Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'paska' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'paska' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (42)
paskabrīgs
paskabrîgs, schnippisch: tā ir tik tikla, tikumīga, un tuomē̦r tâ kâ paskabrīga Rainis.
Avots: ME III, 99
Avots: ME III, 99
paskadināt
‡ paskadinât,
1) anspornen:
paskadinājis zirgu piešiem Janš. Mežv. ļ. 1, 99;
2) p. piešus, die Sporen ein wenig andrücken (?):
paskadina drusku piešus, un viņa dūkanais auļuo tik strauji, ka ... Janš. Mežv. ļ. II, 203.
Avots: EH II, 172
1) anspornen:
paskadinājis zirgu piešiem Janš. Mežv. ļ. 1, 99;
2) p. piešus, die Sporen ein wenig andrücken (?):
paskadina drusku piešus, un viņa dūkanais auļuo tik strauji, ka ... Janš. Mežv. ļ. II, 203.
Avots: EH II, 172
paskadrs
paskaidāt
‡ paskaîdât 2 Dunika, Rutzau, (beim Arbeiten) Späne hinterlassen: istubas vidū paskaidāts.
Avots: EH II, 172
Avots: EH II, 172
paskaidīt
paskaidît, verdünnen (etwas Dickflüssiges): ūdeni pielejuot paskaidīt luopu dzērienu Wolmarshof.]
Avots: ME III, 99
Avots: ME III, 99
paskaidrēties
paskaidrot
paskaĩdruôt, tr.,
1) erklären:
nepāzīstamus vārdus, nesapruotamas vietas;
[2) erleuchten im Katech.
v. J. 1586]. Subst. paskaĩdruõjums, die Erklärung, paskaĩdruôšana, das Erklären; paskaĩdruôtãjs, der Erklärer.
Avots: ME III, 99
1) erklären:
nepāzīstamus vārdus, nesapruotamas vietas;
[2) erleuchten im Katech.
v. J. 1586]. Subst. paskaĩdruõjums, die Erklärung, paskaĩdruôšana, das Erklären; paskaĩdruôtãjs, der Erklärer.
Avots: ME III, 99
paskaidrs
paskaiņi
paskaisties
paskaistināt
paskaists
paskaitīt
paskàitît, ‡
2) für etwas ansehen
(perfektiv; vgl. r. по-считать): paskaitīs mūsus par zagļiem Pas. XII, 489 (aus Lettg.; ähnlich X, 116).
Avots: EH II, 172
2) für etwas ansehen
(perfektiv; vgl. r. по-считать): paskaitīs mūsus par zagļiem Pas. XII, 489 (aus Lettg.; ähnlich X, 116).
Avots: EH II, 172
paskaitīt
paskàitît (li. paskaitýti), eine Weile skàitīt: paskaiti (od. reflexiv: paskaities) pātarus!]
Avots: ME III, 99
Avots: ME III, 99
paskaldīt
paskal̂dît, tr., ein wenig, eine Zeitlang spalten: tev malciņa jāpaskalda BW. 26078. [Refl. -tiês, mit Behagen paskal̂dît: iešu malkas paskaldīties.]
Avots: ME III, 99
Avots: ME III, 99
paskalināt
paskalot
paskaloties
paskaļš
paskaļš,
1) etwas od. ziemlich laut:
p. balss;
2) ziemlich leicht spaltbar:
p. kuoks.]
Avots: ME III, 100
1) etwas od. ziemlich laut:
p. balss;
2) ziemlich leicht spaltbar:
p. kuoks.]
Avots: ME III, 100
paskambāt
paskanāji
paskandināt
paskañdinât,
1) intr., anklingeln:
tas paskandināja ar zīmuli pret glāzi Līg.;
2) tr., ein wenig erschallen lassen, klingeln:
tik paskandini iemauktus! LP. IV, 60.
Avots: ME III, 100
1) intr., anklingeln:
tas paskandināja ar zīmuli pret glāzi Līg.;
2) tr., ein wenig erschallen lassen, klingeln:
tik paskandini iemauktus! LP. IV, 60.
Avots: ME III, 100
paskandinēt
paskanējs
‡ paskanējs Linden in Kurl., Salis, die männliche Hanfstaude: dažreiz puse paskanēju, puse - kaņepju.
Avots: EH II, 172
Avots: EH II, 172
paskaņepi
paskanes
paskanēt
paskaņi
paskaņi: auch (auch im Sing.) Orellen; eine Vermutung über den Ursprung von slav. poskonь bei Koštiál ZslPh. VII, 380 f.
Avots: EH II, 172
Avots: EH II, 172
paskaņi
paskaņi [Dond., Wandsen, N.-Peb., paskaņepi Wellig 86], paskaņas Ahs., paskanes Grünh., paskanāji BW. 3862, [paskenāji Zögenhof], die männliche Hanfstaude, der Passhanf, Fimmel. Bei L. paskaņiepi. [Am ehesten nebst paste̦nāji dass. nach Būga KSn. I, 188 nebst slav. poskons zu gr. πέσχος "Haut, Rinde", schwed. fjas "Flaum", ahd. faso "Franse" u. a.]
Avots: ME III, 100
Avots: ME III, 100
paskaņš
paskape
paskapēt
paskapis
paskarbināt
paskar̂binât, tr., schärfer, strenger, herber machen, verschärfen: viņš pūlējās pacelt un paskarbināt balsi Duomas I, 567.
Avots: ME III, 100
Avots: ME III, 100
paskarbs
paskar̂bs: tē̦vs paskarbi jautāja Jürgens 92. paskarbās ... apiņu smaršas Brīvā Zeme 1939, № 88, S. 2.
Avots: EH II, 172
Avots: EH II, 172
paskarbs
paskars
paskata
‡ paskata Gr.-Buschhof n. FBR. XII, 77, Plat., paskats Jauns., Lubn., Meselau, Nerft, = izskats, das Aussehen: es tuos ... nuo paskatas nevaru izšķirt Oknist n. FBR. XV, 183. palicis pa˙visam ne cilvē̦ka paskatā Pas. XV, 151. gatavās guovju meitas, pēc paskata Jauns. J. un v. 85 (ähnlich Sliņķu virsnieks 122). viņam nav ne˙kāda paskata Garssen, Salwen, Skaistkalne. astiņnīšu paskats ("?") Nerft.
Avots: EH II, 172
Avots: EH II, 172
paskatīt
paskatît, intr., einen Blick werfen, hinblicken: es nevaru uz zemīti paskatīt RKr. VIII, 56. Refl. -tiês,
1) nachsehen, sich ansehen:
ej, māmiņa, paskaties, kuo sunīši sīvi rej! BW. 15545, 4. dzīvuo čakli, līgaviņā, paskaties skudrītē! 27105;
2) hinblicken, einen Blick auf jem. werfen:
tik nuovārguse, ka neticis ne virsū paskatīties LP. III, 27;
3) paskatāmies, eig. Adhortativ, wollen wir, lasst uns sehen, wird interjektionsartig wie
pask, paskat, sieh mal, gebraucht: un paskatāmies, lielajam dzē̦rājam bij tikai labs malks mucas tukšas LP. VI, 472.
Avots: ME III, 100
1) nachsehen, sich ansehen:
ej, māmiņa, paskaties, kuo sunīši sīvi rej! BW. 15545, 4. dzīvuo čakli, līgaviņā, paskaties skudrītē! 27105;
2) hinblicken, einen Blick auf jem. werfen:
tik nuovārguse, ka neticis ne virsū paskatīties LP. III, 27;
3) paskatāmies, eig. Adhortativ, wollen wir, lasst uns sehen, wird interjektionsartig wie
pask, paskat, sieh mal, gebraucht: un paskatāmies, lielajam dzē̦rājam bij tikai labs malks mucas tukšas LP. VI, 472.
Avots: ME III, 100
paskaudrs
paskaut
‡ paskaut, umarmen: Aina paskāva tuo ciešāk Daugava 1928, S. 933; unter den Arm nehmen: p. kuo padusē Sessw.
Avots: EH II, 172
Avots: EH II, 172
Šķirkļa skaidrojumā (71)
āķīgs
ãķîgs, emsig, eifrig, pfiffig: tas tik ir āķīgs cilvē̦ks: skat kā āķējas; nav nekuo paskatīties, te jau darbs padarīts.
Avots: ME I, 237
Avots: ME I, 237
ā pas
ã pas! aus paskati, ei, sieh doch!
1) Ausruf des Unwillens:
ā, pas, ka nemaz neklausa!
2) Zuruf eines Fahrenden oder eines Pflügers einem trägen oder einem von Wege oder von der Furche abweichenden Pferde:
ā pas, vai nu apstāsies! ā pas, vai vagu nezini!
Avots: ME I, 234
1) Ausruf des Unwillens:
ā, pas, ka nemaz neklausa!
2) Zuruf eines Fahrenden oder eines Pflügers einem trägen oder einem von Wege oder von der Furche abweichenden Pferde:
ā pas, vai nu apstāsies! ā pas, vai vagu nezini!
Avots: ME I, 234
apķert
apķer̂t,
1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;
2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,
1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;
2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;
3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.
Avots: ME I, 98
1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;
2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,
1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;
2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;
3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.
Avots: ME I, 98
apmanīt
apmanît, tr., wahrnehmen, bemerken: vanagi... apmanīj (u) ši baltas vistas BW. 14201. puisis nezin kā apmanījis nedarbu LP. VII, 675. kuoklē̦tājs apmana, ka līdzpaņe̦mtie ēdieni ir čūskas gabali LP. VII, 611. Auch reflexiv: apmanās kāju starpai cauri paskatīties LP. VII, 1, 942.
Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.
Avots: ME I, 104
Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.
Avots: ME I, 104
atlobt
atluôbt, intr.,
1) eilig herbeikommen:
tomē̦r viens zaglis vēl atluoba paskatīties LP. V, 38;
2) wieder zu funktionieren anfangen:
viņai valuoda it kā atluoba Apsk. I, 686.
Avots: ME I, 174
1) eilig herbeikommen:
tomē̦r viens zaglis vēl atluoba paskatīties LP. V, 38;
2) wieder zu funktionieren anfangen:
viņai valuoda it kā atluoba Apsk. I, 686.
Avots: ME I, 174
atturēt
atturêt, tr., zurückhalten: nuo aplamības Kaudz. M. Refl. -tiês,
1) sich zurück-, fernhalten:
pienācīgā atstatumā Laps.;
2) sich enthalten, abwehren
(nuo): nuo slinkuma Kundz.; mit abhäng. Inf. od. Part.: nevarēja atturēties paskatīt (od. paskatījis), kāds tas pūķis e̦suot LP. VI, 71;
3) sich entgegenhalten, sich verteidigen:
uzmācējiem ienaidniekiem. cikkuo spēju atturēties miegam pretim JR. IV, 33.
Avots: ME I, 205, 206
1) sich zurück-, fernhalten:
pienācīgā atstatumā Laps.;
2) sich enthalten, abwehren
(nuo): nuo slinkuma Kundz.; mit abhäng. Inf. od. Part.: nevarēja atturēties paskatīt (od. paskatījis), kāds tas pūķis e̦suot LP. VI, 71;
3) sich entgegenhalten, sich verteidigen:
uzmācējiem ienaidniekiem. cikkuo spēju atturēties miegam pretim JR. IV, 33.
Avots: ME I, 205, 206
atzīdelis
atzîdelis (li. atžindùlis), atzîdenis, ein Kind, dem die Mutter wegen ihrer Abwesenheit erst nach Verlauf einiger Zeit, einiger Tage die Brust gibt, dann auch ein Kind, das füp einige Zeit entwöhnt, wiederum die Mutterbrust erhält: kad māte, atstādama bē̦rnu mājā, paliek kaut kur ciemā par ilgu, tā ka gailis viņu tur aizdzied, un tad zīda bē̦rnu, tad tāds bē̦rns tiek par atzīdeli, kam tik ļaunas acis, ka, tiklīdz tas paskatās uz kādu bē̦rnu, tad tas neguļ par nakti, tiek bīstami slims u. s. w. RKr. XI, 75; LP. VII, 681.
Avots: ME I, 213
Avots: ME I, 213
augšup
brīns
‡ brīns, = brĩnums 1: nevarēja būt laika ne brīniem, ne pateicībai Ezerinš Leijerk. II, 113. brīnā paskatās uz Ilzi I, 257. dusmu vietā ... karāli pārņēma b. A. Grīns Septiņi un viens 44. liels brīns Bers. n. M. Arons. bija mums lieli brīni Salis. Vgl. brīnu lieta.
Avots: EH I, 242
Avots: EH I, 242
ģimba
‡ ģimba NB. "ein geringes Quantum (daudzums): ja mazāk par paskapu me̦ncu, tad saka: "tur ne˙kā nav; ģ. vien!"
Avots: EH I, 427
Avots: EH I, 427
istaba
istaba: Demin. istabele auch Janš. Līgava I, 301, Pas. VIII, 91;
3): in dieser Bed. in Salis istaba: vai tu istabā biji paskatīt, kâ se̦rs žūst? Salis;
4): auch Iw., Kaltenbr., Orellen, Siuxt.
Avots: EH I, 431
3): in dieser Bed. in Salis istaba: vai tu istabā biji paskatīt, kâ se̦rs žūst? Salis;
4): auch Iw., Kaltenbr., Orellen, Siuxt.
Avots: EH I, 431
īstens
ĩste̦ns, ìstins 2 Kl., eigentlich, echt, recht, wirklich: viņu īste̦nais galva Kaudz. M. īste̦ns tē̦vs, īsténs brālis, īste̦na māsa, leiblich. es dzīvuoju īsten[i] (dial. für īste̦n[i]) druoša BW. 7744. jāpaskatās, kas tur puoduos īste̦ni vārās LP. V, 132. tu atnāci īste̦nā laikā, zur rechten Zeit. [es vadīšu tuos uz īste̦nu ceļu Glück Jer. 31, 9. īste̦ni dievu bīdamies Tob. 14, 6.]
Avots: ME I, 837, 838
Avots: ME I, 837, 838
izdēdēt
izdẽdêt, die Lebenskraft verlieren, abzehren, elend werden, verwittern: viņš izdēdējis kâ bē̦rza lapa od. kâ pūpēdis od. kâ dieva kuoks Etn. IV, 40. viņa izdēdējusi, ka tikai vēl ir kauli un āda. izdẽdējušas ruokas MWM. IX, 894. izdēdējis kakls AU. tas mirs, - bail tīri paskatīties kâ izdēdējis. nuo trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza nuoras Hiob 30, 3. [tā sieva izdēdējusi St., ist über die Jahre der Fruchtbarkeit hinaus. izdēdējis kuoks U., ein abgestandener Baum]. kas nu tas par guoda uzvalku, jau izdēdējis, ka vairs knapi kuopā turas Druw. labība ir saules karstumā gluži izdēdējusi Dond. Verwünschung: kad tu izdē̦dē̦tu! sāpes lai izdēd kâ miruonis Tr. IV, 88.
Avots: ME I, 727
Avots: ME I, 727
izmisīgs
‡ izmisîgs, verzweifelt: izmisīga, pacietīga, nebeidzama skatīšanās Daugava 1935, S. 400. cerības uzplūdumi un izmisīgi atplūdumi Veselis Saules kaps. 111. viņš izmisīgi paskatījās uz biedriem Ezeriņš Leijerk. II, 180.
Avots: EH I, 466
Avots: EH I, 466
labi
labi [li. labaĩ "sehr", apr. labbai "wohl"], Adv.,
1) gut:
nu vairs nav labi! kad nav labi, tad labāki ne˙maz. juo jau labi iet, juo vēl labāki grib. Eigentümlich ist der Gebrauch von labi in der Frage nich dem Wohlergehen: kâ labi tev iet od. sviežas (Eig.: in welchem Grad gut ergeht es dir?);
2) kaum, eben in Verbindung mit tikkuo, līdz kuo, līdz ne: līdz kuo šie labi aizgājuši, viņš piesit ar kuociņu pie trauka LP. IV, 47. līdz labi aizgājis, šī augšā kâ tauriņš IV, 186. vērsis vēl ne labi nebij iegājis stallī, te zirgs tuo nuospēra VI, 279. tikkuo labi aizgājuse, sāka ļuoti liels lietus līt VI, 832;
3) eigentlich:
saimnieks saduomāja iet paskatīties, kuo zē̦ns labi (gew. der Gen. laba) ar luopiem dara LP. III, 96. kur labi iedami?
4) recht
- zur Hervorhebung eines Adjektivs ad. Adverbs od. Verbs: viņš jau labi pave̦cs od. gaduos, er ist recht bejahrt. runā labi padikti, lai es varu dzirdēt. labi pavē̦li, recht spät. tik vien labi apduomāju, kas māsai maizi duos BW. 13739, 29;
5) tik lab(i) - kâ, sowohl - als auch: tik lab(i) muižnieki, kâ zemnieki ir cilvē̦ki Smilt., Bers., Lub., Aps.
Avots: ME II, 395
1) gut:
nu vairs nav labi! kad nav labi, tad labāki ne˙maz. juo jau labi iet, juo vēl labāki grib. Eigentümlich ist der Gebrauch von labi in der Frage nich dem Wohlergehen: kâ labi tev iet od. sviežas (Eig.: in welchem Grad gut ergeht es dir?);
2) kaum, eben in Verbindung mit tikkuo, līdz kuo, līdz ne: līdz kuo šie labi aizgājuši, viņš piesit ar kuociņu pie trauka LP. IV, 47. līdz labi aizgājis, šī augšā kâ tauriņš IV, 186. vērsis vēl ne labi nebij iegājis stallī, te zirgs tuo nuospēra VI, 279. tikkuo labi aizgājuse, sāka ļuoti liels lietus līt VI, 832;
3) eigentlich:
saimnieks saduomāja iet paskatīties, kuo zē̦ns labi (gew. der Gen. laba) ar luopiem dara LP. III, 96. kur labi iedami?
4) recht
- zur Hervorhebung eines Adjektivs ad. Adverbs od. Verbs: viņš jau labi pave̦cs od. gaduos, er ist recht bejahrt. runā labi padikti, lai es varu dzirdēt. labi pavē̦li, recht spät. tik vien labi apduomāju, kas māsai maizi duos BW. 13739, 29;
5) tik lab(i) - kâ, sowohl - als auch: tik lab(i) muižnieki, kâ zemnieki ir cilvē̦ki Smilt., Bers., Lub., Aps.
Avots: ME II, 395
labs
labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),
1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;
2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;
3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;
4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;
5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;
6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;
7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);
8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;
9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;
10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;
11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;
12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;
13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]
Avots: ME II, 397, 398
1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;
2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;
3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;
4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;
5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;
6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;
7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);
8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;
9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;
10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;
11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;
12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;
13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]
Avots: ME II, 397, 398
liķināties
liķinātiês, liķinêtiês, -ẽjuos Bers., sich anschmeicheln: paskati, kâ tas liķinās Grosdohn n. Etn, II, 81. kuo tu man te apkārt liķinējies? Bers., Lub., Erlaa.
