Paplašinātā meklēšana

‡ apskuñdiņš Siuxt, derTadel,die Rüge: ka[d] nebij kas pa prātam, ta[d] jau bij a[t]ka[l] a. Siuxt n. Fil. mat. 66.

Avots: EH I, 114

‡ audiņš, = aûdums 2 (?): balts autiņš, smalks a. ik nedējas jāvelē BW. 24784, 7.

Avots: EH I, 183

‡ baluodiņš Preiļi, = baluoda.

Avots: EH I, 203

‡ bẽ̦ržpuôdiņš ² (sic!) Pussen, eine Art Pilz.

Avots: EH I, 217

‡ bē̦rzpuodiņš Dond. "bērzlapas puoķis". In Lubn. dafür bē̦rzlapu puôdiņš.

Avots: EH I, 217

‡ brañdiņš Salis, bràndeņš ² Kaltenbr., = brañdvĩns.

Avots: EH I, 237

‡ bre̦ñdiņš Lems. n. FBR. IV, 86, Salis, bre̦ñdins Seyershof, = brañdvĩns.

Avots: EH I, 240

brĩdiņš: nav ne˙kāda brīdiņa de̦vuši, haben nicht gescholten BielU. par kuo ... varē̦tu dabūt brīdiņu nuo tē̦va Janš. Mežv. ļ. II, 136.

Avots: EH I, 242

brĩdiņš [Wenden], die Rüge, Schelte: nu jau bez brīdiņa nebūs.

Avots: ME I, 333

I bruôdiņš (unter bruôdenis),

1): auch KatrE.; Sussei, Wessen, (bruôdeņš) Kaltenbr., (brùodiņš ² ) Sonnaxt; bruodiņi, die dreieckigen Löcher für den Rauchabzug in den schornsteinlosen alten Häusern unter dem Firstende Lubn. n. BielU.; bruôdeņš Auleja, = ‡ bruôdnieks;

2): auch (bruôdeņš) Warkl.: cisu jumtam bruodeņu nuoklaj ar sūnām Warkl. zĩle dzied... staļļu bruodiņā (Var.: staļla spāres (jumta) galiņā) BW. 13949, 3 var.; ‡

3) die obere Tür einer Heuscheune
Saikava.

Avots: EH I, 247

‡ II bruõdiņš AP., ein Werkzeug, das beim Decken eines Strohdaches gebraucht wird.

Avots: EH I, 247

[dãdiņš "ein leichtsinniger, geistig beschränkter Mensch" Planhof.]

Avots: ME I, 446

‡ dze̦gužpuôdiņš ² Anzen, campanula patula; campanula rotundifulia:

Avots: EH I, 352

dzirdiņš: auch Sessw.

Avots: EH I, 359

dzirdiņš, das Gehör Kawall n. U.

Avots: ME I, 553

‡ gaspadiņš, = baznîckùngs: dieva kalpiems jeb gaspadiņiems Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 267). Aus r. господинъ "Herr".

Avots: EH I, 386

griediņš: g. grieda (Var.: grieze grieza) druviņā BWp. 2483, 1.

Avots: EH I, 407

griediņš, die Schnarrwachtel Dond. [Wohl für grieza nach dem Präteritum grieda (s. Le. Gr. § 684) für grieza.]

Avots: ME I, 659

gudiņš "ein hurtiger (ņiprs), klekiner, wohlbeleibter Mensch, der klug scheinen will" Stockm. n. Etn. IV, 33. [Doch wohl zu gudrs; vgl. li. gùdas "искустный, опытный."]

Avots: ME I, 674

‡ judiņš, ein Blöder; ein Idiot Gr.-Buschh.: viņš tāds j.: ni runā, ni kā - smejas tik.

Avots: EH I, 566

‡ ķēdiņš, in der Verbindung ruokas ķ. Lng., ein Armband. Zu ķēde.

Avots: EH I, 698

[klaîdiņš ² Bauske, = klâjiens 3.]

Avots: ME II, 208

I kliẽdiņš, ‡

2) "luoga vai duru apmale" Siuxt.

Avots: EH I, 620

I kliẽdiņš, eine spanische Wand Dahlen: publikas te̦lpa bija atdalīta nuo pārējām ar stipru dēļu kliediņu Balss. [Aus einem mnd. klēdinge "Kleidung"?]

Avots: ME II, 231

II kliêdiņš, zum Trocken ausgebreitetes Heu Bers. Zu kliêst.

Avots: ME II, 231

kniediņš: zur Bed. 1 vgl. kliẽdiņš I.

Avots: EH I, 632

[kniediņš,

1) "eine Brettwand":
pār istabu pārsit kniediņu Stelp.;

2) "?": zirgam vai cilvē̦kam ir labs kniediņš ("labs nags") Stelp.]

Avots: ME II, 249

‡ kudiņš Meselau, = ‡ kudiķis.

Avots: EH I, 667

kumẽdiņš,

1) der Komtidiant (in geringschätzigem Sinne), Faxenmacher, Akrobat:
ķēniņš vaŗa vīru gribējis rādīt par kumēdiņu LP. VI, 773. viņš nebija tāds kumēdiņš, kuŗš uz vienas kājas varēja pāršļaukties uz divām kārtīm Posak;

2) Komudie̦Theater (verächtlich), Faien:
tur kumēdiņi bez naudas, viņai tâ vien bij, it kâ viņa spē̦lē̦tu kumēdiņus Blaum.

Avots: ME II, 311

lãdiņš,

1) die Ladung (einer Flinte, eines Schiffes);
so auch elektriskais lādiņš Vēr. I, 802;

2) die Glutsteine auf dem Gewöble des Badstubenofens:
uzlej uz lādiņa kausu ūdens Kav. [Aus mnd. ladinge "Belastetsein".]

Avots: ME II, 436

laidiņš,

1) "ein 8X20 cm. grosser Leinwandstreifen, der unter die Hemdschulter genäht wird"
Nerft, Perk.

Avots: ME II, 403

‡ *lazdiņš, = lazdaine: lazda lazdiņu ielieca lielajā lazdiņā (Var.: lazdājā, lazdainē, lazdienā ) BW. 22281 var.

Avots: EH I, 725

‡ lêlpuodiņš ² Segew., das Schneckenhaus.

Avots: EH I, 737

liẽdiņš Dond., = liedags.

Avots: ME II, 493

liẽlnaûdiņš, liẽlnaûdĩtis, Beiname der Rosses, des viel Geld kostende Ross: kumeliņ, lielnaudiņ! BW. 29799. kumeliņ, lielnaudīti, nelauz manu iemaviņu! BW. 21754.

Avots: ME II, 500

mel˜diņš (unter mel˜dija): mit elˆ Linden in Kurl.; papūšu uz četriem meldiņiem BW. 34220.

Avots: EH I, 798

mūdiņš: auch Nerft; adv, mûdiņam Tirsen, = mûžam. Ein dat. s. mūdiņai BW. 3095, 3 var. (sus Selsau).

Avots: EH I, 838

mūdiņš, für mûžiņš, die Lebenszeit: liec, Laimiņ, man mūdiņu! Schwanb. BW. 1207. šis mūdiņš (Var.: mūžiņš) jādzīvuo 113; 328; 1099; 11526; 21670, 2. 22064.

Avots: ME II, 677

‡ muldiņš Segew.,

1) ein Phantast;

2) Mühsal, Strapazen: nakts m. viss vēl priekšā.

Avots: EH I, 831

‡ padiņš Ulpisch, eine kleine Wiese zwischen Feldern. Demin. zu pade 1.

Avots: EH II, 127

pavadiņš: der ganze Artikel ME. III, 130 ist zu streichen!

Avots: EH XIII, 186

pavadiņš, der Nabelstrang JK. VI, 22.

Avots: ME III, 130

pludiņš, jem., der Holz od. Bäume flösst Windau.

Avots: ME III, 354

pūdiņš (unter pūdis): loc. s. pūdiņā auch BW. 1326, 9 var.

Avots: EH II, 341

raspuodiņš, alchemilla vulgaris L. Birsman, Latv.

Avots: ME III, 479

I ràudiņš (unter ràuda ² III): auch Sonnaxt.

Avots: EH II, 356

‡ II raũdiņš (Stammform?) Salis, ein Meervogel (mit etwas schwärzlichem Kopf): r. ir briesmīgi plēsīgs: plēš citas kaijas un atņe̦m laupijumu. Deminutiv zu rauda I 2?

Avots: EH II, 356

‡ rēdiņš (acc. s. "rēdini") Baltinow, Dricēni, Kārsava "ein Mantel ohne Futter".

Avots: EH II, 368

‡ rīdiņš Balt. Zemk. piel. 1884, S. 277, der Streit, heftiger Zank.

Avots: EH II, 375

riediņš, ‡

2) Ankertau
(rīcags) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 378

riediņš, das Flottholz Bielenstein Holzb. 650: āma virspusē piestiprinātas mazas plūksnas ar smalkām auklām, kuŗas sauc par riediņiem Etn. II, 106.

Avots: ME III, 544

rùodiņš ² (mit ostle. uo aus ā ?) "ein Punkt, der als Ziel zum Schiessen dient" A.-Schwanb.

Avots: ME III, 577

rudiņš, ein Hundsname, nach der Farbe L., U.

Avots: ME III, 554

sêdiņš,

1): auch Aahof n. Zemzare Lejasc. 114; ‡

2) ein Stammgast (in der Schenke):
kambarī bija visi ve̦cie sēdiņi Ciema spīg. 143; ‡

3) = sēdenis 1 (?): nuostāvējāmies visi ... tā sēdiņa (gemeint ist der Gutsbesitzer)
priekšā Azand. 235.

Avots: EH XVI, 480

sêdiņš C., Ramkau, ein einquartierter Soldat Lubn.: Reņģu pagastā . . . bijuši Pēterburgas . . , gvardi kuorteļuos, vai arī, kâ mūsu pusē saka, "sēdiņuos". ...līdz pat mūsu laikam uzglabājusies paruna par sliņķi: sēdi vien nu un gaidi kâ sēdiņu zaldāts! Upīte Medn. laiki. ieliek pie viņiem savus kaŗakalpus par sēdiņiem Niedra Kad mēnesis dilst 194, namu īpašniekiem nācās uzturēt daudz sēdiņus A. v. J. 1904, № 2, S. 103.

Avots: ME III, 824

skandiņš,* der Rythmus Wid.

Avots: ME III, 871

šķiediņš, eine halbe Handvoll gehechelten Flachses Ruj. n. U.

Avots: ME IV, 51

‡ sklaûdiņš ² Pussen, eine dünne Brotschnitte.

Avots: EH II, 505

skuñdiņš: kad nav viss kārtībā, tad jau s. ("pārme̦tums") mājā Siuxt.

Avots: EH II, 515

skuñdiņš, das Tadeln Siuxt.

Avots: ME III, 905

I spudiņš, ein Gericht aus Rindod. Schweinseingeweiden mit Kartoffeln Etn. l, 19. S. spudi.

Avots: ME III, 1028

II spudiņš "mazs salmu buntiņš, kad iesāk jumtu jumt nuo apakšas" Katzd. Etwa, wenn urspr. "Zusammengedrücktes", zu li. spáusti drücken u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 659)??

Avots: ME III, 1028

‡ spuñdiņš Frauenb. "īss, mazs gabaliņš nuo mē̦ra": palika neizrakts nuo grāvja tikai tāds mazs s.

Avots: EH II, 564

stadiņš,

1) der Spricker
U., Bielenstein Holzb. 177;

2) der Sprickenzaun
Wid.;

3) = statiņš, der Getreidehaufen: rudzu stadiņi Oselshof; stadiņi, aufrecht an einander gelehnte Flachsoder Getreidegarben Bers., Schibbenhof; stadi(ņi), kleine Roggen- oder Gerstenhaufen Hirschenhof;

4) eine Stütze für junge Bäumchen oder Äste Frauenburg.
Nebst gr. στάδιος "stehend, steif" resp. σταϑερός "stehend, unbeweglich, fest" zur Wurzel von stāt; vgl. auch stadags.

Avots: ME III, 1037

strĩdiņš, s. strīde.

Avots: ME IV, 1091

‡ II studiņš Lems. "ein kleiner Knüttel".

Avots: EH II, 593

I svîdiņš ² Dond., gew. der Pfur. svîdiņi ² in kochendes Fett getauchte Fladen aus Roggenmehl; vgl. svīdene.

Avots: ME III, 1162

II svîdiņš Jürg., Sessw., (mit î ² ) Siuxt, = svîdiens.

Avots: ME III, 1162

‡ teidiņš (?) Balt. Zemk. "Zusammenkunft, Versammlung, Landtag."

Avots: EH II, 673

trīdiņš: auch (mit ĩ) Frauenb.

Avots: EH II, 696

trīdiņš Latw. Aw. v. J. 1850, № 14, = strĩdiņš. Streit.

Avots: ME IV, 240

ur̃diņš Kand. "?": dze̦lte̦ns kâ urdiņš Kand.; wohl zu urdijs. izsiks kâ urdiņš (urdziņs?) tuksnesī B. W.

