Paplašinātā meklēšana

àizvḕrpt, tr.,

1) ver-, zuspinnen:
atšķetināt aizvē̦rptuos pavedienus Vēr. II, 359;

2) spinnend vergelten, vergütigen:
rūmi.

Avots: ME I, 59

‡ apvḕrpt, (den gesamten Vorrat) zusammenspinnen: a. visus linus oder a. linus visiem kaimiņiem.

Avots: EH I, 126

apvḕrptiês [li. apver̃pti], das Spinnen beenden.

Avots: ME I, 135

‡ atvḕrpt,

1) durch Spinnen abarbeiten (vergelten):
a. saimniekam par dzīvuokli C., Sessw.;

2) fertigspinnend ersetzen:
pēc jaungada mēs jums atvērpsim duotās dzijas. Refl. -tiês, zur Genüge spinnen.

Avots: EH I, 180

[davḕrpt Drsth., hinzuspinnen.]

Avots: ME I, 445

ìevḕrpt, tr., einspinnen: tur savu mūžu iekšā ievērpu MWM. VI, 3. matuos tam nepielūdzamais laiks jau sen- dienām baltus pavedienus ievērpis Rīg. Av. Refl. - tiês, sich einspinnen: nakts spigulītis zālē ievērpjas Asp.

Avots: ME II, 88

izvḕrpt (li. išver̃pti),

1) ausspinnen:
smalku dziju;

2) verspinnen:
visus linus, visas pakulas, visu vilnu. Refl. - tiês, zur Genüge spinnen: vai tad citā laikā diezgan neizvērpsities MWM. IX, 577.

Avots: ME I, 828

nùovḕrpt [li. nuver̃pti], abspinnen: ē̦rkuli.

Avots: ME II, 885

‡ pãrvḕrpt M. 379, umspinnen.

Avots: EH XIII, 216

pavḕrpt, Refl. -tiês,

2): meita drusku pavē̦rpusies Pas. XV, 279.

Avots: EH XIII, 190

pavḕrpt, refl. -tiês, wirbeln: ziŗgs. pavērpa ar asti Apsk. v. J. 1903, S. 70. putekļu mākuonis pavērpās gaisā Upītis Sieviete 9. pavḕrpties, eine Weile spinnen.

Avots: ME III, 136

pìevḕrpt,

1) zu-, dazuspinnen:
ve̦cā māte plāni vērpa tumšajā kaktiņā; pievē̦rpuse blusai kāju, circenim de̦guntiņu BW. piel. ² 7003;

2) spinnend, mit Gesponnenem anfüllen:
vai spuolīti nepievērpu par trijām nedēļām? BW. 6912. dažreiz pievē̦rptās spuoles "izme̦t" uz tītavām Vēr. I, 1453. Refl. -tiês, für sich fertig-, vollspinnen.

Avots: ME III, 310

savḕrpt, ‡

2) "?": viņš savērpa vienu dūri ap uotru A. Upītis Sm. lapa 137.

Avots: EH XVI, 465

savḕrpt, zusammenspinnen: s. dzijas. viņa man visus salmus dzijās savē̦rpuse J. Kr. V, 77. kad lini savē̦rpti un nuoduoti Jauns. kad tu zinātu, kuo es šuoziem tā vērpjamā mātēm savē̦rpusi! A. XX, 266. mūža vērpēja man ļaunu mūžu savērpa J. R. V, 75. Refl. -tiês, sich zusammenspinnen: ar tām savērpjas kuopā viņas dvēseles sapņi Vēr. II, 953. ar šuo... gadījumu mūsu ceļi savērpās Ezeriņš Leijerk. II, 90.

Avots: ME III, 786

uzvḕrpt, ‡

2) auf etwas (und in die Höhe?) spinnen:
augsti dziju u. spuolē Orellen; ‡

3) hinaufwirbeln (tr.):
vējš uzvērpa dūmus līdz priežu viducim A. Upītis Laikmetu griežos I, 194. Refl. -tiês;

1): ja āķis uzvērpjas tâ augstu, dzija nuobrūk Orellen; ‡

2) hinaufwirbeln, -flattern:
sīki putni izbiedā iebrē̦kdamies uzvērpās gaisā A. Upītis Pirmā nakts 242. dzirksteļu strūkla šņākdama uzvērpās pret debesīm 385. tvaiks vē̦rpdamies uzvērpjas augšā Sudr. E. Velnu dzinējs (1941), 58.

