Paplašinātā meklēšana

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

čungarâtiês, -ājuos, sich krümmen [?]: kas par prieku var būt čungarāties un luocīties Stari II, 774.

Avots: ME I, 421

‡ dan̂dzîtiês ² NB., -guôs, -dzĩjuôs "luocīties, raustīties": zirgs dangās. dangās kâ zutis. Zu dañdzis una sadingt.

Avots: EH I, 306

gũbât, Refl. -tiês: "smagi luocīties, tūļāties" (mit ũ ) Nigr.

Avots: EH I, 421

ìẽlukns Frauenb., ein wenig biegsam, geschmeidig: pāte̦gas kāts ir tāds ie., ļaujas luocīties.

Avots: EH I, 528

izblaizît,

1): "izspaidīt" Wessen. ‡ Refl. -tiês,

1) "strādājuot nuoluocīties, nuostaipīties" (mit aî ) Auleja;

2) "?": kur (= pirtī) var visādi i. un izdraiskāties Janš. Mežv. ļ. I, 231.

Avots: EH I, 434

izlùocît, tr.,

1) ausbiegen, auseinanderbiegen:
izluocīju bē̦rzu birzi pa vienam zariņam BW. 15129;

2) modulieren, striegeln und bügeln:
balsi. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama;

3) schnörkeln, schmücken:
šuodien vada tautiņās izpuoškuotu, izluocītu BW. 17366;

4) izluocīts cilvē̦ks, ein gelenkiger (durch Erfahrung gewandter
Bers., Sessw.) Mensch Dond. n. A. XIV, 479. U. Refl. - tiês,

1) sich auseinanderbiegen:
visi mani kauli ir izluocījušies Psalm 22, 15. izluocīdamies (sich seitwärts hin und her biegend) Indulis mācās ar˙vienu vairāk pretiniekam virsū LP. VII, 469;

2) sich entwinden, mit heiler Haut davonkommen:
ar˙vienu viņš mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110. pa tuo vidu vēl varēja kâ nekâ izluocīties Kad mēnesis dilst 4.

Avots: ME I, 766

izsvaîdît (li. išsváidyti), tr., freqn. zu izsviêst 1,

1) umherwerfen, auseinanderwerfen:
siena gubu, akmeņus. izsvaidīti kankari Asp. Gunde̦ga izsvaida ruokas kâ aiŗus Brig.;

2) verschleudern:
mans brālis izsvaida savu labumu LP. V, 308. Refl. - tiês,

1) sich umherwerfen, sich umherwälzen:
mantas guļ izsvaidījušās pa visu istabu;

2) gestikulieren, sich gebärden, sich benehmen:
cik piemīlīgi viņš prata izluocīties un izsvaidīties.

Avots: ME I, 808

kùņâtiês,

1): "līkņāt, luocīties" (von Menschen) Siuxt (mit û ² ).

Avots: EH I, 684

I laĩpuôt [auch Dond., Selg., Wandsen, Bauske, làipuôt Jürg., Arrasch, Trik., C., laîpuo ² Gr. - Essern, Lautb., Ruj.,], instr.,

1) über einen Steg gehen:
es redzēju savu Laimīti ze̦ltu laipu laipuojuot BW. 9227. mēs bijām trīs māsiņas, trīs lapiņas laipuojām 3638;

2) von einem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmen, um die Füsse nicht schmutzig, nass zu machen; beim kotigen, nassen Wege trockene Stellen suchen:
me̦tat laipas, laipuojiet BW. 18778, 1. purvā laipuojām kâ varē̦dami uz priekšu. viņš laipuo kâ kaķis;

3) hüpfen, schweben:
bērziņam lapas dre̦b, lakstīgalai laipuojuot (Var.: lakstīgala laipuojās) BW. 14869, 2. Laimiņa laipuoja pa jumta virsu 1441;

[4) jem. nach dem Sinne, zustimmend reden Wandsen:
kuo tu viņam laĩpuo?] Refl. - tiês,

1) über einen Steg, über Stege gehen, schmutzigen Stellen ausweichend gehen:
šļampa dubļus brida, vīzde̦gune laipuojās BW. 12158, 2. nei man laipu laipuoties 18795. ruoku ruokā laipuojās abi pa ceļmalu Druva II, 3. [viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobrieduošuo ceļmali, juo ceļš še... bija ļuoti dubļains Janš. Dzimtene V / VI, 281];

2) fig., lavieren, auf beiden Seiten hinken, den Mantel nach dem Winde hängen:
tas nebija vīrs, kas prastu luocīties vai laipuoties Plūd. Subst. làipuôtãjs, einer, der auf beiden Seiten hinkt. Zu làipa.

Avots: ME II, 410

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

luõžât, -ãju (li. lándžioti), luõžņât, luožņuôt BW. V, S. 235, intr.,

1) umherkriechen, umherschleichen:
[pa pagalmu luožājuot BW. 23619, 8 var.] irbei spārni nuodiluši, biezu mežu luožājuot (Var.: luodājuot, luožņājuot) BW. 8461. kâ es lai luožņāju ap citu namu A. XX, 936. luožā bitīte BW. V, S. 203;

2) kriechen, schmeicheln:
luocīties un luožņāt pret augstmaņiem Rol.;

[3) schnüffeln
U.] Subst. luõž(ņ)âšana, das Umherkriechen, Umherschleichen; luõž(ņ)âtãjs, der Umherschleicher, Kriecher; akmiņu čupas luožātājs, Beiname der Schlange Tr. IV, 394. zemes māte sasauca visus luožņātājus, visus zemes te̦kātājus LP. V, 335.

