Paplašinātā meklēšana

àizkurinât, tr., anheizen anzünden: krāsni, pirti, pīpi; auch aizkurt.

Avots: ME I, 34

‡ àizpurinât, hinter etwas schütten: a. kam sniegu aiz kakla.

Avots: EH I, 44

‡ àizspurinâtiês Lemsal, = ‡ àizspãrdîtiês.

Avots: EH I, 51

‡ apčurinât RKr. XX, 61 (No 229) = ‡ apčurât.

Avots: EH I, 76

apkurinât, ‡

2) anheizen, einheizen:
a. uguni Pernigel, Salis.

Avots: EH I, 95

apkurinât, dial. apkurdinât Gr. - Essern, beheizen: istabas. apkurināšana, die Beheizung: par skuolas apkurināšanu jāgādā pagastam.

Avots: ME I, 96

‡ appurinât Spr., Warkl., appurinêt Warkl., ringsum abschütteln: a. kuokiem augļus, lapas. Refl. -tiês Warkl., sich beschütten: a. ar sniegu.

Avots: EH I, 107

‡ apskurinât Lubn., von allen Seiten hin und her bewegen: a. lazdu krūmu (rauguot, vai nav kādi rieksti vēl klāt palikuši).

Avots: EH I, 114

‡ apsmurinât, betrüben: nu mana dvēsel[e] apsmurināta Elger Evang. Joh. 12 27. Refl. -tiês, sich betrüben; ergrimmen Elger Evang. Joh. 11,33.

Avots: EH I, 115

‡ apzurinât Dond. n. RKr. XVII, 65, = apkuošļât: kaķis ... ar zuobiem apzurinājis gaļas gabalu.

Avots: EH I, 128

‡ atčurinât "atcept, apdedzināt; anbrennen (tr., an heissem Eisen)": esi gan atčurinājis ādu Kalz. und Lubn. n. Fil, mat. 25. Refl. -tiês "anbrennen (intr.)" ebenda: saulē atčurinājies ruokai ve̦se̦ls gabals ādas.

Avots: EH I, 138

atpurinât, ‡

2) a. ar galvu, abweisend den Kopf schütteln:
atpurināja ar galvu. ka šuo valuodu nepruotuot Janš. Tie, kas uz ūdens 17. ‡ Refl. -tiês, auf einem grüftigen Wege herfahren Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 160

atpurinât, tr., ab-, weg-, zurückschütteln: matus nuo pieres.

Avots: ME I, 183

‡ atskurinât,

1) abschütteln:
vējš atskurinājis visas plūmes Kalz.;

2) auseinanderbreiten
Lubn.: a. bārdu.

Avots: EH I, 167

baurinât, tr., (einen Ochsen) brüllen lassen K. Jakobson.

Avots: ME I, 267

I burinât, intr., bur, bur hervorbringen, undeutlich, schnell reden: žīds pātarus burina; balzen (vom Auerhahn): visi ļaudis tuo zināja, ka mednītis burināja BW. 2503.

Avots: ME I, 353

II burinât, caus. von burt, verzaubern, verhexen lassen: dzīrās mani tautu dē̦ls ar burvjiem burināt BW. 9582. [Vgl˙li. burinė´ti "ворожить".]

Avots: ME I, 353

čurinât,

1) mit Geräusch fliessen lassen:
guovis slaucu, čurināju BW. 7341;

2) geräuschvoll und langsam braten:
tagad gaļu čurina viesiem [Morizberg, Lös., Burtn.], AP.;

3) intr., auch čurinâties, mit geringem Geräusch langsam fliessen
[Waldeg.], den Urin lassen (von Kindern) [N. - Peb., Gramsden, Posendorf, Ruj., Ermes], Mar. n. RKr. XV, 111: bija dzirdama strauta paklusa čurināšana Kaln. Uo. 113. grāvītis tecēja čurinādamies LP. III, 95. [Auch: (ein Kind) harnen lassen Lös. u. a.]. Vgl. li. čiùrinti "испускать мочу".

Avots: ME I, 422

I čurinât,

2): auch Salis, Wessen;

3): auch Smilten. Refl. -tiês,

1) langsam und mit geringem Geräusch fliessen
Siuxt; ‡

2) langsam braten
(intr.) Siuxt; ein wenig sieden ebenda.

Avots: EH I, 296

‡ II čurinât "?": He̦rta, lūpiņas čurinādama (aufwerfend?), tiepās Deglavs Rīga II 1, 309.

Avots: EH I, 296

‡ dakurinât ausheizen, heizend sehr stark erhltzen Auleja: maizīte ce̦pama, vajag cepli lab[i] d. nedakurināts ceplis.

Avots: EH I, 304

gurinât, s. gurdināt.

Avots: ME I, 683

ìekurinât, ‡ Refl. -tiês Zvirgzdine, = ‡ ìekurêtiês. ‡ Subst. ìekurinãjums, = iẽkuri Frauenb.: iekurinājumu vajadzēja nuolikt.

Avots: EH I, 524

ìekurinât, tr., anheizen: krāsni, pirti, riju. Bei Līguotnis: iekurēt krāsni; [iekurēt uguni Nigr.].

Avots: ME II, 32

ìepurinât, tr.,

1) hineinschütteln:
ābuolus gruozā;

2) schüttenld anfachen:
uguni Spr. Refl. - tiês,

1) sich einschütteln (von den Hühnern gebraucht, die im Sande baden);

2) wohlhabend werden
U.

Avots: ME II, 54

ìešaurinât, tr., einengen: upi.

Avots: ME II, 76

ìeskurinât, tr., ein -, hineinschütteln: viņš ieskurināja tam lielus pilienus ģīmī Blaum.

Avots: ME II, 66

‡ izburinât Stenden, hastig und undeutlich aussprechen: i. vārdus tik ātri, ka citi tuos nevar saprast.

Avots: EH I, 437

izčurinât, ‡

2) (ein Kind) ausharnen lassen (machen)
Frauenb.

Avots: EH I, 440

izčurinât, ausfliessen lassen: izčurināt taukus Vīt. 55.

Avots: ME I, 724

‡ izmurinât Stenden, = ‡ izburinât.

Avots: EH I, 468

‡ izmurinâtiês, Hindernisse überwindend heraus-, hinauskriechen Smilten: pīlē̦ns izmurinājies nuo perēkļa Trik.

Avots: EH I, 468

izpurinât Refl. -tiês, ‡

2) beim Arbeiten alle überflüssigen Kleidungsstücke ausziehen
Wessen.

Avots: EH I, 475

izpurinât (li. išpùrinti), tr., ausschütteln (Staub aus den Kleidern): izpurini, māmulīte, man se̦dzamu villainīti BW. 17033, 1. pacel kāju, kumeliņ, izpurini ce̦kuliņu 13983. drānas bij izpurinātas Laps. (Refl. - tiês, sich ausschütteln.]

Kļūdu labojums:
17033, 1 = 17033

Avots: ME I, 786

[izskurinât,

1) klopfend ausschütteln,
izpurināt: izsk. maisus;

2) durchblättern:
izsk. grāmatai visas lapas Warkh.]

Avots: ME I, 799

‡ izškurinât Warkl., = izskurinât I: izškurināju visus linus, bet peles neatradu.

Avots: EH I, 485

‡ izspurinât,

1) = izpurinât"

2) "ausfasen
(act.)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 482

izturinât bē̦rnu, ein Kind abhalten Grünh., A. - Rahden.