Avots: EH II, 739

uzvḕrpt, noch, dazu spinnen: uzvērpt spuolei vēl vienu kārtu. Refl. -tiês: man par daudz uzvērpies, ich habe versehentlich zu viel gesponnen.

Avots: ME IV, 398

vḕrpt, Refl. -tiês,

3): "riņķī griezties" (mit êr ² ) Orellen; upmalā, kur vērpās silta migla Stērste A. Z. 104. dūmi vērpjas gluži me̦lni A. Upītis Laikmetu griežos I, 103. Subst. vḕ̦rpums,

2): dažādas vē̦rpuma atme̦tas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 230. Subst. vḕ̦rpājs,

1): auch BW. 2206, 4 (aus Gr.-Platohn); fem. vē̦rpāja Kaltenbr., Orellen, Sonnaxt; vḕrpēja BW. 7110, V, S. 236; ‡

5) vērpējs Nidden, die Spinne.

Avots: EH II, 777

vḕrpt (li. vẽrpti), -pju, -pu (unbek. in Golg., Laud., Saikava, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, wo dafür (s)prēst),

1) spinnen:
linus, pakulas, vilnu. vērptin vērpju... linu kuodeliņu BW. 7907 var. vērpjamas meičas L., Spinnmägde; vērpjamas ziņges L., Liederchen beim Spinnen. vērpjamais ratiņš, Spinnrad. vērpjamais, Spinnstoff;

2) hin und her drehen:
zirgs vērpj asti Nigr. Refl. -tiês,

1) für sich spinnen;

2) sich (von selbst) spinnen:
vērpies, villī! Pas. VI, 215. tādu ratiņu, kas pats vērpjas IV, 441;

3) sich winden, sich drehen um:
(cīruļi) vērpās augšup . . . gaisā Janš. Mežv. ļ. I, 16. (dzērves) griezās un vērpās gaisā Bandavā I, 94. griezas tarkškis ... iet vē̦rpdamies, vīdamies pār . . . lauku Baltpurviņš. vērpties ap skrūvi Frauenb. saules pavaduones ap sevi vē̦rpdamās griežas ap sauli K. Kasparson. - Subst. vḕrpšana, das Spinnen: pie vērpšanas, pie aušanas BW. 6874; vḕ̦rpums,

1) das einmalige, vollendete Spinnen;

2) das Gespinst, das Gesponnene:
jūrmale, kurā iznākam . . . bez tē̦rpuma un vē̦rpuma Vēr. I, 1361. trūka mans vē̦rpumiņš BW. 7058. gada vē̦rpumiņš .., vienās biksītēs 9464; vḕr-pẽjs (li. verpė˜jas), vḕ̦rpãjs,

1) wer spinnt:
es bij[u] laba vērpējiņa BW. 10448. ciemu auga vē̦rpājiņa (Var.: sprē̦dājiņa) 28292. es būt[u] smalku vē̦rpājiņa 28302. vērpēju ziņģes, Spinnrockenlieder U.;

2) vē̦rpājs, ein Tümmler (eine Taube)
U.;

3) vêrpējs ² Stenden, eine Raupe;

4) ein Holzwurm (Totenschmied, Totenuhr):
vērpējs vērpj miruoņa kre̦klu Rodenpois. Nebst vē̦rpata 1, vārpsta, virpeles u. a. zu li. virpėti "beben", apr. powiērpt "verlassen", powīrps "frei", r. вóропъ "вóротъ" ai. várpaḥ "List", gr. ρ'άπτω "nähe zusammen" u. a., s. Potebnja PФВ. IV, 161 ff., O. Schrader KZ. XXX, 481, Meringer IF. XVII, 157, Walde Vrgl. Wrtb. I, 276 f., Persson Beitr. 498 f.

Avots: ME IV, 564, 565

vḕ̦rptava* Wid., . vḕ̦rptuve* (li. verptuvė Miežinis) Dr., die Spinnerei.

