläfchen machen:
uz ruociņas atspieduos, tâ miedziņu nuogulēju (Var.: izgulēju) BW. 7752. viņai patika kādu stundiņu nuogulēt diendusu Dok. A.;

3) im Schlafe erdrücken:
viņa savu bē̦rnu ir nuogulējuse I Kön. 3, 19;

4) längere Zeit schlafen, auf dem Krankenbette liegen:
vīrs vairāk nedēļu nuogulējis LP. VI, 183;

5) verschlafen:
viņš īstuo brīdi, savu laimi nuogulējis. Refl. - tiês,

1) ablagern:
nuogulējušies cigāri; uzirdināt nuogulējušuos zemi Konv. 2 1534;

2) eine Zeitlang gemütlich ein Schläfchen halten:
būtu laiks labi nuogulēties dienasvidus atmiegu Janš.;

4) sich verschlafen:
tu jau šuorīt esi nuogulējies Wain.

Avots: ME II, 788



nokaitēt

nùokaitêt [nùokaitinât LKVv.], tr., ab-, durchglühen: ēzē nuokaitē̦ta vāruoša dzelzs Vēr. II, 1039. akmeņi nuokaĩtinât, auch nùokaitît Spr., tr., abnecken, abärgern: viņš briesmīgi nuokaitināts Aps.

Avots: ME II, 793


nokārpīt

[nùokārpît,

1) abscharren, abschaben, abkratzen:
n. ābelēm sūnu Wandsen; kaķis nuokārpījis pe̦lavas nuo griestiem Salis;

2) wühlend od. sich unruhig bewegend hinunterstossen:
bē˙rns nuokārpījis se̦gu Dond. Refl. - tiês,

1) sich abschinden
Ruj., Bauske;

2) durch unruhige Bewegungen sich entblössen:
bē̦rns nuokārpījies pliks Dond.;

3) "nuospirināties": cālis nuokārpījās Bauske.]

Avots: ME II, 796


nokrakstēt

nùokrakstêt, nùokrakšķêt [Dond., Plm.], nùokrakšêt, nùokrakšķinât, einen krachenden, knackenden, klappernden Laut von sich geben: kauli, gulta, durvis nuokrakst. kliņķis nuokrakšēja R. Sk. II, 137. kad starks nuolaižas ligzdā, tad tas mē̦dz nuokrakšķināt Ahs. n. RKr. XVII, 41. kuoks nuokrakstēja, - tūliņ lūdzis Dond.

Avots: ME II, 800


nokruķēt

nùokruķêt,

1): n. meslus Iw.; ‡

2) "nuodarbināt" Siuxt: puiku tur vēl vairāk nuokruķēja. ‡ Refl. -tiês Frauenb., eine gewisse Zeit hindurch eifrig arbeiten: nuokruķējuos visu dienu pa mājām vien.

Avots: EH II, 56



noloskāt

nùoloskât, ‡ Refl. -tiês,

1) n. slapjš Salis "saslapināties, savazāt drēbes slapjumā";

2) "nuoplīst" Seyershof: brunči nuoloskājušies pa slapju pļavu brienuot.

Avots: EH II, 64


nomācīt

nùomâcît,

1): nuomācīja, lai nu steidzuoties pruom Vanagu ligzda 66. kuo te̦vs mirdams nuomācījis FBR. XV, 75. bē̦rnam n. un nuosacīt, kas vajadzīgs Orellen; ‡

2) belehren, abrichten:
tâ mani mājā nuomacīja Ciema spīg: 69. bē̦rni bija januomāca, lai viņi neizpaustu nuotikumu Vindedze 102; ‡

3) "izmācīt, pieradināt darīt citādi nekâ ierasts" Frauenb.: kranījusēs, lai Jānis nedzeŗ; par daudz grib n.

Avots: EH II, 67


nomauka

nuomauka,

1) (n. U. auch nuomauks), abgestreifter Balg:
nuomauku, pulverī sadedzinātu, duod guovīm, lai raganas tās neapbuŗ Naud. čūskas nuõmaûka 2 [Salisb.] - tā āda, kuo čūska pa laikam me̦t, izmaukdamās nuo ve̦cā uzvalka LP. IV, 43;

2) nuomauka, das Hurenkind - (ein Schimpfwort)
L.

Avots: ME II, 817


nomuļīt

[nùomuļît, - ĩju,

1) ohne Zähne aufessen:
n. gaļu Salis;

2) erwürgen, erdrosseln:
laupītāji ceļavīru nuomuļījuši Jürg.; "uzveikt" Kalz.; "nuogalināt" Vīt., Lös.;

3) "besudeln"
Gramsden, Dickeln, Neu - Wohlfahrt;

4) "mit stumpfem Messer abschneiden"
Dickeln, Kalz.; s. auch nùomuļât.]

Avots: ME II, 822


nopietns

nuõpiêtns (unter nuõpiêtnîgs): auch Ramkau, (mit 2 und iẽ ) N.-Salis, (nuôpiẽte̦ns 2 ) Schlehk n. FBR. VII, 36; 2): ķēniņam e̦suot ... nuopietna meita ... kas viņu (šuo meitu) varuot sasmīdināt ... Pas. VIII, 304.

Avots: EH II, 74


noplaudēt

[nùoplaudêt,

1) "напурить" Wid. (vgl. nuoplaust);

2) (mit 2 ) überschwemmen:
kaimiņš nuoplaudējis manus tīrumus Salis;

3) "nuosutināt": n. ruoku karstā ūdenī Bers., Vank. ("abbrühen"), Kursiten, (mit 2 ") Mitau (= nuoplaucêt), Segew., Sermus, Serben, ("mit aũ") Grünh., Autz, Mesoten.]

Avots: ME II, 830


nopleikāt

nùopleikât,

1) vergeuden
(mit ) Seyershof, (mit ) Grawendahl, Lubn., N.-Scbwanb., Saikava: n. naudu;

2) "?": visu dienu n. pa kruogu N.-Peb.;

3) "nuoplicināt" Grawendahl: n. zemi.

Avots: EH II, 75


nora

nuõra,

1) ein abgearbeitetes, als Weide dienendes Stück
Land: lai nesaka sveša māte, (guovis) sausā nuorā guldinātas BW. 28988, 2. viņš nuogājis nuoriņā, kur vis˙apkārt biezs mežs bijis LP. V, 189;

2) ein Feldrain
B. Vēstn. Aus nuôara.

Avots: ME II, 836


nošķibēt

nùošķibêt, ‡

4) "nuolīdzināt grumbuļus" Erlaa.

Avots: EH II, 95


nosmulēt

nùosmulêt [Dunika, C.], nùosmuļ˜ļât, nùosmulinât, auch nùošmulinât Dond.,

1) tr., besudeln, besabbeln, beschmutzen:
līdumu dedzinātāji nuosmulēja jaunam pārim ģīmjus ar suodrējiem BW. III, 1, 18. nuosmulē̦ta istaba R. Sk. II, 129. nuosmuļļāta klūga MWM. VIII, 241;

2) nuosmulêt, intr., sich besudeln, sich beschmutzen:
krādziņš bij pa˙visam me̦lns nuosmulējis Vēr. II, 1051; dafür gew. refl. nùosmulêtiês, nùosmuļ˜ļâtiês, [nùosmulinâtiês Hen.].

Avots: ME II, 854


noštuidīt

nuoštuîdît 2 Frauenb. "nuorāt; ar vārdiem apmierināt": n. tādu, kas lamājas.

Avots: EH II, 98


nosūkalāt

nùosūkalât Burtn., Hasenp., Sessw., nùosūkalinât, von Molken befreien: nuosûkalināts2 piens Iw. Refl. -tiês, sich von Molken befreien: nuosûkalājies2 piens Popen.

Avots: EH II, 93


nosuksnīt

[nùosuksnît, hörbar und energisch saugend erschöpfen Bauske: priecādamās, cik tas (= bērns) dūšīgi zīd, māte teica:"tas jau suksnī tik dūšīgi, ka tuo vajadzēs sākt ēdināt, - citādi viņš tevi dikti nuosuksnīsu Janš. Dzimtene V, 436.]

Avots: ME II, 862


nosukstīties

nùosukstîtiês "?": nuosukstījās vien! A. XV, 165; ["schnüffeind gewisse Laute von sich geben": suns nuosukstījās vien N.-Peb., Bauske; "nuočāpstināties": n. pēc garda ēdiena Arrasch.]

Avots: ME II, 862


nosvīdēt

nùosvîdêt, nùosvîdinât, tr., zum Schwitzen, in Schweiss bringen: trīsreiz bēri nuosvīdēju BW. 4461. zirgu nedrīkst nuosvīdināt Janš.

Avots: ME II, 864


notaisīt

nùotàisît, tr.,

1) zu Ende bringen, abmachen:
me̦lnu, apaļu nuotaisīt, schwarz, rund machen; spriedumu nuotaisīt, ein Urteil fällen Kaudz.; līgumu nuotaisīt, einen Vertrag schliessen;

2) besudeln, heruntermachen:
es viņu tâ nuotaisīju, ka ne suns nuo viņa maizi vairs neņems. viņš nuotaisīja guodīguo sirmgalvi par zagli, er brachte den ehrwürdigen Greis in den Ruf eines Diebes Dok. A.;

3) befestigen:
vīrs atradis duruis ar stienām nuotaisītas un nuostiprinātas LP. VI, 488;

4) verzaubern, verhexen
Siuxt. Refl. -tiês,

1) sich machen:
šuodien nuotaisījās uz ilgu sausumu Kārst.;

2) sich besudeln:
bet nenuotaisies vien me̦lns! Dok. A.;

[3) (li. nusitaisyti "sich ordnen") sich bereit machen
Wid.]

Avots: ME II, 871


notikt

nùotikt, intr.,

1) hingelangen, hinkommen, herabkommen:
žē̦l, ka nevaru nuotikt turp. bē̦rns nevarēja nuo krē̦sla nuotikt;

2) [li. nu(si)tikti], prs. nuotīku Schwanb., geschehen, vorfallen, zuteil werden, zupass kommen:
tavs prāts lai nuotiek. lai nuotīkst dieva prāts Fürecker. kad nelaime nuotikusi, tad visi gudri. [nelaime nuotīk Für. I unter ka ar nazi ieskājuot nuotīk, ka... galvā griež Für.I unter ieskāt. kad tas nuotīkst Glück III Mos. 5, 4.] tas nuotiek pie daža, kam nava sava naža. man nuotika nelaimīte BW. 29921. tâ˙pat ar vilku un lāci nuotika LP. VI, 261. lielajam vedējam slikta slava nuotikuse BW. 16327, 1. nuotīk (eignet sich?) mana ve̦ca druva, nuotīk ve̦ca māmulīte: ve̦ca druva ganīklēm, māmulīte - paduomam Mag. XX, 3, 148. ticības mācība arī nuotiek vācu valuodā Kronw. nuotiks tev (plekste) svē̦tu rītu BW. 19355. [lai jau Pudiķim nuotiek viņa dievinātā! De̦glavs Rīga II, 1, 317;

3) umkommen:
viņš nuotika karā Bergm. n. U. ("nicht gehört");

4) da sein:
vai jums nenuotiek kādas zâles U., habt ihr nicht zufällig eine Arzenei?] Refl. -tiês, geschehen, sich ereigwen, sich zutragen: man raizīte nuotikās BW. 18403. nezināja, kas ar meitu nuoticies LP. VII, 128. kad es nee̦smu, kad es nevaru, tad jau tâ nuotīkstas Siuxt n. LP. VI, 2.

Avots: ME II,


notriekt

nùotrìekt [li. nutreñkti "abstossen"], tr.,

1) abjagen:
zirgu;

2) herunter-, wegjagen:
luopus nuo lauka Ahs. liek... apde̦gušus celmiņus pie altāŗa aizdedzināt, lai vīru ar dūmiem nuotriektu zemē LP. VII, 196;

3) niederwerfen, niederhauen, nieder-, zerschmettern:
zirgu kuopējs nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. tē̦vu jums nuotrieca ar baļķi MWM. VIII, 485. zuobins uz viena cirtiena tūkstuots cilvē̦ku nuotriec LP. VI, 956. es nuotriekts atbildēju Stari I, 217;

4) wund stossen
Ahs.: krizdams nuotriecu kāju, ruoku, sanus;

5) vertun, verprassen:
grūti pelnītuos grašus Dz. Vēstn., Zal.

Avots: ME II, 877


novadīt

nùovadît,

1): nuovadāma grāmata, der Pass
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch führen, leiten:
Ķikuris skuolu nuovada 16 gadus Melnalksnis Mazsalaca 31; ‡

3) verbringen; abtun, absolvieren:
ne̦sdamas ... tarzas ar kaļķiem, kārtnieces nuovadīja dienu līdz ... vakaram Vanagu ligzda 21. kâ nu kuŗš nuovada savu dzīvi, tâ ir labi Ciema spīg. 286. sievai jāatpūšas, kad tā nuovadījusi savu gŗūtuo reizi Daugava 1938, S. 616. vajadzēja luopus apkuopt un n. nepieciešamuo ikdienas suoli Vanagu ligzda 78. Refl. -tiês,

2) "liquidieren (parādus izlīdzināt)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 104


novadīties

nùovadîtiês (unter nùovadâtiês),

1): viņu ziņas stāv ... kâ aizkorķē̦ts vīns un nevar n., bet jūsu ziņas ir kâ zelteris, kas ieliets jau glāzē un tūliņ nuovadās Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 94. kamu miltus vajadzēja nicviņā saplikšināt; lai jie mitri nepaliek, lai nenuovadās Liepna.

Avots: EH II, 104


novads

nuõvads, nuovada BWp. 459,

1) der Ort, der Landbesitz, wohin die Tochter als junge Frau hingeleitet wird
(nuovadīt, nuovest): gaismiņas vien gaidu izaustam, tad iešu māsiņai nuovadu raudzīt, vai būs pūriņš, vai puspūriņš BW. 25774;

2) der Landbesitz, erbliches Grundstück, gewöhnlich vom Vater auf die Söhne übergehend:
kādas bē̦das tai mātei, kam aug meitas, kam aug dē̦li? meitas prasa pilnu pūru, dē̦li lielu nuovadu BW. 1986. tē̦vam mazs nrtovadiņš: es aplaidu svē̦tu rītu vis˙apkārt ganīdama BW. 3702. es apvilku ze̦lta stīgas apkārt savu nuovadiņu 26358. brāļam mana pūra žē̦l, - vai līdzēji darināt? kâ, brālīti, man nav žē̦l visa tē̦va nuovadiņa? 16582, 16583. tu suolīji bez gaismiņas apjāt tautu nuovadiņu, es apgāju kājiņām, pēdiņām mērīdama BW. 25773. cits nelietis mani grib. kur tu mani ievedīsi? ne tev nama, ne istabas, ne tev tē̦va nuovadiņa 11007. uz svešu nuovadu lauzties, einen freventlichen Einfall tun St.; nuovadu vadīt, die Wirtschaft auf dem Grundbesitz führen: nabadziņš mans vīriņš, pārduod savu nuovadiņu; es paliku juo nabags, nuovadinu vadīdams BW. 3822, 1. Auch ein käuflich erstandenes Grundeigentum wird im VL, nuovads genannt: par tuo vienu (ābuolu) zirgu pirku, par tuo uotru nuovadiņu (Var.: mazu zemes gabaliņu), par tuo trešuo es nuopirku sev maizītes arājiņu JK. I, 103. Auch der grosse Grundbesitz der Adligen, das Gut mit allen zugehörigen Gesinden, die Gutsgemeinde, auch Kronsgemeinde, heisst nuovads, jetzt die geläufigste Bedeutung, prorniscue mit pagasts gebraucht: puķīt[e], mana maguonīte, caur žuodziņu iztecējuse; tâ es pate iztecēšu cita kunga nuovadā BW. 6427, 13;

3) die Grenze des
nuovads [Lautb., Wandsen]: atjāj tautas pār nuovadu, nuoņe̦m manu vainadziņu BW. 1675;

4) auch ein Stück Land, für das Abgaben, Kornschüttung von dem Ertrage des benutzten Ackers an den Eigentümer des Landes zu leisten war, ist wohl
nuovads genannt, darauf scheint nuovada grāmata, Liquidation der öffentlichen Abgaben, hinzudeuten L., St.;

5) ein Stück Ackerland, welches ein Arbeiter an einem Tage aufpflügen muss
St., U., (promiscue mit rieža gebraucht) Bigauņciems;

6) [Hilfsleistung (andern Wirten) bei der Arbeit
Nigr˙j: ne tie jē̦dz rijā kult, ne tie zin nuovaduos braukt Alm.;

[7) ūdens nuovads, Wasserableitung].

Avots: ME II, 881


novalks

nuovalks (unter nuovalka),

1): auch Bewershof, Fehteln; ‡

3) "nuovazāts priekšme̦ts (lamas vārds)" Dunika (nuõval˜ks);

4) ein kränkliches, schwächliches Kind od. ein solches Haustier
Frauenb.: tādu nuovalku nede̦r audzināt;

5) "niekdaris, palaidnis, nekrietns cilvē̦ks" (nuõvalˆks 2 ) Rutzau.

Avots: EH II, 105



novārgot

nùovārguôt (unter nùovãrguļuôt): ka diena ne˙maz vairs neausīs, ka mūžs būs jānuovārguo bez gaismas Jauns. Raksti III, 331; ‡

2) "vārdzināt" Sirmele.

Avots: EH II, 106


novāvulot

nùovāvuluôt,

1) [nùovãvuļuôt, eine Zeitlang aus Langeweile schreien, schwatzen
(auch Warkl., Vank.), lallen; laut und undeutlich sprechen Welonen, Kārsava, Jürg.]: tâ kalpi nuovāvuluoja Dok. A. (gans tālumā kuo nuovāvuļuoja. bet nevarējām ne˙kuo saprast Jürg. piedzē̦rušais nuovāvuļuoja cauru nakti Golg.;

2) nùovāvuļuôt "nuobrēcināt, nuoraudināt" Kursiten;

3) nùovāvuļuôt "nuogausties" N.-Peb.]

Avots: ME II, 884


novērsīgs

nùovḕrsîgs, abwendig, abspenstig: dabas zinātne ne˙būt nepadara nuo dieva nuovērsīgus Dr.

Avots: ME II, 885


novilnīt

I nùovilˆnît,

1): šis tūlīt ... pruom, ka mati vien nuovilnījuši Anekd. IV, 421; ‡

2) "?": niedrē kāru vainadzeņu; labāk viļņi nuovilnītu, nekai tautas rūdinātu Auleja; ‡

3) n. gaŗām PS., hochmütig vorbeigehen.

Avots: EH II, 107


nozaris

nuõzaris, nuõzare, auch nuozars, der Nebenzweig, Seitenzweig; auch fig.: dažādas zinātnes nuozares; suomu tautas nuozares Vēr. I, 651. šur tur nuo viņas atdalās mazas kalna nuozares JR. IV, 81; ein weitläufiger Verwandter: kas īstie bāliņi, par divi dālderi; kas kāda nuozare, pa vienu dālderi BW. 25619, 1.

Avots: ME II, 889, 890


nozīlēt

nùozĩlêt, tr., prophezeien: nākuotni. [mēģināt kaut kuo nuozīlēt par sava duomātā laimīga mūža garumu Janš. Dzimtene 2 III, 121.]

Avots: ME II, 891


nožs

nùožs 2 (unter nuôža I): auch (Verstand, Vernunft) Saikava: vai tad nebij nuoža pamērīt - tad zinātu, vai gana, vai ne!

Avots: EH II, 111


nozūmēt

nùozũmêt, tr.,

1) abmurksen, umbringen (namentlich vom Kindermorde)
Kand.: meita bē̦rnu nuozūmēja Etn. IV, 161. ve̦cuos laikuos še tikušas meitas suodītas, kas savus bē̦rnus nuozūmē jušas JR. III, 4;

2) [nùozũmât um Libau u. Hasenpot], unterschlagen (z. B. geliehenes Geld), entziehen (von der Gage)
[Dond.]: viņš manu naudu nuozūmēja Lin. [mums paziņuojums nav piesūtīts, - kungi tuo tīšu nuozūmējuši, lai mēs par visu tuo ne˙kā nezinātu Janš. Dzimtene 2 II, 431;

3) ableugnen
Biel. n. U.]

Avots: ME II, 892


ņurīt

ņurît, -ĩju, tr.,

1) [etwas Zähes gleichsam sägend] mit stumpfem Messer schneiden
[Lennew., Grünh., Sessau]: ādu, gaļu, maizi Smilt., Burtn., Lis., Tirs. n. RKr. XV1I, 70, Lös., Gold., Fest., [Salis]: kuo nu ņurī maizi ar tādu tuteni? Naud., Etn. Il, 81; [= ņurinât 4 Lis., Wolmarshof, Ekau, Grünwald, Garrosen, Salgaln, Batdohn, Mitau: kaķis ņurī peli];

2) "?": bērns ņurīja [= kuodelēja, zelēja?] krūtis tâ˙pat sausas MWM. X, 485. Refl. -tiês,

1) "?": smējās, juo tuo varēja zināt nuo savādās šņākšanas un ņurīšanās Zalkt.;

[2) "trödeln"
MSil.;

3) "pluosīties" Ruhental, Drobbusch, Golg., Fehsen: kuce̦ni ņurījas;

4) eine Zeitlang
ņurît 1 Drobbusch, Goig.: kuo tu tur ņurījies, ka nevari ne˙kā nuogriezt? Grünh., Sessau, Nötk.; kaķis ņurījas ap peli Erlaa].

Avots: ME II, 906


obažāt

obažât, foppen, verspotten Oppek. n. U., "ķircināt" N.-Rosen; "nievāt, nicināt, pāri darīt" Alswig, Mar., N.-Laitzen. Aus r. обижать "kränken, beleidigen"?

Avots: EH II, 117


ogle

ùogle AP., Neuenb., PS., Serbigal, Wolm. u. a., (mit ùo 2 ) Nerft, Preili, Prl., (mit 2 ) Iw., Līn., Salis, Ruj., ùogis 2, -s (li. anglìs, apr. anglis, aksl. ǫglъ "Kohle" ) Kl., ùoglis 2, -is N.-Rosen n. FBR. VIII, 44, Bers., Golg., KatrE., Lis., Lös., Lub., Mahlup. Mar., Oknist, Schwanb., nom. plur. uoglis N. Schwanb., Stom., uôglis 2, -ļa Salis, Demin. ùoglitiņa 2 Lös., die Kohle: kvē̦luojuošas uogles, glühende Kohlen. uogles dedzināt (dzisināt L.), Kohlen brennen. uogles dzēst, dzisināt (U.), Kohlen löschen. tad liks tevim uogles dzēst BW. 2628. vēl gailējās mazas uoglitiņas Saul. tu kvē̦laiņus uogļus uz viņa galvu sakrāsi Manz. Ev. u. Ep. Röm. 12. Sprw.: kur vairāk uogļu, tur lielāks siltums. viņš stāv kâ uz karstām uoglēm. pašām labām uoglēm St., in voller Glut. Zu ai. áṅgāra- "Kohle" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 181.

Avots: ME IV, 414



pabērnis

pabē̦rnis [Ronneb.], pabḕ̦rns, das Stiefkind: tev, māsiņa, cieta daba, tu nederi pabērņuos BW. 21775. sludināt brīvestības evanģeliju dzīves pabē̦rniem. mīs pabē̦rnus kājiņām BW, piel.2 2554, 2.

Avots: ME III, 7


pabiras

pabiras [Nigr., Gr.-Essern, Warkl. (li. pabiros "подсыпь")], pabires [PS.],

1) was sich streut, abfällt, abrieselt, ausgerieseltes Korn
L.: [siena, ābuoliņa pabiras Fest.]. pabiras - rijā izkrituši graudi C., Laud., Mar, pāris si vē̦nu kušņāja paserē pabiras Vīt. vis˙vairāk me̦lnuo graudu ir pabirēs B. Vēstn. kūlu riju, neizkūlu, vēl palika pabiriņas BW. 18305;

2) unreif abgefallene Früchte, abgefallene Blätter:
kur ziedeja ābelīte pabirīšu nebirusi? BW. 27724;

3) Abfälle, Ūberbleibsel allerlei Art, z. B. vom Klee, Kohlen, Heusamen u. s. w.:
meklēja siena pabirās graudu LP. V, 119. mīļa Māŗa dvieļus auda nuo liniņa pabirām BW. 28478. agrāk izdedzinātu uogļu pabiras Kaudz. paliku pusēdis, tādas pabiras vien te bija LP. V, 338. nuo skuju kuoku žagariem nuokritušās adatas sauc par pabirām;

4) der Schund, das Gesindel:
kuo šitie, mužiku pabiras! Duomas I, 574.

Avots: ME III, 8


pabokstīties

pabuôkstîtiês 2 Dunika,

1) "pabaidīties": zirgs pabuokstījās ejuot gar akmeni;

2) ein wenig (unsicher) zaudern, Ausflüchte machen:
pie galda aicinātais ciemiņš aiz paraduma pabuokstījās, bet beidzuot tuomē̦r apsēdās un sāka ēst.

Avots: EH II, 123


pabungāt

pabuñgât (unter pabuñguôt): gribu tuos p. (= pamuodināt) Saikava.

Avots: EH II, 122


padacka

padacka AP., ein gewisser Bestandteil eines Wagens ("mazs dzelzs stienītis zem kuoka ass, kas piestiprināts, lai braucuot ass nedilst").

Avots: EH II, 125


padievs

padìevs, der Götze, Abgott: (kāzu) viesi me̦tuši nuo maltītes pa kumuosam zem galda un nuolējuši pa pilienam zemē, lai padieviņus pielabinātu LP. V, 33. visi pie viņa griežas kâ pie padieva Plm. n. Rkr. XVII, 70. vare̦nais diktātuors, tautas padievs svinēja spuožus svē̦tkus Tēv. kalendārs. Vgl. li. padievis dass.

Avots: ME III, 18


padomāt

paduõmât, tr.,

1) ein wenig, eine Zeitlang nachdenken, überlegen:
viņs brītiņu paduomāja Dok. A.;

2) im Sinne, im Auge haben, vorhaben, vornehmen, ein Auge auf etw. werfen:
cilvē̦kam de̦r paduomāt arī uz tādiem laikiem, kur nevar vis ik˙katru brīdi pelnīt Kaudz. paši dārāt, kâ paduomājuši Ahs. n. RKr. XVII, 44. vai tie bija paduomājuši māsiņām mituoties? BW. 10792. jau bij dażs pāduomājis, nedrīkstēja bildināt 15075. čigāns mani paduomāja 33531, [35630 var.].

Avots: ME III, 20


padoms

paduõms,

1) der Sinn, Gedanke, die Vernunft:
viena māte, divi dēliņi. katram sāvs paduomiņs BW. 3903. atnāk ziņa, grāmatiņa, nuoskumst mans paduomiņš 32126. prātiņš mans, paduomiņš tautu dē̦la ruociņā (Var.: citur bija viss prātiņš, citur viss paduomiņš) 11064. cilvē̦ka paduoms un prāts vis˙lielākā manta St. galva nesa paduomiņu BW. 19657. grūtu mūžu pavadīju ar lustīgu paduomiņu BW. 122. tāutu dē̦lu gan redzēju, pāduomiņu neredzēju BWp.2 10644. daudz galviņu, daudz paduomu. gari mati, īss paduoms. stiprajam taisnība, gudrajam paduoms LP. IV, 162. pagasts neņems tuo skuoluotāju, kuŗu tu jau sen turi pāduomā Sudr. E. sievai visu paduomu neizteici, erzähle deiner Frau nicht alles, was du denksi und weisst! LF. IV, 71;

2) der Vorrat (das Resultat der Fürsorge):
krājumiņš, kas man paduomā Apsk. jūs ēdīsiet nuo ve̦ca paduoma III Mos. 26, 10. [maizes paduoms U., Vorrat von Brot]: jau ziemā pēc meteņa bija viss maizes paduomiņš pa˙gālam RA. [es jums maizes paduomu atņemšu Glück III Mos. 26, 26. viņš vērās, vai kur nere̦dzē̦tu jāunu malkas paduomu, vai citu kādu palīdzību Pas. II, 289. tie laupīs tavu pāduomu un puostīs tavas preces Ezech. 26, 12.] cik man tā paduomiņa bij? wieviel hatte ich denn eingespartes Geld? Aps.; [ "Schatz" Manz. Lettus; Vermögen U.];

3) der Rat, Ratschlag:
paduomu duot od. pieduot, raten; paduomu prasīt, vaicāt, um Rat fragen; paduomu zināt, Rat wissen; [paduomu turēt U., beratschlagen]. māmuļīte man piedeva paduomiņu Ltd. 1171. drīkstēj[a] māsa tuo dārīt, man paduomu neprasīj[u]se BW. 15475. kam vaicāji paduomiņu ar netikļu de̦rē̦dāma? Ltd. 706. sieva zinājusi paduomu LP. V, 376. es tuo savu māmuliņu paduomam vien turēju BW. 3185. rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra, ging zu einern klugen Mann, um ihn um Rat zu bitten JK. V, 37. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts; nece̦rē̦ts: ve̦cs vīrs, labs paduoms. ve̦cs vīrs ar paduomu vairāk padara, nekâ jauns ar spē̦ku;

4) der Anschlag, Plan, Ausweg:
puisīšam īsi mati, trejdeviņi (Var.: trīsdeviņi) paduomiņi VL. abi tai paduomā vienprātīgi Neik, dē̦ls izgudruoja lāga paduomu LP. VI, 384. man bija (ienāca, iešāvās) labs paduoms prātā. uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā LP. IV, 2. beidzuot tie atruon paduomu I, 88. tādẽļ neatlika ne˙kāda cita paduoma, kâ mācīt par skruodeli Aps. [In der Bed. "Vermögen, Schatz" könnte es an und für sich mit Būga LtT. I, 231 nebst gr. ϑωμός "Haufe" zu le. dēt I gestellt werden, aber auch in dieser Bed. darf es wohl nicht von paduoms "Vorrat" getrennt werden, und dies gehört doch wohl zu paduõmât.]

