Paplašinātā meklēšana

‡ *dziļinât(iês), zu erschliessen aus izdziļinât, iedzijinâtiês und nuodziļinâtiês.

Avots: EH I, 358

‡ *dziļinât(iês), zu erschliessen aus izdziļinât, iedzijinâtiês und nuodziļinâtiês.

Avots: EH I, 358

‡ ìedziļinât (?) Viļāni "= ìedzīt 1, ìerakt": ie. mietu zemē.

Avots: EH I, 511

ìedziļinâtiês, ìedziļuôtiês Vēr. I, 1520, sich vertiefen: jāiedziļinājas jautājumuos Pilsuonis 33.

Avots: ME II, 13

izdziļinât, austiefen: aku, grāvi. Refl. - tiês, tiefer werden: plaisma ar˙vien vairāk izdziļinājās Janš.

Avots: ME I, 732

nùodziļinâtiês, sich versenken, sich vertiefen: viņš savā mākslā nuodziļinājās Konv. ² 712.

Avots: ME II, 780

padziļinât, ‡ Refl. -tiês, sich vertiefen: grāvis padziļinājies Dickeln, Hasenp., Kurmene, Mar., Warkh. u. a. viņu starpā naids padziļinājies Jürg. u. a.

Avots: EH II, 130

padziļinât, tr., vertiefen: izglītuotais latvietis padziļina un nuostiprina savu pašapziņu Vēr. II, 481. Subst. padziļinãjums, die Vertiefung; padziļinâšana, das Vertiefen; padziļinâtãjs, wer vertieft.

Avots: ME III, 22

àizgriêzt, ‡

3) ansägen:
kuoku aizgriezuši bija labi dziļi Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25

atvìlkt (li. atvil˜kti), tr.,

1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;

2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;

3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;

5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;

6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,

1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;

2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;

3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;

4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;

5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;

5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.

Avots: ME I, 210, 211

bezdibens, -s, bezdibenis, dial. bezdibins, -ens, grundlose, bodenlose Tiefe, der Abgrund: un es nuogāzuos dziļi bezdibenī Vēr. I, 669. jūtu bezdibens Stari II, 273. bezdibe̦na e̦ze̦rs, avuots, grundlos; bezdibens aka Rain.

Avots: ME I, 283

dzelˆme: eine Tiefe im Fluss od. See (mit el˜ ) Salis; eine tief einschiessende Stelle im Morast (mit elˆ ) Auleja; "purva avuots, kas neaizaug ciet" (mit el˜ ) (Orellen: triju dzelmju dziļumuos BW. 28796. dziļi dzelmes dibe̦nā 22319.

Avots: EH I, 353

‡ *dziļuôtiês, zu erschliessen aus iedziļuôtiês (unter iedziļinâtiês).

Avots: EH I, 358

dziļš, tief: dziļa upe. grava; dziļa ziema; dziļš miegs; dziļa sirsnība, dziļas bē̦das; nuogrimt dziļās duomās. ne tik dziļš kâ me̦lns. der Schein trügt. viņš atņe̦m dziļi e̦lpu, lūdzu, nākat tikai dziļāki, treten Sie nur näher! viņš lūdza viesi dziļāk A. XII, 601. Zu li. gilùs "tief", le. dzelve. dzelme (s. dies). apr. acc. s. fem. g. gillin "tiefe".

Avots: ME I, 550

‡ dziļu Siuxt, Adv., = dziļi tief.

Avots: EH I, 358

el˜šât [Drsth., Nigr.], tief aufatmen AP. n. U.: vājnieks sāka smagi un dziļi elšāt Mērn. laiki 352. zirgi apstājās elšādami Kad mēnesis dilst 103.

Avots: ME I, 569

galˆdaîns, karriert, gewürfelt, dambrettartig: galdaina snātene Etn. IV, 108. galdains dvielis, palags, aude̦kls Aps., Golg. galdaini iedziļinājumi Konv. ² 1658. pe̦lē̦kbaltuo, galdaiņuo sedzeni Druva II, 668.

Avots: ME I, 589

ìear̂t, tr.,

1) ein -, hineinpflügen:
rudzi paliek neiearti MWM. VI, 638. zemē ar˙vienu de̦r mē̦slus vē̦lāk ieart;

2) anfangen zu pflügen.
- iearšanas diena, der Tag, da man den ersten Pflug in die Erde setzt (Tiburtiustag, der 14. April) U. [Refl. - tiês,

1) unvorsätzlich (hin) eingerflügt werden
(mit dem Agens im Dativ): man iearās tavā daļā Drosth. pīpe iearās (wurde beim Pflügen verschüttet) zemē Jürg. arkls iearās (geriet beim Pflügen hinein) dziļi zemē;

2) hineinpflügen
(intr.): viņš jau tālu iearies manā pļavā;

3) ans Pflügen sich gewöhnen und es erlernen:
viņš jau labi iearies;

4) sich hineinwühlen:
puika iearies sìenā Trik.]

Avots: ME II, 1, 2

ìedzīt,

1): iedzĩt (hineinschaffen)
rudzus šķūnī iekšā Salis; hineineggen, -pflügen: ceļmalā iedzĩt (graudus) ar atsperu ecēšām, bet uotrā laukā ar ilkšu arklu Iw.; erlangen: ar naidu ne˙kuo nevar iedzīt Seyetshof. šuorīt iedzinu mazas cūkas (= šuorīt man cūka apbē̦rnuojās) Saikava. nauda, kas nuoliktā terminā nav maksāta, tuop iedzīta (wird beigetrieben) Pēt. Av. III, pielik., S. 18; ‡

3) oft rasierend (den Bart) intensiv(er) wachsen machen
Stenden: tâ jau tu iedzĩsi bārdu pašā rīklē, so niedrig dich rasierend wirst du den Bart dir auch auf dem Halse (der Kehle) wachsen machen. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Vieh eindringen
Saikava: vēl gabanas nav nuove̦stas, un tu jau iedzenies pļavā!

2) sich hineindrängen (um sich anzusiedeln)
Salis: tur jau igauņi iedzinušies;

3) herein-, hmeinfahren:
atkan žīds iedze̦nas mūsu mājā! Saikava. Dāvis bija iedzinies kruoga paksī Ciema spīg. 277;

4) eindringen, unversehens eingetrieben werden:
nagla iedzinusies pārāk dziļi Jürg. u. a.

