baltkažoks
‡ *bal˜tkažuoks, ein weisser (aus weissem Schafsfell angefertigter?) Pelz: apvilka nuoskre̦tušuo baltkažuociņu Veselis Netic. Toma mīlest. 116.
Avots: EH I, 202
Avots: EH I, 202
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'kažuoks' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'kažuoks' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (42)
aitainis
appluskāt
‡ appluskât,
1) lumpicht (in einem schlotternden Kleid) herumgehen
Salis, Trik.: a. tīrumam apkart;
2) suni a., einem Hunde hier und da Haare ausraufen
Schwanb.;
3) = applukt 3: appluskājis kažuoks Jürg., Lemsal, Schwanb. Refl. -tiês Bauske, ringsum (ein wenig) zerzaust (zottig) werden: a. var mati, cilvē̦ks.
Avots: EH I, 106
1) lumpicht (in einem schlotternden Kleid) herumgehen
Salis, Trik.: a. tīrumam apkart;
2) suni a., einem Hunde hier und da Haare ausraufen
Schwanb.;
3) = applukt 3: appluskājis kažuoks Jürg., Lemsal, Schwanb. Refl. -tiês Bauske, ringsum (ein wenig) zerzaust (zottig) werden: a. var mati, cilvē̦ks.
Avots: EH I, 106
apsitnis
bezdrēbes
brikšķināt
brikšķinât, brĩkšķinât, - šinât, - stinât,
1) intr., knistern, knattern, krachen:
kas pa mežu od. krūmos brikšķināja (Var.: brikšķināja)? BW. 2282, 13549; auch refl. brikšķinājās;
2) fact., machend knistern, knachen, krachen machen:
kas žagarus brikšķināja? BW. 12618. viņš drebēja un brikstināja pirkstus. tiks kažuoks brīkšķināts BW. 26072.
Kļūdu labojums:
žagarus brikstināja = žagarus brikšķināja
12618 = 1268
Avots: ME I, 332
1) intr., knistern, knattern, krachen:
kas pa mežu od. krūmos brikšķināja (Var.: brikšķināja)? BW. 2282, 13549; auch refl. brikšķinājās;
2) fact., machend knistern, knachen, krachen machen:
kas žagarus brikšķināja? BW. 12618. viņš drebēja un brikstināja pirkstus. tiks kažuoks brīkšķināts BW. 26072.
Kļūdu labojums:
žagarus brikstināja = žagarus brikšķināja
12618 = 1268
Avots: ME I, 332
bruzdēt
bruzdēt, - u, - ēju, intr., knattern, rasseln, klappern: bruzd rati, riteņi, kažuoks. lai skaliņi nebruzdēja BW. 16742; vgl. brauzdēt [und li. bruzgė´ti "rascheln"].
Avots: ME I, 340
Avots: ME I, 340
derēt
derêt, -u (selten -ēju), -ēju,
1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;
2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;
3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;
4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;
5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;
6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;
7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;
8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,
1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;
2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. 2 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]
Avots: ME I, 456
1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;
2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;
3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;
4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;
5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;
6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;
7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;
8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,
1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;
2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. 2 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]
Avots: ME I, 456
dzelzaiņi
‡ dze̦lzaiņi PV., = dzè̦lzasaiņi, dze̦lzava: čigānam bijis kažuoks mugurā, grindža ruokā un dz. ("?") Wainsel.
Avots: EH I, 354
Avots: EH I, 354
grabēt
grabêt, - u, - ẽju,
1) rascheln, rasseln, klappern:
kas tur čab, kas tur grab? BW. 30477. nedz čakst, nedz grab Aus. I, 102. jābrauc, vai čīkst, vai grab A. VIII, 68. ve̦cam puišam kauli grab BW. 13151. lietus grabē̦dams sitās pret luogu rūtēm Aps.;
2) faseln, schwatzen
Wain.: kuo jūs grabiet? LP. V, 146. grab kâ kažuociņš od. kâ ve̦cs kažulks od. kâ žīda rati. velti grabi tu, puisīti BW. 10873. Refl. - tiês, stark, vergnügt rascheln, rasseln, klappern: cik gribēju meitās iet, tik kažuoks grabējās BW. 20451; 12556, 1.
