Paplašinātā meklēšana

I vãvere: pieci pirksti vāverei BW. 2341. Zu diesem Wort s. auch Specht KZ. LIX, 2531 und LXII, 253 und Fraenkel KZ. LXIII, 179.

Avots: EH II, 766

I vãvere (li. voverė´ "Eichhömchen"),

1) auch vāveris Manz. Lettus, L., U., RKr. VIII, 86, (mit ã ) Bl., vāvaris. Fischer 61, vāveriņš RKr. VIII, 86, L. Aw. 1855, No 5, Demin. verächtl. vãve̦rē̦ns, das Eichhörnchen (sciurus vulgaris
L.): Sprw. manīgs kâ vāvere RKr. VI, 951 ak tu skaistais vāveriņš, duod man tavu kažuociņ[u]! BW. 31919, 3 var. (aus Ruj.). vāverīte kuplastīte 2347. dze̦nāja pa priedītēm vāve̦rē̦nu Janš. vāveres pa vē̦de̦ru lē̦kā (PS.) od. dancuo (LP. VI, 248), vom Gefühl heftigen Hungers gesagt;

2) vāverīte, eine Eichhornpelzmütze
Bielenstein Holzb. 594: man bij četras ce̦purītes: bij caunīte, bij banīte, sescenīte, vāverīte BW. 5645, 1. Zu li. dial. voveris (plur. vóveres), vėverìs oder vaiverė˜, apr. weware, aruss. вѣверица, kymr. gwywer, npers. varvarah, ae. ácweorna "Eichhörnchen", lat. viverra "Frettchen" u. a., s. Pictet KZ. VI, 189, Leskien Nom. 267, Büga PФB. LXXV, 153, Trautmann Wrtb. 856, Ehrlich gdech. Beton. 128 f., Boisacq Dict. 1089, Persson Beitr. 5002 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 287 f. - Vielleicht zur Wurzel u̯er- "biegen, drehen", s. Donum natal. Schrijnen 4021 resp. Persson 1. c.

Avots: ME IV, 512

II vāvere: vāveres Lng.

Avots: EH II, 766

II vāvere, s. vãve̦rāji.

Avots: ME IV, 512

vāverenāji (unter vāve̦rāji): vāver(e)nājs Orellen.

Avots: EH II, 766

vāverenãjs,

1) ein Ort, wo Porst wächst
(mit ã ) Adiamünde;

2) Plur. vāverenāji, s. vãve̦rāji.

Avots: ME IV, 512

vãverenes: auch Allend.

Avots: EH II, 766

vãverenes, s. vãve̦rāji.

Avots: ME IV, 512

atņēmiens, die Weg-, Entgegennahme, die Wiederholung: grieze vienmērīguos atņēmienuos tarkšķina savas pāri nuotes Plūd. atņēmieniem, zu wiederholten Malen, stossweise: vējiņš atņēmieniem iešalcās kuokuos A. XV, 2, 123. vāveres asie nadziņi atņēmieniem nuočaukstēja uz augšu A. XV, 2, 174.

Avots: ME I, 180

atskribu, ein onomatopoetisches Adv.: skribu, skrabu, vāvere atskribu le̦c Biel. R. 63.

Avots: ME I, 192

bir̃dinât [C., Wolm., Salis, Dond., Selg. u. a., bir̂dinât ² Tr. (li. bìrdinti)], auch birdît, -u, -īju,

1) fact., streuen, schütten, fallen machen:
vējš birdina ziedus, rasu; sē̦klu zemē birdināt; asaras b., Tränen vergiessen, auch asaras kā pupas b. vāverei pieci pirksti, pieci ze̦lta gredzentiņi; le̦c priedē, le̦c eglē, ze̦lte vien birdināja BW. 2346. cīrulis birdina savus dziesmu trizuļus A. XX, 165;

2) fallen (von Schneeflocken, vom Regen in geringen Masse):
lietutiņš, sniegs sāk birdināt; so auch lietus, sniegs birdina. Refl. -tiês, fallen, fliessen: daža asara birdinājas iz acīm Liev. 167.