Avots: ME IV, 565

vḕrptin, zur Verstärkung von vḕrpt:vērptin vērpju . . . kuodeliņu BW. 7907 var.

Avots: ME IV, 565

vḕ̦rptuvnieks,* der Spinnereibesitzer Dr.

Avots: ME IV, 565

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apstât (li. apstóti), intr.,

1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;

2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;

3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;

4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,

1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;

2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;

3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.

Avots: ME I, 126

II čir̃ka Smilt., čir̂ka Mar., eine Locke des Haares und der Wolle U.; čirkas vērpt, so drall spinnen, dass alles ineinander geht L. Vgl. cirka 1.

Avots: ME I, 414

dze̦strs,

1): auch Salis n. FBR. XV, 64, AP.; putra ir dze̦stra (neben dzē̦strs laiks!) Bērzgale; ‡

2) grob, rauh ("rupjš"; von Flaehs, Hede, seltener- von harter Wolle) Siuxt: kad tādi dze̦stri lini; tad tik smalku. dziju nevar izvērpt.

Avots: EH I, 356

dzija (li. gijà). Demin. dzijtiņa, dzītiņa,

1) das Garn:
rupjas, smalkas dzijas. dzija tik smalka kâ uodes zarna. dzijas šķeterēt, tīt. vērpt. kāda dzija, tāda drēbe;

2) = dzeinis 1: dzeju [hochle. aus dziju] vīt BW. 30394. 1 var. [aus Selb.], [Nebst dzeika, dzeine I und serb. ži"ca "Faden"
etweder zu ai. (ved.) jiyā "Bogensehne" u. a. oder zu la. fīlum "Faden" (vgl. le. dzîsla). arm. ǰil "Sehne des Körpers, Schnur", kymr. gi "nervus"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 38 und 413 f., Zupitza Germ. Gutt. 174. Hübschmann Arm. Gramm. 486, Boisacq Dict. 120 unter βιός Walde Wrtb. ² 291. Trautmann Wrtb. 87],

Avots: ME I, 549

gaũsa [PS., Bl.] (li. gausa Jušk. "обилiе"), auch gauss, Nahrhaftigkeit, Verschlangsamkeit, Segen: maizei ne˙maz gausas nebijis LP. VII, 741. dievs duod sātu, gausu, Gott gebe seinen Segen - pflegt man beim Beginn einer neuen Speise zu sagen Ronneb. Aber auch: duod, dieviņ, sātu, gausu ve̦cas mātes ratenī, citu vērpt, citu aust, citu laist tautiņās. ēd ar sātu un gausu, gesegnet sei deine Mahlzeit. gausu atņemt, atraut, den Segen nehmen: dievs atraun tiem savu gausu Manz., Tr. IV, 644. dievi aizgājuši citur, saimnieci atstādami bez gausa (ohne Mässigkeit, ohne Mass) tik vē̦de̦rā sev krāj. šķūnī iekšā bez gausas liesmas krīt Kaudz. dažs skauģītis gausu ņēma manā rudzu tīrumā BW. 28027. [dievs ar savu gausu jums palīdzēs Manz. Post. II, 105.] Die Maskulinform auch in gausa māte, der Segen (personifiziert): gausa māte, sāta māte, nāc ar gausu istabā BW. 16093; daeben gausas und gausu māte Dond., Sassm., A. XVI, 605, BW. 8105: malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu, gausu māte ietupās manā sieka dibe̦nā Etn. II, 29. Auch gausā māte, gausmāmiņa JK. V, 149. Vgl. gauss.

Kļūdu labojums:
8105 = 8102

Avots: ME I, 612

grillêt,

1) "?": es redzēju (jūŗā) ze̦lta grilli grillējam BW. 11164 [aus Angermünde :

2) "drehen"
Rujen ;

3) "grob spinnen":
meitas grillē, kad nepruot vērpt Rujen.]

Avots: ME I, 655

jẽgt: mit è N.-Peb., Ramkau: nejēdze ne aust, ne vērpt Ramkau. Refl. -tiês,

2): sich mühen, plagen
Lemb., Zögenhof: ar lieliem darbiem es vusu savu mūžu ešu jē̦gusēs Mahlup. vasarās es jēdzuos ar aušanu ebenda. citas jēdzās ("uzplijās"), lai braucuot līdz Freudenberg, Wolmarsh.

