Paplašinātā meklēšana

‡ paviķinât, ein wenig zwitschern: putniņš vēl paviķināja, tad apklusa Vank.

Avots: EH XIII, 190

I sviķis,

1): auch Puhren, Salis, Strasden, (sviķi) Frauenb., Schnehpeln, Siuxt; sviķa ce̦lmu BW. 12744. sviķa sakārnīti 30919; ‡

2) ein harziges Holzstück
Siuxt; ‡

3) sviķi Siuxt, eine aus dem Euter der Kuh kurz vor dem Kalben fliessende Flüssigkeit;
vgl. sveķīši.

Avots: EH II, 617

I sviķis Dond., Wandsen, Plur. sviķi Alschw., A. - Ottenh., Dunika, Felixberg, Grünh., Labraggen, Ruj., Salis, Salisb., Sarnaten, Widdr., = sve̦ki: cik... bija sviķu malkas Janš. Nīca 58. sviķiem (Var.: sviķim) cirtu tuo eglīti BW. 12411, 1. sviķu ce̦lms Br. 111. - aptraipīja tuo ar līpamu mālu un sviķi (mit Ton und Pech) Glück II Mos. 2, 3. Wohl aus sveķis + piķis (Pech).

Avots: ME III, 1157

II sviķis,

1): auch AP., Kaltenbr., Ramkau;

2): auch Siuxt; pie sviķīša muti liku BW. 35265; ‡

3) sviķĩtis, der penis
(in der Kindersprache) Orellen. "I 1" ME. III, 1157 in "II 1" zu verbessern.

Avots: EH II, 617

II sviķis,

1) auch sviķe U., der Zwick in der Tonne, ein kleiner Zapfen unweit des Spundloches
U., Mag. XIII, 2, 49, Bielenstein Holzb. 323, N. - Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411, Bers., Dunika, Fest., Kreuzb., Lasd., Laud., Lubn.: izvilkt mucai sviķīti Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 31. nuodrāz sviķi! Lubn.;

2) sviķītis Nerft, das kleine Spundloch, worin der
sviķis I 1 steckt Dunika. Nebst estn. wikk "Zwlcke" aus mnd. swick "ein zugespitztes Hölzlein, das man ins Zapfloch steckt".

Avots: ME III, 1157

tilviķis: auch Jauns. Raksti VIII, 332.

Avots: EH II, 682

tilviķis, eine Art Vogel: vasarā... klaigāja tilviķi Jauns. ve̦cajam vajadzēja te̦kāt kā tilviķam un kliegt un draudēt id. Wohl aus li. tilvikas "Brachhuhn".

Avots: ME IV, 190

viķi: auch der Sing.: auzās izaudzis arī kāds viķis Dunika.

Avots: EH II, 782

viķi Oppek. n. U. Mar. n. RKr. XVII, 123; RKr. IĮ, 80, Dunika, = vĩķi, die Wicke (vicia L.).

Avots: ME IV, 584

viķinât,

1) zwitschern
Bers.: bezdelīga viķina Etn. II, 51;

2) "?": viņa brīdi viķe̦nāja skatīdamās pa luodziņu MWM. VIII, 597;

3) "in die Hände klatschen"
Erlaa.

Avots: ME IV, 584

‡ viķine Stabliten n. BielU. "Flachboot".

Avots: EH II, 782

ziviķis "?": ve̦cs zvejs un rūdīts ziviķis Domas IV, 463.

Avots: ME IV, 729

‡ zuviķis Heidenfeld, Latvis № 3380, der Fischer.

Avots: EH II, 812

zviķis, = sviķis II 2 Wessen; = sviķis II Gr. - Buschh. (zviķītis) n. FBR. XII, 71, Warkh.

Avots: ME IV, 775

‡ borviķis "ein Pilz" Pussen.

Avots: EH I, 235

ìeņemt, tr.,

1) einnehmen:
zâles. dēliņš arī pruot ieņemt nuo sūra Blaum. ieņemt mutē (eig. und fig.), in den Mund nehmen: viņš brandvīna ne mutē neieņe̦m. viņa vārdu nee̦smu ne mutē ieņēmis. valuodās, auch mēlēs ieņemt, bösen Leumund machen. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās BW. 8611;

2) einnehmen, besetzen, erobern:
vietu, pilsē̦tu. ienaidnieki ieņē̦muši mūsu zemi;

3) einnehmen, einlösen:
naudu;

4) aufnehmen wohin:
ieņemt kādu klēpī, laivā, ratuos. klibuo ieņē̦muši vidū LP. V, 189. rītu brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē;

5) in sich aufnehmen, einschliessen, fassen, über sich kommen, sich bewältigen lassen, sich angewöhnen:
sviķis liesmu ieņēmis kvē̦luo LP. V, 183. kad tiklas sievietes kādu patiesi savā sirdī ieņēmušas Lautb. ne˙kad viņš neieņēma sirdī skaudību Aps. viņš ieņe̦m tādu žē̦lumu, tādas žē̦labas, tādas duomas, dusmas savā prātā. [ieņe̦mta lieta U., eine Angewöhnung.] bē̦rns ieņēmis niķus, lielu sirdi. viņš tuo vārdu tâ ir ieņēmis, er hat sich das Wort angewöhnt U.;