Avots: ME IV, 303

‡ uzdidiņš Erlaa, Adv., "uztiepdamies": juo viņam kuo liedz, juo viņš tuo vēl u. (zum Trotz noch mehr?) dara.

Avots: EH II, 721

vẽdiņš Blieden, = vērdiņš.

Avots: ME IV, 550

vẽrdiņš Wolm. u. a., vẽrdiņģis Rutzau, Demin. vērdindziņš BW. 19995 var., vērdinītis ebenda, ein Ferding (eine nicht mehr geltende Münze = 1 ¹ / ₂ Kopeken): šiliņģis, vērdiņģis ubaga nauda Rutzau n. FBR. VIII, 142. sīku naudu pa vienam vērdiņam BW. 19921 var. ne plika vērdiņa (kein roter Heller) nebija MWM. X, 305. nuo viņiem ne˙vienu vērdiņu ņemt Seifert Chrest. II, 14. tev ir labs vērdiņš naudas Stāsti Kraukļu kr. 82, du hast ziemlich viel Geld. vērdiņus maksat, zweimal im Jahr je 1 ¹ / ₂ Kopeken für jedes eingesegnete Gemeindeglied dem Pastor für den Abendmahlswein zahlen Mar. n. RKr. XV, 143. Sprw.: par vērdiņu ne ve̦lns labu nedarīs JK. = II, 646. par vērdiņu ne ve̦lns savu māti neduod uz pirti aizbraukt RKr. VI, 980. tuos vērdiņu zagļus tie suoda un kar Lapsa-Kūm. 181. Aus mnd. vêrdink "der vierte Teil einer Münze".

Avots: ME IV, 560, 561

zediņš: auch Kosenhof, Orellen, Schujen, Sermus; zediņi, b): auch A.-Schwanb., Fest., Gr.-Buschh., Kosenhof, Schujen, Sermus.

Avots: EH II, 803

zediņš, s. zedenis

II.

Avots: ME IV, 702

židiņš, ein kleiner Topf Lems., Ramelshof; ein kleiner Kessel, wie ihn die umherstreifenden jüdischen Krämer bei sich haben Ronneb. Anscheinend nebst li. židuika "Milchtopf" (bei Būga KSn. I, 185) zu žids; vgl. žĩdiņš.

Avots: ME IV, 809

žĩdiņš,

1) s. žĩds;

2) = židiņš (ein kleiner Topf) Nötk.

Avots: ME IV, 812

‡ žor̃diņš Lems., Wainsel, = žurdiņš I: žordiņus sprauž zirņiem, puķēm.

Avots: EH II, 821

I žurdiņš, s. žurds.

Avots: ME IV, 833

II žurdiņš, ein Vogel: purva žurdiņam (Var.: strazdiņam) BWp. 600, 3 var.

Avots: ME IV, 833

gãdiņš,

1) die Sorge, Fürsorge
Etn. III, 179;

2) das Besorgte, die Gabe:
uguns māmiņas gādiņu teikdams Lautb.

Avots: ME I, 615

plaudiņš,

1) der Kork an der Angelschnur
Lennewarden, Ringmundshof;

2) "?": pļavu ecēšas ir nuo vairākiem plaudiņiem kuopā saāķē̦tas, katrā pa 3 tapām LA. Wenigstens in der Bed. 1 zu plaûst I.

Avots: ME III, 324

ãmars [nebst estn. hāmer aus mnd. hamer], āmurs, Hammer. zem oder apakš āmara nākt nach dem deutschen "unter den Hammer kommen". Demin. āmariņš,

1) Hämmerlein;

2) āmariņuos iet, ein Spiel, bei dem alle Beteiligten einen Kreis bilden, ausser einem, der in der Mitte des Kreises steht mit dem sogenannten
āmariņš od. ziediņš in der Hand. Etn. IV, 184. Vielleicht ist āmariņš in letzter Bedeutung umgewandelt aus Amor.

Avots: ME I, 238, 239

apbružât, tr., abnutzen, abtragen: grāmatas, drēbes AP., Lös. galdiņš apbružātām grāmatām apkŗauts AU.

Avots: ME I, 78

apdvèst, auch apdvest, tr., umhauchen: augums - jaunības spirgtuma apdve̦sts Vēr. I, 1031. stādiņš, kuo viņi apdveš savām nuopūtām Aps. V, 16.

Avots: ME I, 83

apsūbêt, auch apsūpêt n. Wid. (und apšûpêt ² von der Milch in Kursiten), intr., beschlagen, belaufen, verschimmeln, verrosten (von Fensterscheiben und Metallen): pie apsūbējuša luodziņa stāvēja galdiņš A. XIII, 519. apsūbējuse nauda AP., Nerft. [apsùbêt ² in Kalzenau, Saussen, Laudohn, apsũbêt in Neuermühlen und Alt-Ottenhof, apsubêt in Doblen, apsũpêt in Ronneburg.]

Avots: ME I, 127

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

atrast, Refl. -tiês,

3): tūliņ atruonas (entsteht)
liels kalns Pas. III, 135; ‡

4) wiedergefunden werden, wieder auftauchen, sich wieder einfinden
Segew.: kâ gājis, tâ nav atradies Segew. atkal atruodas pilī Pas. VIII, 59; ‡

5) a., ka, zufällig die Erfahrung machen (bemerken), dass ...
Segew.: viņa atradās, ka kurpes nav Pas. VI, 89. viņš atradies Segew. "er ist des ihm gestohlenen Gutes gewahr geworden"; ‡

6) sich erweisen:
(galdiņš) atruonas pilns visaidu edieņu Pas. VIII, 103. sāka vien maks plānāks mesties un pats mierīgāks tapt ..., kamē̦r atradās (oder mit der Bed. 5?) vien, ka bij izplēnējis gluži Kaudz. Izjurieši 106.

Avots: EH I, 161

atspaîds, Gegenstütze, eine schiefe Stütze: atsaspiede (schriftle. atspiedās) ve̦ca liepa jaunajā uozuolā; tā sacīja uozuoliņš: vai es tavs atspaidiņš BW. 11324. balta mājiņa, sarkani atspaidi (Rätsel). ņemsim saules atspaidiņu (33828 dafür atspiediņu), atspiedīsim ve̦cākus BW. 4355. atspaids - kuoks ar stakli galā, kuŗu lietuo gubas atspiešanai pa abām pusēm Mar. RKr. XV, 106. Übertr. tu duomā izaudzēt sev ve̦cuma dienām atspaidu Purap.

Avots: ME I, 194

atvẽ̦za, ‡

2) freier Raum; Bewegungsfreiheit
KatrE. (mit è̦ ² und ê̦): nav ne˙kādas atvē̦zas, kur iet un kur būt. nav atvē̦zas: šte˙pat gulta, skapis, galdiņš. te rūmes diezgan, laba a.

Avots: EH I, 180

bandins, [bandiņš Wid.], das Lachsnetz RKr. II, 55.

Kļūdu labojums:
bandins = bandiņš
jāizmet (zu striechen ist): [bandiņš Wid.]

Avots: ME I, 262

bèdîgs,

1) kummervoll, traurig, trübe Gemütsstimmung hegend:
bēdīgs cilvē̦ks. Sprw.: bēdīgam ir vārdiņš labs;

2) trübe Gemütsstimmung erweckend:
bēdīgas lietas, vēstis. par bēdīgu varam saukt tiklab tuo, kas pats sajūt bē̦das, kā arī tādas lietas, kuŗas uzskatuot mums uznāk bē̦das Etn. III, 178;

3) im Inflänt. hat dieses Wort, wohl durch das russ. бѣдный beeinflusst, die Bedeutung "arm"
Zb. XVIII,285, 454.

Avots: ME I, 288

bļuõds Dunika, NB., Demin. bļuodiņš BW. 6552, = bļuõda.

Avots: EH I, 234

bradenis [Kreuzb.], Sessw., bradiņš, [bradinis Warhof] (bradinỹs), ein Watenetz, ein kleines Netz (n. Plutte 103 ein grosses Netz); [vgl. Bielenstein Holzb. 668]; von undicht gewebter Leinland: kre̦kls kâ bradenis Selb., Lasd. Vgl. bridenis. [Nach U. auch ein tritt mit dem Fusse].

Avots: ME I, 321, 322

‡ bradu tîklas ² PlKur. "bradiņš". Vgl. li. brādas "Fischereigesellschaft".

Avots: EH I, 236

bridenis [Burtn.], bridiņš (li. bridinũs), ein Watenetz, ein Netz zum Krebsen Adsel, Plm.; vgl. bradenis und bredenis.

Avots: ME I, 331

brìdis, Demin. brīdiņš, brīsniņš, brìtiņš, die Weile, kurze Zeit: pēc brīža od. pa brīdiņu, pa brītiņam, nach kurzer Zeit; kādu mazu brīdi, eine kurze Zeit; pašu brīdi, eben jetzt; šuobrīd(i), jetzt, tuobrīd(i), damals, katru brīdi od. ik˙brīdi, ik˙brīžam, jederzeit, šimbrīžam, für den Augenblick, jetzt; grūts, labs, ļauns, pēdējs, pavaļas od. vaļas brīdis, die sczwere, gute, unglückliche, letzte Stunde, die Mussezeit; mirstamā brīdī, in der Sterbstunde. Identisch mit li. brỹdis (zur Wurzelform brid - in li. brìsti, le. brist) "das Waten; [Mal, Weile" Lit. Mitt. I, 16 u. 132; vgl. hinsichtlich der Bed. schwed. gång "Gang, Mal" u. a.]

Avots: ME I, 333, 334

bruôdenis [Kreuzb.], - bruôdiņš [AP.],

1) die kleine dreieckige Öffnung an jedem der beiden Dachfirst - Erdentüber dem Giebeldache
Bl. H. 17, [Kreuzb.]: viņš rādīja tai klēti, kur labība pa brudiņu kāpa laukā Blaum. dūmi, izdzīvojušies pa istabas augšu, vilkās pa abiem bruodiņiem laukā Kaudz.;

2) der Rücken, First des Daches
Etn. III, 130, U. [bruodiņš 2 nach Persson KZ. XXXIII, 292 und Beitr. 20 u. 587 zu ae. brant "steil, hoch" und le. briêst, dagegen nach Petersson IF. XXIV, 274 zu an. brandr "Balken, Brett". bruodiņš 1 dürfte enger mit le. bruôdi zu verbinden sein.]

Avots: ME I, 342

dakuôst, tr., zubeissen: bijis tikai sāls graudiņš, kuo pie maizes dakuost A. XX, 231.

Avots: ME I, 434

II dẽļ, [dêļ Aahof, Lis., dḕļ AP., deļˆ Preili, Warkh., anderswo deļ], im VL. dēļi (li. dėl, dė˜liai), Präp. mit dem Gen.,

1) kausal, wegen, umwillen, gew. postpositiv: bij man viena rieksta dēļ tādu lielu lagzdu liekt, bij man vienas meitas dēļ tādu tālu ceļu jāt. dziesmas dēļ, labi ļaudis, ienaidiņa neceliet BW. 957. dieva dēļ tev, māsiņa, es aizjūdzu kumeliņu BW. 16026. tevis dēļ (Var.: dēļ tevim) man jāguļ 1089, 1. kuo bīsties grē̦ku dēļ: ellē vietas diezgan. tuo es daru juoku, prieku, druošības dēļ. kauna dēļ, wegen der Schande, nur mit Mühe, kaum:
tikai ar stiprākiem ratiem tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. Praepositiv: strazdiņš ņēma dzeņa meitu dēļ tā raiba kažuociņa BW. 2535. Mit dem Akk. - Instr. dēļ kuo, weshalb, dēļ tuo, deshalb, dafür gew. kādēļ od. kamdēļ, tādēl od. tamdēļ; selten auch dēļ tam, deshalb. nevilšu dēļ, von ungefähr Neuenburg n. E., tebe dēļ, deshalb eben LP. IV, 59;

2) hinsichtlich, was betrifft:
tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa dzīvuotum BW. 1345. šitie puiši manis dēļ vai bijuši, nebijuši 7833;

3) für
(hochle.): audzē, dieviņ, dēļ (Var.: priekš) manim vienu krietnu kalpa zē̦nu 10954. [Wohl nebst slav. dĕľa "wegen" zu slav. dělo "Handlung", s. Le. Gr. 501.]

Kļūdu labojums:
umwillen = um-willen

Avots: ME I, 463

‡ diķis U., eine ehemalige preussische Scheidemünze (Dütchen): dižais d. līku malu, tā bij mana kūmu nauda BW. 1602. diķītis, vērdiņš nabaga nauda 1795, 2. trīs diķi makā 34175.

Avots: EH I, 320

[dizenis, dizins Meselau "zediņš, eine Zaunspricke".]

Avots: ME I, 474

‡ draudas,

1) = dràudi: izteikt kam draûdas Sessw.;

2) "?": mūsū pusē d. ("kāds pagasta strīdiņš") Anekd. 17 (aus Aahof).