Avots: EH I, 512

ìegrâbt,

1) hineingreifen:
viņš piegāja pie maisa, tad iegrāba ar sieku MWM. VIII, 414. tie tūkstuoši, kuo iedeva meitai pūrā, tam labi dziļi iegrāba kabatā MWM. v. J. 1896, S. 920;

2) [einreissen, reissend verursachen]: vâtis vēl čūluo tam, zvē̦rs kuo iegrābis nabagam Dünsb. Lapsa Kūm. 7. Refl. - tiês,

1) für sich etwas greifend irgendwo hinein tun;

2) sich versehen:
ve̦lns redzēja, cik dziļi bij iegrābies, virsu ņe̦mdams LP. VII, 1176;

3) sich verlieben:
kuo jūs visi tai dāmā tâ iegrābušies? Vēr. II, 1347.

Avots: ME II, 18

ìegrīvêt, [einkerben Arrasch]: tur dziļi iegrīvē̦tās zīmes rādīs Aus. I, 113.

Avots: ME II, 19

ìegult(iês), sich (hinein)legen: viņas ruociņa iegula manā ruokā Skalbe. viņa dabā bij jau ieguluse cilvē̦ku mīlestība Vēr. II, 270. iesnas, grūtumi viņam iegula guļā, diez vai vairs izcelsies Alksn. - Zund. iegula ar karsuoni, erkrankte am Fieber Lautb. Luomi 17. vējš neiegula ar pietiekuošu stiprumu buŗās MWM. v. J. 1898, S. 182. tu nuo tās gultas nenāksi, uz kuo tu iegulies, bet tu tiešām nuomirsi Glück II Kön. 1, 6. lielais iegūlies gultā LP. VI, 1, 437. Subst. iegulums: e̦ze̦ri kâ iegulumi zemes padziļinājumuos Konv. ² 863.

Avots: ME II, 20

ìegult(iês), sich (hinein)legen: viņas ruociņa iegula manā ruokā Skalbe. viņa dabā bij jau ieguluse cilvē̦ku mīlestība Vēr. II, 270. iesnas, grūtumi viņam iegula guļā, diez vai vairs izcelsies Alksn. - Zund. iegula ar karsuoni, erkrankte am Fieber Lautb. Luomi 17. vējš neiegula ar pietiekuošu stiprumu buŗās MWM. v. J. 1898, S. 182. tu nuo tās gultas nenāksi, uz kuo tu iegulies, bet tu tiešām nuomirsi Glück II Kön. 1, 6. lielais iegūlies gultā LP. VI, 1, 437. Subst. iegulums: e̦ze̦ri kâ iegulumi zemes padziļinājumuos Konv. ² 863.

Avots: ME II, 20

ìegumt: Arvis saskatīja gulē̦tājus: Miķeleni dziļi salmuos iegumušu ... Daugava 1928, S. 303.

Avots: EH I, 515

‡ ìekaķêt, mit einer Katze (einem zweizinkigen Haken, kaķis

3) einkratzen:
stendere ir iekaķē̦ta AP. labi dziļi vajag ie., tad vieglāk pāzi iecirst Saikava. .

Avots: EH I, 517

‡ ìekļũdîtiês, irrend hineingeraten, sich hineinverirren: labi dziļi iekļūdījusies mežā Pas. X, 529.

Avots: EH I, 520

ìelìst, intr., hineinkriechen: zivs pielien malā, bet vēzis ielien alā. vai tu esi manā makā ielīdis, vai es tavā? ne˙vienam cilvē̦kam nevar iekšā ielīst. viņš aiz kauna gribēja vai zemē ielīst. vai tad viņš tev tiešām tik dziļi sirdī ielīdis Blaum. izpraulējis uozuoliņš gaida bišu ielienuot BW. 13041.

Avots: ME II, 40

ìelũkuôt, tr.,

1) auf jem., die Augen werfen:
Ansis ielūkuojis sava kunga atraitni LP. VII, 174. kalējs un skruoderis abi divi ielūkuojuši vienu līgavu LP. VI, 351;

2) sich anschicken, versuchen:
kad zirgi bij sajūgti, tad ielūkuoja braukt Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) hineinblicken, hineinschauen:
viņš ielūkuojās dārzā MWM. IX, 372. kas spējis ielūkuoties tik dziļi dvēselē man? Vēr. II, 964;

2) die Aufgabe auf jem. werfen, erwählen:
ķēniņa meita ielūkuojusēs muļķīti LP. III, 32.

Avots: ME II, 41

ìemìet, tr.,

1) einschlagen, eintreiben, einstecken
Sassm.: tīrumā iemien mietus, pagalmā zarus Etn. IV, 152. Lāčausis iemējis tē̦vu stāvu zemē LP. VI, 490. Sveķītis palika ceļa vidū kâ iemiets stāvam Seibolt;

2) einbohren (mit einem Pfahl):
saimnieks iemej ar mietu caurumu zemē LP. VII, 68;

3) einen Hieb versetzen:
kad tik neiemiešu tev pa kaklu Tals. viņš iemēja uotram pa ausi Sassm. Refl. - tiês, einsinken: vāle iemējusies dziļi zemē LP. V, 46. bungvāle... atpakaļ krītuot iemējās zemē VI, 518.

Avots: ME II, 46

ìerakstît, tr.,

1) einschreiben, verzeichnen:
grāmatiņā ierakstīts: jāj māsiņu apraudzīt BW. 13711. viņa nevainīgais ģīmītis man dziļi sirdī ierakstīts Neik. ierakstīta ruoka, eine im Schreiben geübte Hand Str.;

2) mit Strickerei zu versehen anfangen:
ierakstīta villainīte BW. 29323, 9. Refl. - tiês,

1) sich einschreiben:
grāmatā, biedruos;

2) sich im Schreiben Fertigkeit erwerben:
viņš jau labi ierakstījies.

Avots: ME II, 55

ìesmigt, [- smìegu, - smigu, stechend eindringen]: ja krūtīs brūce de̦g nuo krustenieka šķē̦pa, kas dziļi iesmidzis un palicis iekš vainas MWM. VII, 659. [skabarga iesmiga pirkstā Nigr.]

Avots: ME II, 68

[ìezemdêt, in die Erde (besonders in Sand oder Schlamm) versinken: kuoks tik dziļi iezemdējis, ka gŗūti izvilkt Nigr. malā izsviestais kuģis tik ātri iezemdējis, ka nevar vairs ārā dabūt N. - Bartau.]