6) in sein Haus nehmen, heiraten:
jauns ieņēmu jaunu sievu AP.;

7) anfangen zu nehmen, wo noch nichts genommen ist:
sviestu, die Butter anstechen, anfangen zu nehmen von der Butter eines bis dahin unberuhrten Vorrates;

8) empfangen
(bibl.): Kristus svē̦ta gara ieņe̦mts. Refl. - tiês,

1) für sich etwas einnehmen,
(galvā) sich in den Kopf setzen: viņš bij ieņēmies galvā...;

2) erlernen, sich aneignen:
burtus Anniņa ieņe̦mas ātri. neveiklas ātrāki ieņēmās amatā A. XI, 53. ieņemties latviešu valuodā, auch latviešu valuodu. Stenders ieņēmās mācībās Kundz. cits nuo cita ieņe̦mas der eine lernt dem andern ab. skuoluotāji ieņē̦mušies citādās duomās Kronw.;

3) (mit abh. Infin.) sich etwas angewöhnen:
viņš ieņēmies bļaut;

4) zunehmen:
teļš vēl nav ieņēmies Kav.

Avots: ME II, 48, 49

ķieviẽte [mit hypernormalem ie für ī?], der Kiebitz Nerft: vasarā gavilēja gani un klaigāja talviķi un ķievietes Jauns. ejuot pa pļavas malu, izbiedēju snaudulīgu ķievieti Jauns. - S. ķīvīte.

Avots: ME II, 390

‡ nùošvùkstêt ² Bers., einen zischenden Schall von sich geben: kad izrāva sviķi, alus muca nošvūkstēja vien.

Avots: EH II, 99

siẽva, verächtl. Demin. siẽvele Ērglis Pel. bar. vectēvi 104, siẽviķis Rothof n. FBR. VIII, 122, das Weib, die Ehefrau: sievu (ap)ņemt, (eine Frau) heiraten: laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5 var. Sprw.: sievai gaŗi mati, īss paduoms. kur sievās, tur pļāpas. sieva un krāsns paliek mājās. laba sieva nav ar ze̦ltu uzsveŗama. smuka sieva jāglabā, balta ķēve jāmazgā. pikta sieva - vīra nelaime, lieka sieva (U.) od. sāņu sieva (Latvju tauta XI, 1, 13), Kebsweib, Beischläferin U.; pussieva, ein Mädchen, das ein Kind hat U. - sievas vaina od. kaite, die Menstruation U. sievas vīrs U., Salis, Pernigel, ein Verheirateter, Ehemann: es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Luomi 185. - sievas diena, der 25. März Dond. Zu and., ahd. hīwa "Gattin", ahd. hīwo "Gatte, Hausgenosse", ir. cia "Mann, Gatte", lat. cīvis "Bürger", ai. š̍ēva-ḥ "traut" u. a. (s. auch sàime), vgl. Walde Wrtb.2 164 f., Thurneysen KZ. LI, 59.

Avots: ME III, 861

spiķe Ruj. n. U., spiķis Ruj., das Harz. Mit sekundärem s- (vgl. sviķi dass.) aus piķis "Pech"?

Avots: ME III, 995

I suiķis Burtn. u. Kurl. n. U., (mit uĩ ) Siuxt, suiķē̦ns ein Ferkel, ein Halbschwein U.: suiķē̦ns... gaļu deva BW. 2887, 1. aitu suiķis U., ein halberwachsenes Schaf. Etwa aus *suviķis (vgl. suvē̦ns und suķis ), wie z. B. dial. zuitina aus zu[v]itina (Le. Gr. 107)?

Avots: ME III, 1115

sviķe, s. sviķis II 1.

Avots: ME III, 1157

svĩķis Karls., Kurs., = sviķis II 1 Hasenpot, Wid.: svīķi raudami e̦sat uzmanīgi, ka nenuošļācat sev drēbes! Janš. Dzimtene ^{2 I, 396.} pielaidis krūzīti, viņš aizsita svīķi cieti 397. svīķa caurums, das Luftloch in der Tonne Wid.

Avots: ME III, 1163

sviķuôt, den sviķis II 1 einstecken und öffnen U.

Avots: ME III, 1157

švūkstêt,

1) = švīkstêt Nötk., zischeln, plaudern, lärmen Mag. III, 1, 137; = čūkstêt (mit ũ) Roop, Schujen, Smilten; "neskaidri, gari šnākt" Druw.: alus muca švùkst ^2, kad izrauj sviķi Adsel. saspiests gaiss spiezdamies pa šauru spraugu švùkst ² Bers. caurās plēšas švùkst ^2, juo gaiss švūkstē̦dams spiežas laukā Druw. n. RKr. XV11, 83, viss lādiņš izskrēja švūkstē̦dams gaisā Vīt.; leise erzählen Bolwen; flüstern (geringschätzig) Adsel (mit ù ^2). Aus švīkstêt + čūkstêt?

Avots: ME IV, 120