Avots: EH I, 330

I duñgât, -āju, dunguot,

1) brummen, summen
[dunguôt Kreuzb., dungât Bers.]: uodiņš nāca dunguodams BW. 14975. tâ dungādams vecītis aizgāja savām mājām gaŗām; [duñgât, trommeln Ruj.];

2) bei sich brummen, undeutlich sprechen od. singen, namentl. eine Melodie, ein Lied
AP., Etn. III, 162 [aus Lös.]: Indriķis sevī mūžam dunguoja Klaustiņ. viņš dunguo kādas blēņu dziesmas Vēr. II, 903. māte dažus paņēmienus nuo marša dunguo ar sajūsmību MWM. VI, 289. dunguo tē̦vs BW. 18587, 1 [aus Sessw.]. cē̦rtuot tie dunguoja kuo par uozuola dzīvi Apsk. I, 449.

Avots: ME I, 517

I duriņš [?] Zehrxten "laivas pakaļgaldiņš ".

Avots: ME I, 519

dvēzele, ein gewisser Bestandteil des Pflugs ("sprūdiņš, kas ielikts spandās; pret tuo atspiežas vē̦rstuve") Lös. n. A. XI, 170.

Avots: ME I, 538

‡ dzirkstuļuôt "?": smilšu graudiņš vēlās un dzirkstuļuoja zemē Veselis Saules kaps. 62:

Avots: EH I, 360

galˆds,

1): nuo viena bluķa iznāk divi galdi (zwei gespaltene Hälften)
Saikava; ein Brett - auch Auleja, Saikava, Sonnaxt; ein kurzes Brett Frauenb.; 2

b): auch Dunika; ‡

k) galˆdi, die Seitenbretter am Wagen
Saikava; ‡

1) cepļa galˆds, eine Blechplatte, die während des Brotbackens vor die Öffnung des Baekofens; geschoben wird
Kaltenbr.;

3): ein Brettchen überhaupt
AP., Frauenb., Salis;

a): auch Siuxt; galdeņš Lixna "šķīvis";

5): (fig.) iet kâ pa galdu (sehr gut)
Grenzhof n. FBR. XII, 23;

7): pa(r) vasaru biju uz saimnieka galda Kaltenbr. uz jā galda bija labi (seine Kost war gut)
ebenda;

8): pie galda iet - auch Strasden;

9): galdiņš, das Viereck, Karro im Web- od. Strickmuster
AP., Auleja: galdauts ar galdiņiem AP.; der Zwickel am Strumpf od. Handschuh Linden in Kurl.

Avots: EH I, 379

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gauds [li. gaudùs "wehmütig"],

1) betrübend, herb:
nuo tautām gauds vārdiņš BW. 23831. duod dēliņš gaudu vārdu, duod dēliņa līgaviņa 1962;

2) bitter (von Tränen
im VL. sehr beliebt): apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529. es nebūtu raudājuse vienas gaudas (Var.: gaužas) asariņas BW. 3500. gauda (= ļuoti stipra) sāpe Schwanb.;

3) kläglich, jämmerlich, trautig:
man bij daudz gàudu ² [Lis.] dziesmu, bet es gaudi nedziedāju BW. 17272, 1. gaudā balsī runāt. Mārīte runāja lē̦nā, saraustītā, gaudā valuodā Poruk III, 184;

4) leid, schmerzlich (synonym mit
žēl): nu man žē̦l, nu man gaud (Var.: gaudi, gauži) BW. 13713. Zu gaust.

Avots: ME I, 610

‡ *ģendinis oder *ģendiņš "?": ir ģendiņiem, tādiem, kas uz savām ... kājām izdēd, šis (lapu) pēriens izdevīgs būs Lange Latv. Ārste, S. 16.

Avots: EH I, 426

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

grauds: angeblich auch Alswig, A.-Schwanb., Bers., Fehteln, Garssen, Kalz., Kokn., Kreuzb., Laitzen, Liepna, Lös., Lubn., Mahlup, Meselau, Neugut, Odsen, Saikava, Selb., Selsau, Sessw., Setzen, Sonnaxt, Stelp., Wallhof,

1): pupu graudiņš BW. 21447 var. kâ baltaju zirņu graudu 21177. kaņepju graudiņi 2426, 4. smilšu graudus 29059, 2; f

3) "?": viņš izskatījās, vai kur nebūtu kāds kuociņš, kuo te šinī pusē iedurt, lai nuo tā uotrā pusē varētu nuoņemt graudu, kā iet tālāk Pas. IV, 90 (aus Selg.). nuoņemt purvā kādu kuoku par graudu Zögenhof, sich im Sumpf einen Baum als Ziel (Orientierungsmittel) zum Gehen auserwählen.

Avots: EH I, 399

grèids ² ,

2): auch Fest.;

4): eine Unebenheit im Gewebe od. Garn
Erlaa: kad savērpj gruodu dziju un tad palaiž svabadu, tad tūliņ sasit greidu. aude̦klā ieaužas g., kad gaŗāku atlaidienu palaiž vai labi nesasit; ‡

5) ein am Rande einer Decke, eines Handtuches, Strumpfes usw. eingewebter bezw. eingestrickter farbiger Streifen
Kaltenbr., Oknist: izaude deķus ar greidiem; grèidiņš AP. "raibumi, kuo ieada cimdam pie (virs) valnīša": greidiņu ada pie cinda stàviņa. greidiņus dažs ada ar zariņiem, ar līkumiem. Vgl. ‡ graids.

Avots: EH I, 402, 403

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

‡ gudinis, ein Weissrusse Līvāni; gudiņš "ein weissrussischer Arbeiter auf den Flössen" Wessen.

Avots: EH I, 415

ìeiet, hineingehen: kūtī ragi neiegāja BW. 32416. aizpē̦rn iegāji tik trešā gadā LP. I, 82. ieiet sievā, atraitnē Lasd., = ieiet iegātņuos, d. h. sich in den Besitz eines Gesindes einheiraten. cik ieiet, so viel es aufgeht: saē̦das uogas, cik ieiet LP. V, 21. le̦c, cik ieiet LP. IV, 19. ve̦lns aizgāja lamādams, cik ieiet LP. VII, 275. Refl. - tiês,

1) anfangen zu gehen (dabei immer schneller werdend
N. - Bergfried), zu fungieren; ins Gehen kommen: nuo vakardienas gājiena kājas bija gan stīvas, bet kad ieietas, tad paliek atkal lunkanas N. - Bergfried. jaunā mašīna nav vēl iegājusies: iet, iet, - paliek stāvuot Salisb.;

2) [in den Samen schiessen?]: graudiņš uzdīgst, aug un ieietas Zeifert Chrest. II, 208;

3) [zu gehen anfangen]:
kad... būšu meitās iegājies Auseklis, [Nigr.; zu gehen sich gewöhnen: zirgs pa šuo ceļu iegājies Ruj. viņš jaunajuos zābakuos jau labi iegājies Kl.].

Avots: ME II, 22

ikãm Annenhof n. BW. 2709, 14529, 2, 22416, [ikam Tirsen],

1) während, solange als:
ikām tautas diendusī, es pie mātes launagā BW. 22416. man galdiņš piederēja, ikam māsa vainagā 24228;

2) bis:
guli, guli, līdaciņa, ezeriņa maliņā, ikām mani bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709. es varu dzert un dziedāt, ikam rīta saule lēca 816. Vgl. iekãm.

Avots: ME I, 704

izdvašuôt, tr., ausatmen: sils izdvašuoja patīkamu smaržu Poruk. katrs ziediņš likās izdvašuojuot mieru Blaum.

Avots: ME I, 731

izmîkšt Smilt., Drsth., Lub., izmîkt, intr., ausweichen, weich werden: lai graudiņš izmīkšķis pārsprāgst Liev. manas stingri savilktās spḗka saites izmīkša Skalbe. lūk, tas tam ruokās izmīkša Rainis. kamanas svārstījās pa izmīkušuo ceļu A. XII, 677, Etn. I, 137. ceļš izmīcis. pļava izmīkusi C.

Avots: ME I, 772

izpaûst, tr., ausposaunen, aus sprengen, verbreiten, bekannt machen: tie izpauda nelabu slavu IV Mos. 13, 33. izpaudziet tuo līdz zemes galiem Jes. 48, 20. puiši laikam izpauduši šuo vēsti Blaum. šā vīra vārdu nee̦smu izpaudis Kronw. mežuoņi izpauž dejā sava jūtas Antrop. II, 110. Refl. - tiês, sich verbreiten (von einem Gerücht): izpaudās slava, valuodas, vēstis, ziņa. pār lūpām ne vārdiņš neizpaudās MWM. VI, 840. [Bei Glück öfters iz paust in der Bed. von izpausties: šī lieta izpaudīs Esther 1, 17. nuo jums ir... kunga vārds izpaudis I Thess. 1, 8. nepatiesa slava izpauda II Makkab. 5, 5.]

Avots: ME I, 778

izplaûcêt, izplaucinât, tr., zum Blühen, zur Blüte bringen, erblühen machen: zied ziediņš savāds, smaršīgs izplaucē̦ts Stari II, 839. sala bija uz viņas bālajiem vaigem izplaucējusi sārtas ruozes Asp. sabiedriskā apziņa jau nuo laika gala bij izplaucinājusi savu īpatnējuo kultūru Vēr. II, 1384.

Avots: ME I, 781

‡ izplīt Bauske, = izkaũlêt: izpliju mammai kādu pārīti nuogaršuot Dziļleja Bundiņš 32.

Avots: EH I, 473

izšaũt, tr.,

1) abschiessen, abfeuern, durchschiessen:
tas uz tām ar savu dubultnīcu izšāvis Etn. III, 91. ja raganas mē̦slus plintē ieliek un izšauj III, 57. vīrs tukšs kâ izšauta plinte MWM. X, 807. ceļš taisns kâ ar luodi izšauts Kaudz. M.;

2) ausschiessen, ausrotten:
mednieki izšāvuši visus putnus;

3) verschiessen, verfeuern:
visu šaujamuo;

4) hervorschiessen, herausstrecken, durch -, ver-, herausschieben:
[izšaut atspuoli Bauske, N. - Peb.] gaisma jau starus izšauj Dünsb. graudiņš pārsprāgst, saknītes izšaudas uz visām pusēm Liev. Krišus izšāva galvu nuo ūdens Dok. A. viņš izšāva mēli kâ lizi. kaktā bija plata izšaujama gulta Vēr. II, 1035. Refl. - tiês,

1) heraus -, hervorschiessen, erscheinen, aufspringen:
nuo akmins izšāvās uguns Richt. 6, 21. zibeņi izšāvās uz visām pusēm A. XXI, 188. zivs izšāvās ūdens virsū, zaķis nuo krūmiem, gulē̦tājs nuo gultas;

2) zur Genüge schiessen:
izšāvāmies visu pavakari. Vgl. li. iššáuti.

Avots: ME I, 810

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131

katls,

1) der Kessel:
se̦nuo latviešu katls bijis nuo vaŗa pagatavuots PS. Sprw.: vārds kâ katls, von einem Schwätzer. tev jau katls par lielu, von einer verschwenderischen Frau. ar katliņu klabināt, ein loses Maul haben U. katliņš un puodiņš, Hausrat U.;

2) * Talkessel
MWM. XI, 529. [Nebst li. kãtilas und apr. catils entweder direkt oder durch slav. kotьlъ vermittelt aus dem Germanischen (got. gen. pl. katilē).]

Avots: ME II, 171

kaũls,

1): skrumslu kauliņš, der Knöchel am Fuss
Orellen; veļu k. Wessen, das Überbein; veļa k. Warkl., veļas k. Siuxt, leļu kauli Grob., ein Knochenauswuchs am Pferdefuss;

4): "1255;" ME. II, 175a unter kaũls 1, Zeile 14 v. u. zu ersetzen durch "1255,"; vairs nebij asinis ķauluos (vor Schreck)
Kalz. n. BielU. daliec nu tuos kristītus kaulus ar klāt! wende mehr Kraft bei der Arbeit an! AP. tie grib kauliņus salikt kuopā, die wollen heiraten Frauenb. tas brē̦c ar visiem kauliem, er klagt über Schmerzen in allen Gliedern Baar in seinem Exemplar von U.;

6): ābula k. Frauenb., pupu k. ebenda. lina k. (kauliņš Iw.) Salis. aviešku k. Sonnaxt. kaņepu kauliņus BW. 2521. nātru kaulu cilmdi 12651, 2 var. (gen, plur.). ruožu kaulu 32080, 2. viršu kauli kājas bada 18272, 9;

9): eine Felsrippe im Strom, wodurch die Stromschnelle entsteht
BielU.; "leišu" ME. II, 176 zu ersetzen durch "Leišu";

10): buku k. "blīgzna" Frauenb.; ‡

11) die Gräte (?):
(gen. s.) laša kaula BW. 33916; ‡

12) vēža kauliņš "kaļķu graudiņš, kas atruodas vēia acī" Salis; ‡

13) smiekla kauleņš Warkl., einer, der oft und ohne Grund lacht.

Avots: EH I, 594

kavs,

2): auch AP.; ein Komplekt
AP.: vienā kavā četras paminas. kad viens galdiņš ir izausts ar vienu kavu, tad min ar uotru kavu.