Avots: ME III, 20, 21


padziedāt

padziêdât [li. pagiedóti], tr.; intr.,

1) ein wenig singen:
padziedam, līguojam, triju kungu zeltenītes! BW. 32881. juo man sūri, juo man gŗūti, juo es grazni padziedāju BW. piel2 110 1;

2) perfektiv - das Singen, den Gesang beendigen:
dziesma mana padziedāta, neba mana darināta BW. 957. kad gailītis padziedās, neduos māsa vainadziņa 24305. [arī gailis padziedāja Pas. III, 52.] Refl. -tiês, sich zum Vergnügen ein wenig singen: padziedies, bāleliņ! VL.

Avots: ME III, 23


pagailis

[pagaĩlis AP., pagaiļi, fein gespaltenes Holz, das man nach dem Ausbrennen der gröberen Holzscheite im Backofen noch zum Schluss brennen lässt, damit der Boden des Ofens gleichmässig erwärmt werde Peb.: pameklē pagailim sausāku malku un skaidas! AP. jāme̦t bez pārtraukuma pagaiļi virsū; pirts nedrīkst atdzisināt Jaunie mērn. laiki I, 149. Zu gaîlêt?]

Avots: ME III, 26


pagodēt

paguodêt, ‡

3) "paslavēt" Dunika: p. savu dē̦lu;

4) "paguodināt" Oknist. Refl. -tiês,

2): "dē̦ls paguodējies tē̦va ce̦puri" ME. III, 33 bedeute nach Vank.: dē̦ls pajēmis t. c. un valkā tuo kâ savu.

Avots: EH II, 136


pagore

paguôre,

1) "nuogāze, pakalne" Warkl.; ein teilweise konkaver Hügelabhang
Saikava: visas paguores pieputinātas Saikava;

2) eine Vertiefung auf beiden Seiten des Vorderofens
Saikava: izvilkt tupeņus nuo paguores.

Avots: EH II, 136


pakliest

[pakliêst 2 "paklīdinât; pakaisît" Bauske, Seppkull: p. aitām pe̦lus Ruhental; "izretināt" Salgaln] dazu pakliests (Part. praet. pass.), abhändig L.

Avots: ME III, 46


pali

pali, [palas Mitau, Gr.-Würzau], die Flut, Überschwemmung, im Frühling und Herbst aus den Ufern ausgetretenes Wasser Bers., Lub., Laud., Lasd., Mar., Trik., Adsel: nāca negaidītie pali A. XXI, 33. šuogad būšuot lieli pali Lub. dievs uzsūtījis lieluos palus, die Sintflut Etn. III, 144, viņa tika tīri vai applūdināta buču paliem A. XII, 733. pašuos paluos, gerade zur Zeit des Hochwassers Nerft n. Mag. IV, 2, 132. Auch paļi MWM. IX, 147; Nerft n. [J. [Zu le. pilêt, pile, li. ampalas "Aufwasser auf dem Eise", pìlti "giessen", slav. polъ "Schöpfgefäss", r. пóлая водá "aus den Ufern ausgetretenes Wasser", водополь od. половодье "Hochwasser", arm. hełum "vergiesse" u. a., s. Persson Beitr. 748 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 54 f.]

Avots: ME III, 59


palīgs

palĩgs [auch Wolm., Nitau, Schujen, Jürg., Widdrisch, Arrasch, Adiamünde, Wenden, palîgs 2 Tr., Dond., Windau, Wandsen, Lautb., Nigr., palîgs Kl., Kreuzb., paligs (wohl mit gekürztem i) Salis, Ruj.], f. palĩdze, palîdzene 2 Kand.,

1) der Helfer, die -in, der Gehilfe, Gesell:
ņe̦mat mani pie nešanas palīguos! JU. viņa dzīvuo par palīdzi Latv. re̦dzams tē̦vu valuodas svars un palīdzes luoma pie svešu valuodu iemācīšanās B.Vēstn.;

2) palīgs, die Hilfe:
bij māsiņa palīgam BW. 286. maz mātei palīdziņa nuo pirmās vedekliņas BW. 23527. palīgā iet, nākt, aicināt, Saukt, zu Hilfe gehen, kommen, bitten, rufen. es tev iešu palīgā BW. 917. dieva palīgs od. dievpalīgs, das Begrüssungswort der Letten; dieva palīgu duot, grüssen, eig. mit dem Begrüssungswort Gottes Hilfe geben: dievs palīdz! devu dieva palīdziņu BW. 28329.

Avots: ME III, 61


palīķīt

palĩķît NB. "patapināt, palienēt". Ein Lituanismus.

Avots: EH II, 151


palikt

palikt [li. palìkti "verlassen; bleiben LChr. 485,15; werden" Tiž. I, 125, Liet. pas. II, 67, Lit. Mitt. II, 33],

1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!

2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];

3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,

a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;

b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;

4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;

5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,

1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;

2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;

3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.

Avots: ME III, 59, 60


palums

palums, der Zuname, Familienname: mācītājs nuomana, ka paluma nuo šī vīra nedabūs zināt Zeib. MWM. III, 594; 752. [Wohl aus *palams (vgl. palama) umgebildet.]

Avots: ME III, 63


paluncēt

paluncêt, palùncinât, tr., intr., wedeln: mopsis paluncēja ar strupuo asti MWM. VI, 883. Refl. - tiês, fuchsschwänzen: nevajaga paze̦muoties, paluncināties katra priekšā Saul.

Avots: ME III, 63


pamatmanta

pamatmañta, das Grundkapital: Eiruopas zinātņu pamatmantas Duomas II, 84.

Avots: ME III, 66


pameteklis

pameteklis,* der Sockel: uz paaugstināta pametekļa A. XI, 624. pieminekļa pameteklis XIV, 2, 236.

Avots: ME III, 69


paņāt

pàņât 2 ,Refl. -tiês "ēdienu nicināt" Robinsons Krūziņš (v. J. 1912), S. 54.

Avots: EH XIII, 195


paņēmiens

paņêmiens,

1) [das Ergriffene
Vīt.]; der Griff, Zug: bet lācim tik viens paņēmiens: vērsis pa˙galam LP. IV, 198. viens paņēmiens: akmens aizve̦lts V, 282. ieve̦lk dziļiem paņēmieniem svaiguo meža gaisu A. XX, 504. [vēžus skaita paņēmieniem: vienā paņēmienā trīs vēži Vīt. aude̦kla ve̦tkuos pāsmam 30 paņēmienu; paņēmienam 3 dzijas Kl.] viņš strādā vienā paņēmienā, er arbeitet in einem Zuge, ohne aufzuhören A. XI, 56;

2) der Hand-, Kunstgriff, das Verfahren:
viņš piesavinājās šuo, tuo nuo viņa paņēmieniem Vēr. I, 1526. [tas jau viņa paņēmiens (Gewohnheit): ar lūpām čapstināt, pirms runā Vīt.]. zinātniski paņēmieni Zalkt.;

3) ["der letzte Satz im Liede":
izdziedāt pēdējuos paņēmienus Kaudz. katra pantiņa beigās atkārtuojās tie paši paņēmieni Niedra. [balsi drusku nuospiezdams, uzsāktuo paņēmienu nuodziedāja līdz galam Janš. Dzimtene V, 14;

4) soviel der Leiter einer Andacht bei gemeinsamem Singen (aus dem Liede) vorspricht
Golg.].

Avots: ME III, 79


panerrot

pane̦r̃ruôt,

1) eine Weile narrieren
Wolm. u. a.;

2) "paputināt" Orellen: parks ir pane̦rruots.

Avots: EH II, 160


panikt

panikt, intr., überdrüssig werden, langweilig werden: jau manam kumeļam auzu sile panikuse Schwanb. man panika viena diena, ne vēl visa vasariņa BW. 29294, 3. tīri rudzi, grūtas dzirnas, gan panika ritināt 6687. ļaudīm ve̦ca māmuliņa panikusi baŗuojama 3202. - [Subst. panikums, der Überdruss: darbs bez paguruma un panikuma Latg. 1.]

Avots: ME III, 77


pants

pañts [Tr., BL, Dunika, Sackenhausen, Līn.], pañta,

1) Reihe, Glied od. Linie der Soldaten;

2) das Glied
[Dunika]: visi panti man sāp. panti bijuši kâ salauzti JK. VI, 41. [pantu pantām St., gliederweise.] gul sasiets, nejaudādams kustināt ne panta A. XV, 96. lai kauliņš pie kauliņa, pantiņš pie pantiņa, miesiņa pie miesiņas! Etn. IV, 109. viņa bij slaika, spēcīgiem miesas pantiem (Gliederbau) Purap.; [das Kreuz im Körper eines Tiers: zirgs platiem pantiem Dunika];

3) [pañte Nitau], eine Schicht, Abteilung Getreide, Heu
[Dunika], Stroh in der Scheune: šķūnī pirmā panta [pirmais pañts Nigr., Gr.-Essern, Selg., Frauenburg, Behnen, Lautb.] siena jau pielikta Kand.; miežu panti paceļas ar˙vienu augstāki pret čukuru Grob.; auch sonst eine Abteilung, Schicht: [ve̦se̦ls pants (kaudze) žagaru Stuhrhof.] nuo vienas sijas līdz uotrai skaita vienu pantu (pie lubu jumta) B. Vēstn. liela, gaŗa egle sešu pantu, katrā pantā ligzds Tr. 823;

4) ein Teil des Pfluges Sackenhausen
(wohl =. panda);

5) ģīmjā, sejās pānti, die Gesichtszüge
Vēr. II, 459;

6) der Vers, die Verszeile,
namentlich so das Deminutiv pantiņš: skuoluotājs uzduod bē̦rniem dažus pantiņus izmācītles nuo galvas. (Nach Būga KZ. LI, 115 (als ein Kuronismus) zu le. pît "flechten", slav. pęti "spannen, strecken, zusammenfügen"; vgl. auch li. panta bei Bezzenberger Lit. Stud. 150.]

Avots: ME III, 78


papaust

papaûst, tr., intr., ein Gerücht verbreiten, ausschwatzen:- kas tad tur jau papaudis? Saul. [tuo jau viņa bij papaudusi Leijerk. I, 75. Subst. papaûdums, das Gerücht, die Entdeckung: man drīzi nāksies viņu apgrūtināt ar dažiem papaudumiem, lai mana turpmākā rīcība viņu nepārsteigtu Leijerk. I, 70.]

Avots: ME III, 80


papluinīt

papluinît, ein wenig zupfen ("paraustīt") Schujen: p. aiz ausīm; "pakutināt, paruotaļāties (ar mazu bē̦rnu)" "Bērzmuiža".

Avots: EH XIII, 164


parāds

parãds, [parâds KL, parâds 2 Lin.], parads,

1) die Hinweisung, der Befehl, Rat:
parādu [zu einem nom. *parāda?] duot, Befehl erteilen Infl. n. U.;

2) die Schuld:
griez uz kuoku, tautu meita, manus lielus parādiņus! BW. 6270. Sprw.: parāds nav brālis. parāds nepūst. parādu kâ sunim blusu. vairāk parādu nekâ matu uz galvas. dē̦lam tē̦va parādi jāmaksā. jāiet žīdam parādi samaksāt, man muss sich erleichtern, die Notdurft verrichten. parādā (parāddos LP. VI, 235) būt kam od. ar kuo, jemand schulden: es gan zinu, kas ar mani parādā BW. 1749. neduod alus uz parāda (Var.: parādā, parādam) 19967. parādu atduot, atmaksāt, nuolīdzināt, die Schuld bezahlen; parādu piedzīt, die Schuld eintreiben; parāduos krist, in Schulden geraten. atbildes parādā tas ne+kad nepaliek;

3) der Plur. parādi, paradi, auch pāradi, die Wegweiser [?], Führer [?], die, den Weg zum neuen Heim der neuvermählten Frau wohl kennend, das als Mitgift bestimmte Vieh zum Gesinde des jungen Ehemannes treiben:
nāc, māsiņ, parāduos! BW. 15899; im weiteren Sinn bezeichnet das Wort parādi das Brautgefolge = panāksni, pavadi: šķituos māsas parāduos (Var.: pavaduos) arājiņu sataujāt BW. 20153, 5. circenītis kāzas dzēra, blusa lēca parāduos (Var.: panāksnuos) 2732. māsa gāja panākšņuos (Var.: parāduos, pavaduos) 26006; parāduos 20902; 30619, 1; pāraduos BW. III, 1, 46. Zu parãdît. [So wohl in der Bed. 2 (in diesem Fall identisch mit li. parodas "Beweis"; dagegen in der Bed. 1 wohl nebst li. pãroda "Rat" aus wruss. nopada "Rat"; zur Bed. 3 vgl. pāradniẽks.]

Avots: ME III, 88, 89


pārāki

pãrāki, Komparativform, zu, zu sehr, zu lange u. s. w. Frauenb.: p. karsts. p. audzināts ābuls.

Avots: EH XIII, 196


parakstenis

parakstenis (unter parakstene): pēc re̦dzē̦tiem ... un ar gudru ziņu ... atdarinātiem paraksteņiem Janš. Mežv. ļ. II, 471.

Avots: EH XIII, 166


parast

parast,

1) finden:
man vainiņas neparada (Var.: neatrada), fand auch nicht die mindeste Schuld meinerseits BW. 23390;

2) gewohnt werden, sich gewöhnen:
[es ar viņu biju paradis U., ich war gewohnt mit ihm (zu leben). kalps arī citās reizās paruon aizbildināties De̦glavs Rīga II, 1, 111.] bija paraduši puiši pulcēties LP. VII, 137. parasts, gewohnt, gewöhnlich: parasts darbs. iekšā guļ man māmiņa parastuo palaunadzi BW. 27438, 5. parastam od. pa parastam, gewöhnlich: cik tāļu parastam pruot skaitīt? Etn. III, 105.

Avots: ME III, 87


pārējāt

‡ *pārjē̦mât "?": lai būs Jezus guodināts, svē̦ta Māra pārjē̦māja; svē̦ta Māra pārjē̦māja (Var.: atjē̦māja, atjaunāja) ar svē̦tiem eņģeļiem Tdz. 54851, 2.

Avots: EH XIII, 201


pārība

II pàrība 2 Zvirgzdine, das rechte Mass: visam kam vajag zināt pārību. ēst vajag pa pārībai. kad ve̦zumu pieliek par pārību. tad tas ir grūts.

Avots: EH XIII, 201


pāris

pãris, pãrs [auch Serbigal, AP.,;Līn. `rs 2 Nerft, Mar., pãrš Salis], pãra,

1) das Paar:
pāris cimdu, zeķu, zābaku. še, māsiņa, cimdu pāris BW. 25639, jaunais pāris, das neuvermählfe, junge Paar. mīļš pārītis sagul uz buomja (kārts, naža muguras). mana ķēve ar tavu me̦lnuo īsti pārī jūdzami B. Vestn. jumīšus duod aitām, lai aitas ne̦stu jēriņus pārā (paarweise) Etn. II, 115. pa pārai rieksti auga BW. 13777, 3; gew. pāŗiem, pāriem, pārām BW. 8259 (pārims Adolphi), pa pāŗiem, zu Paaren, paarweise;

2) ein paar, einige (indeklinabel):
priekš pāris dienām, vor ein paar Tagen LP. VI, 175: vēl es gŗibu ciema puišus pāra gadu (Var.: gadus) kaiŗināt BW. 24547. viņš nuodzīvuoja kādus pāŗis (pāra, pāri) gadus uz laukiem. ar pāris (pāri, pāra) ŗubļiem (rubļu) te ne+kā nevar izdarīt. dziju nuoraudzēja pāris dienu Etn. III, 58. pāŗis desmit B. Vēstn., = pārdesmit. aug man pāŗa sirmu zirgu Ltd. 236. [Nebst estn. pāŕ und li. póra(s) zunächst wohl aus dem Deutschen.]

Avots: ME III, 157, 158


pārkaļķis

pãrkaļ˜ķis,

1) ungebrannter
Kalstein: uz tulžu ruozi beŗ virsū pārkaļaķi (laikam nededzinātu kaļķi), lai nuosusina Etn. II, 165. tur nu šis akmeņu klēpis... pāruērties par pārkaļķiem LP. VII, 1312;

2) gebrannter Gyps
Selg. n. Etn. IV, 162: kad ievainuojumā liekgaļaa ieme̦tusēs, tad sakasa pārkaļaķi ar nazi smalki un iekaisa pušumā Etn. III, 6;

3) Gyps:
pārkaļķi sēj uz ābuoliņu Ahs.

Avots: ME III, 159


pārlaidi

[pãrlaidi, Unterbrechung, Pause: līdz šim viņai bijis ik gada pa vienam (bē̦rņam). traki gribē̦tuos zināt, kâ tagad - būs atkal, jeb šuogad būs pārlaidi Janš. Dzimtene IV, 176.]

Avots: ME III, 163


pārlieks

pãrlìeks, übermässig, ausserordentlich: vai jums nav pārliekas sāpes? MWM. XI, 252. kāds pārlieks daiļums tādai var būt? LP. V, 280. pãrliečis PS., pãrliekam, pãrlieku, pãrliekus Bers., Adv., übermässig, über die Massen, allzu: pārliečis skaista viņa ne˙maz nav A. XVI, 300, pārliekam tre̦kns kumuoss LP. VII, 1151, šiem pārliekam gribē̦tuos zināt V, 85. vienreiz pārlieku, uotrreiz ne˙kā. Das Adv. pārliekam, pārlieku mit schwankendem Wortakzent; bei emphatischer Betonung auf der zweiten Silbe, sonst auf der ersten.

Avots: ME III, 164


pārmērs

pãrmẽ̦rs,* das Übermass: dzīvē pārmē̦rs un lepnība Rain. viņa balsī skan dusmu pārmē̦rs un raudas Latv. [lai šuo pārmē̦ra spē̦ku (übermässige Kraft) mazinātu Pas. II, 174.]

Avots: ME III, 167


pārmest

pãrmest, tr.,

1) hinüberwerfen:
pārme̦tu drānu pār ple̦ciem. mans vedējs pārmeta gruožus zirgam pār muguru R. Sk. II, 238. pārmest krustu, sich bekreuzen; pārmest kūleni, einen Purzelbaum schlagen: muļķis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. kaķis pārme̦t kūleni Purap;

2) vorwerfen, Vorwürfe machen:
sirds sākuse kalējam nedarbus pārmest LP. III, 45. saimnieks pārmeta zē̦nam, ka guovis labi nenuoganuot LP. III, 96;

3) fehlschiessen, fehlen:
es pārmetu, un tâ neiznāca nei šâ, nei tâ Mar. n. RKr. XV, 129. Refl. -tiês,

1) sich werfen (von Brettern, Türen u. a.):
durvis pārme̦tušās Grünh.;

2) sich vorwerfen:
pēc nebūs pašam ne˙kā kuo pārmesties Janš,;

3) zur Unzeit Junge bekommen:
pārmesties - nelaikā atnesties, nuo guovīm, cūkām u. c. Etn. IV, 162. guovs, ķēve, cūka pārmetās Tirs. n. RKr. XVII, 71;

4) erkranken und aufhören Milch zu geben (von einer Kuh)
Mar. n. RKr. XV, 129. Subst. pãrmešana, das Hinüberwerfen, Vorwerfen, Fehlschiessen; pãrmešanâs, das Sichhinüber-; Sichvorwerfen, unzeitiges Gebären; pãrmetẽjs, wer hinüber-, vorwirfi; pãrme̦tums, der Vorwurf: ķēniņa meitai tādi pārme̦tumi meklēs sirdi LP. IV, 84, kādus nedibinātus pārme̦tumus viņš šuodien tev izsaka! A. 1902, S. 389.

Avots: ME III, 166



pārnovads

pãrnuõvads, ein anderes, fremdes Gebiet: pārnuovada saimnieka meita Saul. Adv. pãrnuõvadis, pãrnuõvadu, pãrnuõvadi, in ein fremdes Gebiet: es neiešu pārnuovādis (pārnuovadu BW. 9888) BW. 9710. aizvedīs pārnuovadu (pārnuovadis, pārnuovadi 12324) 461. nuo nuovada pārnuovadus nedrīkst mani bildināt 9576.

Avots: ME III, 169


pārraugs

pãrraũgs, der Aufseher, Inspizient: skuolu pārraugs. miruoņu pārraugs izsūta miruoņus dzīvuos mirināt LP. VII, 24.

Avots: ME III, 172


pārrētēt

pãrrẽtêt, wiederholt vernarben (?): caur daudzkārtīgu pārrētēšanu ... [kuokam] līkums kļūst izlīdzināts Cīgra 145.

Avots: EH XIII, 209


pārsmilga

pārsmilga, die schmale Verbindung zweier Äcker, Wälder u. s. w. Oppek. nach U. Vgl. smildzināt, smalganāt; [s. auch Leskien Nom. 523.]

Avots: ME III, 177


pārsnigt

pãrsnigt,

1): fein schneien
(birdināt) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "schneyen").

Avots: EH XIII, 211


pārtīš

pãrtĩš Ramkau, pãrtĩšus AP., = tĩšãm: p. kaitināt.

Avots: EH XIII, 214


paruļa

paruļa "?": tuop visur likta paruļā audzinātājas pašas meitai RKr. X, 28.

Avots: ME III, 92


pasaule

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. 2 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp 2 . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95


pašdarbīgs

pašdar̂bîgs,* selbsttätig. pašdarinâts, selbst-, eigengemacht: pašdarināts alus; pašdarinātas drēbes.

Avots: ME III, 112


pāsēt

[II pãsêt "lutināt, žē̦luot, aizstāvēt" um Libau; pâsêt "lutināt, iztapt" N.-Peb.; pâsêt, -ẽju, (übermässig) füttem Wolmarshof, Ronneb.: kuo tu viņu pāsē? Kaugershof. zuosis pâsêt 2 uz Mārtiņiem Ruhental (hierher wohl auch pàsēt 2 "stopfen" mit dem Dativ der Person: kuo tu man tik daudz pāsē (= bâz)? Warkl.). - Zu pāst].

Avots: ME III, 190


pasist

pasist, tr.,

1) unterschlagen, unter etwas tun:
viņa pasita kukulīti padusē Saul., [ähnlich Pas. III, 234]. nuolauzu zariņu, pasitu zem baltas vilnānītes (vgl. BW. 33574, 2). bitīte... atne̦s man mīļu vārdu, zem spārniņa pasitusi 3246;

2) zu Boden schlagen:
viņs mani pasita gar zemi Kurs. pasistais lē̦nām uzcēlās Kaudz.;

3) etwas schlagen:
lai, lai, pāries; pasiti pie krūtīm! LP. III, 41. puiši dažreiz pūķi klibu pasituši, bet pa˙visam nuogalināt nav varējuši LP. VI, 79;

4) (intensiv) -halbtot, zu Schanden schlagen, totschlagen, erschlagen:
tas būtu tuo gluži pasitis MWM. X, 483. nee̦smu jau ne zirgu nuoskrējis, ne cilvē̦ku pasitis B.Vēstn.;

5) auf-, niederschlagen, aufwärts oder abwärts richten:
viņš pasita acis (so auch galvu) uz augšu Kaudz. tas pasit acis uz zemi LP. II, 69. Refl. -tiês,

1) sich unterschlagen, unter etwas tun:
kur iedams, neiedams, pasituos padusē (līgaviņu) BW. 21293;

2) sich, einander ein wenig schlagen:
ne+kas, lai pasitas puiši!

3) sich wenden, drehen:
viņa strauji pasitās sāņus Saul. [skuķes uz reiz pasitās uz uotru pusi Janš. Dzimtene 2 III, 212.]

Avots: ME III, 98, 99


pask

pask, paska, verkürzt aus paskat[i], sieh mal: pask, tagad arī viņi deldē savas mēles gar mani A. XI, 478. tâ tik mēs nicināt mākam tuo, bet paskat, paskat, kas par ruokas darbu tādai! LP. V, 277.

Avots: ME III, 99


pašļanderēt

pašļanderêt Ar., = pašļakstinât: p. pudeli ar nuolūku izzināt vai tur vēl kāds šķidrums iekšā.

Avots: EH XIII, 179


pašļankstīt

pašļan̂kstît Kalz. n. Fil. mat. 28 "paskalināt kādu šķidrumu traukā": pašļanksti muciņu!

Avots: EH XIII, 179


paslepen

pasle̦pe̦n, pasle̦pe̦ni, pasle̦pe̦nis, Adv., heimlich, geheim: gribē̦dams mūs[u] māsiņu pasle̦pe̦ni (Var.: pasle̦pe̦nis, pasle̦pe̦n) maldināt BW. 22556. duod ruociņu pasle̦pe̦n (Var.: pasle̦pam, pasle̦pe̦ni 11442)! 582.

Avots: ME III, 102


pašomulīgs

[pašuomulîgs, selbstzufrieden: viss mierīgais un pašapmierinātais, pašuomulīgais sabruka Veselis Saules kapsē̦ta 145.]

Avots: ME III, 118


pasprukt

pasprukt, intr., losgehen, entfallen, ent-, ausgleiten, entwischen, unwillkürlich zum Vorschein kommen: utu kules pasprukušas BW. 20880. nuo bailēm pasprukušas ruokas vaļām LP. III, 81. kuģiniekam pasprukusi kāja IV, 209. iznesa pasprukušuo zivi atpakaļ IV, 201. cik reiz nepāsprūk dusmās kāds vārds! V, 152. pasprucis īstais vārds Vēr. I, 1163. mums kâ kutinātam smiekli paspruka MWM. VIII, 41. vajadzēja ļuoti turēties, lai asaras nepaspruktu A. XVII, 578. mēle pasprukusi R. Sk. I, 25.

Avots: ME III, 106


pātaga

pàtaga, pâte̦ga 2 [Wain., Frauenb., Wandsen, Lautb.], die Peitsche: ar pātagu zirgam uzcirst, uzšaut; pātagu pielaist, piecirst, piespridzināt, plikšķināt; apakš pātagas (kārti) palaist, eine Karte zum Überstechen ausspielen. maizes pātaga, die Peitsche, Plette Vēr. I, 1154; nabaga pātaga, der Lump, Bettler - ein Schimpfwort (eig. die Peitsche des Bettlers). - saimnieka zirgs, paša pātaga, - skrien labi. [Nebst li. botãgas aus slav. batogъ dass., wobel das p- statt b- vielleicht in der Aussprache lettisierter Liven od. Esten entstanden ist.]

Avots: ME III, 190


patenkas

[pate̦nkas, der Dank Lng.: gan maģ pate̦nkas viņš nuopelnī, wenig Dank verdient er Für. I, unter tencināt.]

Avots: ME III, 120


patmala

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123


patmalas

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123


patveicēt

patveicêt,

1) = patvīcināt 1: p. klūgu krāsnī KL, Kreuzb.;

2) eine Weile schwül machen:
saule viņu krietni patveicēja Lis.

Avots: ME III, 126




pazagāt

pazagât (?) Lubn. "pasveicināt": ja satiec viņu, pazagā!

Avots: EH XIII, 192


pazīmīgs

pazìmīgs 2 Oknist n. FBR. XV, 161 3 , Nerft, Sonnaxt, erkennilich, gekennzeichnet, unterschiedlich: mūsu meitām pazīmīgi lakati Oknist. pazīmīgu zirgu drīz var uzzināt PV. labības maisus aude ... baltus. kad grib pazīmīgus, ieme̦t kādas st˙rīpes ... p. būs, uotrs nevarēs pajemt Sonnaxt. cē̦rpuot aitai uz pieres atstāj kušķīti, - pazīmīgi; nevarēja izšķirt citād ebenda. nuosviedu nazi kaut kur pazīmīgā vietā Jauns. Mana dzīve 3 30.

Avots: EH XIII, 192


peka

pe̦ka,

1) die Pfote, Tatze; der Fuss:
uz pe̦kām būt, auf den Beinen sein, sich wohl, im Wohlstande befinden, genesen sein U.: tu man rītā agri esi uz pe̦kām! MWM. XI, 198. grib atkal uz pe̦kām tikt JR. VII, 124. lai tuo uzdabūtu uz pareizām pe̦kām Purap., um ihn auf den rechten Weg zu bekommen. laidis pe̦kas vaļā LP. VI, l, 177, hat sich davongemacht;

2) ein Klotz, der eine Unterlage bildet, der Fuss der Garnwinde
Bielenstein Holzb. 389, ein Fuss überhaupt U., der Fuss, in welchem der Mast steht Salis n. Bielenstein Holzb. 612, der Fuss für einen vertikal zu stellenden Gegenstand Ronneb.: lampa uz augstas pe̦kas MWM. v. J. 1897, S. 593. šaurākā galiņā, peciņā, iestiprināti strāvas vadi Konv. 2 806;

3) Knie am Ende eines Balkens, z. B., beim Umlauf um die Achse
U.;

4) eine Gabel um den Schiffsmast
Salis n. U.;

5) (pe̦ks L.) = be̦ka Dond., Spr.: Sprw. paliks sē̦duot kâ pe̦ka birzī. paldies saku vasarai, kas peciņas audzināja BW. 24745, 5. priežu pe̦ka, boletus luteus Birsmanis. Wohl aus liv. päkā "Pilz" resp. estn. päkk "Pilz; Ballen (an der Hand, am Fuss)", s. Leskien Nom. 200 und Thomsen Beröringer 272.