Avots: ME II, 470
Avots: ME II, 470
maize
màize,
1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;
2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;
3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;
4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. 2 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];
5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]
Avots: ME II, 552, 553
1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;
2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;
3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;
4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. 2 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];
5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]
Avots: ME II, 552, 553
mākots
mâkuots: kas m. (= kas pruot), tas nuoskatās mežu. (kur labāki kuoki) Frauenb. ja nepruoti strādāt, paskaties mākuošam pakaļā! ebenda. viņa radās mākuote tuo darīt Dunika.
Avots: EH I, 790
Avots: EH I, 790
mēglis
mẽglis, mẽklis, das Gespenst; der Possenreisser; der Maulaffe, Plumpsack [mẽklis Rönnen]; auch ein verkommenes Tier [mēglis Autz, Naud., Dobl., Sessau, Irmelau, Luttringen, Ruhental, Memelshof, Zerrauxt, Neu - Bergfried, Römershof]; ein Schimpfwort: vai tad mēgļi mani apstājuši, ka darbs neluobās? Naud. paskat, tāds mēglis! mēgļa sievietis, vārnē̦ns Alm. šis, kâ tāds mēklis, pārne̦s puodu mājā LP. I, 156. [ Wenn mit gl aus dl, vielleicht zu mẽ̦dât, mẽdît.]
Avots: ME II, 612
Avots: ME II, 612
mēms
mḕ̦ms,
1) stumm:
stāv kâ mē̦ms. mē̦ms kâ mūris oder kâ zivs. ne mē̦ma vārda nesacīt, neteikt, nicht ein Wort hervorbringen. pirmā brīdī nejaudāja ne mē̦ma vārdiņa atbildēt A. XI, 813. acīs mē̦ma asara ruodas JR. V, 73. mē̦mie gari, die stummen Geister; so wird das Vieh Tr. IV, 494 bezeichnet: palīdzi nu tu, žēlīgais dievs, vadīt manus mē̦muos garus uz zaļām ganībām! mē̦ms pulskstenis, eine Uhr, die nicht schlägt. mē̦ma putriņa biezputra, eine am Silvesterabend unter Schweigen gekochte, die Zukunft enthüllende Grütze, Dickgrütze: jaunā gadā jāvāra mē̦ma putriņa: milti, ūdens, sāls, tauki, nerunājuot un nesmejuoties. - jauna gada vakarā jāvāra trim meitām putra, visām trim reizē jākur, uguns, jālej ūdens, jāber, putraimi, jāpielej piens, jāme̦t sāls un visām reizē jāizē̦d visa putra tâ, ka viena uz uotras ne+maz nepaskatās, ne arī runā un tad visām jāiet gulēt. kuŗš sapnī dzert piene̦suot, tas būšuot brūtgāns Etn. II, 4;
2) vertaubt, gefühllos:
ūdens, kas kājas pāri ceļiem padara tīri mē̦mas JR. IV, 6. Nebst me̦mulis [wohl eine "Lautgebärde"; slav. пěтъ (serb. nì`jem) dass. dürfte dissimilatorisch aus * тěтъ entstanden sein, s. Petersson Vergl. slav. Vortstud. 49 f., sowie Grünenthal AfslPh. XXXIX, 291.]
Avots: ME II, 615, 616
1) stumm:
stāv kâ mē̦ms. mē̦ms kâ mūris oder kâ zivs. ne mē̦ma vārda nesacīt, neteikt, nicht ein Wort hervorbringen. pirmā brīdī nejaudāja ne mē̦ma vārdiņa atbildēt A. XI, 813. acīs mē̦ma asara ruodas JR. V, 73. mē̦mie gari, die stummen Geister; so wird das Vieh Tr. IV, 494 bezeichnet: palīdzi nu tu, žēlīgais dievs, vadīt manus mē̦muos garus uz zaļām ganībām! mē̦ms pulskstenis, eine Uhr, die nicht schlägt. mē̦ma putriņa biezputra, eine am Silvesterabend unter Schweigen gekochte, die Zukunft enthüllende Grütze, Dickgrütze: jaunā gadā jāvāra mē̦ma putriņa: milti, ūdens, sāls, tauki, nerunājuot un nesmejuoties. - jauna gada vakarā jāvāra trim meitām putra, visām trim reizē jākur, uguns, jālej ūdens, jāber, putraimi, jāpielej piens, jāme̦t sāls un visām reizē jāizē̦d visa putra tâ, ka viena uz uotras ne+maz nepaskatās, ne arī runā un tad visām jāiet gulēt. kuŗš sapnī dzert piene̦suot, tas būšuot brūtgāns Etn. II, 4;
2) vertaubt, gefühllos:
ūdens, kas kājas pāri ceļiem padara tīri mē̦mas JR. IV, 6. Nebst me̦mulis [wohl eine "Lautgebärde"; slav. пěтъ (serb. nì`jem) dass. dürfte dissimilatorisch aus * тěтъ entstanden sein, s. Petersson Vergl. slav. Vortstud. 49 f., sowie Grünenthal AfslPh. XXXIX, 291.]
Avots: ME II, 615, 616
milst
milzt
II mil̂zt 2 [Bl.], impers., praes. mìlst2 [Kr.], prt. milza, dunkel, neblig werden U.: klusām pakrēšļi milst Zalktis II, 27. [pamalē milst ("aug, ceļas, briest"; oder zu mil̂zt I?) tumši mākuoņi Druw. tīri acis milstuot, nevaruot ne paskatīties Janš. Paipala 12.] vai gluži visi prāti milst Asp. MWM. v. J. 1897, S. 813. kas tur? kas man te ceļā milst? Druva I, 149. [zu li. milšti(s) "sich zusammenziehen (vom Gewitter)", r. мóлость "Unwetter" (s. Berneker Wrtb. II, 35, Wiedemann BB. XIII, 301) und (?) nach Strachan KZ. XXXIII, 305 f. zu ir. melg "Tod".]
Avots: ME II, 629
Avots: ME II, 629
naktība
naktĩba *, die Nächtlichkeit: viņš paskatījās uz bāluo lielceļu, kuo naktība bija ievē̦ruojami sašaurinājusi Veselis Saules kapsē̦ta 140.]
Avots: ME II, 690
Avots: ME II, 690
naujš
nàujš 2,
1) verpicht:
Pēteris naujš uz meitām Druw. n. RKr. XVII, 69; Peb.;
[2) = straujš AP.: "tie bija me̦lnie strazdi", draugs paskaidrouja pēc naujā izbīļa Austriņš M. Z. 123. In der Bed. 1 vielleicht zu li. panústi "sich gelüsten lassen" und (?) naũdyti" "zu seinem Vorteil begehren"; in der Bed. 2 zu li. naũjas, ai. návya-ḥ, got. niujis, slav. novъ, la. novus, gr. νέος u. a.?].
Avots: ME II, 696
1) verpicht:
Pēteris naujš uz meitām Druw. n. RKr. XVII, 69; Peb.;
[2) = straujš AP.: "tie bija me̦lnie strazdi", draugs paskaidrouja pēc naujā izbīļa Austriņš M. Z. 123. In der Bed. 1 vielleicht zu li. panústi "sich gelüsten lassen" und (?) naũdyti" "zu seinem Vorteil begehren"; in der Bed. 2 zu li. naũjas, ai. návya-ḥ, got. niujis, slav. novъ, la. novus, gr. νέος u. a.?].
Avots: ME II, 696
neķielis
neķielis (f. -le), jem., mit schlechtem Charakter: paskat! viņa vēl neklausīs! ak tu, neķiele! Jaņš. Dzimtene IV, 334. ak, kāda neķieļa daba! IV, 111. (vīra - tē̦vi) ve̦de̦klas uzskata... par tādām neķielēm un nedārēm, kas pastāvīgi turamas gruožās V, 257.]
Avots: ME II, 719
Avots: ME II, 719
nesavs
nesavs: turējuši nesavu, zagtu mantu Janš. Mežv. ļ. I, 334. tik cieši nuosabīda: palika pa˙visam nesavā paskatā Oknist.
Avots: EH II, 19
Avots: EH II, 19
netārpis
netãrpis, ein kraftloser, hinfälliger Mensch; ["cilvē̦ks, kam nav tārpas un izveicības"] Dond., ein Taugenichts Naud.: paskat, kādi netārpji! Janš vaināt mani izvaināja divi netārpji tārpis nuo bē̦rna Ahs. [visi nuožē̦luo, ka nabadzīte kritusi tādam netārpim par upuri Janš. Dzimtene V, 140.]
Avots: ME II, 736
Avots: ME II, 736
nopātarot
nùopãtaruôt,
[1) die Andacht
(pātari) beenden: tu varēsi vē̦lāk ieiet paskatīties, kad būs nuopātaruots ..., - tad pie nelaiķa nebūs daudz cilvē̦ku Janš. Dzimtene IV, 177];
2) tr., abkanzeln:
es viņu krietni nuopātaruoju Grünh.
Avots: ME II, 827
[1) die Andacht
(pātari) beenden: tu varēsi vē̦lāk ieiet paskatīties, kad būs nuopātaruots ..., - tad pie nelaiķa nebūs daudz cilvē̦ku Janš. Dzimtene IV, 177];
2) tr., abkanzeln:
es viņu krietni nuopātaruoju Grünh.
Avots: ME II, 827
nosmukšķināties
‡ nùosmukšķinâtiês, schmatzen (perfektiv) Schwitten: Jaks, brītiņu ... pārdevējiem acīs paskatījies, nuosmukšķinājās ("?") Dünsb. Trīs romant. gadīj. 96. vāvere nuosmukšķinājās un pazuda Saikava.