Avots: ME I, 635
1) rascheln, rasseln, klappern:
kas tur čab, kas tur grab? BW. 30477. nedz čakst, nedz grab Aus. I, 102. jābrauc, vai čīkst, vai grab A. VIII, 68. ve̦cam puišam kauli grab BW. 13151. lietus grabē̦dams sitās pret luogu rūtēm Aps.;
2) faseln, schwatzen
Wain.: kuo jūs grabiet? LP. V, 146. grab kâ kažuociņš od. kâ ve̦cs kažulks od. kâ žīda rati. velti grabi tu, puisīti BW. 10873. Refl. - tiês, stark, vergnügt rascheln, rasseln, klappern: cik gribēju meitās iet, tik kažuoks grabējās BW. 20451; 12556, 1.
Avots: ME I, 635
ieskrabēt
I ìeskrabêt, [ìeskrabêtiês Bers., erknarren: sakaltis kažuoks piedeŗuoties ieskrab Wessen. man tâ kâ skrabas truoksnis ieskrabēja ausīs Fest.] viņas durvis ieskrab Stari I, 237. [ Vom Geräusch, das beim Schrapen od. beim Nagen der Mäuse entsteht Bers., Welonen u. a.: pele ieskrabējās].
Avots: ME II, 65
Avots: ME II, 65
ieskrabt
kaza
I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,
1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,
a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,
b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;
2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);
3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;
4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;
5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;
6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza
a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;
b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;
[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,
a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;
b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;
c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]
Avots: ME II, 182, 183
1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,
a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,
b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;
2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);
3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;
4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;
5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;
6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza
a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;
b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;
[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,
a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;
b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;
c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]
Avots: ME II, 182, 183
kažauks
knarba
knar̃ba, ‡
2) die Laus (pejorativ)
Kegeln, Trik., (mit ar) Plm., Rutzau: kažuoks pilns knarbu; ‡
3) verächtl. Bezeichnung für jem., der andere quält, ausbeutet (mit ar) Renzen.
Avots: EH I, 627
2) die Laus (pejorativ)
Kegeln, Trik., (mit ar) Plm., Rutzau: kažuoks pilns knarbu; ‡
3) verächtl. Bezeichnung für jem., der andere quält, ausbeutet (mit ar) Renzen.
Avots: EH I, 627
krāsmata
krâsmata, krâsnmata Stari III, 17, krāsmats U., krâšmata, krâsme̦ta, [li. krósmeta "куча, груда"] Drosth., [krâsmete Serbigal],
1) ein grosser Haufe von Steinen, der nach dem Volksglauben vom Teufel herrührt, der Steinwurf:
akmeņus ve̦lns sanesis, tamdēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt. akmeņus ve̦lns nesis kažuoka stūrī; bet kažuoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. nu ve̦lns... atsteidizes uz krāsmatu atpakaļ (kur akmeņi izbiruši) LP. V, 387. pār šuo upīti stiepjas krāsmatas jeb akmeņu strēķis VII, 1310;
2) die Trümmer eines verfallenen Gebäudes, namentlich die Trümmer eines Ofens, die nach einem Feuerschden übrig geblieben sind:
krāsmata - bijušas krāsns vieta Lös. n. Etn. IV, 97. kad nu (nams) bijis buojā aizgājis, tad nuo nama krāsmatas (drupām) ne˙viens nedrīkstējis ne pat zālītes nuoplūkt LP. VII, 327. Zu krāsns und mest.
Avots: ME II, 267, 268
1) ein grosser Haufe von Steinen, der nach dem Volksglauben vom Teufel herrührt, der Steinwurf:
akmeņus ve̦lns sanesis, tamdēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt. akmeņus ve̦lns nesis kažuoka stūrī; bet kažuoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. nu ve̦lns... atsteidizes uz krāsmatu atpakaļ (kur akmeņi izbiruši) LP. V, 387. pār šuo upīti stiepjas krāsmatas jeb akmeņu strēķis VII, 1310;
2) die Trümmer eines verfallenen Gebäudes, namentlich die Trümmer eines Ofens, die nach einem Feuerschden übrig geblieben sind:
krāsmata - bijušas krāsns vieta Lös. n. Etn. IV, 97. kad nu (nams) bijis buojā aizgājis, tad nuo nama krāsmatas (drupām) ne˙viens nedrīkstējis ne pat zālītes nuoplūkt LP. VII, 327. Zu krāsns und mest.
Avots: ME II, 267, 268
lapačājs
lēle
lêle C., lêlis Aps.,
1) [lêlis 2 Salis, lêlis Lis., N. - Peb., lêle Wolm., PS., Morizberg], der Blutegel: kâ uodze tā man aptinas, kâ lēle sirdī iezīžas Asp. (aus dêle?);
2) [lêlis Lis., lêle Arrsach], die Schnecke; lēles kārpiņš, kanniņa, lēļu kažuoks, das Schneckenhäuschen; [lêle PS., die Muschel];
3) lēles, Steingalle (Pferdekrankheit) L., St., Ruj. (lēls LD.).
