Paplašinātā meklēšana

I drvîga ² : viņš mani tâ aprunā; ka. es ne˙kur vai[r] nedabūju dvîga ² Seyershof. duod man dvīdziņu (Ruhe) kādu nedēļu; tad es būšu ve̦se̦ls ebenda. nevar ne dvîgas ² dabūt ("nevar ne˙kur glābtiês") Salisb: Cieba, ne˙kur neruod dvīgas Janš. Līgava I, 200.

Avots: EH I, 351

I dvîga ² [Nigr., Rettung, Zuflucht]: manīdams. ka mežā nav dvīgas Kaln. Uo. 43. viņš tādā etiķī iestidzis, ka viņam šai zemē vairs nav dvīgas.

Avots: ME I, 538

[II dvìga ² Alswig "Hitze. Schwüle; dvinga (Dunst), Qualm". Anscheinend die echt le. Form für dvinga.]

Avots: ME I, 538

padvīga: "patvē̦rums" Nerft.

Avots: EH II, 129

padvīga, die Ruhe: mums viņa dēļ padvīgas nav Nerft n. U.; ["aizsargs" Wessen; vgl. dvîga ^2; urspr. etwa: Möglichkeit sich frei zu bewegen?].

Avots: ME III, 21

švīga,

1) leises Rauschen, Säuseln
Wid.;

2) "?": klīst nebeidzamā tālumā pa zvaigžnu švīgām Egl. Zilā cietumā 239.

Avots: ME IV, 118

vaŗavĩga, s. vaŗavîksna.

Avots: ME IV, 483

I vîga, eine Schlingpflanze Drosth., Lenzenhof, Wesselshof; "puķēm, apīņiem gaŗi savijušies augumi" Serben; "= stîga (Ranke), vîtene" Nötk., Stockm.: apīņu vīga. Zu vît (wenn nicht mit i aus in; in diesem Fall zu vengre).

Avots: ME IV, 635

II vīga Zarnikau, = valte III.; gleichfaus zu vît?

Avots: ME IV, 635

zvīga,

1) lautes Gelächter
Wid.;

2) "wer laut zu lachen pflegt"
(mit ĩ ) Schwitten;

3) "?"Anekd. IV, 162 und 227 (von einem Mädchen). Vgl. zviga.

Avots: ME IV, 779

žvīga,

1) "?": bezdelīga me̦t žvīgas ("= ātri laizdamās grìežas") Druw. zvirbuļi žvīgām peŗas Zalktis Nr. 4, 46. prāti mistiķu žvīgai atsvabināti V. Egl. Eleģijas 57. klīst nebeidzamā tālumā pa zvaigžņu žvīgām A. XVII, 584 (dieselbe Stelle ist oben unter švīga aus V. Egl. Zilā cietumā 239 mit š- gegeben, wie sie dort lautet!);

2) "wer unnützes Zeug schwabbelt"
Wessen; žvĩga (?) "sieviete, kas žviguo" Nötk. Vgl. zvīga.

Avots: ME IV, 847

žvīgs, Interjektion, = žviukt: žvīgs, žvīgs! nuožvīkstēja vice MWM. X, 4.

Avots: ME IV, 847

apmât [zu mât etc.; s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 399 und Berneker Wb. II, 7], tr.,

1) über jem. etw. kommen lassen, anstecken:
pastāvīga satiksme ar gara vājinieku ne ikkatru neapmāj ar vājprātību B. Vēstn.;

2) betören, verblüffen, verwirren, behexen
[Erlaa]: tu viņu turēji apmātu Vēr. I, 1085. meža sieva viļina un apmāj it īpaši grūtsirdīguos cilvē̦kus Pūrs II, 58. cilvē̦ks tādā brīdī kā apmāts Lib. 6.Cf. apmãnît.

Avots: ME I, 105, 106

‡ atdevîgs,

1) gern wiedererstattend ("возвратчивыи́")
Wid.;

2) sich hingebend:
es pilnīgi e̦smu viņam padevīga un atdevīga Janš. Dzimtene V, 239.