Avots: EH I, 596

‡ klačuôt Ahs.; singen (von Vögeln): strazdiņš jauki klačuo.

Avots: EH I, 607

klaids, ‡

2) "= apãrnis" Mesoten: siena k.; ‡

3) ein sich umhertreibendes Lebewesen
(auch klaidiņš) Schwanb.

Avots: EH I, 608

krimelde L., St., krimele [Dond., krimulde U.], krimulˆda [Wolm.], Mar. n. RKr. XV, 120, krimaldiņa, krimaldiņš, krimilda [PS., krimilde Wid.], krimildinš, krimilzĩtis,[krimiezis Naud.], eine Art Pilze (clitocybe fragrans od. camarophyllus virgineus) RKr. II, 65: velies, mana vadmaliņa, krimaldiņa (Var.: krimilzīša, krimildiņas 7498) biezumā BW. 7497. [Nebst kremeles und (?) krembles (s. dies) als harte Pilze wohl zu le. kremîgs, krama, kramt.]

Avots: ME II, 279

krūslis,

1): = krùts 1 (mit û ) Domopol, Pilda, Sonnaxt, Warkl.; ‡

2) acu krûslis, das Stirnbein über dem Auge
("kauls virs acs") Sonnaxt: es nuositu pašu ācu krūsli; ‡

3) Demin. krùslītis ² Lubn. "neliels māla vidiņš smilšzemē".

Avots: EH I, 662

kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. ² 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. ² 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene ² II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]

Avots: ME II, 314, 315

kũsis (li. kūšỹs), die Schamhaare; kūse, die weibliche Scham St.; auch U. führt die letztere Bedeutung an. kūšu bārzdiņš, die Schmerle (cobitis barbatula) Dond. [Vielleicht zu npers. kus "weibliche Scham", ai. kukṣ̌i - "Mutterleib" u. a., s. Persson Beitr. 184 f. und 562, Leumann ai. etym. Wrtb. 63 f. und 70, Boissacq ict. 539, Walde Wrtb. ² 209 unter cūlus, Johansson IF. XIX, 130 und II, 18 ff. u. a.]

Avots: ME II, 338

[I laĩba Ruj. "galdiņš, ar kuŗu šķērē, kuŗā ievē̦rtas dzijas".]

Avots: ME II, 401

[laidiņi "Eckspädeln an den Halskragen" St.;

2) laîdiņš, ein Aufscherbrett
("lāpstas veida dēlītis ar caurumiņiem, pa kuŗiem me̦tus me̦tuot laiž cauri dzijas") Walgalen (in Treiden laîdiņš ² oder šķẽrgaldiņš);

3) ein
"kauliņš" zum Anfertigen der Netzmaschen Stenden.]

Avots: ME II, 403

le̦dus, - us [li. ledus, slav. ledъ dass.], Demin. - le̦dutiņš, seltener - lediņš, das Eis: Sprw. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. kas pats dumjš, tam le̦dus glums. auksts kâ le̦dus. lai izkusa kungam dusmas kâ šis le̦dus gabaliņš. Der Pl. le̦di, das Eis, die Eisschollen, Eisstücke: le̦di, aber auch le̦dus iet, das Eis geht. rudzīšam, ruogaiņam, le̦di (Var. lediņš) galvu nuogulēja BW. 28110, 2. puisis paķēris ūdens spaini ar visiem le̦diem LP. VI, 46. Vgl. auch li. lẽdas, apr. ladis dass. [und dazu Berneker Wrtb. I, 699].

Avots: ME II, 445

lĩdzi [li. lýgiai], Adv.,

1) gleich, eben:
kad galdiņš līdzi stāv, tad man brāļi, tad māsiņas BW. 3878. lai te̦k līdzi kumeliņš 29878. gana dieva ruociņā, kas visiem līdzi dara BW. 33667. Dēkle, Dēkle, Laima, Laima, kam tu līdzi nedarīji? warum hast du (allen) nicht gleiches Geschick bestimmt? 1218;

2) gerade so viel; nicht mehr, nicht weniger;
31 līdzi, gerade 31 A. XV, 341;

3) quitt:
nu mēs līdzi MWM. VIII, 810;

4) zugleich, zusammen, mit:
visi darbi līdzi gāja tikušai meitiņai BW. 6873. pats es līdzi palīdzēju tuo meitiņu nicināt 8634. dieviņs līda līdumiņu, ne visiem līdzi līda"citiem līda šuovasaŗ citiem citu vasariņu BW. 33657. tur es tev līdzi iešu 18024;

5) verträglich:
kad tik līdzi padzīvuoju līdzīguos ļautiņuos BW. 8408;

6) als Präp. mit dem Akk. - Instr.: līdzi mežu es izaugu (Var.: 2: es izaugu līdz mežam) BW. 30662, 1. ich erreichte wachsend die Höhe des Waldes.

Avots: ME II, 480, 481

ligzda [Arrasch, Pampeln, Gudenieki, Steden, Wadsen, Dond., Matkuln, Memelshof, Schwitten, Schnehpeln, Turlau, Gaiken, Planetzen, Kremon, Sunzel, Wormen, Kurmalen, Morizberg], ligzds, das Vogelnest: sīki putni ligzdu dara (Var.: taisa; ibid. ligzdu griezt, vīt) BW. 4478. jautra, jautra lakstīgala, ligzdiņš zara galiņā BW. 9216. Sprw.: nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. S. lizds.

Avots: ME II, 466

lìkumaîns, krumm, mit Krümmungen versehen: lazdiņš auga līkumaiņš (Var.: līkumuots) BW. 2783. līkumaina upe te̦k 30986.

Avots: ME II, 487, 488

‡ luôdziņš "galdiņš (unter galˆds 9), dūrainuo cimdu raksts (Muster)" Linden in Kurl.; "auduma raksts (Raute)" Sonnaxt. Deminutiv von luôgs.

Avots: EH I, 766

masala [ostli. mãšala] Buschh., St., Manz. Lettus, masals (li. mašalaĩ "kleine Mücken od. Fliegen"), auch ein Demin. masalĩtis, die Rossfliege n. Heniņ masaliņš, kleine Staubfliege): mazās masalas le̦c acīs ar lēcienu Plūd. LR. IV, 334. [uodiņš pisa masaliņu BW. 35198.] visi uodi, masaliņas (Var.: masaliņi, knikulīši) BW. 26335, 4. ai uodiņi masalīši, neēdiet ravē̦tāju! 28193. [Zu ai. maš̍áka-ḥ "Stechflige, Mücke" (s. Bezzeberger BB. XVI, 120 und Zubatý AfslPh. XVI, 400) und vielleicht (s. Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 10) arm. masn "Bissen".]

Avots: ME II, 564

me̦dus: Demin. mediņš BW. 2048; 19196, 6,

1): mucām me̦du Rīgā vedu BW. 30271, te laikam me̦diem kvēpj Kaltenbr. n. FBR. XVII, 61.

Avots: EH I, 795

mel˜dija, meldeja BWp. 564 [aus Brucken], mel˜diņš [Wolm., Salis], die Melodie [hieraus entlehnt]: bē̦rns laiž meldiņu vaļā, das Kind flennt; meldiņu uzņemt, eine Melodie anfangen.

Avots: ME II, 595

me̦mulis, ein Stotternder, in der Rede nicht Fortkommender U., jemand, der nicht deutlich, nicht gern spricht Kaw.: žīdiņš piedzērās, līdz palika par me̦muli Degl. [Vgl. mè',ms.]

Avots: ME II, 600

[mūdîgs, mächtig AP.] - Adv. mûdîgi [auch Nitau, Schujen], ungemein, sehr [AP.], gebraucht vor Adj. u. Adv.: viņš mūdīgi ātri skrien Golg., Mat.; vgl. mûžîgs, mûdiņš.

Avots: ME II, 677

mûžs, lokal mūža BW. 5598,

1) die Lebenszeit, das Leben:
kar, Dēklīte, vieglu mūžu! BW. 1203. ruzu kaudze tam gadam, tē̦va dē̦ls mūžiņam BW. 22912. kâ es mūžu nuodzīvuošu? 25958. viņš tur nuodzīvuoja gaŗu, ilgu, sirmu mūžu. es neraugu mūžu labu (vieglu lē̦tu), kad tik labs mūža draugs. viņš gribēja tiem saldināt sūruo mūzu Pav. pati māte durvis vēra man mūžiņu vaicādama; kuo vaicāji man mūžiņu? vai tu pati ne- zināji, kādas dienas kalpiņam? JK. I, 97. Sprw.: saules mūžu (-a) ne˙viens nedzīvuo. de̦guna galu var redzēt, mūža gala nevar. dzenis ir raibs, cilvē̦ka mūžs vēl raibāks. mūžā jāre̦dz daža diena, gan balta, gan me̦lna. vecītis tādu labu ēdienu un dzērienu vēl dzērienu vēl savā mūžā nebij baudījis Dīcm. kas tuo savu mūžu dzirdējis? wer hat das je gehört? vai gan visu mūžu (so auch: visu cauru mūžu) bez īpašuma jāblandās man še? Aus. lai dievs tev duod cāl,a mūžu un zvirbuļa veselību, scherzhaft bei der Danksagung Etn. II, 14. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā, in dem kurzen Leben. kalpiņš mūža (gew. mūžam) neslinkuoja, der Knecht hat nimmer in seinem Leben gefaulenzt BW. 10103. Oft in Verbindung mit diena: mūžu dienu, mūža dienu od. dien, dienu mūžu, immer, in negativen Sätzen - nimmer: es tevi neredzēju mūža dienu Rainis. juo cilvē̦ks un daba mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 461. ķēniņ' gudruo dienu mūžu LP. IV, 111. muļķim dienu mūžu laime;

2) der Vokativ als verwundernder Ausruf: ak mūžs, kas jumtu! Vēr. II, 1457. tu mūžs, cik neredzīgas jau palikušas acis! Aps.;

3) Der Pl. mūži, Zeiten:
mūži nāks un atkal paies MWM. X, 256. princesei uz visiem mužiem būtu jāpaliek stikla kalnā Rainis; uz mūžiem, für immer, so auch uz mūžu, mūžu mūžuos in alle Ewigkeit: tas slēdz savas acis uz mūžiem! Rainis. aizdarīt acis uz mūžu Purap. tumsas valguos mūžu mūžuos viņi smaks Vēr. II, 86;

4) in genitivischen Verbindungen: mūža draugs, der Gatte;
mūža maize, Lebensunterhalt, Brot für das ganze Leben Ltd. 1688; mūža mežs, der Urwald; mūža miegs, der Tod; mūža nams, der Sarg: ej sē̦tā brūvē alu, taisi man mūža namu! BW. 1137. [Demin. dazu - mūžiņš, mūdiņš und mūziņš BW. 9213, 2. Nach Fortunatov BB. XXII, 160 ^1, der zur Bed. li. ámžias Lebensdauer": apr. amsis "Volk" vergleicht, zu slav. mǫžь "Mann"; vgl. zur Bed. auch an ǫld "Zeit(alter), Menschengeschlecht" und ahd. ferah "Leben": firihi "Volk", gen. pl. virho "der Männer, Leute". Wenn Fortunatovs Etymologie richtig ist, war mūziņš die älteste Deminutivform, wofür mūdiņš (vgl. auch mūdīns) etwa nach dem Muster von mežs "Wald": * mediņš. Nicht ganz undenkbar wäre auch ein Zusammenhang mit li. ámžias und apr. amsis, wenn diese dissimilatorisch (vgl. z. B. li. dilal endrė neben nėndrė "Rohr") ein m- verloren haben; zu le. mū- aus * mun- < * mum - vgl. z. B. le. mìesa < * mensā, apr. mensā: got. mimz; zum Ablaut vgl. z. B. li. tamsá le. tùmsa "Finsternis".]

Avots: ME II, 680, 681

negals,

1) das Endlose, Äusserste,
["apnikums, neziņa bez gala" Fest.]: negalā neturams metuos es iekšā Rainis. saniknuots līdz negalam, aufs äusserste erzürnt. B. Vēstn. lielskungs par visu negalu (um jeden Preis, auf jeden Fall) grib pirkt stabulīti JK, V, 32. [smaka sitās de̦gunā, uzbāzīga, vilinuoša līdz negalam Leijerk. II, 179];

2) [kein gutes Ende
U.]; das Unglück, Malheur, die Schererei: šuogad dārzā e̦suot negals ar kukaiņiem Jauns. man tīrs negals ar saimi Peb. [tīrais negals, ne ar labu, ne ļaunu nevar galā tikt Fest.] man būs negals ruokā Kaudz. M. meitām bija negala dienas ar viņu Ar. nuodzītais zirdiņš negrib iet un tikai ar lieliem negaliem padze̦nams uz priekšu JR. V, 1, 31. Im Ausruf: kad tevi negals! zum kuckuck! [tā lieta ir negalā U., die Sache ist noch nicht zu Ende;

3) ein Nimmersatt
(wohl für negalis) U.]