Avots: EH II, 88
Avots: EH II, 88
pakāpt
pakâpt,
1): p. uz sēteņas Warkl. pakāpj, pakāpj un krīt zemē Pas. VI, 44. Refl. -tiês, ‡
2) "le̦pni paskatīties" (?): uz saimniekdē̦liem es tik pakāpjuos, bet uz kalpu zē̦niem paskatuos Strasden.
Avots: EH II, 142
1): p. uz sēteņas Warkl. pakāpj, pakāpj un krīt zemē Pas. VI, 44. Refl. -tiês, ‡
2) "le̦pni paskatīties" (?): uz saimniekdē̦liem es tik pakāpjuos, bet uz kalpu zē̦niem paskatuos Strasden.
Avots: EH II, 142
pakāpt
pakâpt, intr.,
1) ein wenig auf-, emporsteigen:
ceļat krē̦slu, veļat baļļu, lai pakāpa (Var.: pakāpās) mičuotāja! BW. 24699;
2) sich mühsam vorwärtsschleppen - nach
varēt, können: zirģelis knapi tikai varēja pakāpt LA. Refl. -tiês, auf-, emporsteigen, in die Höhe steigen: viņa pakāpusēs pie luoga Rainis. viņš pakāpjas tādā uzkalnītī Saul. nuoārdīja riju, lai muļķītim nebūtu, kur pakāpties LP. IV, 56. saulīte jau pa tam pakāpusies augstu Kaudz. Sprw.: uz ze̦miem pakāpjuos, uz augstiem paskatuos Sassm., Punien.
Avots: ME III, 43, 44
1) ein wenig auf-, emporsteigen:
ceļat krē̦slu, veļat baļļu, lai pakāpa (Var.: pakāpās) mičuotāja! BW. 24699;
2) sich mühsam vorwärtsschleppen - nach
varēt, können: zirģelis knapi tikai varēja pakāpt LA. Refl. -tiês, auf-, emporsteigen, in die Höhe steigen: viņa pakāpusēs pie luoga Rainis. viņš pakāpjas tādā uzkalnītī Saul. nuoārdīja riju, lai muļķītim nebūtu, kur pakāpties LP. IV, 56. saulīte jau pa tam pakāpusies augstu Kaudz. Sprw.: uz ze̦miem pakāpjuos, uz augstiem paskatuos Sassm., Punien.
Avots: ME III, 43, 44
pakaunēt
‡ pakàunêt, ein wenig beschämen Erlaa: vie˙nādi jaunuos pakaunēja: tâ tu nedari! tev apsmiesies. Refl. -tiês, sich ein wenig schämen: paskaunies tâ runāt! Dunika.
Avots: EH II, 141
Avots: EH II, 141
palampāt
pale
pasāņus
pašapzinīgs
pask
paškaldīt
paskeņ[i]
pašļancīt
pašļankstīt
‡ pašļan̂kstît Kalz. n. Fil. mat. 28 "paskalināt kādu šķidrumu traukā": pašļanksti muciņu!
Avots: EH II, 179
Avots: EH II, 179
pasliet
paslìet: Andrāns paslēja seju gaisā Jauns. J. un v. 82. (vēzi) izvilkuši (krastā), paslējuši Tdz. 42491. ‡ Refl. -tiês, sich emporrichten: meita ..., uz e̦lkuoņa paslējusies, paskatījās uz luogu Jauns. J. un v. 75. spieķis ... paslējās ruokā Upītis Pirmā nakts 152.
Avots: EH II, 174
Avots: EH II, 174
pasniegt
pasniêgt, pasniekt, [pasnēgt Pas. II, 378 aus Eglūna], tr., darreichen: pasniedz man cirvi! mācību pasniegt, den Unterricht erteilen; [erreichen U.: staigāju... uz citām pasniedzamākām vietām Jaunie mērn. laiki I, 100]. Refl. -tiês, sich etwas strecken, zu erreichen suchen: tu pasniecies un paskatījies Stari II, 488. Subst. pasniêdzẽjs, wer darreicht; pasniêgšana, das Darreichen; pasniêgums, das Dargereichte, die Darreichung.
Avots: ME III, 104
Avots: ME III, 104
pastenāji
patēmēt
pažļankstināt
piere
pìere (ein acc. S. pieru bei Glück Joh. 14, 9; loc. s. pierī Pas. I, 276 (aus Eglūna) und I, 331 (aus Preili); Demin. acc. s. pieriņ[u] BW. 9816 (aus Dursuppen),
1) die Stirn:
Sprw. ne˙vienam nav uz pieres rakstīts, kāds tas ir. piere niez - kauns būs. grib ar pieri mūrim cauri skriet. ar pieri caur sienu neizskriesi. skatās caur pieri kâ zaglis, kâ burvis. piere kâ bullim Alksn: Zund. pieri ŗaukt, saŗaukt, savilkt, die Stirn in Falten ziehen: pavārs, pieri savilcis, gauduo LP. V, 285. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. caur pieri skatīties, durch die Stirn sehen: viņa caur pieri paskatījās uz mani JR. IV, 30. rauj vai acis no pieres ārā A. v. J. 1896, S. 830. vējš pašā pierē, der Wind ist gerade entgegen U. - lauku piere, eine Blässe auf der Stirn des Pferdes U. - pieres vieta, die Schädelstätte (bibl.);
2) akmeņa piere, die vordere od. glatte Seite eines Steines:
šim akmeņam laba piere, dieser Stein hat eine gute (flache, glatte) vordere Seite U.; kalna piere, der Gipfel eines Berges;
3) e̦nkuŗa piere "e̦nkuŗa apaļš vidus" Mag. II, 3, 119;
4) in genitivischen Verbindungen:
buļļa piere,
a) ein Schimpfwort
BW, piel 2 11499; BW. 10145 u. a.;
b) Trollblume (trollius europaeus L.)
Rkr. II, 79. - ķīļa piere BW. 13015, 2 var., ein Schimpfwort. Die Zusammenstellung mit got. fēra, ahd. fiara "Seite" (bei Trautmann germ. Lautges. 33 und Mikkola Urslav. Gramm. 59) ist weder begrifflich, noch formell zwingend. Eher wohl dissimiliert aus *priere, mit einer Urbedeutung "das Vordere" (vgl. die Bed.
2) und mit dem Suffix von paure "Hinterhaupt".
Zur Bed. vgl. le. priekša "Vorderseite", li. príeodė "Vorhaut" und ir. étan, ahd. andi ( :la. antiae "Stirnhaare", ante "vor" ), engl. forehead "Stirn".
Avots: ME III, 284
1) die Stirn:
Sprw. ne˙vienam nav uz pieres rakstīts, kāds tas ir. piere niez - kauns būs. grib ar pieri mūrim cauri skriet. ar pieri caur sienu neizskriesi. skatās caur pieri kâ zaglis, kâ burvis. piere kâ bullim Alksn: Zund. pieri ŗaukt, saŗaukt, savilkt, die Stirn in Falten ziehen: pavārs, pieri savilcis, gauduo LP. V, 285. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. caur pieri skatīties, durch die Stirn sehen: viņa caur pieri paskatījās uz mani JR. IV, 30. rauj vai acis no pieres ārā A. v. J. 1896, S. 830. vējš pašā pierē, der Wind ist gerade entgegen U. - lauku piere, eine Blässe auf der Stirn des Pferdes U. - pieres vieta, die Schädelstätte (bibl.);
2) akmeņa piere, die vordere od. glatte Seite eines Steines:
šim akmeņam laba piere, dieser Stein hat eine gute (flache, glatte) vordere Seite U.; kalna piere, der Gipfel eines Berges;
3) e̦nkuŗa piere "e̦nkuŗa apaļš vidus" Mag. II, 3, 119;
4) in genitivischen Verbindungen:
buļļa piere,
a) ein Schimpfwort
BW, piel 2 11499; BW. 10145 u. a.;
b) Trollblume (trollius europaeus L.)
Rkr. II, 79. - ķīļa piere BW. 13015, 2 var., ein Schimpfwort. Die Zusammenstellung mit got. fēra, ahd. fiara "Seite" (bei Trautmann germ. Lautges. 33 und Mikkola Urslav. Gramm. 59) ist weder begrifflich, noch formell zwingend. Eher wohl dissimiliert aus *priere, mit einer Urbedeutung "das Vordere" (vgl. die Bed.
2) und mit dem Suffix von paure "Hinterhaupt".
Zur Bed. vgl. le. priekša "Vorderseite", li. príeodė "Vorhaut" und ir. étan, ahd. andi ( :la. antiae "Stirnhaare", ante "vor" ), engl. forehead "Stirn".
Avots: ME III, 284
pirmminētais
‡ pirmminê̦tais, der erstgenannte: uotrs (scil.: trūkums), kas reizē paskaidruo arī pirmminē̦tuo A. Niedra Nemiera ceļi IV, 442.