Avots: ME I, 297

ciẽkurs, dial. ciẽkuris Lautb. L. 32, ciẽkur̃zis PS., cierkuzis Bers., ciekursis Janš., der Tannenzapfen: vāvere jau neies ciekuru pirkt. [Zu le. (kur.) cinkuris, li. kankórėžis od. kenkórožis dass.; nach Būga Aist. St. 135 u. 177 ist kenk - hier - wegen li. kìrkužė dass. - dissimilatorisch aus *kerk - entstanden (zu karāties "hangen"?).]

Avots: ME I, 393

graûzîgs, nagend, vom Nagen herrührend: vāvere pildīja gaisu ar grauzīgu troksni A. XVI, 326.

Avots: ME I, 640, 641

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

‡ izsmar̂šuôt "?": klēpi vāvereņu ... izklieda pa ... kulu ..., lai labi izsmaršuo un izgaisina agrākuo netīrumu smaku Janš. Mežv. ļ. I, 190.

Avots: EH I, 481

knakstinât, knacken (von den durch Eichhörnchen hervorgebracht Lauten): vāveres knakstinādamas lēca nuo vienas eglea uz uotru Egl. Zilā cietumā 148.

Avots: ME II, 242

kripstinât, kripš(ķ)ināt, knabbern, klauben, nagen: Incīt[i]s tavus smalkus kaulus pa vienam kripšķinās BW. 2110. es garuozas kripšināju 22124. zaķa kāju kripšināja. vāvere kripšina ciekuržus Nigr. Refl. -tiês, knabbern, knibbern: kuo tu te kripstinies? LP. VI, 491.

Avots: ME II, 280

‡ kruit, prs. und prt. kruju, stehlen Saikava. Refl. -tiês (s. ME. II 285 f.),

1): virsū k. auch Adsel; bē̦rns krujas (bewegt sich)
visu dienu Salwen; nach etw. verlangen, begehren: tuo ē̦d, uz cita krujas Saikava;

2): (arbeitend) sich plagen, mühen
Saikava: kuo nu tik daudz krujies kâ vāvere! tik˙pat mantas līdzi nevedīsi uz kapiem. ‡ Subst. krujējs, ein diebischer Mensch Saikava. Zur Bed. vgl. auch ‡ àizkruitiês.

Avots: EH I, 659

kukulis, Demin. gen. s. kukuliņa BW. 18475; 26353, acc. s. kukuliņu Pas. V, 405 (aus Lettg.),

1): auch Walk, Wolm.; ein grösseres, kreisrundes Brot
(neben klaips "ein eiförmiges, elliptisch geformtes Brot") Baar in seinern Exemplar von U.; maizes kukulīt[i]s BW. 22674. izce̦pusi me̦d[u]s kukuli (Var.: plāceni) 27536 var.;

3): auch Orellen, Saikava;

5): die Niere
Seyershof;

6): kukulītis Dunika, ein Kloss;
nuokava divejus ... vepŗus un sataisīja divi kukuļus (Klumpen?) tauku Pas. XII, 233; ‡

7) vāveres k. Linden in Kurl., ein Fichtenzapfen:
kas pārnāca nuo meža, tas bē̦rniem deva vāveres kukuļus.

Avots: EH I, 669

kūļuôtiês, kūluôtiês, kùlâtiês, -ãjuôs Smilt., sich bewegen: mazās ruociņas kūļuojas pretim aizsargādamās R. Sk. II, 65. uz neliela klajuma mierīgi kūuojas vāvere. [Vgl. kũlêtiês und (?) poln. kulić "zusammenziehen" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 642).]

