meldija
mel˜dija: dzied ... uz visām meldijām BW. 564; 8. meldiju vilkt Dunika, laut weinen.
Avots: EH I, 798
Avots: EH I, 798
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'dija' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'dija' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (6)
meldija
pakaldijais
pameldija
‡ pameldija "?": dziedāj[a] meita ganīdama ... ; kad uzkāpa kalniņā, laida gaŗu pameldiju Tdz. 36278.
Avots: EH II, 155
Avots: EH II, 155
tagadijais
zandija
Šķirkļa skaidrojumā (18)
izcelt
izcelˆt [li. iškélti], tr.,
1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;
2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;
3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];
4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:
5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,
1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;
2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;
3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [
4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]
5) in See stechen
Salis n. U.;[
6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,
1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;
2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.
Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā
Avots: ME I, 720, 721
1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;
2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;
3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];
4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:
5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,
1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;
2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;
3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [
4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]
5) in See stechen
Salis n. U.;[
6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,
1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;
2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.
Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā
Avots: ME I, 720, 721
izskanēt
izskanêt,
1) verhallen, ausklingen:
kur ilgu balss bez skaņas izskanēja Asp. mana jaunība izskanēja kâ klusa vakara meldija Kleinb.;
2) durchklingen:
atbildē izskanēja rūgtums Baltp. viņai likās, ka iz šiem vārdiem izskanē̦tu apsmiekls Vēr. II, 446;
3) erschallen, ergehen:
izskanējusi pa mūsu tēviju vēsts Vēr. II, 595.
Avots: ME I, 797, 798
1) verhallen, ausklingen:
kur ilgu balss bez skaņas izskanēja Asp. mana jaunība izskanēja kâ klusa vakara meldija Kleinb.;
2) durchklingen:
atbildē izskanēja rūgtums Baltp. viņai likās, ka iz šiem vārdiem izskanē̦tu apsmiekls Vēr. II, 446;
3) erschallen, ergehen:
izskanējusi pa mūsu tēviju vēsts Vēr. II, 595.
Avots: ME I, 797, 798
meldiens
meldiņš
mel˜diņš (unter mel˜dija): mit elˆ Linden in Kurl.; papūšu uz četriem meldiņiem BW. 34220.
Avots: EH I, 798
Avots: EH I, 798
paskumjš
piečukstēt
piezvelt
pìezvelt, anlehnen, anstützen. Refl. -tiês, sich anlehnen, anstützen : Lidija stāvēja, sāniski rakstāmgalda stūrim piezvē̦lusēs Upītis Sieviete 159.
Avots: ME III, 313
Avots: ME III, 313
pirmiedzīvotājs
rietēt
riẽtêt (li. rietė´ti "rollen", prs. rietù Büga KSn. I, 261) Karls., Lin., Iw., rietêt 2 Kl., Kr., -u od. -ẽju, -ẽju,
1) intr., rollen
Biel. n. U.: asariņas rietēt riet Plild. Rakstn. II, 256; meldija vairs neriet, die Melodie gelingt, fliesst nicht mehr Kronw. n. U.;
2) wälzen
Bielenstein Holzb. 399;
3) tr., voller machen
Biel. n. U.;
4) voller werden;
(riẽtêt) zufliessen Bl., C., PS., zuschiessen (auch fig.): piens rietē U., die Milch schiesst zu. guovs neriet U., die Kuh gibt keine Milch, guovij tesmins riet (füllt sich mit Milch) Grünh. riet guovs rītā, riet vakarā BW. 29525. rieti, rieti tu, guosniņ, man nav vaļas rietināt! 29526. par tesmenaiņām, rietuošām guovīm RKr. IX, 15. jauns spē̦ks man riet un sparība iz brīvas pasaules Rainis;
5) riẽtêt PS., hervorkommen, hervorbrechen, aufgehen
U.: gaisma rietē, das Licht bricht an, es wird Tag U. mana laime rietē, mein Glück blüht auf St.;
6) riẽtêt PS., rìetêt C., untergehen (von der Sonne):
jauks vakars, saule aiz priediena riet Janš. saule taisījās rietēt Vēr. v. J. 1903, S. 52. kam, saulīte, spuodra lēci, kad tik spuodra nerietēji? BW. 6556. nav saulīte rietējuse, jau rasiņa ābuolā 8704, 2 var. riet saulīte vakarā, meža virsus puškuodama 33879 var. riet saulīte rietē̦dama, ze̦lta zarus zaruodama 33879, 4. Zu rist II, riest II und III; anders (zur Wurzel von rîts) Persson Beitr. 769 f.