Avots: ME II, 459
1) [lêlis 2 Salis, lêlis Lis., N. - Peb., lêle Wolm., PS., Morizberg], der Blutegel: kâ uodze tā man aptinas, kâ lēle sirdī iezīžas Asp. (aus dêle?);
2) [lêlis Lis., lêle Arrsach], die Schnecke; lēles kārpiņš, kanniņa, lēļu kažuoks, das Schneckenhäuschen; [lêle PS., die Muschel];
3) lēles, Steingalle (Pferdekrankheit) L., St., Ruj. (lēls LD.).
Avots: ME II, 459
lupatains
lupataîns, aus Lumpen bestehend, Lumpen aufweisend, zerlumpt, lappig: lupatains kažuoks Tr. III, 395. nauda mani salamāja lupatainu BW. 20033.
Avots: ME II, 515
Avots: ME II, 515
lūšāda
milināties
I milinâtiês [?] "badināties, skuopuļuoties": šuoziem tik daudz tā darba, ka ne ēšanu nevar pagatavuot; te jau es tikai tâ milinājuos kâ mēr,a kažuoks Katzd. [Verschrieben für mitināties?]
Avots: ME II, 626
Avots: ME II, 626
nograbēt
nùograbêt, intr., ein rasselndes, klapperndes Geräusch von sich geben: tautas zaga mūs[u] māsiņu, luogi vien nuograbēja BW. 13533. durvis vien nuograbējušas Etn. II, 88. [Ähnlich das Reflexiv: nuograbējās duris, kažuoks.]
Avots: ME II, 785
Avots: ME II, 785
nosust
I nùosust [li. nušústi],
1) vor Hitze und Nässe wund werden:
slapjās vasarās kājas nuosutušas Etn. 11, 57. abas ausis nuosutušas vainadziņu valkājuot BW. 24452. [tāda nuosutusi vācu cūka De̦glavs Rīga II, 1, 221;
2) nùosutis kažuoks Linden n. U., ein fuchsig gewordener
Pelz.] Subst. nùosutums, eine durch Hitze und Nässe erzeugte Stelle am Körper: ar brūkleņu mē̦trām var īsā brīdī izārstēt nuosutumus Etn. II, 57.
Avots: ME II, 862
1) vor Hitze und Nässe wund werden:
slapjās vasarās kājas nuosutušas Etn. 11, 57. abas ausis nuosutušas vainadziņu valkājuot BW. 24452. [tāda nuosutusi vācu cūka De̦glavs Rīga II, 1, 221;
2) nùosutis kažuoks Linden n. U., ein fuchsig gewordener
Pelz.] Subst. nùosutums, eine durch Hitze und Nässe erzeugte Stelle am Körper: ar brūkleņu mē̦trām var īsā brīdī izārstēt nuosutumus Etn. II, 57.
Avots: ME II, 862
novilkt
nùovìlkt [li. nuvil˜kti], tr.,
1) ab-, ausziehen:
ādu, kre̦klu, gre̦dze̦nu. es tev ādu pār acīm nuovilkšu! [šī āda neduodas nuove̦lkama U., dies Fell lässt sich nicht abziehen.] nuomirušam nuovilka drēbes. puspuvis ābuols karstumu nuove̦lk Etn. IV, 114. ārējās ruobežas iespējams nuovilkt Stari II, 958;
2) beziehen:
visas malas nuovilktas ar zirnekļiem;
3) herabziehen:
man šķiet, ka es varētu mēnesi nuovilkt zeme Rainis. kažuoks zē̦nam nuovilka ple̦cus MWM. VI, 120;
4) langsam reden, lange ziehen:
"ļaus, lai citi pa galvu dancuo?"sieva nuovilka Baltp. Refl. -tiês,
1) sich ab-, ausziehen:
tad nuove̦lkas bikses LP. VI, 22. puisis nuovilcies un gājis dārza dīķī mazgāties VI, 67;
2) sich beziehen, bewölken:
visas malas nuovilkušās ar zirnekliem. gaiss nuove̦lkas ar mākuoņiem Etn. II, 73, Ahs.;
3) sich langsam wohin begeben:
diezin, kur puika atkal nuovilcies;
[4) sich aufhalten, sich verzögern
U.;
5) das Haar wechseln:
guovs jau nuovilkusies Infl. n. U.] Subst. nùovìlkums, der Abzug, Abdruck.