Avots: ME III, 193


pēkšt

pèkšt 2 Lis., schnattern (von Enten): vistas sāka kladzināt un pīles pēkšt: skrap skrap Aps. J.

Avots: ME III, 207


peņķēt

peņ̃ķêt C., verwickeln, verwirren; "vārstīt, režģināt" Wessen; matus peņķēt, die Haare flechten Autz n. U. Refl. peņ̃ķêtiês Ruj., = piņķēties: kamē̦r puisis penķējās, es meitiņa gabalā BW. 13397, 1. jāpeņķējas ar tādiem niekiem Saul. R. I, 141.

Avots: ME III, 201


perēt

perêt: 3. prs. pe̦r, - auch AP., peŗ - Lesten n. FBR. XV, 31, Oknist n. FBR. XV, 188. Refl. -tiês : " =perināties Lös. n. Etn. IV, 164" zu verbessern in "sich von selbst brüten : šķirzatu uolas saulē perējas Lös. n. Etn. IV, 164". ‡ Subst. perējums, das Resultat des Brütens, die Brut: tur palika kaņepēs, vistiņ, tavs p. BW. 24025, 2.

Avots: EH XIII, 224


perēt

perêt (li. perė´ti), III p. prs. perē C., PS., Kl., Lis., Bers., Jürg., Widdrisch, Daugeln, Schwanb., Warkh., Warkl., Kreuzb., Dond., Bauske, Līn., Dunika, per Wolm., pe̦r Wandsen, Gr.-Essern (BW. 24467, 3 var. auch eine Partizipialform peruošu), III p. prt. perẽja,

1) brüten:
vai bij šķilti, vai pe̦rē̦ti, vai palika vanckaruos? BW. piel. 2 10967 1 . saradās... lieli, mazi, šķilti un pe̦rē̦ti Lautenb. Luomi 200. perējamas uolas, die zu brütenden Eier Etn. II, 123. perējams laiks, die Heckezeit U.;

2) zuobus perēt, Zähne machen
U. Refl. -tiês, = perināties Lös. n. Etn. IV, 164. Wohl zu slov. peréti (zu Iesen mit einem Punkt unter é) "glühen", ksl. pariti "dampfen, brühen" u. a., s. KZ. LII, 119.

Avots: ME III, 201


pērle

I pẽrle, die Perle: Sprw. cūkai pērles. dzejas pērles nuogludināt Pavasaŗu Jānis. pērļu smilga, Zittergras RKr. II, 59.

Avots: ME III, 209


perpele

per̂pele 2 ,

1) "ein Fetzen an einem alten Kleidungsstück"
Seyershof;

2) "sapuvis kuoks" Seyershof: man vai[r] nav lāgas malka kuo dedzināt, - tāda p. vēl ir palikuse. ce̦lmi kâ perpeles - ne˙kur nede̦r.

Avots: EH XIII, 224


pētīt

pẽtît, pètīt 2 Kr., Nerft, -u od. -īju, -īju,

1) Verlangen wonach haben, Appetit haben
Salwen, Nerft n. U.;

2) tr. und intr., fragen, nachfragen, nach-, ausforschen, forschen:
pē̦ta kungi: kur, meitiņa, tādu ņēmi? BW. 5779, 2 var.;

3) pètît 2 , bitten
Skaista. Refl. -tiês,

1) ausfragen
Spr.;

2) trachten, streben:
nuost... pate pētījās BW. 25000 var. Subst. pētîšana, das Fragen, Forschen; pẽtĩjums, die vollendete Tätigkeit, das Resultat des Fragens, Forschens: zinātnieku pētījumuos pieminē̦tas Etn. II, 145; pẽtîtãjs, der Fragende, Forschende, der Forscher. Wohl zu la. petere "verlangen", ai. pátati "fliegt, fällt", pāta-ḥ "Flug", gr. πέτομαι "fliege", air. én, cymr. edn "Vogel", ahd. fedara "Feder" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 19 ff.

Avots: ME III, 211


pētnieks

pẽtniẽks,* der Forscher: pētnieks ielaužas uotrā darba laukā A. v. J. 1896, S. 244. nebeidz viļināt... pētniekus Vēr. I, 1545.

Avots: ME III, 211


piečubāt

pìečubât Dond., piečubinât, mit Stroh, Heu (čubas) vollstreuen, "ar čubām pietaisīt": istaba piečubināta, neslaucīta Sassm. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 242


piedarīt

pìedarît,

1) füllen, voll laden:
nu ve̦zums piedarīts un sasiets Saul. kamanas pilnas jāpiedara Biel. 1542. p. puôdu ar sviestu Dunika;

2) piedarīt pūru, = piedarināt p.: aužu baltas villānītes, drīz pūriņu piedarīju Biel. 1517. kam liniņu man nedevi, kuo pūriņa piedarīt? BW. 16599, 2. ne nuo lūku nuodarām es pūriņu piedarīju 7849;

3) piedarīt guovīm pienu, die Kühe milchreich machen
Alksn.-Zund.;

4) mit Schmutz voll machen, besudeln:
bē̦rni piedarījuši plānu; auch = piedirst, piemīzt Dunika;

5) zumachen (eine Tür)
Dunika;

6) hinzu machen
Dunika.

Avots: ME III, 242, 243


piedzīvot

pìedzîvuôt,

1) bei jemand wohnen
U.;

2) bis zu einem gewissen Zetpunkt leben, zur Genüge, zum Überdruss leben:
puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. Jānis, ar visām loterijas luozēm trakuodams, piedzīvuojis gan pie baltas kūjas Upīte Medn. laiki 177. grūts mūžiņš, nevar vair piedzīvuot BW. 7926;

3) im Leben erhalten
U.: apprecējies un piedzīvuojis dē̦lu LP. IV, 194. kēniņam visādi gāja labi, tikai mantinieku nevarēja piedzīvuot VI, 1, 506. dē̦ls aizejuot e̦suot sacījis, ka šis te ve̦lna piedzīvuošuot, vēl pasaulē e̦suot citi kalni Ezeriņš Leijerkaste II, 142;

4) erleben, erfahren:
tādu blēdību es savā mūžā nee̦smu piedzīvuojis, eine solche Schurkerei habe ich nicht erlebt U. puisis izstāstījis, kuo pieredzējis, kuo piedzīvuojis LP. III, 86. e̦smu maz labu dienu piedzīvuojusi Kaudz. M. 16. vai nav piedzīvuots, ka acis var apmānīt 47. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā 20. Subst. pìedzīvuôtãjs, ein Einwohner, ein im Gesinde nicht als eigentlicher Knecht Aufgenommener, der kein eigenes Haus hat U.: par iebūviešiem apzīmē piedzīvuotājus pie saimniekiem Konv. 2 741. pìedzîvuõjums, das Erlebnis; die Erfahrung: pasniegt pašu piedzīvuojumus un nuovē̦ruojumus Āruonu Matīss Kr. Valdem. 3, dibināties uz piedzīvuojumiem Pūrs II, 196.

Avots: ME III, 248


piekāpība

pìekâpĩba, die Nachgiebigkeit: vingrināties piekāpībā MWM. v. J. 1896, S. 29.

Avots: ME III, 256



piekupenēt

pìekupenêt, piekupināt Spr., Für. I unter kupināt, vollschneien, sich mit Schneehaufen bedecken: durvpriekša piekupe̦nē̦ta Vēr. II, 52.

Avots: ME III, 261


pielīdzīgs

pìelĩdzīgs, angemessen, passend: Stīpnieks, gribē̦dams ar pielīdzīgu valuodu veicināt sarunu... Janš. Dzimtene IV, 182.

Avots: ME III, 267


pielīst

pìelìst,

1) heran-, hinzuschleichen, -kriechen:
Sprw. pielīst pa akluo pusi. zivs pielien malā, bet vēzis ielien alā. miegs pielien gulē̦tājiem Aps. V, 25. labi tuvu pielīst Kaudz. M. 39;

2) sich anschleichen, anschmeicheln:
pielīst un pielabināties MWM. VI, 828;

3) sich mit Kriechendem anfüllen:
arājam grūtas kājas, pilnas smilšu pielīdušas (Var.: piebirušas) BW. 27903. pilns kūsis pielīda sīkuo dadžu 34472. Refl. -tiês,

1) heran-, hinzuschleichen:
viņš ar savu ruoku pielīdās ienaidniekam;

2) suchen unterzukommen
Ruj. n. U.

Avots: ME III, 268


pielūkot

pìelũkuôt,

1) Aufsicht üben (bei einer Arbeit)
U.;

2) Acht haben, sich in Acht nehmen:
pielūkuo labi, ka tava dvēsele tiktu izdziedināta! ķēves dē̦ls pielūkuošuot gan pa prātam izbē̦dāt LP. VI, 1, 486. ...jāpielūkuo, ka ķieģeļi būtu vienādi Būvmācība 19. tu man pielūkuo! nimm dich in Acht! MWM. X, 892. ej, bet pielūkuo, ka tev tâ˙pat neiet! JK. V, 94.

Avots: ME III, 269


piemuļķot

pìemuļˆķuôt, piemuļˆķinât 2 Sassm., übertölpeln, ausnarrieren: dievs ve̦lnu piemuļķuo LP. VII, 769. ve̦lna sieva aiz dusmām vai plīsa, ka muļķis piemuļķuojis vīru LP. VI, 1, 429. pretnieka piemuļķuošana A. XX, 397. viņš ar savu veikluo runu grib mani piemuļķināt Sassm.

Avots: ME III, 274


piens

piẽns (li. píenas), Demin. piẽniņš, piẽnutiņš BW. 32419 var., die Milch: Sprw. piena kâ jūŗa. piens kâ akna. tik putna piena trūkst od. putna piena vien trūkst (gesagt von einem, der sich sehr reich dünkt). tam vēl piens nuo lūpam nav nuožuvis od. tam vēl mātes piens aiz lūpas (von einem Gelbschnabel). guovīm piens raguos iet (die Milch wird weniger). saīdzis, kâ sagājis piens, katliņā piededzināts A. v. J. 1892, S. 256, guovs tikai trešuo pienu Saul. III, 85, die Kuh ist zum drittenmal milchend geworden (in Salis dafür: trešā pienā). (guovs) gaŗāku pienu, länger milchend Degl. Ve̦c. pilskungs 55, īsu pienu, kurze Zeit milchend Golg. - biezs piens od. biezpiens, Quark; jauns piens Etn. I, 68, Beestmilch; kaņepjupiens, in Lis. kaņuppiens, eine flüssige Speise aus ungeröstetem Hanf; ķē̦rnas p. Kursiten, ķē̦rnu p. U., ķērnes p. Mazvērs. Luopkuopība III, 77, die Buttermilch; kupināts p., dicke, gekäste Milch U.; putna od. putnu p., Vogelmilch; raganu p., vermeintlich von Hexen in Viehställen und auf der Erde verschüttete Milch Etn. III, 44. rūdzis p. od. rūgušpiẽns, skābs p., gegorene, saure Milch; salds p., frische, süsse Milch. sveķu p. Schwanb., Bers., Kosenhof, Beestmilch; vēršu od. vērša piens, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch bildet Mag. XIII, 2, 54, Lis., Bers.; vilka piens, euphcrbia Antrop. II, 39. piena sulas, Molken. piena ziediņi, die in gekochter Milch übrig bleibenden Milchkügelchen, wenn das Beste abgenommen worden U. piena māte, eine gute Milchkuh U. piena drudzis "slimība, kuŗu dabū dažas mātes 3 dienas pēc dzemdēšanas" Etn. II, 165. piena zuobs Kaudz. M. 318, der Milchzahn. piena puika,

a) ein Gelbschnabel:
vai nu katrs piena puika tūliņ precinieks? MWM. VII, 805;

b) einer, der lauter gute Tage gehabt
U. - piena dadzīši, Gänsedistel (sonchus oleraceus L.) RKr. II, 78; piena puķītes, platanthera bifolia Rich. Etn. I, 30; piena zâle, lathraea squamaria Kokn. n. KKr. III, 70. piena putns, ein Vogel Ramāns. pieni Lis., = piẽņi. Zu npers. pīnū "saure Milch", av. paēman- "Muttermilch", payah-, ai. payaḥ "Milch", li. papíjusi kárvė "eine Kuh, die beim Melken die Milch nicht mehr zurückhält", pýdyti "zum Milchgeben reizen", ai. páyatē "strotzt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb.II, 73f.

Avots: ME III, 276, 277


piepulcēt

pìepùlcêt, pìepùlcinât, hinzutun, hinzusammeln, versammeln: daudz pagānu tai dienā kungam taps piepulcē̦ti Zachar. 2, 11. Jē̦kabs izlaida savu garu un tapa piepulcināts saviem ļaudīm I Mos. 49,33. vajadzēja piepulcināt klāt plašākās masas Duomas I, 688.

Avots: ME III, 281


pieraudzīt

pìeraũdzît, tr. und intr., aufpassen: Pēteris pierauga bē̦rnus A. XX, 266. kurinātājam vajadzēja.., labi pieraudzīt, ka pirts būtu tīra BW.I, S. 176. pieraugi, dēliņ, ka tu neizari ceļus! LP. V1I, 1118. pieraugi tur ietapt! VI, 1060, pass auf, dass du da hineinkommst.

Avots: ME III, 283


piesacīt

pìesacît,

1) ansagen, einschärfen:
ragana izgāja laukā un ve̦cākai meitai piesacīja, lai vienu nuo puišiem izce̦puot Etn. III, 120. man māmiņa piesacīja kurzemniekus nemīļuot BW. piel.2 10246, 2. man māmiņa piesacīja, lai es maļu vidiņā 8113. sen sacīju brāliņam, nevarēju piesacīt: gaidi cita rudentiņa, tad tu ņem līgaviņu! 22827. es piesaku tev, tautieti, tu piesaki māmiņai: būs māsiņu agri celt, nebūs agri niecināt! 26071;

2) verheissen in den Texten des 16. Jh.;

3) ankündigen:
piesacīt kaŗu Sadz. viļņi 299. Refl. -tiês, sich melden, anmelden. - Subst. piesacījums, das Angesagte, Eingeschärfte: gailītis aizmirsa kaķa piesacījumu Pas. I, 331.

Avots: ME III, 286


piesēdēt

pìesêdêt,

1) beisitzen
Spr.;

2) sich setzen
(?) U.;

3) sitzend erreichen:
"pabrauksimies", viņš saka: "kuo nu tâ mierā piesēdēsim?" Ezeriņš Leijerkaste II, 43;

4) sitzend hier und da niederdrücken od. Spuren hinterlassen:
bē̦rni piesēdējuši kaņepes PS. - Subst. pìesê̦dê̦tãjs, der Beisitzer, Assessor U.: tiesas piesē̦dē̦tājs Sadz. viļņi 113. pagasta piesē̦dē̦tājs Zeif. II, 182. zvērināts piesē̦dē̦tājs Konv. 2 385.

Avots: ME III, 288


piesmirdēt

pìesmir̂dêt,

1) = piesmirdinât 2: iznāca katram varbūt knapi kuo lūpas aprasināt, tikai muti vien piesmirdēja Alm. Kaislību varā 66;

2) = piesmirst: istaba vien piesmirdēja.

Avots: ME III, 293


piestāt

pìestât,

1) sich neben jem. od. etw. stellen, zu jem. treten
(auch fig.): kuo tu, pie siena kaudzes piestājis, baksties? Grob. - kāda bē̦da piestājusi tam nabaga puisē̦nam? BW. 14918, 2 var.;

2) sich niederlassen
Brasche: tavu puostu! kur lai nu piestāj? LP. IV, 164;

3) attrapieren, auf der Tat betreffen
U.: kad reiz viņu piestājām, als wir ihn einmal attrapierten;

4) stehen bleiben:
ceļā... zemniekam piestāja zirgs, un jis nevar nuobraukt uz sē̦tu Pas. III, 102;

5) nachlassen, aufhören:
tuomē̦r ar mani nepiestā]a rāties Aps. VII, 18. vējiņš bij piestājis Apsk. v. J. 1903, S. 548. Refl. -tiês,

1) sich zu jem. od. an etwas stellen, hinzugesellen:
pie ābeles piestājuos BW. 3944, 9. vīri nuonāca uz Ēģipti līdz ar Benjamiņu un piestājās Jāze̦pa priekšā I Mos. 43, 15. zirgam piestājušies divi vare˙ni lāči LP. III, 33. ceļā viņam piestājās viens kungs VII, 481;

2) stehen bleiben;

3) nachlassen, gelinder werden, aufhören:
lietus piestājies U. runas... uz brīdi it kâ aptrūka, piestājās A. XVII, 315;

4) sich anpassen:
tē̦va māsa piestājas jaunākā gribai Aps. V, 20. Subst. pìestâjẽjs, wer in den Dienst getreten ist: piestājējam bija jātaisa spināti kungiem LP. VI, 774.

Avots: ME III, 297


pietiksme

pìetiksme,* der Zutritt: it kâ pastāvē̦tu sevišķa pasle̦pe̦na pietiksme pie zinātnēm Plūd. Zalktis v. J. 1908, S. 136.

Avots: ME III, 304


pietrūkt

pìetrũkt, plötzlich enden (von einem Vorrat), fehlen, mangeln: pietrūka, kuo ēst LP. VII, 197. dziedat, meitas, negaidāt! vai jums dziesmas pietrūkušas (Var.: vai jums dziesmu pietrūcies)? ja jums dziesmas pietrūkušas, nāk pie mani tapināt! BW. 916. aties Jāņi, pusvasaras, trūks ūdeņa upītē; dieviņ, zini, kad pietrūkšu es nuo ļaužu valuodām (wann ich aus dem Gerede der Leute schwinden werde) 8989, 1. Refl. -tiês,

1) = pietrūkt: pietrūcies auksta ūdens LP. V,110. tē̦vam pietrūkās, palika neēdis IV, 1 , jau var... dibinu kacēt, te ķēde izbeidzas, un kādas desmit asis apmē̦ram nuo gaŗuma pietrūkstas VI, 1, 518;

2) erschrecken
(intr.); auffahren, sich erheben: vārna pietrūkstas nuo kuplās zâles Vēr. v. J. 1903, S. 12. vecene, drusku pietrūkusēs, nuolika spaini MWM. VIII, 900. piepeži kungam ienāca prātā klavieres; viņš pietrūkās, sēdās klāt un sāka spēlēt Krišs Laksts 27. es pirmais pietrūkuos stāvus B. Vēstn. viņa steidzīgi pietrūkās kājās Purap. meitene pietrūkstas nuo miega (fährt aus dem Schlaf) Aps. IV, 14.

Avots: ME III, 305, 306


piezīme

pìezìme, die Bemerkung; die Notiz: apkārtstāvuošiem vīriem bij atkal izdevība vingrināties paklusās piezīmēs Alm. Kaislību varā 64.

Avots: ME III, 312


piezīt

pìezīt anerkennen: meita piezīst juo par savu vīru Pas. II, 439. Refl. - -tiês, intr., eingestehen Zb. XVIII, 432: lakata īpašniece pirmā sākumā gan negribējuse piezīties, bet vē̦lāk ... teikuse visu taisnību Upīte Medn. laiki. piezīstuos, ka ne̦su slīcināt savus bē̦rnus Pas. III, 292.

Avots: ME III, 313


piks

piks Spr., Smilt., Selb., Lös., Erlaa, Bers., Gr.-Buschhof, Mar., = pika: sniega piki A. XII, 892. sviesta piks Mag. XIII, 3, 59. piena piks MWM. VIII, 405. zemes piciņš U., ein Erdkloss. iedrupināt piciņiem baltpienu Stockm. n. Etn. I, 41. mālis pikiem krita sijājuot BW. 8006. auru piki bija lieli saka par puišu un meitu meņģēšanuos un pluosīšanuos, kad viss iet juku jukām un piku pikām Etn. III, 146. - piki Wolm., = pikas 2, piciņas.

Avots: ME III, 213


piņģierēt

piņ̂ģierêt Saikava "knibināties ap kuo".

Avots: EH XIII, 235



pirkstanieks

pirkstanieks RKr. II, 59, BW. 35467 var., = pirkstainieks: pirkstaniekus adīdama BW. 6707, 2. kal man dze̦lza pirkstaniekus, lai es varu spīdzināt! 11213.

Avots: ME III, 223


pirkstis

pìrkstis (nom. pl.) PS., C., Laud., N.-Schwanb., Annenb., pirkstes N.-Schwanb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411, pirksti U., die glühenden Funken in der Asche, die Glut in der Asche, die glühende Asche: aizbēršu karstas pirkstis aiz ādas Etn. IV, 160. pirkstis nuo sadedzināta lupata BW. I, S. 182. cept kuo pirkstês Etn. I, 18. viņš vairs nebāzīs pirkstus pirkstīs Jauna Raža IV, 86. kâ pirkstēs, wie in der heissen Asche, - in Verlegenheit U. Nach Leskien (mit ?) Abl. 339, J. Schmidt Voc. II, 28 und Petersson Zwei sprachl. Aufs. 14 nebst li. pir̃kšnys (nom. pl.) "glühende Asche" zu urslav. *pьrstь "Staub", le. pā`rsla (s. dies) usw., aber die Wörter der letztern Gruppe zeigen nicht den Begriff der Hitze. Eher daher nebst li. pir̃kšnys zu air. riches "Kohle", bret. regez "Kohlenglut' (nach Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 56 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 47); oder kontaminiert aus birkstis und *pirsti- (= urslav. *pьrstь) ?

Avots: ME III, 223


pirmdzimtība

pirmdzìmtĩba, pirmdzimstiba De̦glavs Rīga II, 1, 189, die Erstgeburt: tam nebij tuo pirmdzimtības tiesu sev pielīdzināt Glück I Chron. 6, 1.

Avots: ME III, 226


pirmmiedze

*pirmmiedze (unter pirmmiedzis): pirmmiedzē cilvē̦ku nevar muodināt Pas. XIV, 211. nuo pirmmiedzes cilvē̦ku bij grūti uzcelt Jauns. J. un v. 329. In Līvāni und Nautrēni dafür das plur. t. pir̂mmìedzes.

Avots: EH XIII, 238


pirts

pìrts, -s (li. pirtis, aruss. nьpmь dass.), die Badstube; das Bad, Schwitzbad: Sprw. ne ik˙katrs, kas pirtī dzimis, pirti pruot kurināt, die Geburt tut's nicht U. tur tev laba pirts kurināta, da wirst du eine derbe Strafe erhalten U. aukstā pirtī pērienu dabūt RKr. VI, 618. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas. iznīksti, kâ pirts gars! tas pirtī˜, tas baznīcā (sagt man von einem ärmlichen Menschen). pirts - saimes veselība. karstu pirii dabūt, Prügel bekommen Alm. kāda tam bij karsta pirts, welche heisse Qual musste er erdulden (vom Heilande gesagt) U. pirtī iesviest, in die Brake tun, ausschiessen (vom Flachse z. B.) Bergm. n. U. pirti kurt, die Badstube anheizen. tai jau vajadzēs pirti kurt od. tai pirtī jābrauc, sagt man von einer Frau, die bald gebären muss. lai nabags, pirtī ticis, tūlīt nekāptu lāvā A. XX, 198. Zu pērt.

Avots: ME III, 228


pīte

II pîte 2 , eine Scherbe Wandsen, ein Fetzen: grib pavāru samalt pītes LP. V, 221. es tavu ce̦puri saplesīšu sīkās pītes Janš. Dzimtene 2 II, 276. Vgl. pîtināt I.

Avots: ME III, 235


pītrāt

pìtrāt 2 , -ãju, ausstreuen, auseinander werfen, aufscharren : vistas pītrā dārzus Gr.-Buschhof; vgl. pîtināt I.

Avots: ME III, 236


plainīt

I plaĩnît, -ĩju,

1) auch
plaĩnât, schütteln ("purināt"): p. slapju lakatu; mušas dze̦nājuot plainīt papīru Neuhausen;

2) viel schwatzen:
sievas sagājušas kuopā un tik plainī Preekuln.

Avots: ME III, 315


plaksts

plaksts, plakste Für., plakstiņš, plakstiens LP. V, 7, Serbigal, plakstenis, plakstene Adsel, das Augenlid: plaksti tai aizvērās Apsk. v. J. 1903. S. 365. plaksti kuopā vāzās MWM, VII1, 74. acu plakstiņi kâ svina pielieti krituši cieti Etn. II, 22. par acu bedrēm jau plaksti drūmīgi ir puri klājušies Aps. VI, 35. lai tavas acis taisni rauga un tavi acu plaksteņi taisni tavu priekša turas Glück Spr. Sal. 4, 25. tā plakstus piemiedza un pasmaidīja maigi MWM. VIII, 2. muļķītis ieliek acīs spīles, lai miegs nedabūtu plakstienus kuopā savilkt LP. IV, 150. šī nuolaida šmaugas plakstu skruopstas Apsk. v. J. 1903, S. 332. pirmais miegs uz plakstiem krīt Austrira. mirkšķināt plakstus Duomas II, 871. Zum Suffix von plakstiens vgl. Li. blakstíena dass.; Reimwort zu blakstiņš; wohl zu plaks II.

Avots: ME III, 316, 317


plaukšas

plaûkšas 2 Arrasch, Wandsen, plaukši U. Manz. Post. III 175, = plaušas, die Lungen plaũkšêt C., plàukšêt 2 Tirs., plaukškêt, -u, -ẽju, auch plaušķêt, -u, -ẽju, plaũkšinât Karls., plaukšķinât,

1) plaušķināt Bers., einen klatschenden, laut schallenden Ton von sich geben
(plaũkšêt Dunika), (in die Hände) klatschen (plaũkšinât Dunika), patschen: lai tā tava mēle plaukš (Var.: plaušk) kâ plaukš vāle velējuot! BW. 22676 var. griezās nu divi pāŗi basām kājām, tâ ka grīda vien plaukšķēja Janš. Dzimtene IV, 10. plaukšķē̦dami viļņi sita gar tvaikuoņa sāniem Ze̦ltmatis. putra vārās plaukšē̦dama Tirs. n. RKr. XVII, 73. brunčiem ap kājām plaukškuot JR. VII, 99. Sprw.: plaukšķina kâ zivs pa sausu zemi. ruokas plaukšķinât Kaudz. M. 193. publika visiem spē̦kiem plaukškināja (applaudierte) Alm. es izdziedu piecas dziesmas, tu tik lūpas plaukšināji BW. 877, 1. dagla cūka aizgaldē ausis vien plaukškināja BW. 22832 var. baznīcniekiem pa priekšu jāja aulekšus, ar... pātagām plaukšinādami, brūtgāna un brūtes brālis BW. III, 1, S. 58;

2) plaukšķêt. plaũkšêt PS., plàukšêt 2 Tirs. n. RKr. XVII; 73, plappern, klatschen:
kaut tā plaukša neplaukšēj[u]se, ka es rupju dziju vērpju! BW. 8402, 12 var. Refl. plaukšêtiês, schallen: vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, plaukšējās BW. 30527. Zur Interj. plaũkš.

Avots: ME III, 325, 326


plaust

I plaûst (li. plausti "waschen") U., Karls., Bers., Kr., Lis., Lub., -žu, -du, tr.,

1) "piepludināt" Lis.; ausgiessen : neplaud ūdeni! Bers., Lub.; nass machen (durch Waschen namentlich) U.;

2) ausschwatzen
Elv., kund machen, unter den Leuten verbreiten St., U., (mit 2 ) Ruj.: neplaud valuodu! Bers., Lub. dievs tuo gan plaudīs, Gott wird es schon aufdecken, offenbar machen St. Refl. -tiês, strömen (?): upe piepeši sastuop Karpatu kalnus, kuriem tai jāplau,žas cauri Apsk. v. J. 1905, S. 19. Wenigstens in der Bed. 1 nebst plaudiņš 1, planduoksnis, plûst pludi, plauna, plavinàt zu li. pláuti "spülen", and. fliotan "fliessen", aksl. plovǫ "fliesse", plujǫ "schwimme", ai. plavatē, gr. πλέ(Ƒ)ει "schifft, schwimmt", πλύνω "wasche", la. pluere "regnen", ahd. flouwen "spülen, waschen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 94 f. und Trautmann Wrtb. 224. Die Bed. 2 kann auf der Bed. 1 beruhen, doch kommt für die Bed. "(unter den Leuten) verbreiten" auch die Wurzel von plaûdis I in Betracht.

Avots: ME III, 327


pledenis

pledenis "jem., der nicht recht weiss, was er tut und will": iet kâ pledenis. ar pledeni grūta dzīve Gr.- Buschhof. Wohl zu pledināt.

Avots: ME III, 333


plederēt

plederêt(iês), -ẽju(ôs),

1) (kraftlos)flattern (von Segeln
U.): aizšauts od. jauns putns plederē Lös., Laud., Fest. nuo pērkļa izve̦stie putniņi plederē Druw. n. RKr. XV1I, 74; "arī vista pa le̦du iedama plederē" Etn. IV, 165; cīrulis gaisā plederē vienā vietā turē̦damies; vuška "plederē" (geht unsicher) pa le̦du Sakstagala;

2) plederêt "vējā purināt Bilsteinsh. n. Etn. IV, 165. Nach Bezzenberger BB. XII, 241 wohl aus dem Deutschen (vgl. mhd. vlederen) entlehnt.

