Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'vadāt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'vadāt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (23)

aizvadāt

àizvadât,

1) wiederholt fahrend hin-, wegführen:
a. malku uz staciju;

2) hin und her führend hin-, wegge-raten machen:
nezin kur nu vista cāļus aizvadājusi. Refl. -tiês, (mit seinen Habseligkeiten) um-, wegziehen (intr.), übersiedeln Celm., Jürg., Sessw., Siuxt: a. uz jaunu dzīves vietu. viņa aizvadājās uz jūrmalu Deglavs Rīga II, 1, 568.

Avots: EH I, 60, 61



apvadāt

apvadât, freqn., tr.,

1) herumführen:
svešinieku ap purvu;

2) herumführen, herumgeleiten (in grossem Umkreise):
zē̦ns apvadājis akluo ubagu pa visu nuovadu. Refl. -tiês, sich belaufen, begatten (von einer Kuh): guovis laikā apvadājušās LP. V, 12.

Avots: ME I, 133


atvadāt

atvadât, wiederholt fahrend herführen: a. mantas. Refl. -tiês,

1) (von einem entfernten Ort) herziehen, herübersiedeln
Siuxt: nu e̦suot atvadājies uz šuo pusi;

2) = atnestiês Kal., Rutzau: guovs atvadājusēs.

Avots: EH I, 177


ievadāt

ìevadât, tr., freqn. zu ievest,

1) hinein -, hereinführen:
nelabais ievadā cilvē̦kus purvā;

2) ans Mitkommen gewöhnen:
meitas ievadā suņus visur līdz Sassm. Refl. - tiês, einen Umzug bewerkstelligen, einziehen: jaunajā istabā. mājā ievadās jauni iedzīvnieki Brig. viņš ievadājās pie šās uz dzīvi Degl.

Avots: ME II, 85


izvadāt

izvadât, freqn., tr.,

1) herumführen, führen durch mehrere Räumlichkeiten od. durch einen grossen Raum, um etw. zu zeigen:
tē̦vs nu gan laikam jūs izvadāja pa visiem lauku laukiem Apsk., pa dzīvokli, pa mājām, pa mežu. tē̦vs... meitu... izvadāja puolī (von einem Tanz) RKr. XVI, 164;

2) irre führen, gängeln:
raganas apņēmās tuo krietni izvadāt! LP. VII, 640; 961;

3) auszuführen pflegen, exportieren:
talkiem mē̦slus izvadāja BW. 28412, 2. izmirkušuos linus izve̦lk un izvadā pa tīrumu Etn. III, 72. savus ražuojumus viņi izvadā uz visiem Baltijas tirgiem Dz. Vēstn.;

4) zu geleiten, zu schicken pflegen:
Annuža dzīvuoja ar˙vienu savā pirtiņā, iz kuŗas bij izvadājusi Anniņu jau vienu ziemu skuolā Kaudz. M. Refl. - tiês, einen Umzug halten: pa Jurģiem izvadāsimies nuo šejienes.

Avots: ME I, 823


izvadāt

I izvadât, ‡

5) heiratend (ein Mädchen) wegführen:
tautas (tās) izvadās Tdz. 41843.

Avots: EH I, 492


izvadāt

II izvadât (?), = izvaduôt: tevi i. nuo zaldātiem Janš. Līgava II, 346.

Avots: EH I, 492


novadāt

nùovadât,

1): apīnīt ...! tu ... mani nuovadāj[i] pa visām pasuolēm Tdz. 56113; ‡

4) ab-, wegführen:
ei kur skaists meitu pulks, tautiņuos (sic!) nuovadāts Tdz. 41680; n. laukus, das abgeerntete Getreide von den Feldern wegführen Behnen n. FBR. XVI, 156.

Avots: EH II, 104


novadāt

[nùovadât,

1) eine Zeitlang hin und her führen, abgängeln:
zirgs jau kādu stundu nuovadāts; tagad tuo var vest stallī Lis. puisis nuovadāja zirgu gar upi, bet pāri nedabūja;

2) vom rechten Weg abbekommen:
n. nuo ceļa, n. uz neceļiem Lautb., Dond.;

3) nuovadât tīrumu ar mē̦sliem Kl., auf den ganzen Acker Dünger hinführen.
Refl. -tiês, schal werden: alus nuovadājies U.]

Avots: ME II, 880


novadāties

nùovadâtiês,

1): auch Linden in Kurl., ("zaudēt skābumu") Schönberg u. a. n. FBR. XVIII, 17.