Avots: EH I, 139

ciêtgalˆvîgs,

1) schwer begreifend:
kuo nu tādam cietgalvīgam iestāstīsi;

2) eigensinnig;

3) hartmäulig (von Pferden)
U.

Avots: ME I, 396

devîgs, freigebig, mildtätig: viņš ir devīgs, bet ne izšķērdīgs. kad nav, tad arī pats devīgais paliek skuops.

Avots: ME I, 460

dìevîgs, göttlich, herrlich: aizver elles vārtus, atver dievīgus vārtus Br. 72. nāc dievīga vaiņagā! BW. 14771. [duod, dieveņ, dievīgam! BW. 32830, 1 var.] es dievīga malējiņa: vienu sieciņu samalu, - pāri bira dzirnaviņas BW. 8062, 3 var.

Avots: ME I, 485

dùmuoņa ² [Meiran]. Bers., Rauchmasse, rauchgefüllte Luft od. eine solche Stube: [pirtī, kad tuo iekuŗ, ir nāvīga dūmuoņa; arī vasaru, kad meži de̦g, ir dūmuoņa Mar.].

Avots: ME I, 528

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. ⁴ kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 ⁴

Avots: ME I, 588, 589

galˆvîgs [li. galvìngas "einen gewaltigen Kopf habend"], sicher: Anna nebija galvīga, ka nebūtu viņš vēl kur ārā MWM. X, 924. [es e̦smu galvīgs, ka tâ būs Trik.]

Avots: ME I, 597

ìeduôt, ‡

3) = ìepḕrt 2: es paņemšu stibu un tev ieduošu Salis; ‡

4) hervorrufen, , auslösen:
tādai sievai ... Līzes niekuošanās ... smieklus vien ieduod, nevis bailes Ciema spīg. 290. Refl. -tiês,

1): man luopi labi iedevēs, ne˙viens nebeidzēs AP. baltas aitas neiduodas, viņas ir glē̦vākas Siuxt (ähnlich: Pas. IX, 501); ‡

2) "šad un tad kuo ieduot" Frauenb.: vakarā ieduomuos: (sc.: cāļiem) baltas maizes; ‡

3) unversehens gegeben werden:
man tā ruoka devīga, tāpēc iedevās par daudz Laud.; ‡

4) ie. laulībā, sich verheiraten
Ar.

Avots: EH I, 511

indevîgs, ‡

2) "böse":
indevīga daba Mag. XV, 3, 62.

Avots: EH I, 430

izdevîgs,

1) erbieg, günstig:
šuogad izdevīga labība, vasara Etn. I, 61. šuodien izdevīgs siena laiks. izdevīgs brīdis, ein günstiger Augenblick, eine günstige Gelegenheit, dafür neuerdings auch izdevība allein;

2) erspriesslich, erfolgreich, geschickt:
izdevīga man gaitiņa BW. 17317.

Avots: ME I, 727

izgadîtiês,

1) hervorkommen, erscheinen, herstammen:
citā reizē ielaidusi pīli upē; tā izgadījusies upē LP. VI, 204. te izgadījusies nuo kalna jaunava VII, 1074. tē̦vs sakalis abus dē̦lus ar vienu un izgadījies milzis VI, 403. kur tu tāds izgadījies? Kand.;

2) geschehen, gelingen, sich treffen:
mums izgadījies iegūt pie galda ļuoti izdevīgas vietas MWM. X, 306. kâ nu izgadās A. XX, 413,

Avots: ME I, 735

jaûnavîgs ,* jungfräulich: viņās (grāmatās) kaut kas šķīsts, jaunavīgs Druva I, 900. jaunavīga kautrība Seibolt.