Avots: ME III, 333


plederēties

plederêt(iês), -ẽju(ôs),

1) (kraftlos)flattern (von Segeln
U.): aizšauts od. jauns putns plederē Lös., Laud., Fest. nuo pērkļa izve̦stie putniņi plederē Druw. n. RKr. XV1I, 74; "arī vista pa le̦du iedama plederē" Etn. IV, 165; cīrulis gaisā plederē vienā vietā turē̦damies; vuška "plederē" (geht unsicher) pa le̦du Sakstagala;

2) plederêt "vējā purināt Bilsteinsh. n. Etn. IV, 165. Nach Bezzenberger BB. XII, 241 wohl aus dem Deutschen (vgl. mhd. vlederen) entlehnt.

Avots: ME III, 333


plēvāties

plê̦vâtiês 2 Karls., plẽ̦vâtiês Tr.,

1) "?": iestatīju asu dadzi burvjiem, raganām plē̦vāties BW. 32470. Die von Alksnis-Zund. für einen dem ähnlichen Text ("augat. dadži, ... lai nenāca ... raganas plē̦vāties!" VL.) angegebene Bed. "mīlināties, kūvēties" scheint falsch erschlossen zu sein;

2) plẽ̦vâtiês. funkeln, flackern
Salis, aufleuchten Bauske: uguns liesma plẽ̦vājās Bers.;

3) plẽ̦vâties, flattern
Lautb.

Avots: ME III, 342


pliksteris

pliksteris, pliksters, ein Habenichts, ein armer Schlucker: kâ tu mani drīksti tādiem pliksteriem pielīdzināt? Līguotnis.

Avots: ME III, 344, 345


plīrēties

plĩrêtiês Bauske, sich übermässig putzen St., Wld.: kas tad ir nuo tām pilsē̦tā skuoluotām meitiņām? tikai jau zin, kâ plīrēties un pie spuoguļa ķiķināties Naud. Aus d. dial. sich flieren.

Avots: ME III, 348


pliukšēt

pliũkšêt Karls., U., pliũkšķêt Bl., Dond., -u, -ẽju, freqn. pliukš(ķ)inât, tr., intr., klatschen: pliukš(ķ)ēt, pliukš(ķ)ināt (ar) pātagu. spārnus pliukšinādams Stari I, 294.

Avots: ME III, 346


pliviņa

pliviņa,

1) "?": lapas saŗūk par sīkām pliviņām Konv. 2 497;

2) abgelöste, flatternde Baumrinde
U.: nuo egles griezdamās krīt rudas pliviņas Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 23;

3) Schelfer
AP. n. U. Wenigstens in der Bed. 2 zu plivināt; in der Bed. 3 (vgl. Persson Beitr. 806) zu pleve?

Avots: ME III, 347


plukas

plukas,

1) Stein- oder Baumflechte:
ar akmeņu un kuoku plukām mē̦dz ravināt dze̦lte̦nbrūnu vilnu Dond. n. RKr. XVII, 47. akmeņu pluka, die braune Farbe, welche das Färben mit diesem Mooseergibt Dond.;

2) s. pluka I 2. Wohl zu plukt.

Avots: ME III, 355


pļura

I pļura,

1) eine Plappertasche
Vīt., Alt.-Rahden, Frauenb., Ahs.; ein liederliches Frauenzimmer Wid.;

2) "šļura jeb piņķerīga lieta, kur tukšas pļāpas jaucas starpā, ka nevar patiesības izzināt" Vīt.;

3) ein dünner Brei
Arrasch, Salis, Lennew., eine nicht schmackhafte, dünnflūssige Speise Pabbasch;

4) etwas schlecht Geratenes
N.- Peb.; "eine unsinnige Arbeit" Gr.-Würzau;

5) "ein unordentlicher, charakterloser Mensch"
Līs.;

6) "eine unschöne, unangenehme Sache od. Angelegenheit"
Bornsmünde;

7) Schlackenwetter
Adiamünde, Zögenhof, Schibbenhof.

Avots: ME III, 373


pluta

I pluta (li. plutà "die Kruste"),

1) das Fleisch
Oppek. n. U.: zirgs labs nuo plutas (oder: labā plutā Kreuzb.), gut von Luder U. mūsu zirgs arvien uzturas plutā, sieht immer wohlgenährt aus Tirs.;

2) Pl. plutas L., St., Bergm. n. U., die kahle (zarte, sanfte) Haut, die Kopfhaut
Ronneb.; eine dünne Haut! überhaupt; die Hautfarbe: griez matus nuost līdz plutai ("bis zur kahlen Haut")! Oppek. n. U. (oder: bis zum Fleisch?), Golg., Mar. sāka mazgāt kājas, ar patikšanu spaidīdama mīkstuo, sārtuo plutu V. Eglītis. ģīmja pluta bij iepe̦lē̦ka Blaum. viņi savā plutā sāk līdzināties iedzimtajiem A. v. J. 1899, S. 149. plutadas farbige Häutchen, die Moosbildung auf eisenhaltigem Wasser;

3) plutas, Eingeweide
Depkin n. U., Mag. XX, 3, 220. Zu slav. plъtь "Fleisch, Haut". Wenn von der Bed. "Häutchen" auszugehen ist, wohl (vgl. Būga KSn. I, 276) nebst ai. plutá-ḥ "schwimmend" u. a. zur Wurzel von plevināt.

Avots: ME III, 359


poņķāt

poņ̃ķât, -ãju, verknoten: es nepoņķāju, gribu atrisināt Dond. Refl. -tiês, = puņķêties: kuo jūs poņķājaties? labi nekuo nepuotiet padarīt! Dond. Vgl. puņķêt(iês) und puņķuot.

Avots: ME III, 376


popis

puopis, puõpe Iw.,

1) puopis L., St., U., Bielenstein Holzb. 562, puõpis Karls., C., Ronneb. n. Rkr. XVI, 39, pùopis 2 Kr., puope L., U., puõpe BL, das Polster, Kummetpolster;
puopis U., Freiziņ, Filz: (jē̦ram) vilna... smalka un bieza un nuovē̦lusies kâ viens gatavais puopis MWM. v. J. 1896, S. 293. adatu puope U., das Nadelkissen. gultas puopis Dr., die Matratze;

2) puope U., puõpe Dunika, Līn., puopis L., (mit uõ) Ekau, ein Hümpel, ein moosigter Hügel in Morast und feuchten Wiesen
L., U., puõpe Nigr., ein Morast mit Hümpeln, puope, eine Wiese ohne festen Untergrund über Seerändern Biel. n. U., Edwalen: Liel-Auces e̦ze̦rā ir daudz vietās puõpe (Behnen): pa virsu zâle, sūna, apakšā ūdens LP. VI, 157. šai zivij piekļūt nee̦suot iespējams tādēļ, ka puopē, zem sūnām, dumbrā vien uzturuoties ebenda. pašā mežā ir puope (ap 2 pūrvietu lielumā) LP. VII, 476. - puopa zeme "dumbra zeme; arī nuosusināta purva zeme ir puopa zeme" Dond. Wohl zu piêpe (s. Būga Aist. Stud. 110 f.); vgl. auch papuons.

Avots: ME III, 457


porkāties

por̂kâtiês 2 , -ãjuôs, für sich murmeln, entgegenbrummen Dond.: sakaitinātā sieva ilgi neaprimst porkāties. Vgl. purkâtiês.

Avots: ME III, 376


postaša

puõstaša C., Naud., puõstaža PS., Poruk, MWM. VII, 575, JR. VII, 52, eine verwüstete Stelle, z. B. wo ehemals ein Bauerngesinde gestanden, ein wüster Ort überhaupt, eine Einöde U.: viss tukšs, auksts un pat sniega pieputināts, kā puostaša Kaudz. M. 15. atlaist mājas puostašā Janš. Aus r. пýстошь "Wildnis".

Avots: ME III, 459


posts

puõsts,

1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;

2) puôsts 2 Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;

3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.

Avots: ME III, 459, 460


prasība

prasĩba, die Forderung, Anforderung: pātarus tu gan varbūt dzirdēsi, bet ne manu prasību pret Rāvu Alm. Kaislību varā 49. - pēc jaunlaiku prasībām, den neuesten Anforderungen gemäss. jaunlaiku prasībām izrādās nuoderīgi tuorņu kuģi Konv. 2 454. prasību od. prasības apmierināt, eine Forderung befriedigen, einer Anforderung genügen.

Avots: ME III, 377


prasīt

prasît (li. prašýti "fordern, bitten", slav. prositi "bitten"); -u (od. -ĩju BW. 7088 var.), -ĩju, tr., intr.,

1) fragen;
(Pilskalne im Kr. Illuxt) bitten (mit dem Dat. der Person): Sprw. kuo nabags nabagam prasa, - lai prasa bajāram! prasi suņam de̦su! vai auns prasīs vēzim vilnas? nāve neprasa pēc gadiem, der Tod fragt nicht nach dem Alter. prasīts makā ne˙krit. paduomu, atbildi, gala vārdu prasīt. ceļu prasīt, sich nach dem Wege erkundigen. atļauju prasīt, um Erlaubnis bitten. uz manim (gew.: man) māte prasa, vai ir laba sveša māte BW. 23171. ja gribat, ņe̦mat mani, pēc pūriņa neprasiet! BW. piel. 2 4945, 2. prasīt prasu kaimiņam, nesēj zirņu ceļmalā! BW. 29119, 1;

2) fordern:
prasi nuo brāļa savu daļu, verlange vom Bruder dein Teil! U. prasīt savu tiesu, sein Teil fordern: vē̦de̦rs prasa savu tiesu LP. IV, 6;

3) bitten, laden, einladen, auffordern:
uz kāzām prasīt BW. V, S. 216. mūsu saimnieki arī bija kāzās prasīti Jauns. Vārds v. J. 1913, S. 22. Refl. -tiês,

1) für sich bitten:
vai ar naudu es nuopirku [mūžu], vai nuo dieva prasījuos BW. 9241;

2) verlangen
(intr.): viņš sajūt uz mēles kaut kuo, kas prasās uz āru Duomas IV, 365. par gada laiku dē̦ls atkal prasījās iet pasaulē LP. VI, 391. bē̦rns prasās Ar., das Kind will auf den Topf. bē̦rns prasās laukā, das Kind bittet um Erlaubnis, hinausgehen zu dürfen. lai prasuoties uz darvas katlu, er möge um Erlaubnis bitten, zum Teerkessel zu gehen LP. VII, 101. - Subst. prasîšana, das Bitten, Fragen, Fordern; prasĩjums, das einmalige Bitten, Fragen, Fordern; die Frage, die Forderung: gribē̦dama atsvabināties nuo zē̦na prasījumiem un stāstījumiem Kaudz. M. 12. apmierituzt mūsu prasījumus Latvju Tauta XI, 1, 5; prasîtãjs (li. prašýtojis), wer fragt, bittet, fordert, Anforderungen stellt. Nebst pirslis zu ai. praš̍ná-ḥ "Frage", pṛccháti "frägt", arm. harc̣, ahd. forsca "Frage", la. precārī "bitten", procus "Freier", g. fraíhnan "fragen", fragiƥ "πειράζετε" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 44.

Avots: ME III, 377


prāts

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383


prātula

prātula;* das Sinngedicht, der Sinnspruch, die Sentenz: tas viņas kladē bija ierakstījis . . . pašdarinātūs mīlestības dzejuoļus un prātulas De̦glavs Rīga II, 1, 24. man uznāk trīsas nuo viņu sīkajām prātulām uņ patiesībām Zalktis v. J. 1908, S. 133.

Avots: ME III, 383


pretējāds

pretẽjâds, auch pretējādīgs Fest., = pretẽjs, gegensätzlich, verschieden: pretējādas nuozīmes. pretējādi iespaidi B. Vēstn. izlīdzināt pretējādas duomas Etn. IV, 142.

Avots: ME III, 387


preteklis

preteklis,

1) der Gegensatz:
viņš mīl vis˙asākuos pretekļus A. v. J. 1897, S. 408. pretekļus izlīdzināt RKr. IX, 51. pretekļus starp lielgruntniekiem un mazgruntniekiem... mazināt Janš. Dzimtene 2 II, 314;

2) das Hindernis:
viņiem tie pretekļi nebūtu ceļā M. Āruons. ja tad putekļus nevaram nuovērst, tad tā nav mūsu vaina De̦glavs Rīga II, 1, 473;

3) etwas Widerliches
Ar.

Avots: ME III, 387


pretestība

pretestĩba,

1) das Widerstreben, Widersetzen, der Widerstand:
neskatuoties uz luterāņu pretestību, iert kuoja Vidzemē dažas katuoļu skuolas Latvju Tauta XI, 1, 16. uz tādu izskaidruojumu skatās kâ uz atklātu pretestību un nepaklausīšanu saimniekam Etn. III, 171. pretestība pret ierastuo baznīcas mācību Kundziņš Kronv. 53;

2) der Widerspruch:
atbilde mūs ņuove̦d pie nepārvaramām pretestībām A. v. J. 1898, S. 183. nuotikuse liela gaumes maiņa, kas stāv vis˙asākā pretestībā ar dievinātuo rakstnieku virzienu Brunhilde.

Avots: ME III, 387


pretī

pretī Lieven-Behrsen, pretĩ Wolm., pretî C., N.-Autz n. Bielenstein, preti, pretim, pretīm Sessau, pretiem Selg., pretin Lindenhof,

1) Präposition, = pret, gegen: preti kalnu ritināt Biel. 1837. kam tā sē̦ta pretim kalna? BW. 3687. spīdi, ... mēnestiņ, pretim manu ... luogu! 6827 var. atsasēdu ... pretīm manu pē̦lājiņu 8337. sniedz, meitiņa, savu ruoku pretim daiļu tē̦va dē̦lu! 11809, 6. es neņēmu kviešu klēti preti vīra paduomiņu (ich tauschte nicht . . .); iztērēju kviešu klēti, mūžam vīra paduomiņš 22911. es nejemšu ne zeltetu [autu] pretīm savu vainadziņu Biel. t. dz. 755 ;

2) Adv., entgegen, gegenüber:
pretī iet, nākt, braukt, entgegengehen, -kommen, -fahren. K. gāja laipni viņiem pretī A. XI, 560. viņiem pretī brauca Juris iz dzirnavām MWM. v. J. 1896, S. 592. pretī turēties, likties U., widerstreben. pretī runāt, widersprechen: kas tev ir kuo pretij (= pretī) runāt, was hast du einzuwenden? Kl. ne˙viens ij ne vārda pretī neptkstējis LP. VI, 740. Sprw.: rej kâ suns pretī. pretī celties, sich gegen etwas erheben, empören U.: dieva vārdam preti celties Kaudz. M. 26. pretī darīt, (etwas) gegen jemandes Willen tun: preti daru bāliņam BW. 6065. pretī būt, gegen etwas sein, dagegen sein, nicht einverstanden sein: tē̦vs ne˙būt nav pretim LP. IV, 187.

Avots: ME III, 388


prieca

priêca Kr., C., Infl., U., Glück, auch priece, = priêks, die Freude: augstas priecas un dziļas skumības nevar uz de̦guna uztupināt Plūd. Llv. II, 348. tavā sirdī būs miers, prieca, laime L.W. 1921, № 50, ls. vārna nuo lielas priecas nezin, kuo darīt Pas. I, 175. ķēniņš ... ar vis˙lielākuo priecu atdeva viņam savu meitu II, 46 (aus Rositten). nuo priêcas rimt nevarēju BW. 29043, 2 (aus Lettg.). es aiz priêcas nevarēju 30679, 4 var. (aus Lettg.). aizbēga prieca un laime Duomas I, 289. šuo augstuo prieci nuo tavām ruožlūpiņām jel saldi reiz dzirdēt lieci! Sudr. E. Apsk. v. J. 1903, S. 390. priecas mācība, das Evangelium; priecas mācītājs, der Evangelist, der Missionär; priecas vēsts, die frohe Botschaft, die freudige Kunde, das Evangelium U.

Avots: ME III, 391



priekšlaik

prìekšlaĩk, priekšlaĩkã; prìekšlaĩku, prìekšlaĩkus, Adv., vorher, vordem, vorzeitig, vor der Zeit, verfrüht: man jau jūsu nauda nuoskaitīta. . varu ieduot jums jau priekšlaik De̦glavs Rīga II, 1, 440. tik tre̦knas neuzbaŗuojuši, . kâ Māŗa priekšlaik LP. V, 413. Visvalds ar savu nāvi ievadītu savus ve̦cākus priekšlaikā bedrē Lautb. Luomi 65. priekšlaikā ne˙kuo neizteikt ebenda 182. ja pats nebūsi priekšlaikā ietaupījis MWM. VIII, 330. ja nauda man priekšlaiku ieduotuos ruokā LP. VI, 1, 222. meita apgalvuoja, lai nepriecājuoties priekšlaiku VI, 611, tuo jau tâ priekšlaiku nevar zināt CTR. I, 58. ve̦lns nevarēja iztlkt priekšlaikus nelūkuojis LP. VII, 1176: brūtgāna māju tuvumā striķus jau priekšlaikus atraisa BW. III, 1, 15.

Avots: ME III, 396


priekšuguns

prìekšuguns, -s, ein Vorfeuer vor dem Backofen: ve̦lns taisījies Sirseni laist speltē jeb priekšugunī Upīte Medn. laiki 234. kad maizes krāsns izkurināta, kvē̦luošas uogles sarauš krāsns priekšā un tur vēl uzliek skalus virsū, lai maize labāk ce̦ptu un lai maize krāsnī būtu labāk sare̦dzama; tā ir priekšuguns Neugut, Barbern.

Avots: ME III, 398


priesterība

priẽsterĩba,* die Priesterschaft: brālis uzsāka atkai vingrināties priesterībā Ezeriņš Leijerkaste II, 10.

Avots: ME III, 399


priģelēt

priģelêt, -ẽju, prügelnd treiben: bij manā pūriņā stīgām šūta kančukiņa tautu dē̦lu priģelēt (Var.: spriģināt) nuo kuodziņa sētiņā BW. 27031, 1 var.

Avots: ME III, 390


puc

puc! pucu! Interjektion zum Forthetzen und zum Aufhetzen von Hunden auf jem. gebraucht: vecenītes, ļuoti uzbudinātas, rīda tās pruojām, teikdamas: "puc, cui raganas" Etn. III, 40. pucu, pucu (Var.: puc, puc) kuceniņ, meitu zaglis krūmiņuos! BW. 13496. kad tautietis bārties sāka - puc, puc, mans kuceniņš! 26829. - abi gali se̦, vidus puc! sagt man, wenn man eine Sache verschmäht Etn. IV, 79.

Avots: ME III, 401


puisietis

puĩsiẽtis, der Knabe, Junge, Junggeselle, der unverheiratete Mann: meitietis varuot palikt par pūķi, kad tas ieē̦duot sadedzinātas puisieša bārzdas pe̦lnus Etn. I, 107. viņa laikam labi pruot ar puisiešiem apieties Blaum.

Avots: ME III, 404


pulcēt

pùlcêt, -ẽju, pùlcinât, tr., versammeln: luopus uz mājā dzīšanu pulcē̦dama Aps. IV, 15. vai viņš nepulcina jaunekļus? Saul. I, 174. pē̦rkuonis sācis padebešus pulcināt LP. VII, 1291. spē̦ks, kuŗš valdzina un pulcina... sirdis Apsk. v. J. 1905, S. 318. Refl. -tiês, pulˆcêtiês Mar. n. RKr. XV1I, 108, sich versammeln: pulcēties pulcējās mani balti bāleliņi BW. 16140, 6. Jāņu nakti raganiņas pulcēties pulcējās 32480.

Avots: ME III, 406


pulksts

pulksts, -s, gew. der Pl.,

1) pul˜kstis Smilt., Klunkerhede
L.; Klunker, Knoten in Flachs, Hede oder Garn: dzijs samigāta vienā pulkstī, ka nevar vairs pavediena atšķetināt Fest.; linu nuokulstas ir gatava pulksts Vīt. peles linus sakapājušas mīkstus kâ pulksti Vīt.;

2) Wurzel- und Unkrautbüschel od. Erdklumpen, die beim Eggen auf dem Felde entstehen
Druw. n. RKr. XVII, 74 (hier ein nom. pl. pulkstes, gen. pulkstu): kad tīrums ir bijis saaudzis ar zâli un kad tuo uzartu ecē, tad ecēšas save̦lk ve̦lę̄nu zâles un saknes piciņuos, kuŗus nuosauc par pulkstīm Etn. II, 97 (aus Druw.);

3) ein weiches Polster am Kummet
U.: seglinieks liek se̦dulkai cauršuvumā katra vietā mīkstu pulksti Fest.

Avots: ME III, 408


pumpatains

pum̃pataîns Ahs., mit kleinen Knoten versehen: dē̦lu māte pukuojās, pumpatainu sagšu se̦dz; kas man deva tuo vaļiņu, pumpatiņus līdzināt? BW. 25283.

Avots: ME III, 410


pumpatiņa

pum̃patiņa Ahs., pumpatiņš Dünsb., ein kleiner Knoten im Garn od. im Gewebe: dē̦lu māte pukuojās, pumpatainu sagšu se̦dz; kas man deva tuo vaļiņu, pumpatiņus (Var.: pumpatiņas) līdzināt? BW. 25283.

Avots: ME III, 410


punka

puñka,

1) die Knospe
AP., eine Blütenknospe Ramkau;

2) "gre̦dze̦na acs" AP.: gre̦dze̦nam zila punciņa;

3) "zara vieta" AP.: nuolīdzināt baļķei punkas.

Avots: EH II, 325


purpučot

purpučuôt: "purpêt" ME. III, 419, zu verbessern in "purpêt I"; weinend sprechen (pur̂pučât) Warkl.; "rubināt" (vom Birkhahn) Zarnikau.

Avots: EH II, 329


pūrs

pũrs (li. púras "ein Hohlmass" Jaunis Perev. 40, Klaip. 90),

1) ein Aussteuerkasten aus Lindenborke od. Holz
(vgl. Bielenstein Holzb. 237 ff. mit Abbild. S. 243); die Aussteuer: pūru darīt, darināt, luocīt, die Aussteuer anfertigen; p. piedarīt, pieluocīt, den Aussteuerkasten mit angefertigten Aussteuerstücken anfüllen; p. ritināt, den Aussteuerpaudel hineinrollen; p. šūt, šūdināt,

a) die Aussteuer nähen,

b) den Aussteuerpaudel zunähen;
p. vizināt, den Aussteuerpaudel führen. audz, meitiņa, luoki pūru, nāc pēc sava gredzentiņa! BW. 6325, māt[e] ar meitu pūru dara (Var.: meitu māte p. šuva) 7596. ve̦cajam ve̦ca naudā, ve̦ca pūrā dibinā; kas jaunam naudu deva? nav vēl pūrs šūdināts 7909, 2. jā pūrs bija lāde, tad nesa divi cilvē̦ki, jā tīne - viens pats BW. III, 1, 29. ve̦cais zaldāts dabūja pus+valsti pūrā līdz (bekam als Aussteuer). lai bē̦rna ziņkārību apmierinātu, mātei pa labai dalai izlīdzējā tautās dziesmu pūrs (der Volksliedervorrat) D. 330. -pūra gabali, die einzelnen Stücke der Aussteuer: devā arī dvieļus un citus pūra gabālus BW. III, 1, 11. - pūra maize, das Hochzeitsbrot Karls.;

2) das Lofmass, deckelloser od. bedeckelter Kasten, ursprünglich aus Lindenborke, später aus Holz
Bielenstein Holzb. 514; das Lof (Kornmass). - jaunais pūrs, das neue Lof - Kornmass (= 10 Garnez) Bielenstein Holzb. 513;

3) Demin. pūriņš,

a) ein Kober, ein sogenannter Paudel oder Pudel von Lindenborke
U.,

b) ein kleines Mass, kleine Schachtel zur Aufbewahrung von Geld
Bielenstein Holzb. 237,

c) ein geflochtenes Körbchen
Stürzenhof, Wolm. Wohl wurzelverwandt mit pūlis I und pauna, s. Persson Beitr. 242.

Avots: ME III, 449


purzāt

pur̃zât êdienu, eine Speise besudeln (aus dem Munde zurücklassend oder mit schmutzigen Händen anfassend) Schujen; pùrzāt 2 "plucināt, izjaukt": vējš purzā siena gubu Bers.; "jaukt, maisīt" Schwanb., Odsen; (iz)purzât "einen zu dessen Nachteil physisch oder rechtlich bearbeiten" Vank.; vgl. izpurzât und puržava.

Avots: ME III, 421


pusdarbs

pusdar̂bs, die halbe Arbeit: Sprw. žāvājuoties tik pusdarba darīsi. labs mudinātājs ir pusdarba darītājs. Uoliņiem bij kaudze pat˙laban pusdarbā (halbgetan, halbverrichtet) Kaudz. M. 24.

Avots: ME III, 424


puse

puse (li. pùsė), ein Demin. pušiņā BW. 24923 var.,

1) die Hälfte:
ķēniņš būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. brūtes mājas, kur svinēja pirmuo kāzu pusi BW. III, 1, 74. jau manam vaiņāgam puse zīļu nuobiruse BW. 24243. līdz pusei veŗat vārtus, da galam neveriet! 18611, 1. tikušam dēliņam netikuse līgaviņa; puse vīra pazuduse aiz līgavas netikuma 21954. - bez vienas puses palikt LP. VI, 82, (auf einer Seite) gelähmt werden. - lielā, mazā puse, die grössere, kleinere Hälfte: katrreiz tam paliek lielā puse, caur kuo jau sapelnījies lielu kaudzi ze̦lta LP. IV, 108. muļķis savu pupu kuli ātrāki izēdis, -ve̦lnam, nabagam, palikuse mazā puse VI, 400. - Jāņa nakti apģērbuos puse balta, puse me̦lna (zur Hälfte weiss, zur Hälfte schwarz), lai aug mani telēniņi puse balti, puse me̦lni BW. 32429. - pusē od. pusēm, adverbial, halb : Pēteŗam zila, me̦lna [sieva], pusē (Var.: pusēm) badu nuomē̦rdē̦ta BW. 33039. ne pusē, nicht halb, nicht einmal zur Hälfte, nicht halb so: vēl bē̦da ne pusē nav beigta Rainis. darbs nebūs tev pabeigts ne pusītē Rainis. nebij ne pusē tik skaisti LP. V, 376. mana tē̦va pils ne pusē tik jauka IV, 210. uz pusi, uz pusēm, auch loc. pusē, zur Hälfte, auf die Hälfte: es ar savu arājiņu uz pusīti vien dzīvuoju: pus gultiņas, pus sagšiņas, pus baltā paladziņa BW. 24923. vedēju tē̦vs nuogrîeza kancīti maizes, pārgrieza tuo uz pusēm... BW. III, 1, 53. vedēja tē̦vs pasniedza glāzi alus, kuo jaunie tâ+pat uz pusēm dzēra ebenda. pārdalīsim šuo pļauku uz pusēm! LP. VII, 1172. dē̦ls pārdalījis ar nabagu naudu uz pusēm ebenda 1133. māt[e] ar meitu dalījās: pusē šķīra aitu. stalli, pusē guovju laidariņu BW. 16414, 1 var. In Bruchzahlen apokopiert - pus, z. B. trîs un pus "3 1/2". Demin. pusĩtes, Hälften von einem Quadrate Δ, Figuren beim Ausnähen des vaiņags U.;

2) die Seite:
labā puse, die rechte Seite; kreisā puse, die linke Seite, die Kehrseite (auch: ļaunā p., uotrā p.): Sprw. katram sava labā un kreisā puse. drēbei jāapgriež launā puse. viņš apgriezis kažuokam uotru pusi LP. I V, 167. - uotra puse, die Nachgeburt U., der Mutterkuchen. - nuosē̦dušies katrs pusē vārtiem (jeder zu einer Seite der Pforte) Janš. Dzimtene 2 I, 142. manu zirdziņ[u] aizjāja viņu pusi Daugaviņu BW. 29752 var. panāksnieku meitiņām dzērves kliedza vē̦de̦rā; kuru pusi (gew.: uz kuru pusi) pagriezās, tur izkala caurumiņu 20232, 5 var. rīta puse,

a) der Morgen, die Zeit gegen Morgen hin:
stāstuot rīta puse jau bij pienākuse Aps. VI, 30. meita stāstījuse līdz rīta pusei LP. VII, 74;

b) der Osten
Mag. XX, 3, 70: rīta puse me̦tas asiņaini sārta JR. IV, 45. līdz kuo gaismiņa rīta pusē svīda LP. V, 212; vakara puse,

a) die Zeit gegen Abend hin, der Abend:
duod, dieviņ, siltu sauli jel vakara pusītē! BW. 23718;

b) der Westen
Mag. XX, 3, 70. - rudens pusē, uz rudens pusi, zum Herbst hin, im Herbst: nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus LP. VII, 866. uz rudeņa pusi rāceņi sākuši zust V. 150. - nespē̦ka pusē, kraftlos, altersschwach: viņš pats e̦suot nespē̦ka pusē un bē̦rni vēl mazi Kaudz. M. 97. - nuo manas, tavas etc. puses, meiner-, deinerseits etc. nuo dieva puses! um Gottes willen! nuo dieva puses, kuo tu esi nuoduomājis? tikai neskaties, nuo dieva puses, atpakaļ! LP. V, 278. - radi nuo mātes puses (auch: pa mātes pusei Purap.), nuo tēva puses, mütterlicher-, väterlicherseits verwandt. - uz tuo pusi,

a) auf die Seite hin,

b) ungefähr:
uz tuo pusi ir, ungefähr so ist es. bet ne uz tuo pusi tāds LP. IV, 175, aber nicht entfernt, nicht im geringsten so. ceļš mums iet uz vienu pusi (in die gleiche Richtung) Kaudz. M. 313. uz māju pusi iet, nach Hause (eig.: in der Richtung des Hauses) gehen. rati viegli aizripuoja pa lielceļu uz muižas pusi Alm. Kaislības varā 111. uz labo pusi,

a) auf die rechte Seite,

b) besser:
nu iet uz labuo pusi MWM. VIII, 161; uz ļaunuo pusi, schlechter;

3) die Gegend:
es nedrīkstu te dziedāt, tās pusītes trancināt BW. 201, 1. trīcēt trīc tā pusīte, kur es augu brālīšuos 428, 12. mūsu pusē, in unserer Gegend: masu pusē ir stipri izplatījusēs dzeršanas sē̦rga Etn. III, 157. uz mūsu pusi vairs ne˙maz nenāci A. XI, 108. šīs puses cilvēki LP. VII, 912, die Leute dieser Gegend. uz ve̦cu pusi iedama gribēju arī pie jums pieiet Kaudz. M. 12. Zu apr. possisawaite "mittewoche", esse . . . pausan "von . . . wegen", preipaus "hin".