Avots: ME II, 91

izjust, tr., aus -, heraus -, durchempfinden: sace̦rē̦tāja klātbūtne tuomē̦r izjūtama Janš. viņī paši arī tuo bij izjutuši A. XX, 717. dziļi izjustais traģisms Stari II, 801.

Avots: ME I, 745, 746

izkā`rtât, ‡

3) zum zweitenmal aufpflügen:
labi dziļi i. druvu Dunika.

Avots: EH I, 455

‡ izpeineties,

1) sich abstrapazieren (um jem. zu befriedigen):
kas tā var i., kâ jūs bē̦rni ieduomājat? (mit èi ² ) Druw. n. RKr. XVII, 72; sich bei einer feinen verwickelten, nicht vonstatten gehenden Arbeit abmühen Lis. n. FBR. I, 30, Nötk.: ilgi izpèinējuos ² , satrūkušās dziļis saistīdama Lis. nevar ap šuo kâ kungu tik daudz i. ebenda;

2) "(ungefahr) = izpiņ̃ķêtiês" M. Ar.: tu nevari vien nuo viņa i.

Avots: EH I, 470

izstràdât, tr.,

1) aus -, bearbeiten, verfertigen:
ve̦se̦lu zinātni par skaņām Antrop. III, 18; plānu. rutki mīl dziļi izstrādātu, pasmagu zemi Konv. ² 3520;

2) bearbeiten, betrügen:
gan es šuo muļķīguo zē̦nu izstrādāšu Pur. Refl. - tiês, längere Zeit rüstig arbeiten: pie ķēniņa tu varēsi izstrādāties un izēsties LP. VI, 544. tâ izstrādājies kâ lūks Etn. IV, 78. Subst. izstràdãjums, das Verfertigte, Produkt, Erzeugnis, die Bearbeitung: drēbes vai metalu Vēr. II, 247. ādas izstrādājumi Konv. ² 445. izstràdâtãjs, der Verfertiger, Bearbeiter: metalu izstrādātājs Konv. ² 408.

Kļūdu labojums:
Konv. ² 444 = Konv. ² 445

Avots: ME I, 806

ķer̂t, ķeŗu, ķêru, tr.,

1) greifen:
Sprw. kas ātri ķeŗ, tam pirksti de̦g od. tas sadedzina pirkstus. ķeŗ, kuo redzi, tik zagt vien neeji. neķer bļuodas dibe̦nā BW. 19251. par daudz ķeŗ pliku, es zieht zu zehr an (vom kahlen Winterwege) Stuhrhof. ķeŗamā kāre, die Lust zu greifen LP. VII, 865 ;

2) haschen, fangen:
Sprw. ķer nu čigānu krūmuos! ķer mani ruokā, sit mani kuokā! so fordert der eine den andern auf, ihn zu fangen Etn. IV, 41. tas bijis vēl tanīs laukuos, kad rekrūšus ķēra Etn. III, 93. vīrs ietaisījis ķeŗamuo bedri LP. V, 176. putnus, zvē̦rus, vēžus, zivis, peles ķert. zaķi ķert, fallen (von Kindern). lūšus, pelītes, zagli ķert, lettische Spielchen ; vistiņas ķert, blinde Kuh spielen ; aitas, aunus ķert, ein Orakel zu Weihnachten, um zu erfahren, welches Mädchen im kommenden Jahre heiraten wird ;

3) erreichen, ereilen, treffen:
braukuši ar līkumu, lai neķe̦rtu vidu LP. III, 68. jūsu pusi krusa ķe̦'rusi Aps. lietus gan ķers šuoreiz arī mūsu galu. kalniņā miežus sēju, lai salniņa tuos neķeŗ BW. 28009. akmens, pātagas gals, šāviens ķēris meitu. viņu ķēra trieka ;

[4) liesmas ķeŗ pa aizkuru U., die Flamme schlägt zum Ofenloche hinaus. ]
Refl. -tiês,

1) einander greifen, fangen:
viens acumirklis ķeŗas uotrā Vēr. II, 26. [acīs ķerties U., in die Augen fahren, zanken.] viņi ķērās matuos, sie fuhren sich in die Haare ;

2) sich anfassen, sich woran halten, sich klemmen, stocken, hapern:
suns ķēries šim pie kājām LP. VII, 984. kur kājiņa neķērās ce̦lmainā līdumā? zaģis ķeŗas. labam runātājam vārdi neķeŗas, bet sliktam neķeŗas SDP. VIII, 30. meita nevarējusi darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83. Sprw.: juo steidz, juo ķeŗas ;

3) in seinem Interesse greifen, sich woran machen, woran gehen, zulangen, seine Zuflucht nehmen:
viņš tai ķērās ap kaklu, er umhalste sie. [ar maukām ķerties U., sich mit Huren abgeben.] slīcējs ķeŗas pie salmiņa. saimnieks ķērās pie darba LP. VII, 346. pie ielauztas karašas visi ķeŗas. palīgiem bij jāķeŗas pie gudrības LP. III, 77 ;

4) sich anbeissen, an die Angel beissen:
makšķerē, kuŗas šķina zagta, zivis labi ķeŗuoties Etn. III, 95. vienreiz zvejnieks izzvejuojas cauru dienu, - neķeŗas ne˙kā LP. IV, 136. Übertragen - in grosser Menge gefangen od. geschossen werden: šuovakar vēži labi ķeŗas. viņš gājis medīt, bet ne˙kā neķēries LP. IV, 223. putni neķeŗuoties LP. VII, 237 ;

5) greifen, dringen:
kad ecēšas diezgan dziļi neķeŗas zemē... Konv. ² 880. tie vārdi bagātajam ķē̦rušies pie dūšas (gew.: pie sirds), gingen zu Herzen LP. V, 260. tas ķērās dze̦guzei pie guoda, das war ehrenrührig Adam. tas ķeŗas pie kauliem, das durchdringt Mark und Bein. [Wohl aus * kar̂t (in aizkar̂t) unter dem Einfluss von tver̂t (vgl. kvê̦rt). Vgl. kãrt, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142 f. und v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316.]

Avots: ME II, 369, 370

ķeze (s. unter ke̦za 1): pa dziļiem ūdeņiem, kam virsū sniega ķ. Dünsb. Skaistā Mīle 12.

Avots: EH I, 698

krešķi, der Schmutz: iekš krešķiem un trūdekliem valstījās dziļi Dünsb.