Avots: ME I, 821

izzurinât, [auch izzorinât], durchspülen: man vēl veļa ūdenī jāizzurina Dond.

Avots: ME I, 832

kurinât,

3): šī laikam šuo kurina (musina) Orellen. tikmē̦r viņa kurināja virsū, kamē̦r dabūja šās tik tālu Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich (Feuer) anmachen
Orellen: sāc nu k. tuos uguņus!

2) gewisse Räume beheizen
Auleja: ni rīkstes nedeve nuocirst; kai zini, kurtnājies!

3) einander hetzen (gegen jem.)
Seyershof: kungi kurinājās virsū, ka viņiem zemes tiek izņe̦mtas. - Ein li. kurinti auch Tiž. IV, 502, wo sonst u von ū geschieden wird.

Avots: EH I, 678

kurinât [od. kurīt L. (li. kurinti Liet. pas. IV, 263)], kũrinât Rutzau, N. - Bartau, tr.,

1) heizen:
krāsni, pirti. Sprw.: ne katrs, kas pirtī dzimis, māk pirti kurināt ;

2) viel rauchen:
cigārus, pīpi,

3) fig., anfachen, stiften:
nemierus Kundz. Subst. kurinãjums, die Heizung ; kurinâšana, das Heizen: kurinâtãjs, f. -ja, der Heizer, die Heizerin: ļaudis pateicās kurinātājai par pirts kurinājumu.

Avots: ME II, 322

ļurinât [Dunika], ļurêt, -u, -ẽju, schwatzen, faseln: kuo tu te ļuri! MWM. X, 482. negribuot jāklausās viņu ļurināšanā MWM. VIII, 602, Mar. n. RKr. XV, 125.

Avots: ME II, 544

I ļurinât: auch Lubn. n. FBR. XVII, 138, Durben, NB.

Avots: EH I, 774

‡ II ļurinât Salis, ohne Lust ("niekuojuoties") in kleinen Quantitäten saufen (vom Vieh).

Avots: EH I, 774

I murinât: murineln Preekuln n. BielU.; te̦kulis pieliek purnu pie aitas sāniem un murina: mur, mar, mur! Iw. aita, jē̦rus aicinādama pie sevis, murina Frauenb., Salis. aita jē̦rus murina ("?") un zīdina Salis. murināšanu dzird, kad katlā lē̦ni vārās barība Frauenb.

Avots: EH I, 833

I murinât, intr., murren: žīds murina pātarus Gold. tā lampačuoja ē̦damistabā iekšā, pie sevis murinādama Lautb. [sāka kaķis murināt BW. 35180, 1. - Zu li. muróti (in Dusetos) "brüllen"?]

Avots: ME II, 669

II murinât: "= dīdīt, zerren" Lng. 33a (unter dīdīt). ‡ Refl. -tiês Trik. "pamazām kustuoties censties izkļūt": kaķis murinājas nuo vīstuokļa ārā.

Avots: EH I, 833

[II murinât, = kūdinât: ve̦lns dažu cilvē̦ku murina un dīd, der Teufel reizet und treibet manschen Menschen Für. I. - Reimwort zu purinât.]

Avots: ME II, 669

[nùočurinât, (ein Kind) urinieren lassen: n. bē̦rnu Bers.]

Avots: ME II, 771

nùokurinât, tr.,

1) stark heizen:
krāsns tâ nuokurināta, ka ruoka necieš Duomas I, 127. [nuokurina karstu cepli Pas. II, 378];

2) heized verbrennen
(tr.): visa malka nuokurināta.

Avots: ME II, 803

‡ nuoļurinât Dunika, Frauenb., undeutlich, unverständlich (etwas) sagen.

Avots: EH II, 65

nùomurinât: dē̦ls nu ir tâ nuomurināts, tâ nuomuocīts, ka ... Pas. VIII, 91.

Avots: EH II, 71

nùomurinât Bers., Dond., nùomurît U., tr., abquälen, abmarachen: [lāci nuomurināt U., einem Bären den Rest geben]: zirgus nuomurīt Līn.; nuomurīt, töten, bei Seite schaffen Manz.: [nāvi nuomurījis un viņas varu salauzījis Fürecker.] Refl. - tiês, sich abquälen: caurus deviņus gadus tur nuomurījāmies tous kar,ā pārspēt Dünsb.

Avots: ME II, 823

nùopurinât, tr.,

1) abschütteln:
ābuolus nuo kuoka;

2) schütteln
(perfektiv): viņa nuopurina galvu Vēr. II, 523. Refl. -tiês,

1) sich beschütten:
ē̦zdams tu nuopurinājies nuo vienas vietas druskām; nāc šurp, lai es tevi nuopurinu! Lub.;

2) sich schütteln (eine Weile):
vista, zirgs, cilvē̦ks nuopurinās. skrīveŗa palīgs nuopurinājās, tâ ka kauli nuograbēja vien Vēr. II, 34.

Avots: ME II, 834

nùoskurinât, Refl. -tiês, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch ohne Arbeit verweilen:
tu šuodien bez kāda darba tâ˙pat vien esi nuoskurinājies Druw. n. RKr. XVII, 77.

Avots: EH II, 87

nùoskurinât, tr., abschütteln. Refl. -tiês, sich abschütteln, sich schütteln (perfektiv): vilks nuoskurinājies vien LP. VII, 902. nuoskurināties aiz aukstuma, riebuma, bailēm.

Avots: ME II, 850

‡ nùošķurinât Vank. = nùoskurinât.

Avots: EH II, 95

nùospurinât Lapsk., für nuopurinât.

Avots: ME II, 857

nùoturinât, tr., abhalten: bē̦rnu.

Avots: ME II, 879

nùozurinât, tr., abquälen, zu Tode quälen: kaķis nuozurinājis peli Sassm.

Avots: ME II, 892

ņurinât,

[l) schnurren
Grünwald: kaķis ņurma Nötk., N.-Peb., Ermes, Serbigal];

2) "?": viņa čāpslina lūpām un priekā ņurina MWM. VIII, 242;

3) mit einem stumpfen Messer schneiden
Mesoten;

[4) (etwas Hartes) nagen od, beissen (vom Hunde gesagt)
Mitau;

5) "= ņurdzît" Ve̦caķi: bē̦rni ņurina kaķi N.-Laitzen, Grenči. Refl. -tiês,

[1) murmeln, sprudeln Stenden:
ūdens ātri tecēja. čaluodams un ņurinādams];

2) "?": (kuce̦ni) sākuši vairāk ņurināties Upīte Medn. laiki;

[3) "mit langen Zähnen essen"
Grünh., Hofzumberge;

4) "mīlināties": kaķis ņurinājas gar kājām N.-Peb.].

Avots: ME II, 906

‡ pagurinât, entkräften, abmatten Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 135

pakurinât, ‡

3) ein wenig (Tabak) rauchen
FBR. XVIII, 51 (aus Kalupe).

Avots: EH II, 146

pakurinât, tr.,

1) unten Feuer anmachen:
pakurināt uguni zem katla. uguni viņš bij pakurinājis zem re̦mde̦na ļaunuma MWM. VIII, 263;

2) etwas heizen:
pakurini krāsni, pirti!

Avots: ME III, 51

[pamurinât Gr.-Buschhof, = pamuocît.]

Avots: ME III, 74

‡ II pamurinât, ein wenig murinât I: p. kâ te̦kulis Iw.