Avots: EH II, 238
Avots: EH II, 238
plaskanas
plīst
I plîst (li. plýšti), plîstu, plîsu, intr., reissen, Risse bekommen, sich abspalten, bersten, brechen, losgehen: apavi, drānas, drēbes, apģē̦rbs plīst (reissen, bekommen Risse). nuo priedītes skali plīsa BW. 18586, 9. klētis vai plīsa nuo labības (warenzum Bersten voll) MWM. VIII, 724. ve̦lns nuo dusmām gribēja vai plīst Etn. II, 144. plīst pakaļa plīstamuo BW. 34654. sirds man vai pušu plīst, šuo visu re̦dzuot Lautb. Marģeris 20. publika... smejas plīsdama MWM. VIII, 124. neplīsis ne˙viens šāviens, kein Schuss ist losgegangen A. XX, 52. lai lūst vai plīst, mag es bersten oder" brechen: nu viņš jau arī Lienas nedabūs, lai tad lūst vai plīst Kaudz. M. 44. Sprw.: tam jāiet - vai lūst, vai plīst! pa ē̦damuo istabu dzird rājāmies, ka plīst vien (dass es nur so dröhnt) LP. V, 317. šie vienpadsmit stābulējuši, ka plīsis vien LP. IV, 125. - viņa drīz plīsīs, sie wird bald niederkommen U. plîstams, leicht zerbrechlich: plīstamas lietas Jürg.-Subst. plîšana, das Reissen, Bersten, Brechen; plîsẽjs, etwas, was bricht, zerreisst, etwas Zerbrechliches; plîsums, der Riss, Bruch, Spalt: labs dziedināms līdzeklis pret... pārcirtumiem, plīsumiem ir skābs krējums Etn. IV, 2. uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus ebenda. paskaties plīsumā, kas tuŗ, ka nevar cirvi izdabūt! LP. IV, 12. kungs bij plīsumu darījis Izraeļa ciltīs Richter 21, 15. Zu plaisa, li. pléišėti "fein zerplatzen", woneben (mit ide. g im Wurzelauslaut) norw. dial. flīk "gähnende Wunde", an. flík "Fetzen" u. a. (vgl. Persson Beitr. 232 f. und 881 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 98).
Avots: ME III, 348, 349
Avots: ME III, 348, 349
pundurs
puñdurs C., Serbigal, AP., Ruj., Iw., pùndurs 2 Kl., Nerft, pùnduris 2 Lis., Golg., puñduris Lautb., Kandau, Selg., Wandsen, Dunika, Lin., Nigr.,
1) ein Knirps, ein Zwerg:
tautu dē̦ls bē̦dājās, ka es maza pundurīte (Var.: ka man mazs augumiņš) BW. 21457, 8 var. pienavnieku punduriem, tiem vajaga pakāpties 12866, 1 var. puisi, puisi, pundurīti, nesauc meitu vērpelīti! 10568. maziņš deliņš kâ pundurītis LP. I, 107. vīrs paskatuoties pa luogu: mazs, mazs pundurītis lūdzuoties iekšā tikt VI, 1, 517. šīs zemes milži un punduri Ezeriņš Leijerkaste II, 140;
2) puñdurs Salis, die Staude, das Gebüsch:
krūmu pundurs;
3) punduris Gr.-Essern, Nigr., ein Wespennest;
4) punduris U., ein dicker Wanst;
5) punduris, = bunduls: apdzied savu maizes klaipu, savu piena pundurīti (Var.: sviesta bunduliņu) BW. 615, 1. Gleichen Ursprungs mit penderis I? Vgl. auch estn. pundar "kleiner, dicker Knirps". Die Bed. 2 dürfte durch pudur(i)s beeinflusst sein.
Avots: ME III, 412, 413
1) ein Knirps, ein Zwerg:
tautu dē̦ls bē̦dājās, ka es maza pundurīte (Var.: ka man mazs augumiņš) BW. 21457, 8 var. pienavnieku punduriem, tiem vajaga pakāpties 12866, 1 var. puisi, puisi, pundurīti, nesauc meitu vērpelīti! 10568. maziņš deliņš kâ pundurītis LP. I, 107. vīrs paskatuoties pa luogu: mazs, mazs pundurītis lūdzuoties iekšā tikt VI, 1, 517. šīs zemes milži un punduri Ezeriņš Leijerkaste II, 140;
2) puñdurs Salis, die Staude, das Gebüsch:
krūmu pundurs;
3) punduris Gr.-Essern, Nigr., ein Wespennest;
4) punduris U., ein dicker Wanst;
5) punduris, = bunduls: apdzied savu maizes klaipu, savu piena pundurīti (Var.: sviesta bunduliņu) BW. 615, 1. Gleichen Ursprungs mit penderis I? Vgl. auch estn. pundar "kleiner, dicker Knirps". Die Bed. 2 dürfte durch pudur(i)s beeinflusst sein.
Avots: ME III, 412, 413
pusacs
pusacs, -s,
1) das halbe Auge:
ar pusaci paskatīdamies MWM. VI, 720. vai es kāds nuogalis, ka ne ar pus˙aci mani neievē̦ruo! Alksnis-Zundulis;
2) eine halbe Masche
Bielenstein Holzb. 648: gar linuma malām... ieausta puskārta jeb pusacis nuo rupjākām dzijām Etn. II, 105.
Avots: ME III, 421
1) das halbe Auge:
ar pusaci paskatīdamies MWM. VI, 720. vai es kāds nuogalis, ka ne ar pus˙aci mani neievē̦ruo! Alksnis-Zundulis;
2) eine halbe Masche
Bielenstein Holzb. 648: gar linuma malām... ieausta puskārta jeb pusacis nuo rupjākām dzijām Etn. II, 105.
Avots: ME III, 421
pusveru
pusveŗu, pusviru Kursiten, N.Schwanb., Fest., pusvirā Biel. n. U., halb offen, halb geoffnet: pusveŗu durvis Läčpl. 42. pusveŗu acīm De̦glavs Rīga II, 1, 425. pusviru acīm paskačījuos Zeltmatis. viņa sēdēja... pusviru muti Upītis Sieviete 105. durvis uz priekšistabu bija pusviru Jauns, lūpas atvērās pusviru A. v. J. 1896, S. 738. bē̦rns neaugšuot liels, bet miršuot, kas gulē̦dams acis tur pusvirā BW. I, S. 183. atcel vārtus līdz galam, atver durvis pusvirā! BW. 32624 var. vgl. li. pusviros dùrys Viltis v. J. 1908, 104.
Avots: ME III, 436
Avots: ME III, 436
sadruvēt
II sadruvêt, sadrūvêt,
1) tr., bedrohen, erschrecken;
2) intr., sich ärgern:
sadruvējis cilvē̦ks, ein verdriesslicher Mensch Ahs. n. RKr. XVII, 49. Refl. -tiês (sadruvēties U.), erschrecken (intr.) U., Doblen, Autz, sich fürchten; betrübt, traurig werden sadrūvêtiês) Tals., "saīgt" (sadrūvēties) Tirsen: sadruvējuos nuo kāda maza truokšņa Apsk. v. J. 1903, S. 427. it kâ sadruvējies sarāvās A. v. J. 1901, S. 9. Kārlis nuo viņa bardzības bija sadruvējies De̦glavs Rīga II, 1, 50. augļuotājs sadrūvējās tik˙pat kâ iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu ebenda S. 570. viņa sadrūvējās un saīga asa kâ meža ruozīte Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 34. kalpuone sadruvējusies piecē̦lusies A. Autz. dvēsele nesadrūvējas nuo lāstiem A. XX, 127. kruodznieks paskatījās tâ kâ sadrūvējies uz Sikspārņa muguru XXI, 539. viņš gāja sadrūvējies un klusēdams Upītis Sieviete 228. Subst. sadruvêšana, sadrūvêšana,
1) eine Gemütserschütterung
U.;
2) die Bedrohung
U.;
3) sadruvêšanâs "?": nuopūsties tas drīkstēja, un šuoreiz bez kādas sadruvēšanās Alm.
Avots: ME III, 614
1) tr., bedrohen, erschrecken;
2) intr., sich ärgern:
sadruvējis cilvē̦ks, ein verdriesslicher Mensch Ahs. n. RKr. XVII, 49. Refl. -tiês (sadruvēties U.), erschrecken (intr.) U., Doblen, Autz, sich fürchten; betrübt, traurig werden sadrūvêtiês) Tals., "saīgt" (sadrūvēties) Tirsen: sadruvējuos nuo kāda maza truokšņa Apsk. v. J. 1903, S. 427. it kâ sadruvējies sarāvās A. v. J. 1901, S. 9. Kārlis nuo viņa bardzības bija sadruvējies De̦glavs Rīga II, 1, 50. augļuotājs sadrūvējās tik˙pat kâ iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu ebenda S. 570. viņa sadrūvējās un saīga asa kâ meža ruozīte Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 34. kalpuone sadruvējusies piecē̦lusies A. Autz. dvēsele nesadrūvējas nuo lāstiem A. XX, 127. kruodznieks paskatījās tâ kâ sadrūvējies uz Sikspārņa muguru XXI, 539. viņš gāja sadrūvējies un klusēdams Upītis Sieviete 228. Subst. sadruvêšana, sadrūvêšana,
1) eine Gemütserschütterung
U.;
2) die Bedrohung
U.;
3) sadruvêšanâs "?": nuopūsties tas drīkstēja, un šuoreiz bez kādas sadruvēšanās Alm.
