Paplašinātā meklēšana

‡ nùoplē̦nuôt, = nùoplẽnêt: druviņām n. (Var.: nuobālēt ) Tdz. 55308, 1.

Avots: EH II, 76

pìelē̦nuôt, besänftigend, beschwichtigend wozu überreden Druw., Sessw.: Vilis dzīrās atkal pielē̦nuot tevi, lai ejuot šim uz vakara cēlienu palīgā Saul. Druva III, 2. māte pielē̦nuoja tē̦vu ņemt padzītuo dē̦lu atpakaļ Druw.

Avots: ME III, 266

‡ saplē̦nuôtiês, = saplẽnêt: (krāsnī) sameta ... visus rakstus, pagaidīja, līdz tie saplē̦nuojās A. Upītis Pirmā nakts 178.

Avots: EH XVI, 437

‡ ve̦lē̦nuojs, reich an ve̦lē̦nas 1 (?): ve̦lē̦nuoja zeme Fest. n. FBR. XVII, 85.

Avots: EH II, 769

‡ ve̦lē̦nuots Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, = ‡ ve̦lē̦nuojs?

Avots: EH II, 769

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

apmantât,

2): saimniece apmantuo cālē̦nus, lai vanags neaizne̦s Dond.

Avots: EH I, 100

apvḕrst (li. apver̃sti), tr.,

1) umwenden, umkehren:
maisu, cimdu, ve̦lē̦nu A. X, 1, 528; kažuoku uz uotru pusi LP. VII, 254; zeķi RKr. XII, 25; klājienu apvērst Jauns.;

2) um. etw. wenden, kehren, umgeben, umschliessen:
mājiņa bij ar sakņu dārziņu apvē̦rsta Lautb. kādu ar labu apvērst, jem. Gutes zuteilen (U.). Refl. -tiês, sich umwenden. apvḕ̦rsums, Umwälzung, Umsturz.

Avots: ME I, 135

atdur̃t [li. atidùrti], tr.,

1) abstechen:
ve̦lē̦nu;

2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,

1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;

2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;

3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;

4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.

Avots: ME I, 154, 155

‡ atkaplêt, mit der Hacke lockernd wegziehen, -reinigen: a. zemi nuo saknēm Dunika, Kal., OB., Rutzau. a. saknes, sūnu (= ar kapli atcirst un ve̦lē̦nu apgāzt) Lemburg.

Avots: EH I, 146

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

bàlē̦ns ² [Lös.], Bers., AP., bàlene ² Erlaa,

1) ein verwelktes, gelb (eig. blass) gewordenes, falbes Blatt einer Pflanze, namentlich des Kohls:
iesim dārzā bālē̦nu lasīt Sessw.; dievam bij par varu skaisti rāceņi, ve̦lnam tikai izdēdējuši laksti un sapuvuši bālē̦ni LP, VII, 1176;

2) ein basser Mensch
Lasd., AP.: mans Antuoniņš neē̦d ne˙kā, - tīri kā bālē̦ns Kaudz. M. 99.

Avots: ME I, 271

bar̂gums, die Streng, Härte, Heftigkeit: tu ar savu lē̦numiņu nuorāj manu bārgumiņu Ltd. 1494. viens pats man bāleliņš pē̦rkuonīša bārgumiņu BW. 13764.

Avots: ME I, 264

blãķis,

1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;

2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;

3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [

4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]

Avots: ME I, 311

‡ čiebinât PV. "piepen machen": č. cālē̦nus.

Avots: EH I, 292

‡ čiepstinât, piepen machen PV.: č. cālē̦nus.

Avots: EH I, 293

dragât, -āju, draguôt BW. 14398, 2, tr., schmettern, schlagen: ienaidnieki nedraguos viņu Ps. 89, 23. vai tu mani ieraudzījis sāc dragāt kumeliņu BW. 14398, 1. krusa dragājusi ē̦rglē̦nus LP. III, 81. pē̦rkuoņa dragāts kuoks, ce̦lms. [Nach U. auch: zerren, reissen, erschüttern, zerbrechen, verstümmeln, beschädigen. Bei Für.: zeideln (kas tad mazuma me̦dus labad bites ies dragāt). Zu li. dragoti (echt li.?) "сокрушать, дробить, разбивать, разорять, истреблять" und (s. Zubatý BB. XVII, 324, Zupitza Germ. Gutt. 161 und KZ. XXVII, 388, Walde Wrtb. ² 787 f. unter traho und IF. XIX, 106 und Berneker Wrtb. I, 212 und 221) zu ae. dragan "ziehen" resp. zu ai. dhrá- jati "zieht einher", dhrāji- "Zug". Vgl. auch Būga KSn. I, 196.]

Avots: ME I, 488

dūris Zehrxten, [dùris ² Bers.], "eine ehemals beim Aufpflügen von Rodungen gebrauchte Pflugschar "; [dùris ² Mar. "pie arkla piestiprināms ve̦lē̦nu griêžamais nazis "].

Avots: ME I, 529

ẽ̦rmuot St., ẽ̦rmuôties,

1) = e̦rmuotiês: ve̦lni iekšā visādi trakuoja un ē̦rmuojās Dīcm. pas. v. I, 11;

2) auch ērmîtiês, sich wundern:
brīnējuos, ē̦rmuojuos, kāda smaka istabā BW. 19210. tautu dē̦ls ērmījās, ka es līksma brālē̦nuos BW. 21864.

Avots: ME I, 576

I e̦rskas: auch Brucken (mit e̦-); sastrādāju ve̦lē̦nu smalkās e̦rskās Stelp.