Avots: ME II, 886, 887
1) ab-, ausziehen:
ādu, kre̦klu, gre̦dze̦nu. es tev ādu pār acīm nuovilkšu! [šī āda neduodas nuove̦lkama U., dies Fell lässt sich nicht abziehen.] nuomirušam nuovilka drēbes. puspuvis ābuols karstumu nuove̦lk Etn. IV, 114. ārējās ruobežas iespējams nuovilkt Stari II, 958;
2) beziehen:
visas malas nuovilktas ar zirnekļiem;
3) herabziehen:
man šķiet, ka es varētu mēnesi nuovilkt zeme Rainis. kažuoks zē̦nam nuovilka ple̦cus MWM. VI, 120;
4) langsam reden, lange ziehen:
"ļaus, lai citi pa galvu dancuo?"sieva nuovilka Baltp. Refl. -tiês,
1) sich ab-, ausziehen:
tad nuove̦lkas bikses LP. VI, 22. puisis nuovilcies un gājis dārza dīķī mazgāties VI, 67;
2) sich beziehen, bewölken:
visas malas nuovilkušās ar zirnekliem. gaiss nuove̦lkas ar mākuoņiem Etn. II, 73, Ahs.;
3) sich langsam wohin begeben:
diezin, kur puika atkal nuovilcies;
[4) sich aufhalten, sich verzögern
U.;
5) das Haar wechseln:
guovs jau nuovilkusies Infl. n. U.] Subst. nùovìlkums, der Abzug, Abdruck.
Avots: ME II, 886, 887
pliks
pliks (li. plìkas),
1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,
a) haarloser,
b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;
2) abgetragen
U.;
3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.
Avots: ME III, 344
1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,
a) haarloser,
b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;
2) abgetragen
U.;
3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.
Avots: ME III, 344
riņķot
riņķuôt, auch riņķêt U., -ẽju, refl. riņķuôtiês, im Kreise laufen, sich drehen, Kreise umschreiben; zirkulieren: riņķu riņķiem zaķīt[i]s lēca,... tâ riņķuoja dēlu māte pa ciemiņu ciemiņiem BW. 23568, 6. dancuot ietu, riņķuot ietu 24057, 2. (tautu meita) riņķuodama nuoriņķuoja savu zīļu vaiņadziņu 6091. puiši jāšus... riņķuo apkārt pa sê̦tsvidu BW. III, 1, S. 14. čūska riņķuo Aus. I, 65. riņķuojuoša kustība Balss. cīrulis dzied riņķuodamies gaisā Heniņ. līkas te̦kas, kas... krusltkrustām riņķuojas Lapsa-Kūm. 29. asiņu riņķuošana Konv. 2 201, der Blutumlauf. asinis man stājas riņķuot Seifert Chrest. III, 2, 67. asinis vairs pareizi neriņķuo JR. IV, 189. viņuos riņkuojas... asinis Vēr. I, 1385. - riņķuôts (riņķê̦ts) kažuoks, ein ausgenähter Pelz, namentl. von estnischen u. russischen Pelzen gebraucht: bandenieki riņķuotiem kažuokiem BW. 14425, 3, Celm. šuodien jāja precenieki riņķē̦tiem kažuokiem BW. 14265. man bij znuoti Kurzemē riņķê̦tiem kažuokiem Ld. 7.592.
Avots: ME III, 529
Avots: ME III, 529
sagrust
sagrust,
1): sagruzduši graudi Dunika. griesti ir sagruzduši, - cik tur vajaga, ka var attīstīties uguns AP. kažuociņš sagruss (III p. fut.) ... kas tur grūzd? ... kažuoks ... sagrudis (für sagruzdis?) Pas. IV, 510; ‡
2) "?": pasaver, vai milti (scil.: maļuot) nav sagruduši Pas. VIII, 437 (aus Atašiene).
Avots: EH XVI, 410
1): sagruzduši graudi Dunika. griesti ir sagruzduši, - cik tur vajaga, ka var attīstīties uguns AP. kažuociņš sagruss (III p. fut.) ... kas tur grūzd? ... kažuoks ... sagrudis (für sagruzdis?) Pas. IV, 510; ‡
2) "?": pasaver, vai milti (scil.: maļuot) nav sagruduši Pas. VIII, 437 (aus Atašiene).