Avots: ME II, 529

mugât: m. (sajaukt) linus Fest. Refl. -tiês,

1): kuo te mugājies (=mudzinies 3?) - kâ pa miegam? PV.; ‡

2) "ar zināmu grūtumu darbā (piem., pļaujuot, kuļuot) luocīties" Auleja. Zur Bed. vgl. auch uzmugât.

Avots: EH I, 829

I nùolìkt, ‡

2) lange Zeit gebückt sein und dadurch müde (steif) werden
Seyershof: man tâ nuolīkusi mugura linus raujuot, ka ne˙maz vairs nevaru luocīties.

Avots: EH II, 63

I pavilnît,

1) sich hie und da wellenförmig krümmen:
būs bagāts gads! kâ vejš papūš, tâ rudzi pavilnī vien. pūķis pa gaisu pavilnījis vien un izgaisis; arī zebieksta un se̦sks var pavilnīt (= aizluocīties kâ vilnis) Gr.-Buschhof. aug rudzi, aug kvieši, veldrē pavilnīdami BW. 32557 var.;

2) eine Weile wellenförmige Bewegungen machen
Nötk.: suns pavilnīja vien ar asti Ronneb.; "(wiederholt) māt ar drēbes gabalu" Schujen; eine Weile Wellen erregend schwimmen: zivs pavilnīja zem kārklu ce̦ra Sessw.;

3) "wiederholt erscheinen und verschwinden":
viņš skrienuot tikai pavilnīja Selsau, Sessw., Lös.

Avots: ME III, 138

pìetapt, intr., dazu-, hinzugelangen, erreichen (auch fig.): es gribēju klāt pietapt (dē̦lu mātei), man nav kalta kumeliņa BW. 13268, 16. sulainis iztīkuojas ilgu laiku, - ne˙kâ pietapt dē̦lam LP. IV, 87. ne˙kâ pietapt: arvienu mācējis izluocīties IV, 110.

Avots: ME III, 302

I rinkt, -kstu od. -ku, -ku,

1) sammeln,
(riñkt), "gūt, manguot" Nigr.: kāzu tē̦vs ar šķīvi ruokā rink naudu RKr. XVI, 147. nuo sē̦tas vez sē̦tas šķindama, rinkdama (rindama [?] BW. 1459) VL. aus Nigr.;

2) prs. riñkstu Amboten, Assiten, riñku Rutzau, Dunika od. riņ̃ķu Kalleten, Wain. (an diesen 2 Orten auch prt. riņ̃ķu), "(nuopļautu labību) grābekļiem sagrābt klēpjuos (Kalleten) jeb savelt klēpīšuos" (Amboten, Rutzau, Assiten), "ritināt, velt" Nigr.: meitas aizgāja auzas riñkt. lai druvā auzas vai mieži ritināmi: viņa riñkst savu spaili līdza Janš. Dzimtene V, 256;

3) riñkt, -kstu, -ku, frieren, frierend erstarren
Salgaln, Sessau, Bornsmünde: jūsu mēlei luocīties, kalst un rinkt! De̦glavs Rīga II, 1, 164;

4) riñkt, -ku, "(die Därme eines geschlachteten Tieres) reinigen"
Wirginalen: tīrījamās de̦sas uzmauc uz kuociņa un apgriež uotrādi; īsti šuo apgriešanu sauc par rinkšanu. In der Bed. 1 aus li. riñkti "auflesen", woher wohl auch riñkt 2. Zur Bed. 3 vgl. riñgt.

Avots: ME III, 528, 529

šaũbît, Refl. -tiês,

1): krūms ... sāk luocīties un š. Pas. XIV, 155;

2): mit aũ AP., Lemb., N.-Peb., Serben, Smilt., Zögenhof, mit aû ² Dobl., Ziepelhof.

Avots: EH II, 622

sluocîtiês Warkl. (mit "uô" ), Fest., -kuôs, -cĩjuôs, = slaicîtiês; "sich wiederholt biegen (luocīties) Nötk.; "lässig arbeiten, faulenzen" Gold., Grünwald. Aus luocīties + slaicīties? In Betracht kommt allenfalls auch li. slánkioti "umherschleichen".

Avots: ME III, 943

‡ švaĩtît Rutzau, = švaĩtrît: š. ar pāte̦gu. Refl. -tiês (mit ài ² ; prs. švaituos) Auleja "luocīties, piem., sienu pļaujuot". Aus li. švaitýti "schwenken".

Avots: EH II, 660

traskans Gr. - Buschh., Wessen, trasks Wessen, = trausis, sprode, zerbrechlich: traskans bē̦rzs Gr.-Buschh. grib vītuols luocīties, traski vien žagariņi BW. 13038.

Avots: ME IV, 223

tupelêt, -ẽju, = tupuļuôt, mehrfach, hin und wieder hocken Nötk., Warkl.; "luocīties" Saucken; "ungeschickt gehen" Selb.

Avots: ME IV, 266

uzlùocît, aufstreifen (namentl. den Ärmel) U., aufbiegen: uzluocīt piedurknes. rasiņā es negāju, kamē̦r svārkus uzluocīju BW. 14993. Refl. -tiês,

1) sich aufbiegen:
papīra mala uzluocījusies;

2) (für sich) aufbiegen, aufstreifen:
uzluocīties piedurknes. Buozumene uzluocījusēs un uzbracējusēs berž... stāveņus Janš. Precību viesulis 5;

3) sich hinaufschlängeln:
lielceļš uzluocās... piekalnē Aps. IV, 7.

Avots: ME IV, 354