Avots: EH I, 370

grînums ² , die Strenge, Unfreundlichkeit, hartherziges Wesen : es ar savu lē̦numiņu izbārstu tautas grīnumiņu BW. 21664.

Avots: ME I, 657

III grūds [Neologismus?], der Stoss: lē̦nuos grūduos kaut kur nuo apakšzemes nāca rūkuonis Druva II, 1183.

Avots: ME I, 668

ìebļaût, herein -, hineinschreien. Refl. - tiês, aufschreien: nelabā balsī iebļāvās LP. V, 38. meža tē̦vs iebļāvās kâ durts Apsk. v. J. 1905, S. 304. dzirdējis iebļaujamies kâ kazlē̦nu LP. IV, 230.

Avots: ME II, 4

izbārstît (li. išbarstýti), tr., ausverstreuen: putniem graudus. es ar savu lē̦numiņu izbārst[u] tautas grīnumiņu BW. 21664. Fig., vergeuden: naudu izbārstīt par sievišķiem LP. Refl. -tiês, sich ausstreuen, entfallen: ve̦lnam akmeņi izbārstījušies pa visu apgabalu LP. III, 105.

Avots: ME I, 715

izdarinât,

1) beilden, gestalten:
patapinājumus tauta izdarina pēc savas garšas A.;

2) die Äste eines Baumes abhauen, bekappen:
viņš nuocirta bērziņu, izdarināja zarus Akur.;

3) abholzen, einen Wald aushauen
Oppek., Smilt., Kokn. n. U.;

4) ausbrauen:
alu;

5) (li. išdarinė´ti), kastrieren
Sassm.: ērzeli. [kuilē̦nu izdarināt BW. 34863, 1.]

Avots: ME I, 725

izgulêt (li. išgulė´ti),

1): tam ir vaļas i. Tdz. 37045;

4): kumeļš izgulēja ienašus Kand.;

5): visi kalni ... manis vien izgulē̦ti Tdz. 39521, auf allen Bergen habe ich allein geschlafen (gelegen);
‡

8) ausbrüten:
vista izgulēja piecus calē̦nus Strasden.

Avots: EH I, 450

izslêgt [li. išslė´gti], tr., ausschliessen: skuolē̦nu nuo skulas, biedru nuo biedrības.

Avots: ME I, 800

iztaisît (li. ištaisýti), tr.,

1) ausarbeiten, verfertigen, zu etw. machen:
Sprw. nuo luopu suņa nevar iztaisīt putnu suni. viņš mani iztaisa par blēdi;

2) ausmachen, bilden:
grasis pie graša iztaisa rubli;

3) bereit machen:
iztaisi nu kājas uz lēkšanu. Refl. - tiês,

1) sich zu etw. machen, sich als etw. gebärden:
kas viņš par vīru iztaisījies; iztaisījies tāds, kâ kaut kāds ķēniņš LP. IV, 108. Maliena iztaisuoties tīri vai par pilsē̦tu A. XX, 209. viņš meitai gaŗām iedams vis˙visādi iztaisījās Laps.;

2) sich bilden, hervorgehen, werden:
pēc kāda laika iztaisās daudz čūskulē̦nu Etn. II, 169. šķērssiena var iztaisīties caura A. XX, 89,

3) sich bereit machen:
tu ne˙maz nevari iztaisīties.

Avots: ME I, 814

izvìlkt (li. išvil˜kti),

1) heraus -, ausziehen:
līdz pusei vien izvilku tē̦raudiņa zuobentiņu BW. 19043. Sprw.: izvelc suni nuo ūdens, viņš tev iekuodīs ruokā. aude̦klus... izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71. kad pavasaŗuos pa naktīm salst un dienām atlaižas, tiek izvilktas ziemas sējai saknes; tuo apzīmē ar "izvilkt sēju" Grünh. tâ izvilku dzīvuodama tautu dē̦la paduomiņu BW. 27114. kūtram rikšņus es izvilku, le̦pnam lē̦nu valuodiņu BW. 34235;

2) durchziehen:
caur jumtu kalējs izvilka skursteni AU. stigu izvilkt, eine gerade Grenzlinie durch den Wald schlagen;

3) fig., fristen, kümmerlich durchbringen:
laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka JK. V, 52. nede̦r daudz luopu turēt un tuos męrdēt jeb, kâ mē̦dz sacīt, izvilkt. uz cini izvilkt, auf den grünen Zweig bringen;

4) kosten (aus der Tasche ziehen):
[tas daudz naudas izvilks U.] Lienas audzēšana man daudz ir izvilkusi Kaudz. M.;

5) mit Hast bis auf den letzten Tropfen leeren:
viņš izvilka mēriņu sausu od. līdz dibe̦nam Grünh.;

6) jem., eins überziehen, einen Hieb versetzen:
dē̦lam pa lielam izvilcis ar vici MWM. X, 89. Refl. - tiês,

1) von sich selbst herausziehen, herausfallen:
papīra gabals bijis, ņe̦muot mutautiņu, izvilcies Janš.;

2) sich kümmerlich durchbringen, durchschleppen, duurchschlagen:
pa diega galiņam izvilkāmies pē̦rnuo gadu (vgl. Mag. XIII, 3, 69);

3) zur Genüge ziehen:
divi reizes izvilkušies - nebijis tādas zivs LP. VI, 788.

Avots: ME I, 828, 829

kazulē̦ns (unter kazulis

1): auch AP., Pilda, Siuxt, Zvirgzdine: zaķīt[i]s ēda kazulē̦nus BW. 22277, 2 var.