Avots: EH II, 104


novadāties

nùovadâtiês, nùovadêtiês [Lös., Druw., Prl., Golg., Schwanb., Selsau, Lis.], nùovadîtiês Oppek. n. U.;

1) [auch: nùovadêt C., PS., Bers., Dickeln, N.-Peb.] schal werden, verschalen:
vietvietām smirdēja nuovadājušās alus smaka RA. lai alus nenuovadējas MWM. VII, 805, [nenuovadās Kalz.]. tad vīns jau nenuovadīsies St.;

2) verkommen:
viņas vLrs rupjš, nuoskrandājies, nuovadājies MWM. VIII, 332.

Avots: ME II, 880


pārvadāt

pãrvadât, tr.,

1) transportieren:
lietu pārvadāšana MWM. VI, 8;

[2) umherführen :
p. lāci pa kūti, lai guovis labāk baruojas Jürg.] Refl. -tiês, umziehen, übersiedeln: viņš dabūjis atļauju turpu pārvadāties Rainis.

Avots: ME III, 185


pavadāt

pavadât, ‡

2) irre führen:
šituo es pavadāšu! Pas. XIV, 465 (aus Stackeln). Refl. -tiês,

1): auch Golg., Sessw.; ‡

2) nach dem Gebāren zu milchen anfangen (?):
ja de̦guns sāk tecēt, tad saka, ka de̦guns pasvadājies NB.

Avots: EH XIII, 186


pavadāt

pavadât, ein wenig, eine kurze Zeitlang hin- und herführen. Refl. -tiês, gebären (von Tieren) Selb., Tirs., Plm., Dunika.

Avots: ME III, 130


pievadāt

pìevadât, mehrfach anführen, hinzuführen.

Avots: ME III, 307


savadāt

savadât,

1): visus tuos akmeņus viņš savadājis ar savu ... ķēvi Pas. VIII, 492. lai dzīvuoja, kâ gribēja, savadātas tautu meitas BW. 23724.

Avots: EH XVI, 462


savadāt

savadât,

1) zusammenführen:
mēs... būsim te... tādas savadātas svešnieces Janš. Bandavā I, 29;

2) eine gewisse Zeit hindurch hin und her führen:
trīs gadiņi savadāju (Var.: savadīju) puisi lūka galiņā BW. 10856.

Avots: ME III, 779


uzvadāt

uzvadât,

1) = uzvadît Dunika: paklīdušuos bē̦rnus u. uz ceļa;

2) aufführen
Behnen, Kegeln, Meselau: u. dārziem mē̦slus (in Meselau: eine dünne Düngerschicht).

Avots: EH II, 738


vadāt

vadât, -ãju, freqn. zu vest, anführen L., viel führen, hin und her führen U.: vista vada savus cāļus L. var˙būt jūs . . . vadātājs vadājis Janš. Bandavā I, 82. Refl. -tiês,

1) einander hin- und herführen;

2) "водиться, якшаться" Spr.;

3) einen Umzug, eine Übersiedlung bewerkstelligen
U., Behnen; "разлетаться из гнѣзда" Spr.;

4) tragend, trächtig sein
U.; sich begatten (vom Rindvieh vorzüglich) U.; kalben Rutzau n. FBR. VIII, 141; Subst. vadâtãjs,

1) wer wiederholt (hin und her) führt:
šajās talkās bija... vadātāji..., kuri zirgus... vadāja nuo kūtīm uz tīrumiem Etn. II, 182;

2) der Böse
Celm., ein böser Geist, der nachts Reisende irreführt: varbūt jūs... vadātājs vadājis un acis jums apmulsinājis Janš. Bandavā I, 82.

Avots: ME IV, 429


vadāt

I vadât,

1): viņi jau vadā (labību nuo lauka) Grenzh. n. Fil. mat. 63. putni bē̦rnus vadā ("lehren zu fliegen")
Sonnaxt. tāda vieta, kur vadāja (wo ein böser Geist irreführte) Linden in Kurl.; ‡

2) v. draudzību ar kuo (nach r. водить знакомство с кем­нибудь) Pas. X, 307 (aus Makašēni), Lttic. 1190 (aus Rositten), freundschaftliche Beziehungen zu jem. haben;


3) "?": dziedāju, sirdi savu re̦mdē̦dama, garas (aus r. горе?) savas vadādama Tdz. 35910; ‡

4) dzīvi v., im (wirtschaftlichen) Leben anleiten, den Haushalt leiten:
nebijis (saiminieka), kam dzīves v. Pas. X, 26 (aus Welonen). Refl. -tiês,

3): auch Siuxt; pa visiem [ceļiem] vadājās ... gājēji A. Brigadere Dievs, daba, darbs 9;

4): uz pavasari, kad katenes vadāsies Tdz. 54492. šuogad guovis agri vadājušās AP. guovs vadādamās (kalbend)
aizgāja buojā Sonnaxt. Subst. vadâtãjs,

1): dārgu lietu v. BW. 35636;

2): auch AP.; ‡

3) der Leiter:
es gudrāka, es saimītes vadātāja.