Avots: ME II, 99

kacerêt, - ẽju, gew. kacêt Dond., Durben, [Wandsen, Dunika; Tahm. n. U.], - u od. - ẽju, ẽ˙ju (li. kakė´ti "reichen" ), tr., intr.,

1) nach etw. greifen, zu erreichen suchen, erreichen:
tik upē nenuoslīku, pēc riekstiņa kacē̦dama BW. 10841. kaci, kaci (Var.: kacē), tautu meita, pašā pūra dibe̦nā 25195, 3. kacerêt kacerēja tautu meita pūriņā. trepes kac tik līdz pažuobelei Nigr. jau var ar bungvāli dibinu kacēt LP. VI, 518. ze̦mu, ze̦mu saule te̦k, tik ar ruoku nekacēju BW. 10667;

[2) reichen:
devīgas meitas: caur sienu kacēja (Var.: padeva) panākšņu puišiem BW. 34528 (aus Gold.).] Refl. - tiês, nach etw. greifen, etw. zu erreichen suchen: [kamdēļ tâ kacējies? vari uz kuo uzkāpt Dond.] pēc villānes kacē̦damās Janš. jaunība dažreiz augstāki kacas, ne˙kâ viņu izglītība atļauj Rol. kacêtiês, zergen, necken, reizen Wenden.

Avots: ME II, 130

kareivîgs [li. kareivìngas], kriegerisch: kareivīgas tautas.

Avots: ME II, 161

I klât (li. klóti), -âju, tr.,

1) hinbreiten, decken:
kas jūs (lini) klātu, kas jūs vē̦rptu BW. 6993. tautietis, mani pre̦cē̦dams, liepuc lapu ceļu klāja BW. 15222. klāt galdu, gultu, palagu;

2) hauen:
kur sudraba zuobins klāj, tur birst kâ spaļi LP. IV, 65;

[3) ergehen:
tam šai pasaulē tâ˙pat kâ bezdievīgam Glück Hiob 34]. Refl. - tiês,

1) sich hinbreiten:
padebeši saules ze̦ltam priekšā klājas Jaun. dzeja 36;

2) sich decken, passen, sich schicken:
svied zemē, svied zemē, neklājas, neklājas jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705. tâ neklājas darīt, so geziehmt es sich nicht, so darf man nicht handeln;

3) egrehen:
kâ tev klājas? klājas kâ zirnim ceļmalā, d. h. jeder beleidigt. nabadziņam nuo tā laika klājies labāki LP. VII, 672. viņam sācis klāties ļuoti nelabi LP. VII, 681. [Wurzelverwandt mit slav. klasti "legen", mhd. luot "Last" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 508, Trautmann Wrtb. 135 f., Johansson IF. XIX, 116 f., Osthoff IF. V, 301.]

Avots: ME II, 218

krist (li. krìsti), krìtu, kritu, intr.,

1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;

2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;

3) krist uz,

a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;

b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]

4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;

5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;

6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;

7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,

1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;

2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)

Avots: ME II, 280, 281

kũvîgs, albern, extravagant: tava mīļā tē̦va jūtas tādas kūvīgas Latv.

Avots: ME II, 339

laĩcîgs,

1): ļaudis, kam pagasta ruobežās pastāvīga jeb tikai laicīga mājas vieta Pēt. Av. III, pielik., S. 23;

3): auch Ziepelhof.

Avots: EH I, 711

‡ lavîgs, schleichend (?): tā ... visā gaitā lavīgajā kaut kas nuo lūša glūna Jurim šķiet Juris Brasa 435.

Avots: EH I, 725

lĩdzte̦kãm, lĩdzte̦ku, lĩdzte̦kus [Janš. Dzimtene V, 23], Adv., parallel: šis ceļš iet līdzte̦kām ar jūŗas krastu Kaudz. M. līdzte̦kus tam iet arī patstāvīga strāva Vēr. II, 274. līdzte̦ku wird auch attributiv gebraucht: līdzte̦ku līnijas Etn. IV, 152.