Avots: EH I, 597

ķe̦tna,

1): lācīšam laba ķ. BW. 2686, 11; ‡

2) der hintere
(?) Teil einer Pflugschar Gold.: par lemesi sauc tikai pŗiekšējuo (tē̦rauda) daļu (asmeni); visa pārējā (čuguna) daļa, ar kuo sviež apkārt ve̦lē̦nu, ir ķ.

Avots: EH I, 698

ķiķinât, intr., versteckt lachen, kichern Gr. - Sessau: tur kalnā visuos kaktuos šņakst un ķiķina MWM VII, 817. acīm ķiķinādama Vīt. 53. Refl. -tiês,

1) unter sich kichern, charmieren:
kuo jūs tur ķiķinieties? Mar. sieva ķiķinājās un juokuojās ar brālē̦nu. lakstuoties, ķiķināties Brig. Ceļa j. 107; ["karinâties Bers.: kuo tu ķiķinies ap mani?];

2) kokettieren:
skuķei jāķiķinās spuoguļa priekšā Druva I, 1399. viņa citu ne˙kā nezin, kâ pie spieģeļa ķiķināties Naud.

Avots: ME II, 380

‡ kuculē̦ns, = kuce̦ns: (als Schimpfwort) pievaldi savu kuculē̦nu (gemeint ist der Sohn des Angeredeten)! Erglis Pel. bar. vectēvi 115.

Avots: EH I, 666

kumuruôt, ‡

2) "līkņāt, līkņājuo strādāt" (mit -ât ) Warkl.: visu dien pa dārzu kumurāju. Refl. -tiês,

1): zaglē̦nu, kas jau kumuruojās uz dēļu grē̦das Daugava 1934, S. 500;

2): vorwärtskriechen
AP., Bers., Bērzgale, Kalz., Prl., Saikava, Sessw.

Avots: EH I, 674

ķute, gew. Plur., Küttis; kutes [ķutis Trik.] kŗaut [in Serbigal dafür ķutas, ķutumus mest, ķutât], die Küttishaufen machen. ķute ir sadedzināšanai sakŗauta vēlē̦nu čupa līdumā. [Aus estn. kütis "Brennmaterial, aus Strauchwerk und Rasen gebildete Haufen zum Schwenden des gerodeten Landes", s. Thomsen Beröringer 281.]

Avots: ME II, 392

lè̦ni, lèņi Kaudz. M., Adv., langsam, sachte, leise: Spr. kas lē̦ni nāk, tas labi nāk. lē̦ni (Var.: lēņi, lē̦nu) bērziņš auga BW. 3199.

Avots: ME II, 460

lèninât, lēņinât,

1) langsam singen:
meitas drīzi drīzināja, sievas lē̦ni lēnināja Etn. III, 162, lēņināja BW. 332;

2) langsam mahlen:
cita drīzi drīzināja, cita lēņi lēņināja (dzirnaviņas) BW. 7978;

3) besänftigen, sanft nennen:
lē̦nu mani lēnināja par visām māsiņām BW. 6638.

Avots: ME II, 460

lè̦nuôt, tr., besänftigen, beruhigen, beschwichtigen: "nedusmojies", Vējakruogs lē̦nuoja Saul. saimnieks tâ paklusām lē̦nuo par gaidīšanu. Refl. lē̦nuôtiês, lēņuôtiês Spr., trödeln, langsam etwas machen.

Avots: ME II, 461

lḕ̦ns,

1): izlē̦na Kaltenbr., = lè̦nãm;

2): auch Liepna;

3): lē̦na sirds, l. cilvē̦ks Strasden. lē̦na ziema, l. ("mild")
laiks Kand., Stenden. gaļu kaltē lē̦nā siltumā Mahlup. lē̦na uguns Iw, Salis u. a. lē̦na jūŗa Salis. kad spirtam pielej ūdeni, tad tas ir lē̦nāks (mazāk stiprs) Frauenb.; ‡

4) schwach
(?): man šī brille par lē̦nu Stenden, ich kann mit dieser Brille nicht gut sehen.

Avots: EH I, 738

lè̦nums,

1) die Langsamkeit, Faulheit:
tu ar savu lē̦numu nevari ne˙kur uz priekšu tikt;

2) das sanfte, milde Wesen, die Sanftmut, Milde:
nuo lē̦numa lūkuo mani BW. 10182. tu ar savu lē̦numiņu nuorāj manu bargumiņu 1494.

Avots: ME II, 460, 461

neuzmanîgs, unaufmerksam: neuzmanīgus skuolē̦nus skuoluotājs peļ.

Avots: ME II, 738

‡ nuočal˜bât Orellen "nuomīņāt": tikmē̦r te čalbās, kamē̦r nuočalbās tuos cālē̦nus.

Avots: EH II, 37

nùodur̃t [li. nudùrti], abstechen: ve̦lē̦nu;

2) erstechen, schlachten:
tē̦vs nuodūra suķi MWM. VI, 258. kaimiņa ķēniņš nuodūris pašu ķēniņu LP. IV, 69;

3) senken, hängen lassen:
acis, galvu. viņa nuodūra acis A. XX, 308, galvu Vēr. II, 196. uz zemi pieri nuodūris Adam.;

[4) anstossen:
es savu galvu nuodūris, ich habe mir den Kopf gestossen U.] Refl. - tiês, sich erstechen: kad tu nuodurtuos! viņš nuodūries uz zuobe̦na LP. VII, 526.

Avots: ME II, 778

nùogrâbt,

1): miltu nuogrābts krietni vien AP.;

2): kad tik vanags nenuogrābj kādu cālē̦nu! Strasden;

3): auch Dunika, Frauenb.

Avots: EH II, 46

‡ nùolè̦nuôt,

1) besänftigen:
saimnieks bija viņu kaut kâ nuolē̦nuojis Burtnieks 1936, S. 24;

2) abschmeicheln
Prl.: suņa tiesa, kuo tuoreiz nuo dieva (sc.: suns) nuolē̦nuojis Pas. XIII, 40.