Avots: EH XVI, 410
sarmulis
sar̂mulis Prl., Wid., Spr., auch ein Demin. sarmuliņš, der Hermelin, das Wiesel; das Kaninchen Spr.: medenieki, nuošauniet sarmulīti (Var.: sarmuliņu, se̦rmulīti)! māte meitas man nedeva bez sarmuļa kažuociņa BW. 11071. sarmuliņu kažuoks Kaudz. M. 340. sarmuliņu alas Duomas II, 67. apakš tavas bikšu klapes sarmuliņš (gemeint ist der penis) cilājās BW. 35013. Vgl. se̦rmulis. Nebst li. šarmuõ od. šermuõ "Hermelin", šarmuonỹs "Wiesel", ahd. harmo "Hermelin" wohl (nach der Farbe) zu sar̂ma, vgl. Trautmann Wrtb. 300 und Meyer - Lübke IFA. VII, 76.
Avots: ME III, 722
Avots: ME III, 722
sarupt
sarupt, rissig werden (von der Haut), sasprēgāt: sarupušu ādu iesmērēt ar krējumu, lai vairāk nerupst (vējā un ūdenī neplaisā) N. - Peb. Part, sarupis, wer sich zusammengezogen (auch Mar.), gekrümmt hat Vank., AP.; "sarāvies" Lennew., Salgaln, Fehsen: sarupis, (sakaltis, sarāvies) kažuoks N. - Peb. salīcis, sarupis (Var.: sakrupis) RKr. VII, 81 (Rätsel); erbost Sessau,
Avots: ME III, 723
Avots: ME III, 723
sazagļot
‡ *sazagļuôt, wiederholt stehlend zusammenbekommen, erlangen: (kažuoks) sazagļāts, salasīts pa vienai ādiņai Tdz. 58342 (aus Lettg.).
Avots: EH XVI, 467
Avots: EH XVI, 467
šebraks
še̦braks,
1): ein (altes
Alt-Bergfried. Würzau) Kleidungsstück (verächtlich) Bixten; ein alter Frauenrock Schnickern; "ve̦cs puskažuoks vai vatē̦ti svārki" (mit "e" ) Odziena;
2): ein nachlässiger, ungewandter, schwerfälliger Mensch
(mit "e" ) Mar.
Avots: EH II, 624
1): ein (altes
Alt-Bergfried. Würzau) Kleidungsstück (verächtlich) Bixten; ein alter Frauenrock Schnickern; "ve̦cs puskažuoks vai vatē̦ti svārki" (mit "e" ) Odziena;
2): ein nachlässiger, ungewandter, schwerfälliger Mensch
(mit "e" ) Mar.
Avots: EH II, 624
sedzene
seskāda
se̦skâda, das Iltisfell Karls.: se̦skādas kurpes Ezeriņš Leijerk. I, 56. se̦skādu kažuoks A. XX, 802.
Avots: ME III, 820
Avots: ME III, 820
silt
I sil˜t: III p. prs. sil˜st neben sil˜st 2 Roop n. FBR. XV, 145,
1): viņai mugurā jau sila kažuoks un ... sedzene Anna Dzilna 155; ‡
2) vor Begierde brennen:
līdumnieks siltin silst atduot Annu Lāču Andrim Anna Dzilna 95. virsū s. "sich mit Begierde auf jemanden aufdrängen" Diet.
Avots: EH II, 487
1): viņai mugurā jau sila kažuoks un ... sedzene Anna Dzilna 155; ‡
2) vor Begierde brennen:
līdumnieks siltin silst atduot Annu Lāču Andrim Anna Dzilna 95. virsū s. "sich mit Begierde auf jemanden aufdrängen" Diet.
Avots: EH II, 487
smārds
smā`rds 2 Zaļmuiža, Warkl., Borchow, Kraslaw, Stirniene, Kapiņi, = smar̂ds: ievas ziedi smārdam labi BW. 12720, 1 und 2 (aus Lettg.), ähnlich 11907. vilkam pieskrēja nāsīs smārds Pas. I, 157 (aus Preili). liepām gards smārds Gr.-Buschhof, Lixna. kas te tāds par smārdu. - vai nede̦g muns kažuoks? Pas. IV, 491 (aus Lixna).
Avots: ME III, 955
Avots: ME III, 955
šubraka
šubraka,
1): "vīriešu puskažuoks" Odsen; ein nicht gut passendes Kleidungsstück
Domopol; ‡
2) "eine, die in zerfetzten Kleidern einhergeht"
Odsen.
Avots: EH II, 657
1): "vīriešu puskažuoks" Odsen; ein nicht gut passendes Kleidungsstück
Domopol; ‡
2) "eine, die in zerfetzten Kleidern einhergeht"
Odsen.