Avots: ME II, 482

lùokans,

1) biegsam, geschmeidig, schmiegsam, gelenkig, behende:
sasēja sluotu nuo luokaniem bē̦rzu zariem LP. VI, 836. luokana valuoda, luokans augums. lācis prasa, vai vecis nevaruot šim pirkstus arī luokanus padarīt LP. VI, 265. kur, bāliņ, tu dabūji tik luokanu kumeliņu? BW. 29657, 4. luokana, piekļāvīga ļaužu šķira Vēr. I, 1435.

Avots: ME II, 524, 525

nâvîgs,

1): nāvīga lieta Elger Günther Altle. Sprachd. I, 165);

2): ve̦cmāte ... nāvīga uz darbu Jauns. Mana dzīve3 10. nāvīgi piekusis Frauenb. ve̦lns tuos ... nāvīgi pīckājis Pas. X, 33. nā˙vīgi (ungemein)
jauks laiks Lubn. n. FBR. XVII, 131.

Avots: EH II, 9

nâvîgs,

1) tödlich, todbringend:
ve̦lns bij aplaidis pasauli ar nāvīgiem, kaitīgiem knišļiem LP. V, 179; nāvīga ruoze Tr. IV, 182; nāvīgi trāpīt Etn. III, 142;

2) ungemein, gewaltig, heftig, eifrig, stark:
nāvīgs ienaidnieks, der Todfeind; nāvīgs strādnieks, ein überaus eifriger Arbeiter. bija reizi nāvīgi dzē̦rājs LP. VII, 1150. nāvīgs sašutums tuo sagrāba Degl. e̦suot jāstrādā līdz nāvīgam nuogurumam Vēr. I, 1164. tē̦vs tâ nāvīgi bij piekuodinājis LP. VI, 974. augstprātību nāvīgi es nīdu JR. IV, 62. tad nu ļaudis nāvīgi ņe̦mas pa pļavu. nâvīgs uz, verpicht auf etw.: dažs sievietis uz dzeršanu vēl niknāks un nāvīgāks nekâ vīrietis Janš.

Avots: ME II, 704

nepastãvîgs: nepastāvīga (nicht lange vorhaltend) drēbe Oknist.

Avots: EH II, 17

nepastãvîgs, unbeständig, schwankend: nepastāvīgs cilvē̦ks, laiks, nepastāvīga ziema. Sprw.: nepastāvīgs

Avots: ME II, 726

nùodevîgs, verräterisch: iet pa Ādama nuodevīgām pē̦dām Aps. nuodevīga puodzina Purap.

Avots: ME II, 774

nùogurums, die Müdigkeit, Mattigkeit: luocekļi pilni nuoguruma Vēr. II, 134. pēc grūta darba nāk liels nuogurums. e̦suot jāstrādā līdz nāvīgam nuogurumam Vēr. I, 1164.

Avots: ME II, 789

‡ *nùotručêtiês, sich vergiften: izzalej nāvīga ģipts, un ve̦lns nuosatručej Pas. IV, 278 (aus Domopol).

Avots: EH II, 102

pagãnisks [li. pagõniškas], heidnisch: pagāniska ieraša St. tāda dzīve nee̦suot pareiza; bet bezdievīga, pagāniska Blaum.

Avots: ME III, 28

paļãvîgs,

1) nachgiebig, dienstfertig Etn. IV, 162:
bē̦rna vēl nesacietējušam un paļāvīgajam galvas kausiņam jāpieņe̦m tāds veids, kāds... Antrop.;

2) vertrauensvoll:
viņas vaigs bij paļāvīgs Kaudz.;

3) gern erlaubend
Sessw. n. Mag. IV, 2, 132.

Avots: ME III, 65

pãrgalˆvîgs, übermütig: pārgalvīgs puika. pārgalvīgas matu cirtiņas Rīta skaņas I, 139.

Avots: ME III, 155

pašslavîgs,* sich selbst lobend, prahlerisch: cik nicināms šaurais pašslavīgais patriōtisms!

Avots: ME III, 117

pastãvîgs, beständig, dauerhaft: laime nav pastāvīga. viņš pastāvīgi kle̦puo.