Avots: ME III, 549, 550
1) intr., rollen
Biel. n. U.: asariņas rietēt riet Plild. Rakstn. II, 256; meldija vairs neriet, die Melodie gelingt, fliesst nicht mehr Kronw. n. U.;
2) wälzen
Bielenstein Holzb. 399;
3) tr., voller machen
Biel. n. U.;
4) voller werden;
(riẽtêt) zufliessen Bl., C., PS., zuschiessen (auch fig.): piens rietē U., die Milch schiesst zu. guovs neriet U., die Kuh gibt keine Milch, guovij tesmins riet (füllt sich mit Milch) Grünh. riet guovs rītā, riet vakarā BW. 29525. rieti, rieti tu, guosniņ, man nav vaļas rietināt! 29526. par tesmenaiņām, rietuošām guovīm RKr. IX, 15. jauns spē̦ks man riet un sparība iz brīvas pasaules Rainis;
5) riẽtêt PS., hervorkommen, hervorbrechen, aufgehen
U.: gaisma rietē, das Licht bricht an, es wird Tag U. mana laime rietē, mein Glück blüht auf St.;
6) riẽtêt PS., rìetêt C., untergehen (von der Sonne):
jauks vakars, saule aiz priediena riet Janš. saule taisījās rietēt Vēr. v. J. 1903, S. 52. kam, saulīte, spuodra lēci, kad tik spuodra nerietēji? BW. 6556. nav saulīte rietējuse, jau rasiņa ābuolā 8704, 2 var. riet saulīte vakarā, meža virsus puškuodama 33879 var. riet saulīte rietē̦dama, ze̦lta zarus zaruodama 33879, 4. Zu rist II, riest II und III; anders (zur Wurzel von rîts) Persson Beitr. 769 f.
Avots: ME III, 549, 550
sākas
saskandināt
saskañdinât, tr., intr.,
1) (zusammenschlagend) erklingen lassen:
šķiltavas saujā saskandinājis Kaudz. M. 13. viņa pirksti saskandina sīkās stīgas Vēr. II, 262. dāmas būs tik laipnas ar mums saskandināt glāzes (d. h. die Gläser zusammenschlagend aufs Wohl trinken) Puriņš Nauda 28. viņš saskandināja glāzēm Stari I, 269. viņi saskandināja un uzdzēra draudzībai II, 190;
2) in Übereinstimmung, Harmonie bringen
(gew.: saskaņuôt); komponieren Celm.; dichten (perfektiv) Wid.: sajē̦gumi nebij saskandināmi ar pieredzējumiem Pūrs III, 93. ritums saskandināts pēc vārdu akcenta Antrōp. II, 103. Šūberts saskandināja dziesmām meldijas Vēr. II, 273.
Avots: ME III, 731
1) (zusammenschlagend) erklingen lassen:
šķiltavas saujā saskandinājis Kaudz. M. 13. viņa pirksti saskandina sīkās stīgas Vēr. II, 262. dāmas būs tik laipnas ar mums saskandināt glāzes (d. h. die Gläser zusammenschlagend aufs Wohl trinken) Puriņš Nauda 28. viņš saskandināja glāzēm Stari I, 269. viņi saskandināja un uzdzēra draudzībai II, 190;
2) in Übereinstimmung, Harmonie bringen
(gew.: saskaņuôt); komponieren Celm.; dichten (perfektiv) Wid.: sajē̦gumi nebij saskandināmi ar pieredzējumiem Pūrs III, 93. ritums saskandināts pēc vārdu akcenta Antrōp. II, 103. Šūberts saskandināja dziesmām meldijas Vēr. II, 273.