Avots: EH II, 657
šuva
šuva, šuve Dr., die Naht: svārku šuva Aps. Pie pag. tiesas 11. aizdiedz svārkiem šuvi Puriņš Nauda 1. pārtrūka brunču šuva BW. 382, 13 var. maisam palikuse šuva vaļām LP. V, 388, māte tāda lāpītāja, ka tik ar pūlēm var atrast ielāpu šuves RKr. VIII, 73. kažuoks nuošūts pa šuvju vietām ar me̦lnām siksnām Kaudz. M. 17. galvas kausa kaulu savienuojumus sauc par šuvēm Māc. p. dz. 44. Zu šũt.
Avots: ME IV, 108
Avots: ME IV, 108
švirkstēt
švìrkstêt 2 Kl., Prl., -u, -ẽju,
1) = svirkstêt 1, schwirren Lettg. u. a. n. U., Wessen (plêš drēbes, ka švirkst vien), Spr.: kas švirkstēja gaisā Daugava v. J. 1928, No 1, S. 5. gāju, kājas augstu cilādams, lai nešvirkst zâlē Latv.; knistern: spalvai pa papīri šviŗkstuot Apsk. v. J. 1903, S. 488; prasseln Mar., Freiziņ, Lennew., Bers. u. a.: zari de̦g, ka švirkst, vien Dond. purvi dega švirkstē̦dami BW. 13061. ķēķī sprakst uguns, švirkst pannas Vēr. II, 525. sviests švirkstēja MWM. X, 14. krāsnī švirkst jau tāss Stari II, 416. dzirksteles lēca švirkstē̦damas Jaun. mežk. 10. kažuoks sāks (uz krāsns) švirkstēt 2 Pas. IV, 372 (aus Višķi). ak sprakstēšana! ak švirkstēšana! Stari I, 208;
2) zankend erregt sprechen:
Cīruļvējputenis švirkstēja atkal Kaudz. Izjurieši 145. Refl. -tiês, = švirkstēt 1: ja bij rudzi, švirkstējās BW. 25853 var.
Avots: ME IV, 117
1) = svirkstêt 1, schwirren Lettg. u. a. n. U., Wessen (plêš drēbes, ka švirkst vien), Spr.: kas švirkstēja gaisā Daugava v. J. 1928, No 1, S. 5. gāju, kājas augstu cilādams, lai nešvirkst zâlē Latv.; knistern: spalvai pa papīri šviŗkstuot Apsk. v. J. 1903, S. 488; prasseln Mar., Freiziņ, Lennew., Bers. u. a.: zari de̦g, ka švirkst, vien Dond. purvi dega švirkstē̦dami BW. 13061. ķēķī sprakst uguns, švirkst pannas Vēr. II, 525. sviests švirkstēja MWM. X, 14. krāsnī švirkst jau tāss Stari II, 416. dzirksteles lēca švirkstē̦damas Jaun. mežk. 10. kažuoks sāks (uz krāsns) švirkstēt 2 Pas. IV, 372 (aus Višķi). ak sprakstēšana! ak švirkstēšana! Stari I, 208;
2) zankend erregt sprechen:
Cīruļvējputenis švirkstēja atkal Kaudz. Izjurieši 145. Refl. -tiês, = švirkstēt 1: ja bij rudzi, švirkstējās BW. 25853 var.
Avots: ME IV, 117
svīta
II svīta: viņai s. ("puskažuoks") mugurā VL. aus Nerft; "svārki" Wessen; ein ehemaliges mantelähnliches Überkleid (mit ì 2 ) Kaltenbr.; ein langer und breiter Männermantel ohne Futter (bei kaltem Wetter auch über den Pelz angezogen; mit ì 2 ) Auleja; kam cirš ... ar pātagu, tam s. cauri Pas. VII, 109 (aus Lettg.).
Avots: EH II, 620
Avots: EH II, 620
tulpa
tulpa kažuoks Kaudz. Izjurieši 272, ein grosser, dicker Pelz Kronw. n. U. Beruht auf r. тулýп "Schafpelz".
Avots: ME IV, 259
Avots: ME IV, 259
tulpains
tulpaîns,
1) befiedert:
tulpaiņas kājas, dick befiederte Füsse (bei Hühnern) Kronw. n. U.;
2) tulpains kažuoks "ein breiter, mit einem Gurt zu umgürtender Pelz"
(?) U.
Avots: ME IV, 259
1) befiedert:
tulpaiņas kājas, dick befiederte Füsse (bei Hühnern) Kronw. n. U.;
2) tulpains kažuoks "ein breiter, mit einem Gurt zu umgürtender Pelz"
(?) U.