Avots: EH I, 563

II ķe̦da, die Sprindel [s. Bielenstein Holzb. 375 u. 379 f.]: ar ķe̦du vērpt U. [Nebst ķe̦dra aus liv. keddør resp. estn. kedr dass., s. Thomsen Beröringer 258.]

Avots: ME II, 359

‡ knĩbaraîns Stenden, uneben (mit knĩbari) gesponnen: kad nemāk vērpt, iznāk knībaraina dzija.

Avots: EH I, 631

lupinât (li. lùpinti "schälen),

1) schälen
[Dunika], klauben: kartupeļus, vēžus. meitām šļūkt, meitām vērpt, puišiem liepas lupināt! BW. 22633, 1;

2) klauben, nagen, kauen:
būs vardēm sausas reņģes par vasaru lupināt BW. 13067. lielus puišus vārnas knāba, mazus skudras lupināja 9810. es tuos kaulus lupināju 31085, 2. nesējiņa aizkrāsnē circenīšus lupināja 1431;

3) zausen, zupfen, rupfen, plündern:
visas vārnas, žagatiņas manu jumtu lupina BW. 3l284. diezgan tas krāpis, lupinājis mūs Dünsb.;

[4) "mazināt" Wessen]. Zu lupt.

Avots: ME II, 515

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

nâtns,

1): rupjais n. derēja palagiem Janš. Līgava I, 428. senāk ringuotus šuva nuo nâtna ² Grob. nātna (= linu vai pākulu) aude̦kls - auch Grob., Janš. Līgava I, 428. ar ... nātna zeķītēm BW. 20413. man ir nātnu lindraciņš 5173 var. nâtna ² (= linu vai pakulu) spuoli tik pilnu nevar vērpt Siuxt; ‡

3) nâtnā ² biezā putra A.-Ottenhof, eine Speise aus Grütze
(putraimi) und Mehl; nâtna ² (gen. s., oder nom. s. ?) biezputra Frauenb., eine Speise aus Gerstengrütze.

Avots: EH II, 8

pajê̦ls, ‡

2) ziemlich weich, schlaff gedreht:
savērpt pajē̦lāku dziji AP.

Avots: EH II, 138

pakâpe, pakâps,

1) [pakāps U.], die Stufe, Sprosse:
krē̦slam bij sešas pakāpes [pakāpji II Chron. 9, 18] Glück I Kön. 10, 19. [kas savas pakāpes debesīs dara Amos 9, 6]. viņš uzkāpa uz viņu pakāpēm Ez. 40, 6. redelei viens paķāps izlūzis Gold. migla tinas ap kalna pakāpēm Vēr. II, 388. latviešu tauta ir jau nuo seniem laikiem savā zemnieku kārtā bijusi šķirta pa pakāpēm PS. attīstības pakāpe, die Kulturstufe Etn. III, 101. mēs re̦dzam daž˙dažādus pārejas pakāpus Pūrs III, 86. īstnieku attālumu savā starpā aprēķina pakāpēm Konv. ² 1290;

2) eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter; Treppe, Bank
Elv.: sākuot kāpt pa tādām kuoka pakāpēm LP. VII, 620. pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 8010. tautu dē̦ls gauži raud man pakāpu taisīdams 21499. bez pakāpa nevarēja 12866. ar pakāpu dzirnas griezu 5330;

3) saules pakāpi, acc. s. pakāpu, der Sonnenuntergang:
kas nesvin saules pakāpus, tam nuomirušam jānākuot vērpt uz kapiem LP. VII, 646. kas par saules, pakāpu svilpuo, tas ve̦lnu sauc VII, 417. kad saule pat˙laban nuoiet, tad ir saules pakāpi JK. VI, 21.