Avots: ME III, 108

patstãvîgs,* selbständig: tautas dzeja patstāvīga Latv.

Avots: ME III, 125

‡ pausme,* die Kundgebung: situācija personīga gara pausmei izdevīga RKr. XXII, 137.

Avots: EH XIII, 185

pìedevîgs Für. I, Treiden, nachsichtig, leicht verzeihend: kad Mežens žēlīgs, kāds viņš piedevīgs Lapsa-Kūm. 279. lēnīga, labsirdīga, piedevīga un patiesīga Jaunie mērn. laiki I, 155.

Avots: ME III, 244

pìekļãvîgs, anhänglich, zugetan: luokana, piekļāvīga ļaužu šķira Vēr. I, 1435. kaut kas pieļāvīgs un piekļuvīgs A. v. J. 1896, S. 652.

Avots: ME III, 258

pìeļãvîgs, gern erlaubend Mag. IV, 2, 132, nachgebend U.: viņam bija dusmas par savu pieļāvīguo dabu Jaunā Raža IV, 50. acis tapa valgas un viņam pieļāvīgas Stari II, 757.

Avots: ME III, 270

pisîgs BW. 35373, = piselîgs: pisīgas, devīgas panāksnieku meitas BW. 34528, 1 var.

Avots: ME III, 229

plâvât C., plâvât ² Karls., -ãju,

1) auch plāvuôt, wallen, Wellen geben, schweben Für. I: zem mums plāvuo gludais, straujais ūdens MWM. IX, 893. vizma, kas kâ burvīgas le̦ntas pašā klusākā laikā plāvuo tāļumā par ūdeni IX, 603;

2) plâvât Druw. n. RKr. XVII, 73, auch plāvuot, flache Risse ergeben: vējā seja plâvā Wolmarshof. krāsuota siena sāk plāvāt Jürg. nagla plāvuo kaļuot Wandsen. tē̦rauds plāvā Fest., Stelp.;

3) "umhergehen"
Wessen. Refl. -tiês,

1) schweben:
mēness mākuoņās baigi plāvājās MWM. VII, 58;

2) "sich breit, gross machen"
Ar. In der Bed. 1 wohl zur Wurzel von plevinât.

Avots: ME III, 332

samedît,

1) tr., jagend, auf die Jagd gehend erlangen, (fest)fangen:
medījumu LP. VII, 237. samedīt trīs... vēršus I; 7. tu kurini uguni, un es iešu kuo samedīt VI, 477. samedītuo zvē̦ru ādas Konv. 1574. bezdievīgais traucas blēžus samedīt Spr. Sal. 12; 12;

2) intr. längere Zeit jagen:
samedījuši divas dienas, bet neķēries... ne˙kā LP. V, 86.

Avots: ME II, 682

satīstît Spr., Wid., tr., freqn. zu satît, zusammenwickeln; tüchtig einwickeln; verwickeln: pats ar... vāģiem un zirgu sapīts un satīstīts kārklu krūmā Etn. III, 109. bezdievīgais satīstīts savā ruoku darbā Psalm 9, 17. Refl. -tiês, sich tüchtig einwickeln; sich verwickeln.

Avots: ME III, 764

skàudîgs,

1): duod, dieveņ, dievīgam, ne ļaunam, skaudīgam! BW. 32830, I var. s. gads BielU., ein missgünstiges Jahr, wo nichts wächst.
skaudīga (reich an Unkraut) zeme Seyershof; geizig Salis;

2): übermässig:
sažiekājis sev uz kumāsa skaudīgu kārtu sinap[j]u Pas. XII, 404. Adv. skàudīgi: šim s. iepatikusies ... meita Pas. X, 253. s. skuops XI, 391. auzas... s. bira Lttic. 1633. s. licies un sasitis ruoku KatrE.