Avots: EH II, 746


vadāt

II vadât, = vaduôt I: kam palaidi nuovadiņu? es paliku bez krekliņa, nuovadiņu vadājuot BW. 3822, 2.

Avots: EH II, 746


Šķirkļa skaidrojumā (20)

art

ar̂t, -ŗu, -ru (li. árti), tr., pflügen. Sprw.: labāk aris, nekā kāris. zviedzin zviedza bāliņam aŗamie kumeliņi BW. 28150. art, art, ne lāču vadāt: ar aršanu labāk maizi pelnīs, nekā ar lāču vadāšanu. Refl. -tiês, um die Wette pflügen. Subst. ariêns, der einmalige Akt des Pflügens; ar̂šana, das Pflügen. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana, nekā plē̦sumā. nuo aršanas pārnākt, von der Pflugarbeit nach Hause kommen. arums,

1) die vollendete Handlung des Pflügens, die schon erfolgte Pflugarbeit:
es būtu badu nuomiruse nuo bāliņa arumiņa BW. 3593;

2) das Gepflügte, das aufgepflügte Feld:
iet pa arumiem. [Zu pr. artoys "Ackermann", aksl. orati, got. arjan, lat. arāre "pflügen", ir. airim, gr. ἀρόω "pflüge", arm. araur "Pflug" u. a.; s. auch aruõds.]

Avots: ME I, 141


atģist

atģist, inch.,

1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;

2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;

3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,

1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģid's, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;

2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;

3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.

Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen

Avots: ME I, 161


attaka

attaka, atte̦ka (li. attakas), ein Flussarm, der in den Fluss wieder zurückfliesst: starp Lielupi un viņas atte̦ku Driksi Tēv.;

2) altes Flussbett, welches bei hohem Wasserstande mit Wasser erfüllt wird
Mag. III, 1, 101; Konv. 1 61; Konv. 2 ; A. X, 2, 66;

3) ein Teich, ein See, namentlich ein solcher, der sich im früheren Flussbett gebildet hat:
vadātājs savu vadāmuo iemaldina attakā, e̦ze̦rā LP. 942. aize̦k upīte nuo attakas. attaka četri verstes gaŗa LP. VII, 945;

4) die Flusskrümmung, wo eine Aufstauung des Wassers stattfindet:
attaku priekšā, kuŗās ūdens vārās jeb te̦k atpakaļ Etn. II, 129; [bei L. attaka und attaks "ein Wasserbusen"];

5) der Holm, eine kleine übers Wasser hervorragende Insel, an welcher sich die Wellen brechen
(atte̦k): kas man duotu tuo puķīti, kas aug jūŗas attakā BW. 11220, 10 (Var.: saliņā); Mag. IV, 2, 108;

6) der Flussarm, ein kleiner Fluss, der sich von einem andern Fluss abteilt:
tā upīte iztecēj deviņām atte̦kām Etn. IV, 125, A. X, 2, 66.

Kļūdu labojums:
Konv. 1 = Konv. 147
upīte iztecēj = upīte iztecēj[a]

Avots: ME I, 203


deguns

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452


jēga

jẽ̦ga [li. jėgà (acc. jė˜gą) "Kraft; сообразительность"],

jē̦gs 2 [Lis.], Mar. n. RKr. XVII, 138,

1) das Vermögen, physische Kraft:
lai es malu cik maldama, atsagriezu dzirnaviņas, lai jēdziņa (Var.: varīte, spēciņš) atsagrieztu līdz citam rītiņam;

2) Vernunft, Verstand, Verständnis:
prāta, jē̦gas man nebija iet pie tāda delverīša BW. 21899. tuo nespēj apķert filozofu jē̦ga Rainis. vai tev maz jē̦gas? oder vai tu bez jē̦gas? tē̦vs stāvēja kâ bez jē̦gas A. XVII, 114. kuo nu bļaujat kâ bez jē̦gas? Dīcm. es drīzāk teiktu, ka tas tâ gluži pret visu jē̦gu Vēr. I, 1341. [jē̦gas nav U., (er) kann es nicht fassen];

3) die Besinnung:
[bez jē̦gas palikt U., die Besinnung verlieren]. acumirklī viņš nesapruot, bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas LP. II, 24. man jē̦ga zūd Seibolt;