Avots: ME III, 614
sānis
II sãnis,
1) sānis U., sãņis Serbigal n. FBR. IV, 58, sāņis Manz., sãņš C., sāņiem Spr., Kl., sānu, sāņu Spr., sānus, sāņus Ruj. n. U., sāņuos U., Adv., zur Seite, nebenbei
U., seitwärts: ceļat, tautas, pūru manu, sānis (Var.: sānus) vien negāžat! BW. 16681. pagriezās večuks sānis Ezeriņš Leijerk. II,11. katri... kungam... sāņis gāja Manz. Post. I, 359. He̦rta šķelmīgi paskatījās sāņis De̦glavs Rīga II, 1, 344. galviņa tai nuodurta un nuolaista sāņš A. XI, 464. šāviens nuogāja sāņus (= gaŗām) Dunika. acis viņš pagrieza . . . sāņš Aps. VII, 34. vinš sānu pasitās Apsk. v. J. 1903, S. 438. sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. ezis paskrien tādu gabaliņu sānus 216. e̦smu aizklīdis par daudz sāņus Alm.;
2) sānis, sāņis, Präp. mit dem Gen., Dat., Akk., neben
(bei Glück): jums nebūs sāņis manim sudraba dievus taisīt Glück II Mos. 20, 23. sānis tiem uozuoliem V Mos. 11, 30. apsēdās viņa sānis tiem pļāvējiem Ruth 2, 14. kalpi gāja sānis viņu II Sam. 15, 18. sānis viņu strādāja tie vīri Nehem. 3, 2. kuŗa kapi ir sānis tuo bedri Ezech. 32, 23. apruoci viņu sāņis manis! Tobias 4, 4.
Avots: ME III, 804
1) sānis U., sãņis Serbigal n. FBR. IV, 58, sāņis Manz., sãņš C., sāņiem Spr., Kl., sānu, sāņu Spr., sānus, sāņus Ruj. n. U., sāņuos U., Adv., zur Seite, nebenbei
U., seitwärts: ceļat, tautas, pūru manu, sānis (Var.: sānus) vien negāžat! BW. 16681. pagriezās večuks sānis Ezeriņš Leijerk. II,11. katri... kungam... sāņis gāja Manz. Post. I, 359. He̦rta šķelmīgi paskatījās sāņis De̦glavs Rīga II, 1, 344. galviņa tai nuodurta un nuolaista sāņš A. XI, 464. šāviens nuogāja sāņus (= gaŗām) Dunika. acis viņš pagrieza . . . sāņš Aps. VII, 34. vinš sānu pasitās Apsk. v. J. 1903, S. 438. sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. ezis paskrien tādu gabaliņu sānus 216. e̦smu aizklīdis par daudz sāņus Alm.;
2) sānis, sāņis, Präp. mit dem Gen., Dat., Akk., neben
(bei Glück): jums nebūs sāņis manim sudraba dievus taisīt Glück II Mos. 20, 23. sānis tiem uozuoliem V Mos. 11, 30. apsēdās viņa sānis tiem pļāvējiem Ruth 2, 14. kalpi gāja sānis viņu II Sam. 15, 18. sānis viņu strādāja tie vīri Nehem. 3, 2. kuŗa kapi ir sānis tuo bedri Ezech. 32, 23. apruoci viņu sāņis manis! Tobias 4, 4.
Avots: ME III, 804
sapūcēties
sapūcêtiês, böse, ärgerlich werden (perfektiv): paskat, kâ nu sapūcējusies! Saul. III, 162.
Avots: ME III, 710
Avots: ME III, 710
seja
seja (zuweilen, z. B. bei U., seija geschr., seĩja Lautb.) sejs Wid., Spr., Prl. n. FBR. VI, 94, Gr.-Buschh.,
1) seja PS., Ermes, Widdrisch, Jürg., Arrasch, Deg., Bauske, sejs Kl., Selsau, Saikava, die Gesichtsbildung, Physiognomie
U., das Gesicht: smuks puisītis baltu seju BW. 1167, 4 var. pērmindeŗi ar gludi nuodzītiem sejiem A. v. J. 1896, S. 7. Kalnzemnieka sejs aptumšuojās Jaun. Dr. 1901, S. 357. tādi ... seji bij re̦dzami . . . cilvē̦ku burzmā A. XI, 463. brāļi bijuši vienuos sejuos (waren gleich im Gesicht, einander sehr ähnlich) LP. VI, 717. viņš krīt uz mātes seju, er ist der Mutter ähnlich U. sejiņas sanest, sich wiedersehen Celm.: kur, māsiņas, sagājām, kur sejiņas sanesām? BW. 26668;
2) der Schatten
(sejs) Gr.-Buschh., (seja) Kl., Selsau, Heidenfeld, (nur belebter Gegenstände, sejs) Friedrichswald, ( nur der menschliche Schatten, sejs) Bers.; das Spiegelbild: gans dze̦n mājā luopus, kad var pārspert par savu seju Friedrichswald. paskaties, kāds sejs uz sienas! Gr.-Buschh. Daugavā saules sejs BW. 30979. Zur Etymologie s. unter paseijā und (ähnlich) Petersson Balt.- slav. Wortstud. 29.
Avots: ME III, 813
1) seja PS., Ermes, Widdrisch, Jürg., Arrasch, Deg., Bauske, sejs Kl., Selsau, Saikava, die Gesichtsbildung, Physiognomie
U., das Gesicht: smuks puisītis baltu seju BW. 1167, 4 var. pērmindeŗi ar gludi nuodzītiem sejiem A. v. J. 1896, S. 7. Kalnzemnieka sejs aptumšuojās Jaun. Dr. 1901, S. 357. tādi ... seji bij re̦dzami . . . cilvē̦ku burzmā A. XI, 463. brāļi bijuši vienuos sejuos (waren gleich im Gesicht, einander sehr ähnlich) LP. VI, 717. viņš krīt uz mātes seju, er ist der Mutter ähnlich U. sejiņas sanest, sich wiedersehen Celm.: kur, māsiņas, sagājām, kur sejiņas sanesām? BW. 26668;
2) der Schatten
(sejs) Gr.-Buschh., (seja) Kl., Selsau, Heidenfeld, (nur belebter Gegenstände, sejs) Friedrichswald, ( nur der menschliche Schatten, sejs) Bers.; das Spiegelbild: gans dze̦n mājā luopus, kad var pārspert par savu seju Friedrichswald. paskaties, kāds sejs uz sienas! Gr.-Buschh. Daugavā saules sejs BW. 30979. Zur Etymologie s. unter paseijā und (ähnlich) Petersson Balt.- slav. Wortstud. 29.
Avots: ME III, 813
skandinēt
skaudrs
skaudrs,
1): skaudri paskatīdamās Ciebai acīs Janš. Līgava I, 204. izmanīdami viņas skaudruo prātu Rūžu Kr. 8. dzirkstuošas, skaudras pakavu sasišanās skaļums Jürgens 41; ‡
2) "?": centrāltirgus skaudrās kuores Sārts Jaun. Ziņas 1938, No 22. (sē̦rmuokšļi) auga, skaudri sliedamies pret sauli Vindedze 164. vē̦ruoja tāli un skaudruo debesi (skaidrā, aukstā laikā) 208. viņš skaudri un žigli nāca pie viešņas Anna Dzilna 173. ‡ Subst. skaudrums, die Schärfe:
tiem izdziest sejās cietais s. A. Grīns Dvēseļu putenis I, 228. Zur Etymologie s. auch E. Fraenkel Studi balt. VI, 105 f.
Avots: EH II, 502, 503
1): skaudri paskatīdamās Ciebai acīs Janš. Līgava I, 204. izmanīdami viņas skaudruo prātu Rūžu Kr. 8. dzirkstuošas, skaudras pakavu sasišanās skaļums Jürgens 41; ‡
2) "?": centrāltirgus skaudrās kuores Sārts Jaun. Ziņas 1938, No 22. (sē̦rmuokšļi) auga, skaudri sliedamies pret sauli Vindedze 164. vē̦ruoja tāli un skaudruo debesi (skaidrā, aukstā laikā) 208. viņš skaudri un žigli nāca pie viešņas Anna Dzilna 173. ‡ Subst. skaudrums, die Schärfe:
tiem izdziest sejās cietais s. A. Grīns Dvēseļu putenis I, 228. Zur Etymologie s. auch E. Fraenkel Studi balt. VI, 105 f.
Avots: EH II, 502, 503
šķieliski
šķieliski, Adv., schielend: uz... saimnieku tā šķieliski paskatījās LP. Vll, 868. kūmiņš it šķieliski skatījās Lapsa - Kūm. 81.
Avots: ME IV, 52
Avots: ME IV, 52
skudra
skudra Lis., Adleenen, Golg., Ermes, Bers., Schwanb., Arrasch, Ruj., Salis, Widdrisch, Adiamünde, Dunika, Kurs., Memelshof, Wolm., U., Karls., skudre Kl., Dond. n. FBR. V, 130; Schlehk n. FBR. VII, 45; Preili n. FBR, VIII, 13, Spr., PS., Gr.-Buschh., Pas. II, 521 (aus Serbig.), Dond., Deg., Gramsden, Wandsen, Grünh., Gr.-Buschhof, Saikava, Warkl., Jürg., C., skudrs Manz. Post. II, 106, St., skudrene Birsman, die Ameise (formica rufa L.): paskaties skudrītē, kâ skudrīte pūznī vilka visas uogu māteriņas! VL. skudrīte bijuse mūs[u] māsiņa, kâ skudre (Var.: skudra) pievilka sav[u] pūriņu BW. 25234. me̦dus skudra, myrmecocystus hortus deorum Wesm. Konv. 2 2674. - skudru lācis, Zieselbär St. wohl zu li. skudrùs "flink, scharf" und weiterhin zu skaudrs.
Avots: ME III, 901, 902
Avots: ME III, 901, 902
spurkšķēt
spurkšķêt (unter spur̃kšêt),
1): dzirdu, ka iet un spur̃kšķ vien gar luogu, - paskatuos: strazdiņi Siuxt.
Avots: EH II, 565
1): dzirdu, ka iet un spur̃kšķ vien gar luogu, - paskatuos: strazdiņi Siuxt.