Avots: ME II, 712

nùočâpstinât C., Mar., Lubn., die perfektive Form zu čâpstinât: glāzi gan˙drīz tukšu izdzēris, tas nuočāpstināja lūopas A. XIII, 2, 137. [ja mutē nav zuobu, tad nuočāpstina vien Grünwald, N. - Peb. muti vien nuočâpstināja ² Autz. mācītājs sprediķi tikai nuočāpstināja Plm.] nuo lielām sirdssāpēm lūpas vien nuočāpstināja A. XIV 1, 302. "nuo Rīgas ne˙kā "ātri nuočāpstināja (sagte jappend) ar bezzuobainuo muti Aldiņš Vēr. II, 1201. So auch, aber intr., das Refl. - tiês, [mit den Lippen od. mit der Zunge(ab) - schnalzen (perfektivi)]: runātājs nuočāpstinājas vien Druva II, 14. [nuočāpstinājas parasti pēc garda kumuosa Mar., Serben, Peb., Burtn. citi ēda un dzēra, mumsatlika nuočāpstināties Jürg., Neu - Wohlfahrt, Vank. zivs sausumā nuočāpstinājās vien Mar.; "resultatlos arbeiten" Rönnen.]

Avots: ME II, 770

nùočĩkstêt, nùocĩkstêt, intr.,

1) einen knarrenden, knackenden, quiekenden, quietschenden Laut von sich geben:
lai nuočīkst(nuocīkst) tie puisīši, kas meitiņas nicināja BW. 8981. durvis nuocīkstējušas LP. VII, 426. suoļi apmākti nuočīkstēja pa biezuo grīdas se̦gu MWM. VIII, 491. meldiņš lāgā neveicas, tâ teikt, nuočīkst vien;

2) längere Zeit knarren, quiken, wimmern:
tâ viņš nuočīkstēja, kâ ve̦cs kuoks, vēl divus gadus Latv. [Refl. - tiês, =nùočĩkstêt, 1: duris nuočīkstējās vien Lis.]

Avots: ME II, 770

nùodzîvuôt, tr., intr.,

1) längere Zeit, seine Lebenszeit verbringen, verleben, hinleben:
pieci gadi nuodzīvuoju (Var.: sadzīvuoju) pie bagāta saimenieka BW. 31087, 2. ai dieviņ gan ir grūti bez arāja nuodzīvuot 8289. abas sievas māsas pilī nuodzīvuo mūžu LP. IV, 41;

2) verleben, verprassen:
ķēniņa dē̦ls izšķērdībā nuodzīvuojis visu tē̦va nav ne vērdiņš palicis Tals.;

4) eine Arbeit beendigen, verrichten:
nuodzīvuoju rudzu riju BW. 12574, 2;

5) als Prädikat zu unbelebten Subjekten bedeutet nuodzīvuot etwa "sich schnell bewegen", stieben, sprühen, spritzen - je nach dem Zusammenhang:
viņš aizskrēja, ka putekļi od. dubļi vien nuodzīvuoja Paul. sarkana uguns vien nuo ar dūmiem pa gaisu nuodzīvuojusi JU. viņš nuogājis, ka ūdens vien nuo pakaļas nuodzīvojis RA. Refl. - tiês,

1) sich abarbeiten, sich abplagen:
miesnieki nuodzīvuojās ar slapjām mugurām LP. VI, 796;

2) spielen:
bē̦rniem bijis jāpieliek mantiņas, ar kuo tie nuodzīvuojušies LP. V, 54;

3) herunterkommen, verkommen:
viņš pa˙visam nuodzīvuojies.

Avots: ME II, 781

nùokratît, Refl. -tiês, ‡

2) unabsichtlich abgeschüttelt werden:
netīšām nuokratījās negatavs auglis; ‡

3) eine Zeitlang geschüttelt werden (?):
žīdiņš brauca muižiņā: muižas meitas nuosaskata, žīds uz maisa nuosakrata Tdz. 52652; ‡

4) eine Zeitlang sich schütteln:
apsavilku, nuosakratu me̦lnu jē̦ru kažukā Tdz. 55475.

Avots: EH II, 55

nùoliêgt, tr.,

1) ableugnen, in Abrede stellen, negieren:
dabas pētnieki tuo nuoliedz Latv.;

2) verbieten:
skuoluotājs stingri nuoliedza runča palmu Aps. Reefl. - tiês,

1) in Abrede stellen:
viņš tik svē̦ti nuoliedzies un nuozvērējies A. XXI, 66. nuoliedzies, pie krūtīm sizdams, ka it ne˙kā nezinuot Upīte Medn. laiki

[2) sich weigern
U.] Subst. nùoliêdzẽjs, wer in Abrede stellt, ablaugnet, negiert; nùoliêgšana, das Ablaugnen, Negieren; nùoliêgums, die Ableugnung, die Negation: "ne" it nuolieguma vārdiņš.

Avots: ME II, 812

‡ nuoļust Kand., = nùoļūt: stādiņš karstumā nuoļuta. Vgl. nùoļutis ME.

Avots: EH II, 65

nuõvads, nuovada BWp. 459,

1) der Ort, der Landbesitz, wohin die Tochter als junge Frau hingeleitet wird
(nuovadīt, nuovest): gaismiņas vien gaidu izaustam, tad iešu māsiņai nuovadu raudzīt, vai būs pūriņš, vai puspūriņš BW. 25774;

2) der Landbesitz, erbliches Grundstück, gewöhnlich vom Vater auf die Söhne übergehend:
kādas bē̦das tai mātei, kam aug meitas, kam aug dē̦li? meitas prasa pilnu pūru, dē̦li lielu nuovadu BW. 1986. tē̦vam mazs nrtovadiņš: es aplaidu svē̦tu rītu vis˙apkārt ganīdama BW. 3702. es apvilku ze̦lta stīgas apkārt savu nuovadiņu 26358. brāļam mana pūra žē̦l, - vai līdzēji darināt? kâ, brālīti, man nav žē̦l visa tē̦va nuovadiņa? 16582, 16583. tu suolīji bez gaismiņas apjāt tautu nuovadiņu, es apgāju kājiņām, pēdiņām mērīdama BW. 25773. cits nelietis mani grib. kur tu mani ievedīsi? ne tev nama, ne istabas, ne tev tē̦va nuovadiņa 11007. uz svešu nuovadu lauzties, einen freventlichen Einfall tun St.; nuovadu vadīt, die Wirtschaft auf dem Grundbesitz führen: nabadziņš mans vīriņš, pārduod savu nuovadiņu; es paliku juo nabags, nuovadinu vadīdams BW. 3822, 1. Auch ein käuflich erstandenes Grundeigentum wird im VL, nuovads genannt: par tuo vienu (ābuolu) zirgu pirku, par tuo uotru nuovadiņu (Var.: mazu zemes gabaliņu), par tuo trešuo es nuopirku sev maizītes arājiņu JK. I, 103. Auch der grosse Grundbesitz der Adligen, das Gut mit allen zugehörigen Gesinden, die Gutsgemeinde, auch Kronsgemeinde, heisst nuovads, jetzt die geläufigste Bedeutung, prorniscue mit pagasts gebraucht: puķīt[e], mana maguonīte, caur žuodziņu iztecējuse; tâ es pate iztecēšu cita kunga nuovadā BW. 6427, 13;

3) die Grenze des
nuovads [Lautb., Wandsen]: atjāj tautas pār nuovadu, nuoņe̦m manu vainadziņu BW. 1675;

4) auch ein Stück Land, für das Abgaben, Kornschüttung von dem Ertrage des benutzten Ackers an den Eigentümer des Landes zu leisten war, ist wohl
nuovads genannt, darauf scheint nuovada grāmata, Liquidation der öffentlichen Abgaben, hinzudeuten L., St.;

5) ein Stück Ackerland, welches ein Arbeiter an einem Tage aufpflügen muss
St., U., (promiscue mit rieža gebraucht) Bigauņciems;

6) [Hilfsleistung (andern Wirten) bei der Arbeit
Nigr˙j: ne tie jē̦dz rijā kult, ne tie zin nuovaduos braukt Alm.;

[7) ūdens nuovads, Wasserableitung].

Avots: ME II, 881

nùožvir̃kstêt [PS., Saus, MSil., nùožvir̂kstêt Lis.], = nùošvirkstêt: [brauca tik ātri pa ceļu, ka akmeņi vien nuožvir̃kstēja Jürg., Ermes. sabēra zirņus uz pannas, ka nuožvir̃kstēja vien C. kâ aizdedza paegli, tâ nuožvirkstēja vien PS., (mit "ir̃") Naud., Behnen. "nuožvir̂kstēja" vien ar ragavām pa kāpeni braucuot Serben, Peb., Lös., Sessw. maizi kuožuot nuožvir̃kstēja kāds smilšu graudiņš Autz, Grünh.].

Avots: ME II, 895

uôds: uo. nuokrita nuo uozuola BW. 2744, 2. (sita) uodiņš savu māmuliņu 2746. Ein Demin. uodītis BW. 32237, 1 (aus Hoppenhof).

Avots: EH II, 742

uôds (li. úiodas, pl. uodaĩ ) Kl., Lös., Prl., PS., Wolm. u. a., uods U., uôde ² Bl., Ruj., Salis, unde L., St., U., BW. 29284, 1, uoda Manz. Lettus; Glück Matth. 23, 24, die Mücke (unbekannt in Dond., Dunika, Frauenb., Kand., Selg., Stenden, wo dafür knis(l)is u. a.): uodes kuož, die Mücken stechen U. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps. kur skriedami, uodu putni, bez saulītes vakarā? BW. 3361. - Sprw.: labāk uodiņš kāpuostuos nekâ pa˙visam bez gaļas Etn. IV, 94. kāpuostu uodiņš, cecidomyia brassicae Latv.; kviešu uodiņš, diplosis tritici Latv. - Sprw.: pievilcies kâ uods, besoffen wie eine Spritze. Von Schulze KZ. XLIII, 41 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 119 zu êst gestellt (vgl. le. tautu dē̦lu uodi ēde BW. 15230 und li. šimtas uodų̃ kumẽlė suė´da in Kvėdarna). Anders Zubatý AfslPh. XVI, 407 und Preobraženskij Эт. слов. р. яз. I, 635 f. (zu wruss. вадзень, ksl. obadъ od. ovadъ, r. оводъ "oestrus"; was bedeutet aber dann hier das ob-?), Petersson Heterokl. 99 f. (zu adît, adata), Hirt IF. XXXI, 10 (zu gr. ω˚δίς "Schmerz").

Avots: ME IV, 413

*paldiņa od. *paldiņš "?": graudus ielika paldiņā.

Avots: ME III, 57

par, Praep., gew. mit dem Akk.-Instr.,

1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);

2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!

3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;

4) temporal,

a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;

b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;

c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;

5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;

6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,

3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;

7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];

9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;

10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;

11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;

12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,

5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]

Avots: ME III, 84, 85, 86

pastars (li. pãstaras),

1) als Adj. und als solches auch mit definiter Endung - letzter, der letzte:
līdz pastarai (neben pastara, auch pastaras) dienai, bis zum jüngsten Tage. šis vārdiņš visu pastarais Für. tad eima ceļu pastaru Hug.; pastaruo galu gaidīdams AU. [pastarā (schlimmste) netikle! Zaravič];

2) als attributiver Genitiv von einem Substantiv
*pastars, auch *pastara: pastaras stunda, die letzte Stunde; līdz pastara, pastaras dienai Etn. I, 103, Tr. IV, 1. ja kāds lielās kaut kuo izdarīt, tad ātri prasa: "kad tas būs? vai tuo pirmdien pēc pastara dienas?" Etn. IV, 77. mans pastara (pastaris = pastars 16681) bāleliņš kâ pē̦rkuons rībināja BW. 18001, 4. pastaruôs, zur letzten Zeit, beim Sterben, am jüngsten Tage: tad pastaruos tē̦vs sacīja St. negudriem pastaruos ir grūt St. pie jums es nākšu vēl reiz pastaruos Blaum. [Nebst la. posterus als ein alter Komparativ zu li. pãskui, ai. paš̍cāt, la. post "nach", aksl. pozd "spät" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 78 f.; s. auch Zubatý AfsIPh. XIII, 316.]

Avots: ME III, 107

peiksts,

1) peîksts Lis., nasses Holz, das nicht recht brennen will;

2) ein Windbeutel, ein unzuverlässiger Mensch
Neik. n. U., Mag. XIII, 42: nav ne˙kāds saimnieks, ir tikai tāds peiksts Druw., Sels.;

3) ein Krepierling:
nav lāga linu, ir tikai tādi peiksti Druw. peîksts - "vājš stādiņš" Friedrichswald. Von Walde Vrgl. Wrtb. II,10, Petersson Ar. u. armen. Stud. 95, v. d. Osten-Sacken IF. XXVIII, 411, Prellwitz BB. XXI, 166 in der Bed. 2 zu pikts (s. dies) usw. gestellt. Es ist aber fraglich, ob man die Bed. 2 von der Bed. 3 trennen darf, und die Bed. 3 gehört doch wohl nebst der Bed. I zu peîkstêt.