Avots: EH II, 158

papurinât, tr., etwas schütteln: ābeli, galvu. dažs labs gan papurinās galvu Vēr. II, 417.

Avots: ME III, 84

pãrkurinât, überheizen: krāsni Ahs.

Avots: ME III, 162

‡ pãrpurinât, (noch einmal) schütteln: visas tās (scil.: ābeles) šuodien pārpurināmas Janš. Bandavā I, 105.

Avots: EH XIII, 208

paskurinât, tr., ein wenig schütteln, zausen, zupfen: galvu Duomas I, 676. mīļi viņu paskurina pie ple̦ciem Latv.

Avots: ME III, 101

‡ I paškurinât Atašiene, Lubn., Warkl. "pašķirt": p. linus malšanai; p. ceļu.

Avots: EH XIII, 179

‡ II paškurinât "papurināt" N.-Laitzen, Rugāji: p. ābuolus, ausis, galvu. Refl. -tiês, sich ein wenig schütteln Schwarden.

Avots: EH XIII, 179

‡ III paškurinât Ihlen "pakasīt": p. galvu.

Avots: EH XIII, 179

paturinât: es jau pirmīt (scil.: bē̦rnu) paturināju Janš. Līgava I, 83.

Avots: EH XIII, 184

paturinât, (ein Kind) abhalten Grünh.

Avots: ME III, 125

pìekurinât,

1) zur Genüge heizen:
aukstu istabu nevar piekurināt vien; p. krāsni;

2) unterhalten (das Feuer):
p. uguni, lai neizdziest Salis.

Avots: ME III, 261

pìepurinât,

1) vollschütteln:
p. pilnu maisu ābuolu N.-Peb. sniegs piepurinājis priekšnamu Kreuzb. ceļš šur un tur piepurināts ar sienu Jürg.;

2) hinzuschütteln:
p. (pie) salmiem ābuoliņu.

Avots: ME III, 281

plurinât, flattern machen, zerzausen (vorzugsweise vom Windegebraucht) U.; Reimwort zu purinât.

Avots: ME III, 358

purinât, Refl. -tiês: purinājās cits citam smiltis nuo mugurām Pas. VIII, 229. Dazu auch li. purentis "puddeln (im Sande, von Hühnern)" Arch. Phil. I, 130.

Avots: EH II, 328

purinât,

1) schütteln, rütteln:
galvu. čangalieši, galvas purinādami, atteica Kaudz. M. 46. viņš uzlīdis ābelē un sācis ābuoļus aitām virsū purināt LP. IV, 96. ķevīt[e] mana ecējama ausis vien purināja BW. 14118, 1. kam, priedīte, tieva augi, kam zariņus purināji? BW. piel. ² 11898 var.;

2) im Sande baden (vom Fasel gesagt)
U.;

3) matuos purinât, im Haare wühlen
U. Refl. -tiês, sich schütteln; (vom Fasel) sich auswettern U. - Subst. purinâtãjs, der Schüttelfrost: drudzis sākas ar aukstiem dre̦buļiem vai purinātājiem Konv. ² 661. ruoze sākas... ar purinātājiem un drudzi ebenda 3489. Zu purêt, li. purenti "irdinât".

Avots: ME III, 417

‡ sačurinât AP. "so stark braten, dass viel Fett herausfliesst": puôdiņā ieme̦t gaļu un sačurina.

Avots: EH XVI, 401

sačuprinât, tr., kräuseln, aufwerfen (von den Lippen): viņa, lūpiņas sačuprinājuse, nuorūca... U. b. 104, 38.

Avots: ME II, 606

sačurinâtiês: putns arī stāv sačurinājies, nedzied Pas. VII, 241.

Avots: EH XVI, 401

sačurinâtiês, sačūrinâtiês, sich ducken, sich zusammenziehen: putns stāv sačurinājies, nedzied. viņa sēž klētī sačurinājusies A. Upītis. sēžu ... sačūrinājies zem seģenes A. v. J. 1899, S. 248.

Avots: ME II, 606

sakurinât,

2): tuo jau nu kāds ir sakurinājis Orellen: ‡

3) heizend (alles Holz) verbrauchen:
s. visu malku AP., Dunika. Refl. -tiês, ‡

2) sich stark erhitzen (vom Ofen)
Segew.

Avots: EH XVI, 421

sakurinât, tr., freqn.,

1) tüchtig (ein)heizen:
dē̦ls sakurina uguni LP. VII, 99. tu jau esi sev sakurinājis diezgan karstu pirti Alm. Kaislību varā 47, M. sakurināja tādus dūmus A. XXl, 699. - dūšu sakurināt Celm., sich einen Strich anlegen;

2) (zu etw.) aufmuntern, aufwiegeln:
es uzstājuos, un tâ˙pat tie divi ar ī, kuŗus jau ejuot labi sakurināju Kaudz. M. 91. Refl. -tiês, = sakurties: gani mē̦dz ganuos sakurināties uguni.

Avots: ME II, 659

saļurinât Dunika, = saļê̦rkât ² .

Avots: ME II, 679

sapurinât, tr., stark schütteln, rütteln: viņš bij puiku stipri sapurinājis aiz matiem MWM. VIII, 308. Ansis (= ein Pferd) sapurināja galvu Vēr. II, 199. viņš satvēra slātaviešu ruokas un cieši tās sapurināja ebenda S. 839. Refl. -tiês,

1) sich heftig schütteln, rütteln;

2) sich zusammennehmen.

Avots: ME II, 709

sašàurinât, auch sašaurît Vēr. I, 889, sašauruôt Preip. 99, tr., verengern, verkleinern: ja kaimiņi dē̦lam zemi ' arvienu sašaurinātu un atņe̦mtu LP. I VII, 1118. ruobežas sašaurinātas Baltpurviņš I, 71. Refl. sašàurinâtiês, sich verengern, verkleinern: tiesu iecirknis stipri sašaurinās Konv.2 897.

Avots: ME III, 753

sašausminât, tr., jem. Entsetzen, Furcht einflössen. Refl. -tiês, in Entsetzen geraten, sich stark fürchten: ve̦cās atmiņās sašausminādamies U. b. 131, 25.

Avots: ME III, 754

saskurinât, tr., tüchtig zausen, (durch)schütteln: zirgs skrienuot saskurina (sapurina) galvu Schibbenhof; s. ausis, aufhorchen Serbigal. Refl. -tiês,

1) "?": saskurinājās (wirbelte auf?)
vējš Vēr. II, 352;

2) "viegli sapurināties", sich schütteln Lennew., Assiten, Allendorf, Ramelshof, Fehsen: saslapis suns saskurinās Schujen. putniņš uzmuodies saskurinājās un aizlaidās Schibbenhof, Jürg.; "nuo aukstuma, bailēm, riebuma sadrebināties" Lös., Laud., Festen, Stomersee;

3) "ātri sapuosties" AP., N. - Schwanb.;

4) sich zusammennehmen, sich ermannen:
saskurinies nu! pļavā nebūs viegla diena N. - Peb., Bērzpils, Sonnaxt, Luttr., Lös., Druw.

Avots: ME III, 735

sašķurinât, schütteln Vank.: zirgs ausis sašķurināja Baltinov, Welonen. - Refl. -tiês, sich schütteln, sich zuckend bewegen: krūmi vien sašķurinājās, kur briedis izskrēja Vank.