Avots: ME II, 336

lè̦kums,

1) der Sprung:
nu pazinu caunes pē̦das, ir vāveres lē̦kumiņu BW. 14645;

2) der Aufgang:
kam dēliņu guldināji līdz saulītes lē̦kumam? BW. 25866. vai tie šķe̦lti saulītē, vai mēneša lē̦kumā 1421;

3) [Geburt?]:
vedējiņu māmiņai ceļā tika lē̦kumiņi (Var.: radībiņas) BW. 16198, 4; [n. pl. lē̦kumi Erlaa, Oppek., Salisb. n. U., = dzimumi, radi;

4) ein Ereignis:
kāds lē̦kums tev lēcies? Nigr.].

Avots: ME II, 459

lipît, - ĩju,

1) intr., freqn. zu lipt, klettern:
dze̦nē̦ni lipī gar ligzdas sienām MWM. VI, 948. vāvere lipī augšā pa vis˙gludākuo kuoka stumbru Wid.; laufen [Dunika], Kalleten; [schnell gehen Kruhten bei Libau];

2) tr., fakt., anzünden
L., anstecken N. - Bartau: plānā skalu lipīdama, nuolūkuoju tautu dē̦lu bW. 9335; 10212; lipīt sveci, einem Hieb versetzen.

Avots: ME II, 474

maranuôts, rotbraun, die Farbe einer Wildente habend ("jāievē̦ruo, ka rauduves galva nav zaļa kâ citām meža pīlēm, bet mirdz sarkani brūna kāda vāverei mē̦dz būt spalva vasarā") Latv.: man atskrēja rauduvīte̦... pate bija maranuota, spārnu gali sudrabuoti BW. 28549.

Avots: ME II, 563

nùoskrapstêt [Mar.], nùoskrapšķêt, nùoskrapšêt, einen knarrenden, knakkenden Laut von sich geben: nuoskrapšķēja atslē̦ga A. XX, 37. vāvere pazūd egles galuotnē, - nadziņi vien nuoskrapst Zalkt.

Avots: ME II, 848

‡ nùosmukšķinâtiês, schmatzen (perfektiv) Schwitten: Jaks, brītiņu ... pārdevējiem acīs paskatījies, nuosmukšķinājās ("?") Dünsb. Trīs romant. gadīj. 96. vāvere nuosmukšķinājās un pazuda Saikava.

Avots: EH II, 88

pakāpelêt: kas vāverei kuo nepakâpelēt pa zariem! Saikava.

Avots: EH II, 142

plêsnis N.-Peb., in der Verbindung skuju plēsnis "?" : tu atminēsi gan tuo pavasaru, kur uznāca skuju plēsnis ve̦cā mēnesi Kaudz. M. 383. kad vāveres ziemu zem eglēm ciekuržu pieluobījušas, tad saka, ka mežā bijis skuju plēsnis N.-Peb.

Avots: ME III, 340

riêt (li. ríeti "losschreien"), reju, rêju,

1) tr., intr., bellen, anbellen:
suns, vilks rej. Sprw.: rej kâ suns pretī, rej kâ suns mēnesī skatīdamies, sagt man von jem., der einen andern ohne Grund beleidigt od. beschimpft Etn. IV, 76. beidzamuo suņi rej. rej, rej sunīt, tik nekuodi! U. belle immerhin, beisse nur nicht! zu einem boshaften Menschen gesagt Etn. IV, 4. - riet rejamuo, in einem fort, stark bellen: sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo BW. 13548, 2. - Puoģis rēja vāveres R. Kam. 89. sunīt[i]s rēja meitu zagli BW. 13550. ai, sunīt ķiparīt, nerej mani kalpa vīru! 31042;