Avots: ME III, 43

rē̦ns, Adv. rē̦ni, mundartl. auch rēņi,

1) rẽ̦ns Nigr., Līn., Zabeln, Dunika, undicht
U., Lubn.: rē̦ni rudzi, undicht stehender Roggen Spiess, Biel. n. U. rē̦ns audums, loses Gewebe. rē̦ni vērpt. viņa ievē̦rusi aude̦klu par daudz rē̦nā šķietā Nigr. mūsu linu lauks šuogad pa˙visam rē̦ns Nigr. caur rē̦nuo mežu ieraudzījis lejā . . . cilvē̦ku Janš. Dzimtene V, 120. mati... stipri rē̦ni Dzimtene ² I, 81. viņš knaibīja savu rē̦nuo pilnbārdu A. v. J. 1900, S. 871. kritušuo rindas palika rē̦nākas Sadz. viļņi 300. gāisa kārta tuop tik dze̦stri rē̦na Duomas I, 1275. rē̦ni apdzīvuoti apgabali MWM. X, 875. nav ne reņi, ne bieži A. v. J. 1902, S. 125;

2) rē̦ns, lau, weich
(fig.), lieblich Dond.: rē̦ns gaiss, vējiņš, laiks, ūdens. silts nakts vējš burās šalc rē̦ni Druwa II, 1395. kâ ilgu ruokas apņe̦m tevi rē̦nas Kurcijs. In der Bed. 1 (vielleicht aus *rē̦dns) zu rē̦ds II u. a. (s. Persson Beitr. 638); in der Bed. 2 vielleicht aus *rē̦mns, vgl. rē̦me̦ns.

Avots: ME III, 520

I riêbt (li. riebt "zuwider sein" Miežinis), riêbju, riêbu,

1) intr., ekeln, zuwider sein:
Sprw. pilnam vē̦de̦ram gardumi riebj. kuņas dē̦lam nesmukie vārdi . . . rieba LP. VI, 572. tas man riebj, das ist mir zuwider U.;

2) intr., im Wege sein, hindern
U., Spr.: šis akmens riebj, der Stein ist im Wege, hindert U. tas man neriebj, das hindert mich nicht, das steht mir nicht im Wege, das tut mir nichts, daraus mache ich mir nichts U.;

3) intr., tr., Böses tun, ärgern, reizen, sich rächen
Spr. (cum dat.): Sprw. uotram riebdams tik pats sev sariebsi. riebu, riebu ļautiņiem, kâ neriebu dzīvuodama: citam riebu dziedādama, citam bargi runādama BW. 1027. riebu, riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu, maza riebu raudādama, lieladaiļi dziedādama 1028. es savam bāliņam daudz(i) riebu ganīdama: visas viņa pļavmaliņas telītēm ēdināju 29332. viegli durvis virināju, iztikdama, neriebdama bargai dē̦lu māmiņai 23146. vai, priedīte, vai eglīte, kuo es tev ļauna riebu? vienu mizu vien nuorāvu 30252. nav viņš ne˙kā riebis Saul. III, 197. Refl. -tiês,

1) ekeln, eklig, widerwärtig sein:
vērpt viņai riebās LP. VI, 992. ķēniņam tas ļuoti riebās, ka... VII, 198. saki, vai labprāt nesi tuo jūgu jeb vai tas tev riebjas? Dünsb.; schmerzen Stelp.; man riêbjas, ich fühle mich unwohl Golg.;

2) einander im Wege sein, hindern, in Feindschaft leben:
ai, kaimiņ, nu mēs divi riebsimies: tev dēliņš, man meitiņa ik vakaru vietu taisa BW. 12482. tâ dzīvuot meitiņām, kâ baltām aitiņām: ne riebties, ne bārties, ne turēt ienaidiņu 6524 var.;

3) = atriêbtiês, sich rächen Spr.: kungs it līksms un varē̦tu pie druošas meitenes riebties Elbervelt Līksmības grāmata 215. - Subst. riêbšana, das Hindern; das Ärgern, Reizen; die Rache; der Verdruss: e̦lka bilde bij nuolikta par riebšanu... nama kungam (zum Verdruss dem Hausherrn) Hesekiel 8, 3; riêbums,

1) der Ekel, Widerwille:
piedzē̦rušais saceļ riebumu pret sevi Sassm. nuo ļauna cilvē̦ka ik˙katrs ar riebumu nuovēršas Ahs.;

2) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ärgerns, Reizens, Schadens; die Rache;
riêbẽjs, wer hindert, ärgert, reizt, schadet, Böses tut : tē̦vuzemes riebējs Altr. asins zieds 60. Nebst raîba II, suoraibs, suoriba wohl (nach Leskien Abl. 280) zu li. riebris "fett" (urspr.: "widerwärtig"), und weiterhinwenn von der Bed. "reissen" auszugehen ist (vgl. russ. рвать "reissen" : его рвет "er erbricht sich") - zu norw. ripa "abreissen", rīpa "ritzen", mnd. repe "Flachsraufe", and. rīpi "reif", resp. an. rífa "zerreissen" u˙a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 345.

Avots: ME III, 542, 543

‡ rīšu mãte ("jeb vīkala") Bers. n. Etn. I, 55, ein mythisches Wesen: r. m. - nāk naktīm pie meitu ratiņiem vērpt.

Avots: EH II, 376

sačuñčinât,

1): auch "Vecmuiža"; ‡

2) Hederlich (eine Arbeit) verrichten, (einen Gegenstand) herstellen;
"samežģīt" A.-Autz: siens ne˙maz nav labi salikts gubās, bet tik tâ sačuñčināts vien; "nelāga savērpt" Valtaiķi; viņš svārkus šuj, bet nesačunčina ("?"; aus einem Manuskript).

Avots: EH XVI, 401

‡ sadril˜lât Seyershof "steidzīgi un pavirši savērpt".

Avots: EH XVI, 404

sasmir̃galât "dziju vērpt" Dond. sasmìrkt,

1) = sasmakt 2: ūdens linu mārkā sasmircis Saikava;

2) ganz nass werden:
kuoks sasmircis PS., Lis.; cilvē̦ks sasmircis C.

Avots: ME III, 739

sastrolêt, tr., grob, uneben spinnen (perfektiv): meitene vēl nemāk vērpt, pakulas tikai sastrolēs Dond. n. RKr. XVII, 51.

Avots: ME III, 749

šķeterêt,

1): auch Dunika, Nötk., OB., Ramkau, Schnehpeln; "savē̦rptu dziju divi kārtām saliktu nuo jauna vērpt, rateni uz uotru pusi griežuot" Liepna; tieva, gaŗa tu, pādīte; kas jel tevi šķeterēj[a]? jauni puiši šķeterēj[a] Jāņu nakti pieguļā Tdz. 53473 var.; ‡

10) zerschneiden
Sussei: š. kāpuostus; ‡

11) Durchfall (Diarrhöe) haben
Frauenb.: tu jau atkal sāc š.; ‡

12) "?": kādēļ mans ratenīt[i]s š. šķeterēja? vai tādēļ šķeterēja, ka tautām darināju? BW. 6980 Refl. -tiês,

1): villaina dzijs viegli šķeterējas Mahlup. villainam aude̦klam galus apsvilina, lai nešķeterējas vaļā ebenda;

2): tis jau šķe̦tē̦rē̦damies vien aizgāja Kalupe.

Avots: EH II, 632

šķeteršķeterēm: taumelnd Adsel, Daudsewas, Kl.-Salwen, Lis., Meselau, N.-Schwanb., Pankelhof, Sauken, Seltingshof, Sessau, Sessw., Stom., Tirs.; wirr durcheinander Nötk.: ratiņš iet š., - nevar vērpt; verschwommen, ohne Zusammenhang (sprechen) Daudsewas.

Avots: EH II, 632

spir̃dzinât C.,

1) spirdzinât L., St., U., (mit ìr ² ) Kl., spirdzêt, -u (?), -ẽju, tr., erfrischen, erquicken:
spirdzin[i], dieviņ, tuo zâlīti, kas nuovīta saulītē! spirdzin[i], dieviņ, tuo meitiņu, kas palika sērdienīte! BW. 4266 var. avuotiņš viņus spirdzina Niedra Zemn. dē̦ls 24. atmiņa vē̦sa kā asaras viņu spirdz (?) MWM. X, 579, gaismas rieti . . . aizkusušās krūtis spirdz (?) Asp. šis avuots mūžīgais, kas dvēseili spirdz(?) Juris Brasa 196. mitrums... ziedus spirdz (?) MWM. VII, 178;