Avots: ME IV, 259
turēt
turêt,
1): ragus t. ("prast pārvaldīt") Seyershof. turamais ebenda, die Handhabe, der Griff.
ar vārdiem turēja (= apturēja) slimības Sonnaxt;
2): es par tām turēju rūpi Azand. 104, uzmanību t. ("pastāvīgi uzmanīties") Frauenb. draudzību t. ebenda. viņam galva vairs netur (kuo atmiņā) Seyershof. t. (glabāt) glāzītē cūku žulti ebenda. t. (gebrauchen)
cita mašīnu Kaltenbr. kas zemi tur, tas nevar būt bez zirga ebenda. jis turēja (bija apprecējis) Jāņa māsu ebenda. t. (gādāt un apkuopt) puisi uz savu ruoku Seyershof. t. pĩles, cūkas ebenda, AP., Sonnaxt. zirgi labi turē̦ti (kuopti) Kaltenbr.;
3): talkas t. Sonnaxt. bē̦rnam turēja (svinēja) dzimuma dienu Frauenb. agrāk Brenci turēja (svinēja) trīs krista dienas Mahlup;
4): agrāk turēja, ka guovi ar tuo sabuojā Salis;
5): auch Preiļi (Kur. Nehrung), Kossowski Gramm. 32, Latv. Saule, S. 1044 ("aus Semgallen"); dievus t. Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 256), LLD. II 1,9. pati rasu turē̦dama Aizsils Sen. k., S. 37. cik kurs turēja, tik iedeve Kaltenbr. tas jau nav dzirdē̦ts, bet, ja nu tu tādu valuodu turi ... Azand. 55; kauna neturē̦dama Auleja. tu daudzi vari atminēt, tik gadu turē̦dams ebenda;
6): ne˙viens vairs nevarēja t. kārst (savē̦lušuos vilnu) Frauenb. lielie luopi netur rudens aukstumu Seyershof. vîzes turēja (hielten vor)
tikai trīs dienas Salis; ‡
7) müssen (wohl ein Lituanismus)
Nidden; ‡
8) = turêtiês 3, sich halten:
stādi ir sausi, netur uz kāju Seyershof. Refl. -tiês,
1): labi puiši turējās tuos kre̦klus svētdienai Frauenb. dakteŗu zâles luopiem neturējāmies ebenda;
2): mēs briesmīgi turējāmies (draudzējāmies) Salis;
3): tad sivē̦ni turas (pieruod un uzticas) pie cilvē̦ka Seyershof. man ābuoli neturas (nepaglabājas) ilgi ebenda. ar šiem buŗamvārdiem var t. (izsargāties nuo ļauna) diezgan labi ebenda. t. ("mēģināt atspē̦kuot"), lai slimība nepieme̦tas ebenda. šis nu turas (tiepjas), ka nemākuot mūrēt ebenda (ähnlich Frauenb. und Kaltenbr.);
4): viņš tagad turējās vairāk mājā Frauenb.; das Zitat aus Dünsb. (ME. IV, 271) ist zu streichen;
5): turas pie sala BielU., die Kälte hält an;
‡
8) tüchtig essen
Seyershof: strādnieki tagad turas; ‡
9) t. ciet Seyershof "aizkavēties, aizspruostuoties": tāpēc tagad baļķu vešana turas ciet; ‡
10) kalben
Diet. Subst. turêšana,
1): sunīti pajēme turēšanai Sonnaxt; turêšanâs: lai istabā neiznāktu vairs ne˙kāda tielēšanās, pluosīšanās un t. ("?") Janš. Līgava II, 260; turẽjums: par radziņu turējumu BW. 28982. nuo desmitiem līdz vieniem bij mans t. (= bija man jātur?) Seyershof; turê̦tãjs: lielu dusmu t. BW. 10371. aitu t. Seyershof, Schafzüchter.
kažuoks lietus t. Tdz. 58006, 2.
Avots: EH II, 704
1): ragus t. ("prast pārvaldīt") Seyershof. turamais ebenda, die Handhabe, der Griff.