Avots: EH II, 502

šķiedainis, šķiedaine, ein längerer leinener, vorn offener Weiberkittel Salwen n. U., Mag. IV, 2, 142; Plur. šķiedaiņi "?": ve̦cajam garie šķiedaiņi plīvuoja pastāvīga vēja piepūsti Jauns. Baltā grām. I, 189.

Avots: ME IV, 51

slavîgs "?": nāc jele nākdama, slavīga mārša! RKr. XVI, 176.

Avots: ME III, 921

sle̦pkavîgs, mörderisch U.: sle̦pkavīga cirvju kauja Seifert Chrest. III, 3, 229. sle̦pkavīgā kārtā apšautie ķīlenieki Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 5. tē̦vs licis sle̦pkavīguo māti izraustīt gabaluos LP. VI, 789.

Avots: ME III, 927

smĩgaļât, höhnisch lächeln (smīnêt): man tāda pastāvīga smīgaļāšana nepatīk. nesmīgaļā par katru vārdu, kuo es runāju! Ahs. n. RKr. XVII, 53; s. auch smĩgalât.

Avots: ME III, 967

‡ šņapstiņš PV.,

1) wer gern Schnaps trinkt;
"viegls, piekļāvīgas dabas cilvē̦ks";

2) "šņapstīgs cilvē̦ks".

Avots: EH II, 651

‡ stâvīgs ² "brangs, tukls" Frauenb.: stāvīgas guovis; "liels, platiem kauliem" Seyershof: stāvīga guovs; "brašs, stalts, izskatīgs, dižs augumā" Salis: s. zirgs ir tāds, ka smukāks vai[r] nevar būt zirgs.

Avots: EH II, 574

II tale Nötk., das Bleichen, die Bleiche (des Flachses): šuogad linu tale bij neizdevīga Jürg. Nebst tals, talinât I, telinât, til(in)ât zu li. tìlės "Bodenbretter im Kahn", pãtalas "Bett", apr. talus "Zimmerboden", aksl. nom. pl. tьla "Boden", an. ƥel "Grund (des Zeuges)", ae. ƥille "bretterner Fussboden", ir. talam, lat. tellūs "Erde", ai. tala-m "Fläche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 321, Walde Wrtb. ² 766 f.

Avots: ME IV, 127

trakgalˆvîgs, unsinnig, tollkühn U.: stiprs dzēriens dara trakgalvīgus Glück Spr. Sal. 20, 1. trakgalvīgs kā trakgalvīga guovs Hosea 4, 16.

Avots: ME IV, 219

trũvîgs, traurig, trauernd Gold. n. DL.: manas jūtas ir . . . trūvīgas Latv.

Avots: ME IV, 252

‡ uzglūņa, das Auflauern, der Hinterhalt: vieta uzglūņai nelikās visai izdevīga A. Upītis Laikmetu griežos I, 150.