Avots: ME III, 756

saspurinât,

1) sträuben:
s. spalvas Widdrisch;

2) = sapurinât, durchschütteln: es tuo puiku labi saspurināju Ruj.;

3) schwingen:
s. spārnus Schwanb. - Refl. -tiês, sich schütteln, sich aufrütteln: saspurinājies palīdis zem saknes Etn. II, 78.

Avots: ME III, 744

saturinât, eine gewisse Zeit hindurch (zur Verrichtung der Notdurft) abhalten (ein Kind): bē̦rnu par velti saturināja.

Avots: ME III, 768

‡ sa-urinât Grünw. (urrr rufend, Schweine aus der Weide) nach Hause rufen (perfektiv): saurini nu cūkas mājā!

Avots: EH XVI, 460

šàurinât: auch Lng.; pīšļi, kas šuo augstuo siênu ... man tâ šaurina Fausts (1936) 86.

Avots: EH II, 623

šàurinât C., šaûrinât ² Dond. (li. siaurinti Miežinis), = šaurêt.

Avots: ME IV, 7

skurinât: auch AP.; "purināt" Bers., Fest., Nötk.; "uzmudināt, uzjestrināt" Lems.: nevajag uotru s.; lai dara pats, kâ grib. Zur Etymologie vgI. auch Wood Post-consonantal w in Indo-European 43.

Avots: EH II, 516

skurinât, tr., schütteln (Apfelbäume Erlaa, Peb., Kokn. n. U.), rütteln, hin u. her bewegen; zausen U.; lausen U., im Kopf Parasiten suchen Mag. XIII, 2, 66: vīri... bārdas vien skurināja (Var.: kustināja) BW. 19823. aita skurina asti Golg. cūka... ausis vien skurināja (Var.: škurināja, luncināja, plaukšķināja) 22832. mana sieva piedzē̦rusi, ausis vien skurināja 26980. mazais ļipu skurināja 34678 var. viņa skurināja baltās galdauta bārkstis Veselis Saules kapsē̦ta 56. viņa skurināja nuogrieztuo dvieli Blaum. vējš skurina, der Wind zauset U. Refl. -tiês,

1) sich schütteln:
drebinādamies, skurinādamies un viebdamies Austriņš Vērpetē 19;

2) sich in den Haaren kratzen, krauen, mit dem Schnabel in den Federn suchen (von Vögeln)
U., Mag. XIII, 2, 66;

3) trödeln, mit Nichtstun die Zeit verbringen:
luopi karstajā laikā netiek ē̦duši, tikai skurinās pa krūmiem Druw. n. RKr. XVII, 77. In der Bed. "schütteln, rütteln" vielleicht durch spurinât beeinflusst. Sonst zu ai. skunāti "stöbert, stochert", an. skora "scheuern, schrubben", mhd. schorn "zusammenscharren" u. a., s. Persson Beitr. 952 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 552.

Avots: ME III, 906

škurinât (so zu lesen!): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69, Fehteln, Nerft, N.-Peb., Pilda, Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH II, 628

škurinât, schnell hin und her bewegen: zaķis ausis škurina Arrasch, Lennew., Mar., Roop, Schujen, Sermus, Smilten, Wessen, Aahof, Wolmarshof. vējš putniem spalvas škurina Bers. vārnas spalvas škurina ("ar knābi raita"); būs lietus Bers. Refl. -tiês, = puriâtiês, sich schütteln Bers.: škurinâs nuo ūdens iznācis suns, nuo viļāšanās piecēlies zirgs, gaiļa izmīta vista. Vgl. skurinât.

Avots: ME IV, 21

šķurinât: "3)" ME. IV, 55 zu verbessern in "2)".

Avots: EH II, 641

šķurinât,

1) = purinât Gr. - Buschhof, Erlaa, AP., Kalz., Schwanb., Selsau, Sessw., Stomersee, Tirsen: matus, linus Bers., Lubn.; bewegen Mar., Saikava, Schwanb., schütteln Bers., Fest., Fianden, Saikava, Stockm.: žagata šķurina asti Bers., Saikava. veries, kuŗa ķēve ausis drusku šķurinās Pas. III, 246 (aus Rositten). suns ausis vien šķurina Mar. cūka aizgaldē ausis vien šķurināja (Var.: skurināja) BW. 22832 var. putniņš... pakaļu šķurināja 2672 var. vilciņš ļipu šķurināja 13572 var. ve̦cīs tē̦vs sirmu bārdu cūkas gana ābuolā; pats gulēja aiz kalneņa, cūkas bārdu šķurināja 29145. škurina ūsas Mar. šķurini stiprāk ābeli, lai nuokrīt visi ābuoli! Fest. pate (cūka) guli saulītē, bē̦rni cičus šķurināja BW. 29155. čigāns savu čigānieti ik vakarus šķurināja 33533 var.;

3) = knuosît, mit dem Schnabel knibbern Lubn. Wohl aus skurinât umgebildet und aus škurinât erschlossen.

Avots: ME IV, 55

‡ slurinât "?": tautiet[i]s savu istabiņu s. slurināja Tdz. 48221.

Avots: EH II, 529

‡ *smurinât zu erschliessen aus ‡ apsmurinât.

Avots: EH II, 541

spurinât: auch A.-Ottenhof, Salis, Seyershof. Refl. -tiês,

1): cāļi spurinājas smiltīs Seyershof.

Avots: EH II, 565

spurinât U., = purinât: (putniņš) ļipiņu spurināja BW. 2672 var. putns spalvas spurina Lems. n. U. jūras vēzis... asti vien spurināja MWM. X, 41. tas spurinājis galvu Etn. II, 86. Refl. -tiês,

1) = purinâtiês U.;

2) sich sputen
Lind. n. U., sich reisefertig machen Mag. XIII, 3, 63. spurinât spalvas, asti zu spurt; sonst in der Bed. wohl durch purinât(iês) beeinflusst.

Avots: ME III, 1032

turinât: auch Orellen, Salis, Seyershof; (bē̦rns) turināms arī nav Janš. Līgava I, 83.

Avots: EH II, 705

turinât, freqn. zu turêt, (ein Kind) abhalten U., Etn. IV, 50, Salisb.

Avots: ME IV, 271

I urinât: ganiņi agri kad urina Dünsb. Rīmes 2. grm. I, 173.

Avots: EH II, 715

I urinât "urrr! rufend, Schweine von der Weide nach Hause laufen machen" Grünwald; (am Schluss eines Hirtenliedes) ur-ur-ur-ur rufen Dond.

Avots: ME IV, 305

II urinât,

1) = bubināt I 1: zirgs urina, gribē̦dams ēst vai dzert Ruj.:

2) "singen (nur vom Erdkrebs gesagt)":
zemes vēzis urina Stockm.

Avots: ME IV, 305

III urinât, blasen (vom Wind): vējš urina (papūš stiprāki) Trik. vējš uguni urina Vīt. tagad kurēsies: sāk jau urināt ("vilkt un rūkt") Vīt.

Avots: ME IV, 305

IV urinât: cūkas gubas vietā urina (graudus) Fehteln; langsam betasten, kitzeln Salis. Refl. -tiês, ‡

2) sich langsam und behutsam tastend bewegen
Salis: jūtu, ka man viens te urinājas. tārpi urinājas (lien zemē iekšā).