Avots: ME II, 274

malˆkcirknis, malˆkcìrksnis, malˆkcirsnis Mar. n. RKr. XV, 125, [Kokn., malˆkcirsna Kokn.], malkcirkne, malkcirtne,

1) eine Stelle im Walde, wo Holz gehauen ist:
ne cik dziļi gāršā ieejuot bija malkcirsnis Aps. iedabūju malkcirknē mazu, mazu kukainīti BW, 1159;

[2) malˆkcirsnis Kokn., ein zum Holzhauen bestimmter Teil des Waldes],

Avots: ME II, 558

II maule, eine Art Mütze: maule - dziļi uz acīm un ausīm uzmaucama ce̦pure Bers. n. Etn. IV, 146. Zu maût I.

Avots: ME II, 569

*nar̂ts: seņāk visi statīja nartus; nartu dziļienī nestata - vis pi ņiedru Auleja, ielaide (zaķi) nartā Pas. XI, 360

Avots: EH II, 5

nùogrãvuôt Spr., nùogremdinât LKVv.], tr., versenken: laivu, kuģi akmeņus. šķirsts nuogre̦mdē̦ts upes dzelmē LP. VII, 549. Refl. - tiês, sich versenken, sich vertiefen: es nuogremdējuos dziļi grieķu prātniecībā Latv. es nuogremdējuos pats sevī Rainis.

Avots: ME II, 786

nùostiprinât, tr., befestigen, verstärken: kad viņš... debešus nuostiprināja... Spr. Sal. 8, 28. izglītuotais latvietis padziļina un nuostiprina savu pašapziņu Vēr. II, 481. Refl. -tiês, sich befestigen, stark werden: valstis nuostiprinās.

Avots: ME II, 859

[palde̦ns Arrasch, Bauske], pal˜dans [Rudbahren, Grünh., trocken und fein]: es iegrimu dziļi paldanajā sniegā Jauns.; [paldans in Nerft beruht auf pe̦dans od. pe̦lde̦ns].

Avots: ME III, 57

paņêmiens,

1) [das Ergriffene
Vīt.]; der Griff, Zug: bet lācim tik viens paņēmiens: vērsis pa˙galam LP. IV, 198. viens paņēmiens: akmens aizve̦lts V, 282. ieve̦lk dziļiem paņēmieniem svaiguo meža gaisu A. XX, 504. [vēžus skaita paņēmieniem: vienā paņēmienā trīs vēži Vīt. aude̦kla ve̦tkuos pāsmam 30 paņēmienu; paņēmienam 3 dzijas Kl.] viņš strādā vienā paņēmienā, er arbeitet in einem Zuge, ohne aufzuhören A. XI, 56;

2) der Hand-, Kunstgriff, das Verfahren:
viņš piesavinājās šuo, tuo nuo viņa paņēmieniem Vēr. I, 1526. [tas jau viņa paņēmiens (Gewohnheit): ar lūpām čapstināt, pirms runā Vīt.]. zinātniski paņēmieni Zalkt.;

3) ["der letzte Satz im Liede":
izdziedāt pēdējuos paņēmienus Kaudz. katra pantiņa beigās atkārtuojās tie paši paņēmieni Niedra. [balsi drusku nuospiezdams, uzsāktuo paņēmienu nuodziedāja līdz galam Janš. Dzimtene V, 14;

4) soviel der Leiter einer Andacht bei gemeinsamem Singen (aus dem Liede) vorspricht
Golg.].

Avots: ME III, 79

patali (li. pãtalai "das Bett"), die Pfühle Rutzau n. Etn. IV, 163: izkūņuojies nuo juostām un citiem pataliem Janš. [dziļi ierausies cisās un ve̦cu drēbju pataluos Janš. Dzimtene V, 252. Zu tilât.]

Avots: ME III, 118

pelêcis (li. pelė´kis "ein mausfarbiges Pferd"), etwas Graues: es paņēmu pelēcīti pe̦lē̦kām actiņām BW. piel ² 21272. inčam, runčam, pelēčam, pilna peļu vācelīte BW. 7649, 1. sirmīšam auzas devu, pelēčam pe̦laviņas BW. 29949. man aitiņa pelēcīte BW. 25420. vilciņš pelēcītis Plūd. Llv. 184. kumeliņš pelēcītis Stari II, 931. atraka kādu dziļi iegrimušu pelēci (von einem Stein) Latv. jāliec mugura un jāsvīst..., pelēči! (von Arbeitern) Saul. III, 225; eine Art grauer Pilze Seppkull.

Avots: ME III, 196

‡ rukņît, -īju Mahlup, = rukņât I: cūkas dziļi rukņī.

Avots: EH II, 383

II rūsa,

1) rũsa Kurs., Frauenb., der Haufe: tādu rūsu sūdu nuokŗāvis Alksnis-Zundulis, vienā rūsā, auf einem Haufen (von zusammenliegenden Bauerhöfen gesagt)
Biel. n. U.;

2) rûsa ² Karls., Gr.-Essern, Bauske, Naud:, Fockenhof, Schibbenhof, rũsa Kursiten, Gaiken, rûsis ² (li. rūsỹs "Grube für Kartoffeln"
) Gr.-Essern, Schrunden, Schwitten, rūsis Memelshof, ein mit Erde (U.) od. Stroh bedeckter Kartoffelhaufe auf dem Felde, auch eine flache Kartoffelgrube: kartupeļus uzglabā pagrabuos, bedrēs, rūsās Konv. ² 1646. burkāni jāuzglabā vē̦sā, sausā te̦lpā vai arī rūsā Mazvērsītis Luopkuopība. tā ne̦susi pusmaisiņu uz rūsu (salmiem izklātu padziļinājumu zemē) Alm. Kaislību varā 122;

3) rũsa Segew., Sussikas, PS., C., Wenden, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Schutt, Abfall, aufgehäufter Schutt, wie es z. B. bei Bauten sich findet
U.; in Fäulnis übergegangener Mist Alksnis-Zundulis: kur amatnieks strādā, tur rūsas bez gala Adiamünde. sagramstija rūsu (roidu) Etn. II, 67. tīkls jāizkvēpina ar tādiem dūmiem, kur dedzinātas ve̦cas ādas tupeles un šāda, tāda rūsa Etn.II, 108 (aus Jerkull). - Nebst li. pelen-rūsà "Aschenbrödel", r. pюхa "Grube" (nach Būga PФB. LXXV, 142), an. reyrr "Steinhaufen", dän. ros "Abfall" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.) zu ràust (s. dies).