2) (ironisch: munter, flink machen?) quälen:
lē̦t[i] auguse tautu meita, nu es tevi spirdzināšu (Var.: mēs tevi spirdzīsim, muocīaim) : dienu likšu mežā braukt, puõdu vērpt nedēlā BW. 22518, 1. Refl. -tiês, sich erfrischen, erquicken: kruogā atbraukuši raudzīja spirdzināties Aps. VII, 13. luopiņi ganībās liksmi spirdzinājās Kaudz. M. 165. Subst. spirdzinãjums, die Erfrischung: viņš iznesa puisim spirdzinājumu MWM. VI, 261. Zu spirgt.

Avots: ME III, 999

stèigt (li. *steigti, zu erschliessen aus išbėgti steig Jušk. LD., S. 227, serb. stȉći "einholen" ) Wolm., Serbigal, AP., Neuenb. u. a., steĩgt Dunika, stèigt ² Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, steigt ² Ruj., Salis, Līn., -dzu, intr., tr., eilen U.; beschleunigen; Sprw. juo steidz, juo ķeŗas. drīz steidz, akls dze̦m (eine Erinnerung an das Eile mit Weile; mit Beziehung auf die kurze Tragezeit der blindgeborenen Säugetiere U.). ragana steidz pie akas Pas. IV, 12 (aus Schrunden). vilks steidz taisni virsū LP. VII, 915. steidzi zirgam mugurā un jāji kuo māk! V, 275. steidzi ar zuobinu palīgā! 485. jāsteidz mirt nuost VII, 1214, darbu steigt Dunika. pūru steidzu darināt BW. 7833, 4. steidz, māmiņa, diegu vērpt! 7050. divi labi satikuši, steidza mani aprunāt 8585, 1. trauc, māmiņa, steidz, māmiņa, manas baltas villainītes! 7462, 1. Refl. -tiês (li. steĩgtis "sich beeilen"), eilen, sich beeilen U.; steigties pruojām LP. II, 78. skriešus steigties mājup DL. vakars nāca; vāverīte, steidzies egles galiņā! BW. 13795. kadu suoli pretī steigdamies Kaudz. M. 109. - Subst. stèigšana, das Eilen; ar steigšanu, eilig, schnell; dievam ceļu... sataisiet ar steigšanu! Gesangb.; stèigšanâs, das Eilen, die Eile; kas tev nu par tādu steigšanuos? Kaudz. M. 314; stèidzẽjs, wer eilt, sich beeilt, beschleunigt; es bij[u] darba steidzējiņa BW. 10447, 4 var. Nebst stiga, staĩgât, li. staigris "schneli aufbrausend" zu gr. στείχω "gehe", got. steiga "steige", ir. tíagu "schreite", ai. ati-ṣ̌ṭigham "übersteigen", alb. štek "Weg" u. a., s. Trautmann Wrtb. 285 f., Walde Vrgl. Wrtb. 11, 614 f. und Boisacq Dict. 907.

Avots: ME III, 1058, 1059

‡ *struõgulains, = spaļaîns (?): lini tik struõgule̦ni, ka nevar vērpt; kulstuot atstāti kauli iekšā Seyershof.

Avots: EH II, 592

svars,

1): saimnieks deva savu svaru (ein bestimmtes Quantum)
linu Seyershof. kad meitas savērpa svarus (ein bestimmtes Quantum für den Wirt), tad dabūja sev vērpt ebenda. divpadsmit svaru linu katram vajadzēja samalt par dienu; katrā svarā 60 mārciņu ebenda. svari Kaltenbr., ein bestimmtes Quantum Flachs, das man ehemals auf den Gütem binnen einer gewissen Zeitfrist aufspinnen musste. taga[d] jau duo[d] uz svariem (= ar svaru) Frauenb. n. Fil. mat. 79. kur tuo svaru e̦sat dabūjuši? wo habt ihr den Strich bekommen (zu Betrunkenen)? BielU.;

2): manu linu puõdu ar svariem nesveriet! BW. 3552; ‡

5) ein Klotz als Gegengewicht am Brunnenschwengel.