2) beissen
U.: skudras rējušas sikspārni LP. VI, 21. jāuzliek... lapuotais zars virsū, iai mušas nerej ģīmi Janš. Dzimtene ² I, 153. vai tevi rej blusas? ebenda 429. utis, blusas mani rēja tautu dē̦la klētiņā BW. 21710. uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, ne-rejat (Var.: neēdiet)! 29284, 4. vilks rej (Var.: ē̦d, ņe̦m, ne̦s) manu kumeliņu 11222, 2 var. - runcis rej peles, der Kater fängt Mäuse Ar. - Refl. -tiês, einander anbellen; sich beissen, sich zanken Manz. Lettus, U.: ciema suņi rejas Treum. Sprw.: kur divi rejas, tur trešais rij. pie tukšas siles cūkas rejas. brāļi savu māsu deva riedamies, bārdamies BW. 18159 var. (Lībiņa) kâ kuņa ar citām (sc.: sievām) rejas 20827. jūs baŗaties un rejaties Glück Jesaias 58, 4. gribu vēl ar jums rieties (ich muss mich mit euch schelten) Jerem. 2, 9. jauni ļaudis... kâ suņi rietuos un nesaticīgi dzīvuotu BW. III, 1, 82. nuo rīta līdz vakaram neziniet cita ne˙kā, kâ vienīgi rieties Alm. kas savā starpā naiduojas, ķilduojas, rejas LP. V, 116. kavušies un kd nekâ citādi rējušies ebenda 147. brālis ar brāli nerējās ienaidā Kra. VIt. 78. - Subst. riêšana, das Bellen; das Beissen; riêšanâs, das gegenseitige Anbellen; der Zank, der Streit; rêjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Bellens (Beissens): nuo tuo suņu rējumiņa iznāk ciema dzeltenītes BW. 13250, 37, riet rējumā, heftig, immerfort bellen: sunīt[i]s rēja rējumā (Var.: rejamuo), es parīdu rīdumā BW. 14461, 4 var.; rêjẽjs, wer bellt; wer beisst; der Zänker: labāki ir... kaktā dzīvuot, nekâ pie... rējējas sievas vienā namā kuopā Glück Spr. Sal. 21, 9. - žurku rējējs, ein Schimpfwort. In der Bed. 1 zu ai. (wenn mit ide. r ) rāyati "bellt" und (nach Bartholomae Airan. Wrtb. 521 f.) av. gāƥrō-rayant- "der die (heiligen) Sprüche herschreit"; vgl. auch ae. rárian "brüllen". In der Bed. 2 etwa zur Wurzelform rei- "ritzen, reissen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 343 ?

Avots: ME III, 548, 549

I salˆdinât (li. salˆdinti), tr., versüssen U. (auch fig.): vāverenes, saldinātas ar brūnuo cukuru JK. VI, 48. nav... mīļa tautu dē̦la, kas man dzīvi saldināja BW. 4127. mierīga dzīve, kuo ve̦cumā saldina vēl... ražanas meitas RKr. VIII, 8. karuot... par patiesību - cik tas dzīvi saldina! Janš. saldināt viņiem sūruo mūžu Latvju tauta XI, 1, 58.

Avots: ME II, 669

‡ saskrubêt, zernagen A. Brigadere (mündlich): vāvere saskrubēja čiekurus.

Avots: EH XVI, 448

sašmàukstinâtiês ^2, gewisse, dem Eichhörnchen eigene Töne von sich geben: vāvere pa zariem bē̦gdama sašmaukstinājās Saikava.