Avots: ME III, 192

pìebakât, vollstopfen: kāmis piebakā suomas ar labību Vidiņš.

Avots: ME III, 237

pìeêst(iês), sich satt essen, sich voll essen: Sprw. pieēdis kâ vērpelīte. pieē̦dušam grūti strādāt. kad pelīte pieē̦dusi, tad graudiņš rūgts. nu tâ pieēdu kâ pa nabaga vīra kāzām Etn. 11, 45, kâ pa bajāra kāzām IV, 121, kâ pa sava tē̦va kāzām IV, 40. viņš pieēdās pilns līdz kaklam Dīcm. pas. v. I, 22, pieēdies ar lepnību, aufgeblasen von Stolz U.

Avots: ME III, 249

pìeêst(iês), sich satt essen, sich voll essen: Sprw. pieēdis kâ vērpelīte. pieē̦dušam grūti strādāt. kad pelīte pieē̦dusi, tad graudiņš rūgts. nu tâ pieēdu kâ pa nabaga vīra kāzām Etn. 11, 45, kâ pa bajāra kāzām IV, 121, kâ pa sava tē̦va kāzām IV, 40. viņš pieēdās pilns līdz kaklam Dīcm. pas. v. I, 22, pieēdies ar lepnību, aufgeblasen von Stolz U.

Avots: ME III, 249

pìesvil˜t, intr., anbrennen (von Speisen). - puodiņš piesvilis, iron. von einem Mädchen, das vor der Hochzeit schwanger geworden Mag. IV, 2, 150, U.

Avots: ME III, 299

platlapaîns, mit breiten Blättern versehen: platlapains stādiņš A. XX, 936. platlapainā liepa Konv. ² 2410.

Avots: ME III, 322

I plaûst (li. plausti "waschen") U., Karls., Bers., Kr., Lis., Lub., -žu, -du, tr.,

1) "piepludināt" Lis.; ausgiessen : neplaud ūdeni! Bers., Lub.; nass machen (durch Waschen namentlich) U.;

2) ausschwatzen
Elv., kund machen, unter den Leuten verbreiten St., U., (mit aû ² ) Ruj.: neplaud valuodu! Bers., Lub. dievs tuo gan plaudīs, Gott wird es schon aufdecken, offenbar machen St. Refl. -tiês, strömen (?): upe piepeši sastuop Karpatu kalnus, kuriem tai jāplau,žas cauri Apsk. v. J. 1905, S. 19. Wenigstens in der Bed. 1 nebst plaudiņš 1, planduoksnis, plûst pludi, plauna, plavinàt zu li. pláuti "spülen", and. fliotan "fliessen", aksl. plovǫ "fliesse", plujǫ "schwimme", ai. plavatē, gr. πλέ(Ƒ)ει "schifft, schwimmt", πλύνω "wasche", la. pluere "regnen", ahd. flouwen "spülen, waschen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 94 f. und Trautmann Wrtb. 224. Die Bed. 2 kann auf der Bed. 1 beruhen, doch kommt für die Bed. "(unter den Leuten) verbreiten" auch die Wurzel von plaûdis I in Betracht.

Avots: ME III, 327

plekšêt, -u, -ẽju,

1) plekšêt Lös. n. Etn. IV, 165, N.-Peb., Wessen, U., Fest., Zaravič, C., plekšķêt Spr., Alt-Ottenhof, plappern, schwatzen, brodeln:
kad puodiņš ar ēdienu uz uguns vāruoties, tad maziem bē̦rniem nevajaguot nuo viņa ēst, juo tad tiem mute tâpat vāruoties (plekšķuot) kâ ūdens puodiņā Etn. II, 61. bija tikai vārdu klabināšana un plekšķēšana A. v. J. 1896, S. 419;

2) weiche Erde od. Lehm schlagen
U.;

3) "sekšēt" Lös. n. Etn. IV, 165, schmutzig werden PS., Smilt.;

4) ankleben
(intr.): zeķes plekš caurā un netīrā zābakā. Zu den Bed. 1 u. 2 vgl plakš(ķ)êt und li. pleškė´ti "prasseln, knallen", r. плескáть "klatschen, plätschern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225.

Avots: ME III, 335

I plūds Spr., plûds, plûdiņš Saikava, das Schwimmholz, Flottholz; vgl. li. plūdis dass.

Avots: ME III, 360

I počka "eine kleinePetroleumlampe ohne Zylinder" Amboten; "tēlegrafa staba puôdiņš" Sassm.; (mit o ?) " ein kleines Gefäss für Stiefelschmiere" Kokn. n. Etn. IV, 166; ein alfes, abgenutztes, kleines Gefäss (meist aus Lehm) Laidsen.

Avots: ME III, 375

puõdelis, ein gewisser Pilz Dunika; vgl. puôdiņš (puôds 5).

Avots: ME III, 454

I puôds,

1): der Kessel
Livl. n. BielU., Salisb.: zâļu p. ugunī BW. 20131 (aus Schrunden). ne vairs vārīšu, ne vairs cepīšu, nei sava puodiņa dedzināšu 19279 (aus Livl.); zvirgzdu p. Siuxt "čuguna puods, kam dibe̦ns šaurs, vidusplats un augša atkal šaurāka"; puodiņš Schujen, ein Gefäss, in dem das Essen gekocht wird; puôdeņš Auleja, Lixna "krūz(īt)e";

5): auch (mit uô) Lis., Lubn.; "bē̦rzlape" (mit uô) AP.; ruozē̦tais puôdiņš AP., ein gewisser Pilz; ‡

6) puodiņus likt, schröpfen (?):
slimiem vīriem viņa puodiņus lika Jauns. B. gr. ³ I, 68.

Avots: EH II, 345

I puôds (li. púodas "Topf"), Demin. verächtl. puodelis (li. puodẽlis),

1) der Topf:
puķu puods, der Blumentopf. Sprw.: kādi puodiņi (kāds puodiņš), tādi vāciņi (tāds vāciņš), gleiche Narren - gleiche Kappen. puods katlam smejas - abi divi me̦lni. puoda gabals, die Scherbe;

2) krāsns puods, krāspuods U., zuweilen auch nur das Demin, puodiņš gebraucht, die Ofenkachel;

3) puodiņus pirkt, ein Gesellschaftsspiel
U.;

4) rasu puodiņš, alchemilla vulgaris L. Lös. n. RKr. III, 69;

5) puôdiņš ² Hasenp., ein junger Birkenpilz (agaricus integer)
Peņģ. Zu pê̦da 5.

Avots: ME III, 454

puôgums; die Blässe Nigr., Lautb.; ein Halskragen L., Kurl. n. U.: lācim pie krtZtīm ir pusmēnesim līdzīgs baltš puogums Vidiņš. - puoguma baluodis, die Ringeltaube (columba palumbus L.) RKr. VIII, 94. Zu puogs.

Avots: ME III, 455

puoķis,

1) puoķītis Neik. n. U., puoķīte Etn. IV, 151, puoķīte Wolmarshof, der Knöchel am Fusse;

2) puôķis Jürg., puôķĩtis Smilt., Kemph., Wolm., Wenden, ein junger Pilz,
namentl. ein solcher Birkenpilz, bē̦rzlape (puôķis PS.);

3) eine Art Kopfbedeckung:
puoķitis apsedza viņa galvu. galvā mednieka puoķis zâles zaļumā ar vanaga spalvu Seibolt. Zur Bed. 1 vgl. puõtĩte 1 (ein Kuronismus mit ķ aus tj?); in der Bed. 2 (und 3?) etwa aus mnd. potke "Töpfchen" (zur Bed, vgl. le. puodiņš)?

Avots: ME III, 455

prùods ² Oppek., pruodiņš; ein kleiner natürlicher Teich Oppek. n. U.: saimnieks kampis slimnieci un - blūks! pruodiņā iekšā Jauns. Baltā grām. I, 173. stāsts par brīnīgu pruodu kuŗā ūdens kustēja tik vienu reizi gadā L.W. 1922, VI, 14. Nebst li. prũdas aus (a)russ. прудъ dass:

Avots: ME III, 400

pūdis VL. n. U., pūdiņš, = pūlis: lai viešas man telītes kā skudrītes pūdiņā BW. 18179, 2 var. - Wohl zur Wurzel von pudurs und pūlis.

Avots: ME III, 445

III ràuda ² Kl., Bers., raudiņa Bers., rauds V. Eglītis, ràudiņš ² Gr.-Buschhof, die Pupille: me̦lnie acu raudiņi viņam bija tik lieli V. Eglītis Zilā cietumā 167. acu rauds spuožs Elegijas 21.

Avots: ME III, 482

raũdis Sassm., auch rauds, der Grauschimmel, "ein rotes Pferd": kaš, bērīti, kaš, raudīti! abi mani kumeliņi; bēris man karā jāt, raudis māršas vizināt BW. 29584, 2. bēŗi, bēŗi, raudi, raudi (Var.: rauži, rauži), tie te̦kuoši kumeliņi 5223, 1. aiz kalniņa raudiņš zviedz 5185. jūdzat bēri, jūdzat raudi! Jlg. RKr. I, 150.

Avots: ME III, 483

II riest, sich füllen Freiziņ, sich ansammeln: vē̦ruo, kâ viņu škūņi riest, sarkani ābuoli saulē briest A. Brigadere. stādiņš (pilns) riestuošas sulas JR. IV, 190. Refl. -tiês (praes. auch riežuôs), sich ansammeln, sich füllen Freiziņ: valgums acīs rietās Juris Brasa 164. salds me̦dus riešas un rit Akur. Astras 31. pateicība tanī riešas Valdis. pilna sirds ar skumjām riešas Brands 83. nezâles un pe̦lavas, kas sietam griežuoties rìešas, t. i. salasās kuopā (vgl. riest III 4 und riesties 5) virs graudiem Wolm. Gehört zu riest III.

Avots: ME III, 546

ruodele U., Adsel, ruodene, ruõdiņš Adiamünde, ruodiņa U., Bielenstein Holzb. 21 (hier auch ruodiņš), eine dünne, biegsame Stange zum Befestigen des Strohs auf dem Dache. Aus estn. rōde od. rōdle "Stange", s. Ojansuu Lisiä suomalais-balttilaisiin kosketuksiin 56.

Avots: ME III, 577

ruodiņa , ruodiņš; s. ruodele.

Avots: ME III, 577

rudens, -ns od. -ņa, rudinis Rutzau n. FBR. VII, 121, Ober-Bartau n. Latv. Saule 1927, S. 620, rudiens Pabbasch, Lennew., mundartl. (in Dond.) auch rudiņš (im nom. s. ausgespr. rudiš), Demin. häufiger rudentiņš, auch rudeniņš, rudenītis, infl. rudisniņš,

1) der Herbst:
salta ziemiņa, salts rudisniņš BW. 33597, 4. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī (Var.: nuo rudeņa uz rudeni; nuo rudeņa da rudeņa) 14898. rudens laiks,

a) der Herbst, die Herbsteszeit;

b) das Herbstwetter.
rudens mēnesis, der September Brasche, der Oktober U. - rudens puķe, Herzblatt (parnassia palustris L.) RKr. II, 75, U., Karls.;

2) die Ernte
U.: man nav ne˙kāds rudens U., ich habe keine Ernte. Nebst li. ruduõ "Herbst" zu ruds, s. Leskien Abl. 306 u. a.

Avots: ME III, 553, 554

rusls, braun N.-Kurland, rötlich Wid., aschgrau Sassm.: spalva šakalam vis˙biežāk iepe̦lē̦ka vai rusla Vidiņš. viņa bārda bija tumši rusla Apsk. v. J. 1903, S. 64. tumši rusli mati Janš. ebenda 486. Nebst li. rùsvas "rotbraun", ruslės "Bratrost" (bei Geitler Lit. Stud. 107), rusėti "glimmen" zu ruds.

Avots: ME III, 563

II saduzt U., N.-Peb., auch sadūzt, intr., sich zerschlagen Infl. n. U., zerbrechen L.: saduzis puodiņš Lettg., H. Lieventhal, Trik. uoliņa nuokrita zemē un saduza Pas. I, 339 (aus Kolup). sviede (sc.: miruoņa) galvu zemē, un tī galva saduza III, 451. akmins piepēži saduzīs un sasprē̦gās Ve̦cā dz. gr. meteōrs sadūzis vairākuos gabaluos MWM. VI, 950. trauks sadūst Ruj.