Avots: EH II, 715

IV urinât, = urbinât Alswig (u. ar pirkstu de̦gunu, ausi; cūkas urina zemi, mē̦slus), Gr.-Buschhof (kuo tu urini ar pirkstu pa ausi?); = šķirstīt Lubn. (vista urina spalvas); stochernd suchen: urināt utis Saikava; "ārdīt (sienu)" Ozoli; "emsig einer Arbeit obliegen, die nicht von Statten geht" Meiran; "langsam bröckeln (tr.); (fr)essen" Gr: Buschhof (urina barību ir luopi, ir ļaudis). Refl. -tiês Adsel, Gr.-Buschhof, Sonnaxt, = rakņāties, knābāties: vistas urinājas pa graudiem, pe̦lnuos. Reimt auf skurinât.

Avots: ME IV, 305

‡ uzčurinât Smilt., auf schwachem Feuer aufbraten: nuoplucināja irbīti, uzčurināja tuo Zeibolts Dots pret dotu 18.

Avots: EH II, 720

uzkurinât, ‡

4) über (auf) etwas anheizen
Ramkau: u. uguni virsuo (uz akmens).

Avots: EH II, 726

uzkurinât,

1) (allmählich) anheizen:
uzkurināt (labi lielu) uguni Salis. uzkurināt sārtu. (fig.) kari uzkurināja niknu ienaidu Norv. 74;

2) uzkurināt māju gaisā, ein Haus absichtlich niederbrennen
Jürg.;

3) aufwiegeln:
uzkurinât ļaužu prātus pret valdību;

4) Schläge versetzen
Celm.

Avots: ME IV, 347

uzpļurinât, dünnflüssige Exkremente von sich geben auf: vista uzpļurinājusi uz galda Stenden, Ramkau. bē̦rns uzpļurinājis uz kluona Ramkau.

Avots: ME IV, 368

uzpurinât: (sēnēm) uzpurinājām sāli un apēdām Frauenb. Refl. -tiês, ‡

2) = uzpuostiês: meita kļuvusi, viņa jau vairāk uzpurinājās Siuxt. daudz maz uzpurinies un uzprausies par jaunu! Janš. Līgava I, 303.

Avots: EH II, 731

uzpurinât, aufrütteln, aufschütteln (eig. und fig.): Zaniņa katru rīt uzpurināja vietu MWM. VIII, 337. viņa... gribēja tuos (= spilve̦nus) uzpurināt (aufklopfen U.) MWM. XI, 206. uzpurināt uotru (nuo miega). malku krāsnī uzpurināt (schüren) U. Refl. -tiês, sich aufrütteln (eig. und fig.): Sprw. uzpurinājies, - būsi saimnieka dē̦ls! RKr. VI, 695. pa˙visam jancīgs, uzpurinājies MWM. XI, 267.

Avots: ME IV, 369

uzskurinât, ‡

2) = uzskubinât Lems.: viņš jau vēl dzīvuotu, bet šie tik uzskurina, lai de̦r pruojām.

Avots: EH II, 733

uzskurinât, = uzkratît 1: tē̦vs ābuolus kratuot uzskurināja dažus ābuolus bē̦rnam uz galvas Kl.

Avots: ME IV, 379

uzturinât, (ein Kind) auf etw. abhalten: uzturinājis bē̦rnu uz grīdas.

Avots: ME IV, 394

vurinât Meiran, Stom., Wessen, = urinât IV: cūkas vurina graudus nuo gružiem Mar. n. RKr. XV, 144, Alswig, Warkl. tautiet[i]s... kūsi ar skangalu vurināja BW. 35561; "plūkāt, kasīt" Wessen. Refl. -tiês "urbināties" Stom.

Avots: ME IV, 676

I vurinât: "šķirstīt (spalvas)" Bērzgale; meitām krūtis v. Tdz. 48068 (aus Kaunata). kaulu v. "ēst nuo kaula nuost gaļas druskas" Lubn. n. FBR. XVII, 138. Refl. -tiês: = skurinâties 2 Bērzgale.

Avots: EH II, 799

‡ II vurinât Bērzgale, = virinât I 1: duris v. Tdz. 56456 var. (aus Mērdzine).

Avots: EH II, 799

zurinât,

1) (mit Unterbrechungen) beissen, kauen:
kaķis zurina peli Dond. mazs bē̦rns zurina gaļas kumuosu mutē (von einem Kinde, das noch nicht gut zerbeissen kann) ebenda;

2) waschen (Wäsche)
Dond.

Avots: ME IV, 751

žurinât "(ein kleines Quantum) lange braten oder kochen" Fockenhof.

Avots: ME IV, 833

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

cept, ce̦pu [dial. auch cepju], cepu (li. kèpti),

1) tr., backen, braten:
maizi, gaļu. Sprw.: guļuot maizi nece̦p. ikdienas māte raušus nece̦p. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. ce̦pts cālis zuobuos nekrīt. ne ce̦pts, ne vārīts (oft mit dem Zusatz: ne salds, ne sālīts), weder Fisch noch Fleisch;

2) intr., braten, backen:
kur ce̦p, tur pil od. smird, oder: kad ce̦p, tad uož. vai tu ēdi nece̦pušu? BW. 13730, 16. krāsns nav labi izkurināta; tāpēc maize ne˙maz labi nece̦p; selten das Refl. - tie-s in dieser Bedeutung: krāsns priekšā cepās kartupeļi Stari II, 651. cepetīt, sāc nu reiz cepties brūns Lub., Fest. [maize ce̦pas Salis, Lemsal];

3) sengen, brennen (von der Sonne):
ta ta nu ce̦p kâ ce̦p! Intr., sich sengen lassen: kuo tad te saulē cept? [Vgl. dazu Boisacq Dict. 84 und Trautmann Wrtb. 211.]

Avots: ME I, 373

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

[ìedricinât, = iepurināt 1: ābeli kratuot ābuolus iedricināja zâlē Wandsen.]

Avots: ME II, 10

ìepḕrt,

1) iepērt pirtī garu od. iepērt pirti den Anfang des Badens in der noch nicht dunstfreien Badstube machen, den Dampf in der Badstube beim Baden anfangen zu schlagen:
ve̦lns uzduod pirti iekurināt un garu iepērt LP. IV, 34;

2) prügeln, züchtigen:
bē̦rnus. zirgus, kad veda pie jūgšanas, Ķencis ik˙katru iepriekš labi iepēra Kaudz. M.;

3) prügeln hereinlocken:
Sprw. vienu ve̦lnu izpeŗ, piecus, sešus iepeŗ. [Refl. - tiês, sich (mit den Flügeln schlagend) verscharren in: vistas iepeŗas smiltīs.]

Avots: ME II, 50, 51

‡ izčabinât,

1) = ‡ izčabât Sassm.;

2) deflorieren
Frauenb.;

3) raschelnd hinausgehen (herauskommen)
Warkl.: i. nuo me˛a;

4) = uzčubinât Kalz.: i. gultas maisu; "taustuot viegli izpurināt" AP.;

5) verwöhnen, verhätscheln
Lubn., Meiran: i. bē̦rnu. Refl. -tiês,

1) sich zur Genüge herzlich (liebevoll) aussprechen
Kalz.;

2) nevar vien i., sich fertig machen
Kalz.

Avots: EH I, 438

izgarinât (li. išgãrinti), tr.,

1) den Dampf verfliegen lassen [Wolgunt]:
kurinātājam vajadzēja pieraudzīt, ka pirts būtu tīra nuo dūmiem un pareizi izgarināta, lai gars būtu salds BW. I, 176;

[2) abkühlen:
maizes vēl nevar laist krāsnī, tā vēl jāizgarina Loddiger, Roop, Wenden u. a.].