ar vārdiem turēja (= apturēja) slimības Sonnaxt;
2): es par tām turēju rūpi Azand. 104, uzmanību t. ("pastāvīgi uzmanīties") Frauenb. draudzību t. ebenda. viņam galva vairs netur (kuo atmiņā) Seyershof. t. (glabāt) glāzītē cūku žulti ebenda. t. (gebrauchen)
cita mašīnu Kaltenbr. kas zemi tur, tas nevar būt bez zirga ebenda. jis turēja (bija apprecējis) Jāņa māsu ebenda. t. (gādāt un apkuopt) puisi uz savu ruoku Seyershof. t. pĩles, cūkas ebenda, AP., Sonnaxt. zirgi labi turē̦ti (kuopti) Kaltenbr.;
3): talkas t. Sonnaxt. bē̦rnam turēja (svinēja) dzimuma dienu Frauenb. agrāk Brenci turēja (svinēja) trīs krista dienas Mahlup;
4): agrāk turēja, ka guovi ar tuo sabuojā Salis;
5): auch Preiļi (Kur. Nehrung), Kossowski Gramm. 32, Latv. Saule, S. 1044 ("aus Semgallen"); dievus t. Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 256), LLD. II 1,9. pati rasu turē̦dama Aizsils Sen. k., S. 37. cik kurs turēja, tik iedeve Kaltenbr. tas jau nav dzirdē̦ts, bet, ja nu tu tādu valuodu turi ... Azand. 55; kauna neturē̦dama Auleja. tu daudzi vari atminēt, tik gadu turē̦dams ebenda;
6): ne˙viens vairs nevarēja t. kārst (savē̦lušuos vilnu) Frauenb. lielie luopi netur rudens aukstumu Seyershof. vîzes turēja (hielten vor)
tikai trīs dienas Salis; ‡
7) müssen (wohl ein Lituanismus)
Nidden; ‡
8) = turêtiês 3, sich halten:
stādi ir sausi, netur uz kāju Seyershof. Refl. -tiês,
1): labi puiši turējās tuos kre̦klus svētdienai Frauenb. dakteŗu zâles luopiem neturējāmies ebenda;
2): mēs briesmīgi turējāmies (draudzējāmies) Salis;
3): tad sivē̦ni turas (pieruod un uzticas) pie cilvē̦ka Seyershof. man ābuoli neturas (nepaglabājas) ilgi ebenda. ar šiem buŗamvārdiem var t. (izsargāties nuo ļauna) diezgan labi ebenda. t. ("mēģināt atspē̦kuot"), lai slimība nepieme̦tas ebenda. šis nu turas (tiepjas), ka nemākuot mūrēt ebenda (ähnlich Frauenb. und Kaltenbr.);
4): viņš tagad turējās vairāk mājā Frauenb.; das Zitat aus Dünsb. (ME. IV, 271) ist zu streichen;
5): turas pie sala BielU., die Kälte hält an;
‡
8) tüchtig essen
Seyershof: strādnieki tagad turas; ‡
9) t. ciet Seyershof "aizkavēties, aizspruostuoties": tāpēc tagad baļķu vešana turas ciet; ‡
10) kalben
Diet. Subst. turêšana,
1): sunīti pajēme turēšanai Sonnaxt; turêšanâs: lai istabā neiznāktu vairs ne˙kāda tielēšanās, pluosīšanās un t. ("?") Janš. Līgava II, 260; turẽjums: par radziņu turējumu BW. 28982. nuo desmitiem līdz vieniem bij mans t. (= bija man jātur?) Seyershof; turê̦tãjs: lielu dusmu t. BW. 10371. aitu t. Seyershof, Schafzüchter.
kažuoks lietus t. Tdz. 58006, 2.
Avots: EH II, 704
vecene
vecene,
1) ein altes
Weib U.; (scherzhaft od. verächtl.) die Ehefrau: saki savai vecenei...! Alm.;
2) ein altes Mütterchen (vom Fasel)
Mag. IV, 2, 155; ein altes Schaf od. eine solche Kuh Frauenb., KatrE., Memelshof, Nigr., Segewold, Selsau, Sehren: nav ne˙viena... aitas luopa - nedz veceņu, nedz jēriņu Janš. Dzimtene V, 191. mans kažuoks ir šūts nuo divām jē̦ru ādām un nuo divām veceņu ādām Frauenb.;
3) ein alter fauler Pilz
Spr.;
4) ein alter Schwarm im Bienenstock
L., Kokn. n. U.;
5) die alte Zeit
L., U.
Avots: ME IV, 515
1) ein altes
Weib U.; (scherzhaft od. verächtl.) die Ehefrau: saki savai vecenei...! Alm.;
2) ein altes Mütterchen (vom Fasel)
Mag. IV, 2, 155; ein altes Schaf od. eine solche Kuh Frauenb., KatrE., Memelshof, Nigr., Segewold, Selsau, Sehren: nav ne˙viena... aitas luopa - nedz veceņu, nedz jēriņu Janš. Dzimtene V, 191. mans kažuoks ir šūts nuo divām jē̦ru ādām un nuo divām veceņu ādām Frauenb.;
3) ein alter fauler Pilz
Spr.;
4) ein alter Schwarm im Bienenstock
L., Kokn. n. U.;
5) die alte Zeit
L., U.
Avots: ME IV, 515