Avots: EH II, 62

nùolè̦nuôtiês, milde, sanft werden: viņa draudīgais ģīmis nuolē̦nuojas Dok. A.

Avots: ME II, 810

nùoplẽnêt, nùoplē̦nuôtiês Siuxt n. U., sich (verkohlend) mit Asche bedecken; lange stehend Farbe, Geschmack und Aussehen verlieren: pārduotavā ilgi skata luogā stāvuošais me̦dus ir nuoplēnējis Plm. n. RKr. XVII, 70.

Avots: ME II, 830, 831

nùošķiêst,

1) bespritzen:
nuošķiež manus zīžu svārkus ar uozuola asinīm BW. 34043, 8. dubļi nuošķiež visu, gan ratus, gan drēbes A. XIV, 8;

[2) ganz vergeuden:
n. visu naudu Warkl., Domopol;

3) abschneiden, abstechen:
n, ve̦lē̦nu ar lāpstu Kl. Refl. -tiês, sich mit Dickflüssigem hespritzen: n. ar dubļiem.]

Avots: ME II, 867

‡ uôzuolē̦ns, eine kleine (junge) Eiche: jaunuos bērziņus, uozuolē̦nus Straumēni ³ 21.

Avots: EH II, 745

[paprašņât, paprãšņât, ein wenig ausfragen: paprāšņājusi Jē̦kabam par viņa skuolē̦nu mācības gaitu Janš. Dzimtene V, 289.]

Avots: ME III, 83

pãrkũlẽjs, der einen andern ablösende Drescher L.; pārkulē̦ns RKr. XVI, 94: pirms ceļu pār ganu, par pārkulē̦nu.

Avots: ME III, 162

pavẽdinât: ar lē̦nu astes pavēdināšanu Jauns. Augšz. 207. ‡ Refl. -tiês, sich eine Zeitlang (wedelnd) bewegen: (cūkām) ausis šad tad pavēdinājās kâ vēdekļi Jauns. J. un v. 357.

Avots: EH XIII, 189

pìesmìrkt, = piemirkt, feucht werden, (von Feuchtigkeit) durchtränkt werden: Jāņa bē̦rni piesmirkuši (Var.: samirkuši, nuomirkuši, izmirkuši), Jāņa zâles lasīdami BW. 32627, 2 var. sāku nest panākumu kâ piesmirkušu siekstu Zalktis I, 98. lemeši gāž apkārt piesmirkušuo ve̦lē̦nu Niedra Zemnieka dē̦ls 61. piesmirkušuo priežu zari Niedra Kad mēnesis dilst 256. pirksti kļuva smagi, smagi, kâ svina piesmirkuši Dz. V. - tas staigājis kâ piesmircis (traurig, schwermütig) apkārt LP. VI, 1, 113. piesmircis kuoks Wolm., Stomersee das -s- ist hier wohl das infigierte Reflexivpronomen.

Avots: ME III, 293

plē̦kas,

1) plê̦kas ² Ahs. n. RKr. XVII, 46, Grünh., Gr.-Essern, auch plē̦ki, das Spinngewebe
Gold.: kad iegriež pirkstā, jāuzliek plē̦kas jeb zirnekļu tīkliņš Etn. II, 135. visas (lietas) ir apputējušas un apstaipītas plē̦kiem MWM. VlI, 241. uz plauktiem grāmatas zem plē̦kiern dēd Duomas I, 17;

2) die Flockasche:
ugunij izplē̦nuot paliekas plē̦kas JK. VI, 32.

Avots: ME III, 338

plēnêt, -u, -ẽju,

1) plẽnêt Jürg., Kursiten, Wandsen, Gr.-Essern, Dunika, Neuenb., Behnen, Bauske, glimmen, schwelen; lodern
Dr.: plē̦nuoša uogle JR. IV, 191. tvīksmains sārtums plēnēja pār sē̦ri skaistuo vaigu Stari II, 197;

2) plẽnêt Grünh., ohne Unterbrechung irgend wohin schauen :
viņš visu rītu plēn uz tuo pusi vai pie luoga un gaida kaut kuo Grünh.;

3) plẽnêt N.-Peb. (prs. plẽnẽju), (unnütz) warten, quienen:
Sprw. plēn un gaida kâ lapsa uz baluožiem Alksnis-Zundulis. dirnē, plēnē kruogā un saldē zirgus Etn. l, 7. Refl. "tiês,

l) "?" : acu priekšā plēnējas tikai nenuoteiktas krāsas A. v. J. 1899, S. 248;

2) sich mit plēnes 1 bedecken Lennew., (mit ẽ) Sessau: uogles izdzisdamas plēnējas.

Avots: ME III, 339

plê̦suonis (f. -ne) Treiden, plê̦suoņa, comm., ein Raufbold; ein Raubtier, Raubvogel: tas jau ir plē̦suoņa, ne cilvē̦ks! JR. IV, 86. skuoluotājs izplucinājis abus plē̦suoņas (puikas, kas bij plē̦sušies) Pasaules lāpīt. 27. tu negantnieks, tu plē̦suoņa! Alm. nuo varmācīgiem plē̦suoņām Vārpas 8. pie krūmiem neģēlīgais plē̦suoņa bija izgāzis savu atriebību Sudr. E. agrāk vilks ne˙maz nebijis tāds plē̦suoņa kâ tagad LP. V, 78. viņš pārvērtās par četrkājainuo plē̦suoni VII, 911. kad zuoslē̦nus pirmuo reizi ārā laižuot nuosveŗ, tad tuos neaiztiek nedz vārnas, nedz citi plē̦suoņi RKr. VI, 55.