Avots: ME I, 736

izsalˆdêt, tr., er -, ausfrieren lassen: pīlādzes savāc un iesaldē̦tas ziemā ē̦d Konv. ² 3174. kāpēc krāsns nav kurināta; vai gribat mūs izsaldēt?

Avots: ME I, 794

[iztupinât,

1) an verschiedenen Orten oder eine längere Zeit hindurch hocken od. sitzen lassen:
izt. bē̦rnu ceļuos Warkh. izt. vistas pa visām pagultēm Bauske. izt. kādu pa cietumiem Arrasch;

2) = izturināt;

3) hinaussetzen:
izt. uotru nuo istabas Warkh., Warkl.; nuo cietuma Lautb.]

Avots: ME I, 821

‡ izvanskât,

1) = izvanckât ‡ 2 Wessen;

2) durcheinanderwerfen
Gramsden, (mit -ât ) Bērzgale, Kacēni, Lixna, Welonen: mazā izvanskāja pa ustabu visas lupatas; "izmē̦tāt, izpurināt" Heidenfeld: i. sienu nuo gabanām;

3) = izvanckât ‡

3) N.-Peb. (auf eine flüssige Speise bezogen);

4) herausziehen, -fischen
Jasmuiža;

5) "izdauzīt, izsist, piekaut" (mit àn ² ) Heidenfeld, Mar.: i. visu kruogu (= kruogus ļaudis); "izkult" Heidenfeld: i. linus;

6) ausplappern
Gramsden.

Avots: EH I, 493, 494

jē̦lce̦pa,

[1) nicht gehörig ausgebacken Brot:
šuoreiz izde̦vusies jê̦lce̦pa Wenden, AP., Sermus, Fockenhof. krāsns bija vāji kurināta, tâ ka maize paliek jê̦lce̦pā Jürg.];

2) als Schimpfwort
["gļēvs, neizturīgs cilvē̦ks" Grünh.]: jūs leiši e̦sat man tuomē̦r lieli jē̦lce̦pas Degl. Rīga. I, 35.

Avots: ME II, 112

I kama, kams, gew. Pl. kami [Ruj.], eine Volksspeise: kamus Maz - Salacā pagatavuo tâ: sabeŗ auzas, miežus, drusku rudzu, zirņu un pupu ve̦rduošā ūdenī, mazu laiciņu pasautē, tad izbeŗ izlaidus uz palagiem un izliek saulītē, lai apžūst. tad iebeŗ karsti nuokurinātā krāsnī, kur tuos maisa, kamē̦r tie vairs neapde̦g, aiztaisa tad krāsni paliek auksta; pēc izgrābj, iztīra, samaļ miltuos, kuŗus vēl izsijā. miltus iemaisa skābā pienā un tūliņ ē̦d bez raudzēšanas Etn. I, 20. Dies so bereitete Mehl heisst in Rujen kammilti und die Speise kamputra; kama milti, Hafermehl Manz. Wohl aus estn. kama "Hafermehl, Mehl von geröstetem Getreide".

Avots: ME II, 148

‡ kãršelis NB., ein Fladen (rausis) zum Prüfen der Öfentemperatur: krāsns pārkurināta: k. sadedzis.

Avots: EH I, 604

knikšķêt: smagi sakurinātā krāsns sāka k. ("knisternd platzen") Saikava.

Avots: EH I, 630

krāsnis (unter krâsns II): krāšņus kurināt BW. 2624 var. krāsnīt[i]s ... pamieluoja ar siltiem veģīšiem 19682. es gulēšu pie krāsnīša 27052.

Avots: EH I, 646

II krâsns, - s (li. krósnis, gen. s. krósnies od. krósnoi, куча, груда, Steinhaufen, Steinofen), krâsne Serbigal, [N. - Peb., Bauske], krâsns, gen. - a [Glück II Mos. 9, 8 u. a.], RKr. VII, 735 ("pilns krāsns"), LP. VI, 757, krâsnis, gen. - šņa Paddern, Adiamünde n. LP. VI, 1005, [ein nom. krāsnis [ohne Angabe des gen. s.) auch bei Lng.], krâss, - s [Serbigal], dazu der Akk. krâsni PS., [krâse (?) Smilt.], krân(t)s, - s (mit eingeschobenem t) Walk, Salisb., [krânc auch Wolm., aber mit dem acc. s. krâsni!], krāne [?] U., Demin. krāsnutiņa BW. 34043, 7, der Ofen überhaupt, im Infl. nur der Ofen in der Badestube. dze̦lzu kr., Eisenofen, puodu kr., Kachelofen. Sprw.: ja krāsni nekurināsi, istabu nesildīsi. me̦lna cūka krāsnī, sagt man, wenn das Feuer im angeheizten Ofen erlischt. pats krāsnī, citu pa dibe̦nu meklē. tas bij kâ uz karstu krāsni, das was wie ein Tropfen auf einem heissen Stein. kādam krāsni sakurinātu karstu, jem., die Hölle heiss machen. tu ne krāsnī neglābsies, du wirst dich nirgends bergen können. neskrejiet, ļautiņi, tīšām krāsnē pēdīguo spalviņu sev nuodedzināt Neik. es mēness laikā ar lizu pie savas krāss nee̦smu bijis, ich habe seit einem Monat kein Brot gehabt (gebacken) U. [Da also von der Bed. "ein Haufen (von Steinen" auszugehen ist, so gehört es wohl zunächst zu krât "sammeln", krāstît I(s. Būga KSn. I, 179) und weiterhin vielleicht (s. Reichelt KZ. XLVI, 328 ff., Bezzenberger BB. XXVII, 170, Meillet Et. 253) zu aksl. krada, dial. (wenn zuverlässig!) krâs "Scheiterhaufen", ae. und as. hrōst "Dachgesparre."] krāsnums, die Schönheit [Für. I], L., St.

Avots: ME II, 268

krausît (unter kràusêt): "ar dakšiņām kuļuot piedarbā graudus nuo salmiem izpurināt" Druw.

Avots: EH I, 644

nesaticĩba, die Unverträglichkeit: ve̦lns ir ienaidības, nesaticības kurinātājs LP. VII, 1213.

Avots: ME II, 731

pìeraũdzît, tr. und intr., aufpassen: Pēteris pierauga bē̦rnus A. XX, 266. kurinātājam vajadzēja.., labi pieraudzīt, ka pirts būtu tīra BW.I, S. 176. pieraugi, dēliņ, ka tu neizari ceļus! LP. V1I, 1118. pieraugi tur ietapt! VI, 1060, pass auf, dass du da hineinkommst.

Avots: ME III, 283

II pirinât,

1): kājas p. N.-Peb. tik tâ pirina (von langsamem und spärlichem Schneien)
vien, - ne˙maz pamatīgi nesnieg Frauenb. Refl. -tiês,

1): "=purināties" ME. III, 223 zu verbessern in "= pḕrtiês 2".

Avots: EH XIII, 236

II pirinât,

1) = purināt: (jēriņš) astīti pirinādams Plūd. LR. IV, 240. žīdu pirināji iiela ceļa maliņā BW. 20578;

2) zittern
Blieden n. Etn. I, 45. Refl. -tiês,

1) = purināties Nötk., N.-Peb., Lemburg: vistas pirinās un gruozās Krišs Laksts 61;

2) "(ohne böse Absicht) widersprechen, sich widersetzen"
Pabbasch.