Avots: ME III, 425, 426


pūšļāt

pũšļât PS., Drosth. (li. púslioti "ein wenig von Zeit zu Zeit blasen" KZ. LII, 298), -ãju, pũšluôt C., N.-Peb., pùšļuôt 2 Kl., Golg., tr., intr.,

1) "mit eins pusten, blasen"
Für. I: zirgs pūšļā ar vē̦de̦ru, das Pferd bauchschlägt;

2) mehrfach (an)hauchen, (be)blasen:
es adīju, es rakstīju, savas ruokas pūšļuodama BW. 7169. bāliņ, tava līgaviņa mīkstajām ruociņām: vienu sieku samaluse, staigā ruokas pūšļādama (Var.: pūšļuodama) 22485. es pūriņu piedarīju ganuos, nagus pūšļuodama (Var.: ruokas saldē̦dama) 25525;

3) mit Beblasen, Anhauchen Zauberei treiben
U.: es iemetu asu dadzi savā guovju laidarā, lai raganas nuoduŗas, ... telēniņus pūšļuodamas BW. 32472 var. - pūšļuošanas vārdi Etn. I, 76, Besprechungsworte, die beim Zaubern mit Blasen gebraucht werden. pũšļuôtãjs Sassm., ein mit Blasen Hokuspokus, Treibender, ein Besprecher, Quacksalber: pūšļuotājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184. pūšļuotājs nuodarbuojas vairāk ar slimniekiem, priekš kam izlietuo appūšļuotus ūdeņus DL. sāls pūšļuotājs U., LP. VII, 706. Zu pūšļa.

Avots: ME III, 451, 452


pušpušans

pušpušans "pa pusei sasmalcināts" Salis: kad ar mašīnu kuļ zirņus, tad ir pušpušani graudi.

Avots: EH II, 337


pūst

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451


pūt

pũt (li. púti "faulen"), pũstu, puvu, intr.,

1) fauten, modern:
Sprw. purvi, meži pūst, parāds ne. Māŗas vakarā nevajaguot uguni dedzināt - tad rudzi pūstuot ārā Etn. II, 73;

2) lange schlafen
Ronneburg, faulenzen: vairāk neziniet, kâ pūt - gulēt Alm. tad ta nu pūst, ka pūst, der schläft mal lange Mag. XIII, 2, 52. - Subst. pũšana, das Faulen, Modern; das lange Schlafen, das Faulenzen; puvums, das abgeschlossene Faulen, Modern; die Fäulnis: birze izdvašuo mitru gaisu, pildītu kâ ar puvuma tvaiku Aps. II, 31. Nebst pūznis, puveši, pūdêt, praûls zu ai. pūyati "wird faul", pūti-ḥ "faul; Eiter", arm. hu "eitriges Blut", gr. πῡ´ϑω "mache faulen", πύον "Eiter", la. pūs "Eiter", pūtidus od. puter "faul", mi. othrach "Misthaufen", got. fūls "faul", an. fúna "faulen", fauskr "faules Holz", feyja "verfaulen lassen" u. a., vgl. Walde Vergl. Wrtb. II, 82, Trautmann Wrtb. 234, Boisacq Dict. 827 f., sowie Zubatý BB. XVIII, 256 f. und AfsiPh. XVI, 408 f.

Avots: ME III, 452


pužags

pužags (s. unter pužagas): ein Nachbleibsel von Heu, Stroh, Reisig oder dgl.: man nav vair ne˙viens p., kuo zirgam duot ēst Salis. sagrābsti pa kūtsaugšu un ieduod guovīm kādus pužagus! Lems. pagrābsti pie žagariem kādus pužadziņus un ienes kuo kurināt! ebenda; pužagi Linden in Kurl., minderwertiges Korn, gemischt mit Unkrautsamen und Kaff (als Viehfutter).

Avots: EH II, 340


pužīt

pužît "nīcināt, jaukt" Wessen. Refl. - tiês, sich ankleiden, sich putzen, sich schön machen Fest., Erlaa.; p. (= taisīties) uz darbiem Fest.

Avots: ME III, 444


rācenis

rãcenis,

1) rãcenis Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wandsen, Rojen, Gold., Dond., Selsau, ràcenis 2 Kl., Prl., rācienis U., rãcinis Dunika, rãciņš U., Bl., Asūne, rācins Manz., ràcins 2 Nerft, Preili, Demin. auch rāceniņš, rācentiņš, rācentītis BW. 4405, 2 var., die Rübe
U., Bielenstein Holzb. 376, Rübenkohl (brassica rapa napifera Metzg.) RKr. II, 68; die Kartoffel Dunika (rãcinis), Līn., Wandsen, Dond., Rojen, um Gold. u. a., s. Niedermann WuS. VIII, 79, früher auch in Ruj.: audziet, rutki, rācenīši! BW. 4405. cūka raka rācentiņus (Var.: rācenīšus, tupenīšus) 32583, 8. tiem vajaga salda piena, speltē ce̦ptu rācentiņu 19408. kūra krāsni un iecepa rāciņus LP. VI, 171. Sprw.: gans pa rāceņiem, cūka pa tupeņiem. rācentiņi, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.) RKr. II, 74, U. ē̦damie rāceņi, Steckrübe, Teltower Rübe (brassica sativa) RKr. II, 68; gaisa rācieņi, Rüben Autz n. U.; kārveles rācenīši, chaerophyllum bulbosum L. Konv. 1 779; lauka rācenis, brassica raphanopifera; luopu rāceņi,

a) brassica communis;

b) Wasser- od. Stoppelrübe, Turnips (brassica rapa napifera
Metzg.) RKr. II, 68; šādi rāceņi U., eine Art weisser Rüben; ve̦lna rācenis (cicuta virosa) Alksnis-Zundulis, Brucken n. Etn. I, 67: ve̦lna rāceni lietuo pret galvas sāpem un tūsku; zaķu rāceņi "schwarze od. braune, kartoffelartige Knollen im Moos" Amboten: zaķu rāceņi nuode̦r pret kārpām Etn. 11, 163; zemes rāceņi, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72, U.;

2) baluožu od. zaķu rācenis, grosse, fette Henne (sedum telephium)
U., sedum maximum Sut. Mežuos un ārēs II;

3) rācenis, ein Teil des Spinnrades
Lasd., Gilsen, "ieapaļš ratiņa kuoks, uz kura uzstiprinātas "ruociņas", kas tur spārnu ar spuoli" Selsau, "ratiņa ruociņas (acc.) apakšā savienuo šķērslis, kas piestiprināts pie lielāka stabiņa, kuŗš iekalts apaļā bumbā - rācenī" Vank. "tā (sc. ratiņa) daļa, pie kuras piestiprināts buomītis; rāceņa apakšdaļa, kurai iet skrūve cauri, stiepjas cauri benķim" A. XI, 83. Das von Brückner Litu-slav. Stud. 124 aus dem Žem. zitierte li. racinė "Kartoffel" ist wohl aus dem Le. entlehnt. Le. rāc- ist vielleicht kontaminiert aus rāp- (in li. rópė "Rübe") und rac- (zu rakt); *raciņi waren wohl ursprünglich (nicht die weissen Rüben, die ja nicht gegraben werden, sondern) aus dem Boden zu scharrende Knollenfrüchie, vgl. etwa zemes rāciņi St., kleine, wilde Erdäpfel, die in den Wäldern wachsen.

Avots: ME III, 494


radze

I radze, gew. Plur. radzes, auch radži, Kalksteine, Bruchsteine; die Kalkfelsen an der Düna U.: radžus un akmeņus ne̦sdami M. W. uz pavasari gribu radzes izdedzināt un ē̦kas uzliet nuo kaļķiem Purap: Kkt. 76. kur pluosās ziemeļu vēji un viruļuo paslē̦ptas radzes Lāčpl. 4. - me̦lnā radze, der Schiefer Konv. 2 408. Wohl nebst li. (in Kvėdarna) raguvà "Abhang" zu le. rags.

Avots: ME III, 463


ragainis

ragaînis: auch Borchow n. FBR. XIII, 26 ("?"),

1): auch Anna Dzilna 66 (auf eine Kuh bezogen);

3): der Hakenpflug
Saikava; "ružināties" ME. III, 464 in "rušināties" zu verbessern;

7): (Voc. s.) kukaini ragaini BW. 2742; ‡

8) Name eines sehr kleinen Fisches (der Stichling?)
Seyershof; ‡

9) ein unverträglicher Mensch
Frauenb.

Avots: EH II, 349


ragainis

ragaînis,

1) f. ragaine, ein Demin. ragainiņa BW. 29499, 4 var., der (die) Gehörnte, ein Tier mit Hörnern;
Plur. ragaiņi, das Hornvieh Karls., Rindvieh: ragainim uz visām pusēm izauguši žuburi kâ ragi. ve̦cais atkal pacēlis ragaini (gemeint ist damit der Bock) cilvē̦ku kārtā LP. V, 206. it kâ dzītu ragaiņus uz ganībām A. v. J. 1898, S. 445. duoš[u] guovi ragaini, duoš[u] aitu spruogaini BW. 1835;

2) ragainis (ar tapām Bielenstein Holzb. 508) Nigr., die Dreschrolle
Bielenstein Holzb. 508 (Abb. S. 507);

3) ein Pflug zum Bearbeiten der Kartoffelfurchen
Kalzenau: iejūdz ragainīti un izar tupeņus! ružināties ar ragaini arklu Aps. V, 5;

4) der letzte, zu drehende Weberbaum, auf den sich das fertige Gewebe allmählich windet
Bielenstein Holzb. 402 (vgl. Abb. S. 398);

5) der Krebs
(scherzweise) Bielenstein Holzb. 680, Seew. n. U.: tautu meita ... sauca mani ragainīti (Var.: dūņu vēzi) BW. 11499, 6;

6) ein energischer, aufgeweckter Knabe
Ronneb.;

7) ragainītis, ein Käfer - lucanus cervus
L.

Avots: ME III, 464


ragana

I ragana (li. rãgana "Hexe"),

1) ragane Karls., die Hexe*:
mati izpūruši kâ raganai od. staigā vaļējiem matiem kâ ragana LP. VII, 550. tā būs liela raganiņa, uotram laba negribēs BW. 21333. ja kāda lieta piepeši ... nuozūd, tad saka: laikam ragana virsū uzsē̦dusies! ja cilvē̦ks nuomaldījies, tad saka: vai nu mani raganas vadā? Etn. III, 26. laikam ragana nuomirusi, sagt man, wenn schlechtes Wetter ist (kad kāds burvis vai ragana mirst, tad tanīs dienās e̦suot nejauks laiks) ebenda 57, nuoklausījies nuo šīm raganu vārdus (Zauberworte, Hexensprüche) LP. V, 17;

2) genitivische Verbindungen: raganu kauli, hypericum L. Etn. I, 30; raganas siekalas, Kuckuksspeichel
Sassm.: raganu siekalas izceļas nuo kāda kukaiņa; raganu piens Etn. III, 45, raganu sūdi ebenda "=raganu vēmekļi"; raganas vēmeklis U., ein butterartiger, gelbweisslicher Schwamm an Wänden, Bäumen, auf der Erde, auch der Schwamm an Dielen usw. in Häusern; Plur. raganas vēmekļi od. spļaudekļi (Sassm.), der Schleim-Kusspilz (fuligo varians Sommf.) RKr. II, 71; raganu zâle, chelidonium majus Etn. III, 53: pret raganām varuot guovis aizsargāt ar raganu zâli jeb strutenēm;

3) eine Teertonne
Römershof: Jāņu nakti dedzināt "raganu" A. Stirna. Zu redzēt (urspr. also: die Seherin), s. Būga KSn. I, 260, Mikkola Balt. u. Slav. 351.

Kļūdu labojums:
*) Die von L. gegebene Bed. "gehörnte Hexe" dürfte von ihm auf Grund etymologischer Erwägungen erschlossen sein.

Avots: ME III, 464


raksts

II raksts,

1): dziedināt ar rakstiem (mit Zauberformeln)
in einer Handschrift; die Kunst des Lesens und Schreibens Kaltenbr.: šis bij mākus rakstu;

2): priekšautam ne˙kādu rakstu nebij AP. visaidiem rakstiem agrāk prata aust Zvirgzdine;

4): tur nav lieli raksti (das ist eine leicht verständliche und leicht zu verrichtende Arbeit)
Kaltenbr.;

5): kad nenuovalda rakstu, tad sajūk (ar spriguļiem kuļuot) Siuxt. kad neiet uz rakstiem, tad ir grūti ebenda. kūla ar spriguļiem; mācē̦tājiem jau gāja kâ uz raksta (im Takt)
ebenda. rakstiem sist spriguli Seyershof. ar divi vāli sit uz raksti Roop n. FBR. XV, 158. dzirdēja pakavu rakstu uz klusās ielas Jauns. Raksti VII, 80. nu viņi (zwei Hunde) ries rakstā 39. "Rhytmus" ME. III, 475 in "Rhythmus" zu verbessern;

6) "?": tē̦vs bija kaŗa bāliņš, nezināma ļaužu raksta (Stammtafel, Stammregister?)
Vindedze 105.

Avots: EH II, 352


rāmis

I rãmis, der Prahm, die Fähre U., Zaravič: rāmis ir piestiprināts pie garas driepes upes vidū MWM. v. J. 1897, S. 278. Zunächst aus estn. (p)rām dass.

Avots: ME III, 496


rāmītiņām

rã˙mĩtiņãm, rāmītim Wid., Adv., ganz leise, zahm, ganz langsam: tik pēc kāda laika rā˙mītiņām sākuši kustēties uz priekšu JK. tikai rā˙mītiņām zinātniekiem atdarījās acis MWM. gadiņi aiztecēja, lai gan rā˙mītiņām LA. rā˙mītiņām, bet vienmērīgi pamazinuot naudas gabalu svaru Antrōp. II, 99. ģeōmetrijas pirmie sākumi rā˙mītiņām izstrādājās zemes mērītāju darbā III, 12.

Avots: ME III, 496


rātns

rãtns, rãte̦ns Iw., rãts Lautb., artig, wohlerzogen U.: rātns bē̦rns. rātni sveicināt Seifert Chrest. III, 144. uz Vārdiņa rātnuo piedauzījumu Pasaules lāpītājs 53. Zu rãt 1.

Avots: ME III, 499


raudis

raũdis Sassm., auch rauds, der Grauschimmel, "ein rotes Pferd": kaš, bērīti, kaš, raudīti! abi mani kumeliņi; bēris man karā jāt, raudis māršas vizināt BW. 29584, 2. bēŗi, bēŗi, raudi, raudi (Var.: rauži, rauži), tie te̦kuoši kumeliņi 5223, 1. aiz kalniņa raudiņš zviedz 5185. jūdzat bēri, jūdzat raudi! Jlg. RKr. I, 150.

Avots: ME III, 483


raudzīt

raũdzît Ruj., Salis, Wolm., Ronneb., Karls., Zögenhof, Lin., Tr., BL, Bauske, Dond., Selg., Lautb., Iw., Preekuln (in Kurl.), ràudzît Serbigal, C., Peb., Arrasch, Jürg., ràudzît 2 Kl., Prl., Nerft, Preili, -gu, -dzĩju, tr., intr.,

1) sehen, schauen, prüfen, acht geben auf etw., beachten:
smiekliņiem pasmējuos, uz līgavu (Var.: līgavā) raudzīdams BW. 1054, 2 var. gan˙drīz raudzīt ieraudzīja, ka ir gan tâ Ezeriņš Leijerkaste II, 29. jānāk jel raudzīt tuo jaunuo kaimiņu Kaudz. M. 17. tautas mana darba rauga, neraug[a] mana augumiņa BW. 6895. puiši rauga meitu guodu 6587. es neraugu ļaužu paļas 8775 var. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. tautu dē̦ls nakti guļ, man[u] augumu raudzīdams BW. 10212, 17. es neraugu mantas tavas, raugu tavu tikumiņu 5119, 1. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs Biel. 687. es neraugu, tautu dē̦ls, tava daiļa augumiņa 1182. neraugāt (beachtet nicht) raudas manas! 1196. apustuļi un ve̦cajie sapulce̦nājās pār šuo vārdu raudzīt (diese Rede zu besehen) Glück Apostelgesch. 15, 6. - nerauguot (gew.: nerauguoties) uz..., ungeachtet wessen: nerauguot uz viņas bezbēdību De̦glavs Riga II, I, 212. - raugāmi vārdi Wid., Besprechungsworte, Besprechungsformel;

2) mit d. Infinitiv, versuchen: raugi celt, bāleniņ, vai ir grūta ve̦damā! BW. 18740. nuo dze̦guzes raug(a) izzināt, vai kāds slimnieks mirs vai dzīvuos Etn. III, 10. tas raudzīšuot piekļūt pie mežkunga Alm. viņš raudzīja jēriņu saņemt Kaudz. M. 12. - Zu dieser Bed. wohl auch: tabaku raudzīt Kreuzb. n. U., Tabak rauchen;

3) suchen, sich nach etw. umschauen, zusammensuchend herbeischaffen:
es tev saku, māmujiņa, raugi uotru gulē̦tāju! BW. 11092, 5. raugāt, māte, citu ganu, es ganuos vairs neiešu! 29524. māsiņai vietu rauaau 15349. saiminiece, raugi siltu launadziņu! 19414, 1. bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 79. Refl. -tiês,

1) hin sehen, schauen, zuschauen, beobachten:
nedrīkstu ne˙vienam kriet-nam cilvē̦kam vairs acīs raudzīties Alm. Kaislību varā 113. neduomā tu, tautieti, ka uz tevi raudzījuos! BW. 10635, 1. kad es būtu zinājuse, ka nelietis raudzījās (Var.: lūkuojās), es būt[u] savus gaŗus matus par vaiņagu pārlaiduse 9987 var. kas tas tāds par zirgu zagli, kas aiz krūma raudzījās? 13427. es neēdu, es nedzēru, apkārt vien raudzījuos 13250, 5. uguntiņas raudzījās pa luogiem iekšā Vēr. II, 142. - šķībi raudzīties St., schielen;

2) erscheinen, scheinen
U.: tâ raugās, it kâ gribē̦tu līt, es scheint regnen zu wollen, sieht nach Regen aus U. šis cilvē̦ks nuo virsus labs raugās, bet sirdī nelabs in blēdīgs Für. I, unter daba. - Subst. raudzîšana, das Sehen, Schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîšanâs, das Schauen, Zuschauen, Beobachten; raudzĩjums, das abgeschlossene (Hin)sehen, -schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîtãjs, wer (hin)schaut, prüft, versucht, sucht; raudzîtãjiês, der Zuschauende, Schauende, der Beobachter. Nebst raûgs II wohl zu r. на-рýжу "nach aussen", ружь "облик, лицо, зрак, физiономiя, внѣшность, образ", s. Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142, sowie Petersson Vergl. slav. Wortstudien 48.

Avots: ME III, 485, 486


ravēties

II ravêtiês Ramkau, = raûtiês 3 (weniger werden): mūsas jau ravējas. kad kādu zagli saķe̦rtu, tad ravē̦tuos (= zagšana mazinātuos).

Avots: EH II, 360


rebinieks

rebiniẽks, rebeniẽks (f. -niẽce), wer sich mit unsoliden Geschäften, Spekulationen abgibt: nemākuļi un rebiniẽki Stari III, 274. aprēķinātājiem rebeniekiem MWM. XI, 195. literāriskais rebinieks Vēr. II, 235.

Avots: ME III, 501


rēdīt

I redît,

2): "rīkuot" (mit -ēt) Bērzgale; tē̦vs rēdīja malku atnest Warkl. tis iet visu nerèdams 2 BW. 4712, 1 (aus Bolwen); "stāstīt nezinātājam, kur vajadzīguo var sadabūt" Kaltenbr.: nevajag rèdēt 2, - tur ni˙kā nebūs.

Avots: EH II, 369


redzēt

redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503


reika

I reika,

1) gew. Plur. reĩkas Lautb., leeres Geschwätz, Geschichten
Naud.; reika 2 Ahs. "teika, pasaka par seniem laikiem (reikiem)": kādas reikas tas vēl nesame̦lstu! Apsk. v. J. 1903, S. 292. ve̦cās uzaudzinātājas reikas par savas radinieces tikumu Lautb. Luomi 124. nuoreikā vai pus˙dienas gar tukšām reikām! Alksnis-Zundulis. ve̦ci jaudis zin stāstīt daudz reiku Ahs.;

2) reĩka Neuenb., comm., ein Schwätzer
Ahs.: reikā kâ reika Alksnis-Zundulis. kas šuo nepazīst par reiku un niekbīli? Dobl., Naud., Kand. n. Etn. I, 31;

3) "?" : reikās gājēji Upltis St. 60. Reimwort zu teika.

Avots: ME III, 505, 506


rencelēt

III rencelêt, (Garn) verwirren ("atšķetināt un sajaukt") Allend.: kuo tu rencelē tuo diegu? Refl. -tiês, sich verwirren (vom Garn) Seyershof (mit ).

Avots: EH II, 366


režģis

režģis (li. rẽzgis "Geflechte, Korb"),

1) das Flechtwerk
U., Geflecht Dr.; etwas Verworrenes, ein Wirrsal; verworrenes od. verwickeltes Garn (režģi) Mar. n. RKr. XV, 133; eine Masche im Geflecht: pamazām sāka režģis atrisināties Purap. tavs asais zuobs lai dzīves režģu me̦zglu uz reizi pārcē̦rt Rainis. grūtî duomu režģi A. v. J. 1898, S. 68. kre̦klam bij caurumu tik˙pat kâ režģu sietam Aps. IV, 53;

2) eine Flechte od, von Binsen geflochtene Decke
Elv.; eine Strohdecke, die im Winter als Schutz vor Kälte vor die Fenster gedeckt wird Alt-Ottenhof: (luogs) bija ārpusē aizse̦gts ar salmu režģiem Janš. Dzimtene V, 184;

3) oft der Plur. režģi, das Flecht-werk auf der Ragge
U., Nigr., Gold. n. Etn. I, 122, Luttringen, Briņķi (bei Hasenpot), Lasd., Naud., eine auf den Boden des Wagenkorbes zu legende zusammenrollbare Decke, bestehend aus fingerdicken Haselnussstöckchen, jungen Tannenbäumchen od. Wacholderstecken, die an mehreren Stellen mit einer Schnur eng aneinandergeflochten sind Neu-Bergfried, Bielenstein Holzb. 548, 559 (mit Abbild. S. 549);

4) ein geflochtenes Behältnis
Bielenstein Holzb. 359; "ein aus Stricken angefertigtes Netz, worin man Heu für eine weitere Fahrt mitnimmt" Etn. I, 45: Pēteris izceļ nuo ratiem režģi siena Purap. dē̦ls piekratījis režģus ar sienu LP. VI, 435;

5) das Riegensieb
U., Bielenstein Holzb. 506 (mit Abbild.; hier auch: režģu siets), Grosdohn n. Etn. I, 137, Lemburg, Lieven-Behrsen, A1t-Ottenhof, Serben, Saussen, IV.-Peb., Mar., A. XI, 17I ;

6) = lauku laidars, die Hürde Elv. Nebst re̦zga, režģît, rēkšķis usw. zu li. rèksti (prs. rezgù) "stricken", rẽkstis "Heusack", ai. rájju-ḥ la. restis "Strick", ae. resc "Binse", s. Walda Vrgl. Wrtb. II, 374, Trautmann Wrtb. 245, Bezzenberger BB. I, 68, Fortunatov Sāmav. 121 und BB. III, 591, Karsteu Germ: finn. Lehnwortstudien 153 f.

Avots: ME III, 516


riba

riba: cūkas r. BW. 29348, 1; kāpastiem ir ribas Saikava; der einzelne Stab im Gitter Iw.; ribiņas Sališ "kuoki (kamanu sānuos), pie kuŗiem piestiprināti kamanu sānu dēļi".

Avots: EH II, 370


ridvags

ridvags, ein gewisser Teil (eine Holzstange) eines Wagens: kad jūdz divus zirgus, tad katrpus dīsteles vajaga sava zveņģeļa, pie kuŗa galiem piekabināt streņģes: abi zveņģeļi piekabināti pie gaŗāka kuoka - ridvaga jeb braka Rutzau n. Etn. II, 97. Nebst li. rydvoks "Hinterbracke am Wagen" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 164) woher ?

Avots: ME III, 523


riediņš

riediņš, das Flottholz Bielenstein Holzb. 650: āma virspusē piestiprinātas mazas plūksnas ar smalkām auklām, kuŗas sauc par riediņiem Etn. II, 106.

Avots: ME III, 544


rietēt

riẽtêt (li. rietė´ti "rollen", prs. rietù Büga KSn. I, 261) Karls., Lin., Iw., rietêt 2 Kl., Kr., -u od. -ẽju, -ẽju,

1) intr., rollen
Biel. n. U.: asariņas rietēt riet Plild. Rakstn. II, 256; meldija vairs neriet, die Melodie gelingt, fliesst nicht mehr Kronw. n. U.;

2) wälzen
Bielenstein Holzb. 399;

3) tr., voller machen
Biel. n. U.;

4) voller werden;
(riẽtêt) zufliessen Bl., C., PS., zuschiessen (auch fig.): piens rietē U., die Milch schiesst zu. guovs neriet U., die Kuh gibt keine Milch, guovij tesmins riet (füllt sich mit Milch) Grünh. riet guovs rītā, riet vakarā BW. 29525. rieti, rieti tu, guosniņ, man nav vaļas rietināt! 29526. par tesmenaiņām, rietuošām guovīm RKr. IX, 15. jauns spē̦ks man riet un sparība iz brīvas pasaules Rainis;

5) riẽtêt PS., hervorkommen, hervorbrechen, aufgehen
U.: gaisma rietē, das Licht bricht an, es wird Tag U. mana laime rietē, mein Glück blüht auf St.;

6) riẽtêt PS., rìetêt C., untergehen (von der Sonne):
jauks vakars, saule aiz priediena riet Janš. saule taisījās rietēt Vēr. v. J. 1903, S. 52. kam, saulīte, spuodra lēci, kad tik spuodra nerietēji? BW. 6556. nav saulīte rietējuse, jau rasiņa ābuolā 8704, 2 var. riet saulīte vakarā, meža virsus puškuodama 33879 var. riet saulīte rietē̦dama, ze̦lta zarus zaruodama 33879, 4. Zu rist II, riest II und III; anders (zur Wurzel von rîts) Persson Beitr. 769 f.

Avots: ME III, 549, 550


rimbulis

rim̃bulis Salis, etwas Ruudes, eine runde Scheibe, der Kreis: meneša vietā bij re̦dzams bāls rimbulis A. v. J. 1891, S. 750. "saules rati" tika... simbolizē̦ti ar apaļu rimbulīti Duomas 111, 283. grāmatu uzvāki izraibināti apāļiem rimbuļiem IV, 450. viņas sēd tur rimbulī IV, 231. Zu rimba.

Avots: ME III, 526


rimt

rim̃t: auch AP., Jürg., Lemb., Lems., N.-Wohlfahrt, Trik., (mit ìm) Hohenbergen, (mit ìm 2 ) Kaltenbr., Sonnaxt, Zvirgzdine, (mit im̂ 2 ) Schrunden n. FBR. XIII, 99 (neben prs. rim̃stu ebenda 100), Dobl., Lieven-Bersen, Ramkau, Ziepelhof,

1): nevaru r. (= izturēt), cik salts! Kaltenbr. zirgi nerimst (= negrib stāvēt uodu vai dunduru dēļ) ebenda. cik jis nerima ("nevarēja nuociesties nestrādājis")! ebenda. viena ustabā nakti nevaru r. (= nuomierināties) Zvirgzdine. slimnieks rìmst 2 vaidēt Warkl. es nevarē̦tu ādā r. Sonnaxt (ähnlich: Jauns. Raksti VIII, 332). Refl. -tiês: auch (mit im̃ ) Seyershof.

Avots: EH II, 372


rinkt

I rinkt, -kstu od. -ku, -ku,

1) sammeln,
(riñkt), "gūt, manguot" Nigr.: kāzu tē̦vs ar šķīvi ruokā rink naudu RKr. XVI, 147. nuo sē̦tas vez sē̦tas šķindama, rinkdama (rindama [?] BW. 1459) VL. aus Nigr.;

2) prs. riñkstu Amboten, Assiten, riñku Rutzau, Dunika od. riņ̃ķu Kalleten, Wain. (an diesen 2 Orten auch prt. riņ̃ķu), "(nuopļautu labību) grābekļiem sagrābt klēpjuos (Kalleten) jeb savelt klēpīšuos" (Amboten, Rutzau, Assiten), "ritināt, velt" Nigr.: meitas aizgāja auzas riñkt. lai druvā auzas vai mieži ritināmi: viņa riñkst savu spaili līdza Janš. Dzimtene V, 256;

3) riñkt, -kstu, -ku, frieren, frierend erstarren
Salgaln, Sessau, Bornsmünde: jūsu mēlei luocīties, kalst un rinkt! De̦glavs Rīga II, 1, 164;

4) riñkt, -ku, "(die Därme eines geschlachteten Tieres) reinigen"
Wirginalen: tīrījamās de̦sas uzmauc uz kuociņa un apgriež uotrādi; īsti šuo apgriešanu sauc par rinkšanu. In der Bed. 1 aus li. riñkti "auflesen", woher wohl auch riñkt 2. Zur Bed. 3 vgl. riñgt.