Avots: ME III, 758

šķaũdît AP., Bershof, C., Gr. - Sess., Iw., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šķaûdît Mar. n. RKr. XVII, 130, -u, -ĩju, šķaudêt L., U., (mit àu ² ) Saikava, -u, -ẽju, šķaũdât Arrasch, (mit -àu ² ) Sussei n. FBR. VII, 139, Gr. - Buschh., Kl., Memelshof, Nerft, Preili, Sessw., Warkl., -u, od. -ãju, -ãju, škàudât Prl., refl. šķaũdîtiês C., Salis, Wolm., šķaudêtiês U., niesen: ciekkārt... bē̦rns šķaudās, tik reizes bē̦rna māte... mē̦dz duot dievpalīgu Etn. II, 144. vāvere šķaudās un spurkš MWM. v. J. 1896, Š. 415. kaķis šķaudēdams šāvās pa durvīm iekšā Stāsti J Kraukļu kr. 75. luopiņš sprauslā un šķaudā Purap. Kkt. 20. citi smej, škaudā, rē̦c Bračs Aukstā ē̦nā 55. saimnieks šķaudēja (äusserte schnaubend seine Unzufriedenheit) par viņa darbu Saikava. Nebst li. skiaudėti "niesen" zu šķaut.

Avots: ME IV, 22

skraũkšķinât Bauske, Mesoten, Nötk., skràukš(ķ)inât ² Lis., skraũkšinât PS., C., skràušķinât ² Golg., tr., intr., knirschen (machen); vom Laut, der beim Knabbern, Beissen eines harten Gegenstandes entsteht; krächzen Fest.: Krancis skraukšķina kaulu Nötk. vāveres skraukšķināja čiekurus MWM. X, 83. puikas skraukškināja vēžus Aps. VI, 17. cūkas skraukšina graudus ē̦zdamas Lis. pele skrauškina zem grīdas Golg. Refl. skraũkšķinâtiês, etwas Hartes beissen (dass ein knirschender Laut entsteht Neu-Wohl fahrt) Funkenhof: vāvere skraukšķinājas Funkenhof. vgl. kraukš(ķ)inât.

Avots: ME II, 888

smukšinât: vāvere smukšinādama palēca augstak A. Upītīs Pirmā nakts 471.

Avots: EH II, 540

šmukstêt, schmatzen Dond., Odsen, Schwanb., Selsau, Stomersee; von andern Lauten: ezis aiztikts šmukst N.-Peb. vāvere lē̦kā pa kuokiem, ka šmukst vien Sauken. staignā vietā kāja iegāja, ka šmukstēja vien Erlaa; "leise weinen (= šņukstêt)" Riga.

Avots: ME IV, 86

smukstinât,

1) "?": es savam kumeļam nagu nagus smukstināju (machte hübsch ?)
BW. 29732 var.;

2) schmatzen, schnalzen:
sivē̦ns ē̦zdams smukstina Bergfried. braucējs smukstina (ar lūpām) zirgu mudinādams Bauske. vāvere smukstina Laud. bē̦rns smukstina Bolwen.

Avots: ME III, 969

šmukstinât,

1): vāvere šmukstina Heidenfeld.

Avots: EH II, 649

spurkšķinât: s. (mit ur̃ ) ratiņu Serben. vāveres ... spurkšķinādamas (= spurkšē̦damas) iele̦c kamanās Sudrabkalns V. b. 1. 138. knauķi spurkšķināja smieklus (lachten prustend) J. Niedre Ķeceris Latgalē 14. "spúrkšinât" ME. III, 1033 zu verbessern in "spur̃kšinât".

Avots: EH II, 565

spùrkšt: vāvere spurkšusi un šķaudījusi Pas. VII, 471.

Avots: EH II, 565

tramšķinât,

1) (auf einem Saiteninstrument) spielen
(mit am̂) Bers., Kl., Kreuzb.; singend die Laute eines Musikinstruments imitieren (trâmšinât ² ) Kalzenau; trillern (tramšķinât ² ) Gaiken: tramšķināt kuokli Zalktis I, 39. tramšķināt kontrābasi Poruk MWM. v. J. 1896, S. 894. Osips tramšķināja cimbuoli Poruk IV, 359. stīga, uz kuras Lejgalietis tramšina Duomas I, 877. tramšķina vijuoles stīgas skaņuojuot Bers. kâ viņš māk tramšināt! kâ ar ragiem pūš! Kalzenau;

2) von Tieren, die ein Eichhörnchen Fichtensamen aus den Zapfen herausklaubend verursacht:
vāveres tramšķina ciekuŗus luobuot Bers.