Avots: ME III, 223

pìrts, -s (li. pirtis, aruss. nьpmь dass.), die Badstube; das Bad, Schwitzbad: Sprw. ne ik˙katrs, kas pirtī dzimis, pirti pruot kurināt, die Geburt tut's nicht U. tur tev laba pirts kurināta, da wirst du eine derbe Strafe erhalten U. aukstā pirtī pērienu dabūt RKr. VI, 618. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas. iznīksti, kâ pirts gars! tas pirtī˜, tas baznīcā (sagt man von einem ärmlichen Menschen). pirts - saimes veselība. karstu pirii dabūt, Prügel bekommen Alm. kāda tam bij karsta pirts, welche heisse Qual musste er erdulden (vom Heilande gesagt) U. pirtī iesviest, in die Brake tun, ausschiessen (vom Flachse z. B.) Bergm. n. U. pirti kurt, die Badstube anheizen. tai jau vajadzēs pirti kurt od. tai pirtī jābrauc, sagt man von einer Frau, die bald gebären muss. lai nabags, pirtī ticis, tūlīt nekāptu lāvā A. XX, 198. Zu pērt.

Avots: ME III, 228

I pîtinât N.-Peb., ausstreuen: meta kūleņus un pītināja nuopļauto zâli R. Kam. 9. Jūle ar lieluo darbu strādā, - pavei, kâ nu˙pat pītina (ārda sūdus)! Dok. A. Austr. v. J. 1893, № 6, S. 545; "pìtināt ² , = purināt, putināt (pe̦lnus, miltus, spalvas)" Selsau, Sessw. Refl. -tiês, "pirināties II 1" Adleenen; vgl. pîte ² II.

Avots: ME III, 235, 236

I plaĩnît, -ĩju,

1) auch
plaĩnât, schütteln ("purināt"): p. slapju lakatu; mušas dze̦nājuot plainīt papīru Neuhausen;

2) viel schwatzen:
sievas sagājušas kuopā un tik plainī Preekuln.

Avots: ME III, 315

plederêt(iês), -ẽju(ôs),

1) (kraftlos)flattern (von Segeln
U.): aizšauts od. jauns putns plederē Lös., Laud., Fest. nuo pērkļa izve̦stie putniņi plederē Druw. n. RKr. XV1I, 74; "arī vista pa le̦du iedama plederē" Etn. IV, 165; cīrulis gaisā plederē vienā vietā turē̦damies; vuška "plederē" (geht unsicher) pa le̦du Sakstagala;

2) plederêt "vējā purināt Bilsteinsh. n. Etn. IV, 165. Nach Bezzenberger BB. XII, 241 wohl aus dem Deutschen (vgl. mhd. vlederen) entlehnt.

Avots: ME III, 333

plederêt(iês), -ẽju(ôs),

1) (kraftlos)flattern (von Segeln
U.): aizšauts od. jauns putns plederē Lös., Laud., Fest. nuo pērkļa izve̦stie putniņi plederē Druw. n. RKr. XV1I, 74; "arī vista pa le̦du iedama plederē" Etn. IV, 165; cīrulis gaisā plederē vienā vietā turē̦damies; vuška "plederē" (geht unsicher) pa le̦du Sakstagala;

2) plederêt "vējā purināt Bilsteinsh. n. Etn. IV, 165. Nach Bezzenberger BB. XII, 241 wohl aus dem Deutschen (vgl. mhd. vlederen) entlehnt.

Avots: ME III, 333

plīvinât, plīvinêt Odensee, Kreuzb. n. Latv. Saule 1926, S. 409, plīvenêt, -ẽju Spr.,

1) plìvināt ² Selsau, Kl., Lis., Kreuzb., Saikava, Gr.-Buschhof, die Flügel bewegen
Spiess n. U.; flattern Depkin n. U.; putns plīvinā ("laižas") Wessen;

2) flattern machen, lassen
kas nelika vejiņam manu matu plīvināt? BW. 24451 var.;

3) plätschern; auf dem Wasser hin- und hertreiben
(intr.): līdeciņa plīvināja ezeriņa maliņā BW. 30757,1. laivenieka dvēselīte uz ūdeņa plīvināja (Var.: plivināja) BW. 30753;

4) auf dem Wasser schwimmend bewegen, hin- und hertreiben
(tr.) U.: e̦zariņš plīvināja (Var.: plivināja) pāri baltu villānīšu BW. 13404;

5) "purināt" Mag. IV, 2, 135. Refl. -tiês, (im Winde) flattern (z. B. von einer Fahne) Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 350, 351

pluzginât, leicht rütteln ("purinât"): sieva meitenei šķirstīja un pluzgināja matus Janš. Refl. -tiês, hilflos zappeln, viegli purināties, plivināties: mati vien pluzginājās ūdenim pa virsu Janš. sievietis pluzginās saites galā Janš. Bārenife 62. pa egles zariem bruzdē̦dams un pluzginādamies kaut˙kas nuokrita zemē Janš. Dzimtene ² I, 76.

Avots: ME III, 360

prìekšuguns, -s, ein Vorfeuer vor dem Backofen: ve̦lns taisījies Sirseni laist speltē jeb priekšugunī Upīte Medn. laiki 234. kad maizes krāsns izkurināta, kvē̦luošas uogles sarauš krāsns priekšā un tur vēl uzliek skalus virsū, lai maize labāk ce̦ptu un lai maize krāsnī būtu labāk sare̦dzama; tā ir priekšuguns Neugut, Barbern.

Avots: ME III, 398

pužags (s. unter pužagas): ein Nachbleibsel von Heu, Stroh, Reisig oder dgl.: man nav vair ne˙viens p., kuo zirgam duot ēst Salis. sagrābsti pa kūtsaugšu un ieduod guovīm kādus pužagus! Lems. pagrābsti pie žagariem kādus pužadziņus un ienes kuo kurināt! ebenda; pužagi Linden in Kurl., minderwertiges Korn, gemischt mit Unkrautsamen und Kaff (als Viehfutter).

Avots: EH II, 340

sabikstît,

1): s. ("iekurināt") uguni Linden in Kurl.; ‡

2) zusammenschieben:
s. sapīkušās meitas kuopā, lai izlīgst Dunika; ‡

3) Rippenstösse geben:
sabikstītu arī ar piešiem tai gar sāniem Janš. Dzimtene II, 100.

Avots: EH II, 396

sačuñčinât Sessau, dicht einhüllen N.Laitzen, dicht bekleiden: mazu bē̦rnu uz skuolu ve̦duot aukstā laikā sačunčina lakatuos un lielās drēbēs N: Peb. Refl. -tiês,

1) sich ducken
Arrasch: kurinātāja sačunčinājās kaktiņā LP. VI, 834; sich in der Kälte od. Hitze zusammenziehen: sēd sačunčinājies pie krāsns Posendorf;

2) sich dicht einhüllen
(satuntuļuoties) Lennew., Schujen, Talsen, Würzau, Mar., Bauske, Grünh., Bers., Kokn., Fehteln, Serben, Allasch, Irmelau, (mit ùn ²⁾ Schwanb., Stomersee, Sessw., (mit un̂ ² ) Mitau, Kalnazeem, (mit uñ ) Schibbenhof, Laidsen, Rutzau, N.-Peb.; sich vermummen (mit uñ ) Jürg.;

3) zu trotten anfangen
MSil.