Avots: ME III, 341

‡ *punculis (od. *puncule?) "?": atraduši (meijā) ve̦se̦lu punculi ... mazu čūskulē̦nu, kuŗi bijuši kuopā saķē̦rušies Pas. XV, 500.

Avots: EH II, 325

rāminât Siuxt, tr., zum Stillsein veranlassen, zähmen: trīs gadiņi tautu dē̦ls mani rāmu rāmināja (Var.: labu labināja, lē̦nu lēnināja) BW. 10857, 8.

Avots: ME III, 496

riestu (gen. pl.) "?": tautas muni lē̦nu saka...; es jau biju bāliņuos liela riestu vilcējiņa BW. 21796 var. riẽstu vilkt "(me̦tus tinuot) riestuvi grìezt" Wain.; riẽstu vilcēja "sieviete, kas griezt riestuvi" Wain.

Avots: ME III, 548

rublis, rubulis, verächtl. Demin. rublē̦ns,

1) der Rubel:
Sprw. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. rublis apaļš, - viņš rit. saimnieks izmaksāja algu cietuos, baltuos rubuļuos (in harten Silberrubeln) A. XX, 651. vairāk pa pieci, seši rublē̦ni mēnesī kalpuones negaun Janš. Dzimtene IV, 164. kas tas ir, - pus˙uotra simts rublē̦nu par tuo darbu! De̦glavs Rīga II, 1, 16;

2) scherzhaft: das Ehrenabzeichen, die Medaille:
uz krūtīm viņam bija ve̦se̦la rinda rubļu un krustu A. v. J. 1896, S. 357. ģenerālis piebrauc ar "guoda rubļiem" Aps. VII, 15. Nebst estn. rubl und li. rublis aus r. рубль dass.

Avots: ME III, 552

rûgts (häufig, wie auch sämmtliche Ableitungen, mit -kt- geschrieben), ruksts Elger Diction. 93 (wohl mit ū, vgl. li. rúgštas "sauer"), bitter, herb: sveša maize rūgta. pieē̦dušai pelei milti rūgti. rūgts kâ žults. rūgts kâ apšu miza Etn. I, 83. rūgtas asaras, bittere Tränen. nuobirdināt rūgtas asaras LP. II, 36. vīns ar me̦du saldi dzert, asariņas rūgti dzert BW. 16682. rūgta nāve, der bittere, schwer zu ertragende Tod: ķēniņš kâ rūgta nāve man uzmācas LP. V, 336. ķēniņiene plijās ķēniņam virsû ką rūgta nāve VI, 832, žīdi plijušies kâ rūgta nāve III, 104. nu ve̦lns kâ rūgta nāve stāja Jurim virsū VI, 380. rūgta dzīve, bitteres, schweres Leben: ai, bāliņ, rūgta dzīve: rītā rutki, vakarā BW.13730, 7. bieži jācieš rūgta netaisnība Vēr. 1,1164. rūgti smaidīt Kaudz. M. 12, herbe, bitter lächeln. - rūgtā sakne Karls., laserpitium. - Subst. rûgtums, die Bitterkeit, Herbheit: dienas pagāja vienās dusmas un rūgtumā Alm. gan atrasi (für atradīsi) dzīvuodams manu lielu lē̦numiņu, apinīša rūgtumiņu BW. 10705. Zu rûgt: vgl. apr. ructan-dadan "Sauermilch".

Avots: ME III, 568

sacît (li. sakyti "sagen", ksl. sočiti "indicare"), -ku, -cĩju, tr., intr., sagen: Sprw. sacīts - darīts, gesagt - getan. nesaki visu, kuo zini od. zini daudz, saki maz! jāgaida, kuo rītdiena sacīs (was der morgige Tag bringen wird) P. V, 343. sprediķi, runu sacīt, eine Predigt, eine Rede halten. šis vārds tiek sacīts, dieses Wort wird gebraucht U. saki jel man! sage mir doch! sak[i], māsiņa, sacīdama, . . . vai tautietis tevi rāja? BW. 13743. bāliņš veda līgaviņu, man ne vārda nesacīj[i]s 15888 var. ne uz mani paraugies, ne uz mani vārdu saki 10990. sīki dziedu dziedādama, lai man[i] saka maz[u] e̦suošu (auf dass man sage, ich sei klein) 685. saka māti gudru e̦sam (man sagt, die Mutter sei klug) 17912, 4 var. saka mani lē̦nu, labu (man sagt, ich sei sanft und gut) 6630, 10. sak[a] uozuolu cietu kuoku, .. . sak[a] tautieti druošu vīru 13744. sa k[a] lietiņu nuolijušu (man sagt, der Regen sei vorbei), nu vēl nāca kūpē̦dams; sak[a] tautiņas aizjājušas, nu vēl zviedza kumeliņi 15745, 2. (ar) vārdu sakuot, mit einem Worte (gesagt); ar guodu sakuot, mit Ehren zu melden U.; ar vaļu sakuot, mit Erlaubnis zu berichten U. tâ(kâ) sacīt jāsaka, od. jāsaka sacīt, od. jāsaka, sozusagen: siena bija tik daudz mājās, - kâ sacīt jāsaka, druoši vien nāsis varēja aizbāzt MWM. X, 106. jāsaka sacīt, vai tad nu pasaule tuo izmācīs, kuo tē̦vs, māte nav izmācījuši? A. XI, 111. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik, jāsaka, tai reizei mutē Kaudz. M. 6. ubags atruon kūtī luopus, zirgus, pīles, zuosis, jāsaka, visu iedzīvi LP. VI, 303. sakāms vārds, ein Sprichwort. Refl. -tiês,