Avots: ME III, 528, 529


risēt

risêt, intr.,

1) sich abwickeln, sich fördern:
valuodas, kas pa ceļu bij starp vecenītēm risēt risējušas Kleinb.;

2) = ritêt, tecêt: kad pirksti saslapināti; pavediens ris glumi Druw. Zu rist I.

Avots: ME III, 531


rīstīt

rĩstît: "vairāk reižu mēģināt nuorīt" Salis; Refl. -tiês,

2) nach Schlingbarem haschen
AP.: ar baltiņu neduomā paart! viņš tev tik rīstās ar ēšanu.

Avots: EH II, 376


ritenis

ritenis,

1): auch Sonnaxt;

3): auch AP.; saritināt de̦sas riteņuos Ramkau. lûkus tina riteņuos Salis. siera r. Orellen. vilnas pavedieni satinās ritenītī ebenda.

Avots: EH II, 374


rītēties

rītêtiês "spielen, liebkosen (mīlināties ar kādu lietu)"; für Lisohn angegeben, aber von Aps. nicht gekannt.

Avots: ME III, 540


ritinēt

ritinêt (unter ritinât): "grìezt ritenī" Auleja; (mit einem Wagen) fahren (tr.): vēja māte ceļu slauka, kuo sudabra r. (Var.: vizināt) Tdz. 55130 var. (aus Warkh.). ‡ Refl. -tiês Auleja, sich zusammenrollen: suns ritinējas, ritinējas, apsagrìež ratā, atsagulst.

Avots: EH II, 374


rītīt

*rītīt ( -tu, -tīju) > ostle. reiteit "mit Furchen (vagas) versehen": r. tīrumu Warkl.; messen (prs. -īju): lai tīrumu sāktu nuo vidus art, pa˙priekšu nākas tuo (iz)rītīt, t. i., ar kārti vai virvi nuo malas izmerīt, lai izzinātu vidu Schwanb.

Avots: ME III, 541


ritulis

ritulis (li. ritùlis "Scheibe" Tiž. I, 401) U., Karls., rituls, Demin. auch ritultiņš, etwas Radförmiges od. rund Zusammengerolltes, eine runde Scheibe: tikām liecu bē̦rza rīksti, līdz saliecu ritulā (Var.: ritenī, gre̦dze̦nā) BW. 21827 var. ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu ritulī (ritulā BW. piel. 2 28, 2; Var.: kamuolā) 899, 3. matu bizes rituļa veidā uz galvas saspraust SDP. VI, 34. asti rituļuos mē̦tādams. čūskas rituļa vidū LP. VIl, 485. tē̦vs viņam uzšāva ar gruožu rituli Duomas II, 288. le̦ntas luokanums lauj viņu nuotīt ciešā ritulī Druva Il, 493. puķes griež savu ziedu rituli pret sauli Vēr. II, 412. rituļuos šķelt, in Scheiben teilen. vaska ritulis,

a) eine Wachsscheibe:
bitītēm nevarēju klētei durvu virināt: bij māmiņa ielikusi pūrā vaska ritu-liņu (Var.: ritulīli, ritenīti) BW. 7579. bit[i] ar vasku rituliņu (Var.: ritenīti) 13387, 7. bitiņ[a] (ne̦s) vaska ritulīti 13770, 1;

b) Kosewort :
brālīt, vaska ritulīt(i) (Var.: rituliņ)! BW. 17509: tauku ritulis, eine Talgscheibe N.-Autz n. U. - ritula bē̦rni Br. 687 "runde Kinder". Zu rist II.

Avots: ME III, 533, 534


ritums

ritums,

2): lûka r. Pas. XII, 353 (aus Preiļi); "saritināta drāna" A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 87: kâ tin (scil.: aude̦klu) ritumā BW. V, S. 206 (aus Nerft; so auch Kaltenbr. n. FBR. XVII, 56 und Auleja). pasitis milas ritumiņu padusē Jauns. J. un v. 115. zalkši sildījas uz ciņiem, satinušies raibuos ritumuos 5. "Jauns." ME. III, 534 zu ändern in "Jauns. Raksti IV, 196"; "Rhytmus" ebenda zu verbessern in "Rhythmus".

Avots: EH II, 375


rodze

III ruôdze 2 ; ein durch Schnee ausgegrabener Gang Līn.; eine Bodenvertiefung an Bergabhängen, die als Fahrstrasse dient: kad ziemu ruodzes ir pieputinātas, tad tās ir jāizruok. Mit dz für z (vgl. Le. Gr. § 89 h und ruoza "Schlucht")?

Avots: ME III, 577


roiska

roĩska Salis n. FBR. XV, 59, = roida: nuodedzināt tādas roiskas Salis.

Avots: EH II, 380


roka

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele 2 A.-Schwanb., rùoķēle 2 Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. 2 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580


romis

ruõmis Jürgensburg, ruômis Tirs., rùomis 2 Golg., Sessw., Heidenfeld, Selsau, ruôme Kr., ruome U., Bielenstein Holzb. 87, der Kamin (in der Riegentenne U., Selsau): krāsns ruomītī sāka čirkstināt circenis Saul. III, 37. Es dürfte ruomis aus ruovis umgebildet sein (vgl. z. B. pruomêt für pruovêt); s. auch Būga KSn. I, 14.

Avots: ME III, 581


rosīgs

rùosîgs C., ruôsîgs 2 Karls., Adv. rùosîgi, geschäftig, rührig, tätig U., Fehteln: ruosīgi strādnieki Purap. Kkt. 151. ruosīga kustēšanās Jaun. Dr. 1902, S. 334. darbības ruosīgums Vēr. II, 79. jēdzienus . . . ruosīgi centās paplašināt I, 1177. ruosīgs zirgs U., ein Pferd, das einen lebhaften Gang hat; es ruosīga (Var.: ražīga) malējiņa: viena sieka malumiņu līcin līka dzirnaviņas BW. 8062, 3 var.

Avots: ME III, 582


rotaļāt

ruõtaļât, -ãju, ruõtaļuôt, ruotuļuôt, rùotalêt 2 Warkl., refl. ruõtaļâtiês, ruõtaļuôtiês, ruotuļuôtiês, spielen, Kurzweil treiben, sich vergnügen: bē̦rnus uzraudzīt un ar tiem ruotaļāties. bē̦rni mē̦dz visu augu dienu ruotu-ļuoties RKr. XI, 76. ruotaļuojuoties stiprināties Straut. Vesel. 11. bē̦rni ... ruotuļuodami bē̦guļuoja Aps. VII, 26. vārdu ruotaļājums Stari II, 981, das Wortspiel.

Avots: ME III, 583


rotāt

II ruõtât, -ãju,

1) auch ruotêt, gewandt sein, sich drehen, hüpfen U., hin und her fliegen Lems. n. U., sich spielerisch bewegen Warkl.: guovis te+pat pa druvu ruotā Janš. Bārenīte 5. kuo tad nu abas tâ pa iekšu ruotājat? Janš. Prec. viesulis 32. es atradu vabuolīti mēslienā ruotājuot BW. 1160. es biju irbīte, es māku ruotēt , nuo viena kalniņa uz uotruo 13645 , (aus Kokn.). kas kait irbei neruotāt! 13723. saulītei ruotājuot LP. VII, 528, Warkl. mīļā Māŗa ruotā pa nama jumtu BW. 33386. piegāja grāvim, lai re̦dzē̦tu, kâ ruotā atsvabinātā sula Ezeriņš Leijerkaste II, 179;

2) durchsuchen
Neuenb, n. U.; "beriechen (?)" Bergm. n. U.: es ruotāju, es meklēju sava raiba kaķēniņa BW. 19296;

3) faulenzen
Ruj. n. U. Refl. -tiês, tummeln, (ruõtâties Salis, Ruj.) spielen, hin- und herhüpfen, -springen: tur es ruotājuos kâ bē̦rns Rainis. zaķis ruotājas ar sudraba ābuolu LP. IV, 180. ej druvā, druvaļiņa, kuo pa sē̦tu ruotājies? BW. 27973. mīļa Māŗa ruotājās mūsu jumta virsiņā 1442. nu sāka saulīte ruotāties, te bij rītā, te vakarā, te nu līguo dienas vidū 24794 (weitere Belege bei Wolter AfslPh. VII, 629 ff.). - viegls pussmaids tam tikkuo manāmi ruotājas ap lūpām Vēr. 1, 1392. - Subst. ruõtâšana, das Gewandtsein, das Sichdrehen, Hüpfen, Spielen; ruõtãšanâs, das Tummeln, Spielen, Hüpfen, Springen; ruõtãjums, die vollendete Tätigkeit des Sichdrehens, Hüpfens, Spielens; ruõtâtãj(iê)s, wer sich dreht, hüpft, spielt, springt. Die Bedd. 2 und 3 beruhen wohl auf der Bed. 1, und ruotât 1 gehört wohl (nach Būga LM. IV, 432) nebst rats zur Wurzelform reth- "laufen, rollen".

Avots: ME III, 584


roza

I ruôza Druw., Adsel, Arrasch, Aahof, ruoze U., ruôze 2 Matk., Bl., ruozis U., ruozins U., ein Hügelrücken in Wald (Adsel) und Morast (Schwanb.) U., Druw., Nerft; der Bergrücken; eine Erhöhung in einer Ebene Wolm. (ruoza); ein Hügel Grünh., Matk., MSil.; (mit uõ) Kr., Nerft; ruoza, eine trockene Stelle im Morast Burtn.; ruoza, ein Hügel od. eine trockene Stelle im Kieferwald Daudsewas; eine Halbinsel auf einer Wiese (?) Ruj. n. U.; "eine kleine Wiese od. ein Bächlein zwischen Feldern" Ronneb. (ruoza); ruôza, eine kleine Wiese zwischen Feldern od. im Wald Trik., Notk.; ein Streifen Laubholz im Fichtenwalde Walk n. U.; ruoza, ein schmaler Streifen Land N.-Peb.; ruôza, ein schmaler und erhabener Streifen Land, der eine Grenze bildet Bers.; Reihe, Schicht, Stapel: salikt burkānus, žagarus, saknes ruôzā Planhof, Wrangelshof; ein offener Ort im Walde Saucken n. U.; ein Nadelwald Aahof; eine Niederung Arrasch, (ruôza) Nötk.; eine Schlucht Eichendorff, Schlampen (ruôza 2); ruôza, eine Vertiefung Heidenfe1d; eine schmale Vertiefung zwischen zwei Anhohen Druw.; kalnu ruoza Konv˙l 794. smilšu ruoziņa K. Müller 46, ein Sandhügel. uz ruoziņas audzis milzīgs uozuols LP. V1I, 340. ruozas klajā paugurā Juris Brasa 172. lai veicinātu dzīvību birzē un ruozā Vēr. II, 408. pļavas vidū ruoza I, 257. šmauguo ruozu, kuŗa kâ gŗāvis skrēja uz Juodupes straujuo piete̦ku Veselis Saules kapsē̦ta 83. In der Bed. "Erhöhung, Hügel" zu ruozît (s. dies)? Dagegen in der Bed. "Streifen, Wiese, Reihe, Niederung, Schlucht" wohl zu li. rúožas "Strich, Streifen, Schramme", rė´žti "schneiden, furchen`, rė˜žis "Ackerstreifen", čech. ráz "Hieb", gr. ρ˚ήγῡμι "reisse, durchbreche", ρ˚ώξ "Riss, Spalt" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 245 f.). Die beiden Wurzetn lassen sich im Le. nicht mehr reinlich sondern. Genau mit ruôza "Schlucht" deckt sich gr. ρ˚ωγή "Spalt".

Avots: ME III, 585


rubenis

rubenis: auch Bauske, Saikava, Warkl.; rubeņam rubināt BW. 3824.

Avots: EH II, 381


rudakmenis

rudakmen(i)s, ein gewöhnlicher Feldstein Heniņ (eig.: ein (rötlich) brauner Stein): sīkas uolas, rudākmeņi gremdē puiša dvēselīti BW. 8901 var. sīki ciņi, rudakmeņi, tie ganam krē̦sli bij 29566. rit[i], rit[i], rudakmen, pa kumeļ[a] kājiņām! 8834, 8. rudakmeni ritināt 6813 var.

Avots: ME III, 553


rudakmens

rudakmen(i)s, ein gewöhnlicher Feldstein Heniņ (eig.: ein (rötlich) brauner Stein): sīkas uolas, rudākmeņi gremdē puiša dvēselīti BW. 8901 var. sīki ciņi, rudakmeņi, tie ganam krē̦sli bij 29566. rit[i], rit[i], rudakmen, pa kumeļ[a] kājiņām! 8834, 8. rudakmeni ritināt 6813 var.

Avots: ME III, 553


rūdīt

rûdît,

1): auch AP., (mit û 2 ) Seyershof;

2): nuo mazām dienām pie darba rûdīts 2 ("pieradināts") Salis;

3): überjagen, überreiten
Für.

Avots: EH II, 387


rūdīt

rûdît C., Lis., Kr., Prl., rûdît 2 Iw., Bi., rũdît Nigr., Dunika, Dond., rùdît 2 Kl., -u od. -ĩju (U.), -ĩju, tr.,

1) rûdît PS., (Eisen) härten, glühend machen:
rūdīt izkaltus tē̦rauda priekšme̦tus Konv.2 682. zuobeņus rūdīt Aus. I, 8. kad duncis bijis izkalts, kalps ņēmis pats tuo rūdīt un asināt Etn. II, 88. zuobins, kas deviņus gadus kalts, deviņus gadus rūdīts LP. IV, 201;

2) abhärten
(fig.): tas bijis rūdīts burvis LP. VI, 21. es rūdīju sirdi Stari II, 512;

3) Pferde überjagen
Salis, Salisb. n. U. Refl. -tiês, sich abhärten: dūšai jārūdās MWM. VI, 687. Nach Leskien Abl. 306 zu ruds usw.

Avots: ME III, 567


rūgts

rûgts (häufig, wie auch sämmtliche Ableitungen, mit -kt- geschrieben), ruksts Elger Diction. 93 (wohl mit ū, vgl. li. rúgštas "sauer"), bitter, herb: sveša maize rūgta. pieē̦dušai pelei milti rūgti. rūgts kâ žults. rūgts kâ apšu miza Etn. I, 83. rūgtas asaras, bittere Tränen. nuobirdināt rūgtas asaras LP. II, 36. vīns ar me̦du saldi dzert, asariņas rūgti dzert BW. 16682. rūgta nāve, der bittere, schwer zu ertragende Tod: ķēniņš kâ rūgta nāve man uzmācas LP. V, 336. ķēniņiene plijās ķēniņam virsû ką rūgta nāve VI, 832, žīdi plijušies kâ rūgta nāve III, 104. nu ve̦lns kâ rūgta nāve stāja Jurim virsū VI, 380. rūgta dzīve, bitteres, schweres Leben: ai, bāliņ, rūgta dzīve: rītā rutki, vakarā BW.13730, 7. bieži jācieš rūgta netaisnība Vēr. 1,1164. rūgti smaidīt Kaudz. M. 12, herbe, bitter lächeln. - rūgtā sakne Karls., laserpitium. - Subst. rûgtums, die Bitterkeit, Herbheit: dienas pagāja vienās dusmas un rūgtumā Alm. gan atrasi (für atradīsi) dzīvuodams manu lielu lē̦numiņu, apinīša rūgtumiņu BW. 10705. Zu rûgt: vgl. apr. ructan-dadan "Sauermilch".

Avots: ME III, 568


rūgulis

rûgulis Mar.,

1) gegorene Milch, Sauermilch
Wid., Mar. n. RKr. XV, 133;

2) ein weinerliches Kind
Mar. n. RKr. XV, 133: tuo rūguli ne˙maz nevar apmierināt.

Avots: ME III, 568


rumaks

I rumaks L., U., Freiziņ, Salisb.. rumāks L., ein Beschäler (Hengst) U., rumaks C., ein Pferd: drīz, biedri, rumakiem mugurā! Mag. II. 3. 26. rumaks aizrikšuoja Plūd. LR. III, 272. rumaks sprauslādams traucās uz priekšu R. Sk. II, 17. jādelējuot staltā rumakā Plūd. Llv. II, 188. bē̦rns... uzsēdināts rumakam mugurā Duomas IV. 461. savam rumakam es nežē̦luotu piešu A. v. J. 1899, S. 98. rumāks "ein schwerfälliges Lastpferd" Selsau, A.-Schwanb.; rumaks "ein breitschulteriger Bursche" Bauske. Nebst oder durch li. rumbkas "Handpferd" aus poln. rumak "Streithengst".

Avots: ME III, 557


rūmnīca

rūmnīca Oppek. n. U., rùmenîca 2 Golg., N.-Schwanb., ein grosses Lagergefäss (für Branntwein): iztecinātais brandvīns pagrabā lielās rūmenīcās N.-Schwanb.

Avots: ME III, 570


ruša

I ruša Wid.,

1) ruša Grawendahl, ru˙šiņa Bielenstein Holzb., die Aschengrube am Backofen
L., St., die Schürstelle, Herdgrube: visi pe̦lni nuo rušas pazuduši LP. VI, 121. palika rušiņa nerušināta BW. 18848, tu mīzi rušiņā 35193, man salst pie dzīves aukstās rušas Plūd. rušā dvingainā pēc jūtu plēnēm tvarsti MWM. VII, 56;

2) ruša, verächtliche Bezeichnung für eine Person: nāc tu, ruša (Var.: ruža, rusma, rumba), istabā! BW. 18869 var. Wohl zu ràust.

Avots: ME III, 564


rūsa

II rūsa,

1) rũsa Kurs., Frauenb., der Haufe: tādu rūsu sūdu nuokŗāvis Alksnis-Zundulis, vienā rūsā, auf einem Haufen (von zusammenliegenden Bauerhöfen gesagt)
Biel. n. U.;

2) rûsa 2 Karls., Gr.-Essern, Bauske, Naud:, Fockenhof, Schibbenhof, rũsa Kursiten, Gaiken, rûsis 2 (li. rūsỹs "Grube für Kartoffeln"
) Gr.-Essern, Schrunden, Schwitten, rūsis Memelshof, ein mit Erde (U.) od. Stroh bedeckter Kartoffelhaufe auf dem Felde, auch eine flache Kartoffelgrube: kartupeļus uzglabā pagrabuos, bedrēs, rūsās Konv. 2 1646. burkāni jāuzglabā vē̦sā, sausā te̦lpā vai arī rūsā Mazvērsītis Luopkuopība. tā ne̦susi pusmaisiņu uz rūsu (salmiem izklātu padziļinājumu zemē) Alm. Kaislību varā 122;

3) rũsa Segew., Sussikas, PS., C., Wenden, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Schutt, Abfall, aufgehäufter Schutt, wie es z. B. bei Bauten sich findet
U.; in Fäulnis übergegangener Mist Alksnis-Zundulis: kur amatnieks strādā, tur rūsas bez gala Adiamünde. sagramstija rūsu (roidu) Etn. II, 67. tīkls jāizkvēpina ar tādiem dūmiem, kur dedzinātas ve̦cas ādas tupeles un šāda, tāda rūsa Etn.II, 108 (aus Jerkull). - Nebst li. pelen-rūsà "Aschenbrödel", r. pюхa "Grube" (nach Būga PФB. LXXV, 142), an. reyrr "Steinhaufen", dän. ros "Abfall" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.) zu ràust (s. dies).

Avots: ME III, 572


saārdīt

saā`rdît, auch saārdināt, tr., auseinanderwerfen, zerstoren, zertrennen, in Stücke reissen: saārdījis visu ģīmi LP. V, 134. pūķis apsuolīja ienaidnieku saārdīt VI, 698. organiskās substances saārdināšana Vēr. II, 1063.

Avots: ME III, 590, 591


sabailis

sabailis, der Schreck: sabaiļa maldināta acs vienu varēja nuoturēt par uotru Blaum. lielais sabailis viņam kaitējis id.

Avots: ME III, 591


sabaiļot

sabaîļuôt, sabaiļinât, tr., erschrecken, in Angst jagen: vainīga, iekšēji sabaiļuota... cilvē̦ka šaubu jūklis Veselis Tīrumu ļaudis. ar dvēseli sabaiļinātu V. Eglītis. Refl. -tiês, erschrecken (intr.), sich stark ängstigen: viņa tad par mani sabaiļuotuos Latv.

Avots: ME III, 591


sabikstīt

sabikstît,

1): s. ("iekurināt") uguni Linden in Kurl.; ‡

2) zusammenschieben:
s. sapīkušās meitas kuopā, lai izlīgst Dunika; ‡

3) Rippenstösse geben:
sabikstītu arī ar piešiem tai gar sāniem Janš. Dzimtene II, 100.

Avots: EH II, 396


sablāķēt

sablãķêt, tr., zusammenschichten: le̦dus jau izkustināts nuo ziemas sablāķē̦tām vietām R. Sk. II, 140.

Avots: ME III, 595


sablodzīt

sablùodzît (?) N.-Peb. "sakustināt": s. mietu, kuo grib izraut nuo zemes, vai dēļus kādu ē̦ku nuojaucuot.

Avots: EH II, 397


sabozt

sabuôzt, tr., sträuben, sträubig, borstig machen: sarus sabuozis, . . . viņš (= vepris) devās saimnieku baltajam virsū Seibolt. viņu (= viļņu) platās, balti sabuoztās muguras Vēr. I, 1406. Refl. -tiês,

1) sich tüchtig borsten, sträuben, sträubig machen, sich widersetzen:
. . . šāvis tuo, bet putns sabuožas; šāvis uotrreiz, putns sacēlis spalvas LP. VI, 624. augšpus straumes ūdens sabuožas MWM. X, 637. Part. sabuôziês, sträubig; erbost (vom Truthahn und Hund) W.Livl. n. U.: (bites) nikni sabuozušās spalvas JR. IV, 96. slimais nuoglaudīja mazās sabuozušuos matiņus A. v. J. 1900, S. 727;

2) fig., borstig, verdriesslich werden, sich ärgern :
sievas ļuoti sabuozās ... un nuosprieda bezdelīgu nuogalināt JK. V, 1, 13. Gew. das Part. sabuôziês, ärgerlich, verdriesslich, erbost: viņš ir sabuozies, er ist ungnädig, ärgerlich Mag. XIII, 2, 47. diez kas nu saimniecei, vai nu ar pašu saķilduojusēs?... sabuozusēs vien staigā Etn. I, 31. jau nuo paša rīta . . , tāda sabuozusies Vēr. II, 1209. ienāca Pietuka Krustiņš, - sabuozies un ar lielām paģirām Kaudz. M. 124.

Avots: ME III, 600, 601


sabrāļot

sabrãļuôt, auch sabrãlinât, tr., verbrüdern: sabrālināt tuo, kas liedzas vienkuopus būt B. Vēstn. Refl. sabrãļuôtiês, sich verbrüdern.

Avots: ME III, 597


sabriedēt

sabriêdêt, sabriêdinât Spr., Sassm., tr., quellen, anschwellen lassen: izkaltušus traukus mē̦dz izlikt lietū sabriedēt Ahs. n. RKr. XVII, 49. riteņus ieme̦t dīķī, lai viņus sabriedinātu Lieventhal. dievs sabriedināja mušas par dunduriem LP. VII, 1163.

Avots: ME III, 597


saburzīt

sabur̂zît,

1) auch saburznît, tr., zerknittern, zerknillen, zerreiben: viņš saburzīja papīru MWM. VII, 333. tu esi saburzījusi apģē̦rbu Stari I, 164. saburzītas skrandu se̦gas Vēr. II, 522. kādu saburzītu zīmīti viņš tai iespieda ruokās A. XVII, 488. priekšauts, kuru ... puika bij saburzījis XX, 482. cik saburzīta tā (=ce̦pure), sašļukuse, izbalējuse Vēr. II,1236, Dunika. saburznītuo platmales dibe̦nu Dz. V. - mēs tâ kâ saburzīti U., wir sind in Streit geraten;

2) sich abstrapazieren
(?) Bergm. n. U. Refl. -tiês, sich zerknillen, zerknittern, zerreiben: matu palieki... saburzījušies un saslaistījušies Saul. I, 134. Gaisiņš sāka salīdzināt saburzī jušās ūsas JR. V, 61. viņam virssvārki bij saburzījušies Kaudz. M. 236, Dunika. saburzījies kaķē̦ns Seifert Chrest. III, 3, 145.

Avots: ME III, 599


sačamarēt

sačamarêt "kuopā sačamdīt" Nötk.; "savilkt čumurā; nekārtīgi savīstīt" Lennew.; "saburzīt (piem. papīru)" Schibbenhof; "satīt, sarežģīt (piem. dziju)" Mar.; "sajaukt (ūdeni) ` A.-Schwanb., Ramelshof; nachlässig zusammenstellen: s. aizgaldu Jürg.; nachlässig zusammenflicken Erwalen; "sarušināt uogles un malku, lai labāk de̦g" Festen; "in Trauben wachsen (von Haselnüssen)" Vank. Refl. -tiês N.-Peb., = sarežģītiês, sich verwickeln : dzija tinuot sačamarējusies.

Avots: ME III, 604


sācin

sâcin, sācien, sācan, zur Verstärkung von sâkt: sācien (Var.: sācin) vien es iesāku (ne sācin neiesācu) 7441) sadzentiņus darināt BW. 7457

Avots: ME III, 800, 801


sačurmāt

sačur̂mât, tr., verknüllen: nesačurmā drēbi: nevarēs nuogludināt Mar. n. RKr. XV, 133.

Avots: ME II, 606


sadomāt

saduõmât, tr., intr., ausdenken, einen Einfall bekommen; besorgen, verschaffen U.: viņš saduomāja daudz kuo A. XX, 565. tē̦vs saduomā nuomirt MWM. VIII, 604. nevarēju saduomāt, kur bij ņemt līgaviņ[u] BW. 11360. ne˙viens nevarējis ne˙kādu vārdu saduomāt Etn. IV, 44. kaķītis duomā - ne˙kā saduomāt LP. IV, 87. beidzuot saduomā par dakteri teikties (es fällt ihm ein, sich für einen Arzt auszugeben) V, 317, kungs saduomāja saviem saimniekiem paaugstināt viņu māju nuomaksas Dīcm. pas. v. I, 41. ve̦lns nevarējis saduomāt, kuo radīt ebenda S. 73. saduomā: liksies... lielceļa malā... paguozīties LP. V, 273. kur nu mēs saduomāsim luopiem pakaisu? woher nehmen wir Streu fürs Vieh? U. Refl. -tiês, in Gedanken versinken Spr.: kuo... nu tâ saduomājies? Brigader. - valdnieki saduomājas kuopā Psalm 2, 2, ratschlagen miteinander.

Avots: ME III, 619


sadraiskāt

sadraiskât, sadraisķît, tr., zerreissen, zerfetzen: miega-pūznis staigās sadraiskāts (wird zerrissene Kleider tragen) Glück Spr. Sal. 23, 21. ieraudzīja diegus samežģinātus un sadraisķītus Kra. Vit. 33.

Avots: ME III, 612


sadrauvēt

sadrauvêt, tr.,

1) zerschlagen:
bē̦rns sadraũvēja lampu Sassm.;

2) (fig.) zerschlagen, niederschmettern; bedrohen
Oppek, n. U.: bē̦du ziņa mani stipri sadraũvēja Dond. viņš gribēja sadrauvē̦tā šaubas un pretestību galīgi iznīcināt De̦glavs Rīga II, 1, 50;

3) erschrecken
(tr.) Mar. - Refl. -tiês,

1) (bei einer schweren Arbeit) sich überanstrengen:
tas ir sevi sadrauvējies akmiņus lauzdams, ka nesmeķ vairs ne ēst Blieden n. Etn. II, 49;

2) zu fürchten anfangen
MSil.: iekšā iet viņa sadrauvējās, palika stāvam pie vaļējām durvīm Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 36; "satrūkties": zirgs sadrauvējies Nlar.;

3) traurig werden
Nötk., Fehteln, Kokn.;

4) "sich verzanken; einander schelten"
Vank.;

5) "sadrūzmēties (z. B. vom Eis in Flüssen), sich reiben" Sessw.

Avots: ME III, 612



sadrīvelēt

sadrĩvelêt Lems. "sakratīt, sakustināt": tavu negantu bē̦rnu! visas lietas sadrīvelē!

Avots: EH XVI, 404



sadrumzēt

sadrumzêt, sadrum̂zît 2 Sassm., sadrum̂zinât 2 Dond., tr., zerbrockeln; zerstoren : piparus sadrumza miezerī smalkās druskās Sassm. cvībakus var viegli sadrumzināt Dond. grūti darbi sadrumzēja Luteŗa veselību Dünsb. Bazn. vē̦st. 125. kuo tu runā tādus tracīgus vārdus un māci, kâ sadrumzêt būs mūs! Dünsb. Od. 2, 21.