Avots: ME III, 572

sajūsminât, tr., entzücken, begeistern. sajūsmināts ticības kaŗuotājs Ar. viņš tik sajūsmināts par Cicerōnu Vēr: I, 1289. Refl. -tiês, entzückt sein, sich freuen: viņš dziļi par šādiem vīriem sajūsminājās Ar. pie upes saldi un sērīgi sajūsminājas Jansona Duomas 7. - Subst, sajūsminâšana, das Entzücken, Erfreuen, Begeistern: raksti par Valdemāru nav ne˙kāda tukša sajūsmināšana Ar.; sajūsminâšanâs, das Entzücken, das Sichfreuen, die Begeisterung: piemiņas diena tapa svinē̦ta ar lielu sajūsmināšanuos A. v. J. 1896, S. 143. sajūsminãjums, das Entzücken, die Begeisterung: tas savā sajūsminājumā... atstāja kultūras dzīvi MWM. v. J. 1896, S. 420; sajūsminâtãjs, wer entzückt, erfreut.

Avots: ME II, 642

samìet, ‡ Refl. -tiês, eindringen (von mehreren Subjekten): zābaciņi bij dziļi samējušies dubļu kārtā Kaudz. Izjurieši 84.

Avots: EH XVI, 432

sâpinât, tr., kränken, jem. weh tun, Schmerz bereiten: piezīmes, kuŗas viņu dziļi ... sāpina Poruk. tu sāpini mūs, tâ runādama Seibolt. šāds atraidījums var cilvē̦ku briesmīgi sāpināt Jaun. mežk. 69, viņa mani tīšām sāpina un apvainuo A. v. J. 1903, S. 24. Refl. -tiês, sich abhärmen, sich kränken: kam tâ pašam bez vajadzības sāpināties?

Avots: ME III, 806

saprata,* das Verständnis: viņai atausa saprata par tuo Upītis Sieviete 281. izdziļināt savu aistētiskuo sapratu Duomas I, 1221.

Avots: ME II, 707

sedenis "sē̦tas vaba" Schnickern: sedenis ielīdis sienā tik dziļi JK. spēris ar sedeni (vabu) šai taisni virsū ebenda; vgl. zedenis, zediņi, sedinis.

Avots: ME III, 811

sir̂ds,

1): s. jātur ar ruoku Lubn. n. BielU., das Herz tut mir weh.
"virs" ME. III, 843b (3. Zeile v. u.) zu verbessern in "vīrs"; "zināma sirds" ME. III, 893b (9. Zeile v. o.) zu ersetzen durch "zināma sirds U. u. a." - tīk (= tiek) pamātei s. (Ärger, Zorn), ka tī atgājuse ar ze̦ltu Pas. V, 323. man bij liela s. uz tuo puiku, ka viņš ... Salis. liela s. - Übermut, Eigensinn Diet. sacīt kuo bež sirdi (ohne zornig zu sein) Salis. viņiem bij s., ka cits var labāk dzīvuot Seyershof. pašam citreiz uznāk tā ātrā s., un kauj tuo zirdziņu ebenda. devis sirdij (= dusmām) vaļu Auleja. pl. t. sir̂dis Auleja, Warkl., der Zorn: pa sirdīm kas zin kuo var uotram padarīt Auleja. nuo siržu Auleja, Pas. V, 152; IX, 199; XI, 364; XII, 209 (aus Lettg.) od. nuo (lielām) siržām Pas. X, 239 (aus Lixna), vor Zorn, Ärger. sirdīm (vor Ärger) sviežu linu kre̦klu dziļi tīnes dibe̦nā Tdz. 43603. nu tādu siržu (= tādas dusmas) man! Linden in Kurl. (vgl. li. iš širdiẽs. vor Ärger Arumaa Lit. mundartl. Texte 24 ¹ ); ‡

3) "Fuss der Spule am Spinnwocken"
Lettg. n. BielU.; "ratiņa rācenis" Auleja, Saikava, Warkl. Zum Genus dieses Wortes vgl. Specht KZ. LX, 256 ff.

Avots: EH II, 488

smìlts, -s (li. smiltìs) Arrasch, C., Wolm., PS., Gotthardsberg, Jürg., Ermes, smìlts ² , -s Lis., Golg., Adl., Bers., Kussen, smilˆts ² , -s Salis, Grünh., Kandau, Sessau, Mesoten, Deg., Siuxt, Seyershof, Karls., N.-Peb., smilts, -s Salisb., Treiden, Marzenhof, A.-Laitzen, Annenhof, Selsau, Sessw., Meselau, Lös., Grosdohn, Marzen, Saikava, Kreuzb., Setzen, Wallhof, Stelp., A.Rahden, Gr.-Sessau, Mitau, Hofzumberge, Grenzhof, Kr.-Würzau, Gr.-Autz, Lieven-Bersen, Wolgund, Uozuolnieki, Duobenieki, Tetelminde, Tuckum, Schlampen, Samiten, Stuhrhof, Prawingen, Rönnen, Kurs., Ellei, Gränzhof, Behnen, Blieden, Fockenhof, Bixten, Hasenpot, Appricken, häufig im plur. smìltis Wolm., C., Neuenb., Homelshof, smìltis ² N.-Laitzen, A.-Schwanb., Prl., smilˆtis ² Seyershof, Treiden, Kremon, Salis, smiltis Ruj., Marzenhof, Nötk., Serben, AP., Fossenberg, Holmhof, Alswig, Kreuzb., Misshof, Mesoten, Schönberg, Dobl., Mitau, Annenburg, Jakobshof, Kr.-Würzau, Lieven-Bersen, Uozuolnieki, Vītiņi, Garrosen, Ellei, Schmarden, Zerrauxt, Pampeln, Fockenhof, Brucken, Gränzhof, A.-Moken, Essern, Nurmhusen, Waddaxt, Matkuln, Postenden, Dünhof, Selg., Windau, mundartlich (Baldohn, Schönberg, Mesoten, Bornsmünde, N.-Bergfried, Tuckum, Neuenb., Gr.-Autz, Alschw., Preekuln) auch als ē-Stamm, livon. smilˆti ² Pernigel, Ruhtern, Ulpisch, Sussikas, Neu-Salis, = smilkts, der Sand: tik dziļi viņa bija iekasusies smiltē. jāiet smilšu kalniņā (in den Friedhof) BW. 236. tā (Gauja)... veļ sarkanās smiltis Aus. II, 2. te̦kuoša smilts Konv. ² 976 od. te̦kuošas smiltis MWM. VI, 350, Flugsand. vai tavs nams neatradīsies pēdīgi tik uz smiltīm? Mērn. 1. 57. dievs duod viņai vieglu smilti (leichte Erde, Ruhe) MWM. VI, 682. vieglas smiltis (terram levem) vēlēt Aus. I, 44. tik daudz tev grē̦ku, cik jūŗā smilšu Br. 392. nīkst kâ smilšu grauds 317. trums izput kâ jūŗas smiltis 185. zirgs iet, ka smiltis šķīst LP. I, 135. Zu smelis (s. dies).