1) einander sagen, sich sagen:
tad jau labāk, ka ne˙kā nesakāmies, ne˙kad vairs nere̦dzamies Asp. Saulgriezite 23;

2) sagen:
sakies jel (Var.: saki tiešām), tautu dē̦ls, kur tu mani nuolūkuoji? BW. 10599, 2. sakāties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt? 33272, 1. Häufiger mit dem Inf. od. dem Part. praet. mit od. ohne Akkusativ konstruiert: sakās tautas man[i] panākt Biel. 1533. tautiet[i]s dievu nuominēja, sakās vaira negaidīt BW. 6783. sakās māte lab[u] darīj[u]si 21696, 2. sakās dzirdējis LP. I, 101;

3) als etwas erscheinen
U.: tie miezīši sakās tādi mazi, die Gerste erscheint sehr klein U. - Subst. sacîšana, das Sagen: Sprw. sacīšana nav darīšana; sacĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sagens; das Gesagte; sacîtãjs, wer sagt, der Sagende; wer den Text des Liedes beim Singen vorspricht Smilt.: vai tev . . . nene̦sas prāts uz sacītāja amatu? es steidzuos, lai tiktu pātaruos, juo uotra tāda sacītāja nav. Zu li. sèkti, ahd. sagēn "sagen", la. inseque "sage an", gr. ἐνέπω "sage", kymr. hepp "inquit" u. a., s. Trautmann Wrtb. 255, Walde Vrgl. Wrtb. II, 477 ff., Fick Wrtb. I4, 559, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 258, Wiedemann IF. I, 258, Brugmann IF. XII, 28 f., Collitz Präter. 78 f.

Avots: ME III, 603

sadripinât N: Peb. "sadrupināt": s. maizi, ve̦lē̦nu.

Avots: ME III, 613

samazinât, tr., verkleinem: skuolē̦nu skaitu A. XX, 901; priekšme̦ta attē̦luojumu Stari I, 19.

Avots: ME II, 681

saplêst, tr.,

1) reissend, raufend sammeln, zusammenraufen, -raffen:
saplēš sūnas LP. IV, 120. viņš saplēsa nuo ļaudīm pulka grē̦ka naudas VII, 1204;

2) zerreissen, zerfleischen; zerbrechen:
Sprw. piktiem suņiem saplē̦sta āda. ka(d) tevi (traki) suņi sarietu, saplē̦stu! dass dich (tolle) Hunde zerbeissen, zerreissen, auffressen! Mag. XX, 3, 36. ve̦lni grib viņu saplēst LP. VII, 196. Sprw.: viens brālis saplēsa puôdu, uotrs bļuodu (sagt man, wenn eine gemeinsam unternommene Sache nicht gelingt). Refl. -tiês,

1) für sich zusammenraufen, -raffen;

2) einander zerreissen; sich verzanlcen, in Streit geraten:
panākstnieki saplēsās sēņu spaini dalīdami BW. 19387. Kunavs bij saplēsies ar citu skuolē̦nu Pasaules lāpitājs 27.

Avots: ME II, 703

sasalē̦ns, ein gefrorener Klumpen (z. B. von Erde, Viehfutter usw.) Druw.: kapā savēla zārkam virsū lielus sasalē̦nus, t. i. lielus sasalušus zemes pikus Druw. luopiem nevar duot ēst ne salmu, ne sakņu sasalē̦nu ebenda. nav ne˙kādi virsāji, - tīri sasalē̦ni ("sasaluši virsāji sienam, salmiem, labībai") Fest.

Avots: ME III, 726

‡ satulpîtiês, sich versammeln, sich zusammendrängen: ja baznīcā ir kāda svē̦tku diena, tad uz tuo dienu parasti visi satulpās, bet parastajās svētdienās baznīca tukša N.-Peb. šaurajās ustabās ... tik daudz cilvē̦ku nevar ne˙maz lāga s. Austriņš Raksti VII, 226. te dažreiz satulpījās vai visa klase skuolē̦nu 326.

Avots: EH XVI, 458

slḕ̦ns ² (so zu schreiben statt "slè̦ns ² " ME. III, 928): sluoksne slē̦nas pļavas Jauns. J. un v. 12. ‡ Subst. slē̦nums, die Niedernng (?): ieraudzījis pļavas slē̦numā zirga pē̦das Jauns. J. un v. 102.

Avots: EH II, 524

slũtêt, ‡

2) ziehen, schleppen
(?): jūdza ... briedulē̦nu ragaviņās iekšā, lai tâ mēginātu ... kuokus pā`rvest, kaut arī slūtējuot, pa pliku zemi Janš. Mežv. ļ. II, 410.

Avots: EH II, 529

stagaris,

1) stagaris Holmhof n. Etn. II, 113; RKr. IX, 93; Natur. XXXVII, 7; Konv.2 2320, Wenden, Bolderaa, Dr., stagārs Dond., Wid., Bershof, stagars Salis, stagare N.-Platon, gemeiner Stichling (gasterosteus aculeatus
L.); jūras stagaris, der Seestichling (gasterosteus spinachia L.) Natur. XXXVII, 9; mazais stagaris, kleinster Stichling (gasterosteus pungitius L.) Natur. XXXVII, 7; RKr. IX, 93: stagaŗi ir rudenī tik tre̦kni, ka nuo tiem vāra elļu Bolderaa. pīlē̦nus baŗuo ar stagariem Etn. II, 82;

2) stagare "?" : (guovs aste) stāv divas pē̦das stāvu, kâ stagare Vīt. 60;

3) stagars Karls., Schimpfwort. Zu li. stegė oder stegis "Stichling",
schwed. stagg "steifes und stechendes Gras; (mundartlich) Achel, Stichling" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 622.