Avots: ME II, 605

‡ saknikšķêt Saikava, eine gewisse Zeit hindurch laut bersten (platzen): sakurināta krāsns saknikšķēja labu brīdi.

Avots: EH XVI, 418

samurzît, tr., zerreiben, zerknülfen, zerknittern, zerknautschen: (viņa) krietni samurzī sev abas ausis, lai žvingstēšana mitē̦tuos Janš. Dzimtene ² I, 227. drēbes ir samurzītas Fest., Stelp. viņu... vajaga pagāzt un krietni sniegā samuizīt ² Janš. Dzimtene V, 169, ("sapurināt") Dunika. Refl. -tiês, sich zerknüllen Fest., Stelp.

Avots: ME II, 690, 691

sapudžîtiês,

1): "vai tad" und "ruokas?" ME. III, 708 zu verbessera in "vai, tad" und "ruokas"; die Bed. ist allem Anschein nach identisch mit der Bed. 2;

2): (sievietes) izgāja uotrā galā ... s. un uzpurināties Janš. Bandavā II, 265.

Avots: EH XVI, 439

savilnît,

1): "sapurināt" AP., Jürg., Wallhof; ‡

2) "?": skuoteli tā ieraudzīja savilnītu zem gultas Ciema spīg. 263. aste kâ izkulstītu linu sauja, kupla un nesavilnīta 227; ‡

3) üppig in die Höhe wachsen
Heidenfeld, Lasd., Schwitten; üppig in die Höhe wachsen, wobei die Spitzen sich senken C.: zâle tur bija mīksta savilnījusi Ciema spīg. 201; ‡

4) aufessen
Lubn.

Avots: EH XVI, 466

skurît ausis, die Ohren spitzen, aufmerksam hinhorchen PS. Wohl zu skurināt.

Avots: ME III, 906

skùrstît ² N.-Schwanb., -u, -ĩju, = šķirstît: kuo skursti pa matiem, vai utu meklē? Druw. n. RKr. XVII, 77. Aus šķirstît . skurinât? In Nötk. sei es gleichbed. mit skurināt, purināt, kratît aiz nepatikas, atkratīties nuo kā.

Avots: ME III, 906

I spraîslât, Risse bekommen Römershof, Ermes, platzen: pārkurināta krāsns sāk spraislāt Jürg., Arrasch, (mit aĩ; vom Estrich) MSil.

Avots: ME III, 1009

sprakstêt U. (auch mit - gst - geschr.), Wessen, sprakstît Warkl., sprakšêt U., Karls., sprakšķêt Spr., Grünwald, -u, -ẽju, prasseln, knistern: ķēķī sprakst uguns Vēr. II, 525. piesacīdams tâ kurināt, ka sprakstuot vien LP. VII, 98. krāsnī sprakstēja malka Stāsti kraukļu kr. 44. skali de̦g sprakšķē̦dami Schujen. krāsns sprakstē̦dama vien de̦gusi LP. VII, 760. uogles sāka sprakšķēt nuo krāsns laukā 671. dzirksteles sprakšķē̦damas izklīda pa gaisu Aps. VII, 29. krusa sprakšķuot cē̦rtas Jaunības dzeja 65. ne zibens vairs sprakšķēs A. XXI, 286. spāres un sijas sprakšķ Vēr. II, 465. sprakst . . . zirnīši MWM. VIII, 32. vārdi sprakstēja, kad viņš runāja 61, 26. sala, ka sprakšēja (sprakšķēja Vēr. I, 1028) vien A. v. J. 1897, S. 465. (fig.) es pārgāju pār pagalmu kâ pagale sprakšķē̦dama BW. 9807, radu svešu māti kai guntiņu sprakstējuot (Var.: sprē̦gājuot) 23266, 2. Wohl mit ks aus gs (wie auch in li. spraksė´ti "knallend anschlagen") und zur Wurzel von spradzinât.

Avots: ME III, 1009

spurdzinât,

1) glänzende Blasen aufwerfen
U.: ai, menciņ, ze̦ltspārnīti, kam spurdzini jūriņā? BW. 30694; aus dem Munde sprudeln machen oder spritzen: spur̂dzināt ² ūdeni Bauske. spur̂dzināt ² ūdeni meitenēm virsū Nigr., (mit ùr ² ) Gr.-Buschhof;

2) = (s)purinât Oppek. n. U. Refl. -tiês, zappeln, sich abquälen Ar.; "purināties": baluoži ūdenī spur̃dzinâs Bershof. Woht zu spurgt I 2.

Avots: ME III, 1031

suta Bielenstein Holzb. 99, suts Bielenstein Holzb. 89; 99, Spr., suti U., die Bähung, das Dampfbad; Nässe von einem siependen Schaden; sutas, (heisser) Dampf, Qualm; sviêdru suta, Schwitzbad, Angstschweiss; bē̦du sutas, quälende Sorgen, Leiden U.; suts, Getreidedampf in der Riege Mag. XIII, 2, 48, Dampf: jāvāra tâ, ka suts neiziet Etn. II, 136. vari kurināt, cik tik tīk, suti vien griežas Vīt. 21. suta jūra sabiezēja Plūd. Llv. 2, 266. suts vien kāvās viņam pa muti Kaudz. Izjurieši 92. suta spēks (A. XI, 392), katls (A. XX, 31), kumeļš (Apskats 1905, S. 169). suta luogi, Dampfluken in der Riege Bielenstein Holzb. 89, 99. dabūt krietnu sutu (pērienu, bārienu) Ar. Zu sust I.

Avots: ME III, 1127

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295

žir̃kls Palzmar, = žir̃gts, geschickt, gewandt (mit ìr ² ) Meselau, (mit ir̃ ) "ve̦se̦ls un veikls" Bauske: Natāle tapa žirkla Blaum. Pie skala ug. 97. žirklākas acis Aps. III, 4. - Subst. žir̃klums AP., Palzmar, (mit ìr ² ) Meiran, = žir̃gtums Aiviekste, Kalnmuiža, Lubn.; Beweglichkeit, Gewandthei (mit ìr ² ) Adl., Druw., Golg., Meselau, N. - Schwanb., Stom., Tirs.: uzpurinātais žirklums un ņiprums Blaum. Pie skala ug. 102. Vgl. die Notiz zu žirgts.

Avots: ME IV, 812

žvadzêt Burtn., Frauenb., Dunika, Gr. - Buschh., PS., Spr., Stom., Warkl. u. a., = zvadzêt: juostas gali - žvadzē̦dami BW. 5726, 1. kas žvadz apluoka galā? 5007. sākusi... nauda žvadzēt LP. V, 400 (ähnlich VII, 1118). be̦r dukātus maisā, ka žvadz vien J. Kr. V, 1, 38. ķēdes žvadz Jauna R. IV, 197, Ahs. n. RKr. XVII, 67. Auch vom Schwatzen: kuo tu te visu dienu žvadzi? apnicis klausīties Golg. sievietes runājas, ka žvadz vien Golg. Auch transitiv (??): "skandināt; naudas maku ar metala naudu purināt" Frauenb.; "radīt griezīgu truoksni (piem., nazi trinuot uz akmens) Warkl. Ein Lituanismus?

Avots: ME IV, 840

zviedrît, -īju Bers., (mit ìe ² ) Adl., Heidenfeld, Kalz., Prl., Selsau, zviedruôt Ar., glimmen, schimmern, heiss glänzen, glühen: stipri sakurināta krāsns zviedrīt zviedruo. Vgl. zviedrs III.

Avots: ME IV, 782