Avots: ME III, 618

sa-iêbtiês, = saviebties, das Gesicht verziehen, ein saures Gesicht machen. saiet, intr.,

1) zusammenkommen, zusammengehen, sich versammeln, sich treffen:
klīzenieki sagāja istabā BW. III, 1, 74. saiet beidzuot visi iekšā ebenda 14. saiet pie galda Kaudz. M. 92. mājas laudis pat˙laban sagājuši pie maltītes ebenda 20. viņi nu saies kuopā MWM. VIII, 335. meitas, sagājušas, nuo puišiem vien runāja BW. piel.2 2157, 1. tec pie savām aitiņām, ka nesaiet rudzuos! LA. ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. debess saiet ar zemi Dünsb. diviem saimniekiem sagāja lauki kuopā LP. V, 92. - saiet Lielajā, aneinander geraten, sich heftig zanken Mag. XIII, 3, 68: laikam ar sievu sagājis lielajā. Apsk. v. J. 1903, S. 694. muižas īpašnieks, ar kuŗu tu, ja arī gribēji, nevarēji saiet ķildā Alm. maizes dēļ sagājušas naidīgā dzīvē Upīte Medn. laiki;

2) gerinnen:
piens sagājis Dond. katrs pilieniņš piena tūliņ saiet (sare̦c) Alksn. Bar. 29;

3) Platz haben, Platz finden:
zãlē saiet 100 klausītāju. šinī traukā saiet 100 stuopu, dieses Gefäss fasst 100 Stof Brasche;

4) zusammenpassen, stimmen:
saiet (Var.: sakrīt, sade̦r) balsis mums dzieduot, valuodiņas runājuot BW. 317, 2;

5) eine bestimmte resp. eine längere Zeit oder vielemal gehen:
saiet pie pagasta tiesas, sich zur Genüge und zum Überdruss vors Gemeindegericht schleppen Mag. XIII, 3, 52. es sagāju četri dienas pie tiesas, ich bin ganze vier Tage vor Gericht gewesen U. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus A. v. J. 1893, S. 29. vairāk reizu viņa tâ tur sagāja Janš. Dzimtene V, 443;

6) tr., gehend erreichen, erlangen:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu LP. I, 7. ne˙maz mežam galu saiet IV, 154. mežsargs ieduomājies savam mežam galu saiet VI, 763;

7) auseinandergehen:
nams ar ve̦cumu sagājis Konv. ² 2217. duodu viņam pa muti, ka tā vai lai saietu gabaluos MWM. X, 886;

8) krējums (Wessen) oder sviests saiet lielajā, die Sahne buttert nicht (vor Wärme)
Stelp., Salis; 9) Part. praet. sagãji(e)s, unwohl, krank Ahs., verdriesslich Matk.: bē̦rns ir tāds sagājis - ne ē̦d, ne gul Ahs. (tē̦vs) šuodien tāds sagājis, netika kustēties nuo mājām ārā Janš. Dzimtene ² II, 457. kuo tu esi tāds sagājies? Matk. e̦smu tāds sagājis drusku LP. V, 45. jūtas pa˙visam sagājis Ze̦ltmatis. viņa tagad tāda sagājusi A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich begegnen, sich treffen, zusammenkommen, verkehren:
ar laipnu cilvē̦ku ik˙viens labprāt saietas Ahs. n. RKr. XVII, 49. sagājās Jāņa bē̦rni (Var.: Jāņa bē̦rni sanākuši), sadevās ruociņām BW. 32885. svešs ar svešu sagājās RKr. XVI, 229. valdinieki bieži vien sagājušies LP. VII, 627. ne ar vienu viņš nesagājās B. Vēstn. tas sagājās ar ve̦lnu un tamdēļ bija liels burvis ebenda 705. ce̦turta (mājas) puse sagājās ruobežā ar citiem pagasta saimniekiem Vit. 1. apriņķa ruobežas saietas ar Jaunje̦lgavas apriņķi RKr. XI, 58;

2) übereinstimmen:
viņu māksla vairs nesaietas ar impresionisma jēdzienu Vēr. II, 1124;

3) mit dem Akkusativ gebraucht, treffen:
dabūdamas zināt, ka viņš iebraucis un viņu nesagājušās . . . Janš. Dzimtene ² III, 209. raugiet viņu saieties un parunāties Dzimtene V, 84. vai Marutiņu arī e̦sat jau sagājušies? ebenda 123;

4) impers., zusammenpassen, harmonieren:
brālis apprecējās un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli Seibolt;

5) zu viel gehen, gehend sich zu viel tun:
būs par daudz sagājies Blaum. zirgs tâ sagājies, ka tam nevar duot dzert N.-Peb. Subst. saiešana, die Versammlung; eine religiöse (namentlich eine Herrnhuter-} Versammlung: uz dievanamu tu aizej re̦ti un uz saiešanu ne˙maz Kaudz. M. 53. parādījusēs baznīcā vai citās saiešanās Etn. III, 58. saiešanās dažādi izģērbties LP. VI, 119. - saiešanu kambaris (Kaudz. M. 22) od. saiešanas māja (MWM. X, 920) od. saiešanas nams, in Smilt. - saiešana, das Bethaus der Herrnhuter. saiešanas telts, die Stiftshütte Brasche; saiešanâs, die Begegnung, das Zusammentreffen, der Verkehr; die Übereinstimmung.

Avots: ME II, 638, 639

*III saka od. *saks, der Sack: riecins (kancītis 31093) sakā, vērdiņš makā, skāba dzira druvnesī BW. 29252 (aus Neu - Rosen). Mit hochle a aus e, und aus estn. sekk "Säckchen"?

Avots: ME II, 642

saknãbât, ‡

2) (alles) aufpicken, pickend aufessen:
vistas saknābās, ka ne graudiņš zemē nepaliks AP.

Avots: EH XVI, 418

salikt, tr.,

1) zusammenlegen, zusammenfügen:
salikt ruokas, die Hände zusammenlegen, falten. salikt acis, die Augen schliessen: līdz actiņas vien saliku, māsa nāca muodināt BW. 27792. Galdiņš tuo nakti acu nesalika Saul. III, 55. nee̦smu ne acu salicis (ich habe garnicht geschlafen) Kav. vai jūs bija dievs salicis, - abi vienu daiļumiņu? BW. 21353. - cilvēks labi salikts iekš sevis, ein Mensch von wohlgeordnetem Gemüt U.;

2) legen, stellen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
ēdieni salikti, dzērieni ielieti LP. V, 357. salikt ēdienu galdā Aps. III, 5;

3) setzen (beim Druck).
Refl. -tiês,

1) (für sich) zusammenlegen:
tautiet[i]s lūdza... abas ruokas salicies BW. 15062, 2;

2) im Einverständnis sein, in Beziehungen stehen:
kuopenēsies un saliksies ar gājēju puisi LA. nu atkal ar Andži salikusies B. Vēstn.;

3) auch salikt, = salīgt; tie plêšas, kaûnas un atkal ar labu saliek(as) N. -Schwanb. - Subst. salikšana, das (Zusammen)legen; das Setzen;
salikšanâs, das Sichzusammentun; salikums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Zusammenlegens; das Resultat des Zusammenlegens: lūpu maigais salikums A. XX, 324; salicẽjs, wer zusammenlegt, zusammenfügt.

Avots: ME II, 671

sanẽ̦sât, sane̦sât, freqn.,

1) tr., mehrfach zusammentragen;

2) tr., volltragen, besudeln
Spr.;

3) intr., längere Zeit tragen:
ve̦se̦lu gadu tu mani sane̦sāji LP. IV, 70. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus un ce̦ruot tās vēl 12 gudus sane̦sāt A. v. J. 1893, S. 29. nuo apakšzemes līdz šai būdiņai tās sanē̦sāju klāt vien, lai kur iedams, lai kuo darīdams Pas. II, 112.

Avots: ME II, 692, 693

sasakņuôtiês, sich reichlich einwurzeln: sasakņuojies stādiņš Konv. ² 2154.

Avots: ME III, 726

saturîgs,

1) fest:
šī masa ir cietāka, saturīgāka nekâ sviests MWM. IX, 900;

2) zurückhaltend
Wid.; enthaltsam: tev... nevajaga tik brīnum saturīgam dzīvuot, juo tev ir labs vērdiņš naudas Stāsti Kraukļu kr. 82;

3) mit gutem Inhalt, gediegen, kernig:
sacīt saturīgu runu.

Avots: ME III, 768

‡ sēdnieks, = sêdiņš 1 (?): majā bijis viens s. Pas. XV, 465 (aus Serbig.).

Avots: EH XVI, 480

Sìmjũdu diena RKr. VI, 42, Simjũda dìena PS., Simjūddiena Mag. XX, 3, 58; Konv. ² 2150, Simjūdis Saul., Simjūtu diena (vakars), Simjauta vakars Bers. n. Etn, I, 62, Simon-Juda" (der 28. Oktober): Simjūtu dienas vakarā senāk mieluojuši nuomirušus LP. V, 65. Simjūtu dienā, kad dvēseles mieluo VI, 47. Simjūtu vakarā mājinieki iziet laukā, lai nekultuos veleniešiem pa kājām VII, 123. - Sìmjûdiņš ² Saikava, der 2. Oktober (alten Stils).

Avots: ME III, 841

skãrds (li. skárdas "Weissblech" in Kvėdarna) Līn., Nigr., skā`rds Ermes, skârds <sup>2</sup> Karls., Dond., skā`rds ² Kl., Prl.,

1) skārds U., Spr., Mag. XIII, 2, 54, skârda ² (li. skárda "Weissblech"
in Joniškis) Ruj., skãrde Dunika, skârde ² BL, skārde L., U., skarda U., skarde U., Blech, Weissblech: māsai skārda vainadzinš BW. 5944. skārda lampiņa A. Upītis;

2) auch skārda, skārde Glück, eine Metallplatte:
aluminijs izkaļams visai plānās skārdās Konv. 93. viņš . . . pārvilka tā nama grīdi ar ze̦lta skārdēm (mit goldenen Blechen) Glück I Kön. 6, 30. vecītis ... uzlika savu dē̦lu uz tējas skārdu (auf ein Teebrett) Pas. IV, 495 (aus Leegen);

3) skãrds Ahs., ein Geschirr aus Blech: saimniece iedeva pilnu skārdu piena, alus; Demin. skãrdiņš, ein Trinkgefäss aus Blech für kleine Kinder
Ahs.: bē̦rns dzer pienu nuo skārdiņa;

4) unebenes Eis
Etn. II, 34. In den Bedd. 1-3 wahrscheinlich aus liv. kārda resp. estn. kard "Blech", s. KZ. LII, 120, aber auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 601. In der Bed. 4 zu šķḕrst?

Avots: ME III, 880

šļañkât Gramsden, Iw., Līn., Papendorf, Roop, Serben, Sermus, Smilten, Stenden, Wahnen, šļànkât Jürg., (mit àn ² ) Adsel, Fest., -ãju, (eine Flüssigkeit) schütteln Meselau, Wid., (mit "an̂") Nötk.; (das Gefäss bewegend Wasser) eingiessen (mit añ) PS.; (beim Tragen einer Flüssigkeit über den Rand des Gefässes) übergiessen (mit añ) Dunika, Wain.; mit wenig Wasser spülen (mit àn ² ) Fest.: ūdeni mucā vajaga labi šļankāt uz vienu un uotru galu, kamē̦r visus netīrumus izšļankā Fest. nes uzmanīgāk un nešļankā ūdent ārā! Dunika; "skaluoties, atsisties": ūdens šļànkā ² gar krastu Adsel. Refl. -tiês, durch Schütteln in Bewegung geraten (mit àn) Jürg.; sich (über den Rand des Gefässes) ergiessen (mit añ) Dunika, Libau, Wain.; bullern V.: alus mucā šļankājas Jürg. Kanklis ūdeņa sadzeras tik daudz, ka šķidrums vē̦de̦rā šļankājas Vidiņš. kâ tu nes: tev jau šļañkājas (Stenden) viss ārā! Wain. Auf d. schlanken resp. schlankern beruhend?

Avots: ME IV, 64

sliecĩba, die Neigung Wid., Empfänglichkeit V., "der Beruf" V.: sliecība uz galvas sāpēm Karls. ... aiz visiem cilvē̦kiem piemītuošās sliecības uz nežēlību Vidiņš.

Avots: ME III, 937

smacîgs, erstickend, dumpf: sm. gaiss Vēr. II, 326, Libek Pūķis 19. smacīgas te̦lpas MWM. v. J. 1897, S. 81. smacīgā bedrē Stari III, 155. smacīga nāves nakts Kārstenis Gāju p. 26. orkāna smacīgā svelmē vīst ziediņš J. R. IV, 44. viņa dzeja nav gluži tik smacīga MWM. VII, 905. ze̦ms un smacīgs līdzi būdai ir . . . gars Rainis Ave sol 9. Subst. smacîgums, das Dumpfsein: šis pagrabte̦lpu smacīgums Rainis Tie, kas neaizmirst 25.

Avots: ME III, 947

*spirdele od. *spirdelis "?" : spirdeļu puodiņš sē̦tmalī (Rätsel) Bl. m. 106.