Avots: EH II, 565
švipstināt
švipstinât,
1): lispeln
Gramsden, Sessw.; (večuks) sāka š. īsti paskaļi: "vai tā ir kārtība ...?" A. Upītis Laikmetu griežos II, 31; mit den Lippen gewisse Laute erzeugen Gold., Zirsten; pfeifend prahlen Nötk., Widdrisch;
2): asti š. Frauenb.; "ar stibu vicināt" MSil.; (ar truoksni) š. pātagu Kalnzeem.
Avots: EH II, 661
1): lispeln
Gramsden, Sessw.; (večuks) sāka š. īsti paskaļi: "vai tā ir kārtība ...?" A. Upītis Laikmetu griežos II, 31; mit den Lippen gewisse Laute erzeugen Gold., Zirsten; pfeifend prahlen Nötk., Widdrisch;
2): asti š. Frauenb.; "ar stibu vicināt" MSil.; (ar truoksni) š. pātagu Kalnzeem.
Avots: EH II, 661
tik
tik (li. tìk "nur"),
1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;
2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;
3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);
5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;
6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene 2 III, 126;
7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);
8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).
Avots: ME IV, 181, 182
1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;
2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;
3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);
5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;
6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene 2 III, 126;
7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);
8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).
Avots: ME IV, 181, 182
tīrs
tĩrs (li. týras "rein, klar, öde, waldlos" Būga KZ. LI, 128; Belege s. Tiž. 11, 370 und IV, 482), rein (eig. und fig. von Schmutz und von Schuld), unvermengt, unverfälscht U.: tīrs kâ ze̦lts RKr. VI, 848. tik tīrs kâ tīrais avuota ūdens Br. tīrs kâ zītars Aus. 1, 32. tīru lēju ūdentiņu tīra vaŗa katliņā; tīrs mans augumiņš nuo ļau-tlņu valuodām BW. 8758, 1. slaukiet tīrus pagalmiņus! 14086, 2. tīra maize 19196, 1. tīru rudzu maize Biel. 1132. paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga 1182. tīri lauki, klajumiņi 1152 (vgl. li. tyri lnukai bei Geitler Lit. Stud. 117 und acc. pl. tyruosius /laukužėlius/ Ožk. d. 1, 35), baruons..., kas bija par citiem tīrākā galvā (d. h. der weniger getrunken hatte) Janš. Mežv. ļ. I, 110. tīra taisnība, die reine Wahrheit U. tīra patiesība Krilova pasakas 65. tīri me̦li (li. tyri melai bei Geitler Lit. Stud. 117), eitel Lügen. vai tur nu nav tīrais suods (das reine Elend)? Alm. Kaislību varā 68. tīrais bē̦rns (ein ganzes Kind) Meitene no sv. 54. tīrā Bābele! Kaudz. M. 22. Adv. tĩri,
a) rein, sauber;
b) durchaus, ganz und gar
U. (vgl. čech. čistě sám "ganz allein" u. a. bei E. Hofmann Ausdrucksverstarkung 109): Sprw. tīri be̦rns: kuo re̦dz, tuo grib Br. sak. v. 116. tīri luops, tik astes trūkst RKr. VI, 411. tīri brīnums Kav. tīri puosts (das reine Unglück)! LP. I, 165. tīri svešinieks R. arī nebij A. v. J. 1901, S. 97. runāt tīri niekus (reinen Unsinn) Kaudz. M. 35. muocīt tīri nuost LP. II, 24. es tuo savu dziruaviņu tīri tukšu neatstāju BW. 22529, 1 var. Pridim tīri ceļi luokās, kâ grib ēst JK. 111, 66. tīri traks LP. I, 90. tīri bāls, pliks Saussen. nuokarsē akmeni gan˙drīz tīri sarkanu RKr. VIII 78. tīri labi, ganz gut. - Subst. tĩrums,
1) die Reinheit
U., das Reinsein;
2) s. tĩrums. Zur Wurzel von tīrells (zur Bed. vgl. z. B. lat. liquidus "flüssig, hell, klar, rein").
Avots: ME IV, 203, 204
a) rein, sauber;
b) durchaus, ganz und gar
U. (vgl. čech. čistě sám "ganz allein" u. a. bei E. Hofmann Ausdrucksverstarkung 109): Sprw. tīri be̦rns: kuo re̦dz, tuo grib Br. sak. v. 116. tīri luops, tik astes trūkst RKr. VI, 411. tīri brīnums Kav. tīri puosts (das reine Unglück)! LP. I, 165. tīri svešinieks R. arī nebij A. v. J. 1901, S. 97. runāt tīri niekus (reinen Unsinn) Kaudz. M. 35. muocīt tīri nuost LP. II, 24. es tuo savu dziruaviņu tīri tukšu neatstāju BW. 22529, 1 var. Pridim tīri ceļi luokās, kâ grib ēst JK. 111, 66. tīri traks LP. I, 90. tīri bāls, pliks Saussen. nuokarsē akmeni gan˙drīz tīri sarkanu RKr. VIII 78. tīri labi, ganz gut. - Subst. tĩrums,
1) die Reinheit
U., das Reinsein;
2) s. tĩrums. Zur Wurzel von tīrells (zur Bed. vgl. z. B. lat. liquidus "flüssig, hell, klar, rein").
Avots: ME IV, 203, 204
vankšēt
van̂kšêt C., -u (in Bers. auch -ẽju), -ẽju,
1) van̂kšêt Golg., Nötk., N.Schwanb., Vīt., van̂kšêt 2 AP., Arrasch, Jürg., Ramkau, Schibbenhof, vañkšêt Frauenb., vankšêt Bers., Kosenhof, Dickeln, Erlaa, N.-Peb., vankšķêt Ascheraden, Bers., Kreuzb., Neugut, Rite, Serben, Sessw., (mit an̂ 2 ) Grünw., (längere Zeit ohne Grund) bellen, kläffen;
vànkšêt 2 Lis., heiser bellen: suns tâ˙pat vankš; nav ne˙viena cilvē̦ka Jürg., Pernigel, Seltingshof. ej, paskaties, kuo tas suns tur rej! - ne˙kā nav; tâ pat vankš tikai Golg. suns šuovakar vankš vienā vankšēšanu Vīt. ap riteņiem suns skriedams vankš Druva I, 618. dzirdēju kvekšķu vankšķēšanu A. v. J. 1896, S. 184;
2) vankšêt Nötk., Vīt., viel und eintönig sprechen;
van̂kšêt 2 Schibbenhof, langsam, kraftlos sprechen; vañkšêt Frauenb,, vankšêt Arrasch, Kosenhof, Mar., Peb., vankšķêt Sessw. "gaŗi, tukši, aplami runāt"; van̂kšķêt Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, van̂kšķît Bers., Kalzenau, faseln, verleumden; van̂kšêt 2 AP. "pastāvīgi runāt ar bāršanās nuokrāsu": kuo tu nu tādus niekus vankšķi! Sessw.;
3) van̂kšêt 2 Schibbenhof, van̂kšķêt 2 Kalnazeem, laut weinen;
vankšêt Wirgin., ohne Grund weinen, klagen;
4) "?": kungs ņe̦mas ap mani pa krieviski, ka vankš vien A. v. J. 1905, S. 43.
Avots: ME IV, 472
1) van̂kšêt Golg., Nötk., N.Schwanb., Vīt., van̂kšêt 2 AP., Arrasch, Jürg., Ramkau, Schibbenhof, vañkšêt Frauenb., vankšêt Bers., Kosenhof, Dickeln, Erlaa, N.-Peb., vankšķêt Ascheraden, Bers., Kreuzb., Neugut, Rite, Serben, Sessw., (mit an̂ 2 ) Grünw., (längere Zeit ohne Grund) bellen, kläffen;
vànkšêt 2 Lis., heiser bellen: suns tâ˙pat vankš; nav ne˙viena cilvē̦ka Jürg., Pernigel, Seltingshof. ej, paskaties, kuo tas suns tur rej! - ne˙kā nav; tâ pat vankš tikai Golg. suns šuovakar vankš vienā vankšēšanu Vīt. ap riteņiem suns skriedams vankš Druva I, 618. dzirdēju kvekšķu vankšķēšanu A. v. J. 1896, S. 184;
2) vankšêt Nötk., Vīt., viel und eintönig sprechen;
van̂kšêt 2 Schibbenhof, langsam, kraftlos sprechen; vañkšêt Frauenb,, vankšêt Arrasch, Kosenhof, Mar., Peb., vankšķêt Sessw. "gaŗi, tukši, aplami runāt"; van̂kšķêt Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, van̂kšķît Bers., Kalzenau, faseln, verleumden; van̂kšêt 2 AP. "pastāvīgi runāt ar bāršanās nuokrāsu": kuo tu nu tādus niekus vankšķi! Sessw.;
3) van̂kšêt 2 Schibbenhof, van̂kšķêt 2 Kalnazeem, laut weinen;
vankšêt Wirgin., ohne Grund weinen, klagen;
4) "?": kungs ņe̦mas ap mani pa krieviski, ka vankš vien A. v. J. 1905, S. 43.