Avots: ME III, 1037, 1038

svêtelis ² Leitīšnieki, Ahswikkeu, Aprikken, Laschen, N. - Bartau, Schrunden, Wirginalen, svētelis St. ("tahmisch"), U. (aus West - Kurl.), Alswig, svêtêlis ² Dunika, svê̦tals ² (aus *svē̦tuls?) Rothof, f. svēteliene, Demin. (geringschätzig) svē̦te̦lē̦ns, der Storch (ciconia alba): kad svētelis karkšķina RKr. VI, 74. starka mātīte perinājuse... svē̦te̦lē̦nus LP. III, 101. svētelienei ne jausmas, ka tukšu perekli perina V, 364.

Avots: ME III, 1155

I sviêst (Ii. sviesti "werfen, schleudern" LChr. 379, _{27 37} 400, ₂ Geitler Lit. Stud. 114, Lalis), sviêžu (3. praes. pasvied Pas. IV, 402, aus Welonen), sviêdu, werfen, schmeissen: Sprw. nesvied ve̦lnam ar akmeni, ka dievam netrāpi! Br. sak. V. 1372. - sviest pār kanceli A. v. J. 1901, S. 868, (ein Brautpaar in der Kirche) aufbieten (eig.: über die Kanzel werfen). Refl. -tiês,

1) sich werfen
U.: ripas kaujuot tâ sviedies (hat sich selbst mit der Scheibe getroffen), ka gan˙drīz izsit aci Janš. Bandavā II, 247;

2) ergehen; glücken:
kâ (labi) sviežas? wie geht es? U. tev vare̦n labi sviedās Valdis. puisim dzīvē ne˙maz labi nesviedies, tâ tik nuokūlies vien pa pasauli LP. IV, 108. redzēs, kâ katram laime sviedīsies Kaudz. M. 127. veikals ne visai tiem sviežas JR. IV, 99. ja tâ˙pat sviedīšuoties ar sìena... ievākšanu... Alm. Meitene nuo sv. 4;

3) fallen:
drīz var sviêsties ² Janš. Apskats 1903, S. 176. - Subst. sviêšana, das Werfen; sviêšanâs, das gegenseitige Werfen; sviêdums, das einmalige, vollbrachte Werfen, der Wurf; sviêdẽjs, wer wirft: ve̦lē̦nus apsviež ve̦lē̦nu sviedējs RKr. XVII, 38. Zur Wurzel su̯ei- "schwingen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 518 ff.)?

Avots: ME III, 1165, 1166

trêkne ² Dond., Sassm., Vogelmiere (stellaria media): ar trēkni ēdina pīlē̦nus un zuoslē̦nus Sassm. n. RKr. XVII, 59. Zu tre̦kns?

Avots: ME IV, 233

‡ ugunspuosts Feuergefahr: u. tiem (scil.: ve̦lē̦nu jumtiem) nebija tik drauduošs Vindedze 4.

Avots: EH II, 712

uzdzìrdêt, uzdzirst, vernehmen (perfektiv): uzdzirdēt (uzdzirst) kuo jaunu. de̦guns niez - uzdzirdēs kur piedzimušu (nuomirušu) RKr. VI, 156, uzdzirdis... kliegšanu viņš... nuotrūkās Niedra Bār. 22. vai neuzdzirdēs tur vēl lē̦nu sirds pukstienu? A. XX, 546. uzdzirst meita tuos vārdiņus BW. 13257, 3.

Avots: ME IV, 328

uzir̃dinât, uzir̂dinât ² Sassm., auflockern: sakņu duobes ravējuot zeme jāuzirdina, lai gaiss piekļūst Sassm. ve̦lē̦nu labi uzirdina Konv. ² 184, viņi klintis uzirdina 1700.

Avots: ME IV, 336

‡ uzšmakstêt, (einen Kuss) aufdrucken (?): lē̦nu mutīti uz Viļa ... vaigiem uzšmakstējuse Dünsb. Vilis un M. 44.

Avots: EH II, 736

uztèikt,

1) aufsagen, hersagen:
uzteikt mācītājam baušļus;

2) (an)preisen, loben
U.: kâ jūs uzteic Janš. Līgava I, 225. skuoluotājs uzteica skuolē̦nus;

3) kündigen:
uzteikt līgumu. saimniece uzteica meitai. dievs... uzteica (sc.: ve̦lnam) dienastu un aizdzina LP. VII, 1192. Refl. -tiês, einander loben: biedri cits citu uzteicās. Subst. uztèikums,

1) das Lob
Wid.;

2) die Kündigung
Wid.

Avots: ME IV, 391, 392

var̂dulẽ̦ns C., Deminutivform zu var̂de I, ein junger, kleiner Frosch L., U.: pa peļķēm staigādami, vardulē̦nus lasīdami BW. 12797.