Avots: ME III, 614


sadurt

sadur̃t,

1): linkainis tika sadurts ar ... saduŗamām adatām ("brošām") Suitu k., S. 20. saduŗamais Dunika "Sicherheitsnadel";

2): ar draugiem es saduŗu glāzes Skalbe Raksti II (1938), 219; ‡

4) (eine Reihe von Objekten) hineinstecken:
nuo putekļiem sargādamies, sadūruši gar sēdekļiem pieduŗus Janš. Bandavā II, 27; ‡

5) "sasist, sagrūst, satricināt" Sonnaxt: kādreiz saduŗ pirkstus, - nuokrakš vien. krituse nuo staļļa un sadūruse kāju: skriemeņuos dzīslas sastaipītas, sadauzītas. Refl. -tiês,

3) in Streit geraten
Kand.

Avots: EH XVI, 405


sadusmot

sadusmuôt, freqn. sadusminât, tr., erzürnen : puisis tuo darījis, lai ve̦lnu sadusminātu LP. VI, 436. sadusmuotais burvis VII, 669. lai satracinātu un sadusmuotu sevi uz ienaidnieku kaušanu Antrōp. II, 102. tu tur guli tik sarūguse un sadusmuota Latv. Refl. sadusmuôtiês, zornig, böse werden: tē̦vs . . . sadusmuojies un nedevis ēst LP. IV, 209. lielkungs sadusmuojās vēl vairāk par puiku VI, 277. brāļi ļuoti sadusmuojušies JK. V, 1, 33.

Avots: ME III, 617, 618


sadzeldēt

sadzelˆdêt,

1) auch sadzelˆdît, sadzelstît, sadzelˆdinât, tr., freqn., wiederholt zerstechen, versengen, verletzen: seja sūkstēt sūkstēja, kâ nātrēm sadzeldīta Saul. III, 89. ruokas sadzeldēsi Zalktis I, 68. nātras sadzelstīja kājas Lis.;

2) (vom Winde) dicht zusammengedrückt und hart werden:
sniegs sadzeldējis N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617 (vgl. nùodzeldêt 2). Refl. -tiês, sich zerstechen, sich versengen: sadzeldināties nātrēm Pampeln.

Avots: ME III, 620


sadzert

sadzer̂t,

2): buteli sadzērēm kâ nieku Kaltenbr. ne˙kad peļņa ... nesniedzās pāri mūsu spējām tuo visu s. ... šnabī Jauns. Raksti IV, 332; ‡

3) verloben, sich anverloben:
s. ("saderināt") meitu Auleja. Jānis sev jau sadzēris brūti Warkl.; ‡

4) "?": ieduod s. FBR. XX, 29. Refl. -tiês,

2) einander ein Wohl zutrinken
Kaltenbr.; ‡

3) sich verloben
Auleja.

Avots: EH XVI, 406


sadziedēt

sadziêdêt, freqn. sadziedināt, tr., zuheilen, verheilen machen, lassen: ārstu rīkuošanās de̦gunu atkal sadziedēja Seifert Chrēst. III, 2, 256. Baluodis ir guovij ribu sadziedējis Jauns. viņš mūsu kaites sadziedējis Janš.

Avots: ME III, 622


sadzirties

sadzir̃tiês: sadzīrās tautas dē̦ls mani mazu audzināt Tdz. 49228.

Avots: EH XVI, 406


saerčoties

saerčuôtiês "?": kas savā bē̦rna prātā saerčuojies un nevar ... nuomierināties Kraujinš Latv. Jaunatne 1938, S. 257.

Avots: EH XVI, 407


sagalīt

sagàlît 2 Erlaa, sich mit einer Eiskraste bedecken, vereisen: lietus sit virsuo, apsalst; ne˙maz nedrīkst kustināt, lūst pušu - tâ ir sagālījuse drēbe saltā laikā.

Avots: EH XVI, 408


sagodēt

saguodêt, tr.,

1) tüchtig bewirten:
kad panāksnieki taisās atpakaļ uz brūtes mājām, šī viņus vēl krietni saguodē RKr. XVI, 261;

2) auch saguodît, saguodinât, weglegen, wegräumen, zusammenraffen, einheimsen:
saguôdē 2 traukus! Ahs. labība nuo laukiem jau saguôdē̦ta 2 (saguôdināta 2 Dond., Sassm.) ebenda. kad tik neuznāktu lietus, dabūtu saguodēt (auch: saguodīt) jel tuo sienu Naud. aizgājis vagaram parunāt vīrus un zirgus, kuo lieluo kaudzi saguodēt LP. V, 231. kamē̦r lieluo naudas kaudzi saguodīja IV, 161. mežsargs saguodījis naudu un palicis bagāts vīrs VI, 226. ne˙viena trauka nav, kur kāpuostus saguodīt VI, 899;

3) viel rühmen:
saguôdē̦ta 2 mātes meita Dunika. Refl. saguodîtiês, sich ausschmücken, aufputzen: ir raibi saguodījies muodes ģeķu uzvalkā MWM. VI, 438.

Avots: ME II, 633, 634


sagremzdot

sagre̦mzduôt, ‡

2) "izčurkstināt (taukus)": sagre̦mzduo šuos taukus! Brig.

Avots: EH XVI, 410


sagrīnis

sagrīnis (part. praet. act.), verärgert (?): bija pārāk sarūgtināts, sagrīnis, nuovārdzis Austriņš Raksti V, 452. atnākusi šuomāte, tāda sagrīnusi, sakritusies. gŗūti vien e̦suot ... VII, 366.

Avots: EH XVI, 410


sagrūt

sagŗūt Wid., sagrūt, intr.,

1) einstürzen, zusammenfallen:
tuo tu esi atde̦vusi par šiem sagruvušajiem, smirduošajiem pakškiem A. XX, 489. tikšu atsvabināta nuo šās sagruvušās miesas būdas Kaudz. M. 389. kaut kas paliekas, kas nesairst, nesagŗūst JR. VII, 108. viņš uzcels, kas sagruvis Gesangb.;

2) stürzen, eilen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): visi sagŗuvām zãlē Ze̦ltmatis.

Avots: ME II, 631


saiebties

sa-iêbtiês, = saviebties, das Gesicht verziehen, ein saures Gesicht machen. saiet, intr.,

1) zusammenkommen, zusammengehen, sich versammeln, sich treffen:
klīzenieki sagāja istabā BW. III, 1, 74. saiet beidzuot visi iekšā ebenda 14. saiet pie galda Kaudz. M. 92. mājas laudis pat˙laban sagājuši pie maltītes ebenda 20. viņi nu saies kuopā MWM. VIII, 335. meitas, sagājušas, nuo puišiem vien runāja BW. piel.2 2157, 1. tec pie savām aitiņām, ka nesaiet rudzuos! LA. ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. debess saiet ar zemi Dünsb. diviem saimniekiem sagāja lauki kuopā LP. V, 92. - saiet Lielajā, aneinander geraten, sich heftig zanken Mag. XIII, 3, 68: laikam ar sievu sagājis lielajā. Apsk. v. J. 1903, S. 694. muižas īpašnieks, ar kuŗu tu, ja arī gribēji, nevarēji saiet ķildā Alm. maizes dēļ sagājušas naidīgā dzīvē Upīte Medn. laiki;

2) gerinnen:
piens sagājis Dond. katrs pilieniņš piena tūliņ saiet (sare̦c) Alksn. Bar. 29;

3) Platz haben, Platz finden:
zãlē saiet 100 klausītāju. šinī traukā saiet 100 stuopu, dieses Gefäss fasst 100 Stof Brasche;

4) zusammenpassen, stimmen:
saiet (Var.: sakrīt, sade̦r) balsis mums dzieduot, valuodiņas runājuot BW. 317, 2;

5) eine bestimmte resp. eine längere Zeit oder vielemal gehen:
saiet pie pagasta tiesas, sich zur Genüge und zum Überdruss vors Gemeindegericht schleppen Mag. XIII, 3, 52. es sagāju četri dienas pie tiesas, ich bin ganze vier Tage vor Gericht gewesen U. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus A. v. J. 1893, S. 29. vairāk reizu viņa tâ tur sagāja Janš. Dzimtene V, 443;

6) tr., gehend erreichen, erlangen:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu LP. I, 7. ne˙maz mežam galu saiet IV, 154. mežsargs ieduomājies savam mežam galu saiet VI, 763;

7) auseinandergehen:
nams ar ve̦cumu sagājis Konv. 2 2217. duodu viņam pa muti, ka tā vai lai saietu gabaluos MWM. X, 886;

8) krējums (Wessen) oder sviests saiet lielajā, die Sahne buttert nicht (vor Wärme)
Stelp., Salis; 9) Part. praet. sagãji(e)s, unwohl, krank Ahs., verdriesslich Matk.: bē̦rns ir tāds sagājis - ne ē̦d, ne gul Ahs. (tē̦vs) šuodien tāds sagājis, netika kustēties nuo mājām ārā Janš. Dzimtene 2 II, 457. kuo tu esi tāds sagājies? Matk. e̦smu tāds sagājis drusku LP. V, 45. jūtas pa˙visam sagājis Ze̦ltmatis. viņa tagad tāda sagājusi A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich begegnen, sich treffen, zusammenkommen, verkehren:
ar laipnu cilvē̦ku ik˙viens labprāt saietas Ahs. n. RKr. XVII, 49. sagājās Jāņa bē̦rni (Var.: Jāņa bē̦rni sanākuši), sadevās ruociņām BW. 32885. svešs ar svešu sagājās RKr. XVI, 229. valdinieki bieži vien sagājušies LP. VII, 627. ne ar vienu viņš nesagājās B. Vēstn. tas sagājās ar ve̦lnu un tamdēļ bija liels burvis ebenda 705. ce̦turta (mājas) puse sagājās ruobežā ar citiem pagasta saimniekiem Vit. 1. apriņķa ruobežas saietas ar Jaunje̦lgavas apriņķi RKr. XI, 58;

2) übereinstimmen:
viņu māksla vairs nesaietas ar impresionisma jēdzienu Vēr. II, 1124;

3) mit dem Akkusativ gebraucht, treffen:
dabūdamas zināt, ka viņš iebraucis un viņu nesagājušās . . . Janš. Dzimtene 2 III, 209. raugiet viņu saieties un parunāties Dzimtene V, 84. vai Marutiņu arī e̦sat jau sagājušies? ebenda 123;

4) impers., zusammenpassen, harmonieren:
brālis apprecējās un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli Seibolt;

5) zu viel gehen, gehend sich zu viel tun:
būs par daudz sagājies Blaum. zirgs tâ sagājies, ka tam nevar duot dzert N.-Peb. Subst. saiešana, die Versammlung; eine religiöse (namentlich eine Herrnhuter-} Versammlung: uz dievanamu tu aizej re̦ti un uz saiešanu ne˙maz Kaudz. M. 53. parādījusēs baznīcā vai citās saiešanās Etn. III, 58. saiešanās dažādi izģērbties LP. VI, 119. - saiešanu kambaris (Kaudz. M. 22) od. saiešanas māja (MWM. X, 920) od. saiešanas nams, in Smilt. - saiešana, das Bethaus der Herrnhuter. saiešanas telts, die Stiftshütte Brasche; saiešanâs, die Begegnung, das Zusammentreffen, der Verkehr; die Übereinstimmung.

Avots: ME II, 638, 639


sajust

sajust, tr., intr., fühlen, empfinden, bemerken, wahrnehmen, ahnen: sajust smaržu; laimi, nepatiku. sajust nenuoteiktu smagumu visā miesā Purap. kur te̦kat jūs, puisīši...? kaimiņuos sajutuši (Var.: apmanīj[u]ši) apiņuotu alutiņu BW. 19698. tautu meita pa jūriņu laivu dzina, sajutusi man[u] brālīti, sav[u] maizītes arājiņu 11650. kas tai mūsu meitiņai? nei tā dzied, nej runā. vai tā bija sajutuse sav[u] brūtgānu neve̦se̦lu? 821. sviežu (šautru klēpi) ciema sē̦tmalī. sajutuši ciema suņi, sāka visi čāvināt 13250, 12. dižās (sc.: meitas) bija sajutušas, ka man dze̦dra valuodiņa 13346, 1. viņš kuodis tâ īsti, lai sajūt LP. VII, 128. darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. - sajutis vīrs, ein erfahrener Kerl Für. I. Refl. - tiês, das Gefühl haben: pats sajutās, ka atruoduoties iestidzis Jaunie mērn. laiki IV, 85. Subst. sajušana, das Wahrnehmen, Empfinden, Fühlen: sajušanas spē̦ks, der Sinn Brasche; sa-jutums, die vollendete Tätigkeit des Wahrnehmens, Empfindens, Fühlens; die Empfindung: sajutumu saturu nevaram šķirt nuo viņu sajušanas Pūrs III, 87; sajutẽjs, wer wahrnimmt, empfindet, fühlt: ... kuŗa daļa lapā ir tā sajutēja Vēr. II, 719.

Avots: ME II, 641


sajūta

sajùta, auch sajuta Spr., die Empfindung, das Gefühl; die Stimmung; die Vorstellung, die Errinnerung Spr.: laimes sajūta A. v. J. 1890, S. 468. spē̦ka sajūta 1901, S. 935. pastiprināta dzīves sajūta XI, 633. - taustekļi jeb sajutas organi A. v. J. 1896, S. 315. organismiem sava vienkuopība sajutā, pašapziņā Pūrs 1, 22. likums sajutā laikam man gulēja B. Vestn.

Avots: ME II, 642


sajūtība

sajùtĩba (auch Jaunie mērn. laiki IV, 6 - 1, 102), sajùtîgs, s. sajutĩba, sajutîgs. sajuodinât, tr., = uzmudinât Serben n. A. XIV, 2, 314, Alt-Ottenhof: sajuodināt skuķa sirdi, sajuõkuôt,

1) eine gewisse Zeit hindurch scherzen:
s. visu vakaru;

2) verspotten: viņš gribēja mūs sajuokuot.

Avots: ME II, 642


sakaisēt

sakaisêt, tr., fakt. erhitzen, glühend machen: dzelzi sakaisē ugunī Antrōp. II, 93. kalēju dzelzi sakaisē̦tu var sametināt Ķīmija 64.

Avots: ME II, 643


saklāvot

saklãvuôt ūdas Perkunen "sakabināt āķus spīlēs (klāvuos)".

Avots: EH XVI, 417


sakņaipīt

sakņaipît,

1) zerkneifen:
s. ruokas zilas Behnen, (mit ài 2) Gr.-Buschhof;

2) "saburzīt": s. drēbes Schwanb.; "saplucināt" (mit 2) Behnen.

Avots: ME II, 653


saknikšķēt

saknikšķêt Saikava, eine gewisse Zeit hindurch laut bersten (platzen): sakurināta krāsns saknikšķēja labu brīdi.

Avots: EH XVI, 418


sakošļāt

sakuôšļât, sakuõžļât Nigr., sakuôžļât Wolm., sakuõžaļat Lautb., tr., freqn., zerbeissen, zerkauen: māte sakuošļā garuoziņu MWM. uz... izsutušām vietām uzliek sakuošļātu skābu rudzu maizi Etn. IV, 2. katru kumuosu labi zuobiem sakuošļājuot A. v. J. 1897, S. 654. iemauktam sakuošļāta... pavada 1901, S. 23. viņš sakuošļāja aizdedzinātuo cigareti MWM. X, 380.

Avots: ME II, 661


sakūcinat

sakũcinât, einige Male hin und her schwingen Wandsen: ņemies labāk uguni sakūcināt, tad labāk degs! Dond. Refl. -tiês, "?": labāk jāsakūcinājas, tad ar degšanu ies citādi Dond.

Avots: ME II, 660


salds

salˆds (li. saldùs, acc. sáldų), süss (auch als Gegensatz von salzig od. sauer; eig. und fig.): salds kâ sukurs, kâ me̦dus. salds piens, süsse (frische) Milch. salds miegs, süsser (fester u. ruhiger) Schlaf. salds vīns, süsser Wein; Sekt Brasche. Sprw.: me̦dus salds, miegs vēl saldāks. juo rūgta zâle, juo salda veselība. lišķim salda mēle. lulināt saldā miegā Kra. Vīt. 79, in süssen Schlaf einlullen, einschläfern. galvas izsitumi jāiesvaida ar salda sviesta (ungesalzene Butter) maisījumu Etn. II, 10. vārdi tik saldi kâ me̦dus Br. 547. dzirdu dažu saldu vārdu čukstam Aus. I, 100. tik salda mutīte kâ me̦dutiņš BW. 11172, 1. vīrs ar saldām acīm Turg. Muižn. per. 14. salˆdie âbuoli, Äpfel Mar. n. RKr. XV, 134. - Subst. salˆdums (li. saldùmas), die Süssigkeit, Süsse. Nebst iesals "Malz"und li. sálti "süss werden" zu aksl. sladъkъ "süss", r. солоди́ть "süss machen", сóлодъ "Malz" und wohl auch zu got. salt "Salz" usw., s. J. Schmidt Neutra 182, Bloomfield AJPh. XVI, 420 f., Trautmann Wrtb. 249, Walde Vrgl. Wrtb. II, 453.

Avots: ME II, 669


salīdēt

salîdêt Kalzenau, Lis., Bers., Saussen, Arrasch, Gr. -Buschhof, Warkl., Kreuzb., salîdêt 2 Ubbenorm, salīdêt Sessw., Peb., Burtn., Wolm., Kokn. n. U., salîdinât Jürg., Wolm., Arrasch, salîdinât 2 Dond., Ahs., Wandsen, Lautb., Ruj., Salis, Bauske, Siuxt, Karls., = saliedêt I, verregnen lassen: labību, sienu, drēbes Dond. izkaltušus traukus mē̦dz lietū salīdināt, lai sabriest Ahs. n. RKr. XVII, 50. In Ruj. u. a. bedeutet salîdinât - wiederholt verregnen lassen od. dem Regen lange aussetzen, dagegen saliêdêt einfach - (einmal) verregnen lassen.

Avots: ME II, 672


salikt

salikt, tr.,

1) zusammenlegen, zusammenfügen:
salikt ruokas, die Hände zusammenlegen, falten. salikt acis, die Augen schliessen: līdz actiņas vien saliku, māsa nāca muodināt BW. 27792. Galdiņš tuo nakti acu nesalika Saul. III, 55. nee̦smu ne acu salicis (ich habe garnicht geschlafen) Kav. vai jūs bija dievs salicis, - abi vienu daiļumiņu? BW. 21353. - cilvēks labi salikts iekš sevis, ein Mensch von wohlgeordnetem Gemüt U.;

2) legen, stellen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
ēdieni salikti, dzērieni ielieti LP. V, 357. salikt ēdienu galdā Aps. III, 5;

3) setzen (beim Druck).
Refl. -tiês,

1) (für sich) zusammenlegen:
tautiet[i]s lūdza... abas ruokas salicies BW. 15062, 2;

2) im Einverständnis sein, in Beziehungen stehen:
kuopenēsies un saliksies ar gājēju puisi LA. nu atkal ar Andži salikusies B. Vēstn.;

3) auch salikt, = salīgt; tie plêšas, kaûnas un atkal ar labu saliek(as) N. -Schwanb. - Subst. salikšana, das (Zusammen)legen; das Setzen;
salikšanâs, das Sichzusammentun; salikums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Zusammenlegens; das Resultat des Zusammenlegens: lūpu maigais salikums A. XX, 324; salicẽjs, wer zusammenlegt, zusammenfügt.

Avots: ME II, 671


šalka

I šalka,

1) das Gebrause, Gesause, Geräusch:
vēja šàlka Jürg., Warkl., Saikava. jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. iemidzināt mani ar... meža šalku A. 1902, S. 100. bites... apreibušas nuo druvu šalkas Rig. Av. vē̦tras šalka Aps. V, 27. šalkas ir mīlīgas, liegas, nenoteiktas, nuoslē̦pumainas skaņas A. 1897, S. 403;

2) ein gewisses Quantum (Flüssigkeit):
ūdens šàlka 2 Kl. Zu šalkt.

Kļūdu labojums:
nenoteiktas = nenuoteiktas

Avots: ME IV, 2


samazgāt

samazgât,

1) spülen
Neik. n. U.: sazeldinātās vietas... samazgājamas ar uožamuo spirtu Janš. Dzimtene 2 I, 233;

2) das Waschen zu Ende bringen
U.

Avots: ME II, 681


samētāt

samẽ̦tât, tr., (wiederholt) durcheinanderwerfen, hin und her werfen; "putināt kâ zirgs" Sassm. n. RKr. XVII, 50: krustām, šķē̦rsām samē̦tātiem... puķu kātiem Vēr. II, 3. saluoka uz... galda samē̦tātas avīzes Blaum. zirgs skriedams samē̦tāja stipri puisi Ahs., Sassm. n. RKr. XVII, 50. Refl. -tiês, auswachsen Erlaa: zirgs vēl ir jauns; kad samē̦tāsies, būs lielum liels.

Avots: ME II, 685


samīzt

samìzt,

1): tabakas lapas samīza un sakaltēja (pret laputīm) AP.; ‡

3) = ‡ samīzināt Stenden. Refl. -tiês,

1): cē̦rpuot aita samieznas Lttic. 436.

Avots: EH XVI, 431


samurzīt

samurzît, tr., zerreiben, zerknülfen, zerknittern, zerknautschen: (viņa) krietni samurzī sev abas ausis, lai žvingstēšana mitē̦tuos Janš. Dzimtene 2 I, 227. drēbes ir samurzītas Fest., Stelp. viņu... vajaga pagāzt un krietni sniegā samuizīt 2 Janš. Dzimtene V, 169, ("sapurināt") Dunika. Refl. -tiês, sich zerknüllen Fest., Stelp.

Avots: ME II, 690, 691


sanazgot

sanazguôt, verknoten: diegu, dziju Sassm. kuo tu še esi sanazguojis un sapiņķuojis, ka ne˙kâ nevar atmudžināt? Dond. Refl. -tiês, sich verknoten: šis sūciens ļuoti sanazguojies Dond.

Avots: ME II, 692


šāni

*šāni (od. *šānes?) = sāni, die Seite: lieli dunči piekarināti pie šānem Pas. llI, 361 (aus Dond.).

Avots: ME IV, 12


saniknot

saniknuôt, tr., erztirnen Wid.: saniknuots vērsis A. XXI, 420. acis zve̦ruoja kâ saniknuotam zvē̦ram XVI, 360. saniknuotais ķe̦painis (der erzürnte Bär) devies taisni uz nelaimīgajiem Etn. III, 142. viņi lūkuo tuos saniknuot un sarūgtināt A. XX, 628. Refl. -tiês, zornig werden: cālis aplam saniknuojies LP. VI, 50.

Avots: ME II, 693


sapantot

sapantuôt, in Versform verfassen: mēģinātu s. dzeju Līg. medn. 76.

Avots: EH XVI, 434


šapi

šapi Wid., Dunika, N. - Bartau, Kalleten, Nigr., Rutzau, Wain., Lasd., verstreute (und geknickte) Stroh- oder Heuhalme: siena un salmu šapi Janš. Dzimtene 2 III, 174. nuopurinādama siena šapus sev nuo drēbēm Bandavā I, 68. kaktiņu izslaucīt, kur gulējis un šapus nuokaisījis Bag. Čāpiņa dē̦ls 16. šapi (salmi) nav labi izkužināti RKr. XVI, 198. me̦klē̦dams kādus šapus ligzdas izuoderēšanai Janš. Nīca 54 (ähnlich LP. VI, 1014); auch der Sing. šaps "salms". Aus li. šãpai (šãpas) dass.

Avots: ME IV, 4


sapiņķēt

sapinķêt Pabbasch, Dond., tr.,

1) stark verwickeln, verwühlen, verpinkern
U., Grünwald, verzwicken, verschlingen V.: auklu sapiņķē̦dams LP. VI, 167. Līna dzijas ir tâ sapiņķējusi, ka ne˙maz nevar atrisināt Dond.;

2) fig., verzwicken, irreführen:
blēžu sapiņķēšanas izveicībā Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 19;

3) kuppeln
V.;

4) sapiņkēt kājas. die Beine so zusammenbinden, dass man nur kleine Schritte machen kann
Grünwald. Refl. -tiês, sich verwickein; sich verkuppeln St.: sapiņķējušās dzijas Grünw.

Avots: ME II, 699


saplūkt

saplūkt, tr.,

1) raufend, reissend sammeln:
puķes, zâles, saplūkuse baltas ruozes BW. 33613;

2) zerzausen, zerreissen:
saplūkti un izpūrināti mati Janš. Dzimtene V, 455. saplūkt matus, (jem.) an den Haaren reissen Wid. Refl. -tiês,

1) für sich zusammenraufen, raufend sammeln:
puisis saplūcies zâles LP. VII, 609;

2) einander zerzausen;
(fig.) in Streit geraten, sich verzanken: div[i] mušiņas saplūcās BW. 35081, 5 var. saplūcāmies ar... brāli MWM. VIII, 603.

Avots: ME II, 704


saprata

saprata,* das Verständnis: viņai atausa saprata par tuo Upītis Sieviete 281. izdziļināt savu aistētiskuo sapratu Duomas I, 1221.

Avots: ME II, 707


sapudžīties

sapudžîtiês,

1): "vai tad" und "ruokas?" ME. III, 708 zu verbessera in "vai, tad" und "ruokas"; die Bed. ist allem Anschein nach identisch mit der Bed. 2;

2): (sievietes) izgāja uotrā galā ... s. un uzpurināties Janš. Bandavā II, 265.

Avots: EH XVI, 439


sapulcēt

sapulcêt, sapulcinât, tr., versammeln U., Spr.: sapulcināt savu tautu Vēr. II, 857. sapulcināja visus zirnekļus Etn. II, 176. Refl. -tiês, sich versammeln Spr.; sapulcējās... ļaudis it kâ viens vienīgs vīrs Hebr. 3, 1, sapulcējušies ļaudis kâ mežs JK. III, 70. man patīk, ka viņas ap manu maizi sapulcējas LP. IV, 171.

Avots: ME II, 708


sapulkat

sapul˜kat Salis "ar pulkām sastiprināt"; sapulˆket 2 Erwalen, mit Pflöcken zuknöpfen.

Avots: EH XVI, 439


saražģēt

saražģêt Manz. Lett., U., saražģināt Glück, saražģe̦nāt Manz. Lett., tr., verwikketn, verwirren: viņa duomas nesaražģinādami (verwirret die Gewissen nicht) Glück Röm. 14, 1.

Avots: ME II, 714


saremdēt

saremdêt,

1) Schmerzen weniger od. garnicht mehr empfinden machen:
s. sasistuo ruoku Nigr.;

2) beschwichtigen:
nevar viņu saremdēt (nuomierināt) Warkl.

Avots: ME II, 715


saretēt

saretêt,

1) intr., dick werden
Manz. Lett., gerinnen U.: saretējis piens U. (fig.) saretēj[u]se tumsa Zvirgzdes I, 119;

2) intr., vernarben; verheilen:
ievainuotā kuoka miza saretējusi Sessw., Warkl., Ruj., Wandsen. kad ruoka saretēs? Dond.;

3) tr., heilen, zuheilen machen
(auch saretināt): es savu kāju nevaru saretināt (saretēt) Sassm.

Avots: ME II, 715


sarindāt

sariñdât, sarinduôt, sarindinât, tr., aneinanderreihen, in Reih und Glied stellen: pudeles stāvēja uz galda sarindātas Austriņš Vērpetē 19. Kristīne sarinduoja uz apklātā galda šķīvjus Cālītis Dzīvība 72. plauktiņš, uz kura... sarinduoti gulēja žurnāla gada gājumi Upītis Sieviete 9. kas tad nu būs par spēli, ka esi visus krē̦slus sarindinājis? Vank. ar ārīgu sarinduojumu vien nepietiek, lai arī sarinduot var skaisti Vēr. I, 689. vārsmās sarindināta prōza Plūd. Rakstn. I, 250. Refl. -tiês, sich aneinanderreihen, sich in Reih und Glied stellen: vācieši sarinduojas Boriss God. 53.

Avots: ME II, 717


sarotelēt

saruotelêt U. (unter ruotelēt), saruotinât U. (unter ruotināt), aufrollen, zusammenrollen (saruotinât) Wolm., ringeln U., kräuseln V. Refl. saruotinâtiês, sich zusammenrollen: (fig.) visa viņa būte saruotinās kuopā šinī vienā tvīkstuošā dziņā Druva I, 1111.

Avots: ME III, 725


sasekt

sasekt: "izzināt" Wessen.

Avots: EH XVI, 446


sasirdīties

sasirdîtiês, zornig werden: sasirdījies, nuometis kastīti zemē LP. VI, 121. māte ļuoti sasirdījusies 139. sasirdījies, ka viņu tâ situ VII, 1248. re̦dzē̦dams, ka tuo... kungs piekrāpis, tas sasirdījies Etn. II, 7. dibināts ieme̦sls sasirdīties Alm. Kaislību varā 52.

Avots: ME III, 729


sašķeterēt

sašķeterêt Wid., sašķetinât C., Spr., tr., zusammendrehen, -zwirnen; (fig.) eng verbinden: sašķeterē divas viente̦ku dzivitiņas par vienu pavedienu Janš. Bandavā I, 321. nuo sašķetinātām dzijām II Mos. 36, 8. viss sašķetināts kamuolā Jaun. mežk. 186. tagadne ir neaprakstāmā kārtā sašķetināta ar pagātni Stari II, 709. Refl. -tiês, sich zusammendrehen; sich eng verbinden: duomas, kas sašķeterējās kuopā A. XX, 771; sašķetinât "lose, leicht zusammendrehen" Jürg.; "sarežģīt" Gr.-Buschhof. Refl. sašķetinâtiês Schwanb. "sarežģīties", sašķēlêt,"sarežģīties".