Avots: EH II, 722

II valuôda Wolm. u. a., (mit ùo ² ) Lis., Demin. valuodīte BW. 11719 var.,

1) valuôde PlKur., die Sprache; die Rede, das Gespräch
(in letzterer Bed. auch der Plur. valuodas gebräuchlich): latviešu, vācu, krievu valuoda. tē̦va (U.) od. tē̦vu valuoda, die Muttersprache. iznesīga (Var.: izveicīga, izvedīga, izdevīga) valuodiņa BW.11719. skaidra, ē̦rta valuodiņa 77. mīlīga valuoda Br. 541. želīga valuodiņa Biel. 2154. barga valuodiņa 2275. bagāta, luokana, cē̦la, kuoša valuoda Austr. kal. 1893, S. 65. kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582 (ähnlich: Etn. IV, 4), barsche, scharfe Rede. tukša valuoda St., U., blēņu valuodas Krilova pas. 33, leeres Geschwätz, unwahres Gerücht. tautam gudra valuodiņa BW. 10665 var. (ve̦ci vīri) gudras laida valuodiņas (Var.: runā gudras valuodiņas) 27295 var. tautām gara valuodiņa 10665 var. tautum daudz valuodiņu 10665. acu valuoda Turg. Muižn. per. 54, die Sprache der Blicke. puķu valuoda, Blumensprache. Sprw.: bē̦rnam bē̦rna valuoda Br. sak. v. 109. tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi RKt. VI, 936. netrūkst dziesmu man dzieduot, ne valuodu runājuot BW. 1188. māsiņam valuodiņa nesade̦r 307. labrītiņ! dievs palīdz! tā pirmā valuodiņa Biel. t. dz. 2334. mana sirds runā tuo pašu valuodu Kurbads. citu valuodu nebij, kâ tikai par karu Vēr. II, 196. valuoda Uoļiņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās (das Gespräch ging nicht gut vonstatten) Kaudz. M. 170. bez valuodas palikt, verstummen St., U. viņš atdabūja valuodu A. XI, 570 (ähnlich: LP. IV, 105). apburtajiem atduot valuodu LP. III, 104. kalps sacīja valuodu me̦klē̦dams Seibolt MWM. VI, 637. runāt pame̦stuo valuodu Kaudz. M. 135. valuoda ienāca viņām drīz par Lienu (sie fingen bald an von L. zu sprechen) 93. valuodu uz citām lietam griezdama (das Gespräch anderen Dingen zuwendend) 16. valuodas griežas uz tagadejām valsts būšanām 134. drīz valuodas ve̦dušus (wurde gesprochen) par šuo, par tuo Etn. IV, 27. valuodu uzsākt (Dīcm. pas. v. I, 34, Vēr. II, 64) od. uzņemt (Kaudz. M. 33), zu sprechen anfangen. valuodas uzvilkt LP. II, 37, ein Gespräch beginnen. vedēji atkal ievilka valuodu, begannen zu sprechen BW. III, 1, S. 39. jāle̦nc valuoda uz citu pusi (man muss das Gespräch auf andere Dinge lenken) A. XI, 153. raudzīju nākt ar... biedriem valuodus (ich versuchte... ins Gespräch zu kommen) Siliņš 6. valuodās ielaisties Kaudz. Vecais Stenders 53; Pas. IV, 269, sich in ein Gespräch einlassen. viņa... ielaidas par tuo ar Spruoģieni valuodās Deglavs Vecais pilskungs 9. piesacīju... māsiņai ar tautām nelaisties garajās valuodās BW. 11998. ar nepacietību valuodā krist (ins Gespräch (ein)fallen) Kaudz. M. 122. valuodās būt L., in einem Gespräch begriffen sein. valuodu apraut A. v. J. 1899, S. 29, das Gespräch, die Rede abbrechen. valuodu laist, reden, sprechen: kādu re̦dzu runātāju, tādu laidu valuodiņu BW. 14919, 1. kas guodīga meitenīte, guodam laida valuodiņu 6557. valuodās iet, (zu) sprechen (anfangen): ej, māmiņa, valuodās (Var.: runāties)! BW. 14355, 3 var. ķēniņiene gāja ar savu meitu valuodās vaicādama... Pas. IV, 502 (aus Adiamünde). valuodu ņemt, zu sprechen anfangen, das Sprechen erlernen: tas bē̦rns ar piektu gadu vēl valuodu ņēma, das Kind fing erst im fünften Jahre an zu sprechen. lai (sc.: pādīte) drīz ņēma valuodiņu BW. 1539. valuodu [citādi St] luocīt, eine besondere Aussprache od. besonderen Dialekt haben U. valuodu raustīt SDP. VIII, 20, stottern. puisītis ... bērtin bēra valuodiņu BW. 12347 var. ni bārstīju valuodiņas 1458. valuodu šķilt, Feuerworte reden Bergm. n. U. viņš aizskrēja ar savu valuodu pa meža ceļu Kaudz. M. 99;