Avots: ME III, 964, 965

snēkt, = snēgt: prāts viņam diezgan dziļi snē̦c Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 132; vgl. sniekt neben sniegt.

Avots: ME III, 976

snìegs (li. sniẽgas; vgl. den li. [jatv.?] Dorfnamen Sneigupė bei Wolter Списки нас. Мѣст Сувю губ. 82), auch plur. snìegi, der Schnee: sniegi (od. sniegs) nāk (Wolm.), krīt (Dond.), es schneit. man tevis žē̦l kâ pē̦rnā sniega Infl. n. U. du tust mir gar nicht leid. sniegs dilst (Dienas Lap.), iet nuost Kav., čirkst. sauss sniegs MWM. VI, 788. sniega pē̦das izzudušas Aps. J. III, 3. durvis . . . aizputinātas . . . ar sniegu LP. III, 109. sasniguši lieli sniegi VII, 118 (ähnlich BW. 2343, 2691 var., 9872, 24823). sniedziņš sniga, putināja BW. 2685, 2. vēl bij agrs sniegam snigt 12454. sniegi, vēji putināja 16173, rudzīt[i]s guļ zem sniedziņa (Var.: sniega kupe̦nā) 27957, 7 var. rudzīšam . . . sniegi galvu nuogulēja 28111, 2. īsas kājas, dziļi sniegi (Var.: dziļš sniedziņš) V, S. 479, № 2470, 1. sniega kupenis, Schneehaufen; sniega ķē̦paliņi od. pārslas, Schneeflocken; sniega laiks, Schneewetter Brasche; sniega mākuolis Austr. k. 1893, S. 30, Schneewotke; sniega māte Aus. I, 10; sniega pika, ein Schneeball; sniega pīte Biel. 1321; sniega puķīte, Schneegläckchen Brasche; sniega putenis, Schneegestöber; sniega putns, Schneeammer Konv. ² 3939; sniega ūdens, Schneewasser Brasche. Zu snigt.

Avots: ME III, 978

sniêgt Wolm., Arrasch, Saikava, Gr.-Buschhof, Selsau, Warkl., Ermes, Jürg., C., AP., Serbigal, Prl., Lös., Preili, PS., Lis., Druw., Bers., Fehgen, Heidenfeld, Lindenhof, Schwanb., Golg., Freudenberg, Kr., sniêgt ² Budberg, Grtinh., Dunika, Lemburg, Ruj., Sessau, Bauske, Baldohn, sniẽgt Tr., Bl., Selg., Siuxt, MSil., Bershof, Wandsen, Tuckum, Mitau, Zirolen, Ekau, Lemsal, Līn., Iw., Widdrisch, Zögenhof, Gr.-Essern, Edwalen, Schlehk, Stenden, Kremon, Laddiger, Neuermühlen, Salis, sniegt` Nerft, KL, sniegt Annenhof, Marzenhof, Gotthardsberg, Meselau, Oselshof, Marzen, Grasdohn, Kreuzb., Fossenberg, Kr.-Würzau, Schmarden, Matkuln, Erwalen, Sackenhausen, Nigr., Alswig, Fehteln, Lixna, Schlossberg, sniedzu, tr., intr., reichen, geben (Saikava), langen, hinreichen: sniedz (reiche) ruociņu! Biel. 2212 (ähnlich 668). liekdams un it kâ sniegdams ausi Plūd. LR. III, 7. kuo šais rakstuos var sniegt, kuo ne Jauna R. IV, 165. sniegt mācību Kundz. Ve̦c. Stenders 60. bē̦rnam vēl sniedz pienu MWM. 1897, S. 334. slienat mucas, taisāt beņķus! nesniedz (sie erreicht nicht sonst, reicht nicht hinan) daiļa augumiņa BW. 24699 var. ķēde sniedza (erreichte, langte bis) dibinu LP. VI, 518. ne ar garākuo kārti dibinu nesnieguši VII, 1097. ka vēl sniegtu (erreichen würde) tē̦va mājas Lautb. mēs sniegsim tāles, kur saule aust Rainis Tālas n. 115. var bulta viņu sniegt Vilh. Tells 94. būs sniegta (erreicht) tā vieta Rainis Tie, kas neaizm. 72. nesniedz (lange nicht nach) . . . tik tāļu bļuodu (Var.: vispāri bļuodai)! BW. 19369, I. viņš man sniedze ruoku duot (langte aus, um mir die Hand zu reichen) 13594. ar uotru ruoku pēc šņabja sniegdams (langend) Purap. Hum. 1. tā (sirds) pēc dieva sauc un sniedz Plūd. Llv. II, 72. valdniekam garas ruokas, tāļu sniedz Br. sak. v. 1322. mazam divi lietas grūt: augsti sniegt un dziļi brist JIgRKr. lI, s. v. 322. Refl. -tiês, einander reichen; langen wonach, sich strecken, streben (auch mit pēc): es uzaugu ar tautieti ruociņām sniegdamies BW. 22417. nu meitene sniegusies akā LP. VII, 1194. viņas sniedzas padebešuos Vēr. I, 1355. lai Saulzibu apkamptu, (viņš) sniedzās A. XXI, 601. galuotne . . . kuokam sniegusies ltdz mākuoņiem LP. IV, 18. jūra līdz šai vietai sniegusies VII, 1096. vainadziņa sniedzuoties BW. 13559. gredzentiņu (acc. s.) sniegdamās (langend nach) 33625, 11. pēc gre̦dze̦na sniedzuoties 33625, 7 (ähnlich 13373). Vielleicht (nach Flck Wrtb. 1114, 522) zu an. sníkja "trachten nach", ae, snican "schlelichen", nir. snighim "ich krieche".