Avots: EH II, 612

tikvîên, tik˙viên, nur: tur (= skuolā) pieņēma tikvien meitenes Kaudz. Vecpiebalga 77. ja tikvien (nur soviel) tās nelaimes kā puodu dziju savērpt, tad izlīdzēšu Kurbads.

Avots: ME IV, 186

tīmeklis,

1) das Spinngewebe (vorzugsweise das, welches man im Herbst unter freiem Himmel antriftt)
Lubn., Sessw., (mit ĩ) Bixten, Hofzumberge, Kalleten, Neuenb., Schibbenhof, (mit ì ² ) Adsel, Fest., (tĩmēklis) Dobl., Nötk., (tĩmē̦kls) Behnen, Bixten, Schnickern; "pinē̦kls, tīkls" (mit î) Domopol; "worin man sich verfangen kann (tĩmêklis) Nötk.; sehr feines Gewebe (mit ĩ) Schibbenhof: saule apspīd rugājuos neskaitāmus sidraba tīmeklīšus St. n. Plūd. Llv. II, 182. nāc rudens tīmekļuos vērpties! Rainis Gals un sākums 48. vecīte bij sapinusies ...dzijās un ...luocījās kâ muša pa tīmekli Ezeriņš Leijerk. I, 155. kâ pē̦lē̦ks tīmeklis pie kailās siênas MWM. IX, 2. kâ tīmekli sev aizvilkusi priekš acīm Austriņš Necilvēks 9. kaut kuo smalku, kâ zīda diedziņus, kâ tīmekļa audus A. Brigader Daugava I, 842. tīmekļu pavedieni Alm. Kaislību varā 30. nuo tīmekļu dzijām JR. VII, 152;

2) die Schlingpflanze
Lubn.;

3) schlaff gesponnenes Garn:
kur nu nuo tāda tīmekla var labu izaudināt! Alksnis-Zundulis;

4) ein schlaffer Mensch:
kuo nu tāds tīmeklis rudzu barā darīs! Alksnis-Zundulis;

5) tìmeklis ² (?) Meiran "eine Arbeit, die man nur zum Zeitvertreib tut".
Vgl. timeklis.

Avots: ME IV, 201

‡ vakara (?), = vakars 1: citās vakarās ... vēl mēdze vērpt Hugenberger Kapeiķu grāmatiņas, № 2, S. 21.

Avots: EH II, 750

I vaķe,

1) U., Karls., Erkull, Widdrisch, vaķis Kürbis, Salis, Demin. vaķīte U., Kegeln und Waidau n. Latv, Saule 1927, S. 617, Salisb., vaķītis Segewold, die Kunkel (am Spinnrad), darum der Flachs gewickelt wird;
vaķ(īt)e, der Wockenstock Bielenstein Holzb. 379: likusi jaunu kuodeļu pie vaķes LP. VI, 169. māte liek vērpt. apē̦d kaķis visu vaķi BW. 7055, 2; vaķe LKVv. "Dockenflachs, Flachswickel";

2) "tura, uz kuŗas veķē linus" Nauksch. Nebst vuķis und estn. wokk "Spinnrad"
aus mnd. wocke "der Stock, um welchen der zu spinnende Flachs gewickelt wird".

Avots: ME IV, 449

vē̦rkulis N.-Autz und N.-Sessau n. U. (unter ē̦rkulis), = ẽ̦rkulis, die Spindel L., U.; der Wockenstock Bielenstein Holzb. 379, (mit ẽ̦r ) Dobl., Schibbenhof, (ve̦r̃kulis) MSil.; der Spinnrocken Dr.; die Tocke, Kunkel Bixten, Nötk., Pankelhof, Stenden (mit ē̦r): vē̦rkuli taisa nuo egles galuotnītes, kurai beidzamuo zaru čumura galuotnes apgriêztas Dobl. baltu vilnas vē̦rkulīti BW. 29323. nuo... matiem ap galvu iznāk tīri vē̦rkulis Deglavs Rīga II, 1, 372. Aus ẽ̦rkulis unter dem Einfluss von vērpt umgebildet?

Avots: ME IV, 562, 563