4) die Ahnung:
viņam nuo tam nav ne jē̦gas. visā tai laikā izrādījies, it kâ kāds šuo prāta vīru vadātu - nuo paša prāta vairs nebijis ne jē̦gas Etn. IV, 26;

5) nebūt, neiet ne˙kādā jē̦gā, unter aller Kritik sein, durchaus keinen Erfolg haben, nicht gelingen:
negāja dzīve ne˙kādā jē̦gā IV, 110. ķēniņam neiet ne˙kādā jē̦gā ar kaŗu LP. IV, 65. šī nāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72;

6) iziet nuo jē̦gas, unsinnig werden, herunterkommen:
muiža izies vai no jē̦gas Grühn.;

7) bez jē̦gas, unsinnig -
oft zur Bezeichnung des Übermasses - sehr: bez jē̦gas e̦smu piekusis LP. IV, 172. lielskungs nuoskaities bez jē̦gas. e̦suot izsalcis bez jē̦gas LP. V, 206. luožņātāji... knuozējuši šuo tīri bez jē̦gas V, 183;

8) jē̦ga, ein Verständiger
L. [Nebst jēgt nach Bezzenberger BB. II, 190, Fick Wrtb. I 4 , 522, Boisacq Dict. 313 f., Trautmann Wrtb. 107 zu gr. ή˚βη "kräftiges Alter; Jugend"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und Berneker Wrtb. I, 443.]

Avots: ME II, 111


kāsis

kàsis [Wolm., C., N. - Peb., PS., Schujen, Arrasch, Lis., Bers., Kreuzb., kâsis 2 Dond., Wandsen, Salis] (li. košys "Haken"), der Haken, in früherer Zeit ein gegabelter Ast, dann auch ein eiserner Haken, um etw. daran zu hängen oder etwas damit zu ergreifen und an sich zu ziehen,

1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;

2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;

3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;

4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;

5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);

6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;

7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;

8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);

9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;

10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. 2 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. 2 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;

11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;

12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;

13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]

Avots: ME II, 203, 204


krabatas

krabatas, der Kram, die Siebensachen Lems.: apnicis tās k. vadāt katru Jurģi.

Avots: EH I, 640


kungaste

kùngaste 2 Warkl., kùngasts 2 , -s ebenda n. FBR. XI, 107, 121 "kundzība"; kungasti vadāt, sich herrisch benehmen, nicht arbeiten Warkl.

Avots: EH I, 675


kustonis

kustuônis,

1) das Tier;
kustuoņu teika, die Tiersage;

2) das Hausvieh;
ar vārdu "kustuoņi" apzīmē ragu luopus, aitas un cūkas kuopā, bet zirgus ne Etn. III, 74. bēŗu dieņa nevajaguot ciemiņus pa kūtīm vadāt un kustuoņus rādīt;

3) das Ungeziefer, Insekten;
kustuoņu diena, Gertruden- und Benediktenag, wo angeblich aus der warm gewordenen Erde das Ungeziefer hervorkommen soll St., U.; kustuoņu zâle, Gundermann (glechoma hederacea) RKr. II, 72;

4) in Oppek. n. U. auch für Menschen: mēs manā mājā astuoņi kustuoņi, in meinem Hause sind wir acht lebende Wesen.

Avots: ME II, 329


maldināt

I màldinât, tr., irre fūhren: ļaudis. ve̦lns maldinājis ceļa gājējus LP. V, 412. mēnestiņ, ve̦cais tē̦vs, kam tu dienu netecēji, kam tu savu augumiņu nakti vien maldināji? BW. 33846. Subst. màldinâtãjs, wer irre führt, verblendet: par māņiem, vadātājiem jeb maldinātājiem sauc tuos garus, kas vientuļus gājējus vada un maldina Etn. IV, 86.

Avots: ME II, 556, 557


mežainis

mežaînis: neiztiek pat bez vadātāja, mežaiņa ("?") vai citiem gariem, ķēmiem un spuokiem R. Ērglis Pel. bar. vect. 42.

Avots: EH I, 804


mulšināt

mul˜šinât [Jürg., Ruj., Autz], tr., irreführen, foppen, betrügen: kuo nu mulšini bē̦rnu? Naud., Autz. viņš jau cilvē̦kus trīs gadus mulšina uz ģeķībām vien LP. [mul˜šinâtãjs Jürg. "vadātājs."]

Avots: ME II, 665, 666


nevieta

nevìeta,

1): kamdēļ tu nuoliec maizi nevietā? Frauenb.;

2): te ir n. un ... vadātājs mūs vadā. kad gadās uziet uz nevietu, tad pruojām tikt vairs nevar un vienumē̦r jaatgrìežas tai pašā vietā atpakaļ Janš. Mežv. ļ. I, 160.