Avots: ME IV, 477

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. ² 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554

vest,

1): v. labību šķūnī. dienā v. Lng. (unter diena) od. gaisman v. (unter gaiss) ans Licht bringen.
veikli un labi v. savu valuodu (sprechen) Vindedze 145. tu ved rāmu un gudru valuodu 135. braukt uostā ieņemt ve̦damuo Janš. Dzimtene III, 207. brūtes ve̦damie (zirgi) BW. 15956;

2): tad vīrs nevess (= neprecēs) Lttic. 596 (aus Warkl.); ‡

3) gebären (vom Vieh)
Kaltenbr.: kazas katru gada vede pa pāram kazlē̦nu; ‡

4) verfügen über etwas
(?): puiši ... neve̦d gudru paduomiņu Tdz. 56388. Refl. -tiês,

1): auch Kaltenbr., Sonnaxt; kur tu gribi v. (fahren?)
ar tuo zirgu, ka sakas neesi nuomaucis? Saikava;

3): man šuodien pa˙visam neve̦das (= neveicas) Dunika. lai guovis vairāk ve̦das (= paduodas) Liepna;

5): auch Auleja (von Tieren),
Sonnaxt (von Kühen), Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 9 und 161); nelaimība ve̦das paciešanu Manz. Post. I, 33; ‡

6) vorkommen
(nach r. водиться): vairāk timā mežā neve̦das taidi lieli viesi Pas. X, 522 (aus Zvirgzdine). Subst. vešana: gŗūta sieva vešanās, gŗūta pati ve̦damā Tdz. 44115. Subst. ve̦dums: veda mani pieci, seši, - nepaliku tuo ve̦dumu BW. 18264. kuo līdz mans vē̦dumiņš (dass ich geführt habe)? 21963. Subst. vedējs,

1): juoku v. (Spassmacher)
Rūžu Kr. 163;

2): dižais v. Janš. Dzimtene I, 18, BW. 35610 (35610, 1: dižā vedēja), smukāka vedēja kâ ve̦damā 21576. aiz vārtiem vedējiņi 7907. kad es būtu vedējiņa 891 var.

Avots: EH II, 773

I viest (li. veĩsti "durch Fortpflanzen sich vermehren machen"), -šu, -su, aufziehen, erziehen (mit ìe ² ) Lubn., Saikava; entstehen lassen; verbreiten, (ver)mehren Bewershof, Kl., Meiran, Sessw., (mit ìẽ ) Gr.-Buschh.: viest trušus ir izdevīgi Saikava. tādu luopu sugu de̦r viêst ² Nigr. rudzi vieš (= rieš) krūmus Gr.-Buschh. kuoks vieš ce̦ru Nötk. zemes krūtis... ziedus un skuoslas un kukaiņus vieš U. b. 85, 72. mēness vieš lē̦nu gaismu Sessw. visas (sc.: zvaigznes) gaismu vieš Poruk. Refl. -tiês, sich einfinden L.; fruchtbar sein, gedeihen, sich mehren U., Bewershof, Warkl., (mit ìe ) C., Trik., (mit ìe ² ) Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Heidenfeld, Kl., Kr., Lubn., Saikava, Sessw., Sonnaxt, Warkh., (mit iẽ ) AP., Arrasch: lai viešas (BW. 1326, 9 var. dafür eine III p. prt. vietēs!) man telītes kā liepiņas krūmiņā BW. 16455. lai guotiņas tâ viesās kâ vistiņa uoliņās 28931. vairāk viešas... nezâles A. XX, 138. vītuola, zem kura... kalves viesās un lubstāji Austrinš Nopūtas vējā 91. še bites labi viešas, gedeihen wohl L., U. lai avis labi viestuos Janš. Bandavā II, 25. miers un... laime viešas dvēselē Pūrs I, 29. baigas viesās krūtīs 111. siltie stari viešas... ļaužu sirdīs Rainis Ave sol 21. ē̦nas viešas un aug Zalktis I, 97. viešas tumsa Sessw. gaismai viešuoties A. XX, 643. Nebst váisla zu vãisius "Frucht", vìsti "sich fortpflanzen", an. vīsir, norw. vise "Keim" u. a. (s. Persson Beitr. 3221 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 242), sowie (nach Jokl WuS. XII, 67) zu alb. vesh "Traube", visharák "fruchtbar".

Avots: ME IV, 670

vilce̦lē̦ns, ein kleiner Wolf: māte duošuot vienu vilce̦lē̦nu LP. VI, 700.

Avots: ME IV, 585

I vir̃gât C., Serbigal, (mit ir̂ ) Ronneb., Smilt., Trik., (mit ìr ² ) Lis., -ãju, raufen, reissen, zupfen Plm. n. RKr. XVII, 86, Adl., Golg,, Lubn., Meiran, Meselau, N.-Peb., Vīt.; reissen, zerreissen, abtragen Sessw.: kuce̦ns virgā grāmatu, papīru, lupatu Golg. virgāt matus, linus Vīt. sīkstu ve̦lē̦nu aruot bij gan, kuo virgāt ders. saknes jāvirgā gruoziem Serben. meitu mātes pakaļiņa kâ virgāt izvirgāta (Var.: sukāt izsukāta) BW. 23618 var. kāds sāka virgāt harmōnikas Saul. I, 211. Refl. -tiês, sich, einander beissen, raufen, (scherzweise Lubn., Meiran) zanken Plm. n. RKr. XVII, 86, Adl., Grawendahl, Kosenhof, Meselau, Peb., Ogershof, Schwanb., Sessw., Vīt., (mit ir̃ ) Nötk., Drosth., Gotthardsberg; albern, lärmen Lubn., Meiran: virgājās kâ suņi Grawendahl. mūsu un viņsē̦tas suņi briesmīgi virgājās Sessw. bē̦rni virgājas Schwanb. zēni sāka matiem virgāties (einander die Haare raufen) Vīt. tad ta tie virgājas! Lis., Nötk. Zur Wurzel u̯er- "aufreissen, ritzen" (bei Walde Vrgi. Wrtb. I, 286)?

Avots: ME IV, 604, 605

zir̂dze̦lē̦ns, verächtl. Demin. zu zir̂gs, Pferd: vai tad nu šis lāga zirgu var nuopirkt? tik tādu zirdze̦lē̦nu bij atvedis Saikava.

Avots: ME IV, 726