Avots: ME IV, 222

trimšķinât Bers., = tramšķinât: vāveres trimšķina ciekuŗus luobuot Bers.

Avots: ME IV, 237

uzšmàukt, hinaufhuschen (mit aũ) Dunika: caune uzšmauca eglē. vāvere uzšmauca... eglei čakli gar... ce̦lmu V. Upmalis Tēva draugs 55.

Avots: ME IV, 390

uzsprauktiês, sich hinaufzwängen, -drängen: zē̦ns caur zariem uzspraacas līdz vāveres lizdam.

Avots: ME IV, 382

vãve̦rãji Wolmarshof, vãverāji Bauske, Kaugershof, Pankelhof, Salisb., Siuxt, vãverāji Gold., Mitau, vāverāji U., Mag. IV, 2, 45; RKr. II, 73; Konv ² 2321, vãverājs Karls., vâverājs Sussei n. FBR. VII, 131, vāvere Mag. IV, 2, 45, vãverenes Schrunden, Wain., vàverenes ² A. - Laitzen, vāverenes Mag. IV, 2, 100, Frauenb., Nigr., vāverenāji Etn. IV, 2, vãve̦rnāji Arrasch, Drosth., vāvernājs Plm., vàverēji ² Saikava, vãveriņi Bauenhof, Bauske, Dond., Grünw., Loddiger, MSil., Nauksch., Nitau, Schibbenhof, Sepkull, Siuxt, Stenden, Wandsen, vāveriņi U., Ekau, vãvēris Grünw., vāverītes U., Sumpfporst (ledum palustre): pa priežu starpām bij... vāveriņi re̦dzami Lautb. Lomi 78. pārnesa nuo purvāja klēpi vāvereņu Janš. Mežv. ļ. I, 190. reibinātājs vāverāju gaiss Aps. VI, 8. vāverenes izlietuo pret tārpiem, kad tie ē̦d kuokus Etn. II, 163. pret diluoni de̦r vāverenāju tēja IV, 2. pie katra iēstādīta kāpuosta vajaga piespraust vāvernāja zariņu, juo tad nenuoē̦d spradži Plm. - lielie vāverāji, myrica gale L. Kemmern n. RKr. III, 71. Wohl nebst li. vovóras "Rauschbeere" und vaivórai "vaccinium uliginosum" zu čech. vrávorati "torkeln, taumeln" u. a., s. Donum nat. Schrijnen 401 f.

Avots: ME IV, 512

vãveriņš, s. vāvere.

Avots: ME IV, 512

I žākle,

1) žâkle C., Erlaa, Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Kalz., KatrE., Lennew., Lindenhof, Lubn., Prl., Raiskum, Serben, Sermus, Uogre, žâkle ² AP., Arrasch, Iw., Jürg., žãkle Katzd., žākle Ar., Memelshof, žākles Linden (in Kurl.), Erlaa, žâklis Bers., žâklis ² Ahs., Frauenb., Līn., Luttr., Schibbenhof, Schrunden, Stenden, žāklis Drosth., Siuxt, die Gabelung eines Baumes, die Stelle, wo der sich nach oben richtende Ast mit dem Baumstamm einen spitzen Winkel bildet; "žuburs" Erlaa; die Gabelung an einem (hölzernen) Gerät (z. B. am Harkenstiel [žâklis ^2] Frauenb.); der Wagenhals Ahs.; ein ästiges, gegabeltes Hölzchen (als Stütze gebraucht) KatrE. (žâkle), Siuxt (žâklis ^2), Gr. - Buschh. (žākle): kuokam, kam žāklis galā LP. V, 29. uozuols... izdalās divi žākļuos Lancmanis. uozuola duobumā, kuŗa... augšgals atradies žāklī starp diviem re̦snākajiem žubuŗiem Janš. Mežv. ļ. I, 384. vāvere taisa ligzdu... zaru žāklē Vidiņš Par zīd. kust. 56. nuo lemesnīcas žākles Etn. II, 113. dūcis, uzdzīts uz lemesnīcu bez žākļa A. v. J. 1893, S. 231. ratu žāklis salūzis Ahs. - žākļa arkls, eine Art hölzerener Pflug Frauenb.;