Avots: ME III, 755


saslapēt

saslapêt Wid., Dr., tr., saslapinât, nass machen, benetzen, durchnässen: akmeņus vajaga labi saslapēt Būvmācība 37. Lietus pa˙visam saslapējis manus papīrus, meine Papiere sind ganz beregnet Dr. saslapināts dvielis Straut. Vesel. 48. saslapināt ūdenī Konv. 2 1816. jāuzskatās, ka ķieģelus pienācīgi saslapinātu Būvmācība 19. Refl. -tiês, durchnässt werden: jūsu drēbes ir saslapējušās Apsk. v. J. 1905, S. 335. tiklīdz (sc.: tītari) dabūjuši saslapināties, tad nuosprāguši LP. VII, 473.

Avots: ME III, 735, 736


sašļūkāt

sašļūkât,

3): eine gewisse Zeit hindurch
"slidināties" Saikava: puika tikmē̦r sašļùkāja 2 pa le̦du, kamē̦r bija sasalis.

Avots: EH XVI, 454


sasnāt

II sasnāt, (spinnend) locker zusammendrehen (?): snātin s., ne vurpināt Tdz. 39682.

Avots: EH XVI, 449


sasprindzēt

sasprindzêt, saspriñdzinât Siuxt, tr., straff ziehen, (bis aufs Äusserste) anspannen (eig. u. fig.): Līrums sasprindzināja muskuļus Veselis Saules kapsē̦ta 131. aģitācija... bija pieņē̦musi tik asu veidu un attiecības tiktāļ sasprindzējusi... Niedra. ziņkārība bij līdz pēdējam sasprindzināta Duomas III, 1316.

Avots: ME III, 743


sastāvs

sastãvs, der Bestand, die Zusammensetzung U.: par īstuo naudas sastāvu nevarēja... pārliecināties AIm. Kaislību varā 92.

Avots: ME III, 746




sataurēt

I satàurêt, ‡ Refl. -tiês, blasend (posaunend) sich verständigen (taurējuot sazināties) Nötk.

Avots: EH XVI, 456


satenkāt

sate̦nkât, tr., viel zusammenschwatzen Wid.; schwatzend, Gerüchte verbreitend zusammenkuppeln: ļaudis te̦nkā, ka viņš ar... Amāli tik pat kâ saderināti. te̦nkā, kamē̦r abus kuopā sate̦nkās Seibolt.

Avots: ME III, 762


sātībnieks

sātĩbniẽks,* der Mässige, Enthaltsame, der Antialkoholiker: sātībnieki dziŗas alkoholismu iznīcināt Pūrs III, 57. mēs nevaram . . . prasīt, lai viņš katru dzē̦rāju .. . padara par sātībnieku A. v. J. 1898, S. 3.

Avots: ME III, 808


šaubība

šaubĩba,* das Wankelmütigsein, die Skepsis, der Skeptizismus: viņa šaubībai... tā gāja palīgā Kundz. Kronw. 64. iztvīcis ērkšķainā šaubības ceļā Pūrs I, 38. var sākt šaubīties paši un vest šaubībā arī jūs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 52, izklīdināt šaubību 156.

Avots: ME IV, 5



sauskaulis

sauskaulis,

1) "eine krumm gewachsene Kiefer od. Fichte, deren Krümmung grobfaserig ist"
Morizberg: bāleliņi izdēj zaļuos uozuoliņus,... man atstāj sauskaulīšus klaudzināt BW. 3420;

2) saûskaũlis 2 , lonicera xylosteum L. Dond. n. RKr. III, 71;

3) sauskauļi, Schilf
Schwanb.;

4) ein Baum mit nicht dickem Kern
Warkl., Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 775


sausna

sausna* die Trockensubstanz B. Vēstn., Wid.: visi barības līdzekļi sastāv nuo sausnas un ūdens daļām Mazvērsrtis Luopkuopība III, 7. izēdinātas barības sausna Konv 2 2060.

Avots: ME III, 776


šausteve

šausteve: "šaustuva" Würzau; "steļļu striķīšuos pakārti kuociņi, pie kuŗiem piestiprināti ripulīši" (mit àu 2 ) Grawendahl; "steļļu piede̦rums" (mit àu 2 ) Lubn.

Avots: EH II, 623


savārstīt

savãrstît,

1) zusammentrakeln
Mag. XIII, 2, 59, Wid.;

2) lose aneinander reihen:
šuos savārstītuos (lugas) skatus Vēr. II, 623. esi sveicināta ar savu savārstītuo valuodu! A.;

3) "zusammentragen
(fig.)" Dr. Subst. savãrstĩjums, Aneinandergereihtes, eine lose Verbindung: vārdu savārstījums Vēr. II, 863, I, 1317, Stari II, 868.

Avots: ME III, 783


savērpt

savḕrpt, zusammenspinnen: s. dzijas. viņa man visus salmus dzijās savē̦rpuse J. Kr. V, 77. kad lini savē̦rpti un nuoduoti Jauns. kad tu zinātu, kuo es šuoziem tā vērpjamā mātēm savē̦rpusi! A. XX, 266. mūža vērpēja man ļaunu mūžu savērpa J. R. V, 75. Refl. -tiês, sich zusammenspinnen: ar tām savērpjas kuopā viņas dvēseles sapņi Vēr. II, 953. ar šuo... gadījumu mūsu ceļi savērpās Ezeriņš Leijerk. II, 90.

Avots: ME III, 786


savilnīt

savilnît,

1): "sapurināt" AP., Jürg., Wallhof; ‡

2) "?": skuoteli tā ieraudzīja savilnītu zem gultas Ciema spīg. 263. aste kâ izkulstītu linu sauja, kupla un nesavilnīta 227; ‡

3) üppig in die Höhe wachsen
Heidenfeld, Lasd., Schwitten; üppig in die Höhe wachsen, wobei die Spitzen sich senken C.: zâle tur bija mīksta savilnījusi Ciema spīg. 201; ‡

4) aufessen
Lubn.

Avots: EH XVI, 466


savs

savs (li. sãvas, av. hava-, gr. ε'ός, alat. sovos),

1) reflexives Possesivpronomen für alle 3 Personen - mein, dein, sein, unser, euer, ihr: Sprw. katram sava kaite (vāts) sāp, cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. katram savs krusts jāne̦s. katrs savu preci slavē od. katrs teic savu. tagad abi nuo viena, vē̦lāk katrs nuo sava Etn. II, 63. aizgājuši savu ceļu (sind ihres Wegs gegangen)
LP. III, 90. ūdeni sme̦ldama pasmēlu pādi, pasmēlu pādīti savā vārdā (sagt die Taufmutter, die das Patenkind nach ihrem eignen Namen tauft) BW. 1153, 1. - verächtlich: liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61;

2) eigen:
Sprw. viens kartupelis, vai divi, - kad tik uz sava galdiņa! labāk mani tautas rāja, nekâ savi bāleliņi BW. 1010. (ļaudis) nevar manis pabaruot; sava ruoka, sava kāja, tā galviņu pabaruoja 9027. - dzīvuoja "uz saviem" jeb "uz savu ruoku" JK., für sich, (von andern) abgesondert, selbständig. - viņa ar tiem saviem nuomira, sie ist am verhaltenen Wochenfluss gestorben Mag. IV, 2, 141, U.;

3) ein besonderer:
līdz šim pe̦lnrušķe apkuopa sliņķi, bet... šuovakar sava lieta (heute ist es anders, ist was Besonderes) LP. V, 296. - tas ir uz savu! Zaravič, Trik., Aahof, Grundsahl, uz savuo Modohn, Adleenen, Tirs., Sinolen, das ist ein ahnungsvolles Zeichen, das hat etwas Besonderes zu bedeuten. viņš veda divas guovis, savu pie katras ilkses piesietu Kaudz. M. 30;

4) ein gewisser; ungefāhr:
savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju... vainadziņu BW. 5947. savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. gan jau savu tiesu (eine gewisse Menge) rakstīts par tuo. tas tev savā reizē (irgendwann einmal) nuoderēs LP. II, 53. kamē̦r visus apmierina, paiet ar savs laiks (eine gewisse Zeit, eine gute Weile ) JK. III, 23. tu vēl druoši dzīvuosi savus gadus trīs 79. zē̦ns ap saviem 18 gadiem (ungefähr 18 Jahre alt) A. v. J. 1896, S. 387. būs mazākais savi simts gadi LP. V, 76. gabalu, mazākais savas birkavas četras smagu 130. iztempis visu putru, apmē̦ram savi nēši divi. 339. liela, naudas čupa, savs sieks drouši VI, 49. vēja dzirnavas ir arī atkāpušās savu versti Aps. III, 6. vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 454 ff. und Le. Gr. §§ 357 - 8.

Avots: ME III, 792


savvaļa

savvaļa U., savvaļĩba U., der Eigenwille U.; die Unabhängigkeit, Dienstlosigkeit U.; der Müssiggang U.; die Freiheit, Uneingeengtheit, Ungezähmtheit: raganas, savvaļā dzīvuodamas,... nekalpinātas Etn. III, 152. savvaļībā dzīvuot Kaudz. M. 346. biškrēsliņi aug arī savvaļā (in freier Natur, ohne menschliche Pflege) Konv. 2 377. eļļaskuoks, savvaļā auguot, ir ērkšķains krūms 830. sajuozis svārkus, sacēlis apkakli, lai siltums nestaigā savvaļā Duomas IV, 458. pārme̦zdams viņiem vis˙visādus netikumus: savvaļību, nebēdību... Latvju tauta XI, 1, 69. savaļas "Gerechtsame" Mag. IV, 2, 141. Aus savs . vaļa. Die Nebenform savaļa ist vielleicht (nach Būga KSn. I, 54) haplologisch aus* savavaļa entstanden.

Avots: ME III, 794


saziņot

saziņuôt, tr., eine Nachricht gebend einladen, berufen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): par lieciniekiem... bija saziņuota... visa pagasta valde Janš. Bandavā I, 89. uz šuodien saziņuoti kādi četrēji... prāvinieki 138. skrīveris saziņuo jauniešus Latv. Refl. -tiês, einander Nachricht geben: aprēķinātāji savā starpā saziņuojas A. XX, 295.

Avots: ME III, 796


sazoņķēt

sazoņķêt Kolberg "piebāzt (ar pastiprinātu nozīmi)". Refl. -tiês, sich tüchtig anessen Dond.: vai e̦sat labi putru sazoņķējušies?

Avots: EH XVI, 468


sēde

sêde,* die Sitzung: tiesas sēde, die Gerichtssitzung, -tagung. zinātnieku sabiedrības sēžu laiku Antrōp. II, 5.

Avots: ME III, 823


sedzene

sedzene Wid., Friedrichswald, Plur. sedzenes Sessw. n. U., sedziens, sedzeniņš, sedzeniņa, ein Umschlagetuch (n. U. Plur. sedzeniņi, sedzenītes, Decken, Tücher): gribē̦dams apsegt Andŗa tē̦vu ar mīkstu sedzeni Aps. kas manu sedzeni nuoņēma, lai nāk viņu uzsegt! LP. VI, 37. kumeļā naudu devu, ne ļaudavas sedzenē BW. 21541. nava brūtes sedzeuiņa (Var.: sedzieniņa, sedzeniņas, sedzenītes, villainītes) 21525. es iesāku sedzeniņus (Var.: sedzenītes, sedzieniņus) darināt 7457. tai (= meitai) kuplāki sedzieniņi 5636. mākuoņi apklāja debesis kâ ar vienādu sedzeni D. Goŗkijs 47. gar upi pļavas kâ sedzenes izklāstītas Krišs Laksts 61. Zu segt.

Avots: ME III, 811


siekala

I siẽkala: nelaiduos ... tautu siekalam ("?") ... sevi niecināt BW. 8709 var.

Avots: EH II, 494


siekste

siêkste 2 (unter siêksta),

1): auch AP.; ein im Walde liegender, schon fauler Baum
(mit ) Linden in Kud.; pilns siêkšķu: zvejuot nevaruot Heidenfeld;

5): auch AP., Nrauenb., Siuxt, (mit ) Linden in Kurl.;

6): stellēm divas siêkstes 2 ("lielie sānu kuoki, starp kuŗiem viss pārējais iestiprināts".) Ramkau.

Avots: EH II, 494


siet

sìet (li. siẽti "binden"), sìenu, sèju, tr., binden, knüpfen U.: mezgliņus siet LP. III, 26. sluotas siet, Besen machen, binden Etn. II, 30; LP. IV, 118. sieru siet, Käse bereiten, indem man die Masse in ein Tuch bindet. dzirkstis siet, die Gicht binden, eine abergläubische Kur, wobei ein roter Faden um die schmerzenden Gelenke gebunden wird U. - sìenamais, etwas zum Binden, ein Band, eine Schnur U.: vēl nav apmērcējis maisu ne labi, jau atknibina drusku sienamuo un glūn LP. V, 180. Refl. -tiês, sich binden, sich anbinden; sich verwickeln Spr.: skats ar˙vien sējās pie luoga MWM. XI, 185. labi sieties L. "sich wohl bespicken; (sich) gut auf die Beine helfen" (?). - Subst. sìešana, das Binden, Knüpfen; sìešanâs, das Sichbinden; sèjums,

1) das (einmalige) Binden, Gebundenhaben:
tavs sējums ne˙kam neģęld, dein Binden, Gebundenhaben taugt zu nichts U. kumeliņi mietus krimta vakarēju sējumiņu (die Pferde nagen an den Pfählen, wo sie noch gestern angebunden wurden) BW. 19970 var.;

2) der Band (eines Buches);
sèjẽjs, wer bindet: sluošu sējējs LP. IV, 103. grāmatu sējējs, der Buchbinder. Nebst saiklis, saite, saistît, li. ãtsaja "Seitenband an der Femerstange", apr. largasaytan "Steigleder" u. a. zu slav. sidlo "Schlinge", sětь "Netz", sita "Binse", ai. sināti "bindet", sētu-, and. sīmo "Band", ahd. seil od. seid "Strick", isl. seimr "Tau", gr. 'μάς "Riemen", av. haētu- "Damm", ir. sim "Kette" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 463 f., Trautmann Wrtb. 253, Boisacq Dict. 374 f., Güntert Reimw. 30.

Avots: ME III, 860


siets

I siêts (li. síetas "ein feines Sieb"),

1) das Sieb:
kratāmais s., grosses Riegensieb Bielenstein Holzb. 506; ašķu s., Rosshaarsieb; Marke des Imkers Bielenstein Holzb. vētījamais siets A. v. J. 1898, S. 11. Sprw.: caurs kâ siets;

2) der Weberkamm
St.;

3) Demin. siêtiņš 2 "= ķesele" Barbern;

4) Demin. siêtiņš, das Siebengestirn
(li. dangaus sietas), der Orion U.: sietiņa zvaigznājs MWM. VI, 234. meitas sēd vakarā, sietiņā raudzīdamas. jau sietiņš pusnaktī, vēl meitiņas negulēja BW. 67821. sietiņš jau rādīja pāri pusnakiij Niedra;

5) siêtiņš, die mit Schellen versehene Handtrommel
U., das Tamburin Bielenstein Holzb. 735: bungas jeb sietiņš Antrop. II, 108. netrūka arī mūzikantu ar pijuolēm, sietiņu un klarneti BW. III, 1, 95. pūsti ragi, sistas bungas, trīcināti sietiņi Pas. IV, 483 (aus Selg.);

6) sieliņuos iet U., Etn. III, 188 od. sietiņus dzīt Etn. II, 70, ein Kinderspiel mit dem Plumpsack
U. sietiņu tecināt St., Sieb laufen lassen (ein abergläubisches Mittel, um Verborgenes zu entdecken). Nebst slav. sito (serb. sȉto) "Sieb" wohl zu sijāt, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 459, Persson Beitr. 362, Boisacq Dict. 315, Trautmann Wrtb. 254, Būga KSn. I, 261.

Avots: ME III, 861



silksis

silˆksis 2 (unter silkss 1),

1): auch Frauenb., Iw., Nigr., Rutzau; nuo ... duoņām nuopina ... silksi Janš. Mežv. ļ. II, 410;

3): auch Kaltenbr. (mit ìl 2 ), Līvāni; saliek ... kastes ratuos, sajem[j] silkšus Pas. XII, 135 (aus Domopol). sēd vīrs pie galda ... un ar silksi raksta X, 222 (ebenda); ‡

6) "tas vērpjamā ratiņa kuoks, kuŗā nuostiprināta ratiņā ripa" (mit ìl 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 486


sirgt

sìrgt: auch (mit ir̂ 2 ) Orellen, Pankelhof, Pussen, Seyershof; III p. prs. sir̃gst Pilten n. FBR. XX, 53, sē̦rg Lng. (unbek. in AP., Borchow, Jāsmuiža, Jürg., Mahlup, N.-Peb., Ruj., Zvirgzdine, wo dafür slimuôt u. a.); "nuovājināties slimam e̦suot" Sermus; aus Mangel an etwas nicht recht gedeihen Seyershof: šuogad labībai ne˙maz nebij jāsirgst: netrūka ne saules, ne lietus.

Avots: EH II, 488


sīvs

I sĩvs Gramsden, Līn., Iw., Ahs., Dunika, Deg., sìvs 2 Prl., Adv., sīvi,

1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,

a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;

2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;

3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.

Avots: ME III, 856


skābēt

skâbêt, -ẽju, skâbinât, tr., säuern; oxydieren: skābē̦ts gurķis. pagatavuot mē̦dz etiķi... skābējuot, oksidējuot... šķidrumus Konv. 2 872. laistās kâ skābinātā sudrabā MWM. XI, 222.

Avots: ME III, 878


skabīt

skabît (li. skabýti "pflückend brechen") Wid., Annenburg, Golg., Stelp., skabinât (li. skabìnti "pflückend brechen") U., Äste (zu Sprickern A.-Rahden n. U.) abhauen, "nuodarināt" Golg., Bers., Warkl., (be)kappen: kal, bāliņ, zuobentiņu . . ., lal māsām līdza jāju, priedes zarus skabīdam[a]! BW. 15993, 1. Zur Wurzel von skabrs.

Avots: ME III, 863


skaistīt

skaistît U., -ĩju, skaistinât (li. skaistinti "glänzend machen"), schön machen U., schniegeln V., verschönern: grieķu svētnīcas ir tikai skaistinātas dzīvuojamas ē̦kas MWM. v. J. 1898, S. 825. vienmuļuo dzīvi skaistināja dabas tuvums Veselis Saules kapsē̦ta 92. Refl. skaistîtiês, sich zieren L., sich schön machen, putzen U.

Avots: ME III, 865, 866


skaistulis

I skaistulis (f. -le), der (die) Schöne Wid.: jāj ar zirgiem pēc izdaudzinātās skaistules Apsk. v. J. 1903, S. 186.

Avots: ME III, 866


skaitīt

skàitît (li. skaitýti "zählen, lesen") Wolm., PS., C., Jürg., Serbigal, Neuenb., skaĩtît Rutzau n. FBR. VII, 116, skàitît 2 Kl., Prl., Nerft, Preili, skaîtît 2 Ruj., Salis, Iw., Līn., Gr.-Essern, Grünh., Widdrisch, Zögenhof, -u, -ĩju,

1) zählen; rechnen:
Sprw. iet suoļus skaitīdams. tas kuo meklē, skaita tev zuobus (d. h., befindet sich ganz in der Nähe). kuopā skaitīt, addieren U. - skaitīja veļu laiku nuo Mārtlņiem līdz 12. decembrim;

2) (Gebete) hersagen, aufsagen
U.: pātarus skaitīt, Gebete hersagen (eig.: den Rosenkranz abbeten) U. lūdz dievu jeb skaiti pātarus! Etn. 11, 75. skaitīt baušļus Kaudz. M. I, 4, die 10 Gebote hersagen. pakaļ skaitīt, nachsprechen. nuo galvas skaitīt, auswendig hersagen;

3) lesen
Rutzau, N.Peb., Fest., Wessen, Infl.: sēd vecītis, skaita grāmatā Pas. IV, 402 (aus Welonen). drukātuo skāitīja, bet rakstītuo nevarēja L. W. 1921, 47, 13. Refl. -tiês, um die Wette zählen: dievs ar ve̦lnu rauga uotru pārspēt: durties, skaitīties, kaitināties LP. VII, 1159. - Subst. skàitîšana, das Zählen; das Hersagen; das Lesen; skàitĩjums, das einmalige, beendete Zählen; Hersagen; Lesen; skàitîtãjs (li. skailýtojis),

a) wer zählt; hersagt, liest;

b) der Zähler (in der Arithmetik)
Konv. 2 522. Zu šķist.

Avots: ME III, 866, 867


skaladīt

skaladît, mit lauter Stimme sprechen: nelūkuo . . . dižu ļaužu līgaviņas! izmākušas skaladīt, atslēdziņas skandināt VL. aus Nigr. kad ņe̦m skaladît, tad pieskaladī visu sē̦tu Janš. Precību viesulis 33. In semgallischer Aussprache aus skalˆdit?

Avots: ME III, 867


skalgals

skàlgalˆs Ermes, Karls., Widdrisch, Ruj., ein Stück von einem Pergel: skalgalu vēcināt BW. 15997, 2 var.

Avots: ME III, 868


skaļķis

skaļķis Glück, = kaļķis, der Kalk: ļaudis tâ˙pat kâ skaļķis tuop dedzināti Glück Jes. 33, 12. siena ar spuožu skaļķi nuobaltē̦ta Sirach 22, 15.

Avots: ME III, 869


skals

skals, skala Markgrafen (li. skalà "Holzspan", ae. scalu "Schale"), L., St., U., der Lichtspan, Pergel U.: skalus plēst, darināt, Pergel spleissen U.: skalus plēš ar skalu nazi Ahs. muodere tur skalā guni (hält einen angezündeten Lichtspan) Libek Pūķis 5. tāda vieta, ka uotru varuot meklēt vai ar skalu ruokā (d. h. schwer zu finden) A. v. J. 1897, S. 952. skalu malka, Holz, daraus Pergel geschlissen wird U. skaliem pīta istabiņa BW. 15989, 2. audekļa skali, Weberhefteln U. Demin. skaliņš, das Streichholz: uzrauj skaliņu un pielaid uguni! Alm. Kaislibu varā 64. Zu šķelˆt.

Avots: ME III, 869


skantīt

skàntît 2 , -īju Saikava "skandināt, daudzināt, bieži par kuo runāt".

Avots: EH II, 500


skāra

skāra "?": mākuoņu pudurīši, izraibināti. tīri juocīgām skārām Daugava 1928, № 8, 991.

Avots: ME III, 879


skarbs

skar̂bs, Adv. skar̂bi, scharf, streng, rauh, widerhaarig, (Oberl. n. Mag. IV, 2, 145) zänkisch, unverträglich U.: vanagam skarbi nagi BW. 13485. skarba balss Jaunības dzeja 60, Nötk. skarbs bāliņš, skarbs tautiet[i]s, abiem skarbas valuodiņas BW. 20727, 4. tev, tautieti, skarba runa (Var.: bargi vārdi ) 21706, 3 var. cieti un skarbi teica Kaudz. M. 137. ziemelis pūš skarbi, juo skarbi Aps. II, 3. muodere pikta, skarba, kâ pati ērce Libek Pūlcis 5. skarbi dzīvuot, in Unfreundlichkeit und Härte leben U. - Subst. skar̂bums, die Schärfe; die Strenge, Unfreundlichkeit U.: he̦rcogiene prata visus skarbumus nuolīdzināt Vēr. II, 272. ar pūritānisku skarbumu I, 1273. Nebst šķe̦r̂bs, šķir̂ba, skārbala, li. skirbti "sauer werden", poln. szczerb "Scharte", aksl. štrъbь "mancus" zu an. skarpr "scharf, rauh", ae. sceorpan "kratzen", ahd. scurfen "aufschneiden", resp. Zu gr. σχαρφᾶσϑαι· σχεδάννυσϑαι Hes. und (wenn mit f resp. b aus ide. bh ) ae. sceorfan "schürfen", ahd. scìrbi "Scherbe" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 582, Persson Beitr. 566, 862, 889, Brugmann IF. XV, 97, Būga PФB. LXXV, 149, Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Trautmann Wrtb. 266.

Avots: ME III, 873, 874


skaudrs

skaudrs (li. skaudrus "scharf" Niemi 348), scharf Mag. IV, 2, 145, U. (eig. u. fig.); schmerzhaft, unangenehm Erlaa: skaudra bults Zalktis II, 29, (mit àu ) Arrasch. tē̦rauda nevar lē̦ni dzisināt, ja grib iegūt skaudru asmeni A. XX, 93I. bīdamies skaudrā dūča Pas. II, 165 (aus Kaleten). nuo skaudrā zuobeniņa BW. 32013. ratiem skaudri tē̦raudzuobi Stari II, 503. skaũdrs (scharf, kühl) vējš Dunika, (mit àu 2 ) Selsau. rīta vējš pūš skaudri Erlaa. skaudrs un briesmīgs pē̦rkuona spēriens Daugava 1928, № 1, S. 15. skaudra balss MWM. XI, 48. truoksnis nuo ielas šuodien bij nedzirdē̦ti skaudrs A. v. J. 1899, S. 345. sniegs skaudri čirkstēja Veselis Saules kapsē̦ta 189. hiacintu skaudrā smarša Vēr. II, 685. sāpes kļuva aiz˙vien nepane̦samākas, skaudrākas Saul. III, 78. skaudrās muokas Vēr. v. J. 1904, S. 547. skaudras skumjas durstīja te še, te tur Veselis Saules kapsē̦ta 45. skaudra atbilde Erlaa. skàudrs 2 cilvē̦ks Golg. In der Bed. "scharf" nebst skaudre und (?) skauds zu li. skudrus "scharf", worüber Walde Vrgl. Wrtb. II, 553; vgl. auch Johansson IF. XIX, 127.

Avots: ME III, 876


šķēps

šķè̦ps (serb. štâp "Stab") Wolm., C. u. a., (mit ê̦ 2 ) Bershof, (mit ẽ̦) Bl., der Spiess, Speer, das Bajonett U.: dūru šķē̦pu BW. 34520. šķē̦pus kaldināt Aus. I, 3. šķē̦pus mest ebenda. škē̦piem sānus juozt I,14. - Demin. šķēpiņš, die Lanzette II, 12. šķē̦pu dālderis L., ein Thaler Alberts; šķē̦pu nauda L., Alberts Geld. Nebst šķẽpele zu li. skãplis "Hohlaxt", r. щепá "Holzspan", aksl. skopiti "verschneiden", ahd. skaft (wenn mit f aus ide. p) "Schaft, Speer" u. a., s. Zubatý AfslPh. XVI, 414, Solmsen Beitr. 209 f., Persson Beitr. 141 f. und 884, Reichelt KZ. XLVI, 338 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 559 ff., Trautmann Wrtb. 265.

Avots: ME IV, 33


šķēres

II šķẽres Stenden, ein Teil des Wagens RKr. XVII, 37: ratu šķēres - plakans kuoks starp ratu priekšasi un ratu grīdu, pie kura piestiprināta dīstele; pēdējai gruozuoties šķēres gruozās līdz Rutzau n. Etn. II, 97. Urspr. identisch mit šķēres I, vgl. d. Schere 4a in Grimms Wrtb.

Avots: ME IV, 34


šķetīt

I šķetît, loswickeln (prs. šķetīju) Sermus: dzijas Warkl.; figürlich: šķet[i] (Var.: šķir, raisi), dieviņ, valuodiņu! BW. 16923, 3; "sitināt, paisināt": kuodeļu Bauske. Refl. -tiês, sich loswickeln, losreffeln: virvei gals šķetījās vaļā Warkl.

Avots: ME IV, 31


šķīdēt

šķîdêt Bers., Golg., Gr. - Buschh., Warkh., -ẽju, šķīdît U., (mit î) Gaigalava, Warkl., (schmelzen, auflösen) N. - Wohlfahrt, šķīdinât U., (mit î) Bers., C., Lubn., Wolmarshof, (mit î 2 ) Dond., Siuxt, fakt. zu šķîst, dünn, flüssig machen U., verdünnen, dickflüssig, breiartig machen: šķīdēt (šķīdīt Wessen) uogas Gr. - Buschh. uogas šķīdināt pielejuot ķīselim pienu Lubn. šķīdināt kartupeļus (Kartoffeln so lange kochen, bis sie auseinandergehen) Wolmarshof. lietus (sniegs pavasarī) šķīdē ceļu Bers., Golg., Warkh. Zu šķiêst.

Avots: ME IV, 48


šķīdonis

šķīduonis,

1) šķīduonis Wid., (mit î) Arrasch, C., Golg., KL, Prl., Saikava, Wolm., šķīduons U., Dr., šķīduoņa Wid., (mit î) Lis., flüssiger Kot
Wid.; Tauwetter im Frühling U., Schlackenwetter: jau atkal kūst un līst bez gala, uz ielām tīrais šķīduonis Latv. pašā pavasaŗa šķīduonī Janš. cik lieliski plūdi un šķīduoņa šuogad bija A. v. J. 1902, S. 120. šķīduoņas (Kaudz. M. 293, Celm.) od. šķīduoņu (U.) laiks, auch šķīduoņi Nerft n. Mag. IV, 2, 142, U., die Zeit, da die Winterbahn abgeht. šķīduoņas ceļš Kaudz. M. 16, grundloser Weg bei Tauwetter. ceļš pašā šķīduoņā Lubn. ceļi pavasara šķīduoņā, gan˙drīz neizbrienami A. XX, 300. priekš šķīduoņas, kur vēl ceļi ziemas stiprumā un labumā Aps. V, 27. e̦ze̦ruos, kas radās le̦dus laikme̦ta šķīduonī Konv. 2 2321;

2) "gaisinātājs, zaudē̦tājs" Wessen. Zu šķîst.

Avots: ME IV, 48