Avots: ME III, 978, 979

strigt (li. strigti "stecken bleiben; втыкаться, вонзаться" Izvěst. III, 367) U., Dond., Dunika, Nigr., N. - Bartau, Frauenb., Kurs., Gr. - Essern, Katzd., striêgu ² Līn., strigu, = stigt: sunim pat kājas cietā zemē striga LP. IV, 114. zirgam kājas un ratiem riteņi dziļi striga iekšā Janš. Bandavā I, 18. aplam stridzis LP. V, 385. gailis... palika tik smags, ka... pa muižas placi ejuot tam... striga VI, 273. estevi stradzināšu strieguošā avuotā BW. 23247. Nebst straignis, strieguons, striegt, strigts, strigals, stridzināt zu li. straigyti "hineinstossen" (s. J. Schmidt Voc. I, 55), lat. strigāre "stehn bleiben", norw. strika "einhalten", strīka "den Lauf hemmen" u. a., s. Būga KSn. I, 287, Persson Beitr. 458 ff., Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 29 f., Walde Vrgf. Wrtb. II, 649.

Avots: ME IV, 1089

tḕrce C., = tēce, ein morastiger Bach U., ein Bach, ein Flüsschen, (mit ḕr) Arrasch, (mit ẽr) Gr.-Roop, N.-Wohlfahrt, Serben, Stolben, [mit ḕr ² ] Schwanb., [mit êr ² ] Salis; ein Bach, dessen Ufer mit Gesträuch bewachsen sind (mit ḕr) C.; eine Wiese mit einem Bach Meselau; eine niedrig gelegene (lange und schmale [mit ḕr] Notk., [(mit ḕr ² ] Golg.) Wiese (mit ḕr) Jürg., (mit êr) Schujen, Smilt., (mit ḕr ² ) Ogershof; eine niedrig gelegene Stelle (mit ḕr) Jürg., (mit ḕr ² ) Adl., Ogershof, Schwanb.; eine nasse Niederung im Felde U., A.-Ottenhof; ein halbzugewachsener Graben (mit ḕr) N.-Peb.; ein altes Flussbett A. X, 2, 66; die mit Wasser gefüllte Tiefe eines ehemaligen Flussbettes, = mārks Adsel; ein Sumpf U., Celm., (tẽrce) Tr. Mat. 10; ein Feld (tērces) Lvv. l, 42 (aus Jürg.); ein Wald (sarkanā tērce) Lvv. l, 53 (aus Nitau): grīslis neaug tīrumā, bet tērcē Br. sak. v. 407. dziļi gravā tērces urdz Vēr. visas tērces (Var.: līči) balti zied BW. 12127 var. ve̦cās upītes tērce pilna neaizmirsteļu MWM. IX, 811. ve̦zums dubļu tērcē apgāzies LP. V, 343. Wohl mit sekundärem r aus tēce.

Avots: ME IV, 172

trìekt,

1): dziļi triektās (tief bewegte)
krūtis mūžam sē̦ruo Fausts (1936) 69. stāvu triekts caur zaudējumu grūtu Blaum. Raksti X ⁴ (1938), 73. trieca (schleuderte) akmeni ubagam mugurā Janš. Dzimtene V, 484. kāds nedievs tuos trieca (nötigte) mūs nuolaupīt? 369; haschen ("strauji ķeri") Seyershof (mit iê ² ): jaudā tik t. (scil.: kuodes) ar ruoku pa virsu;

2): auch (mit iê ² ) Seyershof;

3): es triecu ² ("daru, strādājü) visu, kas man gadās Seyershof;

6): auch (mit ìe ² ) Sonnaxt; sich lebhaft unterhalten
(mit ìe ² ) Kaltenbr.; laut sprechen (mit iê ² ) Seyershof, Siuxt. Refl. tiês,

1): "sich aus seiner Lage verrucken"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; pret pili viļņi triecas Fausts (1936) 174;

2): cits triêcās ² (sprach)
pretī, ka tâ nē̦suot Frauenb. valuodas, kuŗas ... ar tē̦vu triecas (gesprochen werden, fliessen) tik labi un viegli A. Brigadere Sk. v. 34; ‡

3) einander jagen:
gaiļi triêcas ² viens uotru Seyershof; ‡

4) eilen:
viņi triêcas ² pruom uz Valmieru Seyershof. Subst. trìekšana, ‡

5) Hast, Eile:
ar tādu triêkšanu ² man bij jāiet pretī uz ceļa Seyershof.

Avots: EH II, 697

uze̦l˜sât, uzèlst, aufkeuchen, aufatmen: dziļi uze̦lsādama A. Brigader Daugava I, 301. viņš uze̦lsāja dažas reizes Bauske. (fig.) linus pārdevis saimnieks varēja uzelst Saikava.

Avots: ME IV, 330

uzkauls,* = uzkaulis: acis dziļi paslē̦pušās zem pieres izbīdītā uzkaula Veselis Cilv. sac. 87.

Avots: EH II, 724

I vāls,

1): Heuschwade
(mit à) Ramkau; krūšu v. (mit ã) Siuxt "gabala vidū divi kuopā sapļauti vāli"; vāla galiņā BW. 28590;

2): smiltī, kuŗa te bija iegriêzusies dziļiem vāliem Anna Dzilna 17. spruogas pazuda, un smalkuos vāluos nuogulās vilna Vanagu ligzda 150.