2) žâkle C., Erlaa, Gotthardsberg, Gr. - Buschh., KatrE., Lindenhof, Luhde, Prl., Raiskum, Serben, Sermus, Uogre, žâkle ² AP., Arrasch, Jürg., žākle Druw., Memelshof, Plm., Schujen, Sessw., žâklis Bers., žâklis ² Frauenb., Luttr., Schrunden, Stenden, die Gabelung der Beine (in Luhde u. a. nur von Frauen):
augšpus priekškāju žākles (von einem Pferde) Etn. IV, 119;

3) žâkle ² Alschw., Plur. žâkles Serbigal, die Stelle, wo 2 oder mehrere Flüsse zusammenfliessen;

4) die Enge eines Grabens, eines Flusses
Erlaa n. U.; das Stück Land zwischen zwei sich in spitzem Winkel kreuzenden Wegen Plm.: žākle nuo krustcelēm starp abiem lielceļiem ir auglīga zeme Plm. n. RKr. XVII, 87;

5) der Blattwinkel
Kreuzb., (Demin. žāklīte) Dr.: pumpuri bē̦rzam ieperinās ve̦cuo lapiņu žāklītēs Konv. ¹ 212;

6) "das Innere der Kehle eines kleinen Vogels"
Kreuzb.;

7) žāklītes, žāklīši, kleine, eben ausgebrütete Vögel in der Libauer Gegend.
Nebst žākslis, žākstīties I, žāksts I, žāva I u. a. zu li. -žióti "(den Mund) aufsperren", žiógauti "gähnen", žiópčioti "fortgesetzt den Mund öffnen", žiotìs "eine tiefe Kluft" u. a., lat. hiāre "gähnen, klaffen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 548 f., Trautmann Wrtb. 368).

Avots: ME IV, 795

I žuogs (li. džiúogas "saepes ex ramosis eversis arboribus facta" Tiž. I, 350 ¹⁾ L., St., Assiten, Erwalen, Hasau, Matk., Nigr., Salis, (mit uô ² ) Alschw., Dond., Dunika, Frauenb., Gold., Pampeln, Ruj., Rutzau, Salis, Schnehpeln, Selg., Stenden, Ugalen, Wandsen, (mit ùo ) Smilten, (als ein Buchwort) PS., (mit ùo ² ) Kreuzb., Warkl., ein Zaun überhaupt (so auch in Kurl. n. U.), ein aus Strauch geflochtener Zaun Livl. n. U. (Abbild. bei Bielenstein Holzb. S. 133 und 173), Lettgallen, (mit uô ² ) Degalen, Gudeneeken; "gulkuoku sē̦ta" (mit ùo ² ) Zvirgzdine (unbek. im grössten Teil von Livl., sowie in Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Memelshof, Oknist, Pankelhof, Siuxt): uzmesties uz žuoga LP. III. 45. žuogu pît, (niederreissen) plêst Frauenb. žuoga vāvere Frauenb., Schimpfname für ein albernes Frauenzimmer.

Avots: ME IV, 839

žviks, eine Interj. zur Bezeichnung einer sehr schnellen Bewegung (?): vāvere žviks eglē galā, žviks uotrā kuokā Stenden. tâ tas žviks gaŗšļauku aiz sliekšņa LP. I, 155. žviks pirkstā bitīte tam iedzēla Plūd. Llv. II, 311.

Avots: ME IV, 845