Avots: ME III, 998

sprūds,

1) sprûds Lis., ein Stöpsel
(sprūdiņš) Bielenstein Holzb. 323, ein Spund; ein Knebel für Schweine Sessw., Peb. n. U., (sprûda ² ) Ahs.: jāaizšauj sprūds priekšā A. XX, 885. visas akas bija vaļā, kâ izsitušas sprūdus A. Brigader Daugava I, 1359. baruokļus kaujuot mē̦dz ielikt sprūdu mutē lai tie nekuož Ahs. n. RKr. XVII, 54. viņš uzlēca kâ sprūds kājās Niedra. nu ir sprūds ļipā Lis.;

2) der Drücker (der Flinte)
U., V.: es spaidīju revolveŗa sprūdiņu Niedra;

3) auch sprūde, ein rundliches Holz, welches die Femern des Pfluges auseinanderspreizt
Bielenstein Holzb. 476; ein Spreizholz an einer Iltisfalle 597;

4) sprûds, die Weberspule
Zvirdzine, Domopol; ein Hölzchen in der Weberspule, um welches das Garn gewickelt ist Warkl.;

5) ein Hölzchen, wie man sie früher anstatt der Knöpfe an Hosen hatte
(mit û) Jürg., "puoga" LP. VII, 478: ar sprūdiem aizgriezt ūzas. knibinādamies ap bikšu sprūdu Niedra;

6) sprūdi "kāpieni (redeles)" Mitau;

7) sprûds Kroppenh. bei Kokn., ein Querholz, das einen Strick (z. B. an einer Handsäge) in Spannung zu halten hat;

8) makšķeres sprūds, der Schwimmer an der Angel
Memelshof, zu sprûst.

Avots: ME III, 1025

sprukt (li. sprùkti Tiž. I, 323, 330, Lit. Mitt. III, 107, Bezzenberger Lit. Forsch. 175), praes. sprùku Serbig., Wolm., Neuenb., sprùku ² Laitzen n. FBR. V1II, 25, Nerft, Lös., Preili, sprûku N.-Rosen n. FBR. VIII, 25, sprûku ² Ruj., Karls., Salis, Lin., AP., praet. spruku" intr., sich lösen, losgehen (von Festem, Gebundenem) U.; entwischen, entgleiten U., fortlaufen: žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. nāve, sprukuse nuo rieksta čaumulas" . . . grieza ļaudis Pas. IV, 52 (aus Rositten). sprūk laiviņa nuo ņiedrītes" nuo auziņas kumeliņš BW. 13280. nezin kur bēgt, kur sprukt LP. VII, 488. vaļā sprukt" losgehen (von einem Knoten, Strick, Band U.). nagi spruks vaļā Aps. III, 25. "blēņas!" tam beidzuot spruka vaļa Vēr. II,1201. Nebst spruksts 2 zu spraukt(ies) I (und II?) und vielleicht mhd. sprugel "Schnellbogen"; dies spru-k- neben spru-g- (in spruga u. a.), s. Walde Vrgl. Wrtb. II" 671.

Avots: ME III, 1024

spudi Selb., Eingeweide von Tieren: šuodien aitu spudi būs pusdienā zupū vārīti; Demin. spudiņi, ein Gericht, Eingeweide U., eine Speise aus Kalbseingeweiden und Kartoffeln Neugut; eine Art Sülz, Kopfkäse U.; vgl. auch spudiņš I. Etwa mit sekundärem s- auf d. Pudding, oder aber nebst pudis (s. dies) auf estn. pudi "Brei, Mischmasch; Kleines; gekrümelt" (resp. einer entsprechenden livischen Form) beruhend?

Avots: ME III, 1027

stadags, = stādags: vārti sudrabiņa stadagiem BW. 14317. Vgl. stadiņš 1.

Avots: ME III, 1037

stĩvêt, -ẽju,

1) steifen
L., U.;

2) scharf anziehen, spannen
U., (mit Mühe, schwer) ziehen: stīvējuši tikai tukšu tesmeni Etn. II, 88; LP. VII, 558. zeķi... kājā stīvē̦dams A. v. J. 1897, S. 456. Refl. -tiês,

1) (beim Heben od. Schleppen von etw. Schwerem) sich stemmend abmühen, abquälen, an etw. Schwerem herumzerren:
abi stīvējušies, kuo māk, bet tuomē̦r nevarējuši spieķa nuo ceļa nuovākt Etn. III, 47. Mačs stīvējās svārkus izgriezdams Libek Pūķis 10;

2) sich sträuben, entgegenstemmen
(namentl. pretī stīvēties) U., hartnäckig (auf etwas) beharren, bestehn U., Mag. XIII, 2, 56; sich zu etwas drängen Mag. XIII, 2, 56; streiten, sich zanken: žīdiņš stīvejās un tiepās Dīcm. pas. v. 1, 35. ve̦cais... ilgi stīvējās, beigās tuomē̦r padevās Pasaules lāp. 206. māte gan stīvējusies pretim, lai dē̦ls tâ nedaruot LP. VI, 350. uotrs stīvējies:"man piede̦r meži, man arī vērsis..." V, 86. vedēji ar panāksniekiem stīvējas RKr. XVI, 135. tē̦vs ar māti, trešs tautietis klētiņā stīvējās (Var.: strīdējās): tē̦vs deva, māte liedza, tautiet[i]s lūdza raudādams BW. 15067, 6 var. Aus mnd. stiven "steifmachen".

Avots: ME IV, 1076, 1077

stragna Nigr., stragņa Wid., stragnis St., U., stragnums U., Dünsb., Wandsen, ein Sumpf, da man einsinkt Dond. n. U., Wandsen, eine einschiessende Stelle (z. B. in einer Wiese): laiduši tiešām pa stragnu, cauri mežam Janš. Bandavā Il, 248. viņģuojām pa brukstālienu un stragnu, līdz... uzbraucām... ceļu 257. alnis pruot it veikli izlaipuot pa stragņām Vidiņš. kad pa stragnumu pāri, tad ceļš atkal labs Dond.

Avots: ME IV, 1080

strazds: auch Allend., AP., Behnen, Kolberg, Lemb., Mesoten, Morizberg, Oknist, Salisb., Schwitten, Selg., Trik., Wizenhof, Ziepelhof, Zögenhof. strazda bē̦rni BW. 2502 var. me̦lnais s. 2542. strazdiņš ņēma dzeņa meitu 2535.

Avots: EH II, 585

strīde St., U., Mar. n. RKr. XVII, 139, (mit t) C. PlKur., strīds PS., Salis, strids ² Mar. n. RKr. XVII, 139, Prl., strīds U., strīdus Karls., strīdus U., strīdiņš Salis, strīdiņš U., der Streit, Zank: ve̦lns ar dievu sanāca strīdū LP. VII,1189. bija dzirdama asa strīde Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV,107. ar visiem strīdiņiem tuomē̦r... biedri satika labi A. Brigader Daugava I, 145. Nebst estn. rīd aus mnd. strît.

Avots: ME IV, 1091

studenis Infl., studens Wid., studi U., studiņš U., studīns U., Sülz, eingegallertes Fleisch; Plur. studiņi, eine Speise aus Kalbseingeweiden und Kartoffeln Uodziena, = spēķes A. v. J. 1897, S. 807. Aus r. стýдень "Sülze" (s. Leskien IF. XIX, 206), wobei studi aus dem deminutivisch aussehenden studiņi abstrahiert ist; die Form studīns stammt wahrscheinlich aus dem Gebiet, wo Deminutiva nicht auf -iņs, sondern auf -ĩns enden.

Avots: ME IV, 1100

studiņi, studiņš, s. studenis.

Avots: ME IV, 1100

sũds: tabaciņa malējam s. tup milna galiņā BW. 8240. cūkganam cūku s. 34728. ne˙vienam tāds guodiņš, kāds guodiņš sūdiņam: ce̦p maizīti ... sūda guoda (Var.: sūdu Jāņa) gaidīdami 28187. sūdu druva priecājās 28188. zirgu sūdi 26222. kuo tur nu sūdu (nicht der Rede wert) runā! Anekd. IV, 417. Gen. sũda Dunika, schlecht: sūda laiks, s. nazis, s. teļš. ne˙kā sūda nevar teikt. - sarīkuo īstas dzīŗas jeb, kâ viņi paši saka, sūdu kāzas Janš. Dzimtene V, 351. sūdu muca "Mistschmaus nach beendeter Düngerfuhr" Diet. sūdu laiks Dunika, Rutzau, = sūdu ve̦damais laiks. jūŗas sūdi - auch Dunika. raganu s. Salis "mīkstas dze̦ltānas vai baltas pelējuma sēnītes, kas uzme̦tas uz kuokiem, sē̦tām u. c." apakš krāsns kluona liek uogļu sūdus (Kohlenabfälle beim Schmieden), lai kluons ilgāki tur karstumu Siuxt. ve̦l˜na s. (Teufelsdreck) - auch Salis u. a. Zur Etymologie s. auch Wood Postconson. w in Indoeur. 75.

Avots: EH II, 606, 607

svètîgs,

1) gesegnet, verschlagsam (vom Brot od. Heu gebraucht
Oppek. n. Mag. XIII, 25), heilsam U.: ja Jē̦kaba dienā saule spīduot, tad maize svētīga Etn. IV, 91. es svētīga (Var.: ražīga) malējiņa: lai es malu, cik maldama, man galdiņš līcin līca BW. 8062, 1 var. svētīgs un krietns darbs Pilsonis 12;

2) selig, glückselig
U.

Avots: ME III, 1155

švūkstêt,

1) = švīkstêt Nötk., zischeln, plaudern, lärmen Mag. III, 1, 137; = čūkstêt (mit ũ) Roop, Schujen, Smilten; "neskaidri, gari šnākt" Druw.: alus muca švùkst ^2, kad izrauj sviķi Adsel. saspiests gaiss spiezdamies pa šauru spraugu švùkst ² Bers. caurās plēšas švùkst ^2, juo gaiss švūkstē̦dams spiežas laukā Druw. n. RKr. XV11, 83, viss lādiņš izskrēja švūkstē̦dams gaisā Vīt.; leise erzählen Bolwen; flüstern (geringschätzig) Adsel (mit ù ^2). Aus švīkstêt + čūkstêt?

Avots: ME IV, 120

taîds Le. Gr. § 373, BW. 9397, 1, Preili n. FBR. VIII, 16, = tâds, ein solcher: taidas vēstis tev atnešu: brūte sade̦rē̦ta BW. 15822, 4. ak tu taidu vasariņu: žīdiņš jāja pieguļā! 30096.

Avots: ME IV, 123

tiept (li. tem̃pti "ziehend spannen"), -pju, pu,

1) tìept C., tìept ² Kl., Kr., recken, steifen
Bielenstein Holzb. 28: viņš man tiept uztiepa savu kažuoku C., KL;

2) stramm halten, behaupten
L., U.: es viņam pierādīju, bet viņš tiêpa ² un tiepa, ka . . . (oder: tiepa un tiepa savu) Stenden. viņš grib tiept, ka es tuo e̦smu darījis Notk. viņš man sāk tiept (nee̦suošu) parādu virsū (aufbürden) Golg.;

3) "nepareizi apvainuot" Wessen. Refl. tìeptiês Neuenb., Wolm., (mit iê ² ) Iw., Līn., auf sein angebliches Recht bestehen, hartnäckig Recht haben wollen, sich (auf etwas und gegen etwas) steifen
U.: kas pret viņu varē̦tu tiepties un pastāvēt Hiob 9, 4. žīdiņš šâ, tâ stīvējās un tiepās Dīcm. pas. v. I, 35. tē̦vs negribēja ne par kuo tuo darīt un ilgi tiepās ar dēlu 44. tu ar mani tiepies Kav. citi tiepjas, ka viņa ir tagad tur vēl e̦suot LP. V, 398. - Subst. tìepšanâs, das Sichsteifen: tiem nelīdz ne˙kāda tiepšanās BW. III, 1, 21; tiepums,

1) tiẽpums Bauske, Plur. tiẽpumi Siuxt, das Sichsteifen, die Nücke(n):
bē̦rnam uznāca tiepums Bauske. žīds re̦dzē̦dams, ka nuo F. saviem tiepumiem ne˙kādu taisnību nedabūs Jaun. mežk. 90; Wortstreit L., St.;

2) s. tiẽpums. Nebst tīpt, li. tampýti " mehrfach dehnen", tamprùs "zäh", tìmpa "Sehne" an. ƥambr "angeschwollen" ƥǫmb "Bogensehne", lat. tempus "Zeit; Schläfe" u. a. (s. Lidén IF. XIX, 331 f., Persson Beitr. 484 f., Boisacq Dict. 942, Walde Wrtb .2 769, Fick Wrtb. III ⁴ , 181, Trautmann Wrtb. 317 f.) zur Wurzel. von tît.

Avots: ME IV, 211, 212

I tītiņš,

1) tîtiņš ² Siuxt, Plur. tîtiņi ² Bauske, eine Pflanze;
tītiņš V., die Winde; tītiiņš Mag. IV, 2, 30, Plur. tītiņi St., U., Mag. IV, 2, 77, Konv. ² 2123, die Zaunglocke, Ackerwinde (convolvulus arvensis L.): tītiņa ziediņš Rainis Gals un sākums 45;

2) Plur. tītiņi, Sommerfäden
Brasche, Spinngewebe: zirnekļa tītiņus JK. VI, 53;

3) Plur. tītiņi Lasd., = sietava I. Zu tît.

Avots: ME IV, 207

truosuļuôties, kochen (intr.): puodiņš truosuļuojas Gr.-Sessau.

Avots: ME IV, 254

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. ² 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271