Avots: ME IV, 472
vankšis
vankšis,
1) ein Hund, der kläfft Dickeln,
Frauenb., Kosenhof, Lennew., Lindenberg, Nauksch., Raiskum, Ramkau, Rentzen, Serben, Trikaten, Vīt., (mit an̂) C., Golg., KatrE., Nötk., Ogershof, (mit an̂ 2 ) AP., Jürg., Schibbenhof, (vankšķis) Grünw., Rite, (van̂kšķis) Bers., Kaltenbrunn, Kreuzb., Lubn., Neugut, Saikava, Sessw., (mit an̂ 2 ) Adiamünde, Arrasch, Bauske, Siuxt: ej, paskaties, kuo tas vankšis tur rej! Golg. suns ir liels vankšis: nav ne˙kas re̦dzams, bet viņš tev vankš visu nakti Vīt.;
2) "der Kläffer" (von einem Menschen gesagt)
Nötk. (mit an̂ ), Jürg. (mit an̂ 2 ), N.-Peb.; ein Fasler, Schwätzer Bauenhof, Serben, (mit an̂ ) C., KatrE., Ogershof, (mit an̂ 2 ) AP., (vankšķis) Fehteln; "wer viel spricht und sich beim Sprechen wiederholt" Ramkau;
3) ein Kind, das (laut) weint
(mit an̂ ) C., (mit an̂ 2 ) Schibbenhof, (van̂kšķis 2 ) Arrasch, Siuxt;
4) die Dohle
(mit an̂ 2 ) Autz n. U.;
5) "truoksnis, kas ceļas vankšuot" Vīt.; das Kläffen Odensee; das Schwatzen Odensee: paša neredzēju; dzirdēju tik viņa vankši Vīt.
Avots: ME IV, 472
1) ein Hund, der kläfft Dickeln,
Frauenb., Kosenhof, Lennew., Lindenberg, Nauksch., Raiskum, Ramkau, Rentzen, Serben, Trikaten, Vīt., (mit an̂) C., Golg., KatrE., Nötk., Ogershof, (mit an̂ 2 ) AP., Jürg., Schibbenhof, (vankšķis) Grünw., Rite, (van̂kšķis) Bers., Kaltenbrunn, Kreuzb., Lubn., Neugut, Saikava, Sessw., (mit an̂ 2 ) Adiamünde, Arrasch, Bauske, Siuxt: ej, paskaties, kuo tas vankšis tur rej! Golg. suns ir liels vankšis: nav ne˙kas re̦dzams, bet viņš tev vankš visu nakti Vīt.;
2) "der Kläffer" (von einem Menschen gesagt)
Nötk. (mit an̂ ), Jürg. (mit an̂ 2 ), N.-Peb.; ein Fasler, Schwätzer Bauenhof, Serben, (mit an̂ ) C., KatrE., Ogershof, (mit an̂ 2 ) AP., (vankšķis) Fehteln; "wer viel spricht und sich beim Sprechen wiederholt" Ramkau;
3) ein Kind, das (laut) weint
(mit an̂ ) C., (mit an̂ 2 ) Schibbenhof, (van̂kšķis 2 ) Arrasch, Siuxt;
4) die Dohle
(mit an̂ 2 ) Autz n. U.;
5) "truoksnis, kas ceļas vankšuot" Vīt.; das Kläffen Odensee; das Schwatzen Odensee: paša neredzēju; dzirdēju tik viņa vankši Vīt.
Avots: ME IV, 472
virst
I virst (li. vir̃sti "umfallen; werden"), -stu, -tu,
1) werden
U., (prs. ve̦rtu) N.-Bartau: zem manu acu viņa augusi, virtusi Janš. Nīca 53. virstuošā individā attīstās ... īpašības Vēr. Il, 1170. kas nuo šādām . . . precībām labs virtīs galā! Janš. Precību viesulis 19. es iešu tev līdza . . . , - kas virst, virst! Janš. Bandavā I, 13. duosimies uz priekšu, lai virst kas virzdams! Mežv. ļ. I, 153. nuo ilgi zīdītiem puišeļiem virst vis˙lielākie sieviešu draugi Dzimtene 2 III, 37;
2) sich vermehren (von Tieren gesagt)
Frauenb. (mit ir̂ 2 ): kur paskaties, tik ņudz un virst Apsk. v. J. 1903, S. 221;
3) wallen: virst... aumaļum asinis LP. V, 44. biezas asinis virta nuo šķē̦luma Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 779. gaviles . . . iz krūts man virst Seifert Chrest. 3, 53. tur pāri uguns strūkles virst Apsk. v. J. 1903, S. 220;
4) fallen, stürzen
(mit ir̂ 2 ) Rutzau: virst gar zemi;
5) "grimt uz leju, puostu", ausarten (häufiger in der Zstz. mit iz- ) Bers.: augums pēc auguma pamazām virtin virst, kamē̦r izvirst pa˙visam Vīt.;
6) vgl. atvirst. Refl. -tiês, = virst 2: lai virtes (Var.: viešas) man telītes kâ liepiņas krūmiņā BW. 16455 var. (aus Sauken). lai *viršas (> vieršas; Var.: viešas) man telītes 1326, 9 var. (aus Sauken). Zu vḕrst; die Bed. 2 kann in den Mundarten, wo ir zu ier geworden ist, durch viesties beeinflusst sein.
Avots: ME IV, 614
1) werden
U., (prs. ve̦rtu) N.-Bartau: zem manu acu viņa augusi, virtusi Janš. Nīca 53. virstuošā individā attīstās ... īpašības Vēr. Il, 1170. kas nuo šādām . . . precībām labs virtīs galā! Janš. Precību viesulis 19. es iešu tev līdza . . . , - kas virst, virst! Janš. Bandavā I, 13. duosimies uz priekšu, lai virst kas virzdams! Mežv. ļ. I, 153. nuo ilgi zīdītiem puišeļiem virst vis˙lielākie sieviešu draugi Dzimtene 2 III, 37;
2) sich vermehren (von Tieren gesagt)
Frauenb. (mit ir̂ 2 ): kur paskaties, tik ņudz un virst Apsk. v. J. 1903, S. 221;
3) wallen: virst... aumaļum asinis LP. V, 44. biezas asinis virta nuo šķē̦luma Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 779. gaviles . . . iz krūts man virst Seifert Chrest. 3, 53. tur pāri uguns strūkles virst Apsk. v. J. 1903, S. 220;
4) fallen, stürzen
(mit ir̂ 2 ) Rutzau: virst gar zemi;
5) "grimt uz leju, puostu", ausarten (häufiger in der Zstz. mit iz- ) Bers.: augums pēc auguma pamazām virtin virst, kamē̦r izvirst pa˙visam Vīt.;
6) vgl. atvirst. Refl. -tiês, = virst 2: lai virtes (Var.: viešas) man telītes kâ liepiņas krūmiņā BW. 16455 var. (aus Sauken). lai *viršas (> vieršas; Var.: viešas) man telītes 1326, 9 var. (aus Sauken). Zu vḕrst; die Bed. 2 kann in den Mundarten, wo ir zu ier geworden ist, durch viesties beeinflusst sein.
Avots: ME IV, 614
zagšis
zagšis, zagšu, zagšus L., U., Adv., zur Verstärkung von zagt; verstohlen, heimlich, diebischer Weise U.: es e̦smu zagšu nuozagts Glück I Mos. 40, 15. zagšus (Var.: zagšu), tautas, nezuodziet! BW. 13504. dzīrās tautas zagšus (Var.: zagtin, zagšu) zagt 13384 ( ähnlich : 13646, 13; 24309). zagšis aizzadzies pie mācītāja MWM. VI, 641. viņš pielīda zagšus vilkam klātu LP. VII, 861. paņe̦m zagšis... atslē̦gu Pas. V, 488 (aus Ronneb.). zagšis nuoslaucīja asaru MWM. v. J. 1897, 684. Elza zagšis paskatījās uz Betiņu Seibolt Dots pret dotu. šuo rudeni bija visa labība ar zagšus vien nuo lauka jāpārve̦d (d. h. mit häufigen Unterbrechungen wegen regnerischen Wetters) Frauenb.
Avots: ME IV, 680
Avots: ME IV, 680
zems
ze̦ms (li. žẽmas "niedrig"),
1) niedrig:
augsti kalni, ze̦mas lejas Br. 268. ze̦ms nuo auguma Frauenb., ze̦ma auguma, klein von Wuchs. ze̦ms zirdziņš Biel. 1031, ein stämmiges Pferd;
2) fig., niedrig, von niedriger Herkunft:
ze̦mi ļautiņi e̦sam Kaudz. M. 58. Sprw.: uz ze̦miem pakāpjuos, uz augstiem paskatuos Sassm. n. Rkr. XVII, 64. ze̦mais, ein einfacher Mann Sassm. n. Rkr. XVII, 64;
3) wohlfeil
U.Subst. ze̦mums (li. žemùmas),
1) die Niedrigkeit:
iet saulīte ze̦mumā (die Sonne geht gegen Abend, nähert sich dem Untergang) BW. 3165 (ähnlich: 31646 var.);
2) niedriges, gemeines Wesen, Gemeinheit
MWM. VIII, 677;
3) die Nerung
PlKur.
Avots: ME IV, 712
1) niedrig:
augsti kalni, ze̦mas lejas Br. 268. ze̦ms nuo auguma Frauenb., ze̦ma auguma, klein von Wuchs. ze̦ms zirdziņš Biel. 1031, ein stämmiges Pferd;
2) fig., niedrig, von niedriger Herkunft:
ze̦mi ļautiņi e̦sam Kaudz. M. 58. Sprw.: uz ze̦miem pakāpjuos, uz augstiem paskatuos Sassm. n. Rkr. XVII, 64. ze̦mais, ein einfacher Mann Sassm. n. Rkr. XVII, 64;
3) wohlfeil
U.Subst. ze̦mums (li. žemùmas),
1) die Niedrigkeit:
iet saulīte ze̦mumā (die Sonne geht gegen Abend, nähert sich dem Untergang) BW. 3165 (ähnlich: 31646 var.);
2) niedriges, gemeines Wesen, Gemeinheit
MWM. VIII, 677;
3) die Nerung
PlKur.
Avots: ME IV, 712