Avots: EH II, 23


piezavēt

pìezavêt, tr., zaubernd, mit Hilfe von hingelegten Zaubermitteln an sich fesseln: laikam ies nuolikt kādas zavatas tiem pašiem Stīpnieka dē̦liem . . . , lai tuo vadātu pa savām pē̦dām un piezavē̦tu pie sevis Janš. Dzimtene V, 224. (Rute) gribēs kādu puisi sev piezavēt Ebenda.

Avots: ME III, 312


rida

rida,

1) rida Ramkau, Plur. ridas U., Līn., Dond., Wandsen, Stenden, Naud., Nigr., auch ridi U., allerlei Gerät, Kram:
ridas vadāt, seinen Kram (beim Umziehen) überführen U. braukā nu atkal savas ridas vadādams Neik. te nu ir sakrauta visāda rida pa kājām Ramkau. uz bēniņģi saliktas visādas ridas Nigr. ņem savas ridas nuost, lai citi tiek garām! Dond. ve̦zumi stipri purēja, un dažādas ridas klabēja un grabēja Janš. Dzimtene 2 I, 506. meklēsim pa ridām, - nezin, kur šuoreiz ciema kukuli nuoglabājis LP. V, 120. kur vien kādas ridas atradās VII, 287. kuo nu stāvi pa ridām! was stehst du im Wege, was störst du! Dond. ratiņu tu vari nest uz klēti, tas tik pa[r] ridam ir istabā ebenda;

2) ridas, Unannehmlichkeiten, Scherereien
Katzd.;

3) das Getue, die Arbeit, Mühe:
liela rida, mazs iznākums Stelp. kas tuo ridu var uzņemties! Lis. Nach Persson Beitr. 856 (vgl. auch Prellwitz Wrtb.2 156) zu raids 1, got. raidjan "anordnen", mhd. reiten "bereiten, ordnen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II 348 f.); doch fragt es sich, ob nicht rida auf dem Verbum ridāt beruht, und dies könntc aus˙liv. ridd "reihen, ordnen, aufriumen" (vgl. estn. ridama "reihen", rida "Reihe" und dazu Thomsen Beröringer 129) entlehnt sein.

Avots: ME III, 522


samaldināt

samàldinât, eine Zeitlang in die Irre gehen lassen: vadātājs mani samaldināja visu dienu pa mežu C. samaldināt (hin und her gehen lassen) luopus pa nuoru visu rītu C., Golg. samaldināt dzērves C., Jürg., Kreuzb.

Avots: ME II, 679




vadīt

vadît (li. vadýti bei Būga KSn. I, 143, slav. voditi), -u, -ĩju,

1) führen, leiten
U.: kamē̦r spriguli vadījām, uz pirkšanu vien stāvam, seit der Dreschzeit müssen wir Korn kaufen U. vadīja gariņus LP. VII, 290;

2) das Geleite geben
L., geleiten, hinbringen U.; ciemiņš tuop vadīts L.;

3) = raidît 1 Siuxt: vadīt pie darba Siuxt. saimniece vadīja meitas linus plakt ebenda. vadi guovis dārzā! Mar. n. RKr. XV, 142;

4) "stopfen":
vadi sìenu šķūnī! Mar. n. RKr. XV, 142;

5) līdz Jurģiem mēs ar sìenu gan vadīsim, bis zu Georgi werden wir mit Heu ausreichen
U. Refl. -tiês,

1) einander führen, begleiten:
labprāt e̦sat kuopā un vadāties Janš. Bandavā I, 120;

2) auskommen (?):
skuolniece ar šām . . , drēbēm vadījās vairāk gadus Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 82;

3) = vadâtiês 4, kalben L.;

4) von statten gehen (?)
St.: tas vadās, das geht an St. (mit hochle. a aus e̦?); nach U. ist dafür vesties zu lesen. Subst. vadîtãjs,

1) ein Führer
U., ein Begleiter;

2) = vadâtājs 2. U. Zu vest.

Avots: ME IV, 430


zavata

zavata, ein Zaubermittel; ein behexter Gegenstand, der hingeworfen wird, um ein Übel auf den Finder zu übertragen Nigr.: nuolikt kādas zavatas... Stīpnieka dē̦liem, lai tuos vadātu pa savām pē̦dām un piezavē̦tu pie sevis Janš. Dzimtene V, 224. ziedu, zavatu un zemliku likšana Laimei un Pē̦rkuonam Bandavā II, 26. Zu zavêt.

Avots: ME IV, 693