Avots: ME III, 731
stramkšināt
stramkš(ķ)inât, tr., klingen machen, klimpern: Mūzas dē̦lu stramkšķinātā melōdija Latv. dzirdēju stramkšinam citaru ebenda.
Avots: ME IV, 1081
Avots: ME IV, 1081
stramkšķināt
stramkš(ķ)inât, tr., klingen machen, klimpern: Mūzas dē̦lu stramkšķinātā melōdija Latv. dzirdēju stramkšinam citaru ebenda.
Avots: ME IV, 1081
Avots: ME IV, 1081
striena
striena,
1) striênas 2 Kalleten, acc. pl. strienus MWM. VI, 193, die Hinterbeine, Lenden:
viņš sāka zirgu ar vicēm kapāt pa ceļiem un strienām (auch in Rutzau) CTR. I, 20. ar... nātru sauju abām (meitām) pa striênām 2 ! Janš. Dzimtene 2 III, 375;
2) "?": ūdenszâle ruda līdz zemei strienas vij R. Sk. II, 38. Entlehnt aus žem. strienos < s(t)rė´nos (mit ė´ z. B. in Lazdijai im Suwalkischen) "Lenden"
(s. dazu Walde Vrgl. Wstb. II, 633 und 705).
Avots: ME IV, 1093
1) striênas 2 Kalleten, acc. pl. strienus MWM. VI, 193, die Hinterbeine, Lenden:
viņš sāka zirgu ar vicēm kapāt pa ceļiem un strienām (auch in Rutzau) CTR. I, 20. ar... nātru sauju abām (meitām) pa striênām 2 ! Janš. Dzimtene 2 III, 375;
2) "?": ūdenszâle ruda līdz zemei strienas vij R. Sk. II, 38. Entlehnt aus žem. strienos < s(t)rė´nos (mit ė´ z. B. in Lazdijai im Suwalkischen) "Lenden"
(s. dazu Walde Vrgl. Wstb. II, 633 und 705).
Avots: ME IV, 1093
urdijs
ùrdijs 2 Birsgaln, bräunlichgelb, (in Ekau) orangengelb: jauki nuokuodinātas gan dze̦lte̦nas, gan rudas. gan ruslas, gan zilas, gan mēļas, gan ur̃dijas un vēl citādas dzijas Janš. Mežv. ļ. II, 127. Entlehnt nebst ordijs Gr.- Buschhof dass. und estn. ordian "Orleans" (gelber Farbestoff); d für l vielleicht unter dem Einfluss von Bordeaux. Vgl. auch ur̃diņš (und urds?), sowie Stenders Wrtb. 447.
Avots: ME IV, 303
Avots: ME IV, 303
vidijs
virsdejs
virst
II virst AP., -stu oder -du, -du, intr., (langsam) sieden, kochen Ruhental: tur vird gardi kāpuostini BW. 11245. spē̦ks virda augšup Daugava 1928, S. 837, ūdens virda AP. ūdens virst, sāks vārīties Vīt. nemitīgi virda uz augšu nemiers A. XX, 244. virduošā ūdinī Pas. III, 292. jis vēl tagad katluos vird IV, 83. sēnes virst katlā Grawendahl. melōdijas tâ kâ avuots vird (sprudeln, wallen) V. Egl. Eleģijas 61. kas (truoksnis) ašs un nemitīgs iz tumsas šurpu vird Domas I, 972. Zu vir̂t. Vgl. auch verdêt II und verst, sowie die Notiz zu vir̂t. Der Infinitiv virst ist nur erschlossen und vielleicht gar nicht üblich.
Avots: ME IV, 614
Avots: ME IV, 614