2) gew. der Plur. valuodas, das Gerücht, die Nachrede
U.: Sprw. labas valuodas ve̦lkas kâ gliemēzis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. valuodas iziet ļaudīs LP. IV, 22, das Gerücht verbreitet sich. ļaužu valuoda(s), das Gerücht St., U. tu puisīti[s], es meitiņa, abi ļaužu valuodā BW. 8984, tu ar mani runādama tapsi ļaužu valuodās (wirst zum Gegenstand der Nachrede werden) 581. pe̦ld mans augumiņš pa ļautiņu valuodām Biel. 2168. es nevaru vairs panest nuo ļaudīm valuodiņas 1352. ļaunas valuodas sāka kūpēt Neik. 59. valuodu celt L., St., ein Gerücht veranlassen. valuodas celt (U.), iznest (U.), nē̦sāt (U.), taisīt (Biel. 1925), Gerüchte verbreiten. lai palika neguodā valuodiņas cēlējiņi BW. 8389, valuodus ņemt (Mag. IV, 2, 153, U., Kav.), likt, in (bösen) Rufbringen : neliec manu augumiņu . . . ļaužu valuodas! BW. 6329. neliekat... manis vien valuodā! vai es viena uzauguse ļautiņiem daudzināt? 8733. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās 8611. lai gulēja tie ļautiņi, kas tur mani valuodās (die über mich Gerüchte verbreiten) 8722. valuodas aug, das Gerücht vergrössert sich U. valuodām izšķirt Biel. 1235, durch Nachrede auseinanderbringen, entzweien ;

3) daudzināta valuoda L., eine gebräuchliche Redensart;
šī valuoda pie mums netuop daudzināta L., dieser Ausdruck ist bei uns nicht gewöhnlich. Nebst valšķis 2 (?), valuodze, vāluôdze (s. dies) zu poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123.

Avots: ME IV, 461, 462

I vâts, -s (li. votis "ein böses offenes Geschwür") Lös., Nerft, Neuenb., Prl., Ronneb., Wolm., (mit â ² ) AP., Karls., vâte C., Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Serbigal, Preili n. FBR. VIIl, 13, (mit â ² ) Iw., Ruj., die Wunde (vāts-, s) U., (vâte ² ) Līn., Salis; eine eiternde Wunde (vâts, -s) Sessw.; Schorf auf der Wunde (vâts, -s) A. - Laitzen, Drosth., Erlaa, Kl., Ogershof, Oknist, Pankelhof, Saikava, Salisb., Schujen, Schwanb., Sonnaxt, (mit â ² ) Arrasch, Bauske, Siuxt, (vâte ² ) Dunika: Sprw. katram sava vāts sāp Br. sak. v. 1341. sirds tâ sāp kâ vāts RKr. VI, 729. juo mazāk vāti plēs, juo ātrāk tā sadzīst Blaum. Var. 515. piecas vātiņas Gesangb. nāvīga vāte Glück Offenb. 13, 12. vātes asinis I Kön. 22, 35. vātes apsiet Hiob 34, 17. tie (= suņi) laiza viņa vātes Manz. Post. II, 22. bē̦rnam vātis (Ekzeme) galvā Adiamünde, Bers., Drosth., Erlaa, Golg., Kl., Saikava, Salisb., Siuxt. - Plur. vâtis,

a) Masern
Kaugershof;

b) Pocken
Arrasch, Wolmarshof: vātis gulēt, an Pocken darniederliegen. - lielās vātis, Pocken U., Salisb.; nelabās vātis, Syphilis, venerische Krankheit U.; sarkanās vātis, Scharlach Celm.; smalkās vātis Masern U.; līķa vātis dabuon,... kad uzmiez līķa ūdenim; tās ir lielas re̦tas pumpas miesas pašā virsū JK. VI, 50. Anscheinend zu gr. Ƒατάλαι· οὐλαί Hes. u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 211, Boisacq Dict. 96, Bechtel Lexil. 338 ff. und Havers KZ. XLIlI, 232.

Avots: ME IV, 511, 512

‡ žāvīgs, zum Gähnen geneigt: miegaina, žāvīga balss Veselis Cilv. sac. 31.

Avots: EH II, 818