Avots: EH II, 762

vẽris, ein grosser Wald PS., namentl. ein grosser Laubwald Walk. n. U., Burtn., (mit è2 ) Bers., Fehteln, Kl.; ein grosser morastiger Wald Bers.; ein niedrig gelegener, feuchter Fichtenwald Allasch n. BielU.; ein niedriger Laubwald (mit ẽ ) Jürg.; ein grosser, gemischter Wald (mit ẽ ) Nötk.; ein undichter Kiefernwald (mit è ² ) Festen; ein undichter Wald mit grossen Bäumen Walk; ein grosser abgeschlagener Wald Bergm. n. U.; "ve̦cs, lē̦ni audzis priežu mežs" Ronneb.; Gebröch U.; eine morastige, einschiessende Stelle, wo nichts recht wächst Grundsahl, Sinolen; eine trockene Wiese am Flussufer (mit ẽ ) Wolm.; mit gutem Gras bestandene Uferwiesen Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617 (unbek. in Dond., Dunika, Golg , Kaltenbrunn, Lubn., Salis, Saikava, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, Wanasen): purvi vien, vēri( Var.: vēres) vien BW. 25938, 6. gan ir liela vēra (Var.: vēres) mala 7569. vēra uozuoliņu 4820. devāmies dziļi mežā... līdz . . . silam, gāršai vai vēram A. v. J. 1900, S. 887. - Vgl. die Gesindenamen Vẽris Lvv. I, 82, Vẽrīši und Zvir̂gzdavẽris ² I, 35 und die Wäldernamen Bauskas vēris I, 51 und Vērgārša I, 111, sowie (in einem Dokument v. J. 1254 bei Bielenstein Grenzen 431) "silvam, quae Vere dicitur" (in Semgallen). Unklar ist das Verhältnis zu ähnlich lautenden finnischen Wörtern mit der Bed. "Wald", wozu Setälä IFA. XIII, 295 f. In der Bed. "Uferwiese" vielleicht aus estn. vēŕ "Ufer".

Avots: ME IV, 561, 562

viezt,

1) "iezt (zuobus)": tev viezīšu reiz Sissegal; vgl. auch atviezt. Aus iezt + viebt?

2) "?": atpakaļ galvu tā (dvēsele) viež(=griež? Reim!) MWM. VIII, 841;

3) "?": zalktis mēli izkāra un tik dziļi Ģintu viež Zalktis I, 19;

4) "?": viež (zu *viest? etwa: lässt scheinen)
tumšu gaismu neskaidrs luogs Stari III, 128. Rell. -tiês "?": ap katru suoli savas puķes viežas (mit ž aus dj ?) "Izgl. III, 17" (falsch!). Vgl. auch saviezties.

Avots: ME IV, 674, 675

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. ² 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. ² 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. ² 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709

II zvelˆt ² Salis, (mit èl ² ) Wessen, zveļu, zvēlu, wälzen, fortbewegen, umwerfen U.; abbeugen U., neigen Wessen: laivu zvelt uz sāniem Salis. Intransitiv (von einer geraden Linie abweichen): kur nu zveli! Mag. V, 2, 146. Refl. -tiês, sich wälzen U.; (langsam Wessen) umfallen U.; sich schwerfällig fortbewegen U.; sich (zur Erholung) hinlegen Spr.: bangas zveļas LP. I, 133. zvelies ārā, zvina muca! BW. 18735. (suns) pie tavām kājām zvelsies JR. IV, 97. (pastnieks) iekš ratu stūŗa dziļi zvēlies Vēr. II, 1051. (laiva) zvelsies apkārt Janš. Mežv. ļ. II, 116. saule uz nuoiešanu zveļas Mag. V, 2, 152. Nebst zvalstît, zvalns, zvilt I u. a. zu li. įžvil˜nas oder pražul˜nas "schräg", nuožvelnùs "abschüssig", III p. prt. žvilavo "neigte sich wiederholt" Niemi Nr. 18, žvalùs "flink, behend", aksl. zъlь "böse", ai. hválati "geht schief, strauchelt", av. acc. s. zbarǝmnǝm "den krumm gehenden", w. - osset. zulun "schief", av. zurah- "Unrecht, Trug", gr. φαλόν· μωρόν Hes. u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643 f., Trautmann Wrtb. 372 f. und KZ. XLIII, 173, Persson Beitr. 757, Zubaty; IF. III, 122 ^1, Wood Post-consonantal w in Indo-eur. 62, Petersson Vergl. slav. Wortstud. 54.

Avots: ME IV, 770

zvìļuôt ² Prl.,

1) glänzen, leuchten, funkeln, flimmern
Burtn., Lennew., (mit ì ) AP., C., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Jürg., Ruj., Salisb., Schibbenhof, Wolmarshof, (mit ì ² ) Bers., Golg., Sonnaxt, (mit î ² ) Karls.; (vielfarbig) schillern (mit ĩ ) Nötk.; glimmen U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln: uogles zvīļuo Burtn., Wolmarshof u. a. tauki zupas virsū zvīļuo Karls. tāda putra, ka zvīļuo vien (vor lauter Fett) Schibbenhof. čūskas gludā āda saulē drausmīgi zvīļuoja Lennew. izkapts zvīļuo Frauenb. ragavu slieces zvīļuo Burtn. rāmais e̦ze̦ra līmenis spuožajā mēness gaismā burvīgi zvīļuoja Lennew. starp kalniem, kur e̦ze̦ri zvīļuo Akuraters Astras 28. zils e̦ze̦rs tālumā kâ zvīļuo! Latv. tāltālā krastā sudraba pilsē̦ts zvīļuo ebenda. caur gaisu, kas saules staruos zvīļuo Kasparsons Starp zvaigznēm. zvīļuos mēnesnīcas bālas Zalktis Nr. 3, S. 86. zvaigznēm zvīļuojuot Stari II, 981. rīta blāzma nezvīļuo kâ ugunsgrē̦ks Bešina pļava 1. liekas, gar apvārsni zvīļuotu liesmas Vēr. II, 1068. tuorņa krusts... maigi zvīļuo Stari I, 138. zuobens mirdz un zvīļuo Krūza Zelta laipa 12. izdzisa dakts, kas tumsā zvīļuoja A. Brigader. acis mums zvīļuo MWM. X, 68. (acis) zvīļuo ar savādu... spuožumu Veselis Saules kapsēta 18. zvīļuojuoša jūŗa Stari II, 200. linu aude̦kls zvīļuot zvīļuo Heidenfeld. zvīļuojuošu zīdu MWM. VI, 481. kas tai bija mugurā, zvīļuoja un laistījās 662;

2) klaffen:
it kâ... jūŗas ūdeņu vidū zvīļuotu divi dziļi tumši atvari Veselis Saules kapsēta 18. sūneklī bija izkuosts... ruobs. viņš zvīļuoja kâ me̦lna nejauka mute 119. Refl. -tiês, = zvīļuôt 1: juostu gali zvīļuojās (Var.: zvīguļuo, spīguļuoja) BW. 5726, 2 var. stikla spaļi matuos... zvīļuojas Stari I, 149. skaidra un zila zvīļuojas debess Pūrs II, 61. baltā bārda... zvīļuojas bluķī Pas. II, 164 (aus Kalleten). Zu zvīls I; s. Wood Postconson. w in Indo-europ. 79.

Avots: ME IV, 780